Pasakām pa pēdām, [C][GM][PZP][PG-13] Opcijas

[Logan]

"Pasakām pa pēdām"

© Denija & Dženija

Feju krustmātes namiņš.
Nenosakāms gads un datums.

Platais, ar sārtiem un pelēkiem bruģakmeņiem izliktais ceļš veda uz pili, kas slējās pāri visai pilsētai. Ceļa malā atradās taciņas un žodziņi, kas sargāja ciemata iedzīvotāju mājas, dažādu krāsu būdiņas glītiem stikla logiem, kas saulē spīdēja kā lāstekas, un mazām koka durtiņām ar grezniem klauvēkļiem. Turpat, netālu no pils vārtiem, pati pēdējā māju rindā atradās mājiņa ar koši sarkanām durvīm. Tai apkārt slējās smalku koka mežģīņu žodziņš, uz mājas ieeju caur baltiem koka vārtiņiem veda baltiem oļiem nobērts celiņš, kam abās pusēs auga margrietiņas. Mājai bija kaut kas no piparkūku namiņa un karietes sajaukuma, tāda ieapaļa, ar apaļiem lodziņiem, mežģīņu aizkariņiem, glītu dakstiņu jumtu un puķu podiem uz palodzēm tā slējās starp rožu un liliju dobēm, kas ieskāva māju. Pār māju nolīcis bija milzīgs sēru vītols, tam gar saknēm tecēja smalka urdziņa, jautri čalodama tā aizvijās līdz akai, kas atradās dārza tālākajā malā. Ap aku un tālāk esošo dārza lapeni auga baltas rozes. Lapene slēpa šūpuļkrēslu un nelielu galdiņu, uz kura joprojām stāvēja trīs grāmatas. Lapenes jumtu un koka režģu sienas slēpa vīteņi, kas šobrīd ziedēja sārtiem zvanu ziediem, kas vējā klusi skanēja. Aiz lapenes ziedēja ķiršu koks, kura ziedos spēlējās kamenes, bet zari slēpa būrīti, kurā ligzdu vija divas baltas dūjas. Abas sēdēja uz mājas jumta un dūdoja par mīlestību, sauli un laimīgu nākotni, piešķirdamas pastkartītes cienīgajai ainai pēdējo otas triepienu.


Šobrīd ap māju bija salasījusies visai savāda kompānija. Mājas durvīs stāvēja namiņa īpašniece, noraudājusies sieviete, viņa bija atvērusi durvis meitenei, kuru nevarēja nepamanīt - pār meitenes muguru noļukušas krita divas ēzeļa ausis. Turpat pie taciņas, kas veda uz durvīm, liliju dobē gulēja pārsauļojies puisis netīrās drēbēs, iespējams tieši tāpēc mājas īpašniece bija tik nelaimīga - lilijas bija pagalam. Vienā mājas pusē bija dzirdams ņurdošs pūķis, kura zobos atradās visai vāji tērpta būtne. Otrā pusē mājai, pie lapenes kā no zila gaisa bija uzradies izskatīgs melnmatis ceļa drēbēs. Turpat pie vārtiem atradās arī gara auguma pirāts, bet pa lielceļu šurp devās meitene, tērpusies karstajam laikam neraksturīgi biezos vilnas svārkos. Visai šai dīvainajai apvienībai bija jāpierēķina vēl viens jauneklis, kurš jau atradās iekšā namiņā.

Iekšpusē namiņš bija lielāks, nekā izskatījās no ārpuses. Mazs gaitenītis veda uz viesistabu, kuras sienas klāja oranžas tapetes, gluži kā ķirbja mīkstums. Telpā atradās kristāla galdiņš un četri lieli un mīksti sarkani dīvāni. Gar sienām salikti bija grāmatplaukti, viss bija pilns ar pasaku grāmatām, uz galda atvērta stāvēja pasaka "Mazā Nāriņa". Neierasti šai pasakai, attēlā bija redzama Ariela, kas atvadās no sava prinča un sola viņu gaidīt līdz viņš pārradīsies. Trupat blakus stāvēja kabatlakatiņu kastīte, slapji, pieraudāti kabatlakatiņi mētājās visur, izskatīdamies pēc sniega pikām. Uz mazajiem rūtotajiem lodziņiem arī iekšpusē atradās puķu podiņi, pilni ar neaizmirstulītēm. Neaizmirstulītes rotāja arī lielo paklāju, kas sedza grīdu. Nekas daudz te nebija, nekas tāds, kas ciemiņiem nebūtu jāredz.

Noraudājusies mājas saimniece nometa vēl vienu kabatlakatiņu un vārgi uzsmaidīja meitenei ar ēzeļa ausīm. - Kā varu šai nestundā palīdzēt, mīļā?

[echo3]

(OOC - Juris nerunājās skaļi ar sevi - viņš aizmiga ejot un runājās sapnī.)

Lauks, kurā visi aizmieg un paliek! - Juris skrienot atsauca. - Mums ātri jātiek prom! Pasteidzieties!

[Malduguns]

-Bet tad kāpēc mēs navarētu izpildīt šī lauka plānu uz kādu laiku? Kas tad tam ir tik slikts?-Stefans vaicāja, vēl aizvien sekodams Jurim un vilkdams līdzi ābolu saiņa Elizabeti.

[echo3]

Varam, tikai mums tas laiks pārvērtīsies mūžībā. Atšķirībā no Dorotijas, mums te nav ne Biedēkļa, ne Dzelzs Malkas Cirtēja, kas dabūtu mūs no šejienes prom. - Juris stāstīja soļu ritmā.

[Malduguns]

-Es reiz bērnībā biju dzirdējis tikai par Ellu, nekādas Dorotijas nezinu,-Stefans vien paraustīja plecus un nožāvājās.
-Tos abus jau vajadzētu sameklēt rokā, ne?

[echo3]

Lauks ir tas pats, vai nu tur cauri iet Dorotija vai Ella. Volkovs savu pasaku pārrakstīja no Bauma. - Juris soli nepagausināja. Viņš atbildēja, lai arī runāšana izsita elpu - toties tas palīdzēja neaizmigt. - Kurus abus?

[Malduguns]

Stefans pusskriešus centās Jurim tikt līdzi.
-Biedēkli un malkas cirtēju,-viņš sacīja, vēlreiz pamatīgi nožāvādamies. No lielās žāvāšanās puisim pat nokrakšķēja žoklis.

[Beppo]

Ja Naula neturētos Jurim pie rokas, viņa jau kluknētu ceļmalā. Tagad, ik pa laiciņam ar otru roku izberzēdama acis, viņa centās turēties puisim līdz, neteikdama ne vārda — jau bez tā sirds pa muti kāpa laukā.

Šo rakstu rediģēja Antaress: 27.12.2008 22:02

[echo3]

(OOC - Man liekas, mēs jau esam noskrējuši vismaz kilometru. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif) )

Kādam nejauši nav svilpītes, ko Raminu pasaukt? - Juris gan necerēja uz tādu veiksmi, tāpēc jautājumu izteica kā jokodams. - Peļu karalieni, kas mums palīdzētu tikt prom no magoņu lauka?

[Malduguns]

-Vai tad uz pelēm magones neiedarbotos ātrāk nekā uz mums? Mēs tak esam lielāki par tām, ne?-Stefans vaicāja. Nevarēja jau zināt, cik lielas tās peles ir paredzētas.
-Un man svilpītes nav.

[echo3]

Nē, īstas lauka peles, mazas, toties daudz. - Juris izelsoja.

[Malduguns]

Stefanam no visām pasakām griezās galva un nāca miegs.
-Bet vai pelēm miegs nenāks?-Stefans vaicāja, vēlreiz žāvājoties nokrakšķinot žokli. Netīšām.

[echo3]

Laikam nāks. - Juris mēģināja atcerēties, kā tur īsti bija. - Bet Bailīgo Lauvu viņas kaut kā dabūja ārā.

[Malduguns]

-Lauva bija smagāks par jebkuru no mums un viņas viņu izvilka uz... ratiem?-Stefans centās atsaukt atmiņā kā nu tajā bērnu dienu grāmatiņā bija.
-Bet varbūt caur nāvi mēs varam nokļūt atpakaļ savā pasaulē?

[Seratna]

Čaklie skrējēji (oog: tie, kas vismaz reizi iepostoja, ka skrien) veiksmīgi vai mazāk veiksmīgi tika laukā no magoņu lauka, tie, kas nebija tik veiksmīgi laimīgi iesnaudās tieši uz smilšainā ceļa. Nu ceļiniekiem bija cits lēmums priekšā — izdomāt kā glābt savus iemigušos biedrus vai doties uz sarga pusi?

[echo3]

(OOC - Drīkst, es tomēr nerakstīšu katru reizi vienu un to pašu "Juris gribēja atrast Pelnrušķīti"? Varbūt pieņemsim, ka tas vispār ir vienīgais, ko viņš grib? Pamatdoma?)

Ticis laukā no skaistā, bet bīstamā magoņu lauka, Juris atlaida Naulas roku un apsēdās ceļmalas zālītē atelsties. - Un kādēļ te tāds lauks uzradās? - Jautājums bija ritorisks - diez vai kāds zināja atbildi. - Pasakās par Pelnrušķīti ir kārtīgi labības lauki, pļavas, meži, ciemati, muižas un pilis, upes, ezeri un jūras, bet nav nekādu miega magoņu lauku! Tāpat kā nav nekādu briesmoņu. - Puisis izklaidīgi lūkojās apkārt. Tupeles viņš bija nometis zālē un tagad neapzināti ar plaukstām berzēja kreisās kājas sastiepto potīti.

[Beppo]

Naula nokrita knūpus turpat ceļa smiltīs un mēģināja atelsties. Kad tikšu mājās, iešu katru rītu skriet, viņa pati sev nosolījās. Galīga vārgule viņa arī nebija, bet pie aerobās izturības nāksies piestrādāt.
Skrienot viņa puišu sarunā nebija cītīgi ieklausījusies, pietika pašai savu problēmu, tomēr pēdējos Stefana vārdus bija dzirdējusi.
— Nu nē, es nomirt nepamēģināšu, tas ir pārāk riskanti, — viņa paziņoja. Fui, nomirt, nu paldies, Naula kādu laiciņu vēl gribēja padzīvot.
— Nu? Ejam uz pili? — viņa noprasīja. Jautājums gan attiecās uz visiem, bet konkrēti tika adresēts Jurim.

[Malduguns]

Stefans sākumā rūpīgi nolika ābolu saini zālē, tad atlaida Elizabetes roku un tad novēlās zālītē un kādu brīdi vienkārši elpoja. Tad, paslējās uz elkoņiem un, pievēris acis pavērsās pret sauli.
-Tuvākajā laikā, lūdzu, neko tādu neatkārtot,-viņš nomurmināja.
-Un mēs neesam iznākuši visi,-puisis atbildēja uz Naulas jautājumu.

[echo3]

Droši vien. Ceļš ved tieši uz sētu. - Masāža kājai līdzēja, palika vieglāk, bet Juris zināja, ka vakarā potīte būs kārtīgi sapampusi, ja to tagad stingri nenosies. - Vai kādam nav kāda platāka lente vai drēbes gabaliņš? - Viņš beidzot pacēla acis un mēģināja saskaitīt klātesošos. - Neesam visi?

Šo rakstu rediģēja echo3: 28.12.2008 15:27

[Malduguns]

-Divi trūkst,-Stefans vēlreiz nožāvājās, nu jau vairāk aiz azarta, nekā aiz patiesas nepieciešamības.-Saites man nebūs, bet varbūt kaut ko var aizņemties no šī saiņa, ja tā īpašniece neiebilst,-viņš sacīja, pabakstīdams ābolu saini, kuru veidoja sasietās kleitas.

[Seratna]

Vārtu sargs uz brīdi izgaisa iekšpus vārtiem un pēc brīža tie līdz galam atdarījās, lai uz astoņām debespusēm dotos astoņi pamatīgi bruņoti jātnieki. Viens devās tieši šurp pa ceļu.