Final Fantasy VII: Spārnoto Rēgi, [PZP] Final Fantasy VII Opcijas

[Elony]

Pirms gada

(IMG:http://i205.photobucket.com/albums/bb239/elsarels/Winged%20Spirits/default.jpg)

Tumšā pazemes alā zem Midgaras drupām gulēja kāds līdz viduklim kails vīrietis, bezsamaņā vai miris. Viņš gulēja uz klints, kuru ieskāva ūdens un kuru apmirdzēja mēnesgaisma no cauruma alas griestos. Kādā brīdī vīrieša ķermenis izstraoja elektrisku lādiņu, kas iegāja zemē visapkārt. Pēc tam atmirdzēja gaisma no enerģētiskas sfēras, kas arī atradās tajā pašā alā. Cits vīrs, tērpies tumši sarkanā mētelī, atbrīvojās no enerģētiskas sfēras, kuras iekšienē atradās. Viņš piecēlās un piegāja pie zemē guļošā..
Paņēmis nekustīgo rokās, vīrietis uzlūkoja mēnesi, kas spīdēja no augšas.
"Vēl ir par agru doties gulēt." Viņš ierunājās. Pēc tam novērsās no mēness un pasmaidīja.

"Mums joprojām ir daudz darāmā... brāli."

Vīrietim aiz muguras parādījās viens tumšs milzu spārns. Viņš to savicināja, pacēlās gaisā un pameta alu ar guļošo uz savām rokām.


Tagad.

Pēdējo gadu laikā Junona nebija pieredzējusi lielas arhitektūras pārmaiņas. Galvenā pilsētas daļa joprojām bija izvietota terašu veidā, no pilsētas uz dienvidiem joprojām atradās lielā gaisa transporta pacelšanās platforma, zem kuras savukārt atradās vecpilsēta. Protams, jau 4 gadus pilsētā nebija lielais superlielgabals Sister Ray par ko varēja tikai priecāties.

Bija jaukas pavasara dienas vidus un visās pilsētas ielās varēja labi dzirdēt jūras viļņu šļakstu. Toties ShinRa kompānijas ēkai, kas pacēlās kā tornis virs pilsētas no augšējām terasēm, bija laba skaņas izolācija. Tās iekšienē jūras skaņas nebija dzirdamas.

Šo ēku savām vajadzībām bija pārņēmusi Pasaules Atjaunošanas Orgānizācija un veco ShinRa simboliku nomainīja P.A.O. akronīms.

Kareivjus, kas bija izraudzīti veidot speciālo vienību sagaidīja pie šīs ēkas ieiejas. Sagaidītāji bija PAO administratīvie darbinieki, kas parādīja, kur atnākušie varēja atstāt savu transportu, ja tāds bija. Pēc tam viņus pavadīja uz liftiem un nogādāja vienā no augšējiem stāviem, līdz ieveda plašā apspriežu telpā. Šeit bija ovāls galds, kura vidū atradās puslodes formas objekts - hologrammu projektors. Ja neskaita vēl mīkstus ādas krēslus un divus logus, kas pavēra skatienu uz pilsētu lejā un tālāk uz jūru - telpā nekā vairāk nebija.
Likās, ka priekšniecība taisās ierasties tikai tad, kad visi būs sapulcējušies.

[Sindra]

OOC - Nu var tak uzdot citu sacerējumus par savējiem (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif)


Kīra lūkojās uz puisi ar dīvainu skatienu kā censtos kaut ko īpašu saskatīt. Aizgrābti un saspringti.
Un pavisam neapmierināti noīdējās, kad izrādījās, ka dzejolis ir tik īss.
Var lūdzu vēl? Drīkst arī kaut ko no senajiem. Nevajag jau tagad radīt jaunus. viņa iedrošināja.
Tu taču atceries savus dzejoļus? Vai arī tie dzīvo tikai to mirkli kamēr tos saceri un pēc tam aizmirsti?

[Moriartijs]

Brauciena laikā Džeroms sēdēja kluss un pārdomāja gaidāmo operāciju. Cīnīties ar SOLDIER nekad nav viegli... Kad busiņš bija galā, viņš izkāpa un nedauzd izstaipījies devās uz gaisa kuģi. Nolēmis pacelšanās laikā būt uz klāja tur arī devās. Pa ceļam pamanījis Kīru runājamies ar Tīdusu, viņš nedaudz apmulsa - kā divi cilvēki, kas visu dzīvi bijuši pretējās nometnēs tik ātri var sadzīvot viens ar otru. Tas viņam likās nedaudz nedabiski. Viņi tikko bija satikušies... Un kaut arī uzdevumā jāsadarbojas, tik nepiespiestas sarunas nesākas tik ātri.

Tādēļ Džeroms pagājis abiem garām atrada uz klāja kādu soliņu un ja ir, tad arī galdiņu pie kā piesēsties, un no kabatas izvilcis savu avīzi ar krustvārdu mīklu sāka to risināt.

[washulis]

Iesēdusies Sairusa mašīnā, viņa nolūkojās, kā Junona aizslīd garām. Te noteikti kādu laiku nerādīšos.

Tā prātodama, viņa pamanīja, ka drīz ir nonākuši pie sava gaisa transporta. Piemīlīgi...

Uz kajītēm viņa pagaidām negāja. Gribējās pavērot Junonu no augšas. Sākumā viņa gribēja pie sevis teikt, ka dzimto pilsētu, bet tas lika atcerēties par Zelta paplāti. Njā, tā ir dzimtāka, nekā Junona. Viņa sprieda, lūkojoties pa logiem, dzirdot sarunas apkārt un pa brīžam vērojot arī biedrus.

Ar laiku nolēmusi, ka stāvēt uz vietas nebūt nebūtu tik jautri, kā pakomunicēt, viņa piesoļoja pie Džeroma. Seo Sekuna, viņa atkal ar sevi iepazīstināja.

Ja pareizi atceros, tad jums bija dzeltenās matērijas? Viņa ar interesi nopētīja krustvārdu mīklu.

Šo rakstu rediģēja washulis: 18.02.2009 18:27

[Roviela]

(OOC - var gan, tikai pamēģini uz sitiena atrast internetā kadu labu dzejoli. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) )

- Vēl? - puisis pašķielēja uz spožacaino meiteni un zobena rokturi viņai plecos.

"Rītausmas sārtums
Viļņu putotos galos.
Zobena atspulgs."

- Tas arī bija īsiņš, bet tas bija tavam zobenam, - Tīdus domīgi noteica.
- Nu labi! Pierunāji. Tagad būs viens garāks dzejolis, to es sacerēju sen.

"Kamēr liktens galu tev lems -
Vajag taču viņam kaut kā izklaidēties, -

Dari tā...
Vai nu ej mani nodot,
Vai atņem sievu,
Vai no muguras ar nazi,
Vai
Kaut ko vispār tādu...

Citādi -
Tu jau zini, kāds mums tas liktens ir,
Un kas zin, kad viņš vēl galu tev lems...
Un nevar taču izturēt cilvēks
Neizklaidējies."

- Un vēl viens, - Tīdus noteica, - tas ir rakstīts sapnim.

"no lapām lāses uz manām rokām krīt
zils nokrēslis
no tavām acīm plūst

nekā es nevaru atminēt
ko teica man jūra
kad viņas aizvērtās acīs
lūkojāmies

ar mani sagaidi saullēktu
un paklausies tad
jūras vārdus ko piemirsis biju

vai dzirdi
kā vārdi krīt
gluži kā lāses no lapām
uz tavām klusajām skropstām"

Pēdējais dzejolis izklausījās pēc dziļām sendienām, kā buramvārdi, kā piesaucamie vārdi vai kas tam līdzīgs.

[Moriartijs]

- Džeroms Ridlijs. - viņš atbildēja pienākušajai meitenei. Tad pasmaidījis atbildēja uz viņas jautājumu.

- Tā gan. Dzeltenās matērijas. Neizpaužos ar uzbrukumu, taču specializējos informācijas iegūšanā. -

[Sindra]

Kīra klausījās dzeju un vēroja kā puisis atmeta savu kautrību un arvien vairāk iedzīvojas tajā ko skaitīja.
Likās, ka pēdējā dzejoļa laikā meitene aizsapņojās un beigu beigās skumji nopūtās. Viņa aizgriezās un sāka raudzīties debesīs.
Rakstīts sapnim? Kā tā?
Lai gan... nekad agrāk nebiju arī dzirdējusi dzejoļus veltītus zobeniem.

[washulis]

Informācija... tas laikam ir mūsu uzdevuma pamata mērķis. Uzzināt, uz ko spējīgi pretinieki. Un tad, protams, viņus noslaucīt. Seo nosēdās blakām Džeromam, lai reizē varētu redzēt skatu ārpus lidaparāta.

Es dzirdēju, ka strādājāt ShinRa, bet neesat SOLDIERs. Vai tas tiesa? Ar ko tad jūs nodarbojāties? Protams, ja nēvelāties runāt, es sapratīšu. Viņu māca ziņkāre. Kāpēc tad lai tāds ShinRa bijušais darbinieks nāktu uz PAO speciālā vienībā?

[Roviela]

- Sapnim tāpēc, ka sacerēju iedomātai personai, - puisis klusi paskaidroja.
- Bet kāpēc tu nopūties? Es negribēju tevi skumdināt.

[Moriartijs]

- Darbojos ShinRa armijā. Tiešām SOLDIER programmā nedarbojos. Taču esmu piedzīvojis pietiekami daudz. Pat ar Vutai ir sanācis saķerties, - viņš paskatījās Tīdusa virzienā.

- Pēc Meteora pametu darbu ShinRa - kopš tā brīža darbojos pats uz savu roku. Algotnis. - viņš pasmaidīja, - Ja pazīst pareizos cilvēkus, tad darbus var vienmēr atrast. -

[washulis]

Seo lūkojās uz Džeromu. Laikam ir no tiem, kas iet, kur labāk maksā un ir ko darīt? Viņa pie sevis prātoja. Algotnis... Tas arī viņu atvedis šeit.

Man laikam dzīves gājums nebūs paspējis būt tik pilns ar dāžādiem politiskiem un ShinRaīgiem pasākumiem. Viņa nosmīkņāja. Ja neskaita Zemes dzīles. Biju starp tiem, kas lika tai grupiņai krietni pasvīst, ja ne pat "pamest" šo Planētu. Tas liak atcerēties par to laiku, kad patiesi izjuta kara tirdas.

[Sindra]

Es zinu, ka negribēji. Kīra pasmaidīja puisim
Tas vienkārši izklausījās tā pārāk patiesi. Kā par reālu personu, kuru Tu varētu mīlēt, bet tomēr saki, ka sapnim.

Paldies, Tidus.
Dzejoļi bija ļoti skaisti.
Nemaz nedomāju, ka te sastapšu kādu, kurš varētu mīlēt dzeju.

[Moriartijs]

- Ak, jā. Zemes Dzīles. Man arī gadījās būt tajā cīņā. - Džeroms atrada kopīgu notikumu starp abiem. - Starp citu esmu secinājis ka esmu vecāks par visiem šajā komandā esošajiem. - pēc pauzes turpināja, - Laikam to jāuztver kā priekšrocību. -

Noskatījis meiteni no galvas līdz kājām, Džeroms nedaudz pasmaidīja. Tad saprata, ka ir pametis savu krustvārdu mīlku novārtā. Bet nekas, saruna bija interesanta.

[Roviela]

- Tiešām? Es nemaz neiedomātos, ka tas tā izklausās. Būs kā otrajā dzejolī, kur liktenim labpatiks izklaidēties - tā, kurā iemīlēšos, nepavisam nebūs līdzīga sapņu tēlam. Un tas nemaz nebūs slikti, - viņš domīgi nobeidza.
- Tev patīk dzeja?

[washulis]

Seo nolaida acis. Arī pret Zemes dzīlēm? Laikam būsiet algotnis ar pieredzi. Visam maisījies pa vidu. Ērtāk iekārtojusies krēslā, viņa turpināja.

Vecākais? Tad jau laikam brīžos, kad visi sāks uzvesties kā bērni, jums mūs nāksies savākt kopā. Tas gan varētu nebūt jautri. Viņa iesmējās, uzmetot skatu mīklai. Asinat prātu vai nositat laiku? Es ar tādiem spēju tikai pabojāt nervus un drīz tos aizmest istabas tālākajā stūrī.

Šo rakstu rediģēja washulis: 18.02.2009 21:00

[Sindra]

Nu, nu? Un kāda tad ir Tava sapņu meitene? Kīra ķircināja puisi.
Sapņiem vajag sekot. Man tā kādreiz teica.
Viņa atkal pagriezās pret puisi un skumjas no meitenes sejas bija izzudušas.

Dzeja? viņa domīgi paraustīja plecus. Laikam. un nedaudz sakautrējusies nosarka.

[Roviela]

- Ar tiem sapņiem ir tā kā ar nekad neredzētu ēdienu, - Tīdus ļoti prātīgi un ar smejošām acīm sāka skaidrot.
- Pa gabalu izskatās - kā nu ēdīšu, kā ēdīšu! bet pēc tam izrādās, ka negaršo. Sapņot var par lietām, kas dzīvē nemaz nepatīk, tikai esi pirms tam sadomājies.

- Pienāks tas brīdis, kad iemīlēšos, tad arī zināšu, kā tur īsti ir. Tikmēr rakstu dzejoļus sapņiem.

- Nu nu! - tagad savukārt ķircinājās viņš, - dzejiskā dvēsele. Varbūt tu arī raksti dzejoļus?
Tas skanēja ieinteresēti.

[Elony]

Pēc tam, kad pienāca laiks, skaļruņos atskanēja kampteiņa balss, kas vēstīja, ka gaisa kuģis Xdeus dodas ceļā uz Raķešu pilsētu. Propelleri sāka griezties un dūca, bet diezgan klusi. Gaisa kuģis pacēlās gaisā, pagriezās uz rietumiem un uzņēma ātrumu. Uz klāja esošie juta kā pieaug pretvējs, tomēr tas nebija nomācošs.
Junona zem viņiem nu tiešām izskatījās pēc īsām kāpnem klints pakājē. Tiesa, ja padomā, ka katrs pakāpiens bija iela ar augstāvu mājām, tad varēja aptvert, cik šīs kāpnītes lielas. Jūras viļņi nemitīgi sitās pret milzīgajiem pilsētas pamatiem, bet tiem nebija cerību uzvarēt, ne šajā gadsimtā...

Tad Junona un Austrumu kontinents palika aiz muguras. Viņiem visapkārt pletās zilā jūra.

Kaits Sits pēc laiciņa beidza busiņa apskati un pievienojās biedriem uz klāja. Un ja tie pašķīrās tad devās līdzi tiem, kur biedru bija visvairāk.

Pagāja vairākas stundas, līdz pamalē parādījās Austrumu kontineta krasts. Viņi ceļoja pāri zaļām ielejām un kalniem. Lielais tuknsesis palika uz dienvidiem.

Kad rietumos jūrā jau saule grima aiz horizonta, viņi beidzot sasniedza Raķešu pilsētu. Tie, kas bija uz klāja, varēja redzēt ka tur bija daudzas nelielas dzīvojamās mājiņas, kā liekas celtas pirrms krietna laiciņa. Blakus bija lielāki rūpniecības kompleksi un arī viens raķešu palaišanas laukums, kur šobrīd tika būvēta raķete. Gaisa kuģu nosēšanās laukums bija tur netālu.
Kapteinis izziņoja, ka lai visi gatavojas nosēšanai.

(OOC: Var aprakstīt ko darīja lidojuma laikā un pabeigt saviesīgās sarunas (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) )

[Sindra]

Nē... Es nerakstu dzeju. Kīra noliedzoši pakratīja galvu. Nekad un nekādos apstākļos.
Un sapņoju es parasti par lietām, par kurām esmu pārliecināta, ka tās man patiks.
Un es parasti mēdzu dabūt to, par ko sapņoju. balss ieskanējās nedaudz kā izlutinātai meitenītei.

Viņa sadzirdēja kapteiņa paziņojumu par pacelšanos un pasmaidīja.
Dodamies ceļā. Kīra pagriezās pret margām un ļāva vējam glāstīt viņas seju un augumu.
Kad apkārt bija vairs tikai viens vienīgs okeāns un arī vējš palika aukstāks meitene pagriezās pret Tīdusu.
Laikam jādodas paguļšņāt nedaudz. Te kļūst vēsi.

[Roviela]

(OOC - "pagriezās pret Tīdu". Bez s galā. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) Iedomājies, ka raksti " pagriezās pret medu" un viss sanāks.)

Tīdus pakratīja galvu.
- Es gan mēdzu sapņot par lietām, kuras, vēlāk, izrādās, man nepatīk, kad pamēģina. Ir tādas pāris reizes bijušas, tāpēc es pret savām iedomām tagad izturos piesardzīgāk.

- Nu re! Dodamies ceļā, - viņš apmierināti noteica, aizgrābti vērodams pilsētu un pēc tam jūru.
Kad zem kājām, izņemot kuģi, bija vairs redzams tikai ūdens, puisis izstaipījās.
- Es neiešu uz kajīti, es iešu uzplīties apkalpei, atvainojiet! stjuartiem, ka man gribas ēst.
- Es izgulējos nesen, kad lidoju šurp, - viņš paskaidroja.

[Moriartijs]

- Gan, gan, - Džeroms atbildēja Seo, - Noder gan, kad nav ko darīt, noder prāta asināšanai, kā arī izskatās inteliģentāk no malas skatoties. - viņš paskaidroja teikto paceldams krustvārdu mīlku nedaudz augstāk un izlikdamies ka ar to māj. Tad ķērās pie mīklas minēšanas. Lidojuma laikā arī pastaigājās pa kuģi, bet kad tur nekas interesants nenotika nopozicionēja sevi atpakaļ pie galdiņa.


Izdzirdējis kapteiņa paziņojumu, Džeroms atkal pievērsās Seo, - Esat bijusi Raķešu pilsētā? Un ... varbūt pārejam uz 'Tu'? -

Šo rakstu rediģēja Moriartijs: 18.02.2009 22:41