Pasakām pa pēdām, [C][GM][PZP][PG-13] Opcijas

[Logan]

"Pasakām pa pēdām"

© Denija & Dženija

Feju krustmātes namiņš.
Nenosakāms gads un datums.

Platais, ar sārtiem un pelēkiem bruģakmeņiem izliktais ceļš veda uz pili, kas slējās pāri visai pilsētai. Ceļa malā atradās taciņas un žodziņi, kas sargāja ciemata iedzīvotāju mājas, dažādu krāsu būdiņas glītiem stikla logiem, kas saulē spīdēja kā lāstekas, un mazām koka durtiņām ar grezniem klauvēkļiem. Turpat, netālu no pils vārtiem, pati pēdējā māju rindā atradās mājiņa ar koši sarkanām durvīm. Tai apkārt slējās smalku koka mežģīņu žodziņš, uz mājas ieeju caur baltiem koka vārtiņiem veda baltiem oļiem nobērts celiņš, kam abās pusēs auga margrietiņas. Mājai bija kaut kas no piparkūku namiņa un karietes sajaukuma, tāda ieapaļa, ar apaļiem lodziņiem, mežģīņu aizkariņiem, glītu dakstiņu jumtu un puķu podiem uz palodzēm tā slējās starp rožu un liliju dobēm, kas ieskāva māju. Pār māju nolīcis bija milzīgs sēru vītols, tam gar saknēm tecēja smalka urdziņa, jautri čalodama tā aizvijās līdz akai, kas atradās dārza tālākajā malā. Ap aku un tālāk esošo dārza lapeni auga baltas rozes. Lapene slēpa šūpuļkrēslu un nelielu galdiņu, uz kura joprojām stāvēja trīs grāmatas. Lapenes jumtu un koka režģu sienas slēpa vīteņi, kas šobrīd ziedēja sārtiem zvanu ziediem, kas vējā klusi skanēja. Aiz lapenes ziedēja ķiršu koks, kura ziedos spēlējās kamenes, bet zari slēpa būrīti, kurā ligzdu vija divas baltas dūjas. Abas sēdēja uz mājas jumta un dūdoja par mīlestību, sauli un laimīgu nākotni, piešķirdamas pastkartītes cienīgajai ainai pēdējo otas triepienu.


Šobrīd ap māju bija salasījusies visai savāda kompānija. Mājas durvīs stāvēja namiņa īpašniece, noraudājusies sieviete, viņa bija atvērusi durvis meitenei, kuru nevarēja nepamanīt - pār meitenes muguru noļukušas krita divas ēzeļa ausis. Turpat pie taciņas, kas veda uz durvīm, liliju dobē gulēja pārsauļojies puisis netīrās drēbēs, iespējams tieši tāpēc mājas īpašniece bija tik nelaimīga - lilijas bija pagalam. Vienā mājas pusē bija dzirdams ņurdošs pūķis, kura zobos atradās visai vāji tērpta būtne. Otrā pusē mājai, pie lapenes kā no zila gaisa bija uzradies izskatīgs melnmatis ceļa drēbēs. Turpat pie vārtiem atradās arī gara auguma pirāts, bet pa lielceļu šurp devās meitene, tērpusies karstajam laikam neraksturīgi biezos vilnas svārkos. Visai šai dīvainajai apvienībai bija jāpierēķina vēl viens jauneklis, kurš jau atradās iekšā namiņā.

Iekšpusē namiņš bija lielāks, nekā izskatījās no ārpuses. Mazs gaitenītis veda uz viesistabu, kuras sienas klāja oranžas tapetes, gluži kā ķirbja mīkstums. Telpā atradās kristāla galdiņš un četri lieli un mīksti sarkani dīvāni. Gar sienām salikti bija grāmatplaukti, viss bija pilns ar pasaku grāmatām, uz galda atvērta stāvēja pasaka "Mazā Nāriņa". Neierasti šai pasakai, attēlā bija redzama Ariela, kas atvadās no sava prinča un sola viņu gaidīt līdz viņš pārradīsies. Trupat blakus stāvēja kabatlakatiņu kastīte, slapji, pieraudāti kabatlakatiņi mētājās visur, izskatīdamies pēc sniega pikām. Uz mazajiem rūtotajiem lodziņiem arī iekšpusē atradās puķu podiņi, pilni ar neaizmirstulītēm. Neaizmirstulītes rotāja arī lielo paklāju, kas sedza grīdu. Nekas daudz te nebija, nekas tāds, kas ciemiņiem nebūtu jāredz.

Noraudājusies mājas saimniece nometa vēl vienu kabatlakatiņu un vārgi uzsmaidīja meitenei ar ēzeļa ausīm. - Kā varu šai nestundā palīdzēt, mīļā?

[Beppo]

Naula sarauca pieri un palūkojās uz to puisi, kurš taču arī pirmīt bija bijis pie feju krustmātes. Ak jā, viņa pat nezināja tā vārdu. — Kas tev lēcies? — Naula šim noprasīja, — visas atmiņas esi pazaudējis, vai? Un kā tevi sauc?

Šo rakstu rediģēja Antaress: 02.12.2008 21:32

[echo3]

Skaisti. - Arī Juris bija nesaprašanā. - Mēs nupat bijām pie Feju krustmātes. Tur, tajā ķirbjveidīgajā mājā. Un mūs atbūra uz šejieni, jo esot jāmeklē Pelnrušķīte.

Puisis apdomājās. Doties prom tūlīt vienam vai vēl brītiņu pagaidīt? Pasakas, ne pasakas, bet tik nerunīgu sabiedrību vēl vajag pameklēt!

Naula, - Juris uzrunāja meiteni ar ēzeļa ausīm. - Ejam meklēt ābeli, tad nozagtās kurpes, un tad pašu Pelnrušķīti, ko? Vispār gan es labprāt tagad atrastu pusdienas. Un, zini, - man ir ideja. Dažas pasakās no visādām ābolu nepatikšanām glābj arī īpaša avota ūdens. Tepat viens avots ir. Izmēģināsim?

[Logan]

Sivēntiņš Nif-Nifs.


- Ha! Nif-nifs sarkastiski noteica. Kurš kuru tad te bija nobiedējis? - Un kā tev šķiet, no kuras pasakas es esmu? ruksītis norādīja uz salmu būdeli. - Jā, tu uzminēji, es esmu laumiņa. Skatiens tika pārlaists ļautiņiem, kas runāja ar Kučieri. Sivēns jau labu brīdi bija nomodā, viņš klausījās, ko šamie tur pļāpā un sprauslāja. Ruksītis nesaprata, kas viņi ir, ja neskaita meiteni ar zirga ausīm, to viņš atcerējās. Viņa kaut kur gāja, viņi visi kaut kur gāja. Iespējams, ka tas bija veids, kā padarīt pasakas populāras - ekskursija pa pasakām, pārgājiens caur brīnumzemi, atvaļinājums bērnībā vai kaut kas tikpat komerciāls, tomēr viens bija skaidrs, bariņš, kas izskatījās kā no visām pasaules malām saradies, neko nejēdza no pārgājienu organizēšanas.

- Paklau jūs, jā jūs, kas te mīcās pa manu zālīti, vai jums visi mājās? ruksītis nikni purpināja, meklēdams kabatā striķīšus. - Nepietiek, ka jūs neesat saģērbušies, kā pienākas, nepietiek, ka jūs nezināt viens otra vārdus, nepietiek, ka jūs uzvedaties kā saldumu veikalā nonākuši bērneļi, nē, nepietiek, jūs vienkārši stāvat un runājat ar dumju zirgu, kura vienīgais mērķis ir dabūt zāli vasarā un salmus ziemā! Nu, paskatieties uz jums, stāv te un grozās, neko nedara... Kurš ir atbildīgais par teltīm, kurš par ugunskuru? Kurš gatavo ēst, kuram ir karte, kurš rāda ceļu, kurš ir galvenais? Kurš... ak, ko nu... ruksītis bija atradis striķīšus. Veikli tipinot, viņš kā burvju mākslinieks tos sēja ikvienam ap roku. - Tu, būsi pirmais, un galvenais, tika norādīts Jurim, ruksītis manīja, ka viņš vienīgais centās kaut ko noskaidrot. - Tālāk tu, tika piesieta Šeherezāde, tad Elizabete (tā, ar vilnas svārkiem), tad Stefans, tad Naula un Namejs. Parādi noslēdza Konstantīns. Ikvienam no viņiem ap kreiso roku vijās smalki sudraba dzīpari, ne pārraujami, ne pārgriežami. - Tagad jūs vismaz nepazaudēsiet viens otru. Šeit mīt arī šis tas briesmīgāks par troļļiem un pūķiem. Kamēr neiemācīsieties būt viena liela komanda, tikmēr no striķa vaļā netiksiet. Un tagad atvainojiet, bet mani gaida kāršu partija ar brālīti. Kas attiecas uz viņu... sivēns norādīja uz Kučieri, kurš bija pakāpies nostāk, - man šķiet, ka viņš te gānījies pietiekami ilgi. Meitene, kas viņu atveda, lai ved arī prom. Sivēns paņēma savu avīzi un svilpodams devās tur, kur bija redzama koka mājele.



Zirgs Kučieris.

Zirgs nogaidīja, līdz sivēns aiziet prom, tad piesteidzās pie Naulas. - Tas nu gan bija... Neesmu redzējis viņu tādu kopš... nekad... Tātad, jau priecīgākā tonī zirgs pavēstīja, - mēs dodamies prom? Uz kurieni?

Šo rakstu rediģēja sister september: 02.12.2008 22:12

[Malduguns]

-Vai avots glābj arī no nesaprātības?-Stefans vārgi ievaicājās, dzirdējis Jura un Naulas sarunu.-Vai vismaz no ilūzijas, ka visi apkārt esošie ir nesaprātīgi?-attapies, ka viņš ir piesaitēts starp divām meitenēm, puisis ievaicājās vēl pusdzīvāk. Viņam nepatika cilvēki, kur nu vēl cilvēki, kuri bija piesieti viņam klāt.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 02.12.2008 21:46

[Beppo]

— Paga paga, kāpēc mums iet? Es gan nezinu, vai Kučieris neapvainosies, ja es to nosaukšu par savu zirgu, bet man viņu piešķīra viena īpaši kašķīga princese kā balvu par sarkanām kurpēm, — Naula nopūtās, atceroties skaistos apavus, — ērtāk būtu braukt. Ja vien mēs pratīsim iejūgt zirgu.

— Un paskaties uz šo arābu. Vai viņš pie feju krustmātes neteica, ka parakstījis līgumu? Vai viņš varētu būt pazaudējis savas atmiņas? Bet ja viņš ir pazaudējis savas atmiņas, kāpēc viņš meklē feju krustmāti nevis dodas uz savu pasaku strādāt? Tu arī to līgumu neparakstīji, vai ne?

Tikmēr jau Nif-Nifs bija veicis savus posta darbus. Kas to būtu gaidījis no viena sārta apaļa nesaprātīga rukša! Naula atkāpās pāris soļus nostāk, lai labāk varētu ievērtēt šo skatu, un laida vaļā smējienu. — Visi kopā jūs izskatāties ārkārtīgi labi, — viņa atļāvās komentēt, — bet tagad jums pat uz krūmiem būs jāiet kopā, — viņa atkal iespurdzās. Kas tad Naulai nekaitēja smieties. Ā. Ja nu vienīgi ēzeļa ausis.

Šo rakstu rediģēja Antaress: 02.12.2008 21:56

[Malduguns]

Stefans, ignorēdams abas dāmas katru savā pusē, apsēdās zālītē un caur pieri palūkojās uz Naulu, kura tik sparīgi ķīķināja.
-Un kas tā bija par kašķīgo princesi, kurai tu aizdevi kurpes?-viņš vaicāja meitenei.-Princeses taču viena otru vairāk vai mazāk pazīst, ne tā. Varbūt tā mums būtu pateikusi, kur atrodama meklējamā.

[Elony]

"Kas ar atmiņu? Man viss..." Namejs pacentās atcerēties, ko šeit dara. Šos cilvēkus atcerējās tikai pa pusei. "Bijām jau? Es neatceros, ka bijām?"
Viņš jutās visai apjucis un apmulsis. Kaut kas te nebija lāgā, pareizi...
"Un... ja bijām, tad ko darām šeit?"

[echo3]

Paldies, laumiņa Nif-Nif. - Juris bija pieklājīgs, lai gan viņam nebūt nepatika tāda bērnudārza padarīšana ar striķīšiem. - Par avotu nezinu, bet padzerties gan varētu. Vai Tu savu vārdu arī neatceries? - Tas bija domāts "arābam". - Naula, paklausies, kādēļ princesei vajadzēja tavas kurpes? Vai tā pati arī nebūs meklējamā, jo Pelnrušķītei kurpes esot nozagtas?

Tad Juris satrūkās - šķita, ka dažiem jau sāk iedarboties parakstītais līgums. - Klau, virzāmies pie tās princeses. Ar kaut ko taču jāsāk, jo, re, daži jau sāk zaudēt atmiņu.

[Beppo]

— Es nezinu, — Naula aizdomājās, — man šķiet, ka nē, vispirms mani viņai veda parādīt kā izklaides objektu. Un es viņai jautāju par feju krustmāti, viņa nezināja kur tā sastopama. Un kurpītes viņai vajadzēja, jo tās bija tiešām skaistas.

[Elony]

"Es atceros, kas es esmu, Namejs, taisu datorus... pareizāk remontēju. Tad iekritu tuksnesī... un pēc tam ziemeļzemēs un tad satiku Antošku vai kaut ko tamlīdzīgu, nu sīku skuķēnu.... un tad tukšums..." arābs atteica.
Viņš sapurināja galvu un paskatījās uz striķīti, tad uz sivēnu. Plati pasmaidīja.
"Paskat, runājošs ruksis! Varbūt rados ar Cūkmenu?" Noskatījās, kā sivēns aizdodas prom uz namiņu.
Tad paskatījās uz pārējiem.
"Es īsti nejēdzu par ko jūs runājat, bet lai es pret kādu akmeni galvu būtu sasitis, iesaku doties uz dienvidiem, tuksnešu zemi, ku biju sākumā. Tur bija sakarīgāk... un ir patīkamāk. Man tur ir depozītnogludījums, tikai jālikvidē 40 burlaki un būsim bagāti, ko sakāt?"




Šo rakstu rediģēja Elony: 03.12.2008 09:16

[echo3]

Sāc jau iejusties? - Juris diezgan skumji pajautāja Namejam. - Vai "Sezam, atveries" vēl neesi aizmirsis, jo citādi tas depozītnoguldījums tā arī paliks, kur bijis? Galvenais, nepiemirsti parūpēties par verdzeni Mirjamu, viņa patiešām būs lieliska.

Ejam. Kučieri, nāc tu arī, ejam visi! - Puisis paraustīja maģisko striķi un sāka iet uz ceļa pusi. - Ejam pie Pelnrušķītes, lai kur viņa arī nebūtu. - Juris iebāza kabatā labo roku un satvēra plaukstā burvju lodīti - palīdzi atrast! - Starp citu, kamēr ejam, lūdzu, visi pastāstiet, ko esat redzējuši, dzirdējuši un satikuši pasaku pasaulē. Vispirms tie, kas parakstīja līgumu.

Juris pamāja Naulai, kas ļoti bēdīga bija atklājusi, ka Nif-Nifs arī viņu pamanījies piesiet. - Priecājies, ka man neiegrūda rokās zelta zosi! Man būtu jāstiepj zoss, bet jūs visi būtu pielipuši viens pie otra garā virtenē.

[Seratna]

Zirgs Kučieris.

Kučieris apklusa brīdī, kad Naula pieminēja karieti. Diez kā viņai patiktu vilkt to dēļu čupu? Līdz ar to zirgs klusēja gluži kā ūdeni mutē ieņēmis un atviegloti ļepatoja visiem līdzi, kad tie izkustējās no vietas, pie reizes vēl pamanīdamies princim, kas gāja pēdējais, iekost plecā. Tā viņam vajag, nav ko blenzt uz Naulu! — Zirgs savā zirga prātā nodomāja un nobubināja kaut ko, kas ļoti līdzinājās — smukausis.

Apkārtne.

Jura lodīte nekādas dzīvības pazīmes neizrādīja un viņi patiešām sāk kustēties un doties avotiņa tecēšanas virzienā pa ceļu. Ja viņi dodas uz priekšu, tad mana, ka avotiņš maina virzienu un arī ceļš attālinās no meža, sākas labības lauki. ja viņi vēl stāv uz vietas, tad neko tādu viņi neredz.

[echo3]

Juris veda visus pa ceļu tikai uz priekšu - protams, ja neviens nestīvējās pretī. Lodīte nebija sakustējusies, kas puisi neiepriecināja, bet īsti tiešu norādi viņš arī nebija gaidījis. Varbūt lodīte lēkās, kad viņi būs Pelnrušķīti atraduši, un palīdzēs meiteni pazīt?

Vienīgā doma, ko Juris tagad "uzturēja" prātā, bija - Es gribu nokļūt tur, kur ir Pelnrušķīte.

[Ungaarijas ragas...]

— Laumiņa, kā tad, un es esmu Šeher… — Elizabete apklusa, saprazdama, cik šāds salīdzinājums ir muļķīgs, — Ak, vienalga. Tātad tā būda ir tavējā.
Meitene sāka pētīt namiņu, kad izcēlās kņada un viņa attapās piesieta pie Jura.
— Eu, sivēn, tūlīt pat raisi to nost! — Elizabete nikni iesaucās, mēģinādama atraisīt pavedienu, kad tas neizdevās viņa mēģināja to saraut.
Tā nu meitene īgni ceļoja soļoja aiz Jura. Uz viņa jautājumu Elizabete noblisinājās, un sāka stāstīt.
— Esmu Elizabete, biju mājās, kamēr netiku aizrauta uz austrumniecisku pili, kur bija tāds sīks trīspadsmitgadīgs murmulis, kurš gribēja, lai viņam stāstu pasaku. Neesmu jau nekāda Šeherezade, lai gan rūķis gribēja mani par tādu padarīt, bet es atteicos. Nu tad es atkal attapos pie tā sultāna un ieraudzījusi baltu trusi gaitenī uz dārzu, devos tam pakaļ. Nonācu pie alas, iegāju iekšā, bet tur pūķis ar divpadsmit galvām pieķēdēts pie klints.
Sāku ar viņu sarunāties un mēģināju izdibināt kā tikt prom. Izrādās šim pirmais līgums, kā ola vēl ievelts alā un tur pieķēdēts, es gan īsti nesaprotu, kā viņi to panāca. Nu, es viņu bija gatava atbrīvot pretī saņemot solījumu mani neapēst. Tad atkal uzradās tas īgņa, un sāka borēt smadzenes, ka pūķus nevar atbrīvot kā ienāk prātā un tā. Dah, es tāpat Ernestu atbrīvoju un viņš izlauza alas sienu un aiznesa mani pie Efkas.
Meitene apklusa un nopūtās. Gribējās mājās, ļoti.

[Seratna]

Ceļš.

Lai arī ceļam vajadzētu būt dažiem ceļiniekiem pazīstamam, dzeltenās smiltiņas viegli putēja zem gājēju kājām un drīz vien tālumā bija manāma grezna pils. Jā, jā - tā pati pils, no kuras brīžam neskaidri bija dzirdams kas līdzīgs līksmam Paldies, Feju krustmāt! Pāri plašajiem laukiem tālu tālumā bija manāmi arī pāris jātnieki, kas devās uz pili. Avotiņš aiztecēja citā virzienā, mežs arī drīz bija garām, toties tagad še pletās plaši labības lauki.

Lēnām tuvojās vakars un tiem, kas nebija ieturējuši maltīti, varēja sākt nepatikt ilgais ceļš kāpās. karte.

Zirgs Kučieris šķiet līksmi dungoja kaut ko, kas stipri līdzinājās Spogulīt, spogulīt, saki man tā, kura šai pasaulē skaistākā, ik pa laikam piegrūsdams valgo purnu Naulas plecam.

[Ungaarijas ragas...]

Elizabete bija beigusi stāstīt un nu vērās apkārt. Kaut kur tāluma skanošais Paldies, Feju Krustmāt! viņai atgādināja kaut ko. Tikai ko? Elizabete labu brīdi lauzīja par to galvu, mēģinādama atcerēties, kur dzirdējusi šo balsi, ka nemanīja gandrīz neko no apkārt notiekošā. Viņas uzmanību no tā novērsa tikai kaut kādas pazīstamas dziesmas dungošana aizmugurē. Meitene palūrēja uz atpakaļu, viņa nebija domājusi, ka pasaku pasaulē būs zināms kaut kas Prāta Vētras dziesmām līdzīgs.
— Klau, kur tu iemācījies šito dziesmu? — viņa pār plecu noprasīja zirgam.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 08.12.2008 18:09

[Seratna]

Zirgs Kučieris

Rikšotājs gluži vai satrūkās un noteikti piesarga zem samtainā apmatojuma. Viņš tā kā nedaudz kautrējās par savu balsi un tā.. — Jaunā Salātlapiņa iemācīja, riktīgi sakarīgs skuķis bija, pirms tās dienas pagāja. Tā gan.. brīdi klusējis viņš piebilda — Tagad jau šamo interesē tikai savu matu audzēšana, katru dienu guldot zāļu vannās un kur tik vēl ne..Galīgi pārvērtās. Kučieris noskurinājās un atkal piebāza purnu Naulas plecam, mīlīgi uzpūšot dvašu tai uz kakla.

[echo3]

Juris noklausījās "Šeherazades" stāstu un, tā kā neviens vairāk neizrādīja vēlēšanos jel ko darīt promtikšanas labā, tad pastāstīja pats, - Paldies, Elizabete. Mani, savukārt, bija noskatījuši Jēkaba lomai Haufa pasakā Punduris Gardegunis. Neko daudz tur nesajaucu, bet arī līgumu neparakstīju. Tad satiku aitu ganu, kurš neko nezināja par Feju krustmāti, toties pastāstīja, ka tālumā redzamajā namā mīt marķīzs Karabass. Pajautāju par runci, nu, Runci Zābakos, bet to sīkais nezināja. Ceļš veda tieši uz namu, bet, kad nonācu tuvumā, izrādījās, ka tā ir Neapejamā Sēta. Sargs kaut ko teica par Pelnrušķīti un princi Ēriku, kas esot devušies pretējā virzienā, un vispār visi skraidot apkārt kā apsviluši. Par iekšā tikšanu prasīja kādu mantu, bet man nekā nebija, jo ābolus pa ceļam nenoplūcu, un dārzeņu maisu arī jau biju paguvis atdot. Sargs to muļķīgo aktu negribēja ņemt, tad atdevu kreklu. Iekšpusē pa tiešo nokļuvu Smaragda pilsētā Oza zemē. Un tad Ozs mani iestūma pa durtiņām, kas veda taisni uz Feju krustmātes istabu.

Stāstīdams Juris ievēroja, kā mainās apkārtne, un, protams, ieraudzīja arī pili. Visā visumā tā varēja būt Pelnrušķītei-princesei piemērota vieta, un viņš tā kā gribēja jau doties pa taisno uz pili, kad sajuta lodītes "lēkājienus" kabatā. Es gribu tikt pie Pelnrušķītes - Juris nodomāja vēlreiz, un, strauji pagriezies, brida iekšā labības laukā. Puisis cerēja, ka "virtene" aiz pārsteiguma vismaz sākumā nepretosies. Zirgs jau nu noteikti būs ar mieru.

[Ungaarijas ragas...]

— Un kas jaunā Salātlapiņa bija pirms tam? — Elizabete noprasīja Zirgam Kučierim.

— Interesanti, — meitene novilka, pievērsusies Jurim, kad viņš bija beidzis savu stāstu, tad padrūmi nosmīkņāja, — Ha, rūķis mani gribēja aizvest pa kaut kādu alu, tik nepaspēja, sakritu viņam uz nerviem. Bet ko var gribēt, Ernests pat bija labāks par šo.
Kas to būtu domājis, ka savu dzīvi beigšu pasakā.

— Ei, ne tik strauji! — Elizabete iesaucās, kad Juris piepeši nogriezās labības laukā, — Tu apzinies, ko dari? Vai mēs negribam doties uz pili? Princeses taču dzīvo pilī!
Elizabete apveltīja puisi ar pārmetošu skatienu, viņai ļoti gribējās uz turieni, galu galā varbūt uzzinātu, kas ir balss īpašnieks(-ce), a viens te piepeši ņem un brien labības laukā. Nu labi, Juris Elizabetesprāt tur varēja brist, cik vien vēlas, viņš pat šim laukam ar savu ietērpu piestāvēja, bet ne jau tad, kad viņa viņam ir piesieta!

[echo3]

Ernests ir jauks. Kurai galvai tad tika tas vārds? - Juris novērtēja divpadsmitgalvaino pūķi. - Vai tu vēl atceries, ka katra galva gribēja sev vārdu? - Puisis neapstājās, lai arī Elizabete raustīja burvju striķi. - Elizabet, man ir pavadonis, kas šobrīd liek doties nevis uz pili, bet gan šķērsām pāri laukam. Pavadonis ved turp, kur cilvēks vēlas nokļūt, un es vēlos nokļūt pie Pelnrušķītes. Tas gan nav ne no Haufa, ne Pero, ne Bauma un pat ne no Tūkstoš un vienas nakts pasakām, bet man nav iemesla tam neticēt.

Šo rakstu rediģēja echo3: 09.12.2008 12:30