Final Fantasy VII: Spārnoto Rēgi, [PZP] Final Fantasy VII Opcijas

[Elony]

Pirms gada

(IMG:http://i205.photobucket.com/albums/bb239/elsarels/Winged%20Spirits/default.jpg)

Tumšā pazemes alā zem Midgaras drupām gulēja kāds līdz viduklim kails vīrietis, bezsamaņā vai miris. Viņš gulēja uz klints, kuru ieskāva ūdens un kuru apmirdzēja mēnesgaisma no cauruma alas griestos. Kādā brīdī vīrieša ķermenis izstraoja elektrisku lādiņu, kas iegāja zemē visapkārt. Pēc tam atmirdzēja gaisma no enerģētiskas sfēras, kas arī atradās tajā pašā alā. Cits vīrs, tērpies tumši sarkanā mētelī, atbrīvojās no enerģētiskas sfēras, kuras iekšienē atradās. Viņš piecēlās un piegāja pie zemē guļošā..
Paņēmis nekustīgo rokās, vīrietis uzlūkoja mēnesi, kas spīdēja no augšas.
"Vēl ir par agru doties gulēt." Viņš ierunājās. Pēc tam novērsās no mēness un pasmaidīja.

"Mums joprojām ir daudz darāmā... brāli."

Vīrietim aiz muguras parādījās viens tumšs milzu spārns. Viņš to savicināja, pacēlās gaisā un pameta alu ar guļošo uz savām rokām.


Tagad.

Pēdējo gadu laikā Junona nebija pieredzējusi lielas arhitektūras pārmaiņas. Galvenā pilsētas daļa joprojām bija izvietota terašu veidā, no pilsētas uz dienvidiem joprojām atradās lielā gaisa transporta pacelšanās platforma, zem kuras savukārt atradās vecpilsēta. Protams, jau 4 gadus pilsētā nebija lielais superlielgabals Sister Ray par ko varēja tikai priecāties.

Bija jaukas pavasara dienas vidus un visās pilsētas ielās varēja labi dzirdēt jūras viļņu šļakstu. Toties ShinRa kompānijas ēkai, kas pacēlās kā tornis virs pilsētas no augšējām terasēm, bija laba skaņas izolācija. Tās iekšienē jūras skaņas nebija dzirdamas.

Šo ēku savām vajadzībām bija pārņēmusi Pasaules Atjaunošanas Orgānizācija un veco ShinRa simboliku nomainīja P.A.O. akronīms.

Kareivjus, kas bija izraudzīti veidot speciālo vienību sagaidīja pie šīs ēkas ieiejas. Sagaidītāji bija PAO administratīvie darbinieki, kas parādīja, kur atnākušie varēja atstāt savu transportu, ja tāds bija. Pēc tam viņus pavadīja uz liftiem un nogādāja vienā no augšējiem stāviem, līdz ieveda plašā apspriežu telpā. Šeit bija ovāls galds, kura vidū atradās puslodes formas objekts - hologrammu projektors. Ja neskaita vēl mīkstus ādas krēslus un divus logus, kas pavēra skatienu uz pilsētu lejā un tālāk uz jūru - telpā nekā vairāk nebija.
Likās, ka priekšniecība taisās ierasties tikai tad, kad visi būs sapulcējušies.

[Roviela]

- Tas ir žēl... pēdējā! - Tīdus nopūtās. Viņš arī bija pēdējais. Tiesa, cilvēku dzimums ar viņu gan gluži nebeidzās, bet sava līdzība tur bija.
- Vai tad Klauds tobrīd zinaja, kurš ir kurš? - puisis atvaicāja. - Mūs viņš bija redzējis, bet Genesis uzradās kaut kad reizē ar Sephirota armiju.

Gaišmatainais karotājs atkal atmeta rokas pāri galvai un apcerīgi atsāka runāt.
- Un kas tad ir? Vēl tikai trūkst, lai Genesis paliek griezsirdīgs uz mani! Esi, lūdzu, tik laipna un neuzvedini viņu uz tādām domām.
Tīdus skaļi iesmējās:
- Viņš mani miltos samals! Mēs galīgi neesam līdzvērtīgi pretinieki, turklāt viņš man patīk, es nemaz negribu ar viņu kauties.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 15.05.2009 20:41

[Sindra]

Tu joko! Kīra noteica. Genesis un greizsirdīgs?
Diez vai tas ir iespējams. Un pat ja tā būtu, viņš tāpat Tev neuzbruktu.
Uzbrukt viņš drīzāk varētu, ja Tu viņa klātbūtnē pateiktu, ka piemēram Gaija neeksistē.
Vai teiksim atļautos apgalvot, ka Tu poēmu izproti labāk nekā viņš. Kaut kā tā...
Lai gan.. diez vai arī tad uzbruktu. Teiksim drīzāk paliktu nelaipns un īgns.

Kad mēs trennējāmies es paprasīju, lai Genesis man uzbrūk no visa spēka.
Viņš ļoti ātri mani smagi savainoja un piekāva. Neviens no mums nespēj cīnīties pret Sephirotu.
Es ceru, ka Rīvs saprot, ka to tikai Genesis spēj.

Šo rakstu rediģēja Sindra: 15.05.2009 21:06

[Roviela]

- Vai tik visaptverošas sirdis vispār ir iespējamas? - Tīdus īsti negribēja ticēt. - Bet, ja jau tu tā saki, tad būs jātic. Tam, par greizsirdību.
- Tam, ka neuzbruktu, tam es gan droši ticu. Viņš... ir tāds.

- Aha, jā, tieši tāpēc es ieminējos par samalšanu miltos, nevis, ka domātu, ka Genesis uzbruktu par sevi krietni vājākam pretiniekam greizsirdības dēļ. Neviens no mums, lai vai tūkstošus tādus kā mēs, sūtītu pret Sephirotu, viņam neko īpašu nepadarītu. Genesis gan.

Puisis mazliet padomāja.
- Tas ir savādi. Es visu laiku esmu ticējis Gaijai. Tā, kā tic. Bet tagad es gandrīz varu teikt, ka tā vairs nav ticība, bet gan zināšana par to, ka viņa ir, tas nekas, ka pats neesmu redzējis. Gauži savādi. Pavisam atšķirīga lieta! Īstenībā - patīkami. Ir kaut kas, par ko nav jāšaubās. Par poēmu gan neizteikšos. Man sāk rasties doma, ka tas drīzāk ir ceļvedis, par kuru vislabāk zin stāstīt tie, kas šo ceļu ir izgājuši, nevis tie, kas vēl nav sākuši iet. Es neesmu sācis iet, Genesis - gandrīz ticis galā. Vai to var salīdzināt? Kāda runa!

[Sindra]

Es īsti nezinu ko Tu domā ar visaptverošu... Bet Soldier, īpaši tie, kas ir spēcīgākie. Viņi ne visai noņemas ar tādām lietām, kā mīlestība. Ne fizisku, ne garīgu.
Man attiecības ar Genesi ir tikai tādēļ, ka tā sanāca, ka viņš nokļuva pie manis. Viņš pieņem, ka es viņam esmu un viss. Es nezinu. Kīra noteica Es tā domāju. Es nekad neesmu devusi pamatu greizsirdībai. Un esmu jautājusi vai viņš jelkad ir iekārojis citu sievieti. Un viņš saka, ka nē... Viņam viss ir kaut kā tā ļoti vienkārši.

Gaija? Kīra nopūtās Viņa ir ļoti, ļoti skaista. likās, ka meitenes balsī varēja sadzirdēt vieglu skaudību.

[Roviela]

- Izklausās kaut kā ne visai... - puisis domīgi novilka.
- Es, piemēram, negribētu, lai kāda eksperimenta rezultātā es pazaudētu to, kas man ir, tas nekas, ja tā vietā dod ko citu. Viņam vismaz ir patīkama tava klātbūtne un mīlēties ar tevi? Jeb tas arī tā - vienalga? Ir - labi, nav - var iztikt?

Saklausījis skaudību Kīras balsī, Tīdus bija nesaprašanā, bet tad nolēma, ka tā ir viena no tām neizskaidrojamajām sieviešu lietām, ko viņam nesaprast.
- Un tad, ka skaista? Vai tas ir slikti?

[Sindra]

Nu nē. Viņi neko nepazaudē. Vienkārši darbs un vēlēšanās kļūt par varoni liekas svarīgāka nekā attiecības, mīlestība un tādas lietas. Kīra mēģināja paskaidrot.
Viņam ir patīkama mana klātbūtne un mīlēšanās sagāda spēcīgu baudu. Tāpat kā visiem. Genesis teica, ka viņam visu šo laiku ir pietrūcis manis. Tad jau laikam nav vienalga.

Viņa pieklusa pirms atbildēt par Gaiju.
Es nezinu. Viņa ir skaistāka par mani, līdz ar to var likties iekārojamāka.

[Roviela]

Tīdus paklusēja brīdi, pirms runāt tālāk.
- Nezinu. Grūti teikt. Nekad neesmu gribējis būt varonis, tikai prast to, ko protu tik labi, cik esmu spējīgs. Tāpēc neprasi, lai varu iedomāties, kā var centībā pēc darba, kā tu saki, spēt neiemīlēties. Varbūt vienīgi tad, ja tuvumā nav itin neviena, kurā iemīlēties. Nē, es galīgi nevaru teikt, ka darbs pats par sevi man būtu galvenais. Man daudz svarīgāk ir labi padarīt to, kas man uzticēts. Saproti atšķirību? Var teikt, es esmu mākslinieks. Man kvalitāte un prasme pati par sevi ir svarīgāka. Vai kāds to novērtēs, man ir vienalga.

- Iekārojamāka? Skaistuma dēļ? Drīzāk jau tāpēc, ka nedabūjama, ne skaistuma pēc. Nenoliegšu, skaistums pirmajā brīdī ir pirmais, kas pievelk, bet pēc tam... tad sāk vērtēt pēc citām kvalitātēm. Vismaz es.
- Genesis neraksta tev dzejoļus? - Tīdus pēkšņi pavaicāja.

[Sindra]

Nu nezinu. Tu taču arī neesi nekad iemīlējies. Kīra atteica. Nu ja. Tu teiksi, ka tuvumā neviena nebija. Bet tiešām nebija? Vai Tu nepamanīji? Soldier arī ir svarīgi neizgāzt uzdevumu, jo neveiksmes tika ierakstītas viņu personīgajā lietā. Un pēc tā varēja dabūt paaugstinājumu un svarīgākus uzdevumus. Nu vai arī attiecīgi nedabūt.

Ja? Un kādas tad ir citas kvalitātes, pēc kurām Tu vērtē? Kīra ziņkārīgi paslējās un pagriezās pret Tīdu. Likās, ka viņa ir atspiedusi zodu uz rokām un skatījās uz puisi. Mīļums, sirsnība, rūpes?

Genesis nav dzejnieks. Drīzāk aktieris, kas nodarbojas ar daiļlasīšanu. Viņš gan dažkārt skaita poēmas interpretāciju. Bet nevarētu teikt, ka tā būtu veltīta man.
Nu tagad, kad mēs bijām kopā varētu teikt, ka vienu no interpretācijām viņš veltīja man, taču tā bija skumja un lika man saprast, ka man nāksies viņu atstāt un doties prom.
Viņš man skaita poēmu un interpretācijas, bet man liekas, ka tas nav gluži tas, ko Tu domāji.

[Roviela]

- Es pašlaik neesmu iemīlējies, - puisis uzsvēra. - Par pagātni neko neesmu teicis un par nākotni nezinu.

- Neizgāzt uzdevumu ir viena lieta, tas pats par sevi. Redz, Soldier to ieraksta nopelnos vai kā savādāk, man, kā algotam sargam tas nozīme reputāciju - kāds gribēs mani pēc tam vai nē, bet tas nav tas, kas man ir galvenais. Galvenais ir tas, vai es pats esmu apmierināts ar rezultātu, bet tā latiņa ir augstu. Visai bieži es neesmu apmierināts. Jā, ir izdarīts, ir izdarīts labi, bet es pats jūtu, ka varēja vēl labāk. Kā dzejoļus rakstot. Uzraksti... jā, dzejolis ir, bet tas jāmet laukā. Kvalitāte.
- Mīļums, sirsnība un rūpes, īstenībā, ir gauži patīkama lieta, un nav atmetamas auksta aprēķina dēļ. Es zinu, ka sargājot stāvēšu kādam priekšā arī aiz tīra pienākuma, bet aiz mīļuma un rūpēm, visticamāk, es to izdarīšu centīgāk. Nākas atzīt, ka tas uzlabo kvalitāti, vai ne?

- Nu... - Tīdus novilka, izdzirdis par Geneša daiļrunas talantiem.
- Tas pats vien ir. Tikai viņš nesacer dzejoļus pats, bet izmanto citu sacerētus, kas izsaka to domu, kādu viņš grib. Ja man kāds rūp, es viņam vai viņai arī labprātāk izsaku šāda veida vēstis dzejas valodā, ja vien esmu pārliecināts, ka uzrunātais to sapratīs.

[Sindra]

Genesis skaita arī tad, ja viņu nesaprot. Viņam vienalga. Viņš drīzāk to sev skaita nekā apkārtējiem. Nu tās interpretācijas ir viņa pasā sacerētas. Bet viņš nekad nav neko sacerējis par kādu citu tēmu. Tikai par to pašu poēmu.

Ak tā... piedod es pārpratu. Man likās, ka Tu teici, ka Tu nekad neesi bijis iemīlējies. Kīra nomurmināja. Bet varbūt pastāsti... Kapēc Tava mīlestība beidzās? Runāt par darbu un pienākumu nav tik interesanti. viņa pasmaidīja.
Mīļums, sirsnība un rūpes, tas ir tas ar ko pieradina pie sevis. Teiksim, ja es vēlētos, lai Tu manī iemīlies, es par Tevi rūpētos. Padarītu Tavu dzīvi ērtu. Tas nav pārāk sarežģīti.
Klau... a kas Tev ar to Jufi? Tu spēsi ar viņu tā mierīgi līdzās pastāvēt? Vai varbut Tev viņa patīk un tādēļ Tu biji tik noskumis?

[Roviela]

- Es zinu - tuvākas man nav,
Es zinu - labākas man nav,
Es zinu - skaistākas man nav,
Es zinu - mīlošākas man nav,
Es zinu - gaidošākas man nav,
Es zinu - savādākas man nav,
Es zinu - vairāk man neviena nav.
Es tevi nemīlu, nemīlu, mana mīļā,
Es tevi nemīlu.

Puisis pa pusei nodziedāja, pa pusei noskaitīja, tad ierunājās.
- Nu, un ko līdz rūpes un mīļums tādā reizē? Mani tu pieradināsi, visticamāk. Es būšu jauks un došu tev to, ko tu gribi. Kā pati saki - tas nav grūti. Vai tu to gribi izmēģināt? Es iepriekš nezinu, vai patiešām iemīlēšos, vai būs kā šajā dziesmā. Un tu to nezini, kas ar tevi pašu notiks!

- Vienreiz beidzās tāpēc, ka viņa nomira, - Tīdus, skatoties griestos klusi teica, - un otro reizi tāpēc, ka mīlestība bija tikai no manas puses. Pēc tam bija tāds laiks, kā jau pieminētais - nebija kamī iemīlēties.

- Jufi? Domāju, ka spēšu, kāpēc nē? Nē, man viņa nepatīk vis. Glīta ir gan, bet raksturs... neesmu pieradis pie tādām emociju izpausmēm. Man visu laiku šķita, ka Vutai ļaudis ir līdzsvarotāki un kopumā mierīgāki. Laikam nav vis. Savu bērnību es labi neatceros, bet iespaids palika, ka jautri, smaidīgi un mierīgi. Viņai būs lielākas problēmas pieciest, ka blakus ir kāds no ienaidnieka dzimtas. Nē, es nebiju bēdīgs Jufi dēļ, tas bija tā dēļ, ko uzzināju.

[Sindra]

Nē, Kīra noliedzoši pakratīja galvu. Es nemēģināšu Tevi savaldzināt. Viss atkarīgs tikai no Tevis paša. Tevis un Tavām iedomām un sajūtām.
Mana mīlestība ir smaga apmātība. Es viņu ne tikai mīlu, bet dievinu. Un man ir ļoti, ļoti bail, ka viņam varētu atgadīties, kas slikts un es nebūšu klāt un nespēšu palīdzēt.
Es domāju, ka sajuktu prātā, ja viņš aizietu bojā. Lai gan droši vien jau, ka nē. Savas izturības dēļ nē..
Bet es nespēju iedomāties kā Tu spēji pārdzīvot mīļotās nāvi. Kīra nopūtās.

Man žēl, ka Tev tā... man pašai ir ļoti jauka ģimene. Viņi kādreiz dzīvoja Midgarā. Bet tad pirms meteora krišanas pārcēlās uz citu vietu. Tur viņiem tagad ir liela, skaista māja. Vēl mums bija tā māja, kur es dzīvoju ar Genesi. Bet tad, kad viņš devās prom, es to pārdevu. Pārāk daudz atmiņu. Nu ja. Viņi pat neiebildia, ka es pametu skolu un kļuvu par Soldier. Tikai... liekas, ka līdz ar mani mana dzimta izmirs. Es esmu vienīgais bērns un liekas, ka man nevar būt bērnu. Redz.. tev nav vecāku, bet Tu atradīsi jauku meiteni un nodibināsi ģimeni. Taču mani vecāki nomirs un pēc tam es un viss. Es pat nezinu, kas ir sliktāk.

[Roviela]

Tīdus paskatījās uz Kīru un pasmaidīja.
- Tas ir labi. Lai viss notiek dabīgā gaitā. Es tīši nebāzīšos jums abiem pa vidu labi zinot, ka Tu mīli citu. Par pārējo tad jau redzēs.

- Vai tad man bija cita izvēle, kā pārdzīvot? Zini, tādos brīžos ļoti palīdz darbs un treniņi. Intensīvi, līdz krišanai no kājām, lai nav laika domāt, lai izliktu savu bezspēcību cīņā ar iedomātu vai nedzīvu pretinieku.

- Tu esi pārliecināta par to, ka tev nevar būt bērni? - balss bija iejūtīga, - tas ir droši zināms? pārbaudīts?
Te nebija vietā runāt par to, ka, īstenībā Tīdus pats var nemaz nepaspēt nodibināt ģimeni, jo ar ko viņi tagad nodarbojas, ja ne ar līšanu vietās, no kurām lielākā daļa neatgriežas? Un nebija vērts pieminēt to, ka viņš nemaz nezina, vai viņam var būt bērni. Līdz šim neviena nav.

[Sindra]

Nu... kā, lai to saka... Kīra paskatījās uz Tīdu. Es dzīvoju kopā ar vīrieti četrus gadus un mēs nekādi nerūpējāmies par to, lai mums nebūtu pēcnācēju.
Un to arī nebija. Bez tam Genesis domā, ka Soldier nespēj radīt pēcnācējus. Bet tā pavisam droši es pārbaudījusies neesmu. Bet droši vien Genesim taisnība.

Tagad nav laika domāt par tādām lietām. Kad tiksim galā ar šo problēmu, tad varēs domāt par ģimenēm un sazin ko vēl.
Tu tikai neļauj tai princesei Tev darīt pāri! Zini... man viņa ne visai. Pēc tāda izlutināta skuķa izskatās. Kīra iesmējās.
Lai gan... es arī esmu izlutināts skuķis.

[Roviela]

- Tas izklausās visai pārliecinoši, bet Tev taisnība - tagad nav laika to visu pētīt pamatīgāk.

Tīdus tēloti nopūtās.
- Kāds liktenis! Man būs jātiek galā ar diviem izlutinātiem skuķiem! Pie tam kareivīgiem!
- Nu, nekas. Gan jau kaut kā.
Viņš pagriezās uz sāniem.
- Man šķiet, droši gan nezinu, ka man arī draudēja izlutinātā memmesdēliņa liktenis. Mani vecāki, visticamāk, bija gana ietekmīgi un bagāti, ja varēja mani nosūtīt dzīvot citur kopā ar skolotāju, tas būtu viens, un otrs, kas par to liecina, ir tas, ka viņi vispār to izdarīja, un ka tas, kas man uz muguras rakstīts, ir mans uzvārds. Skaties vien, ka vēl neizrādās, ka beigu beigās man nebūs jāaprec Jufi! Tikai tāpēc, ka viņa ir princese. Ceru, ka tā nav. Precēties pienākuma pēc ir beidzamais, ko es gribētu darīt.
- Ko var zināt! - viņš sapņaināk noteica un nožāvājās, - atvaino...
- Labu nakti! Man nupat acis krīt ciet, nezinu, kā Tev.

[Sindra]

Man ne visai. Taču vajag gulēt, jā. Kīra atteica.
Jaukus sapņus! viņa novēlēja un vairāk netraucēja puisi ar sarunām.

[Elony]

Diez cik ilgi kajītēs komandai pagulēt nesanāca. Gaisa kuģis strauji sagriezās sānis un lidoja uz leju 45 grādi leņķī. Tie, kas gulēja gultās, mazajās kajītēs varēja arī izkrist ārā.
Atskanēja trauksmes sirēna un skaļa balss.
"Kaujas trauksme! Kaujas trauksem! Uzbrukums gaisa kuģiem! Visiem ierasties savos posteos."

[Roviela]

Tīdus gandrīz izvēlās no gultas.
Trauksme. Visiem ierasties savos posteņos. Un kur tas būtu? Cerams, kāds paskaidros. Tik un tā pašlaik neatliek nekas cits, kā kopā ar kuģi pikēt lejā.

Viņš aši savilka mugurā visu, ko bija novilcis, savāca zobenu un burtiski izleca no kajītes. Nekur nebija teikts - pasažieriem palikt savās kajītēs un piesprādzēties.

[Sindra]

Kīra tā arī nebija paspējusi aizmigt.
Kad kuģis sasvērās, meitene izlēca no gultas un paķērusi savas mantas, zobenu un apmetni, skrēja ārā no kajītes.
Kīra skrēja meklēt Rīvu, lai noskaidrotu, kas ir uzbrucējs un ko viņiem tālāk darīt.

[Džea]

Keila pēc sapulces bija devusies gulēt un tas viņai izdevās visai labi. Taču brīdī kad kuģis sasvērās, sieviete pamodās ar to, ka teju nebija izvēlusies no gultas. Līdz ar trauksmes atskanēšanu viņa paķēra savus nažus un matērijas un devās noskaidrot, kāds tad īsti ir viņas postenis.