Pasakām pa pēdām, [C][GM][PZP][PG-13] Opcijas

[Logan]

"Pasakām pa pēdām"

© Denija & Dženija

Feju krustmātes namiņš.
Nenosakāms gads un datums.

Platais, ar sārtiem un pelēkiem bruģakmeņiem izliktais ceļš veda uz pili, kas slējās pāri visai pilsētai. Ceļa malā atradās taciņas un žodziņi, kas sargāja ciemata iedzīvotāju mājas, dažādu krāsu būdiņas glītiem stikla logiem, kas saulē spīdēja kā lāstekas, un mazām koka durtiņām ar grezniem klauvēkļiem. Turpat, netālu no pils vārtiem, pati pēdējā māju rindā atradās mājiņa ar koši sarkanām durvīm. Tai apkārt slējās smalku koka mežģīņu žodziņš, uz mājas ieeju caur baltiem koka vārtiņiem veda baltiem oļiem nobērts celiņš, kam abās pusēs auga margrietiņas. Mājai bija kaut kas no piparkūku namiņa un karietes sajaukuma, tāda ieapaļa, ar apaļiem lodziņiem, mežģīņu aizkariņiem, glītu dakstiņu jumtu un puķu podiem uz palodzēm tā slējās starp rožu un liliju dobēm, kas ieskāva māju. Pār māju nolīcis bija milzīgs sēru vītols, tam gar saknēm tecēja smalka urdziņa, jautri čalodama tā aizvijās līdz akai, kas atradās dārza tālākajā malā. Ap aku un tālāk esošo dārza lapeni auga baltas rozes. Lapene slēpa šūpuļkrēslu un nelielu galdiņu, uz kura joprojām stāvēja trīs grāmatas. Lapenes jumtu un koka režģu sienas slēpa vīteņi, kas šobrīd ziedēja sārtiem zvanu ziediem, kas vējā klusi skanēja. Aiz lapenes ziedēja ķiršu koks, kura ziedos spēlējās kamenes, bet zari slēpa būrīti, kurā ligzdu vija divas baltas dūjas. Abas sēdēja uz mājas jumta un dūdoja par mīlestību, sauli un laimīgu nākotni, piešķirdamas pastkartītes cienīgajai ainai pēdējo otas triepienu.


Šobrīd ap māju bija salasījusies visai savāda kompānija. Mājas durvīs stāvēja namiņa īpašniece, noraudājusies sieviete, viņa bija atvērusi durvis meitenei, kuru nevarēja nepamanīt - pār meitenes muguru noļukušas krita divas ēzeļa ausis. Turpat pie taciņas, kas veda uz durvīm, liliju dobē gulēja pārsauļojies puisis netīrās drēbēs, iespējams tieši tāpēc mājas īpašniece bija tik nelaimīga - lilijas bija pagalam. Vienā mājas pusē bija dzirdams ņurdošs pūķis, kura zobos atradās visai vāji tērpta būtne. Otrā pusē mājai, pie lapenes kā no zila gaisa bija uzradies izskatīgs melnmatis ceļa drēbēs. Turpat pie vārtiem atradās arī gara auguma pirāts, bet pa lielceļu šurp devās meitene, tērpusies karstajam laikam neraksturīgi biezos vilnas svārkos. Visai šai dīvainajai apvienībai bija jāpierēķina vēl viens jauneklis, kurš jau atradās iekšā namiņā.

Iekšpusē namiņš bija lielāks, nekā izskatījās no ārpuses. Mazs gaitenītis veda uz viesistabu, kuras sienas klāja oranžas tapetes, gluži kā ķirbja mīkstums. Telpā atradās kristāla galdiņš un četri lieli un mīksti sarkani dīvāni. Gar sienām salikti bija grāmatplaukti, viss bija pilns ar pasaku grāmatām, uz galda atvērta stāvēja pasaka "Mazā Nāriņa". Neierasti šai pasakai, attēlā bija redzama Ariela, kas atvadās no sava prinča un sola viņu gaidīt līdz viņš pārradīsies. Trupat blakus stāvēja kabatlakatiņu kastīte, slapji, pieraudāti kabatlakatiņi mētājās visur, izskatīdamies pēc sniega pikām. Uz mazajiem rūtotajiem lodziņiem arī iekšpusē atradās puķu podiņi, pilni ar neaizmirstulītēm. Neaizmirstulītes rotāja arī lielo paklāju, kas sedza grīdu. Nekas daudz te nebija, nekas tāds, kas ciemiņiem nebūtu jāredz.

Noraudājusies mājas saimniece nometa vēl vienu kabatlakatiņu un vārgi uzsmaidīja meitenei ar ēzeļa ausīm. - Kā varu šai nestundā palīdzēt, mīļā?

[Malduguns]

Stefans palūkojās uz savu Elizabeti tā, it kā viņa būtu mēnessērdzīga.Tad, vēlreiz palūkojās uz Juri, nopētīja viņu no galvas līdz kājām, apstaigāja vēl apkārt un paglūnēja caur pieri.
-Nu... varbūt pieņemsim, ka tā,-Stefans sacīja, sakrustojis rokas uz krūtīm.-Tomēr, ja radīsies kāds ticamāks kandidāts, izsvēršu arī viņa atbilstību Jura personai,-puisis sacīja.
-Kā tu gadījies šeit?-viņš noprasīja Jurim.

[Elony]

WTF?! Paralizējošas liesmas?
Tādas domas Namejam ienāca prātā, kad juta karstumiņu iekšā savā konservu bundžā, jeb bruņās. Bet tas par to sutināšanu bija tikai drūms joks, dieva dēļ!
Nu jā, par laimi tas otrs tipiņš tagad vismaz drusku prātīgāk runā. Namejs nekavējas un piededzināja nocirstās galvas kaklu.
Tiesa, divas galvas bija un tās pūta viņam virsū liesmas. Viņam neklausīja roka, bija karsti un vispār viss bija galīgā pa... nu labi. Viss bija ļoti slikti.
"Ei! Āmurgalvas! Es apsitu visus jūsu bratanus, jo jūs bijāt pārāk stulbi! Tagad es iešu prom un jūs man neko nevarēsiet padarīt!" viņš sauca pūķu galvām un virzījās uz ideju, no kurienes bija atnācis.
Bija cerība, ka pūķa galvas sekos, kakli iztiepiesies un vietējam herojam būs beidzot spēka un griba likt zobenu lietā.

[echo3]

Tā arī gadījos. Piepeši. Piecpadsmit minūtes pirms laulību ceremonijas. - Juris runāja Stefanam, bet reizē atbildēja uz Arielas rokasspiedienu un viņai uzsmaidīja. - Glabsim Auziņu, mana princese. Tāds jau ir prinču pienākums, vai ne? Un medusmēnesis noteikti neizpaliks, tas nekas, ka Disnejs savu filmu pabeidza pirms tā. Mēs tikai to medusmēnesi pabīdīsim aiz pienākuma.

Grāf, parādiet taču to spoguli arī man, lai zinām, kam jāgatavojas. Saprotiet pats - bruņas jāvelk vai var iztikt, un tamlīdzīgi.

[Malduguns]

-Medusmēnesis?-Stefanam atkārās žoklis.Kopš kura laika tu esi precējies?-puisis vaicāja, pirms mirkļa nepamanījis Arielu vai jebkādas viņas izpausmes.

[echo3]

Būs kāda stunda. - Jurim nebija iebildumu pateikt. - Visas pasakas par prinčiem un princesēm beidzas ar kāzām. Nu, gandrīz visas. Nebrīnies taču tik ļoti, cienājies, re, kāzu galds ir lieliskāks par lielisku.

[Malduguns]

-Bet... kā ar slīkšanu var tikt pie nāriņas?-Stefans vēl aizvien bija neaizpratnē un lūkojās Jurī ar lielām, izbrīnā izvalbītām acīm.

[echo3]

Varbūt tieši tā arī var tikt, jo nāriņa pasakā taču izglāba slīkstošo princi. Tiesa, jūrā, nevis upē. Bet vispār jau mēs nemitīgi lēkājam no vienas pasakas citā. Kā jūs atkļuvāt uz šejieni?

[Malduguns]

-Sākumā mēs meklējām kaut ko, ar ko tevi paglābt, bet neko neatraduši, mēs devāmies meklēt iespēju tikt upes otrā pusē. Tur, kur zvaigznīte. Pēc nejauki aukstas nakts mēs satikām Grāfu,-izmisis un nedaudz ļauns skatiens uz Kučiera pusi.-Apmēram tā.

[Logan]

Namejam

Roka kā bija tā palika nekustīgi karājamies gar Nameja sānu, šķiet nolēmusi ignorēt, ka tai draud izcepšana kopā ar pārējo Nameja ķermeni, kurā, kā rādās, mājoja apķērīgas smadzenes. Nokaitinātais pūķis, kurš jau juta nāves tuvumu tiešām niknumā ārdoties stiepās pēc Nameja. Nameja biedrs abu vienotajā nelaimē steidzās viņam palīgā - atvēzējās un nocirta vienu no galvām, kuras kaklu negribot piededzināja pēdējā galva - liesmas gan bija domātas galvas cirtējam. Un tieši tad, kad zobens lidoja virsū pēdējās galvas kaklam, pūķa aste ar triecienu aizsita Nameju pa gaisu - viņš ietriecās tieši klints sienā un ar blīšķi nokrita lejup - pēc septiņu metru kritiena bruņas skanēdamas atsitās pret zemi. Varonis, kas bija ticis galā ar pēdējo galvu pagriezās pret Nameju. - Es atriebu tavu nāvi, viņš noteica, paņemot zemē nokritušo lāpu un piededzinot pēdējo kaklu. Vēl ilgi pēc tam ļaudis runāja par drosmīgo Nameju Pūķkāvi, un cīņas vietā uzlika baltu akmeni. Ikgadu šai vietā tika noliktas rozes un dziedātas slavas dziesmas...
Bet Elony gaida PZ ;D


Uz kuģa esošajiem.

Kučieris jutās visai vīlies par saviesīgo pļāpāšanu, ko princis uzrīkoja ar Stefanu. Viņa Auziņa vergoja, bet princis aicināja visus cienāties ar kāzu mielastu! Ej tu nost, kur dīvaini ļaudis. - Re, mana Auziņa. Pēc prinča prasības uz viņa pusi pastiepās spogulis, kurā Juris redzēja to pašu, ko pārējie - meiteni ar ēzeļa ausīm, kas cītīgi, muguru neatliekusi ravēja dārzu kopā ar daudzām citām meitenēm, kas manāmas Auziņas fonā. - Mums jāglābj mana Auziņa, Kučiera balsī paudās tāds izmisums, ka Ariela saspieda sava prinča roku ciešāk. Vinas balss drebēja, meitene bija tuvu asarām. - Palīdzēsim taču grāfam, mīļais. Viņi arī ir pelnījuši kāzas un laimīgas beigas!


Konstantīnam

Parakņājies pa pamestajām somām, Konstantīns tur atrod līdzīgas mantas tām, kas stāv plauktos - dārglietas, traukus, smalkus audumus, greznas drēbes - gluži kā no arābu pasakām, bikses ir platas ar lentām, krekliem izšūtas piedurknes, viena soma pilna sarkanām vestēm, kas izšūtas īstiem zelta diegiem. Somās tik tiešām ir viss, ko var iedomāties, sākot no asiem dunčiem ādas makos, beidzot ar smalkām ūdenspīpju tabakām un zirglietām. Nav zināms, cik drīz atgriezīsies visu mantu īpašnieki, tāpat nekādu zirgu vai ēzeļu, ar ko aizbēgt nav. Smilšu vētra ārpusē bija pieņēmusies spēkā, telpas sienas viegli trīcēja, un kur bijis kur ne, no augšējā plaukta Konstantīnam gandrīz virsū uzvēlās grezns paklājs, izšūts sarkaniem un baltiem diegiem, garām bārkstīm - tas piezemējās pie Konstantīna kājām, mirdzēdams lāpu gaismā. Un kā uz burvju mājiena smilšu vētra bija galā, viss kļuva kluss, tikai pie griestiem sakārtie naudas maisiņi un rotaslietas šķindēja vēja kā zelta zvaniņi.

[Ungaarijas ragas...]

— Un jūs esat pilnīgi parliecināts, ka Auziņai mazliet darba nenāk par sliktu? Ak, grāf, vai tiešām jūs domājat, ka skrienot pa galvu un kaklu un tukšiem vēderiem, viss būs kā nākas? — Elizabete mazliet zemākā balsī, lai viņu tik ātri neatpazītu, atteica, — Un vispār, iespējams es to palaidu gar ausīm, taču joprojām man nav skaidrs, kur tā Auziņa atrodas?

[echo3]

Juris beidzot dabūja ielūkoties spogulī. (OOC - Un, tā kā viņš tur redz, nevis dzird vai lasa, tad varbūt ierauga Naulu? Ko, GM?)

Labi, mīļā. Man gan liekas, ka tieši dzīvības briesmās Auziņa nav, bet nevienam nav jābūt bēdīgam mūsu kāzu dienā. Sapos mani ceļam tūlīt. Kāzu viesi lai neliekas traucēties. - Juris cēlās no galda. Pats viņš bija paēdis, Elizabete-Šeherazade, šķiet, arī. Ko tie citi čammājās, to Juris, atklāti sakot, nesaprata, bet nolēma nepievērst uzmanību. Katrs dara, kā grib.

Juris devās uz karalisko kajīti, kur norīkoja kambarsulaini sagatavot ceļojuma apģērbu sev, un vairākus citus sulaiņus un kalpones, lai to pašu sagādā tiem, kas sēdēja pie izredzēto viesu galda, ja viņi vēlētos pārģērbties. Pats Juris ar ģērbšanos tika galā ātri (OOC - ar Arielas gādību, vai ne?). Juris vienīgi īsti nespēja izlemt, vai ceļā būtu jādodas zirgos, vai jāiet kājām? Varbūt visi viesi ir jāaiztreic dzīrot uz pili, un pašiem jābrauc ar kuģi? Uz kurieni jābrauc, par to Juris vairs neprātoja. Te acīmredzami pa jebkuru ceļu var nonākt jebkur.

[Pūķēns Sāra]

Konstantīnu vairāk interesēja savas mantas un sava ````šķe, un savas drēbes, kuras solīdi, lai nesajauktu nosviestās somas, arī meklēja. Aplami būtu teikt, ka viņš tās meklēja kails - tomēr no atrastajām drēbēm mazāk greznas uzvilka [Konstantīns bez šaubām varēja pateikt, ka mazāk greznas tikai starp šīm drēbēm, bet starp parastajiem ļaudīm noteikti tās būtu pietiekoši grezas, lai nespētu iejukt pūlī, kas nebija īpaši labi].
Nokrītot paklājam, viņš uz to aizdomīgi skatījās, viegli ar kāju pabakstot, kamēr ar skatienu meklēja, kur varētu droši noslēpties, ja gadījumā laupītāji atgriežas.

[Malduguns]

Kamēr Juris bija nozudis lai gatavotos svarīgajai glābšanas operācijai, Stefans izmantoja daudz apkārt kladzinātās iespējas uz ēšanu un centās iestiprināties pēc iespējas labāk, jo nevarēja jau zināt, kad atkal viņi nonāks pie galda vai kaut kā tam līdzīga un cik ilgu laiku atkal vajadzēs klejot apkārt ar tukšu vēderu. Tīksmi piestūķējis punci, viņš apsēdās krēslā un pievēra acis.
-Tagad vien noderētu pēcēšanas snaudiens,-viņš sacīja, nožāvājies laiski kā resns runcis un pievēra acis.

[Seratna]

Kuģiniekiem.
Diemžēl Naulu Juris neredzēja, lai kā arī censtos saskatīt. Spogulī vīdēja vien blonds pakausis. No kurienes tas bija izlīdis, kāpēc aizlīdis priekšā, par to nu Juris varēja prātot. Ariela Jurim gan saposties nepalīdzēja, bet tai laikā posās pati, apvilka greznu kuplu rozā kleitu, aplika karalisku mantiju, sasprauda matus zem platmalu cepures un palūdza sagatavot zirgus ceļam. Ariela gribēja, lai viss ir tā kā Ēriks pieradis, pat, ja savu mūžu nebija zirgā sēdējusi, kur nu vēl to dzīvē redzējusi.

Šeherezāde no Kučiera sagaidīja vien izbrīnas pilnu skatienu. Makrosa. No kurienes jūsu karaliskā augstība šurp atbraukusi, ka nav dzirdējusi par Makrosu?

Ja Stefanam nāca miegs, tad pārējie viesi par to pat nedomāja, muzikanti sāka čīgāt jautru meldiju un drīz jau augstdzimušie viesi laidās jautrās dejās, kas brīžiem lika pat pamēģināt atcerēties vēstures stundās mācīto un to, vai kas tāds vispār bija pieļaujams. Bet tās jau bija tikai pasakas, viņu augstdzimtības līksmojās uz vella paraušanu, neņemot vērā gadsimta īpatnības, no kura tiem būtu jānāk.

Konstantīnam.
Gaisā novirmoja putekļi, acīmredzot paklājs plauktā gulējis ilgāk kā vienu dienu, rituļa mala pavērās un bija skaidri redzams, ka paklājs ir ārkārtīgi grezns un sens. Laupītāji neatgriezās un nekur nebija dzirdama ne vismazākā skaņa. Šķiet viņš bija palicis pilnīgi un galīgi viens pats. Viens pats vietā, kur sapņojis nonākt katrs.
ooc: Ja Konstantīns ņem arī kaut ko citu, ne tikai drēbes, lūdzu atsūti sarakstu ar lietām uz PZ. To, kas viņam ir jau pieejams, Tu zini.

[Malduguns]

Stefans caur pieri palūkojās uz trokšņotājiem, tomēr nelikās, ka viņu trobeļmeistari īpaši uztrauktu. Viņš vienīgi iekārtojās ērtāk krēslā un pievēra acis, pirms tam pārliecinājies, vai Elizabete nav aizklīdusi pārāk tālu un pārāk bīstami.

[echo3]

(OOC - Par Arielu skaidrs, bet vai Jurim vispār kāds drēbes sagādāja un kādas? Un izredzētajiem viesiem, kā "Ēriks" bija pavēlējis? Tie kalpotāji tādi, ē, nevīžīgi...)

Juris iznāca atpakaļ uz klāja un nosmīnēja vien, cik nepiemēroti ir saģērbusies Ariela. Disnejs! Vēl sliktāk - Bārbija! Pamanījis, ka krastā jau pievesti divi apsegloti zirgi, viņš piegāja sievai klāt, - Mana princese, ar šādu kleitu zirga mugurā es tev neļaušu kāpt. Likšu sagatavot divjūgu, lai vari ceļot ar ērtībām kopā ar Persijas princesi un Elizabeti. - Juris piegāja kuģa bortam un skaļi nodeva rīkojumu par divjūga vaļējo karieti četriem braucējiem.

Tad tikai Juris iedomājās, ka pats arī nav nekāds izcilais jātnieks... Pāris reizes tūristiem domāta zirdziņa mugurā taču neskaitās. Vai skaitās? Vismaz to, kā zirgs jāvada, - to viņš zināja. Un kā ar Stefana prasmēm šai jomā? Ā, un Kučieris!! Juris neapšaubāmi gandrīz jebkurā situācijā prata atrast, par ko pasmieties, un tādēļ smaidīja pār visu seju, kad atkal pagriezās pret Arielu.

[Seratna]

ooc: Ja echo3 vai kādam citam ir kādi jautājumi par GM postu, nav skaidrs vai arī nav saprotams kā reaģēt, lūdzu turpmāk jautājumus uzdot tikai un vienīgi ATD pavedienā vai pa PZ, mēs labprāt atvieglosim jums dzīvi un atbildēsim uz nesaprotamām lietām, bet spēles pavediens nav paredzēts ATD lietām. Ja nav zināms, kā atrast ATD pavedienu, tas ir šeit. Un jūsu GM arvien ir Denija & Dženija. Paldies.

Tā kā kalpotāji kā allaž izpildīja mazāko Jura iegribu, tad arī tagad viņš vēl nebija paguvis attapties, kad visas viņa prasības bija izpildītas. Galu galā viņam piederēja vesela karaļvalsts, nebija cilvēka, kas tam viņa zemes robežās iedrošinātos nepakļauties (vai vismaz tādiem nevajadzēja būt).

Ariela iespītējās un paziņoja, ka nē — viņa jāšot. Kalpi mīņājās neziņā, īsti nesaprotot, ko tagad darīt.

Kučieris, pa logu pamanījis jau rosību krastā, sabuhņīja savus biedrus. Hei! Viņi mūk prom! Kuģi spridzinās! Satvēris Stefanu aiz vienas rokas un Šeherezādi aiz otras, viņš metās uz durvīm un ja šamie nepretojas, tad drīz arī viņi ir krastā. Kučieris smagi elpo un nikni glūn uz princi Ēriku.

Ak tad šitādas tās lietiņas, ja?

[Ungaarijas ragas...]

— Nu, ja dzirde mani neviļ, tad iepriekš jūs vispār neminējāt, ka Auziņa atrodas Makrosā, — Elizabete mazliet vīzdegunīgi atbildēja, — Un Persija ir gana liela, lai es vispirms censtos iegaumēt visas vietas tur un tikai tad pievērstos pārējai pasaulei. Nekas, kad nokļūsim līdz turienei, gan jau zināšu.
Un tad, lai izvairītos no turpmākiem jautājumiem, meitene arī devās sagatavoties ceļam. Un viņa negrasījās to darīt šajā kleitā. Jā, ballei tas bija ērti, bet, ja viņiem ceļā nāksies vēl vis kaut ko tādu izbaudīt, ko līdz šim, tad kleita nu nebija īstais apģērbs.
— Lai arī cik jauks būtu šis tērps, taču ceļojumam tas nav piemērots… — Elizabete saraukusi deguntiņu noteica, un palūdza sev piemērotākas drēbes ceļojumam, vēlams bikses, princeses cienīgu kreklu un apmetni, varētu arī cepuri ar spalvām un platām malām, izturīgus un ērtus apavus. Ja kādam rodas jautājums par viņas apģērba izvēli, tad atbilde skan šādi:
— Es labprāt turpinātu ceļu savā inkognito statusā. Ziniet, uz ceļiem ir savairojies visai daudz laupītāju, kas tā vien gaida kādas princeses parādīšanos.
Ja viņai piegādā visu prasīto, Elizabete atsaka, ka arī ir gatava ceļot zirga mugurā. Protams, nevienam meitene neatklāja, ka nekad uz zirga nav nopietni jājusi. Turklāt viņai likās, ka tam nevajadzētu būt visai sarežģīti. Filmās taču tie ļautiņi jāj uz zirgiem, ka put vien. Gan jau Elizabete arī to pratīs.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 06.02.2009 12:18

[Seratna]

ooc: Tad pieņemam, ka Kučieris satvēra Elizabeti de malkascirtējameitiņu pie vienas un Stefanu pie otras rokas.

Kalpi sagādā visu, ko Šeherezāde vēlas, tikai meitenes vēlme pēc biksēm netiek apstiprināta un viņa tiek pie ceļojumu ietērpa (klik (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif) klik). Ariela gan pažēlojas, ka viņai šķiet, ka kleitai jābūt kuplai, bet ne jau viņai tā jāvelk.

[echo3]

Arielas kaprīzes Juris neņēma galvā un pamāja sulaiņiem, lai pagaidām pietur zirgus. Vēlāk apjautāsies, kā kurš grib ceļot, tad arī izlems. Viņš jau grasījās sūtīt kādu kalpotāju, lai palūkojas, vai viesi ir sagatavojušies, kad pa laipām lejā nodrāzās Kučieris, raudams līdzi Stefanu un Elizabeti. Elizabete-Šeherazade cēli nokāpa krastā pati.

Kas par problēmu, grāf? - Juris pievērsās Kučierim. - Vai gribējāt, lai braucam ar kuģi? Vai varbūt tā arī vajag darīt?