Pasakām pa pēdām, [C][GM][PZP][PG-13] Opcijas

[Logan]

"Pasakām pa pēdām"

© Denija & Dženija

Feju krustmātes namiņš.
Nenosakāms gads un datums.

Platais, ar sārtiem un pelēkiem bruģakmeņiem izliktais ceļš veda uz pili, kas slējās pāri visai pilsētai. Ceļa malā atradās taciņas un žodziņi, kas sargāja ciemata iedzīvotāju mājas, dažādu krāsu būdiņas glītiem stikla logiem, kas saulē spīdēja kā lāstekas, un mazām koka durtiņām ar grezniem klauvēkļiem. Turpat, netālu no pils vārtiem, pati pēdējā māju rindā atradās mājiņa ar koši sarkanām durvīm. Tai apkārt slējās smalku koka mežģīņu žodziņš, uz mājas ieeju caur baltiem koka vārtiņiem veda baltiem oļiem nobērts celiņš, kam abās pusēs auga margrietiņas. Mājai bija kaut kas no piparkūku namiņa un karietes sajaukuma, tāda ieapaļa, ar apaļiem lodziņiem, mežģīņu aizkariņiem, glītu dakstiņu jumtu un puķu podiem uz palodzēm tā slējās starp rožu un liliju dobēm, kas ieskāva māju. Pār māju nolīcis bija milzīgs sēru vītols, tam gar saknēm tecēja smalka urdziņa, jautri čalodama tā aizvijās līdz akai, kas atradās dārza tālākajā malā. Ap aku un tālāk esošo dārza lapeni auga baltas rozes. Lapene slēpa šūpuļkrēslu un nelielu galdiņu, uz kura joprojām stāvēja trīs grāmatas. Lapenes jumtu un koka režģu sienas slēpa vīteņi, kas šobrīd ziedēja sārtiem zvanu ziediem, kas vējā klusi skanēja. Aiz lapenes ziedēja ķiršu koks, kura ziedos spēlējās kamenes, bet zari slēpa būrīti, kurā ligzdu vija divas baltas dūjas. Abas sēdēja uz mājas jumta un dūdoja par mīlestību, sauli un laimīgu nākotni, piešķirdamas pastkartītes cienīgajai ainai pēdējo otas triepienu.


Šobrīd ap māju bija salasījusies visai savāda kompānija. Mājas durvīs stāvēja namiņa īpašniece, noraudājusies sieviete, viņa bija atvērusi durvis meitenei, kuru nevarēja nepamanīt - pār meitenes muguru noļukušas krita divas ēzeļa ausis. Turpat pie taciņas, kas veda uz durvīm, liliju dobē gulēja pārsauļojies puisis netīrās drēbēs, iespējams tieši tāpēc mājas īpašniece bija tik nelaimīga - lilijas bija pagalam. Vienā mājas pusē bija dzirdams ņurdošs pūķis, kura zobos atradās visai vāji tērpta būtne. Otrā pusē mājai, pie lapenes kā no zila gaisa bija uzradies izskatīgs melnmatis ceļa drēbēs. Turpat pie vārtiem atradās arī gara auguma pirāts, bet pa lielceļu šurp devās meitene, tērpusies karstajam laikam neraksturīgi biezos vilnas svārkos. Visai šai dīvainajai apvienībai bija jāpierēķina vēl viens jauneklis, kurš jau atradās iekšā namiņā.

Iekšpusē namiņš bija lielāks, nekā izskatījās no ārpuses. Mazs gaitenītis veda uz viesistabu, kuras sienas klāja oranžas tapetes, gluži kā ķirbja mīkstums. Telpā atradās kristāla galdiņš un četri lieli un mīksti sarkani dīvāni. Gar sienām salikti bija grāmatplaukti, viss bija pilns ar pasaku grāmatām, uz galda atvērta stāvēja pasaka "Mazā Nāriņa". Neierasti šai pasakai, attēlā bija redzama Ariela, kas atvadās no sava prinča un sola viņu gaidīt līdz viņš pārradīsies. Trupat blakus stāvēja kabatlakatiņu kastīte, slapji, pieraudāti kabatlakatiņi mētājās visur, izskatīdamies pēc sniega pikām. Uz mazajiem rūtotajiem lodziņiem arī iekšpusē atradās puķu podiņi, pilni ar neaizmirstulītēm. Neaizmirstulītes rotāja arī lielo paklāju, kas sedza grīdu. Nekas daudz te nebija, nekas tāds, kas ciemiņiem nebūtu jāredz.

Noraudājusies mājas saimniece nometa vēl vienu kabatlakatiņu un vārgi uzsmaidīja meitenei ar ēzeļa ausīm. - Kā varu šai nestundā palīdzēt, mīļā?

[Ungaarijas ragas...]

— Eu, tā ir super domā, — Elizabete paskatījās uz princi Ēriku, tfu, Konstantīnu, tad Feju krustmāti, — Ernestam tas varētu patikt! Ernests ir divpadsmitgalvu pūķa vārds, vismaz vienas galvas vārds.
— Un vispār dažas pasakas būtu jācaurskata, nav labi turēt pūķus jau no bērnības pievažotus pie klints alās, — Elizabete nopietni noteica, — Tas nebūt neuzlabo viņu psihisko stāvokli.
— Laikam esmu ar mieru meklēt tavu meitu. Tikai tad es varētu vispirms, LŪDZU, dabūt ērtākas drēbes? Un mazāk žvadzošus auskarus?
Tas būtu vēl labāk kā sēdēt un meklēt kļūdas pasakās. Turklāt Elizabeti sāka iedvesmot doma par paceļošanu pa pasakām.

[Logan]

Feju Krustmāte

Naulai neizdevās vis. Acīmredzot, lai tā pārvietotos, nepietika tikai ar 'gribēt'. Viņas centieni izraisīja smaidu Feju Krustmātes drūmajā sejā. Tomēr pārējo sarunas, ierosinājumus un pļāpas viņa ar smaidu vis neuztvēra. Tik daudz runā, bet tik maz dara.

- Ērik, es parūpēšos par jūsu pieminēto pūķi, šķiet, ka tā būs vēl viena... kļūda. Labus pūķus šais laikos tik grūti dabūt rokā, ne visi ir ar mieru pārslēgt līgumus... Un tagad man patiesi nav laika, jums jāsameklē Pelnrušķīte, tad parunāsim par atmiņām un visu pārējo. Lai jums veicas! Feju Krustmāte izvilka burvju nūjiņu no kabatas un novicināja to.



Zirgs Kučieris

Viņi visi krita, tas nebija sāpīgi vien divi metri no zemes, pie tam iekrītot mīkstā jo mīkstā zaļā zālītē, tieši tur, kur bija jāsākas Pelnrušķītes meklējumiem, pie strautiņa mežmalā. Netālu ganījās balts zirgs, mazliet tālāk slējās salmu būdele, kuras priekšā gulēja kāds, ko sedza avīze.

- Naula! zirgs iesaucās un jūsmīgi spriņģoja uz meitenes pusi. - Oho... tev nu gan ir dīvaini draugi. Iepazīstināsi?

[Beppo]

Tas bija vienkārši… neiespējami! Naula bija grasījusies noslēgt līgumu ar Feju Krustmāti par Pelnrušķītes meklēšanu un atmiņu saglabāšanu, bet še tev — ne līguma, ne kā.

Taču zirgu tiešām bija patīkami satikt. Naula viņam paberzēja degunu. — Gan, jau, gan jau, — viņa smejoties atteica, — pastāsti labāk, kur tad tavējais draugs aizstaigājis?

[Logan]

Zirgs Kučieris

- Hei! Es gribu iepazīties... zirgs pētīja Šeherezādes caurspīdīgās drēbes. Tad uzmeta skatienu Ali Babam. - Esi bijusi austrumos, mazulīt? Runā, ka tur iet karsti... zirgs nokremšļojās, atcerējies, ka pasakas lasa bērni un viņam jāpieturas pie reitinga. - Nav ne mazākās jausmas. Mēs te sēdējām, spēlējām kārtis ar rukšiem, kad šams ņēma un izgaisa. Kopš tā laika nav rādījies. Izjauca visu spēli...

[echo3]

Juris piezemējās pietiekoši veiksmīgi, vienīgi koka tupeles nolidoja no kājām. Piecēlies un tās uzvlicis, puisis palūkojās apkārt. Runājošs balts zirgs, kuru pazina viena no meitenēm, būda un kāds zem avīzes. Kurš no uzskaitītajiem kaut ko zina par meklējamo Pelnrušķīti? Vai Zeltmatīti, par kuru Juris gan bija pārliecināts, ka tā ir no citas pasakas. Viņš izlēma sākt ar zirgu un piegāja tuvāk. - Sveiks! Mans vārds ir Juris. Kā sauc Tevi? Jāsaka, ka mēs neesam paguvuši iepazīties arī paši savā starpā, tāpēc citu vārdus nezinu.

[Logan]

Zirgs Kučieris


Negaidīti ierunājās viens no puišiem, tas, kura dīvainākā pazīme bija apavi. Pieklājīgs, droši vien augstdzimis. Princis. Jā, Kučieris labi pazina prinčus, ne vienu vien bija vedis, tiesa gan ne kā zirgs, bet kučieris. Jā, šitais Juris bija princis. Zirgs izstiepa vienu no priekšējām kājām un pazemīgi nolieca galvu. - Esiet sveikts... ē... avotiņa un garšīgās zāles zemē, princi Juri! Es esmu zirgs Kučieris, gatavs pakalpot Naulai un viņas draugiem, kuru vārdus Jūsu Augstība nezina.

[Massacre]

Tā. Elizabete negribēja vērt vaļā acis pēc kritiena Kur es atkal esmu nonākusi?
Tikai pēc mirkļa viņa pavēra acis un paskatījās apkārt, apsēžoties sēdus. Runājošs zirgs vārdā Kučieris. Visu šo sarunu viņa bija dzirdējusi labi.
Apnikusi sēdēt, sieviete beidzot piecēlās kājās, pārliecinādamās, ka vienā rokā joprojām bija sažņaugusi interesanto pauniņu, viņas kājas bija basas un tas likās patīkami, kā arī mugurā bija vilnas svārki un balta linu blūze. Viss bija tā kā tam bija jābūt. Ja viņa vēlāk dabūs mazliet brīvāku laiku, noteikti uzšūs sev brīvākus svārkus. Interesanti vai te varētu atrast vajadzīgās šķiedras audumam un krāsojošos augus? To arī vajadzēs noskaidrot. Pārņemta ar šādām domām, Elizabete nemaz necentās satraukties par sarunāšanos un iepazīšanos. Viņai nepatika būt apģērbtai tā ka viņai nebija izvēles. Vai tas būtu par daudz prasīts šai pasaku pasaulē, dabūt skaistu audumu?
Palūkojusies apkārt viņa vēl sev atgādināja Tādā gadījumā es noteikti varētu uzšūt jaunas drēbes Šeherizādei.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 01.12.2008 22:03

[echo3]

Ai, kā nu Tu runā. Es neesmu princis. - Juris pasmaidīja. - Es esmu students. Tu taču zini, kas ir studenti? Daudzās pasakās tādi ir. - Tad pajautāja. - Kučieris, tas ir dīvains vārds zirgam. Kādēļ Tevi sauc par Kučieri?

[Malduguns]

Stefanam nepatika krist, jo vienmēr nācās piezemēties un piezemēšanās allaž bija krišanas nepatīkamākā daļa. Puisis atcerējās, ka reiz, tas vēl bija mājās Bristolē, viņš bija teju vai nokritis no dokiem un ar smagu plunkšķi ievēlies jūrā. Par laimi, tā gluži nenotika, jo puika toreiz bija spējis noturēt līdzsvaru.
Nppurinājis no drēbēm putekļus, puisis secināja, ka dāvana Feju krustmātei vēl aizvien ir pie viņa. Paraustījis plecus, viņš centās sainīti ieritināt aiz vestes. Īpaši sekmīgi tas nebija.
Tomēr tajā pašā laikā puisis arī lieliski dzirdēja noteikošo. Iepazīšanās un tamlīdzīgas muļķības.
-Sveiks, zirg Kučieri, mans vārds ir Stefans un mums visiem tev laikam ir kāds lūgums,-puisis šāva tieši un bez aplinkiem.-Redzi, mēs meklējam Feju krustmātes krustmeitu Pelrušķīti vai kā tur viņu,-puisis sacīja.-Vai gadījumā neesi viņu redzējis?

[Beppo]

Ohō, Kučieris gan bija varen sabiedrisks zirgs. Ar vienu ausi klausīdamās viņa sarunā ar Stefanu, Naula piebikstīja Jurim. Ja vien sieviete nekļūdījās, viņš bija tas, kuram bija nojausma, kur sākt Pelnrušķes meklējumus.
— Viņš ir Kučieris tādēl, ka pats izvēlējās šo vārdu. Un otrs ir Zirgu Puika, ja pareizi atceros. Toties mani viņi sauc par Naulu nevis, — un pie šī vārda Naula nodrebinājās līdz pat spalvaino ausu galiņiem, — Kārenu. Klau, tu to sasodīto Pelnrušķīti jau esot redzējis, pareizi?

[echo3]

Es Tevi sapratīšu, ja nevēlēsies būt par Kārenu. Tas ir gan Andersens, bet noteikti nav pasaka. Saldsērīgi morāls vai amorāls, kā nu kurš to uztver, pastāstiņš svētdienas skolai. - Tālāk Juris tēmu neizvērsa. - Nē, es neesmu Pelrušķīti redzējis, man tikai vārtu sargs teica, ka viņa esot devusies pretējā virzienā kā es ejot. Es pirms tam biju izgājis caur Punduri Gardeguni un laikam Runci Zābakos, ja jau tur bija marķīzs Karabass. Man liekas, ka Pelnrušķīti ir saticis ... ē ... princis Ēriks. Atvainojos, nezinu īsto vārdu. - Puisis palūkojās uz "Ēriku". - Tad kādēļ Jūs Pelnrušķīti nosaucāt par Zeltmatīti? - Un atkal Naulai. - Par ko tās ausis tika? Ābols? Tad varbūt labāk dosimies vispirms meklēt otro ābeli? Es arī divām garām pagāju, tikai nevienu ābolu nepaņēmu. Tas gan ir otrā pusē sētai, un sargs tur prasa nodevu. Iepriekšējā reizē paliku bez krekla.

[Seratna]

Zirgs Kučieris

Ja vien zirgs zinātu, ko domā meitene vilnas svārkos (vilnas svārki viņam pats par sevi jau nešķita raisām uzticību), viņš noteikti apgāztos augšpēdus.
Satvēris kāda īpaši garšīga āboliņa šķipsnu, viņš, lēni gremodams, atbildēja princim - studentam, — Es esmu tikai Kučieris, jo esmu kučieris, bē.. Un es nezinu, kas ir studenti. Stū...dēēēnt... — Zirgs gari novilka, brīdi padomāja un tad papurināja galvu, — Nē, nezinu gan.

Nosprauslājies Kučieris palūkojās uz to, kas neizskatījās pēc prinča. Kambarsulainis. Pilnīgi noteikti. Tie dažreiz mēdza būt ļoti dīvaini, — Es esmu zirgs Kučieris, no pasakas par Pelnrušķīti.. Jūs meklējat tādu gaišmatainu zilacainu, raudulīgu..eem..ļoti jūtīgu būtni, glītā kleitā, kas gan nav caurspīdīga.. — zirgs atzinīgi pašķielēja uz puspliko meiteni, — ..Nop! Neesmu gan redzējis, nekad mūžā. Kas ir Pelnrušķīte?

Naula! — Pielēkšojis pie meitenes, viņš iebāza purnu tai kleitas kabatā. Konstatējis, ka cukurgraudu nav, Kučieris manāmi vīlies izvilka degunu ārā no kleitas kabatas, — Man izskatās, ka tavas ausis kļūst arvien smukākas ar katru stundiņu! Man patīk! Ja tu vēl uzvilktu tādu kleitu kā tā tur.. — Zirgs atzinīgi novērtēja, nemaz neņemdams vērā to, ka iejaucas sarunā, — Es ar sev gribētu tādas ausis!

Apkārtnes apraksts:

Guļošā figūra zem avīzes tā arī nebija izkustējusies, šķiet kādam bija ļoti ciešs miegs. Šķiet no turienes pat atskanēja tāda kā krākšana. Ceļinieki atradās zaļā pļaviņā, gar kuras vienu sānu tecēja avotiņš, aiz avotiņa pletās mežs. Avotiņam šai pusē atradās jau pieminētā salmu būdiņa, guļošā figūra, zaļā pļaviņa un paralēli avotiņam līkloču ceļš, klāts smalkām dzeltenām smiltīm. Spīdēja spoža, silta saulīte un tuvējā mežiņā čivināja putni. Tālumā aiz salmu mājiņas redzamas vēl divas mājas, šķiet pie vienas kāds rosījās, tomēr iespaids varēja būt arī maldīgs. Dažiem ceļiniekiem vide bija jau pazīstama.

[echo3]

Kā nu nezini studentus, - Juris atkal smējās. Kučieris viņam patika. - Ja tu esi zirgs, tu noteikti esi saticis studentus ejam pa ceļu uz vai no lielām pilsētām, vismaz parasti pasakās studenti tā dara. Man gan šobrīd nav klāt raksturīgākās mantas - grāmatu sainīša, varbūt tāpēc nezini. Un ko nu ausis citiem prasi - pašam ir, un skaistas.

Puisis paskatījās uz Naulu. - Zirgs Kučieris no pasakas par Pelnrušķīti, un nav Pelnrušķīti redzējis? Meitene, ļoti skaista, vai gaišiem, vai tumšiem matiem - nezinu, pasakā nav rakstīts, toties ir rakstīts, ka Feju krusmāte pārvērš ķirbi par karieti, peles par zirgiem un, ak, jā - zirgu par kučieri, bet... - Te Juris palika domīgs. - Tas gan notiek vienīgi Disneja multenē, pasakā tā nav rakstīts. Tur ir tikai par ķirbi un pelēm. - Tad sapurināja galvu un turpināja stāstīt Kučierim. - Meitenei Feju krustmāte dāvina tērpu un kurpes, un ļauj doties uz balli pilī, bet visas uzburtās lietas pusnaktī pārvēršas atpakaļ, izņemot kurpes. Viena paliek princim, otra meitenei. Tiešām tādu meiteni nezini? Varbūt viņai ir citāds vārds?

[Malduguns]

Stefans klausījās tajā visā ar vieglu neticības un arī neuzticības izteiksmi sejā. Tas izklausījās vēl slimāk nekā tās pasaciņas, kuras viņam bija stāstītas darbā. Tomēr Juris runāja diezgan pārliecinoši.
-Jā, varbūt meiteni sauc kaut kā savādāk? Džeina vai Greisa, vai vēl kā citādi? Te dažs labs viņu nosauca arī par Zeltmatīti. Tad laikam mati ir gaiši,-puisis domīgi pakasīja pakausi.

[Ungaarijas ragas...]

— Maitība, — Elizabete noburkšķēja nokrizdama zālītē. Tad viņa ieraudzīja kārtējo brīnumu — runājošu zirgu. Tiesa, brīnums vairs nemaz tik brīnumains nešķita.
— Sveiks, — viņa tika noteica un palika stāvam, kur ir, kamēr pārējie runājās ar zirgu.
Tas dzīvnieks gan likās aizdomīgs. Tas kā viņš izrunājās par austrumiem un kādiem skatiem apveltīja meiteni. Tāpēc, kad Zirgs Kučieris kārtējo reizi pašķielēja uz Elizabeti, viņa vairs neizturēja un cītīgi skatīdamās zem kājām, lai neiekāptu kādos zirgābolos, devās pie gulošā.
Piegājusi, viņa nokrekšķinājās gana skaļi, lai pievērstu viņa uzmanību, tad pacēla avīzi no gulētāja sejas un ierunājās: — Labdien!

[Seratna]

Sivēntiņš Nif-Nifs.

Vēee! — skaļi iebrēcās persona zem avīzes, pēc tam rozā ruksītis pieleca kājās (uz visām četrām), pablenza uz meiteni un izdvesa skaļu nopūtu, — Tu maz zini kā mani pārbiedēji?

Zirgs Kučieris.
Palūkojies uz to Greisaspuiku ar skatienu, kas liecināja vien par to, ka puiša prāta spējas tas īpaši augstu nevērtē, zirgs nemaz nepamanīja, ka meitene ar smuko kleitu aizdevusies prom. Protams, ka es zinu Pelnrušķīti! Es esmu no viņas pasakas. Kučieris..Atceries? Slēdzam derības, kāda ir varbūtība, ka es nezinu Pelnrušķīti? Kāds? — Kučieris uzlūkoja apkārtējos, nejauši uzkāpa uz zābaka arābam ar savu kreisās pakaļējās kājas pakavu un turpināja — Pelnrušķītes pasakā nav studenti..Nezinu tādus..jūsu studentība. — Kučieris bija visnotaļ nolēmis, ka studenti, tas noteikti ir kaut kas ļoti līdzīgs karaļiem.

Ja vien viņš prastu nosarkt, viņš nosarktu, kad kara..students izteica komplimentu tā ausīm, nozviedzies, viņš kautrīgi piebāza purnu Naulas plecam, — Viņai smukākas.

[Beppo]

Naula nopūtās. — Nu ko tad tu stāsti, ka pelnrušķīti nekad neesi redzējis? — viņa jautāja, cik pacietīgi vien spēdama. Izklausījās gan tas visai kašķīgi un neiecietīgi.

— Tev patīk manas ausis, ja? Varbūt, ja atradīsim pareizo ābeli tu arī sev tādas varēsi dabūt, — viņa ierosināja, lai mīkstinātu iepriekšējā jautājuma aso toni.

— No ausīm es tiešām labprāt tiktu vaļā, — Naula teica Jurim, — taču es labāk gribu būt mājās ar ausīm nekā šeit bez ausīm. Ja nu visi striķi trūkst, vienmēr taču var izlīdzītēties ar plastisko ķirurģiju, — to teikdama, viņa neapzināti pieskārās savam degunam.

Šo rakstu rediģēja Antaress: 02.12.2008 14:50

[echo3]

Ā, nu tad es būšu tev tagad sastāstījis jaunumus, un tev arī var rasties kāre pastaigāt pa citām pasakām. Tev taisnība, Pelnrušķītes pasakā studentu nav. - Juris nebija tik viegli samulsināms. - Labi, sarunāts, es deru, ka tu, Kučieri, man nepastāstīsi visu, ko zini par Pelnrušķīti. Ja pastāstīsi - apsolos tevi kārtīgi izsukāt, ja vien atradīsies kāda ķemme vai suka.

Īstas ausis uztaisīt diez vai varēs. - Juris bija mazliet skeptisks. - Bet es ticu, ka pa ceļam atradīsim arī pareizo ābeli. Es jau sāku vēlēties tādu atrast.

Šo rakstu rediģēja echo3: 02.12.2008 14:56

[Ungaarijas ragas...]

OOC: Ja saprotu pareizi, Šeherezadei ir bikses un blūze. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

— Aīī! — iespiedzās Elizabete, kad sivēntiņš pielēca kājās, un atkāpās par soli.
— Ptfū, pats tu mani nobiedēji! No kuras pasakas tu esi? — Elizabete saraukusi pieri pavaicāja.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 02.12.2008 15:19

[Elony]

Vispār arābs izskatījās tāds ne savā ādā un uz jautājumiem neatbildēja un vispār likās, ka dzird lietas tā mazāk. Bet kad viņma uzmina uz kājas salēcās un pakāpās malā.
"Uzmanīgāk tu... tu, zirgu kučieri!" viņš iesaucās.
Paberzēja kāju un tad atkal uzlūkoja tipiņu.
"Par ko jūs te runājāt? Nu labi... es meklēju Feju Krustmāti... nezini, kur tādu atrast?"