Trauslā Vēsture, [C][GM][PZP] Opcijas

[Moriartijs]

(IMG:http://i248.photobucket.com/albums/gg197/korkijwolfijs/6pointz/louvre.jpg)

Trauslā Vēsture

Šī gada 3. marts. Agra pavasara diena. Gaisa temperatūra Parīzē ap 11 grādiem pēc Celsija. Skaidras debesis, bez mākoņiem. Mērens vējš.

Pēc jauki pavadītas dienas Luvrā un Parīzē, pēc anketas aizpildīšanas Jūs saņemat paziņojumu, ka Jūs kopā ar 12 citiem laimīgajiem iegūstat iespēju apmeklēt Luvru pēc slēgšanas laika. Tā ir lieliska un vienreizēja iespēja apskatīt mākslas darbus bez steigas un citu cilvēku netraucēti. Viss ko no Jums lūdz apmaiņā pret šo iespēju ir uzrakstīt recenziju, ko publicēs Luvras oficiālajā mājas lapā. Piekrītot šim nosacījumam, Jums tiek lūgts ierasties 7 vakarā pie Luvras ieejas – pie stikla piramīdas.

Ierodoties Jūs tiekat ielaisti Luvras telpās un nonākat grandiozajā uzgaidāmajā telpā

Nonākot lejā pa kāpnēm Jums paziņo, ka ekskursija sāksies tiklīdz kā visi būs ieradušies. Telpas izkārtojums. Līdz tam laikam ir iespēja baudīt uzkodas, iepazīties un sarunāties savā starpā. Līdz ar jums telpā ir vairāki apsargi, viens kas Jūs ielaida Luvrā, pārēji pie ejām tālāk Luvras teritorijā, un Jūsu sagaidītājs, Luvras kurators - ap trīsdesmi, stalts, ģerbies vienkārši un neuzkrītoši. Ar gudru skatienu, taču reizē viņš likās noguris - galu galā strādāt Luvrā nav joka lieta. Viņam pie žaketes ir piesprausta zīmīte kura vēsta ka viņa vārds ir Džeroms Ridlijs.

OOC: Daži spēlētāji pievienosies nedaudz vēlāk, tādēļ neaizraujaties ar spamošanu. Notikumi dosies uz priekšu, kad visi būs klāt. Tādēļ Jums ir iespēja sarunāties un iepazīties savā starpā. Lai veicas!

[Klusētājs.]

Džeimss pasmaidīja un vairāk neko neteica par tēmu, kuru viņi bija iesākuši. Viņam bija patīkamāk pievērsties mākslai sev apkārt. Vērot gleznas, daiļo meiteni, kas gāja viņam blakus un stāstīja interesantas lietas par katru mākslas šedevru, liekot viņam apbrīnā nopūsties. Viņš pēkšņi sajutās neparasti kluss un klusumu vēlošs. Nu, ne gluži. Viņš vēlējās, lai Persefones smalkā balss nepārtrauktu skanēt.
- Cik interesanti. - Viņš noteica.
- Un visi šie nostāsti par gleznām.. manuprāt, tas arī ir tas, kas dāvā tām vērtību. Tas, ka nezinām visu kā tas ir bijis un varam tikai minēt. Balstoties par tā laika pieņēmumiem, kādām jābūt lietām, atšķiram interesantākos un neparastākos.. viena mistiska lieta. - Viņš sapņaini noteica.
- Ak, mēs jau esam tik tuvu Monai Lizai? - Viņš nebija ievērojis to, kā paiet laiks un cik daudz viņi jau bija manījušies apskatīt.

[Fidgy]

Sekojusi drūzmai Lizija arī piegāja nopētīt "Monnu Lizu" Njā šo to esmu dzirdējusi no kolēģiem, pati neesmu speciāliste, bet cik atceros, glezna vēl nebija pabeigta, kad modele vairs nevarēja pozēt, tādēļ pārējo viņš pabeidzis pēc savas līdzības un tādēl abas sejas puses ir asimetriskas, bet par to kādēļ horizonti atšķiras arī ir dažādi viedokļi Njā šoreiz neatbildēju enciklopēdiski, bet kļūst jau labāk

Tad strauji apgriezās uz papēža un gāja apskatīt citas gleznas, tad vienā gleznā viņas uzmanību kaut kas piesaistīja, vairāk kā autors un nosaukums, gleznas stūri kaut kas bija, kas ļoti pazīstams bet neredzēts, izvilkusi savu kladi viņa šo objektu centās ieskicēt, bet nesanāca viņai kā nākas tādēļ gāja uzmeklēt to meiteni - mākslinieci.

Kautgan viņas ir dvīnes Elizabete spēja viņas atšķirt, kā flirtējošo un mierīgo un piegāja pie Lēnas Sveika, Mani sauc Elizabete Mičela, kā pa ausu galam dzirdēju, tu esi Lēna vai ne tā? Cik noprotu tu šobrīd mācies par mākslinieci un labi skicē, vai tu nevarētu, lūdzu manā kladē ieskicēt, rau to tur dīvaino objektu šīs gleznas stūrī, es būtu ļoti pateicīga un viegli pasmaidīja, ar cerību, ka netiks atšūta, jo ir pārāk uzmācīga.

[washulis]

Persefone jutās ļoti pateicīga par Džeimsa klātbūtni. Lai arī klusums, viņa zināja, ka domās abi ir pie gleznām. Tas viņai nozīmēja daudz.

Cilvēki mīl to, ko nein, jo mīl izzināt to, ko nezin. Viņa noteica. Tāpēc cilvēki tā mīl ar vien pievērsties vēsturei.

Mona Liza ir Grand Gallerie vidū, atsevišķā telpā. Persija teica, atminoties Luvras plānu. Vairs neatceros, kā konkrēti sauca galeriju, bet tur ir tikai trīs gleznas. Divi Da Vinči darbi "Jaconda" un "Madonna of the Rocks" (Džokonda un Madonna grotā) Jā. Mēs tai tuvojamies.

Ceļš līdz vēl vienām divviru durvīm patiesi nebija tāls. Lai arī Persefone nebija sajūsmā par šo gleznu tik ļoti, kā par višām citām, tuvojoties šīm durvīm viņa tomēr pielika soli, bet reizē tomēr kustējās lēni.

Tad arī viņa iegāja telpā. Acis vērsās pie pavisam mazas glezniņas. Tikai 77 × 53 centimetri.

Šo rakstu rediģēja washulis: 13.02.2009 22:39

[Beppo]

Ja pēc aizrādījuma washulis savu rakstu rediģēt neuzskata par vajadzīgu, es uzskatu, ka tā tas bija domāts tīšām un attiecīgi arī in game reaģēju. Ceru, ka šīs īpašās spējas ir saskaņotas ar GM.

Loreta sarāvās, izdzirdusi to pļāpīgo meiteni, kas tēloja gidu, uzrunājam viņu vārdā. Viņa pavisam skaidri zināja, ka viņas vārds šeit bija jāzina vienīgi grupas vadītājam, un arī viņš diez vai to bija papūlējies iegaumēt. Meitene sarāvās, pavirzījās tālāk no Persefones un uzmanīgi nopētīja. Vai viņas būtu tikušās? Katrā ziņā viņa neko tādu neatcerējās. Vai tiešām viņas vārds bija lieliem burtiem rakstīts uz pašas pieres? Vai vēl viena "gaišreģe"?

Galu galā viņa nolēma pajautāt to pašai Persefonei.
— Atvainojiet, vai mēs esam pazīstamas? Es diemžēl jūs tiešām neatceros, — meitene ārkārtīgi pieklājīgi pajautāja.

Uz Monu Lizu viņa neskatījās, galu galā to jau viņa bija apskatījusi priekšpusdienā kopā ar vecmāmiņu. Vai tiešām vienīgais īpašās ekskursijas ieguvums būs gids par brīvu un īpašie ats````zinājumi beigās? Viņiem neparādīs neko īpašu? Neļaus aptaustīt Monas Lizas smaidu? Cik neinteresanti.

[echo3]

Samanta bija pietiekami izklaidējusies, pētīdama no augļiem, dārzeņiem un visādām citādām lietiņām "sastādītos" portretus, lai pārietu vēlēšanās nožāvāties. Grupa devās uz nākošo telpu - un Samanta pilnīgi noteikti atcerējās, ka tur redzama Mona Liza. Viņa to jau šajā priekšpusdienā bija redzējusi, bet varbūt tagad varēs uz gleznu palūkoties tuvāk (ja neskaita pusjukušo gaišreģi, kas joprojām tupēja barjeras priekšā).

Apkārtējās sarunās Samanta neieklausījās, un pati nevienam neko neprasīja.

[Moriartijs]

Džeroms priecīgs, ka tomēr kāds arī interesējas par Luvras mākslu, nolēma saīsināt laiku iekš Grande Galerie un vest grupas dalībniekus uz vismaz viņa paša mīļāko galeriju. Un arī visiespaidīgāko. Zelta tur jau nu netrūkst, viņš nodomāja un teica,

- Dosimies tālāk. Nākošā galerija ir saukta Galerie d'Apollon. Proti Apollona galerija. Veltīta grieķu saules dievam. Un līdz ar saules iesaistīšanu, galerijai ir kāda īpaša iezīme, kas iespējams pievilina zagļus, taču reizā izraisa godpilnu apbrīnu. -

Džeorms veda procesiju līdz Grande Galerie beigām, tad nogriezās pa kreisi un nonācis līdz tām pašām kāpnēm, pa kurām visi uzkāpa šajā stāvā, veda visus vēl nedauzd uz priekšu. Galu galā nonācis nelielā apaļā " koridorā" vai "alkovā" viņš atvēra durvis uz vienu no ievērojamākajām Luvras galerijām. Galerie d'Apollon.

(IMG:http://i248.photobucket.com/albums/gg197/korkijwolfijs/7islucky/apollo.jpg)

Zāle Zāle2 Griesti, tuvplāns

Džeroms ļāva visiem sajūsmināties par redzamo pirms nedaudz pastāstīja par pašu galeriju.

Šo rakstu rediģēja Moriartijs: 17.02.2009 01:52

[echo3]

Samanta beidzot jutās nonākusi vietā, ko būtu ļoti labprāt lēnām un pamatīgi izpētījusi jau šorīt, bet cilvēku pūļi te bija bijuši nepārvarami biezi. Meitene pagājās uz galerijas vidu un sāka pētīt, kas jauks ieraugāms pirmajā vitrīnā. Drīz jau viņa bija pielikusi fotoaparātu pie acs un režīmā bez zibspuldzes knipsēja vienu tuvplāna sīkdetaļu kadru pēc otra.

Bet tik ļoti ar šo nodarbošanos viņa aizņemta nebija, lai neklausītos, ko stāsta Džeroms.

[washulis]

Persefone Svonta. Es redzēju to divpadsmit cilvēku vārdus, kas ieguva šo iespēju, izrakstītus internetā, kur apkopoja iesūtīto anketu rezultātus. Tur klāt bija arī vecums, tāpēc nebija grūti izspriest. Viņa vienkārši noteica un pastiepa Loretes virzienā roku, tā apstiprinot oficiālu iepazīšanos.

Kad visi devās tālāk, Persefone sajuta nelielu satraukumu, kādu izjuta ik reizi, dodoties uz jaunu galeriju. Tas, ka šī bija viena no iespaidīgākajām galerijām, viņa noteikti nenoliedza. lai arī domāta kapitāliem augstmaņiem, kam ir lielummānīja, bet tomēr te ir skaisti. Persija skaļi jūsmoja, dodoties lēni uz priekšu pa galeriju, lūkojoties uz griestiem. Jācer, ka tā neuzskriešu kaut kam tā virsū.

[Džea]

Kāds bijia pienācis klāt. Māsa tā noteikti nebija, jo Persefones balsi viņa atpazītu jebkur.
Sveika, pareizi saprati. Taču tev labāk uzmeklēt manu māsu. Viņai ainavas sanāk labāk nekā man, es vairāk noņemos ar portretiem.
Lēna pasmaidīja. Taču māsas nekur vairs nebija. Šī, kā rādās bija aiznesusies uz citu zāli kopā ar to smukulīti Džeimsu. Ha, un kurš bija teicis ka dvīņi ir vienādi? Taču meitene paņēma bloknotiņu un sāka skicēt. Pēc aptuveni piecām minūtēm neliela skicīte bija sanākusi. Persefonei droši vien būtu sanācis labāk, taču viņa šeit nebija.
Lūdzu.
Lēna noteica atdevusi meitenei skici. Pati viņa tikmēr devās tālāk uz nākamo zāli. Nonākusi tajā Lēna ar apbrīnu noraudzījās griestos.
Zini, mūsu istabās arī derētu ko tādu.Meitene sacīja un viņas sejā iezagās smaids. Griesti bija vienkārši apburoši un Lēna pat nepamanīja, ka Persefone pašlik sarunājas ar Loretu.

[Beppo]

Loreta, joprojām gan aizdomīga, paspieda Persefones roku un tūlīt pat to atlaida. Dīvains cilvēks, kurš atceras nejauši ieraudzītus vārdus. Bet lai nu tā būtu.

Galerijas bija grandiozas, jā, taču pa tām meitene jau bija gana izstaigājusies rīta pusē. Tagad smeldza kājas, un viņa ilgojās pasēdēt kādā kafejnīcā kaut vai kopā ar vecmammu iedzert glāzi laba vīna, fui nē, tējas, viņa taču bija kopā ar vecmammu.

Ehh, visa šitā ekskursija bija pagalam nejēdzīga. Vai tiešām viņiem neļaus aptaustīt kaut ko, kas vienmēr ir aiz vitrīnām vai neparādīs ko tādu, ko parasti tūristiem nerāda? Kāda tad jēga no Īpašās Ekskursijas Pēc Muzeja Slēgšanas? Tikai bezmaksas gids?

[Klusētājs.]

- Bet vēsture var būt arī tīri garlaicīga padarīšana. – Viņš piebilda, atceroties garās stundas parastajā skolā pie vienas no ļaunākajām pasniedzējām, kāda viņa mūžā ir bijusi. Veca, kašķīga, amnēziska un mazliet alkoholu lietojoša tantiņa, kura par brīnumu noturējās darbā visus viņa mācīšanās gadus. Kā viņu neatlaida? Tā bija mistika. Tikai sātans to zināja.
Džeimss staigāja visiem līdzi, atkal iegrimis savās sapņu fantāzijās par dievišķajām melodijām, kuras pavadīja visus šos mākslas darbus un saprata, ka atgriežoties no šīs mākslas pasaules, viņam būs daudz darāmā. Ne mirkli viņš neatpalika no grupas, kura jau bija izstaigājusi visu Grande Gallerie un piestājusi pie slavenā Monas Lizas portreta, kurš tiešām bija apbrīnojami neliels. Un raugoties uz to, nekādas atklāsmes un atbildes nenāca viņa galvā. Vienkārša glezna. Viņaprāt.
Nākamā telpa, kurā viņi nonāca, bija tīrais brīnums. Viss mirdzēja tīrā zeltā un likās tik iespaidīgi. Tā aura, kas šeit bija. Tā bagātības, varas, lielības, varenības.. tas kaut kā atbaidīja, bet reizē vilināja. Vai tik viņa galvā jau nesāka rasties ideja par jaunu simfoniju un operu? Džeimss palūkojās uz Persefoni, kura vērās krāšņajos un visādiem greznumiem, ornamentiem rotātajos griestos un lēnām devās uz priekšu. Puisis nemanāmi piegāja meitenei atkal blakus un nočukstēja.
- Skaisti, vai ne? Tik uzmanies, ka neuzskrien kādam virsū. -

Šo rakstu rediģēja Klusētājs.: 17.02.2009 22:22

[Miervaldis Gotiņ...]

Rendels gandrīz vai iesvilpās, kad ieraudzīja grezno Apollona galeriju. Atkal gribot negribot uznāca asociācijas par Sadama pili. Un viņa apzeltīto šaujamieroču kolekciju.

Šoreiz viņš nostājās tuvāk Džeromam, lai labāk dzirdētu visu, ko viņš stāstīs par šo ekspozīciju. Rendels bija pilnīgi pārliecināts, ka ir vērts to noklausīties uzmanīgi un līdz galam.

[Mitrene]

Luī izjuta īstu reliģisku ekstāzi pēc dievietes pielūgšanas. pamanījusi ka visi dodas prom viņa pierausās kājās un devas uz nākamo galeriju. Iegājusi Galerie D' apollon viņa uzreiz sajuta ko nelāgu. Laikam pie vainas bija griesti! Luī riebās zelts kā tāds. viņa salika rokas ļaunumu un lāstus atvairošā žestā un meditēja.

[Moriartijs]

Žaks palika pie Galeire d'Aopollon durvīm un garlaikoti skatījās apkārt.

Priecīgs ka grupa bija kopā un nekur tālu neizlklīst, Džeroms visus veda uz galerijas otru galu, pa ceļam runādams,

- Apollona galreija, nosaukta Romiešu saules dieva vārdā, tika veltīta Francijas karalim, Luī XIV, kurš ir plašāk pazīstamams kā Saules karalis. Šī galerija, kas sevī ietver labākos Franču autorus, glabā savās sienās arī Kroņa Briljantus. Pati galerija ir aptuveni trīs simti piecdesmit gadus veca, taču kā redzat tā izskatās it kā vakar tiktu apzeltīta. Taču jāsaka, ka tas ir dēļ nesenās rekonstrukcijas. -

- Kā jau minēju pirms tam, 1661. gada 6. februārī uzgunsgrēks plosījās Petite Galerie augšējā stāvā. Kamēr arhitekts Le Vau pārraudzīja rekonstrukcijas darbus visā Luvrā, Luī XIV uzdeva māksliniekam Čārlzam Le Brunam izveidot galeriju veltītu Romiešu saules dievam Apollonam. Tobrīd dekorēšana palika nepabeigta, tomēr trīs griestu paneļi un vairākas lielizmēra stucco skulptūras tika pabeigtas. -

- Tikai 1848. gadā māksliniekam Fēliksam Dubānam tika uzdots atjaunot Galerie d'Apollon. Dekorēšana tika pabeigta 1851. gadā līdz ar centrālā griestu paneļa atkārototu uzstādīšanu. -

Nonācis galerijas galā viņš apstājās pie zeltīta kroņa stikla vitrīnā un izņēmis no kabatas atslēgu, ielika to slēdzenē, kas atdalīja kroni no pārējās pasaules.

- Jums iespējam līdz šim mirklim likās, ka šī ir vienkārši tāda pati ekskursija kā dienā apmeklējamās, tikai mazākā cilvēku skaitā un mierā, taču te nu tam pienāk gals. Luvrā ir pietiekami liels skaits mākslas priekšmetu, kurus ir ļoti iekārojuši zagļi vai arī vienkrāši priekšmeti, kuriem gribētos pieskarties, bet tas nav iespējams. Galu galā stikla siena starp jums un šo priekšmetu. Tādēļ sākot ar šo kroni turpmākajā ekskursijas gaitā ir paredzēti vēl šādi priekšmeti. -

- Par pašu kroni runājot... - Džeroms ievilka nedaudz elpu pirms turpināja,

- Luī XV kronis ir vienīgais kronis, kurš ir saglabājies līdz mūsdienām no Franču ancien regime jeb vecās kārtības. Franču Kroņa Dārgumi pamātā ir dažādi kroņi, lodes, diadēmas un dārgakmeņi, kas simbolizēja Franču monarhiju. Šos kroņus valkāja daudzi Karaļi un Karalienes Francijā. -

- Līdz 18. gadsimta sākumam, Franču monarhi valkāja vienkāršus, neizgreznotus un neintrustētus kroņus, bez visādiem dārakmeņiem iestrādātiem tajos. Tas mainījās līdz ar Karali Luī VX 1722. gadā, kad viņš pasūtīja jaunu kroni rotātu ar briljantiem no Rojālās Kolekcijas. Viņš to pirmoreiz demonstrēja savā kronēšanas dienā. -

- Jauno kroni izveidoja Laurent Ronde, franču monarhijas dārgakmeņu speciālists. Tas orģināli tika inkrustēts ar Mazarin kolekcijas briljantiem, kā arī ar slaveno briljanu "Reģents", kurš tika uzstādīts kroņa priekšējā daļā līdz ar simtu mazāku briljantu, rubīnu, dimantu un safīru. -

- Visi Franču senākie kroņi tika pazaudēti, nozagti vai iznīcināti Franču revolūcijas laikā. Luī VX kronis ir vienīgais, kuram ir izdevies saglabāties līdz mūsdienām pieejamā veidā. -

- 1885. gadā Francijas trešā republika nolēma pārdot Kroņa Dārgumus, taču ņemot vērā Luī XV kroņa vēsturisko nozīmi, tas tika saglabās, taču dārgakmeņi tika nomainīti ar stikla imitācijām. -

Savu sakāmo pabeidzis un gaidīdams jebkādus jautājumus vai komentārus, Džeroms pagrieza atslēgu un atvēris stikla sienu, pastiepās ar roku vitrīnā un izņēma kroni no tās ārā.

Šo rakstu rediģēja Moriartijs: 26.02.2009 20:40

[echo3]

Samanta noklausījās gida stāstījumu un paguva arī apskatīt vitrīnas, šo to nofotografēdama. Visuresošais zeltījums meiteni atstāja vienaldzīgu, bet smalki izstrādātās greznumlietas priecēja aci. Kāds smalks darbs! Cik rūpīgi, cik meistarīgi!

Nu jau Džeroms aicināja tuvāk aplūkot kaut ko, kas parasti netiek tik tuvu rādīts - Francijas karaļa kroni. Samanta piegāja to aplūkot. Vispār jau žēl, ka dārgakmeņu vietā kroni tagad rotā strazi - nav tā īpašā mirdzuma, ko Samanta atcerējās no Zviedrijas karaliskās dārgumu glabātuves apmeklējuma Stokholmā. Bet pats kronis kā juveliera meistardarbs jau no tā nav cietis.

[washulis]

Tas gan. Vēsture var būt garlaicīga. Bet pagaidām laikam būs jāizbauda. Vismaz šīs ekskursijas ietvaros noteikti. Persefone smaidot teica Džeimsam.

Džeroma Ridlija teiktajā viņa centās klausīties gana uzmanīgi. Lai arī zelts tik lielos daudzumos likās kā izšķērdība, viņa tomēr nevarēja noliegt, ka šī vieta liak sajusties, it kā viņai rkās būtu iemesta kripata no karaliskās ģimenes. Un viņa starp to. Tāda savāda sajūta.

Kad Džerosm pat izņēma smalko, zeltīto un ar dārgakmeņiem (lai jau neīstiem) noklāto kroni, Persijai acis burtiski iemirdzējās. Cik skaisti. Cik tāds sver? Noteikti smagi uz galvas. Viņa piegāja tuvāk klāt. Vai to var pataustīt? Tas ir... viņa gribēja pārfrāzēt, jo izklausījās, viņasprāt, visai muļķīgi. Vai ir atļauts tam pieskarties? Protams, tikai šīs ekskursijas robežā.

[Moriartijs]

Džeroms jau māja ar galvu, ka, jā, var paņemt rokā un uzlikt galvā kroni, kad tas pēkšni sāka likties smags, sāka palikt karsts un spīdēt sarkanā tonī, it kā nokaitēts. Tā nešķita normāla kroņa rīcība. Džeroms mēģināja nolikt kroni zemē, taču tas neizdevās. Tā vietā kronis sāka spīdēt ar vien spilgtāk, līdz viņš aipildīja visu galeriju ar spilgtu gaismu. Likās ka vējš šalc garām. Likās ka cilvēks atrodas uz vilciena jumta, kurš tikai brauc uz priekšu. Un ne tikai gaisma pildīja zāli. Bija dzirdami smiekli - no augšas - it kā tie būtu griesti, kas smejas.

Likās ka gaisma nebeigs spīdēt. Taču pēc kāda laika, gaisma sāka dzist. Vairums grupas dalībnieku palika stāvam kājās, taču daži arī apgāzās. Galu galā ceļošana laikā nav joka lieta. Jo paskatoties ārā pa tuvāko logu varēja redzēt, ka ir diena un pati apkārtne izskatījās savādāk. Nebija daudz stāvu māju, nebija šosejas. Nebija mašīnu un vienīgais transports ko varēja redzēt ārā pa logu bija zirgu vilktas karietes.

Uzmanīgi ieklausoties varēja dzirdēt kņadu ap galeriju kurā viņi atradās. Pati galerija bija puspabeigta, trūka gan griestu paneļu, gan gleznu un jebkādu mākslas priekšmetu.

[echo3]

Samanta no spilgtās gaismas samiedza acis. Kas te notiek? Kāpēc tādi specefekti? Lāzerus tajos stikla akmeņos iebūvējuši, vai? Bet viņa juta, ka notiek vēl kaut kas - tieši kas, to gan nevarēja saprast. Tad šis kaut kas beidzās, un gaisma apdzisa. Samanta atvēra acis, palūkojās uz Džeromu un izbrīnījās - viņu gids izskatījās pilnīgi apjucis. - Vai kaut kas notika nepareizi? - Samanta pavaicāja, paskatījās sānis un arī apjuka - aiz logiem bija diena, bet ekskursija taču sākās pievakarē... Meitene neko vairāk nevaicāja, vien lēni grozīja galvu, skatīdamās uz grezno galeriju, kurā atradās - "grezno" atmiņās, ko acis tagad rādīja pilnīgi nepabeigtu.

Samanta dziļi ievilka elpu, lai nomierinātos.

[Miervaldis Gotiņ...]

Rendelam jau bija licies, ka izņemt karaļa kroni no vitrīnas nebija laba ideja, un iluminācijas un caurvējš, kas bija novērojās, Džeromam paņemot kroni rokās, viņam sākotnēji bija asociējušās ar iedarbojušos signalizāciju. Tomēr viņš pietiekoši ātri saprata, ka vainīga nav signalizācija.

Kad iluminācijas un vējš beidzās, Rendels pirmām kārtām apjautājās pakritušajiem, vai viņiem viss kārtībā, t.i. vai nav iedzīvojušies kādā traumā.

Kaut arī telpas vizuālā paskata izmaiņām bija tikai viens loģisks izskaidrojums (joki ar hologrammām atkrita, gids bija PĀRĀK apmulsis), proti - nejauša pārceļošana laikā, Rendela prāts atteicās tam noticēt.

[Moriartijs]

Džerijs tiešām bija apmulsis. Pametot skatu apkārt un nedauzd padomājot viņam pieleca, kas bija noticis. Taču tas bija tik neticami, ka viņam ne pārāk gribējās pieņemt šādu patiesību. Tādēļ viņš nolēma apskatīt apkārt notiekošo.

Pirmais ko viņš pamanīja bija, ka Kronis bija pazudis. Tas viņu uztrauca, tādu vēstures vērtību pazaudēt... Vēsture taču ir tik trausla - pazaudēsi kroni, pazaudēsi vēsturisku vērtību. Būs šmuce. Viņš negribēja ķerties klāt vēl laika paradoksiem. Par Laiku vispār negribējās domāt.

Otrais, ko viņš pamanīja bija ceļotāju drēbes. Sķiet ka ar laika iešanu atpakaļ atpakaļ bija gājuši apģērbi. Krāsas saglabājās, taču tas kad bija mugurā vairs neizskatījās pēc 21. gadsimta, tas vairāk izskatījās pēc 17. gadsimta. Tas Džeromam kaut ko atgādināja.

Viņš atkal izdzirdēja kņadu. piegājis pie loga viņš palūkojās ārā un ieraudzīja vienu Luvras spārnu degam.

- 1661. gada 6. februāris. - viņš pateica nolemtā balsī.