Pasakām pa pēdām, [C][GM][PZP][PG-13] Opcijas

[Logan]

"Pasakām pa pēdām"

© Denija & Dženija

Feju krustmātes namiņš.
Nenosakāms gads un datums.

Platais, ar sārtiem un pelēkiem bruģakmeņiem izliktais ceļš veda uz pili, kas slējās pāri visai pilsētai. Ceļa malā atradās taciņas un žodziņi, kas sargāja ciemata iedzīvotāju mājas, dažādu krāsu būdiņas glītiem stikla logiem, kas saulē spīdēja kā lāstekas, un mazām koka durtiņām ar grezniem klauvēkļiem. Turpat, netālu no pils vārtiem, pati pēdējā māju rindā atradās mājiņa ar koši sarkanām durvīm. Tai apkārt slējās smalku koka mežģīņu žodziņš, uz mājas ieeju caur baltiem koka vārtiņiem veda baltiem oļiem nobērts celiņš, kam abās pusēs auga margrietiņas. Mājai bija kaut kas no piparkūku namiņa un karietes sajaukuma, tāda ieapaļa, ar apaļiem lodziņiem, mežģīņu aizkariņiem, glītu dakstiņu jumtu un puķu podiem uz palodzēm tā slējās starp rožu un liliju dobēm, kas ieskāva māju. Pār māju nolīcis bija milzīgs sēru vītols, tam gar saknēm tecēja smalka urdziņa, jautri čalodama tā aizvijās līdz akai, kas atradās dārza tālākajā malā. Ap aku un tālāk esošo dārza lapeni auga baltas rozes. Lapene slēpa šūpuļkrēslu un nelielu galdiņu, uz kura joprojām stāvēja trīs grāmatas. Lapenes jumtu un koka režģu sienas slēpa vīteņi, kas šobrīd ziedēja sārtiem zvanu ziediem, kas vējā klusi skanēja. Aiz lapenes ziedēja ķiršu koks, kura ziedos spēlējās kamenes, bet zari slēpa būrīti, kurā ligzdu vija divas baltas dūjas. Abas sēdēja uz mājas jumta un dūdoja par mīlestību, sauli un laimīgu nākotni, piešķirdamas pastkartītes cienīgajai ainai pēdējo otas triepienu.


Šobrīd ap māju bija salasījusies visai savāda kompānija. Mājas durvīs stāvēja namiņa īpašniece, noraudājusies sieviete, viņa bija atvērusi durvis meitenei, kuru nevarēja nepamanīt - pār meitenes muguru noļukušas krita divas ēzeļa ausis. Turpat pie taciņas, kas veda uz durvīm, liliju dobē gulēja pārsauļojies puisis netīrās drēbēs, iespējams tieši tāpēc mājas īpašniece bija tik nelaimīga - lilijas bija pagalam. Vienā mājas pusē bija dzirdams ņurdošs pūķis, kura zobos atradās visai vāji tērpta būtne. Otrā pusē mājai, pie lapenes kā no zila gaisa bija uzradies izskatīgs melnmatis ceļa drēbēs. Turpat pie vārtiem atradās arī gara auguma pirāts, bet pa lielceļu šurp devās meitene, tērpusies karstajam laikam neraksturīgi biezos vilnas svārkos. Visai šai dīvainajai apvienībai bija jāpierēķina vēl viens jauneklis, kurš jau atradās iekšā namiņā.

Iekšpusē namiņš bija lielāks, nekā izskatījās no ārpuses. Mazs gaitenītis veda uz viesistabu, kuras sienas klāja oranžas tapetes, gluži kā ķirbja mīkstums. Telpā atradās kristāla galdiņš un četri lieli un mīksti sarkani dīvāni. Gar sienām salikti bija grāmatplaukti, viss bija pilns ar pasaku grāmatām, uz galda atvērta stāvēja pasaka "Mazā Nāriņa". Neierasti šai pasakai, attēlā bija redzama Ariela, kas atvadās no sava prinča un sola viņu gaidīt līdz viņš pārradīsies. Trupat blakus stāvēja kabatlakatiņu kastīte, slapji, pieraudāti kabatlakatiņi mētājās visur, izskatīdamies pēc sniega pikām. Uz mazajiem rūtotajiem lodziņiem arī iekšpusē atradās puķu podiņi, pilni ar neaizmirstulītēm. Neaizmirstulītes rotāja arī lielo paklāju, kas sedza grīdu. Nekas daudz te nebija, nekas tāds, kas ciemiņiem nebūtu jāredz.

Noraudājusies mājas saimniece nometa vēl vienu kabatlakatiņu un vārgi uzsmaidīja meitenei ar ēzeļa ausīm. - Kā varu šai nestundā palīdzēt, mīļā?

[Malduguns]

-Kā vēlies,-Stefans paraustīja plecus.-Es tikai piedāvāju un man nav iebildumu ar basām kājām pastaigāt pa rasu, bērnībā arī trakākas lietas darītas,-puisis sacīja.

[Ungaarijas ragas...]

Silvestrs, Elizabetei ienāca prātā, pēc tam, kad bija padomāts par Rembo un tad jau jātnieks viņu uzrunāja.
Meitene bija aiz laimes gatava vai izkust, bet nedrīkstēja jau to izrādīt, džekiem taču patika tās grūti iekarojamās. Tāpēc viņa šķietami nevērīgi, lai gan vaigos jau iesitās sārtums, noteica:
— Pašlaik viena. Vakars jau nāk, devos uz pili.

Runājot par pili, meitene nevilšus turp paskatījās un ieraudzīja, ka pie vārtiem uzrodas kāds stāvs. Namejs? Vai tomēr jau tīrasiņu Ali Baba? Vajadzēs noskaidrot. Ja Namejs, tad pat varētu mēģināt ar viņu kaut ko sabīdīt, jo pasaku tēliem nevarēja uzticēties, sevišķi, ja vēl nezini, no kuras pasakas viņi nāk. Varbūt tomēr nevajadzēja pamest pārējos? Nē, kas darīts padarīts.

[Beppo]

Naula pagriezās otrādi un sekoja Jurim.
—Paklau, Juri, — viņa apņēmīgi iesāka, — pirmīt tu kā sadedzis meties pļavā, tagad griezies otrādi un ej atpakaļ uz pili, un neko mēs te neesam ne redzējuši ne ieguvuši ne izdarījuši, ir tikai kļuvis tumšāks un aukstāks. Tu visu laiku metīsies, kur vien lodīte tevi paraustīs?

Naula pat nedomāja gaidīt Jura atbildi, viņa paātrināja gaitu un aizsteidzās garām Jurim (kurš ar sastiepto potīti pilnīgi noteikti nevar paiet tik ātri kā Naula) un devās atpakaļ uz ceļa pusi. Paldies par kūkām, ar šito jefiņu viņa vairs nepīsies.

Jā, tikai ar ko viņa samaksās? Biezais Ali Baba bija pagaisis, un viņai pašai nekā nebija. Ā, gredzens. Paga, gredzens! Naula jau bija kādu gabaliņu nostāk no Jura, tagad viņa spēji apstājās un paskatījās uz gredzenu. Kā viņš tur darīja? Viņa trīs reizes pagrieza gredzenu pret pulksteņa rādītāja virzienu un teica:
— Gribu, lai Pelnrušķīte ir šeit!

[Logan]

Šeherezāde

- Uz pili? bruņinieks neizklausījās pārsteigts. - Kā jau mēs visi... Starp citu, neesi redzējusi kādu ķēniņdēlu, kas meklē sev princesi? Vai vismaz kādu būtni, kas spētu viņu iepriecināt vai uzjautrināt? Tad šķiet jātniekam kaut kas ienāca prātā. - Ko tu pati proti?


Team JurisJuris & Stefans

Nekas apkārtnē nebija mainījies ( (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif) ), pļava tikpat zaļa, zivis pašas nelēca rokā, krams vai ērtāki apavi no gaisa nekrita, arī Pelnrušķīte ar plāksnīti "esmu šeit" upes otrā krastā neuzradās. Palika tumšāks, rasas nebija, tomēr Juris un Stefans noteikti dzirdēja un redzēja, ka Elizabete ar kādu runā.


Naula

Vai atcerieties ēzeļu lietu pie ābelēm? Uzminiet, kas krita no debesīm šoreiz? Tieši tā, meitenes pelniem nosmērētām sejām un rokām glīti nolaidās visapkārt Naulai. Tādas mazliet sabijušās un apjukušas viņas gan sāka izklīst katra uz savu pusi, murminādamas par padarāmiem darbiem. Neviena no viņām nebija gaišmate, kur nu vēl topošā princese Pelnrušķīte. Tomēr meitenes turpināja krist, kas zina, ņems un nokritīs arī īstā.

[echo3]

Par Naulas izteicieniem Juris vien paraustīja plecus - viņš nevienu nebija saucis sev līdzi - un turpināja iet atpakaļ uz pilsētas vārtu pusi. Juris prātoja, ko darīt, ja arī tagad lodīte rausies prom. Klibot uz mežu un prom pa taciņu gar upīti? Vai arī iekšā magoņu laukā, tur, kur palika Konstantīns - tur aizmigsi vienalga, vai auksts, vai silts - Jurim par šādu domu pat sanāca smiekli. Vispār jau Konstantīnu vajadzētu dabūt no tā lauka ārā... tikai kā?

Ejot puisis dzirdēja, ka uz ceļa sarunājas - droši vien Šeherazade ar to jātnieku. Vārdus gan saprast nevarēja, un runātājus īsti saredzēt arī nē. Naulu gan varēja priekšā samanīt - viņa bija apstājusies un cilāja rokas. Un piepeši viņai blakus sāka krist meitenes. Daudz. Pieklibojis tuvāk, Jurim izdevās saskatīt, ka visas meitenes ir pleķaini melnas. Kaudze ar Pelnrušķītēm? Vienkārši ģeniāli... Atkal Ali Babas nepareizais gredzens?

Šo rakstu rediģēja echo3: 31.12.2008 14:58

[Elony]

Nepazīstamais tēls, satraukts par āvu pie kakla, izvelk no kabatas zelta monētu, parāda sargam un ātri saka:
"Dodos uz pilsētu meklēt draugus, kurus pazudēju un atrast naktsmājas!"
Vispār šajā situācijā tā likās prātīga rīcība. Nez vai Feju Krustmāte to speciāli izdarīja?

[Beppo]

Naula satvēra vienu no meitenēm aiz rokām:
— Paklau, vai tu esi Pelnrušķīte, tā, kas Zeltmatīte?
Tas nekas, ka meitenes nebija blonda, ko var zināt, vai Pelnrušķītei tādai maz bija jābūt.

[Ungaarijas ragas...]

Elizabete sapurināja matus, tā ka tie nolīgoja, ka tumšs vilnis. Un pasmaidīja:
— Tur laukā guļ viens princis, nabadziņš, meklējot savu princesi tik ļoti nogura, ka nepaguva līdz pilij tikt. Nogurumā kāja aiz ciņa aizķērās un viņš kā nostiepās garšļaukus tā aizmiga. Man nav tik daudz spēka, lai viņu aizstieptu līdz pilij, bet tu…
Meitenes balss kļuva maķenīt zemāka un murrājošāka, bet tā neuzkrītoši: — …tu gan esi spēcīgs un brašs, palīdzēsi man viņu aizdabūt līdz pilij? Izgulēsies mīkstākā vietā, drošībā…
— Es pati? Mēs ar kolēģi, — Elizabete pamāja ar roku Ali Babas virzienā, — esam ceļojošais austrumnieku duets. Zobenu un vēderdeju izpildītāji, blēņu stāstu stāstītāji, nu tā.
Elizabetei vajadzēja tikt pilī un parunāties ar Ernestu un te nu zirgā sēdēja viņas atslēga uz turieni.

[Seratna]

Namejam

Sargs rādās pagalam smaidīgs un novāc āvu, pie reizes viltīgu smīniņu sejā, savācot monētu, — Draugi jau nav gods, ko vienreiz pazaudējis, neatgūsi un manā pilsētā draudzīgu ļaužu netrūkst. — Sargs paiet malā un līdz zemei paklanās, pēc tam nomēģinot monētu uz zoba vai īsta zelta, lišķīgs smaids tā sejā neizgaist.
— Vai jaunais kungs iekšā ies vai pie vārtiem stāvēs? Manam brālim taverna ir še pat aiz vārtiem, kungs tiks izguldīts mīkstāk kā karaļpilī.. — roka tika pavērsta nenoteiktā virzienā vārtu iekšpusē, bet zelta monēta nozuda kaut kur sarga ietērpā.

Mis Ēzeļausītei
Meitene lielām izbiedētām acīm lūkojās meitenē ar smuko kleitu un izbiedēta raustīgi kniksēja vienā laidā, — Nē, mis, atvainojiet mis..ē.. — Ieraugot Naulas ausis, nabaga kalponītes acis iepletās vēl lielākas (ja vien tas būtu iespējams) un viņa vairs nespēja pār lūpām pārdabūt ne vārda. Pārējās meitenes izskatījās uz mata tikpat raustīgas un lemtnespējīgas kā šī — notvertā. Tās klīda pa zaļo pļaviņu apjukušas un dažas gudrākās, pamanījušas pilsētu, soļoja uz to. Šķiet rūķim tīrītājam atkal būs darbiņš.

Visiem.
Apkārtni satricināja kārtējais pērkona dārdam līdzvērtīgais Paldies feju krustmātei. Vairākas meitenes sāka raudāt, pilsētai tuvumā esošās, metās no tās prom, bet visi beidzot pamanīja gaisā pilsētai otrā pusē lidināmies to radību, kuras vienu galvu sauca par Ernestu. Izskatījās ka Ernests pusdieno (ētiski runājot) vai rij cilvēkus, zvērus, visu kas pagadās (neētiski runājot). Namejam — Iekšā pilsētā skanēja šausmu brēcieni, raudas, kāju dipoņa, tomēr izgaistot pūķim no redzesloka, norima arī skaņas, tikai raudas vēl kādu brītiņu nerimās. Tieši tāpat kā sarga lišķīgais smaids un pakalpīgā vēlme iedabūt puisi pilsētā.

Smukajai šķindošajai arābu meitenei
Bruņinieks pat, ja to nevarēja redzēt, manāmi pietvīka, gluži kā liels ar sevi apmierināts tomāts. Noklausījies meitenes teikto, viņš manāmi gan ieskāba pie kolēģa pieminēšanas un aplūkojis pie vārtiem esošo stāvu, šķiet pat atvadījās no domas par personīgo austrumu verdzeni. Ko gan lai no tiem faķīriem lai zina? Noburs vēl.. Skaistulīt, tu man varētu nākt līdzi..Dzīvs no pilsētas tavs kolāģis neiznāks. Dzīvosim kā divi balodīši, divas dūjiņas. Man kā nekā laiks sen precēties un tev ar skatos pie vīra iziet laiks.. Izvilkšu tik tavu princi, lai iet cīnīties ar pūķi un glābbt princesi..Bet, kas mums — parastajiem ļaudīm nekait, laidīsimies tik prom. — to teikdams bruņinieks braši iejāj magoņu laukā, ar zobenu akurāt cirsdams puķēm galvas nost. Pēc brīža gan no tālienes atskan diezgan miegains — Ska..ulīt, tu ..a..i a..uļķ..i!
Atpakaļ neviens nejāj.

Šo rakstu rediģēja Kaķis: 01.01.2009 19:42

[Ungaarijas ragas...]

—Uzpūtīgais dulburis, — kaut kā nelikās vairs pareizi šajā vietā lietot ierastos mūsdienu vārdus. Lai jau nu paguļ. Tā, tagad bija jāsadzen rokā Namejs.
Elizabete metās skriet cik spēka uz vārtu pusi un bļaut cik nu viņas korī uztrenētas plaušas ļāva:
— NAAAAAMEEEEEJ! NAAAAAAAAAAMEEEEEEEEEEEEJ! PAAAGAAAIIIDI MAAANIII!
Un bija pēdējais laiks doties uz pili, jo kā likās, dažs labs bija aizrāvies ar pārliecīgu savu pienākumu pildīšanu.
Ernest, tu sasodītais muļķi! Ko tu dari, tevi takš ieslodzīs vēl kādā pagalam ļaunā pasakā, vai vispār vairs neļaus nevienu līgumu parakstīt! Vai tiešam man apkārt ir vieni vienīgi prātā nepadevušies puiši?

[Elony]

Ņemot vērā skaņas no pilsētas puses, Namejs pauda diezgan izteiktu neticību sarga vārdiem, vismaz kamēr pūķis nebija prom. Bet tad viņš izdzirdēja kādu pazīstamu balsi, tiesa, tā nāca no lauku puses. Tātad pārējie laikam vēl nebija pilsētā...
"Nekas, tūlīt atradīšu savējos un tad iesim uz pilsētu." Namejs atteica sargam un gāja tuvāk Elizabetei.
Kad viņa bija normālas sarunas tuvumā (nevis kliegšanas), Namejs viņu uzrunāja.
"Man atjaunaja saprātu un atmiņu. Vari mani droši saukt par Nameju. Un par visām tām lietām, ko es runāju agrāk... tās var neņemt vērā.
Kur ir pārējie?"

[echo3]

Naula, tu vēlējies, lai te būtu Pelnrušķīte? - Juris bija ticis blakus meitenei ar ēzeļa ausīm. - Viņas visas ir Pelnrušķītes, tikai ne no pasakas par kristāla kurpīti. Gan jau rūķis nogādās meitenes atpakaļ, tāpat kā ēzeļus. Labāk paskaties, kas pilsētā notiek!

Nu jau varēja gan redzēt vārtus un Nameju, gan dzirdēt, ko sauc Elizabete. Juris devās viņu virzienā.

[Logan]

Juris

Šķiet, ka kaut kur bija maģiska robeža, kuru šķērsojot viņa, Jura koka bumbiņa, atradās ārpus sev tīkamaas vietas. Jo tiklīdz Juris bija paspēris soli pilsētas virzienā, bumbiņa sāka nevaldāmi kustēties un raustīties, nepārprotami velkot Juri turp, no kurienes viņš tikko bija atgriezies.

[echo3]

Juris apstājās kā iemiets. Viņš nopūtās, iebāza roku kabatā un izvilka lēkājošo lodīti. - Klau, ja gribi, lai eju tev līdzi, tad ved līdz galam, nevis divus soļus pļavā iekšā. Glinda teica, ka tu palīdzēšot man nokļūt, kur es vēlos, un, redzi, pļavas vidus tas noteikti nav. - Puisis balsi īpaši neklusināja.

Es neiešu uz pilsētu. - Tagad Juris noteikti runāja ar Naulu, Stefanu un Elizabeti-ne-Šeherazadi. - Es mēģināšu vēl trešo reizi noticēt brīnumam. Jums nav noteikti jānāk man līdzi.

[Ungaarijas ragas...]

Elizabetei nebija jāiztērē visi savi spēki sprintam, jo Namejs, jaukais Namejs panācās pretī. Meitene tik tēlotā spēku izsīkumā pieskrēja pie viņa un atbalstījās pret Nameja plecu, pati atelsdamās. Tad viņa atrāvās un pasmaidīja:
— Atvaino, mazliet piekusu. Prieks redzēt, ka tava atmiņa ir sveika un vesela. Kā tas gadījās, ka Feju Krustmāte tevi ta aplaimoja?

Tad viņa sadzirdēja Jura teikto un sāka to pardomāt. Hmmm, kaut kā skriet un glābt Ernestu viņai vairs negribējās, tas pūķis bija neprognozējams un te bija bariņš cilvēku no viņas pasaules, ar kuriem iespējams bija lielāka iespēja nokļūt mājās, nekā vienai pašai maļoties pa pasauli un stīvējoties ar Ernesta apsēstībām.
Tāpēc meitene nolēma pagaidīt, ko teiks Namejs un Naula. Ja kaut viens no viņiem dosies uz pilsētu, Elizabete dosies viņiem līdzi, ja visi sekos Jurim, Elizabete arī dosies viņam līdzi, lai arī cik Juris viņai kristu uz nerviem ar pakļaušanos lodītēm.
— Tu tiešām zini, ka lodīte tevi ved, kur tu vēlies? Redz Nameja gredzens sagādāja ēzeļu lietu, nevis vienu pašu viņa ēzeli.

[Elony]

Namejs drusku samulsa par Elizabetes sākotnējo uzvedību. Tomēr likās, ka ar viņas prātu viss kārtībā, tāpēc par to galvu nelauzīja.
"Feju Krustmāta... viņai ir savs īpatnējs skatiens uz brīvo gribu. Piespiest mani parakstīt vēlreiz līgumu negribēja vai nevarēja. Tāpēc deva tādu pašu iespēju kā jums - atrast Pelnrušķīti un būt brīvam."

Kad klāt pienāca arī Juris un teica kaut ko par maģiskām lodēm, Namejs nemaz necentās saprat, par ko ir runa.
"Paklau, es dzirdēju... nu, vārdu sakot pilsētā ir Pelnrušķītes ķirbja kariete, kas joņo pa ielām un Feju Krustmāta pieminēja arī kaut kādu veco Morganu... Moraganu laikam. Iespējams tā ir pie tās karietes. Jebkurā gadījumā - kariete taču var norādīt ceļu pie meitenes, vai ne?"
Namejs pastāstīja to, ko bija uzzinājis.

[echo3]

Feja Morgana vai Fata Morgana - tas ir no leģendām par karali Artūru. Artūra maģiskā pusmāsa un Merlina pretiniece. Vārds nozīmē "mirāža". - Juris izklaidīgi pastāstīja, joprojām stāvēdams uz vietas un lūkodamies uz lēkājošo koka brīnumu savā rokā. Lodīte rāvās atpakaļ pļavā. Tad puisis attapās, - Priecājos, ka esi atguvis sevi, Namej. - Tad Juris atkal paskatījās uz lodīti, - Es nezinu, kurp tā mani grib aizvest. Zinu tikai, ka šajā vietā sāk vilkt prom no pilsētas.

[Beppo]

Naula palaida vaļā neīsto Pelnrušķīti. Būs jāizsaka vēlme precīzāk. Viņa piegāja pie Šeherezades, joprojām virpinādama gredzenu pirkstā, tiesa, neko nevēlēdamās gan. Pagaidām.

— Tas ir tavs Ernests? — viņa apjautājās meitenei trūcīgajā ietērpā, — vai tu nevari viņu drusku pievaldīt? Redzi, es gribētu iet uz pilsētu un noskaidrot, vai kašķīgā princese ko nezina par Pelnrušķīti, taču šāda grautiņa laikā tas nav iespējams.

[Logan]

Lodīte

Lodīte nepārprotami gribēja atpakaļ uz pļavu, tur, kur upe. Viņa centās izmukt no Jura pirkstiem, lai dotos turp, kur vēlējās. Jā, lodītes nebija diez ko pacietīgas.


Vide

No gaisa norkitušās meitenes apmulsušas pulcējās bariņos, rūķis likvidators nekur nebija redzams. Pūķis bija nozudis, pār pilsētu nolaidās klusums, acīmredzot viņš bija iemidzis... vai vakariņoja. Kļuva auksti, saule pazuda aiz horizonta, pamazām iestājās tumsa. Gredzens Naulas pirkstā, virpinot sakarsa, tomēr nekas cits nenotika.

[Ungaarijas ragas...]

— Ziniet, es negribētu izklausīties uzmācīga, — Elizabete iesāka, apvaldīdama no vēsuma uznākušās trīsas, — bet vajadzētu tā kā sameklēt siltāku vietiņu, kur parlaist nakti, jo ne visi ir silti sapakoti. Un kā tur teica? Rīts gudrāks par vakaru?
Elizabete nožēloja, ka toreiz alā nometa to lakatu, lai gan, cik nu tas dotu siltuma.