Pasakām pa pēdām, [C][GM][PZP][PG-13] Opcijas

[Logan]

"Pasakām pa pēdām"

© Denija & Dženija

Feju krustmātes namiņš.
Nenosakāms gads un datums.

Platais, ar sārtiem un pelēkiem bruģakmeņiem izliktais ceļš veda uz pili, kas slējās pāri visai pilsētai. Ceļa malā atradās taciņas un žodziņi, kas sargāja ciemata iedzīvotāju mājas, dažādu krāsu būdiņas glītiem stikla logiem, kas saulē spīdēja kā lāstekas, un mazām koka durtiņām ar grezniem klauvēkļiem. Turpat, netālu no pils vārtiem, pati pēdējā māju rindā atradās mājiņa ar koši sarkanām durvīm. Tai apkārt slējās smalku koka mežģīņu žodziņš, uz mājas ieeju caur baltiem koka vārtiņiem veda baltiem oļiem nobērts celiņš, kam abās pusēs auga margrietiņas. Mājai bija kaut kas no piparkūku namiņa un karietes sajaukuma, tāda ieapaļa, ar apaļiem lodziņiem, mežģīņu aizkariņiem, glītu dakstiņu jumtu un puķu podiem uz palodzēm tā slējās starp rožu un liliju dobēm, kas ieskāva māju. Pār māju nolīcis bija milzīgs sēru vītols, tam gar saknēm tecēja smalka urdziņa, jautri čalodama tā aizvijās līdz akai, kas atradās dārza tālākajā malā. Ap aku un tālāk esošo dārza lapeni auga baltas rozes. Lapene slēpa šūpuļkrēslu un nelielu galdiņu, uz kura joprojām stāvēja trīs grāmatas. Lapenes jumtu un koka režģu sienas slēpa vīteņi, kas šobrīd ziedēja sārtiem zvanu ziediem, kas vējā klusi skanēja. Aiz lapenes ziedēja ķiršu koks, kura ziedos spēlējās kamenes, bet zari slēpa būrīti, kurā ligzdu vija divas baltas dūjas. Abas sēdēja uz mājas jumta un dūdoja par mīlestību, sauli un laimīgu nākotni, piešķirdamas pastkartītes cienīgajai ainai pēdējo otas triepienu.


Šobrīd ap māju bija salasījusies visai savāda kompānija. Mājas durvīs stāvēja namiņa īpašniece, noraudājusies sieviete, viņa bija atvērusi durvis meitenei, kuru nevarēja nepamanīt - pār meitenes muguru noļukušas krita divas ēzeļa ausis. Turpat pie taciņas, kas veda uz durvīm, liliju dobē gulēja pārsauļojies puisis netīrās drēbēs, iespējams tieši tāpēc mājas īpašniece bija tik nelaimīga - lilijas bija pagalam. Vienā mājas pusē bija dzirdams ņurdošs pūķis, kura zobos atradās visai vāji tērpta būtne. Otrā pusē mājai, pie lapenes kā no zila gaisa bija uzradies izskatīgs melnmatis ceļa drēbēs. Turpat pie vārtiem atradās arī gara auguma pirāts, bet pa lielceļu šurp devās meitene, tērpusies karstajam laikam neraksturīgi biezos vilnas svārkos. Visai šai dīvainajai apvienībai bija jāpierēķina vēl viens jauneklis, kurš jau atradās iekšā namiņā.

Iekšpusē namiņš bija lielāks, nekā izskatījās no ārpuses. Mazs gaitenītis veda uz viesistabu, kuras sienas klāja oranžas tapetes, gluži kā ķirbja mīkstums. Telpā atradās kristāla galdiņš un četri lieli un mīksti sarkani dīvāni. Gar sienām salikti bija grāmatplaukti, viss bija pilns ar pasaku grāmatām, uz galda atvērta stāvēja pasaka "Mazā Nāriņa". Neierasti šai pasakai, attēlā bija redzama Ariela, kas atvadās no sava prinča un sola viņu gaidīt līdz viņš pārradīsies. Trupat blakus stāvēja kabatlakatiņu kastīte, slapji, pieraudāti kabatlakatiņi mētājās visur, izskatīdamies pēc sniega pikām. Uz mazajiem rūtotajiem lodziņiem arī iekšpusē atradās puķu podiņi, pilni ar neaizmirstulītēm. Neaizmirstulītes rotāja arī lielo paklāju, kas sedza grīdu. Nekas daudz te nebija, nekas tāds, kas ciemiņiem nebūtu jāredz.

Noraudājusies mājas saimniece nometa vēl vienu kabatlakatiņu un vārgi uzsmaidīja meitenei ar ēzeļa ausīm. - Kā varu šai nestundā palīdzēt, mīļā?

[Ungaarijas ragas...]

OOC: Elizabete neļauj vis klusi un mierīgi aizvesties. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif)

— Jūsu augstība, — Elizabete iesaucās, — Kā lai es rādu trikus kādam, ja mans partneris ir diezin kur! Bez viņa nekādi. Un turklāt tikai tādiem trikiem ir spēks, kuros piedalās arī īsti prinči! Un Ali Baba ir princis!
Tā, tagad vēl vajadzēja panākt, lai viņu aizšķūrē pie pūķa. Un nē, nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut, ka viņu aizved kaut kur ellē ratā.
— Nē, es jūs lūdzu! Nesūtiet mani nekur, tad jau labāk izbarojiet pūķim! — Elizabete traģiskā balsī iesaucās un šķietamā bezspēkā noslīga zālē uz ceļiem.
Princesei nevis bet kārtīgu vīrieti ar siksnu. Izlutinātā ````, meitene nodomāja, turklāt viņu urdīja nepatīkama domiņa, ka nebūs vis labi, ja viņas dēļ, kāds tiks saīsināts par galvastiesu.

[Seratna]

Namejam.

Sargs neapmierināti atbild, — Zem gultas ir jūsu naktspods, ser. Ja Namejs neiebilst un neturpina sarunu, sargs pamet telpu. Zem gultas patiešām ir paprāvs pods ar vāku.

Šeherezāde.

Zāli pāršalc čuksti, kas aptuveni izklausījās kā 'nepiemini pūķi'. Princese piecēlās no troņa un vīzdegunīgi saraukusi degunu, atbildēja — Prinči nerāda trikus. Prinči lasa dzeju un raksta mīlestības vēstules, vai — viņa papurināja savu cirtoto galvu, — Vai arī cīnās ar pūķiem.

Un tagad prom no manām acīm!

Princese pavēlēja un sargi šoreiz bez jebkādām izvēles iespējām aizved Šeherezādi uz jau iepriekš aprakstīto telpu.

Šo rakstu rediģēja Kaķis: 13.01.2009 12:02

[Ungaarijas ragas...]

— Tad tu daudz ko zaudē princese, ja uzskati prinčus romantiskiem mīkstmiešiem, kuri tikai spēj kauties ar pūķiem! — Elizabete uz atvadām nobļāvās pa visu zāli.
Niķīgā pūsle!
Elizabete brīdi nikni staigāja pa telpu, kur bija ieslodzīta. Ja šitādi bija viņu cietumi, tad būs jāizvairās tajos nokļūt. Turpmāk, ja viņa izdzīvos. Vēders burkšķēja un Elizabete neuzticīgi apskatīja un apostījas maizi un tāpat paostīja ūdeni. Ja abas šīs lietas liekas lietojamas tad arī attiecīgi pielieto.
Jebkurā gadījumā par spīti bailēm no parazītiem, kas varētu būt apsēduši maisu, Elizabete no sākuma uz tā apsēžas un vēl pēc laiciņa jau guļ, jo nogurums šoreiz izrādās stiprāks.

[Elony]

Tas Namejam nepatika, jo nederēja.
"Es tā nevaru, man redz, ļoti smird. Kā es pēc tam gulēšu? Jums taču ir kāda tualetes telpa, kur iet visi, ja?" viņš turpināja tielēties. Bija jātiek laukā no šīs telpas.

[Seratna]

Šeherezādei.

Maize un ūdens liekas lietojami, lai arī noteikti nav pirmā svaiguma un maize šķiet ļoti bezgaršīga. Pa kādai blaktij atradās arī maisā. Tiklīdz svīst rīta gaismiņa meitene tiek iesēdināta karietē, ko velk seši braši zirgi un, kas ir pārpārēm piegrūsta greznām mantām tā, ka Šeherezāde ir iespiesta vienā stūrī knapi dzīva.

Pajūgs uzsāk braucienu un krietnas pāris stundas (piecas, sešas būs precīzāk) vismaz kratās pa lielceļiem, kamēr nonāk savā galamērķī. Kariete apstājas un Šeherezādei ļauj izkāpt. Viņi atrodas pie grezna kuģa, kas pietauvots netālu no greznas pils.

Bruņotie sargi - karavānas pavadoņi gan neļauj Šeherezādei nekur laisties lapās, ja tāda vēlme viņai rodas.

Jurim.
Aiz muguras atskanēja kambarsulaiņa balss, — Kaimiņzemes princese vēlas sveikt jūsu augstību svētkos un ir atsūtījusi trīs pajūgus pilnus ar dāvanām, kā arī kumēdiņu rādītāju. Ko augstība pavēlēs ar tiem iesākt?

Namejam.

Sargs princi saprata, galu galā, te taču nebija logu, pa kuru savas fekālijas izgāzt laukā. Iejūtīgi pasmaidījis, viņš (iespējams topošajam saimniekam) paskaidroja, ka ļoti labprāt iznesīs viņa naktspodu un izgāzīs.

Šo rakstu rediģēja Kaķis: 13.01.2009 12:59

[Elony]

Namejs palika dusmīgs. Bet redzēja, ka nekā nevar darīt. Tāpēc ļāva sargam iet un pats devās gulēt milzīgajā gultā. Pirms iemigt, viņam vēl ienāca prāta doma, ka varbūt derētu paslēpties gultā un neviens viņu tajā neatradīs.

[Logan]

Nabaga Namejam.

Sargi ļāva Namejam izgulēties un sakrāt spēkus nākamajai dienai. Logu telpai nebija, tāpēc uzlecošo sauli Namejs noteikti neredzēja, tomēr kāds viņu pamatīgi purināja. - Princi Programmētāj Namej, mostieties, princese jūs jau gaida! Blakus Nameja gultai uzradies neliels, zems koka galdiņš uz kura stāv paplāte, uz tās vīna kauss, divas rikas baltas maizes un siers. Modinātājs ir viens no sargiem, aiz viņa stāv kalpa drēbēs tērpts puisis un divi sargi. Kalpam rokās bruņukrekls un bruņas, tās greznās, kas jau iepriekš stāvēja istabā, vēl arī melna ādas josta un garš zobens ar tumšsarkaniem dārgakmeņiem klātu galu. Pie kalpa kājām nolikts liels, apaļš vairogs ar zelta pils zīmējumu virsū. Modinātājs norāda uz kalpu: - Princese lika jums sagādāt pienācīgs drēbes kaujai ar pūķi. Paēdiet, jums palīdzēs saģērbties un iesim pie princeses.

[Elony]

Namejam pazuda visa ēstgriba, kad tika pieminēts pūķis. Viņš izskatījās visai nelaimīgs.
"Es jau zināju, ka būs pūķis. Es zināju!" viņš sūkstījās. Izejas nebija, viņš piecēlās un ļāva sevi apģērbt šajās bruņās. Viņam bija sajūta, ka viņu iepako konservos priekš pūķa "Tūristu brokastīm".
Viņš pārbaudīja vai uz bruņām tā arī nav rakstīts: "Konservētas brokastis priekš pūķa. Gatavotas no augstākā labuma latvieša sutināta dienvidu saulē."

Bruņas bija, vairogs arī un zobens... varbūt mēģināt aizēgt? Lai gan viņš bija viens un šo daudz... labāk vēlāk.
Apbruņots (iekonservēts) un piesprādzējis pie jsotas konservu attaisāmo (zobenu), Namejs teica:
"Esmu gatavs." Viņš to teica tā, it kā jāiet būtu uz ešaforu.
Lielas atšķirības jau nebija...

[echo3]

Juris pagriezās pret kambarsulaini. - Tā? Cik laipni no viņas puses. Rādi, kur tas viss ir. Varbūt tur atrodas kāda īpaši laba rota princesei. - Tad puisis pagriezās pret kārtējo sargkareivi, kas ļoti centīgi stāvēja parādes stājā. - Abus sulaiņus atsūtīsi pie manis, kad būs rīkojumus izpildījuši. - Un atkal kambarsulainim. - Ved.

[Logan]

Namejam

Kalps uzmanīgi palīdzēja ieģērbt princi bruņās, pie sevis prātodams, ka šis princis laikam nebija no tiem, kas daudz kāvušies, nejēdza neko no bruņām un to ģērbšanas secības. Tad jau ilgi nedzīvos... Bet skaļi viņš neuzdrošinājās neko teikt. Vien drūmu nolemtību aizlika zobenu princim Namejam Programmētājam aiz jostas. Jā, viņš bija gatavs.

Divi sargi, kas bija telpā, pavadīja Nameju uz zāli. Bruņas nebija pārāk smagas vai neērtas, patiesībā, iešana Namejam nesagādāja īpašas problēmas, acīmredzot pasakas tiešām bija brīnumu pilnas. Viņš tika ievests milzīgā zālē pa sānu durvīm, telpa bija pustukša, tur bija kalpones, dažas dejotājas krāsainos tērpos, viņas sēdēja uz soliņiem, jo mūzika neskanēja. Galmadāmas bija sasēdušās uz troņa pakāpieniem, centrā sēdēja princese, pie viņas labās rokas stāvēja sargs. Princese izskatījās neizgulējusies un nogurusi, visai bāla.

- Kur viņš ir? Kur ir tas princis? viņa pavēloši jautāja, tomēr balss bija klusa un aizlauzta. Šķiet, ka meitene bija daudz pārdzīvojusi. Kad viņa beidza runāt, abi pavadošie sargi nostādīja Nameju princeses priekšā. - Šeit, jūsu augstība. Princis Namejs Programmētājs.


Jurim

Šķiet, ka uz kuģa neviens nebija gaidījis tādu pavērsienu, ļaudis likās esam apjukuši, ceremonija nebija sākusies. Mācītājs nervozi šķirstīja Bībeles lappuses. Kambarsulainis aizsteidzās prom. Kāds devās pie Arielas, kura iespējams jau bija kritusi ģībonī, uzzinot, ka laulību ceremonija vēl nesāksies. Uz kuģa klāja tika nestas virsū dažādas kastes un kastītes. Pie Jura tika pievesta kāda meitene.


Šeherezādei

Meitenei neviens neļauj ne bēgt, ne ko iebilst. No kuģa nokāpj sulaiņa drēbēs tērpts vīrs un pamāj bruņotajiem sargiem. - Vediet viņu šurp, princis grib redzēt. Un ātri, mums te kāzām jāsākas. Šeherezāde tiek pārmesta pār viena vīra plecu un nesta augšā uz kuģa. Pēc brīža vīrs viņu nolaiž zemē. Uz kuģa klāja ir daudz cilvēku, kas sastājušies abpus sarkanam paklājam, tā galā mācītājs greznā talārā. Kuģis rotāts ziediem, zeltītiem zvaniņiem. Kambarsulainis satver meiteni aiz rokas un ved pie greznās drēbēs tērpta puiša - prinča. Viņš nomurmina - krīti ceļos.


Jurim & Šeherezādei

- Kumēdiņu rādītāja no kaimiņzemes, jūsu augstība, kambarsulainis nosaka, un nogrūž meiteni uz ceļiem.

[Ungaarijas ragas...]

Dīvainie kukaiņi, kas ar savu ložņāšanu lika meitenei nakts vidū atmosties un pārcelties tālāk no maisa. Un protams, ka tādā veidā nevar izgulēties, tāpēc arī meitene, cīnīdamās ar noguruma izraisītu nelabumu bija ļāvusies vest, kur vien vajag un pat nedomāja par bēgšanu. Kratīšanās pajūgā noritēja ik pa mirklim iesnaužoties un atmostoties un pa brīžiem iedomājoties ainas, kā Ernests uzkož princesi uz savu divpadsmit galvu kārajiem zobiem.
Tikai jūras gaiss viņu atmodināja no apātijas, kas draudēja viņu pārņemt un meitene sāka sevi pamazām uzkurināt. Tiesa, viņa to neizrādija un izlikās joprojām esam pārvārīts makarons — šļaugana un bez savas gribas. Kazi, sargi atslābs un viņa varēs izrauties un aizbēgt.
Elizabete uzmeta šķietami apātisku skatu princim…

[Elony]

"Mani sauc Namejs, jūsu augstība." Namejs teica, paklanījies princeses priekšā. Vismaz to vajadzēja, varbūt kaut ko vēl varēs sarunāt. " Programmētājs ir amats. Redzat, tas ir mans amats. Nevis zobencīņu meistars vai pūķu kāvējs. Programmētājs. Kāpēc jūs mani izvēlējāties šim... pasākumam? Svešinieku bez pieredzes pūķu sišanā? Jūs taču saprotat, ka tas visdrīzāk beigsies ar manu nāvi, ko? "

[echo3]

(OOC - ??? Tad nu gan galms! Saki, ko gribi, neko nedara tā, kā pavēlēts! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blink_a.gif) Eu, GM, varbūt tomēr der ievērot to, ko PC raksta? Pie Arielas jau tika aizsūtīts sulainis tieši ar laipnu apvaicāšanos, vai viņa ceremonijai gatava. Un otrs pēc juveliera.)

Juris izbrīnījās. Kas te notiek? Viņš sapurināja galvu un piegāja pie laipām. Krastā bija piebraukta sešjūga kariete, no kuras kareivis izstiepa... Šeherazadi? Tiešām, Elizabete.

Tu zaudēsi savu vietu. - Juris lēnām noteica, tieši skatīdamies uz kambarsulaini. - Nevienu manu rīkojumu tu šodien neesi izpildījis kā nākas, bet kāzu dienā es nevēlos nevienu sarūgtināt. - Juris paspēra soli uz priekšu un padeva Elizabetei roku, pieceldams meiteni kājās. - Esi sveicināta, princese Šerehazade, Persijas šaha vezīra meita, nākošā Persijas ķēniņiene. - Un nokomandēja apkārt esošos kalpotājus. - Sagādāt princesei Šeherazadei atsрirdzinājumus un goda drānas! Skaistākās un dārgākās dāvanas aiznest princeses Arielas rīcībā kopā ar manu visdziļāko atvainošanos par ceremonijas kavējumu! Un kur ir juvelieris, kam aizsūtīju pakaļ jau pirms piecām minūtēm?

Nogaidījis, līdz apkārtējie metas izpildīt prasības, Juris klusi teica Elizabetei. - Kā redzi, pasakās nemirst. Te ir Mazā Nāriņa Disneja variantā. Un šobrīd gaidāmas Ērika un Arielas laulības.

[Logan]

Namejam

Princese uzlūkoja Nameju ar izbrīnu. Princis ar amatu? Kur tas redzēts? - Ja viņš nav princis, tad ko viņš te dara? princese jautāja vienam no Nameja sargiem. - Izbarojiet pūķim.

Sargi neizpratnē saskatījās. - Princi Namej, jūs neesat princis? druknākais no sargiem jautāja, vedot Nameju uz to zāles pusi, kas bija pretēji tai, no kuras viņš tika atvests. Arī tajā galā bija durvis, aiz kurām sākās tumša eja. Tiesa Namejs vēl iekšā netika grūsts, sargi gribēja dzirdēt viņa atbildi.

[Seratna]

ooc Jurim: Ir noticis pārpratums. Ceremonijai viss jau bija gatavs, i Ariela, i gredzeni. pat mūzika skanēja, Jurim tikai vajadzēja nostāties vietā (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/silent.gif)

Jurim un Šeherezādei.
Kambarsulainis smagi pietvīka, viņš princi bija redzējis uzaugam un lai arī kāds bijis prinča garastāvoklis, tas nekad nebija draudējis viņu atlaist, tomēr iebilst viņš neiebilda, vienīgi ne vārda neteicis palocījās un devās prom, lai izpildītu prinča rīkojumu.

Juvelieris nostājās prinča priekšā drebēdams un gaidīdams prinča teikto, ja draudēja atlaist kambarsulaini, tad arī viņa vieta bija apdraudēta.

Drīz vien pie abiem pietecēja sešas kalpones, kas dziļi paklanījās, — Vai jūsu augstībai labpatiktos mums sekot? — šķiet Šeherezāde pirmoreiz bija tikusi pie tāda titula.

[Elony]

"Es neteicu, ka es neesmu princis." Namejs ātri ierunājās. Ja situācija, kad tu neesi princis, draud ar drošu izbarošanu pūķim, labāk būt princim. "Esmu no tālas zemes un tur prinčiem ir citāda kārtība... Tāpēc negrūdiet mani tur iekšā, vai arī būs slikti!" viņš turējās pretī sargiem, kuri turēja pie šīm durvīm. Viņam tur negribējās doties.
Viņš atskatījās uz prinesi. "Ja es esmu princis, kas tad notiks?"

[echo3]

(OOC - Neskaidrs pasaules apraksts (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif) )

Tev ir līdzi instrumenti un gredzeni? - Juris noprasīja, nemaz nedomādams kaut ko pārmest. Saņēmis apstiprinājumu, Juris paņēma plaukstā to gredzenu, kuru līgavainis uzvelk līgavai, un pamāja visiem apkārtējiem, lai paiet nostāk. Tad viņš tikai juvelierim pateica, - Šajā tu tūlīt tepat uz vietas iegravēsi vārda Ēriks vietā Juris. Un nevienam ne vārda par izdarīto. Lai minūtes laikā būtu gatavs. - Nogaidījis, līdz juvelieris pabeidz, Juris lika juvelierim aiznest gredzenus atpakaļ, kur tiem tagad pienākas būt - uz spilventiņa pie altāra.

Tad Juris nesteidzīgā solī devās uz priekšējo klāju un nostājās saklātā celiņa galā. Sagaidījis, līdz atkal noskan fanfaras, viņš aizgāja līdz altārim un nostājās tam blakus, kā pieklājas līgavainim.

[Logan]

Namejam

Sargi apmulsuši saskatījās, bet Nameju neaiztika. Viņiem bija bail par savām galvām, kas draudēja ripot. Princese piecēlās kājās. - Visi ceļos, Namejs Programmētājs ir princis, kas ieradies mūs glābt! Un zāle tiešām noslīga ceļos, pat dejotājas graciozi noslīdēja no soliņiem un pazemīgi nolieca galvas. Princese lēnām nokāpa no troņa, viņas garā, sārtā kleita vilkās nopakaļus kā līgavas plīvurs. Galmadāmas steidza piekārtot kleitas malas, kamēr pati princese zeltainu kurpīšu papēžiem klabot pret koka grīdu devās pie Nameja. Viņa paklanījās ar dziļu kniksi, gandrīz noslīsgtot ceļos Nameja priekšā, tad piecēlās un, paliekusies uz priekšu, noskūpstīja Nameja vaigu. - Es uzticu jums savu dzīvību, tālās zemes princi. Ja jūs nenogalināsiet pūķi, mēs visi šodien mirsim. Sargi, pavadiet princi pie pūķa. Princese pasniedza vienam no sargiem sarkanu lenti, ko aizlikt aiz Nameja jostas - veiksmei kaujā.


Jurim

Trīcošām rokām, bet pazemīgi klusējot juvelieris dara, ko princis liek. Gredzenā tiešām tiek iegravēts vārds "Juris", un tas kopā ar līgavas gredzenu tiek nolikts uz spilventiņa. Kad Juris nostājas pie altāra, visi kāzu viesi un apkalpe nostājas savās vietās. Kuģim no jūras puses tuvojas jūras iemītnieku svīta - Neptūns un Arielas māsas. Kāzu maršam skanot uz klāja iznāk Ariela baltā līgavas kleitā un dodas pie Jura. Nonākusi galā, viņa mācītajam nočukst: - Nekādu zvērestu nebūs. Tad nosarkusi paskaidro Jurim: - Es uztraukumā nespēšu neko vairāk par jāvārdu pateikt. Mūzika noklust. Mācītājs pavisam apmierināts pāršķir pāris grāmatu lapas un kā Disneja multfilmās pienākas, pajautā vien: - Vai jūs, princi Ērik, ņemat Arielu par sievu?

[Malduguns]

Kad Elizabete pavirzījās tuvāk, Stefans tīri vai automātiski apņēma meitenes plecus sargājošā tvērienā. Tomēr mirkli vēlāk, atskārtis, ko ir izdarījis, puisis atkal neveikli atsvabināja Elizabeti, ļaujot savai rokai nokrist starp abiem.
-Magoņu lauks un upe. Par upi tā arī neko nesapratu,-Stefans nomurmulēja.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 13.01.2009 15:46

[echo3]

Juris sagaidīja Arielu, uzsmaidīja viņai un nostājās līdzās pie altāra. Un kur tā pirms tam bija jāsteidzas? Kinoseanss, vai? - Jā.