Viesnīca, [GM][PZP]Tūristi nekad nav tie par ko izliekas Opcijas

[Mitrene]

Normans Beitss izgājis no mājas paskatījās pulkstenī, bija jau seši. viņš gandrīz kavēja. vajadzēs braukt ātrāk par atļautu ātrumu, lai paspētu uz ceļmalas benzīntanku kur bija sarunājis satikties ar viesnīcas viesiem. Protams ka tas skanēja mazliet dīvaini, parasti viesnīcām ir atrodamas kartes ,kas norāda kā uz tām nokļūt, bet diemžēl kaimiņu ciemata tipogrāfija bija slēgta, un uz lielpilsētu braukt viņam bija slinkums.

Tā vietā viņš bija sarunājis ar viesiem tikties pulkstens astoņos ceļmalas benzīntankā, lai varētu citiem parādīt ceļu uz viesnīcu. Cerams ka visi būs atbraukuši laikā un nevienam nebūs ķibeles ar mašīnām kā tas gadījās pērn Normans pie sevis nodomāja. Izbraucis no viesnīcas stāvlaukuma viņš sāka uzņemt ātrumu. Braucot cauri mežam viņu pārņēma drebuļi. Šis mežs vienmēr uzdzina baisas priekšnojautas. tādēļ viņš iespieda gāzes pedāli grīdā un nospieda play pogu mašīnas disku atskaņotājam. Atskanēja Sia dziesma Breathe me.

(IMG:http://www.womentcb.com/b-images/Gas%20Station.jpg)

Lielās šosejas malā esošajā benzīntankā valdīja klusums. Nu vismaz pagaidām. pulkstens bija piecpadsmit pāri septiņiem. Viesiem vajadzēja ierasties ap astoņiem, bet ko lai ar tiem viesiem zin, cikos viņi saradīsies?

OOC: norādiet aptuvenu laiku kad ierodaties, arī veidu kā šeit nokļūstat, vēlams ar savu automašīnu (drīkst braukt vairāki cilvēki vienā mašīnā), bet iespējams arī kāds stopētājs. Benzīntankā darbojas veikals.

[Miervaldis Gotiņ...]

Paldies, puiši! - Pīters atvadījās no fermeriem, ar kuriem bija atstopējis līdz pilsētiņas nomalei, - visu gaišu!.

Fermeru mašīna aizbrauca tālāk. Uzmetis plecā sporta somu, viņš lēnā gaitā soļoja cauri pilsētai uz benzīntanku, kur bija jāsatiek viesnīcas pārstāvis. Kur atradās benzīntanks, viņš zināja lieliski - pirms ierasties šeit, viņš bija iemācījies no galvas apkārtnes karti. Profesionāls pieradums.

Pīters pārcilāja prātā tālāko rīcības plānu. Ja benzīntankā viesnīcas pārstāvis būs - tad vispār nekādu problēmu, ne par nav jāiespringst. Ja nebūs - nekāda traģēdija. Viesnīcu es atradīšu, par spīti pārstāvja apgalvojumiem, ka to bez pavadoņa atrast neesot iespējams. Muļkības! ES atradīšu. Ne to vien esmu atradis. - viņš pasmaidīja.

Drīz jau arī skatam pavērās benzīntanks. Pīters uzmanīgi aplūkoja tur redzamo. 3 mašīnas, katrā sēdēja pa cilvēkam un acīmredzami kaut ko gaidīja. Tas puisi darīja uzmanīgu - tā benzīntankā neuzvedas cilvēki, kas ir apstājušies ieliet bākā degvielu.

Pītera skatiens vēlreiz pārslīdēja pāri mašīnām. Golfiņš, Miņucis un vēl viens tikpat lēts vāģis. Viņš atviegloti nopūtās - šīs nav īstās mašīnas. TIE cilvēki ar tādām nebrauc. Viņi NEVAR zināt, ka es esmu te. Taču... tas viss var būt arī kamo, tā ka pavisam atslābināties arī nedrīkst.

Viņš tuvojās benzīntankam, nupat jau mašīnās un benzīntanka veikalā esošos cilvēkus varēja apskatīt labāk. Tikai Miņucī sēdēja vīrietis, abās pārējās mašīnās sēdēja pa sievietei. Viena no tām izkāpa ārā. Pīters pasmaidīja - viņi noteikti negaida mani. Arī veikalā esošie bija līdzīgs kokteilis - puisis uzvalkā, meitene studentes vecumā, puisis plēstos džinsos... viltus trauksme.

Pīters nonāca zem benzīntanka nojumes un, pilnībā ignorēdams mašīnās sēdošos, iegāja veikala telpās tieši tajā brīdī, lai dzirdētu uzvalkā tērptā puiša jautājumu par Beitsa kungu. Neizrādīdams, ka Beitsa kungs interesē arī viņu, Pīters mērķtiecīgi devās pie kafijas automāta. Nolicis zemē somu, viņš sazvejoja džinsu kabatās monētas un sāka procedūru, kurai vajadzēja rezultēties ar karsto šokolādi plastikāta glāzītē.

[Mattiass]

Bez vienas minūtes astoņos pie benzīntanka piebrauca apvidus mašīna. No tās izkāpa Allens un, pametis skatu visapkārt, nolēma ieiet benzīntankā — bija vēl mazliet laika — un iegādāties vietējo karti un pāris lielās negāzētā minerālūdens pudeles. Pie reizes atcerējās arī nopirkt svaigas baterijas lukturim — vecās kā reiz nesen bija beigušās un Allens, kā dažkārt gadās, bija piemirsis par jaunām, bet te karājās deguna priekšā. Tās viņš sabāza kabatā.

Ja nekas neaizkavē, tad aiznes nopirkto uz mašīnu un meklē rokā kontaktpersonu.

[Ļipa]

Sveicināti!
No pārdomām par ūdeni un ūdeni Doru iztraucēja kāds pēc skata solīds kungs. Lai gan ieskatoties vērīgāk varēja secināt, ka nemaz tik vecs, lai viņu uzskatītu par kungu viņš nebija.
Mmm... Es šķiet arī gaidu Beitsa kungu!
Sejā atplauka smaids par to, ka ne viņa vienīgā kādu gaidīja, tomēr skatienam pārslīdot pār uzrunātāja apģērbu Dora nopietni sāka apsvērt vai nokraujoties ar somām un uzvelkot džinsenes ir darījusi pareizi.
Ai, kakao būtu jauki!
Viņa izsaucās pirms aptvēra, ka varbūt tā darīt nevajadzēja! Lai gan no otras puses cilvēki pie automāta tik gāja un nāca. Rau, arī kāds ar sporta somu apkrāvies tipiņš tikko to bija izdarījis.

[Hikari]

Ians bija ceļā pavadījis vairākas stundas, līkumodams pa dažādiem gan lielākiem gan mazākiem ceļiem uz priekšu ar savu salīdzinoši nesen nopirkto motociklu. Viņa transporta līdzeklis nebija nekas dižs, taču kam gan Ianam skaļi rūcošu lielceļu kapu? Puisim dzīvot vēl gribējās un ar vienkāršu moci arī varēja ļoti labi izbaudīt vēju matos. Šobrīd galvenais Iana dzīvē bija ceļš un nekas cits viņu īpaši neinteresēja. Iespējams, puisī pamodās sen aizmirstā vecāku pētniecības enerģija un tieši tādēļ viņš nespēja nosēdēt vienuviet pārāk ilgi, iespējams viņš nevēlējās kādam vēlreiz pieķerties, Ians vēl nebija ticis skaidrībā ar to visu. Tā kā jauneklim nu jau vairāk kā mēnesi nebija neviena konkrēta mērķa un jau kādu nedēļu viņš nespēja izdomāt, kur vēlētos doties, brauciens uz nelielu nomaļu viesnīcu šķita ieviešiem lielajā haosā, ko Ians varēja ar ne pārāk lielu sajūsmu dēvēt par savu dzīvi, kaut pavisam nelielu, tomēr kārtību.
Puisis piebrauca pie benzīntanka, kur, kā izskatījās, jau bija sapulcējies krietns pulciņš gaidītāju. Visdrīzāk, viņiem bija gluži tāds pats mērķis, kā jauneklim. Cikos vajadzēja atbraukt tam Beitsam? Ians pie sevis nodomāja, novelkot ķiveri un iebāžot roku džinsu kabatā, lai izvilktu no tās saņurcītu, nobružātu zīmīti. pulkstens astoņos ceļmalas benzīntankā uz tās bija rakstīts. Puisis pasmaidīja. Pulksteņa viņam nebija, tādēļ tikai pēc tā, ka pulciņš sagaidītāju vēl atradās šeit jauneklis varēja spriest, ka neko vēl nav nokavējis. Izslēdzis motocikla motoru, Ians nokāpa no tā un atbalstījās pret sēdekli. Vai bija vērts iesaistīties kādās sarunās? Pagaidām puisis ļoti labi iztika arī bez iepazīšanās, tas gan nenozīmēja, ka viņš nepievienotos interesantai sarunai, ja izdzirdētu ko saistošu.

Šo rakstu rediģēja Hikari: 13.02.2009 11:10

[essy]

Annemarija Klāra fon Vilbērna devās uz tikšanās vietu savā spilgti dzeltenajā vabolītē. Vēl pirms mirkļa viņa bija paskatījusies blociņā, vai tiešām jāierodas ceļmalas benzīntankā pulksten astoņos. Jā, uz vecumu atmiņa sāka pieklibot. Bet nekas! Klāra vēl joprojām jutās jauna un sprauna.

Pa ceļam neviens negadījās, kas būtu gribējis stopēt. Žēl, ka tā, jo Annemarijai gribējās ar kādu aprunāties. Sen nebija sanācis tā kārtīgi. Nu nekas, aizbrauks galā, tad jau papļāpās.

Pietuvojusies benzīntankam, viņa pamanīja, ka bariņš jaunu cilvēku jau tur bija un tikko no moča bija nokā```` vēl viens jauncilvēks. Annemarijas intuīcija sacīja - visi savējie.

Iztirinājusies no sava vabolīša-vambolīša, viņa devās uz jauncilvēka un moča pusi. Sveicināts, jaunais cilvēk. Vai jūs ar' uz to noslēpumaino viesnīcu dodas? Zināt, kad mans grāfs vēl bija dzīvs, viņam patika tādas noslēpumainas lietas. Viņš būtu bijis sajūsmā par šo braucienu. Un žigli ievilkusi elpu, viņa turpināja: Jauncilvēk, kā tad Jums būtu vārdā? Tak vieglāk sarunāties, ja sarunbiedra vārdu zina. Mans, par piemērošanu, ir Annemarija Klāra fon Vilbērna. Bet varat saukt mani par Annemariju vai Klāru. Nu vienvārdsakot, kā jums ērtāk. Tā runādama, Klāra jau bija paspējusi izpētīt moci un jaunocilvēku no visām pusēm. Vai, dēliņ, kāds tev tas mocītis, viņa bez kautrēšanās pārgāja uz "tu". Dikti netīrs, dikti netīrs. Ko gan Beitsa kungs par to teiks? un Annemarija jau bija izvilkusi no somas baltu batista mutautiņu un sākus pulēt moča stūri.

[Klusētājs.]

Lenora aizvien sēdēja mašīnā un klusi dziedāja līdzi vidējā skaļumā uzgrieztajam radio, ar pirkstiem viegli bungādama pa stūri un izklaidīgi veroties uz atbraucējiem, no kuriem lielākā daļa iegāja benzīntankā. Bija garlaicīgi un meitene domāja vai nevajadzēja arī kāpt laukā un viņiem piebiedroties. Un ja nu tie nemaz nav uz viesnīcu braucošie? Ja nu tie ir kādi citi ceļotāji, kuriem tāpat bija sarunāts šeit tikties? Bet.. kas gan kaitēja pajautāt?
Vēl pāris minūtes pamokoties pārdomās, Lenora visbeidzot izņēma atslēgas no aizdedzes un mašīna uzreiz apklusa. Viņa atvēra durvis un lēnām izkāpa, baltajās laiviņās ieautajām pēdām skarot auksto asfaltu. Pagriezusies atpakaļ pret mašīnu, meitene nospieda pogu uz atslēgas. Iepīkstējās signalizācija, aizslēdzot visas durvis un gādājot par drošību. Lenora pasmaidīja un apgriezusies apkārt, sāka lēnām iet uz benzīntanku. Bija vēss un viņa bija apģērbusies visai plāni. Vienkārša, pelēka kleitiņa uz lencītēm sniedzās tikai līdz ceļgaliem un virs tās meitene bija uzvilkusi plānu, baltu, aizpogājamu jaciņu. Garie mati bija sasieti ciešā copē, lai vējā nekristu acīs. Lenora nebija gaidījusi tādu vēsumu, jo dienā bija ļoti karsti. Tagad tirpas skrēja pār kauliem un nācās jaku ap sevi savilkt ciešāk.
Pamanījusi kādu puisi pie motocikla un vecāku kundzi, meitenes sejā atausa silts smaids. Cik jauki. Mazdēls ar vecmāmiņu. Viņa nodomāja un vēlreiz nopētīja abus stāvus, pirms pazuda veikala durvīs. Tieši laikā, lai izdzirdētu sarunu starp kādu citu meiteni un puisi, kas atbildēja uz visiem viņas jautājumiem. Tā kā tie bija noskaidroti, tad viņa varēja arī atgriezties pie mašīnas, lai gaidītu tur. Viņa tikai pirms tam nolēma iestāties rindā uz kakao, kas sasildītu.

[Miervaldis Gotiņ...]

Pīters savāca savu sporta somu un ar karstās šokolādes glāzīti rokā pagāja nost no kafijas automāta, pie kura jau sāka veidoties rinda. Izlikdamies, ka viņš visu uzmanību velta siltā dzēriena izbaudīšanai, viņš neuzkrītoši aplūkoja cilvēkus, kuru skaits benzīntankā auga un auga. Priekšnojauta teica, ka viņi visi ir atbraukuši uz viesnīcu.

Ūsainais puisis, kurš bija atbraucis ar apvidus mašīnu un pirka ūdeni un baterijas, iekrita Pītera acīs pirmais - tieši šo iemeslu viņš likās interesants un potenciāli bīstams. Tomēr arī viņš bija viens pats, un neizskatījās pēc latinosa. Latinosi diez vai piesaistītu baltos. Pārējie - puisis ar motociklu un vecmāmiņa izskatījās pavisam nekaitīgi.

Viņš dadzēra šokolādi, izmeta tukšo glāzīti atkritumu tvertnē un, izlēmis ka labākā aizsardzība ir uzbrukums, devās pie ūsainā puiša. Pa ceļam pārmetis somu uz kreisā pleca un nevērīgi ieslidinājis tajā roku, Pīters piegāja pie viņa un, galvu uz veikala pusi pamājis, retoriski vaicāja: Izskatās, ka visi klātesošie gaida Beitsa kungu?

[Kāds]

Hūberts bija patīkami pārsteigts, ka vēl kāds bez viņa gaida Beitsa kungu. Viņš iemeta kafijas automātā pāris monētas, un nospieda pogu blakus zīmītei ar uzrakstu "Kakao 1.2$". Šai procedūrai sekoja glāzītes parādīšanās un dzēriena iepildīšana tajā. Kad dzēriens bija gatavs viņš pasniedza glāzīti meitenei. Viņš viņai laipni uzsmaidīja un teica: "Starp citu, mani sauc Hūberts. Iespējams, ka Beits kungs drīz ieradīsies, ir jau gandrīz pulkstens astoņi."

[September]

Melānija ieslēdza radio. Meitene pārsniedza atļauto ātrumu, jo domāja par foršajām brīvdienām ko varbūt pavadīs mierīgi, bet polecija tomēr nevarēja viņu apturēt. Viņa gribēja ātrāk nokļūt noteiktajā vietā. Bija jau 20:00, bet viņa bija vienalga, jo zināja, ka galā nonāks pa visam drīz.
Pēc aptuveni divām minūtēm, viņai pa priekšu spīdēja zaļas gaismiņas, tas nozīmēja vienu - benzīntanks. Sarkans BMW nostās blakus kādas meitenes mašīnai. Mazliet vēlāk, Mela izkāpa no mašīnas ar lielu, sarkanu rokassomu, bet tur nebija līdzi paņemtās mantas, tās bija mašīnā. Viņa bija domājusi to ņemt laukā tikai kad piebrauks Beitsa kungs. Melānija iegāja benzīntalkā.

[~SweetIrony~]

Džo iemina pedāli grīdā un iegriezās līkumā, satraukti viņa palūkojās pulkstenī, piecas minūtes pāri astoņiem, tas nebija viņas garā, ierasties novēloti, ja viņa atļautos darbu nokavēt kaut par divām minūtēm visticamāk, ka viņu atlaistu, bet viņai ļoti patika viņas darbs, ja viens šefs nebūtu tāds ķēms. Džo iegriezās nākamajā līkumā un atviegloti nopūtās, kad attālu varēja manīt benzīntanka gaismas.
Vēl pēc pāris minūtēm, Džo jau bija noparkojusi savu darba auto līdzās kādai spilgti dzeltenai vabolītei, izkāpa laukā un palūkojās automašīnām, kas šadai vientuļai vietai likās nedaudz par daudz droži vien pārējie viesnīcas viesi, bet interesanti kurš no viņiem ir Beitsa kungs? Džo nedroši sāka doties uz veikaliņa pusi, gan jau vīrs pats paziņos savu klātbūtni, līdz tam viņa labprāt iedzers melnu kafiju, lai atgūtos pēc nogurdinošā ceļa.

[washulis]

Benzīntankam tuvojās vēlviena pašīna. Arī Mini Cooper. Tikai šis bija vecāks modelis un oranžā krāsā. Saulainā un jaukā krāsā.

(IMG:http://i39.photobucket.com/albums/e187/washulis/LS/509621593_8f8b3816bd.jpg)

Tas mierīgi apstājās tukšā pleķītī pie benzīntanka. Drīz no tā izkāpa arī sieviete. Nebūt ne tik pēc skata saulaina, kā viņas mašīna. Ģērbusies gotiskā kleitā ar korseti un plīvojoš apakšdaļu. Kaklā liels grezns krusts ar rinķi apkārt tās četriem zariem. Mati tumši, viegli violeti, āda bāla, acuēnas un lūpukrāsa melnas. Kājās masīvas kerzas.

Rebeka Gibsone palūkojās uz visiem, kas bija ieradušies. Hm... Viņa nodomāja, bet vairāk neko neteica. Viņai nebija ko teikt. Ja viņi vēlas sarunu, tad lai to uzsāk ar mani paši.

[Mitrene]

Normans brauca pa šauro meža ceļu ar ātrumu 130 km/h. Paskatījies pulkstenī viņš noteica nolādēts ir jau piecpadsmit pāri astoņiem un es kavējos. līdz benzīntankam bija jābrauc vēl kāda pusstunda, Normans cerēja ka viesi turpinās gaidīt nevis visi aizbrauks mājās.

Mobilā telefona Beitsam nebija jo tur kur viņš dzīvoja tāpat nebija zonas. Viņš dzīvoja pārāk tālu no apdzīvotām vietām. Tik tālu ka pat ja būtu vajadzīga palīdzība neviens nespētu ierasties ātrāk kā stundas laikā.

Viņa acu priekšā atkal parādījās pagājušās vasaras notikumi. Kaut kas ļoti lielā ātrumnā tuvojās viņam un Marionai. Nē Marion, NĒĒĒĒĒ.... sapratis ka atrodas mašīnā viņš centās nomierināties. apstādināja mašīnu un izkāpa lai nomierinātos. parakājies pa jakas kabatām viņš tomēr atrada vienu cigareti un lēnā garā uzpīpēja lai drīzumā varētu doties talāk. pēc smēķēšanas viņš iekāpa mašīnā, mēģināja to iedarbināt taču neveiksmīgi. Viņš pameta acis meža virzienā un kaut ko tur ieraudzījis sāka paniski dauzīt pa mašīnas paneli un griezt atslēgu. Līdz mašīna padevās un viņš riepām kaucot devas tālāk.

Tikmēr viesi sāka kļūt nepacietīgi. bija jau divdesmit pāri astoņiem bet neviens nebija pieteicies ka viņš būtu Beitss.

[Moriartijs]

- Šķiet, ka Beitss ir vienīgais kas kavē. - Džeroms iekomentēja notiekošo. Bija jau daudz cilvēku savākušies. Šķiet ka būs interesantas brīvdienas.

- Sveiki, esmu Džeroms, - viņš teica meitenei, kas runāja ar viņa brāli un tagad dzēra kakao. Pats viņš bija jau pusē kafijas krūzei, taču kakao vēl nekāroja.

[washulis]

Rebeka neatgāja tālu no mašīnas. Viņa vēroja, kā cilvēki savā starpā čupojas, runājas. Nē, viņai bija svarīgākas lietas, ko darīt. Viņa nevēlējās iztraucēt garus sev apkārt.

Viņi maitā šīs vietas auru. Viņa pie sevis drūmi nodomāja. Kaut nu ātrāk ierastos tas... Kā viņu sauca? Nav svarīgi. Tas ir tik pretīgi, kad paši uzaicinātāji kavē.

Tā brīdi stāvējusi, viņa nolēma, ka kaut kā jānosit laiks ir, kamēr jāatrodas šeit. Ņēmusi paraugu no kāda pēc skata finansista, arī Rebeka sev iegādājās kafiju. Melnu un rūgtu. To pērkot, viņa stāvēja blakus cilvēkiem un labi dzirdēja viņu sarunas. Ieradušies, lai atpūstos. Bez mērķa... Toties man gan ir mērķis, ceru, ka iepazīstinot ar savējo, viņi nesāks ārdīties, kā citi labi zināmi indivīdi. Viņa gremdējās atmiņās par tiem cilvēkiem, kas neatbalsta sektu darbību. Muļķi.

[Hikari]

Ians bija aizdomājies, kā jau bieži jauneklim tas gadījās. Viņš neievēroja nevienu sev apkārt- lielākā daļa jau tāpat aizvadīja laiku vienkāršās sarunās, kas sastāvēja no frāzēm "mans vārds ir tāds un šitāds" vai arī "cik ir pulkstens?" vai arī "kur gan kavējas Beits?" Jā, par pēdējo arī jauneklim nācās piekrist. Par spīti tam, ka Ians nebija no tiem cilvēkiem, kam laiks ir svarīgs, jo puisis nekur parasti īpaši nesteidzās(vienīgi tajos gadījumos, kad patiesi bija nepieciešams) jauneklis tomēr atzina, ka stāv šeit pietiekami ilgi un, spriežot pēc apkārtējo nepacietības, tā persona, kurai vajadzēja viņus sagaidīt, patiesi kavējās.

Tajā mirklī, kad Ians grasījās izvilkt no somas, kas karājās pie jaunieša pleciem, bloku un zīmuli, lai, vienkārši aiz gara laika paskicētu, pie benzīntanka pieripināja maza, mīlīga vabolīte un no tās izkāpa kundze, kas pienāca pie jaunekļa un uzrunāja viņu. Ians piekrītoši pamāja un viegli paklanījies, atbildēja: Liels pagodinājums iepazīties ar Jums, Annemarija Klāra fon Vilbērnas kundze. Mans vārds ir Ians un ar to, pieļauju, Jums pietiks, lai uzturētu labu sarunu. jauneklis pasmaidīja siltu un patīkamu smaidu. Jā, arī es dodos uz viesnīcu. viņš piekrītoši sacīja. Nākamajā brīdī sieviete nokomentēja Iana motocikla stāvokli un jauneklim nācās nopūsties. Taisnība vien bija. Puisis īpaši neizvēlējās konkrētus ceļus, brauca pa visādiem. Redzot, kā Annemarija Klāra fon Vilbērnas kundze izvelk no somas baltu lakatiņu un sāk pulēt viņa moča stūri, Ians steidzās apstādināt kundzi. Mīļā Klāra, viņš laipni uzrunāja sievieti, turpinot smaidīt. Es nevēlos, lai Jūs sasmērētu savu skaisto un tīro, gaišo, burvīgo kabatas mutautiņu, tapēc necentieties notīrīt lielceļu putekļus no šī mazā rūcošā zvēriņa. Es par to parūpēšos, kad būsim tikuši līdz viesnīcai.

[Ļipa]

Ak, šausmas cik dārgi...
Cilvēkam, kas pārtika no vecāku kabatas naudas, jo darbu nespēja savienot ar mācībām, arī dolārs bija patiesi liela nauda!
Ak, paldies... Es... Es jums noteikti kaut kad atdošu...
Kaut kad no pirmās algas, vai varbūt otrās...
priecājos!
Ā... Tādās reizēs laikam ne tikai priecājās, bet arī nosauca savu vārdu, tāpēc saņēmusi siltā dzēriena krūzi viņa mirkli to uzlūkoja un tikai tad nosauca savu vārdu.
Dora! ...Tas ir Doloresa!
Siltais šķidrums tika mazliet iemalkots.
Pulksteņa Dorai nebija, jo viņa tos neatzina kā sugu. Bioloģiskais pulkstenis gan teica, ka viņa te stāv traki ilgi, tomēr tas iespējams bija dēļ nervozēšanas, par to, ka viņa nezina, kas un kā un viņas vecāki domā, ka Dora kopā ar draudzeni šobrīd atrodas kaut kur Varšavā nevis dodas viena pati uz viesnīcu, kuras ieeja ir iegūta ar mistiskas akcijas starpniecību.

[Kāds]

"Nē, ko jūs, atdot nebūs nepieciešams!" Viņš centās runāt kā džentlmenis, lai gan viņam vajadzēja pārkāpt zināmu robežu, jo nauda viņam bija visai tuva. Kādam viņam nepatīkamam cilvēkam viņš iespējams būtu pieprasījis atdot naudu ar dubultu vai trīskāršu uzviju, tomēr šī meitene viņam jau no pirmā skatiena iepatikās. "Ak Doloresa, cik skaists vārds, man prieks iepazīties. Vai es varētu palīdzēt jums nokļūt uz viesnīcu, manā mašīnā vēl ir brīvas vietas?", viņš norādīja uz sarkano mašīnu, "Es redzēju kā jūs atbraucāt ar kravas auto, nedomāju ka tie dotas uz viesnīcu, ceļš uz turieni droši vien ir ļoti sarežģīts, tādēļ mums jāgaida Beitsa kungu."

Paskatījies pulkstenī viņš nosecināja, ka Beitss kavējas. "Es ceru, ka ar viņu nav kas slikts atgadījies.", viņš nodomāja

[Klusētājs.]

Rinda uz kakao bija izstāvēta, taču pēdējā mirklī meitene pārdomāja un kakao vietā ielēja sev krūzītē siltu aveņu tēju, pirms tam iemetot naudiņu automātā. Tas bija gan veselīgāk, gan bija vēlme beidzot pamēģināt jaunas garšas. Viņa pagriezās tieši laikā, lai ieraudzītu piebiedrojamies vēl divas meitenes viņu raibajam bariņam. Viņa it kā veltīja saprotošu un pieklājīgu smaidu, kad pagāja viņām garām un devās laukā no veikaliņa, atpakaļ uz mašīnu, kur turpināt gaidīt Beitsa kungu un arī sildīties. Viņa nevēlējās stāvēt veikalā kā tāda muļķe, jo domāja, ka tas nav pieklājīgi, stāvēt tur, ja neko netaisies pirkt. Meitene vēl paspēja ieskatīties veikala pulkstenī un pamanīt, ka ir jau 15 minūtes pāri astoņiem. Tātad viņš kavējās, kas arī nav pieklājīgi, taču viņa netaisījās doties projām. Vēl ne. Viņa labāk vēl pagaidīs. Viņa gaidīs kaut vēl stundu. Kas zina, kas noticis ar Beitsu. Varbūt riepa pārplīsa vai kas tamlīdzīgs.
Veikala siltums viņu vēl apņēma, tādēļ āra vēsums vēl nebija tik jūtams, kad viņa lēnām devās uz mašīnu, turot pirkstos smaržīgo un viegli kūpošo tējas krūzīti.

[Mattiass]

Pēc visa spriežot, te lielākā daļa bija novākusies uz viesnīcu — rau, arī motociklists ar vecenīti pieminēja to pašu, viņam ejot garām. Šķiet, tik kontaktpersonas trūka.

Un tad jau pie viņa pienāca kāds puisis, kuru acīmredzot interesēja tas pats, kas Allenu.

— Tā izskatās, ka mūsu būs padaudz, — Allens pamāja ar galvu, — Tiesa, neesmu manījis, ka mūsu kontaktpersona te apgrozītos.
Viņš neuzbāzīgi nopētīja pienākušo kārtīgāk.

[Ļipa]

Ak, nebūs? Oho! Tikai Dora drošs paliek nedrošs domās sev piezīmēja, ka, ja jau viņi dodas uz vienu un to pašu viesnīcu tad gan jau viņai radīsies iespēja pacienāt Hūbertu ar kaut ko pretī. Vienā no somām kaut kur bija iepakotas, piemēram, ledenes. Vispār šāda tāda pārtika viņai bija līdzi no mājām kā jau kārtīgai tūristei pienākas.
Toties, kad viņa pabeigs studijas tad viņai būs labs darbs un kaudzēm naudas, kuru tērēt kā vien sirds kāro!
Paldies!
Dora mazliet saminstinājās atkal, sava vārda un tam adresētā komplimenta sakarā. Vienmēr bija grūti izdomāt kā labāk ir reaģēt, ja kāds, kas pēc būtības ir svešs cilvēks, tā saka.
Kad Hūberts norādīja uz automašīnu Doras skatiens aizslīdēja līdz tai un piefiksēja, ka krāsa ir pat ļoti skaista. Kā jau tipiskai meitenei arī viņai bija problēmas ar mašīnu marku noteikšanu.
Ar lielāko prieku!
Iespējams tas nesakrita ar to, ko būtu teikusi viņas mamma par kāpšanu svešās automašīnās, bet galu galā arī līdz šejienei viņa bija nokļuvusi svešā automašīnā un vispār vienmēr brauca tikai ar svešām.
Šķiet Beitsa kungs nav precīzs!
Varbūt arī stopē?
Nevilšus un aptuveni reizē ar meiteni, kas paņēmusi dzērienu bija devusies atpakaļ uz mašīnu, Dora pamanīja pulksteni.