Pasakām pa pēdām, [C][GM][PZP][PG-13] Opcijas

[Logan]

"Pasakām pa pēdām"

© Denija & Dženija

Feju krustmātes namiņš.
Nenosakāms gads un datums.

Platais, ar sārtiem un pelēkiem bruģakmeņiem izliktais ceļš veda uz pili, kas slējās pāri visai pilsētai. Ceļa malā atradās taciņas un žodziņi, kas sargāja ciemata iedzīvotāju mājas, dažādu krāsu būdiņas glītiem stikla logiem, kas saulē spīdēja kā lāstekas, un mazām koka durtiņām ar grezniem klauvēkļiem. Turpat, netālu no pils vārtiem, pati pēdējā māju rindā atradās mājiņa ar koši sarkanām durvīm. Tai apkārt slējās smalku koka mežģīņu žodziņš, uz mājas ieeju caur baltiem koka vārtiņiem veda baltiem oļiem nobērts celiņš, kam abās pusēs auga margrietiņas. Mājai bija kaut kas no piparkūku namiņa un karietes sajaukuma, tāda ieapaļa, ar apaļiem lodziņiem, mežģīņu aizkariņiem, glītu dakstiņu jumtu un puķu podiem uz palodzēm tā slējās starp rožu un liliju dobēm, kas ieskāva māju. Pār māju nolīcis bija milzīgs sēru vītols, tam gar saknēm tecēja smalka urdziņa, jautri čalodama tā aizvijās līdz akai, kas atradās dārza tālākajā malā. Ap aku un tālāk esošo dārza lapeni auga baltas rozes. Lapene slēpa šūpuļkrēslu un nelielu galdiņu, uz kura joprojām stāvēja trīs grāmatas. Lapenes jumtu un koka režģu sienas slēpa vīteņi, kas šobrīd ziedēja sārtiem zvanu ziediem, kas vējā klusi skanēja. Aiz lapenes ziedēja ķiršu koks, kura ziedos spēlējās kamenes, bet zari slēpa būrīti, kurā ligzdu vija divas baltas dūjas. Abas sēdēja uz mājas jumta un dūdoja par mīlestību, sauli un laimīgu nākotni, piešķirdamas pastkartītes cienīgajai ainai pēdējo otas triepienu.


Šobrīd ap māju bija salasījusies visai savāda kompānija. Mājas durvīs stāvēja namiņa īpašniece, noraudājusies sieviete, viņa bija atvērusi durvis meitenei, kuru nevarēja nepamanīt - pār meitenes muguru noļukušas krita divas ēzeļa ausis. Turpat pie taciņas, kas veda uz durvīm, liliju dobē gulēja pārsauļojies puisis netīrās drēbēs, iespējams tieši tāpēc mājas īpašniece bija tik nelaimīga - lilijas bija pagalam. Vienā mājas pusē bija dzirdams ņurdošs pūķis, kura zobos atradās visai vāji tērpta būtne. Otrā pusē mājai, pie lapenes kā no zila gaisa bija uzradies izskatīgs melnmatis ceļa drēbēs. Turpat pie vārtiem atradās arī gara auguma pirāts, bet pa lielceļu šurp devās meitene, tērpusies karstajam laikam neraksturīgi biezos vilnas svārkos. Visai šai dīvainajai apvienībai bija jāpierēķina vēl viens jauneklis, kurš jau atradās iekšā namiņā.

Iekšpusē namiņš bija lielāks, nekā izskatījās no ārpuses. Mazs gaitenītis veda uz viesistabu, kuras sienas klāja oranžas tapetes, gluži kā ķirbja mīkstums. Telpā atradās kristāla galdiņš un četri lieli un mīksti sarkani dīvāni. Gar sienām salikti bija grāmatplaukti, viss bija pilns ar pasaku grāmatām, uz galda atvērta stāvēja pasaka "Mazā Nāriņa". Neierasti šai pasakai, attēlā bija redzama Ariela, kas atvadās no sava prinča un sola viņu gaidīt līdz viņš pārradīsies. Trupat blakus stāvēja kabatlakatiņu kastīte, slapji, pieraudāti kabatlakatiņi mētājās visur, izskatīdamies pēc sniega pikām. Uz mazajiem rūtotajiem lodziņiem arī iekšpusē atradās puķu podiņi, pilni ar neaizmirstulītēm. Neaizmirstulītes rotāja arī lielo paklāju, kas sedza grīdu. Nekas daudz te nebija, nekas tāds, kas ciemiņiem nebūtu jāredz.

Noraudājusies mājas saimniece nometa vēl vienu kabatlakatiņu un vārgi uzsmaidīja meitenei ar ēzeļa ausīm. - Kā varu šai nestundā palīdzēt, mīļā?

[Massacre]

Ieraudzījusi to pašu, ko spogulis rādīja Stefanam, Elizabete nopūtās un atdeva to atpakaļ puisim, kurš manāmi dīdijās. Auziņa. Kas tā vispār par iesauku?
"Nu, rādās, ka mums jādodas vai nu uz pili, vai nu uz kuģi. Es balsoju par kuģi." viņa gaidoši palūkojās uz abiem pārējiem, gaidot ko šie izdomās.

[Seratna]

Varoņiem.
Atlikušās galvas apmulsa, — Hei, tas nav godīgi.. Divi pret vienu! — Pasmējušās, viņas dusmās šņācot, visas metās virsū abiem puišiem, divas uzbruka jaunajam varonim, nezināmajam palīgam un viena bez mitas šāva liesmas virsū Namejam. Kamēr to sargāja vairogs bija labi, bet tas arvien vairāk sakarsa no kārtējās liesmu devas.

Visas trīs galvas nu jau cīnījās uz dzīvību un nāvi.

Kuģiniekiem
Arielas acis laimē spulgoja un dzidrie smiekli pieskandināja gandrīz visu zāli, gluži kā sudraba zvaniņi tie skanēja un līksmi skanēja, atkal un atkal. No malu malām šurp plūda apsveicēji. Ik pēc laiciņa pienāca kāda ziņa no tāltālām malām, sveicot kāzās. Sulaiņi nesa atrādīt bagātīgas dāvanas, dārgus persiešu paklājus, greznas krūkas, sudraba spoguļus, vaska sveces, zīda audeklus..

Ceļa gājējiem.

Brašais līdzgājējs paskatījās uz Elizabeti tā, it kā viņa būtu pagalam dīvaina, — Nu bet protams, ka uz kuģi! — Un pats gandrīz skriešus metās turp. kad visi bija nonākuši pie kuģa, tur priekšā jau bija sargi, kas vaicāja, kurp tie dodas, īpaši uzmanīgi nopētīdami Elizabetes dīvaino maisu.

[Elony]

"Cērt nost, es piededzināšu!" Namejs uzsauca biedram. Kamēr vēl vairogs turējās un sargāja no liesmām, viņam negribējās to laist vaļā. Jo tad karsētu bruņas un viņš pārvērstos par sutinātu gaļu, no kā tik veiksmīgi līdz šim izvairījās.
Tāpēc, ja biedram izdodas kādu galvu nocirst, Namejs nekavējas, lec klāt un piededzina kaklu.

[Malduguns]

Toties Elizabetes dīvainā maisa nesējs aizdomīgi nopētīja maisa pētītāju.
-Sveicināti, mēs meklējam Juri,-puisis sacīja un, drošs paliek nedrošs, nostājās tuvāk Elizabetei un pie viena neuzkrītoši pārbaudīja dunča atrašanās vietu. Ar šiem ļautiņiem allaž vajadzēja piesargāties.

[Seratna]

Drosmīgajam programmētājam.

— Taisies, ka tiec! — varonis atbrēc Namejam, gluži vai naidīgā tonī, kamēr pats vicinādams vairogu uz vienu un otru pusi, cītīgi aizsargājas pret pūķa raidītajām liesmām.

— Sameklē pats savu princesi! —

Elizabetei Brīnišķīgajai un Stefanam Acīgajam, Šeherezādei Diženajai un Jurim Lieliskajam.

Abu līdzgājējam bija sejas izteiksme kā cilvēkam, kas saskāries ar neizmērojamu stulbumu (plašāk pazīstama kā *headdesk*), pagrūdis malā Stefanu, viņš nostājās abiem priekšā un lepni pacēla zodu vēl augstāk kā tas bija. — Esmu grāfs fon Kučieris..tas ir ē.. puisis pablenza atpakaļ uz Stefanu un pieklusināja balsi — slavenais jūrasbraucējs Sindbads..viņš ir nedaudz čok čok..ja jūs saprotat, ko es domāju.. puisis smaidīja un sazvērnieciski sargiem miedza ar aci.

— Mēs vēlamies satikt princi kādā nopietnā un neatliekamā lietā! — skaļi un braši paziņoja puisis un izriesa krūtis.

Sargi daudz neiebilda, ne pirmie un ne pēdējie, kas te nāca apsveikt jaunlaulātos, visi tika ielaisti iekšā. Spoguli puisis savāca sev un uzmetis pēdējo ilgpilno skatienu Auziņai, noglabāja kabatā.

Uzkāpuši uz kuģa klāju, viņi tika aizvadīti līdz greznai zālei, kur tālākajā galā sēdēja grezns jaunlaulāto pāris — tumšmatains princis, kurā ar grūtībām varēja sazīmēt Jura vaibstus un rudmataina līgava — un pagalam daiļa būtne gariem mirdzošiem tumšiem matiem, sārtā tērpā. Pārējo zāles daļu aizņēma galdi abpus sienām, viesi pie tām un šur tur pulciņos pulcējās tie, kam vietas pie galdiem nepietika, vai kuri šurp atbraukuši bija pēc svinību sākuma, gaidot iespēju apsveikt jaunlaulātos.

Jaunizceptais grāfs fon Kučieris nedaudz apjuka, ieraugot kāzu noskaņu, bet tūlīt saņēmās, žilbinoši pasmaidīja, atklājot savus palielos priekšzobus un izvilcis arī abus līdzbiedrus plača vidū, līdz zemei paklanījās karaliskajam pārim. — Labdien jūsu augstdzimusī augstdzimtība, esmu grāfs fon Kučieris, ieradies pie jums lūgt palīdzību savas līgavas glābšanā no nežēlīga liktens. —

Paklanieties! — viņš pačukstēja Stefanam un Elizabetei.

Šo rakstu rediģēja Kaķis: 29.01.2009 10:11

[Elony]

Sākumā Namejam tā nelikās slikta doma, laisties lapās. Galu galā viņš visdrīzāk bija iekūlies kādas pasakas sižetā šī te paša vietējā Rembo vietā. Taču viņš atcerējās, kā viņu taisījās nožmiegt tad, kad uzzināja, ka viņš nav princis. Namejs padomāja, ka tad, kad viņš izlīdīs no tā cauruma, viņu visdrīzāk atkal sagrābs un ja neizbaros pūķim, tad saīsinās par galvas tiesu vai pieliks karāties striķī. Šeit, kā redzams, dzīvība nav lielā cieņā.
Turklāt viņš, bļiņ! bija nocirtis vairāk kā pusi no tām galvām. Un tagad šis uzrodas un pateicības vietā pasūta trīs mājas tālāk?
Ir nu gan pakaļa!

Namejs pacēla savu zobenu un atgāja malā līdz sienai. Protams, arī lāpu un vairogu neatstāja.
"Labi, ģēnij, tad es šeit pastāvēšu un paskatīšos, kā tevi uzcepj un apēd."
Viņš noteica.

[echo3]

(OOC - Sindbads? Man likās, ka Garās pupas Džeks.)

Juris piecēlās kājās un atbilstoši svinīgā tonī norunāja, - Sveicināts, grāf fon Kučieri, sveicināti, draugi. Sēdieties, esiet mani viesi. - Jurim bija pamatotas aizdomas, ka Stefans un, ē, laikam Elizabete, ir noguruši un izsalkuši. "Grāfu" puisis atpazina uzreiz - nu raksturīgāk par raksturīgu! Viņam ļoti gribējās piebilst kaut ko tādā garā "piedodiet, cienījamais grāfa kungs, siena un auzu gan mums te uz galda laikam nav".

Tad Juris apsēdās un teica Arielai, - Mana princese, šķiet, ka pienākumi mani atkal lūkos aizraut prom no Tevis. Bet vispirms paklausīsimies, kas cienījamā grāfa līgavai noticis. - Puisis pievērsās biedriem. Viņa seja nepārprotami liecināja, ka Juris ciemiņus atpazīst.

[Malduguns]

Stefans, nedaudz nīgrs un gatavs nepiesardzīgākam indivīdam pamatīgi sadot pa seksti. Viens no šī brīža potenciālajiem mērķiem bija viņu izbijušais zirdziņš.
Malziet neveikli paklanījies, Stefans saņēma Elizabetes roku.
-Un tagad, meklēt Juri, lai arī kur viņš būtu,-puisis nomurmināja.

[echo3]

Vispirms apsēdieties, uzcienājieties, atpūtieties... - Juris ieturēja pauzi, - un palūkojieties apkārt.

[Seratna]

Tiem, kas kāzinieki.
Kučieris pagalam tīksmi izriesa krūtis un palūkojās uz abiem pārējiem saviem biedriem ar skatienu, kas pauda redzat, kā ir jārunā? attieksmi. Galu galā tieši viņš bija panācis, ka princis tos aicina pie sava galda (viņam ne prātā nenāca, ka iespējams aicinājums sēsties attiecās uz sēšanos, vei tur — tāāāāālākā galda galā, kur tā rozā tērpā tērptā korpulentā būtne ķiķināja vienā laidā. Nebūt ne, princis viņus aicināja pie sava galda, to nu Kučieris saprata skaidrāk par skaidru.). Lepni izslējies gluži kā tāds dižmanīgs pāvu tēviņš, viņš uzsvērti vīrišķīgā gaitā devās uz galvenā galda pusi.

Apsēdies blakus līgavai, viņš ļāva abiem pārējiem ieņemt vietas blakus sarkanā tērpā tērptajai princesei, kas savādā kārtā Kučierim šķita kaut kur redzēta. Bet tā kā viņš bija krietni daudz izceļojies pa šo laiku, tad tas viņam nešķita nekas dīvains, ka meitene izskatījās pazīstama.

— Mana Auziņa ir lielā nelaimē. Viņa ir nolaupīta. Tā gan. — Kučieris izvilka spoguli, — parādi man manu Auziņu.. —

Pagriezis spoguli pret Arielu, viņš tai rādīja tajā redzamu ēzeļausainu meiteni, kas šķiet tieši šobrīd sēdēja biešu vagā.

Nedaudz pamuļķīgs smaids parādījās puiša sejā, — Mana Auziņa. —

Tiem, kas ir bērinieki.

Ilgi stāvēt Namejam neizdevās, jo pūķim vēl joprojām bija trīs galvas un viena no tām visām varītēm centās tam trāpīt ar liesmu šalti. Divas pārējās cīnījās ar otru varoni. Vairogs arvien vairāk sakarsa un drīz to noturēt būs grūti.

Neizskatījās, ka otram veiktos daudz labāk. Galvas kā bija tā palika, kur ir — respektīvi pūķim uz pleciem.
Ko nu?

[Massacre]

Elozabete visu laiku, kopš ieraudzīja Juri, lūkojās uz viņu kā uz brīnumu. Dzīvs! Dzīvs? Bet kā?
Nu, laikam pirmo reizi pa ilgiem laikiem, viņa vienkārši atļāvās paklausīt, apsēsties un skatīties uz apkārtnotiekošo. Te tev nu bija pasaku pasaule, kurā visi traģiski mirst. Bet varbūt viņa sapņo?
Nē, Stefans blakus likās pietiekami īsts.

[Elony]

Tā kā vietējais rembo ar savu uzdevumu galā netika, tas ir nespēja likvidēt pat trīs galvas (He he... tagad, kad Namejs bija samazinājis 12 uz 4, trīs pūķa galvas skaitījās kā tikai), Namejs izvēlējas tomēr doties palīgā. Galu galā, viņu iesūtīja, lai nogalinātu pūķi.
Vairogs viņam sāka atgādināt uzkarsētu pannas vāku, tāpēc viņš to meta virsū tai galvai, pa muti, kas pūta viņam uguni un pēc tam ar zobenu vienā rokā un ar lāpu otrā rokā, uzbruka šai pašai galvai, lai to nocirstu un piededzinātu.

[Ungaarijas ragas...]

Elizabete izklaidīgi našķējās ar ēdienu, jo jau bija pabarota pirms tam (laikam, lai mazāk apēstu svinību laikā) un klausījās apsveicēju runas. Tiesa, vienā brīdī te uzradās arī viens pagalam dižmanīgs un skaļš puisis. Kad Juris viņu aicināja pie galda kā senu paziņu, Elizabetes piere saraucās. Vai nu viņš tiešām pazina to puisis, vai nu… Pag pag, kā viņš tur stādījās priekšā? Grāfs fon Kučieris?
Meitene pasmaidīja pār visu seju, tas likās kaut kur dzirdēti. Nu un pat, ja viņa maldījās, ar šo puisi kopā bija otra Elizabete un Stefans. Taču nelikās, ka viņi Elizabeti pazītu.
Taču viņas planus mazlietiņ pajokot izjauca tas pats bravūrīgais Kučieris, kurš sāka klāstīt, ka nolaupīta kaut kāda Auziņa.
— Auziņa? — meitene papūlējās izskatīties tik izbrīnīta, cik vien varēja.

[Malduguns]

Stefans nevienu tā īsti apkārt nemanīja, vienīgi apzinājās Elizabetes klātbūtni. Apsēdies pie galda, viņš drūmi blenza tam pāri un kādu brīdi nekustīgi sēdēja. Tad, it kā attapies no miega, palūkojās apkārt.
-Mums jāatrod Juris, varbūt vēl kāds no mūsējiem un jāturpina iesāktais, tev tā neliekas?-puisis nočukstēja Elizabetei.

[echo3]

Juri var atrast, ja meklē, nevis tikai runā par meklēšanu. - Juris nenocietās. - Grāf, parādiet man arī nelaimē nokļuvušo Auziņu. Un nelieciet sevi lūgties, cienājieties.

[Massacre]

"Bet Stefan!" Elizabete nepacietīgi un priecīgi iesaucās "Tas taču ir Juris!" viņa norādīja uz Juri un beidzot neizturējusi piecēlās kājās un apskāva Juri.
"Mēs domājām, ka Tu esi... Nomiris. " viņa skumji paziņoja "Bet izrādās, ka ar Tevi viss ir labi! Kāds prieks!" viņa apskāva Juri vēlreiz, būdama pavisam priecīga.

[echo3]

Te nemirst, bet patīkami tas nebija. - Juris paskaidroja. - Un, lūdzu, izturieties ar cieņu pret princesi Arielu. Mēs esam kāzās. Mazās Nāriņas Disneja variants. Šobrīd jau, šķiet, tajā daļā, ko pasakās apzīmē ar ģeniālo beigu frāzi "un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi".

[Massacre]

"Ak, Ariel!" viņa pievērsās izbijušai nāriņai "Apsveicu Tevi!" viņai viss šis protams likās jocīgi, bet nu... Pieklājība un apsveikumi līgavai pirmajā vietā.

[Ungaarijas ragas...]

Elizabete Nr. 2 joprojām mazliet paliekusies, lai mēģinātu kaut ko saskatīt spogulītī, ar vieglu uzjautrinājumu vēroja Elizabetes Nr. 1 izdarības, pati tēlodama augsto viešņu no Persijas. Acīmredzot viņi meiteni neatpazina un viņa pagaidām negrasījās klāstīt kas un kā. Gan jau paši līdz tam nonāks, un, ja arī nenonāks…
Elizabete iebāza mutē vīnogu, lai citi nepamanītu viņas smaidu. Protams, ka viņa priecājās redzēt tos divus, barā vienmēr bija vieglāk (sūrā skolas mācība).

[Seratna]

Čaklajiem postotājiem (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)

Vispirms pūķu kāvējam.
Galva, kurai Namejs meta virsū vairogu, no tā neizvairījās un tas viņai trāpīja. Tomēr viena no galvām, kas turēja uz grauda otru varoni, šajā brīdī pievērsās Namejam, šķiežot viņam tieši virsū pamatīgu paralizējošo liesmu šalti. Liesmas atsitās pret bruņām, tās pamatīgi uzkarsējot, tomēr ir vēl viena problēma, ne tikai būšana svētku cepeša lomā — liesmas trāpa arī tai plaukstai, kas tur zobenu, plauksta tiek paralizēta un vairs nav kaujspējīga.

Nezināmajam varonim tikām izdevās nocirst to galvu, kas uzbruka viņam pašam, pamanījis, ka Namejam nu uzbrūk veselas divas un viņš nav spējīgs piededzināt šo cirtumu, jo ir liesmu ieskauts, viņš metas virsū tai galvai, kas cenšas izcept Nameju.

Piededzini nocirsto, piededzini nocirsto! viņš kliedz uz Nameju, cerībā, ka tas nebūs dumjš zemnieks, kas neprot salikt divi plus divi. Tomēr atšķirībā no Nameja viņam ir vairogs un zobens, nevis tikai lāpa un divas pūķa galvas, kas abas tam uzbrūk, viena gan vairāk vai mazāk šobrīd ir aizņemta ar svešinieku, bet tas nemaina faktu, ka Namejs ir kā uz paplātes šajā pūķa asiņu jūrā, kur gaiss piesūcies svilinātas gaļas, svaigi kautas cūkas un sēra smaku.

Tiem, kas iepazīstas nu jau otrreiz.
Auziņa, jūsu gaišība, mana Auziņa, skaistā, labā, jaukā, brīnišķīgā, gudrā Auziņa, mana saule debesīs, ūdens tuksnesī un pļavas āboliņš izsalkušam ceļiniekam grāfs fon Kučieris apstiprinot Šeherezādes sacīto, pieliec galvu sveicienā. Skat, skat, kā viņu moka! — viņš pagriež spoguli pret Šeherezādi, lai tā redzētu ēzeļausainu meiteni, kas cītīgi kaut ko knibinās. Uz brīdi kadrā pavīd kāda cita meitene, kas "Auziņai" kaut ko skaidro, kamēr "Auziņa" tikai māj ar galvu, abas meitenes gan darbu nepārtrauc. Aiz Auziņas samanāmi vēl pāris meiteņu silueti, kas tāpat iegrimušas darbā.

Elizabetes teikto par Juri, grāfs nedzirdēja, jo bija pārāk bēdu sagrauts, rādot spoguli skaistajai meitenei sarkanajā kleitā.

Ariela pietvīka gluži sarkana no visiem jaukajiem vārdiem, — nezināju, ka manam Ērikam ir tik daudz labu draugu. Un mēs, protams, — viņa satvēra Jura roku un viegli to saspieda, lai apliecinātu, ka ir kopā ar viņu, — mēs, protams, jums palīdzēsim cik ir mūsu spēkos! Pat, ja tamdēļ izpaliks medusmēnesis. Galvenais, lai mēs būtu kopā, pārējais vairs nav būtisks!

Šo rakstu rediģēja Kaķis: 02.02.2009 17:01