Meklētais [PZP] [C], LS pavediens. Opcijas Sekot šim pavedienam Nosūtīt šo pavedienu pa e-pastu Drukāt šo pavedienu Lejupielādēt šo pavedienu Parakstīt šo forumu Skata režīmi Pārslēgt uz: Struktūrskats Pārslēgt uz: Parastais Lineārais+

[Develin_]

Tur klinšu patvērumā, kur mēnēss spīdēja visspožāk un apgaismoja angelu kapličas... Tur prom no visā apdzivotajām vietām, kas ta vien čumēja un mudžēja no bruņotiem angeliem un draco, maigās mēness gaismas ieskauts slējās sens un laiku nokalpjos dēdēšana procesā kāds draco tautas sen jau pamests templis... Tā pakājē neraksturīgi bija raduši savu mūža mieru daudzas angelu tautas mirušās dvēseles, kas tur guldītas zemes miesās...

Šī tempļa maģiskajā noslēpumainības un tmsas plīvuros, kas slēpa to cēlā vientulībā un atšķirtībā no visas pasaules bija lemts sastapteis no ceļiem noklīdušiem, cerību zaudējušiem un atguvušiem ceļiniekiem, kam svēts vien savas tautas gods.. kam svēts vien uzvaras saldums un zaudējuma rūgtums.. Tur lemts bij sastapties ceļiniekiem, kuri nav nedz vienas rases ne dzimuma.. ne vienas cerības.. ne ticības.. Kvēls naids sitīs atreibes zvanus tomēr būs lietas kas mainīs visu.. kas jau mainījušas visu.. Svešinieku apvienos savus spēkus vienā, lai gūtu kopēju miera svētību ne tik sev.. bet arī pārējām tautām un ciltīm...

[Malduguns]

Rofe lēni devās uz priekšu pa ceļu. Viss bija tik ļoti izžuvis, ka pie katra soļa ap viņas

kājām uzvirpuļoja putekļu mākonīši. Debesis bija samākušās, tomēr nesolīja lietu.

Pamatīgā lietusgāze nebija piedzīvota jau sen. Tuvojās vakars un Rofe bija

pārliecināta, ka tuvākajā laikā vajadzētu sameklēt kādu vietu, kur pārnakšņot.

Tālumā meitene ieraudzīja tādu kā klinšu krāvumu. Tas bija savādi vilinošs un

nomierinošs. Jau no tālienes varēja just, ka tam piemīt īpašs starojums, kurš pievilka

meiteni tam klāt. Tieši tādēļ viņa pielika soli, lai nokļūtu pie krāvuma pēc iespējas

ātrāk.
Visapkārt viss bija klusu, jau sen Rofe nebija runājusi ne ar vienu dzīvu dvēseli, tādēļ

viņa nebija pārlieināta vai viņas balss saites nav pilnībā izgājušas no ierindas.

Sarunas ar nožēlojamajem spiegiem neskaitījās, tās pat nebija sarunas. Tā bija tikai

informācijas nodošana un naudas saņemšana.
Meitene pacēla galvu un viegla vēja pūsma aizpūta matu šķipsnu viņai priekšā sejai,

tāpēc Rofe to atglauda un secināja, ka ir nonākusi senāk grandiozas būves priekšā.

Milzīgais senais templis, kurš no tālienes izskatījās pēc pavirša akmens krāvuma, bija

reizē baiss un valdzinošs. Rofe pasmaidīja. Kaut ko tādu viņa bija meklējusi. Rofes

klusie soļi atbalsojās akmens velvēs un šajā telpā bija viegli atrast kādu tumšu nišu,

kurā varēja ērti iekārtoties un pārnakšņot. Rofe nometa savu mugursomu un

apstaigāja visu telpu, kura agrāk bija bijusi ļoti krāšņa, bet tagad to savā varā bija

paņēmis dabas spēks, kurš galvenokārt izpaudās efeju pinumos un zāles apaugušos

kušķos.
Uzlēca mēness un Rofes augums bija tā spožo staru ieskauts.
-Sveiks, vecais draugs,-viņa noteica ne bez rūgtuma balsī. Neviena cita drauga jau

viņai nebija. Tālāk, nogāzītē varēja saskatīt kapsētas kluso mieru. Pār to klājās migla

gluži kā zirnekļa noausts nakts palags. Rofe klusi nopūtās un atgriezās pie savām

mantām. Niecīgās vakariņas, kuras sastāvēja no galvenokāt saziedējušas maizes un

auksta ūdens nedeva kārtīgu ats````zinājumu, tomēr bija pietiekoši, lai apmierinātu

izsalkumu. Nebija jau nekāds brīnums, kāpēc Rofe bija tik tieva, pie šāda pārtikas

daudzuma jebkurš varēja zaudēt svaru, tomēr viņa bija spēcīga un vingra,

neraugoties uz ķermeņa uzbūvi.
Rofe iekārtojās uz savas somas tumšajā nišā. Te viņu nevines netraucēs, tomēr

meitene nolika stiletu pa tvērienam. Tas nekas, ka viņai bija zobens, šis ierocis

nebija domāts, ja vajadzēja reaģēt ātri. Rupjā linauduma krekls lieliski pasargāja no

nakts vēsuma. Uz ziemu vajadzēs iegādāties kaut ko biezāgu, bet kamēr vēl bija

silti, par to nevajadzēja raizēties.
Nepagāja pārāk ilgs laiks, kamēr nogurusī būtne bija aizmigusi citu acīm apslēpta un

mirušo angelu dvēseļu sargāta.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 18.05.2007 13:36

[Develin_]

kādā klusā un radījuma acij slēptā vietā sēdēja Develins. Ar skumju skatu viņs noraudzījās pār angelu kapa vietām un klusi pie sevis noputās redzot veco draco templi pussagruvušu tur stāvam savā cēlumā... vērojis seno templi viņš pagrieza galvu un ļāva mēness stariem maigi slāstīt viņa viegli balto ādu un glausties gar spārnu maigumu...
zobens bija nomests turpat blakus,un mēness stari lenīgsnēji rotaļājās uz tiem.. pusis jau atkal novērsa acis no mēnēs un palūkojās uz staru spēlī.
galvā skrēja neskaitāmas domas par viņa pagātni. par mātes nāvi. par neksiatāmajiem pazemojumiem, ko puisim nācies ciets.. par atriebes kāri. par sāpēm ko izjutis par mātes nāvi. par vientulību, kas augtin auga viņa sirdī jau 19 gadus.. visas šīs domas puisī uzsita spēcīgu atreibes kāri. kāri pēc iznīcības un naida..
-reiz es atreibšu viņu un sevi...- pusis pie sevis nočkstēja un lēnām atslīga ar muguru balstīdamies pret vēso klinti un ļāvās baudīt nakts sakistumu.
puiša acis jau takal pievērsās zvaigznēm ... uz mirkli viņs aizvēra acis. un devās prom. prom no ta kas bijis..bet pēc mirkļa viņš jau atgriezās nespēdams paciest domu, ka varēja būt labāk..
-..muļķis- viņs klusi sevi aprāja un atvēra acis..

Šo rakstu rediģēja Develin_: 18.05.2007 13:40

[Malduguns]

Rofe piepeši pamodās nezinādama no kā. Apkārt valdīja klusums un aukstā menessgaisma iespīdēja pa kādu caurumu jumtā. Rofe izstaipīja nogurušās kajas un apmeta mazu lociņu apkārt telpai. Meitene bija pieradusi poie vientulības, tomēr tas, kas valdīja te bija kas vairāk par vientulību, tās bija sen aizmirstas skumjas. Rofe vairāk nespēja iemigt, viņa tikai vēlreiz izstaipīja kājas un devās atpakaļ uz savu nišu.
-Droši vien man vajadzēt sākt normalu dzīvi pie normāliem ļaudīm un aizmirst visas savas nekam nederīgās idejas,-viņa prātoja.-Tomēr vispār man patīk mana dzīve tāda kāda tā ir tagad,-Rofe prātoja. Tad kāds kluss troksnis, gluži kā nopūta sasniedza viņas ausis. Rofe saausījās, tomēr troksnis neatkārtojās, tāpēc viņa tikai paraustīja plecus un iekārtojās, lai atkal gulētu.

[Semijs]

No lielāka atāluma varēja dzirdēt pasmagus soļus un ķēžu bruņu kratīšanās, un rupja vīrieša balss, kas dziedāja kādu uzvaras dziesmu ar izteiktu īru akcentu. Uz horizonta parādījās muskuļots un noaudzis tēvainis, kurš turēja rokās pīpi un gāja uz tempļa pusi dziedādams dziesmu.
Nonākdams pie tempļa, Umbreks no savas pīpes ievilka dziļu dūmu un izpūtis, savā rupjajā balsī teica.
-Sveiki, es ceru, ka esmu atnācis uz pareizo vietu.-
Viņš nopietni nopētīja klātesošos.

[Pūķēns Sāra]

Nirts soļoja akmens krāvuma virzienā, šis krāvums bija šīs dienas gala punkts, kurā viņš radīs mieru, kaut uz šo nakti. Kad viņš pirmo reizi bija uzgājis šo vietu, tad viņš ne zināja, ne vēlējās zināt, kas šī ir pa vietu, viņš vienkārši bija pateicīgs, ka ir atradis jumtu virs galvas, zem kura mierīgi varētu atgulties un ļauties sapņiem, kuri bija pilni sāpju un nelaimju, kuri viņu vajāja no tā laika kā zobens tika likts kaujā, lai atņemtu otram dzīvību, bet pārnakšņojot šeit un no rīta pamostoties, viņš toreiz atklāja, ka pa nakti viņu nav apciemojuši rēgi. Toreiz nonākot tuvākā ciematā, viņš gāja pie tā vecā, lai uzzinātu, kas šī ir pa vietu, un tas pastāstīja par šo pusabrukušo templi, kurš jau sen tika pamests likteņa varā. No tā laika, Nirts salīdzinoši bieži bija šeit pabijis. Tagad nonākot pie tempļa, pār lūpām pārlauzās atvieglota nopūta un klusiem soļiem viņš iegāja drupās. Templī viņam bija kāda īpaša vieta, kur viņš parasti apmetās, šī vieta, kā atsvabināja puisi no svara, kuru viņš pats sev bija uzvēlis plecos.
Apsēdies viņš paņēma zobenu, uz zobena bija asiņu pēda, kuras viņš ar speciālu drānu notrausa, ieraugot asinis, Nirts atkal nopūtās.
-Piedod man to, ko es daru, piedod man manus grēkus. Mana dvēsele, lai tiek svabada, es to daru tautas labā. Mana...- Jaunais vīrietis apstājās lūgšanas vidū. Viņš nebija šajā templī vienīgais, to viņš tagad zināja, bet kā gan puisis to spēja palaist garām, kad iegāja templī? Viņš tiešām bija kļuvis neuzmanīgs, domājot, ka šeit viņu negaidīs briesmas? Rokas satvēra zobenu un zobi sakosti cieši jo cieši, skatiens uzmanīgi vērās ik vienā telpas stūrītī, ik vienā tempļa telpā, lai atrastu to, kurš vēl bez viņa bija šķēršojies šī tempļa slieksni.

[Zōzā zač zač]

Meitene tupēja pie kādas milžigas Drakona statujas kājām un skaitīja lūgsnas. Tā bija dragonu valoda, ko zināja tikai Draco vecākie. Bet šai jaunākajai meitenei tā arī bija iemācīta, tieši lūgsnas.
Šī statuja bija pašā templī, samērā apsļēptā kambarī, kuru zināja tikai tie, kas te uzturējās vai arī tie, kas šo vietu zināja,kā savus piecus pirkstus.
MEitenei lūpas kustējās, bet vārdi pār tām nenāca, tikai vienīgi gaisa vēsmiņa, kas arī knapi vien spraucās pār viņas lūpām.
Atvērusi acis viņa paskatījās uz Drakona slaidi pacelto galvu. Piecēlusies kājās viņa izpleta savus spārnu, tā, ka tie atplešoties noskanēja, kā pātagas sitiens gaisā. Un šī skaņa caururba šo visu klusumu. Viņa neuztraucās par to, ka kāds varētu viņu izdzirdēt, jo viņa bija pilnā pārliecībā, ka neviens te nebija, bet meitene maldijās.
Paspērusi solīti atpakāl viņa noliekusi galvu pagriezās un devās ārā no telpas. gandrīz nonākusi līdz durvīm viņa nedaudz pagriezās un ar acs kaktiņu atskatījās uz šo milzīgo un slaido Dragona statuju, kura cēli un majestātiski stāvēja telpas vidū un vēroja katru ienākušos ar viss zinošu skatienu.
Viegli pasmaidījusi viņa izgāja no telpas.

[Develin_]

izrauts no savām pārdomam un apcerēm par atribie, Devs gluži vai salēcās dzirdot klusos troķšņus, kas nāca no tempļa puses.
- kas pie velna... - pusis izmeta un viņa slaikie garie pirksti apvijās ap zobenu, kas mētājās viņam blakus. klusi izlavījies no savas ēnas un nostājies klinšu slēptākajā pusē Develins pašķielēja uz lauku pie tempļa un ieraudzīja masīvo barbaru..
- pat tie muļķi neleik mieru.... - Develinā uzjundija dusmas, un viņš varen veikli izleca no savas paslēptuves un uzsauca barbaram..
- ko tu meklē uz angelu svētās zemes..? - Devs satracināts izmeta pacēlsi savu zobenu pret barbaru.

[Zōzā zač zač]

Meitene jau bija zigājusi no tempļa un netālu sadzirdēja balsis, nedaudz sarāvusies viņa klusi , caur'krūmiem, pielavījās tuvāk balss īpašniekiem.
Viņa ievēroja Angelsu un Barbaru.
-"Cerams, ka viņi nesāks cīnīties."-
Viā nedaudz uztraukusies nodomāja un vēroja, kas notiks. Paslēpusies krūmāju biezokšņos un koku paēnās, viņa klusi sēdēja un vēroja. Viņu ieraudzīt bija neiespējami.

[Malduguns]

Rofe atkal iztrūkās no snaudas, kurā bija iekritusi kaut uz mirkli. Meitene nezināja, cik ilgi bija gulējusi, tomēr šoreiz bija pilnīgi pārliecināta, ka viņu ir uzmodinājis kāds troksnis. Troksnis, kurš atgādināja pātagas cirtienu. Rofe atglauda tumšbrūnās matu šķipsnas, kuras kārtējo reizi krita sejā un izslējās taisnāk. Meitene ausījās gluži kā suns, tomēr skaņa neatkārtojās, šoreiz klusumam pa vidu iemaisījās kāda balss, kura visdrīzāk piederēja barbaru vīrietim, tas bija nepārprotams tembrs un arī dziesmas vārdi vēstīja par kādu barbaru uzvaru. Rofe klusi nopūtās un atslīga pret sienu. Šobrīd viņa negribēja sastapties ne ar vienu. Pirms mirkļa viņa vēl bija cerējusi, ka sastaps kādu, ar ko parunāties, kādu, kurš viņu sapratīs, tomēr šīs ilgas izplēnēja kā migla karstā vasaras dienā. Barbars jau nu noteikti nebija tas, ar kuru viņi vēlējās dibināt jebkādas attiecības.

[Zōzā zač zač]

Meitene piepsieda savu labo roku sev pie sāniem. Pārbraukusi roku gar gurniem viņa sajuta, dŗizāk nesajuta, ka jostas nav, kurai parasti bija piestiprn=iņātas visādas zālītes. Meitene novērsās no Angelsa un barbara, lai lēnā solītī dotos atpakāl uz Templi. Krūmos nedaudz nokrāšķēja zariņi, bet to varētu izskaidrot, kā mazu dzīvnieciņu kustēšanos un lavīšanos uz savu midzeni.
Veiksmīgi, nepamanīta, tikusi līdz templim viņa iegāja iekšā tajā un samērā strauji devās uz kambara pusi.
VIņa gāja garām visādām durvīm un visādām statujām.
VIņa zu mirkli apstājās, jo sajuta dīvainu gaisotni, Varētu teikt, ka skumjas, nē tās nebija skumjas. Varbūt vientulī'ba, Nē. Tas bija kaut kas cits.
Bet par nelaimi Meitne bija apstājusies tieši pie durvīm, kuras bija tieši pretī Rofei. pavicinādama Savus dragona spārnu meitene atsāka iet.

[Semijs]

Umbreks ievēroja, ka kāds no klātesošajiem ir izvilcis zobenu un tagad draud viņam. Barbars nosmīnēja un ievilcis kārtējo dūmu, uzpūta dūmu mākoni virsū Devam un teica.
-Es tev ieteiktu to zobenu nolaist, jo tas būtu visgudrākais risinājums. Un mana rase nav muļķu bars, mēs zinam, kad pavērst pret kādu ieroci un šobrīd izskatās, ka tu būsi tas muļķis šobrīd.-
Nosmējies, Umbreks turpināja.
-Ko es te daru? To pašu ko pārējie te atnākuši darīt - ieviest mieru starp ciltīm un rasēm.-
Barbars pastūma savu apmetni nostāk un uzlika jau roku virsū cirvja kātam, kas karājās blakus jostai.

[Malduguns]

Barbars ar kādu runāja, tas nozīmēja tikai to, ka viņš nav viens, jo barbari, lai arī cik ļoti dzēruši būtu, parasti nerunāja ar iedomu tēliem. Turklāt iedomu tēli parasti nevienam nedraudēja skaļā balsī. Pēc draudiem varēja spriest, ka draudētājs ir angels. No Rofes krūtīm izlauzās klusa nopūta. Izskatījās, ka šī nav tā mierīgākā vieta, kur pārlaist nakti. Vēl jau varēja klusi paslīdēt viņiem garām un doties tālāk, bet dažas stundas, kuras veltīt miegam, atgūt pa dienu. Taču kaut kas atturēja meiteni no šadas rīcības. Viņa nosprieda, ka labāk būtu palikt tepat un mierīgi pagaidīt kamēr abi strīdnieki aizies. Rofe pasniedzās pēc sava stileta un viņas pirksti apvijās ap tā auksto spalu. Stilets bija piederējis viņas tēvam un tagad bija nonācis Rofes īpašumā. Viņa to bija veikli nočiepusi no bērnunama vadītājas, kopā ar citām savām mantām.

[Pūķēns Sāra]

Nirts uzmanīgi gāja pa tempļa pusabrukušo gaiteni, nevarētu teikt, ka viņš nebūtu dzirdējis balsis, kas bļaustījās ārpus tempļa, bet tas nemazināja viņa uzmanību tempļa iekšienē, Ja ir būtnes ārpusē, tad kādēļ, lai tās nebūtu pašā templī? Likās, ka priekšā kāds kustās, un tas kāds viņam tuvojās. Pirmais, ko viņš saskatīja bija spārni, zobens rokās tika ciešāk satverts. Šis zobeņa asmens bija cauršķēlis daudzus angelus, tādēļ cauršķelt vēl vienu tam nebūtu problēmu, bet, kad stāvs viņam tuvojās, nezin kādēļ puisis atslāba. Likās, ka no šī stāva strāvo dracona sirds un būtība, zobens tika mazliet nolaists, bet ne nolikts malā. Tagad jau varēja saprast, ka stāvs, kas tuvojās bija meitene vai pareizāk jauna sieviete. -Esat uzmanīgāka, tādā naktī kā šī jūs var noturēt par pretinieku,- Nirts uzrunāja Angelinu.

[Zōzā zač zač]

Meitene ejot skatījās uz savu kurpju apaļajiem purngaliem. VIņa steidzās un tiklīdz izdzirdējusi balsi viņa satrūkās un sarāva savas rociņas sev priekšā pie krūtīm.
Nopētijusi vīrieti, kas viņu uzrunāja, viņa nedaudz nedrošī pasmaidīja.
-"Es, atvainojos. Nebiju domājusi, ka šeit arī kāds būs. Vismaz cik es šeit emsu nākusi neviens te nav bijis."-
Viņa bailīgā balstiņā noteica un kautrīgi nolaida galvu, un atkal vērās savos kurpju apaļajos purngalos.
Meitene izstījās, ka ir'ļoti kautrīga un bikla, bet tas protams varēja būt tikai māns.

[mr Bl@ck]

Nakts, pār kluso kapsētu pāršalca vien vēja maigas brīzes, bet naktī kāds bija modrs un nenogurdināms. Enlils sēdēja sakrustotām kājā un apmetņa kapuci novilcis dziļi pār acīm, lai noslēptu savu sakropļoto seju.
Viņš meditēja, iklausījās trokšņos un juta kā elpo debesis un zeme, juta kā runā zeme, kā čukst akmens un murmina strauti tālu kalnienēs.
Te, pie brūkošā Draco tempļa, viņš bija radis patvērumu. Sirds viņam sacīja te viņam būs gaidīt.
Ilgi gaidīt nenācās tālienē atvilnīja dziesma, piesmakusi, kas liecināja ka dziedātājs bija barbars. Templī varēja dzirdēt rosību, noplīkšķeja pātaga, vai arī kas cits, attālums neļāva noprast.
Pie tempļa bija izcēlies strīds mēnesnīcā uzmirdzēja tērauds, sīks zibsnīti, bet medniekam gana lai saprastu ka kas briest.
Klusi kā vanags viņš izpleta ogļmelnos spārnus un pacēlās debesīs. Zvaigznes pasniedzās mazliet tuvāk aicinādamas viņu tām pievienoties, bet tagad nebija vaļas.
Ar liegu spārnu vēzinu viņš piezemējās uz tempļa jumta. Lejā bija redzamas barbara un angela aprises.
Enlils sakņupa uz tempļa jumta izvilkdams no zābaku stulmiem dunčus būdams gatavs kuru katru mirkli mesties pikējumā un izšķirt ķildniekus.
Bet pagaidām viņš gaidīja, kluss kā nakts visapkārt.

[(sun)]

.Ogļmelni spārni šķēla gaisu.Izkapts zibēja mēnesgaismā.Barbariem tika iedvests ka šādi izskatās nāve.Smieklīgi.Rasels nu tiešām nelīdzinājās nāvei.
Bedzot-Rasels pie sevis nomurmināja-es esmu uz šejieni atnācis.Interesanti kas mani ir šeit,draco templī,piesaistijis?
Pielidojis tuvāk Rasels pamanija ka viņš nav vienīgais tempļa priekšā.Tur stāvēja arī kāds ļoti dīvains viņa rases pārstāvis.
Aglbroham-Rasels sasveicinājās ar otru angelu senvalodā.

[Develin_]

Novērsis skatu no barbara Devs pievērsās tik ko kā atlidojošajam angelam. Viņa skatiens pārslīdēja pār puiša menaljiem spārniem, un sirdī iezagās prieks redzēt kādu savas rases pārstāvi.. Puisis sarūkās. tik sen viņš nebija dzirdējis angelu senvalodu. tik sen.. to jau sen neviens nelietoja.. bet tomēr..
-Aglbroham....- Devs izmeta un vēlreiz palūkojās uz angelu un viņa spārniem.. - tu esi viens no retajiem..?- pusis klusi izmeta..
- nav daudzu tādu ar melniem.. nogrēkojies pret Angu?-puiša sejā iezagās ļauns smaids un viņš pavirzija savu zobenu tuvāk barbara rīklei...
-ar tevi mēs tūlīt turpināsim.. - viņš izmeta un pievērsās otram angelam...

[Semijs]

Tiklīdz Devs bija novērsies, lai sarunātos ar kādu no viņa rases pārstāvjiem, kas nemaz Umbrekam nerūpēja, viņš uzreiz ar roku uzsita pa zobena plakano pusi, pasitot to malā un sagrābis Devu aiz kakla, Umbreks sagrāba viņa roku, kur bija zobens.
-Es tev teicu, lai tu to zobenu novāc malā un nekad, NEKAD nenovērsies no sava pretinieka.-
Viņš palaida Devu vaļā un paskatījās uz klātesošajiem, bet pēc tam uz Denu.
-Es te neesmu nācis, lai taisītu nekārtības!-

[(sun)]

Rasels nebija šeit lai iekultos nepatikšanās,kur nu vel kāda barbara dēļ.
Hei-Julians nolikdams starp ķildniekiem savas izkapts sudraba asmeni teica-neesam šeit lai ķildotos.Es teiktu-drīzāk lai samierinātos.
Julians izņēma asmeni no tā pašreizējās vietas.
Turklāt-viņš turpināja-mūs gaida iekšā.Sekojiet man!Turklāt-mūs vēro.Varbūt nolidīsies no jumta?

Šo rakstu rediģēja kā lai necep speķi dūdijam?: 20.05.2007 12:44