Cilvēces iejaukšanās, [GM][BP][fantasy] Opcijas

[Moriartijs]

- Neesmu garšīgs, - Fenhelis teica ciklopam.

Pamanījis kentauru, goblinam palika mute vaļā. Tikai ne to! Tikai ne violeto krāsu! Vismaz šī bija sieviete, un nevis vīrietis kas izskatījās pēc sievietes.

Pavirzījies nedaudz attālāk no kentaurienes Fenhelis skatījās, kas notiks tālāk. - Starp citu, mēs varam apēst to NPC minotauru. Tas varētu būt garšīgs.... - Fenhelis iesaucās.

[Miervaldis Gotiņ...]

Trollis vārdā Tupako pārtrauca zvetēt Minotauru un pievērsās Fenhelim, pamādams uz Minotaura: Jūs grib to lop ēst? Gaļ ēst ir slikt. Mēs, troļļ, ēst ūdenszāl un kok miz. Tas ir veselīg un krietn.

Tā kā šī teikuma sastādīšana no Tupako prasīja milzīgu intelektuālu piepūli, viņam pēc pēdējā vārda izteikšanas piemetās stipra migrēna un viņš, nolicis pagalvī savu koka vāli, nolikās turpat zem koka pagulēt.

[Mattiass]

— Jā, jā, gaļa ar to zāli. Ar rozmarīnu, — Kilgārs prātīgi piebilda, lai visiem būtu skaidrs, ar ko viņš parasti ēd goblinus, nu, vai ja tos nevar dabūt rokā, tad kādu citu siltu gaļiņu, kas kādreiz ir blējusi, kladzinājusi, bļāvusi "Palīgā!" vai izdevusi visādas citādas siltasiņu zīdītājiem (vai kā Kilgārs teiktu — memļakiem) raksturīgas dzīvību apliecinošas skaņas. Patiesībā goblinu vienkārši līdz šim bijis tā pavairāk. Viņi nebija tik garšīgi kā dažas citas, retas delikateses. Bet līdz tādām vēl vajadzēja tikt.

Ciklops ievēroja, ka viens no troļļiem liekas gulēt, un pirmajā brīdī atvēzējās ar koceni, bet tad pārdomāja. Ja liekas gulēt, tad ir jāapsedzas. Nu vairs nešaubīdamies, Kilgārs ar zināmām pūlēm izkustināja resnā koka stumbru un uzvēla to trollim Tupako pāri — tā vajadzētu būt siltāk. Lapotne izskatījās pēc īsti labas segas. Parūpējies par trolli, viņš atkal sāka kārīgi lūkoties uz mazo goblinu.

— Un kas tas tāds — en pē cē? Tādus, šķiet, vēl neesmu ēdis, — Kilgārs ar pacietīgu ieinteresētību lūkojās Fenhelī ar savu vienīgo, lielo aci. Vai jau pieminēju, ka mazie nešķīsteņi mēdza būt visai uzjautrinoši? Varbūt varēja goblinēnu pagaidām neēst, apmierinoties ar ko citu, kamēr vien viņš nebūs kļuvis apnicīgs.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 29.03.2009 23:37

[Moriartijs]

- NPC ir garšīgi, ļoti garšīgi. It īpaši ar rozmarīnu. Un baziliku un citām labām garšvielām, - Fenhelis norādīja uz visu aizmirsto minotauru.

Visi sagribējuši mani pēkšņi apēst! Lieliski! Goblins pie sevis nodomāja.

[Mattiass]

— En pē cē? — Kilgārs nu jau galīgi apjucis pakasīja pakausi.
— Es te redzu tikai cilvēkvērsi.

[Ungaarijas ragas...]

Ar nelabu "Vrēk" (redz no kurienes bija radies grifa vārds) radījums aizlidoja pa gaisu, taču ne pats saviem spārniem. Attapies gabaliņu tālāk no ballītes un vairs īsti neatcerēdamies, kas un kā, jo bija ar galvu pa priekšu sasveicinājies ar kādu paresnāku koku, grifs grīļīgi klumburēja atpakaļ.

Pieklumburējis trollim un pārējiem, Vrēks pabolījās uz viņu pusi: — Sveiki! Un jūs būtu? Izskatījās, ka viņam smadzeņpodā vēl mazāk nekā ciklopam un trollim.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 31.03.2009 11:26

[Beppo]

Grruhnakīrrka sejā atplauka ļaunu vēstošs smaids. Tupako Umaro viņš lika mierā, to ciklopu tāpat un pievērsās grifam.
— Es ir Grruhnakīrrks, — viņš stādījās priekšā. Tiesa gan, paša vārds no viņa mutes neizskanēja īpaši skaidri, tas vairāk atgādināja Grrhn-h-ī-rr, un taču jau tas bija daudz no viņ puses. Parasti trollis sevi dēvēja vienkārši par Grrr vai Grrh, taču šoreiz viņš vēlējās būt īpaši pieklājīgs.

— Un tu ir pusdienas, — viņš turpināja, stiepdamies pēc putna kakla.

[washulis]

Katna ar interesi pētīja ciklopu un troļļu, kā arī goblinu sarunas par ēdieniem. Vai es esmu nonākusi mežoņu barā? Dah, tie taču ir troļļi un ciklopi, ko citu es varēju cerēt. Kaut gan ar viņiem nekad nav garlaicīgi...

Es tikai ceru, ka puszirgu gaļa nevienam negaršo. Viņa klusi un cerīgi teica, jo tikt apēstai it ne maz negribējās. It nemaz. Kur nu vēl ar rozmarīnu! Tas man uzdzen šķaudienu. Viņa piemetināja, saviebjot ģīmi.

Kur es īsti atrodos? Kas šis ir par mežu?

[Moriartijs]

- Ļoti lielo koku tumšais mežs, cik var spriest no apkārtnes. - Fenhelis teica uzmanīgi pieiedams pie violetā kentaura, kamēr troļļi grasījās ēst grifus.

- Man bija nodoms iet uz Tumšo zemi. Esmu dzirdējis, ka tur ir interesanti. - viņš teica Katnai.

[Mattiass]

— Es nez, — Kilgārs pakasīja pakausi.
— Es te tik atpastaigājos. Un Tumšā zeme — tas izklausās ļoti tumši.
Neko labāku viņš izdomāt nespēja.

— Zirgus ēd, kad citas barības nav. Bet tu neraizējies, pirms tam es to cilvēku no tā zirga atdalīšu, — Kilgārs Katnai uzsmaidīja (smaidu gan viegli varēja pārprast).

[washulis]

Kilgāra koments par cilvēku un zirgu atdalīšanu, kentauri it ne maz neiepriecināja. Viņa atbildēja ar visai nedrošu un saākslotu smaidu. Brīdi bija vēlme depresīvi iekliegties, ka viņa jau jūt, ka tiek žļembāta lielos zobos, bet tomēr neko neteica vai neizrādīja.

Uz Tumšajiem mežiem? Tas patiesi izklausās Tumši... Lai neteiktu vairāk, bet, droši vien mums nav nekā cita labāka, ko darīt. Katna vienkārši noplātīja rokas, pārbaudot, vai bultu maksts ar loku vēl ir uz muguras.

[Mattiass]

— Jā, patiesi tumši… pag, es taču tikko to jau teicu, — ciklops noteica. Jāsaka, ka priekš ciklopa Kilgārs bija visai gudrs, ja ņem vērā, ka pamatā ciklopi varbūt bija gudrāki par troļļiem, taču ne pārāk. Un Katnas komentārs viņam nez kādēļ pēkšņi sāka šķist klaji bezjēdzīgs.

— Nez, vai tie zirgi no dabas tik dumji, vai tas tāpēc, ka viņiem galvas vietā puscilvēks uztupināts, — viņš pie sevis nomurmināja.

[Moriartijs]

- Nu tad... - Fenhelis teica, - Tad ejam visi uz Tumsas zemi? - viņš pajautāja pārējiem.