Pasakām pa pēdām, [C][GM][PZP][PG-13] Opcijas

[Logan]

"Pasakām pa pēdām"

© Denija & Dženija

Feju krustmātes namiņš.
Nenosakāms gads un datums.

Platais, ar sārtiem un pelēkiem bruģakmeņiem izliktais ceļš veda uz pili, kas slējās pāri visai pilsētai. Ceļa malā atradās taciņas un žodziņi, kas sargāja ciemata iedzīvotāju mājas, dažādu krāsu būdiņas glītiem stikla logiem, kas saulē spīdēja kā lāstekas, un mazām koka durtiņām ar grezniem klauvēkļiem. Turpat, netālu no pils vārtiem, pati pēdējā māju rindā atradās mājiņa ar koši sarkanām durvīm. Tai apkārt slējās smalku koka mežģīņu žodziņš, uz mājas ieeju caur baltiem koka vārtiņiem veda baltiem oļiem nobērts celiņš, kam abās pusēs auga margrietiņas. Mājai bija kaut kas no piparkūku namiņa un karietes sajaukuma, tāda ieapaļa, ar apaļiem lodziņiem, mežģīņu aizkariņiem, glītu dakstiņu jumtu un puķu podiem uz palodzēm tā slējās starp rožu un liliju dobēm, kas ieskāva māju. Pār māju nolīcis bija milzīgs sēru vītols, tam gar saknēm tecēja smalka urdziņa, jautri čalodama tā aizvijās līdz akai, kas atradās dārza tālākajā malā. Ap aku un tālāk esošo dārza lapeni auga baltas rozes. Lapene slēpa šūpuļkrēslu un nelielu galdiņu, uz kura joprojām stāvēja trīs grāmatas. Lapenes jumtu un koka režģu sienas slēpa vīteņi, kas šobrīd ziedēja sārtiem zvanu ziediem, kas vējā klusi skanēja. Aiz lapenes ziedēja ķiršu koks, kura ziedos spēlējās kamenes, bet zari slēpa būrīti, kurā ligzdu vija divas baltas dūjas. Abas sēdēja uz mājas jumta un dūdoja par mīlestību, sauli un laimīgu nākotni, piešķirdamas pastkartītes cienīgajai ainai pēdējo otas triepienu.


Šobrīd ap māju bija salasījusies visai savāda kompānija. Mājas durvīs stāvēja namiņa īpašniece, noraudājusies sieviete, viņa bija atvērusi durvis meitenei, kuru nevarēja nepamanīt - pār meitenes muguru noļukušas krita divas ēzeļa ausis. Turpat pie taciņas, kas veda uz durvīm, liliju dobē gulēja pārsauļojies puisis netīrās drēbēs, iespējams tieši tāpēc mājas īpašniece bija tik nelaimīga - lilijas bija pagalam. Vienā mājas pusē bija dzirdams ņurdošs pūķis, kura zobos atradās visai vāji tērpta būtne. Otrā pusē mājai, pie lapenes kā no zila gaisa bija uzradies izskatīgs melnmatis ceļa drēbēs. Turpat pie vārtiem atradās arī gara auguma pirāts, bet pa lielceļu šurp devās meitene, tērpusies karstajam laikam neraksturīgi biezos vilnas svārkos. Visai šai dīvainajai apvienībai bija jāpierēķina vēl viens jauneklis, kurš jau atradās iekšā namiņā.

Iekšpusē namiņš bija lielāks, nekā izskatījās no ārpuses. Mazs gaitenītis veda uz viesistabu, kuras sienas klāja oranžas tapetes, gluži kā ķirbja mīkstums. Telpā atradās kristāla galdiņš un četri lieli un mīksti sarkani dīvāni. Gar sienām salikti bija grāmatplaukti, viss bija pilns ar pasaku grāmatām, uz galda atvērta stāvēja pasaka "Mazā Nāriņa". Neierasti šai pasakai, attēlā bija redzama Ariela, kas atvadās no sava prinča un sola viņu gaidīt līdz viņš pārradīsies. Trupat blakus stāvēja kabatlakatiņu kastīte, slapji, pieraudāti kabatlakatiņi mētājās visur, izskatīdamies pēc sniega pikām. Uz mazajiem rūtotajiem lodziņiem arī iekšpusē atradās puķu podiņi, pilni ar neaizmirstulītēm. Neaizmirstulītes rotāja arī lielo paklāju, kas sedza grīdu. Nekas daudz te nebija, nekas tāds, kas ciemiņiem nebūtu jāredz.

Noraudājusies mājas saimniece nometa vēl vienu kabatlakatiņu un vārgi uzsmaidīja meitenei ar ēzeļa ausīm. - Kā varu šai nestundā palīdzēt, mīļā?

[Seratna]

Mirabella

Vienradzis piebikstīja ar purnu Naulas plecam un sazin kāpēc čukstēja, — Mans līgums neparedz apēšanu. Laižamies prom!

[Beppo]

Naula arī pārgāja uz čukstiem, īsti gan tam pamatu viņa neredzēja, bet drošs paliek nedrošs:
— Bet mums jāatrod Pelnrušķīte, — viņa iebilda, — es negribu būt Kārena un dejot līdz nāvei, vai nu tā būs, ka uzreiz mūs izbaros pūķim, iepriekšējoreiz paveicās, kāpēc lai nepaveiktos šoreiz? Nu nāc!
Naula viegli paraustīja Kučiera krēpes pilsētas virzienā, lai taču nestāv ceļa vidū kā iemiets, drīz norietēs saule, un viesnīcu ar dušu un garantētām brokastīm kā nakšņošanas vietu Naula izvēlētos krietni labprātāk nekā siena kaudzi. Cerams, viņi kā samaksu pieņem vēlēšanās izpildošus gredzenus vai vismaz pilsētā ir kāds lombards.

Šo rakstu rediģēja Antaress: 21.12.2008 17:46

[echo3]

Apēšanu? - Juris arī ievaicājās. - Kādēļ gan?

[Ungaarijas ragas...]

Elizabete ieklausījās Nameja vāvuļošanas sākumā un tad pateica savu lēmumu:
— Labi, saukšu tevi par Nameju. Cerams, ka tas tev ļaus mazliet ilgāk saglabāt kaut kripatu sajēgas. lai gan, kā austrumniecisku tipiņu pārītis mēs būtu labs.
Meitene iesmējās un tad pamanīja, ka vairs nedzird aiz muguras Mirabellas soļus. Viņa apstājās un paskatījās atpakaļ. Tā, izskatījās, ka kāds kaut ko perināja? Čukstēties nebija labi.
— Apēšana? — meitene uztvēra Jura teikto, — Hmm.

[Elony]

Uz Ali lūpām, kad viņu teicās dēvēt par Nameju parādījās pretrunīga izteiksme. Bet kad Elizabete ieteicās par pāru būšanu, tad automātiski noteica:
"Piedod, esmu precējies."
Aptvēris, ko pateica, viņš nodrebinājās no vistīrākajām bailēm. Viņa Nameja būtība kliedza cik spēka pretī šai domai.
Bet tad pavīdēja runa par apēšanu. Ali negribējās tikt apēstam, tāpēc viņam ienāca prātā, ka būtu derīgi ieklausīties, ko runā zirgs ar kaula izaugumu pierē un jātniece.

[Seratna]

Vienradzis Mirabella

— Nu, ja jūs pārvietotos tā kā es, — vienradzis demonstratīvi izslējās kājās un izstiepa lepni kaklu uz augšu, nedaudz atgādinot žirafes cienīgu stāju, — tad redzētu to, ko redzu es un, lai divreizdivi nav pieci, ja tie tur nav zirgu galvaskausi, kas balo tai magoņlauka stūrī! — vienradzis pameta ragu uz tuvāko magoņu lauka malu, kur ceļinieki gan pāri magoņu galvām redzēt neko īsti nevarēja.

— Piedod, mana sirdsmīļā puķīt Naula, bet es pilij netuvošos..Drīzāk — vienradža baritons aizlūza — ..drīzāk šķiršos no tevis! Šķiet kāds vēlējās pārdefinēt jēdzienu drama queen king.

[echo3]

Juris palūkojās uz to pusi, kur rādīja vienradzis un vienkārši konstatēja. - Neko neredzam. Starp citu, pili arī mums nevajag, ja tikai neesam iekūlušies kādā no Svētā Jura stila leģendām un nolaupītā princese nav Pelnrušķīte. Bet to mēs vienkārši nezinām. Derētu kādam pajautāt, ja tikai šīs "kāds" atradīsies.

[Malduguns]

Stefans bija klusēdams gājis visiem līdzi un tajā pašā laikā paturējis arī acīs Elizabeti, kuras pauniņu viņš nesa. Kņada par Ali Babu/Nameju viņu īpaši nesatrauca. Viņš tikai gāja, dizgan ātrā solī, jo zābaki izrādījās esam ļoti ērti. Klusībā kaut ko pie sevis dungodams viņš izbaudīja savu ierasto vientulību, ja vien neskaita raibo pulciņu viņam apkārt. Stefanu neviens netraucēja un tas bija labi.
Pļāpāšana par princesītēm, vārdiem un tamlīdzīgiem niekiem tika laista gar degunu, vien tad kad Mirabella sāka rīkot trādirīdi, Stefans apstājās un pašķielēja uz radījumu.
-Tev jau sava draudzene nav jāatstāj. Galu galā, pats teici, ka tie ir zirgu galvaskausti. Tu esi vienradzis un tevi apēst būtu simtkārt grūtāk. Kaut vai raga dēļ,-Stefans noteica.

[Seratna]

Vienradzis Kučieris.

Vienradzis paberzēja ragu pret priekškāju un brīdi klusēja, — Darām tā, jūs ejat uz to pili, savācat Zirgupuiku, ja šams vēl ir uz kātiem.. — Šķiet lāga Kučiera dvēsele te nodrebēja pat nedaudz, — Un es jūs sagaidu pēc pils apmeklējuma taipus pilij.. — Vienradzis pameta galvu, lai uzskatāmāk uz pils pusi, — drošā attālumā, protams. Varbūt es pat no apkārtējiem — miežu un magoņu laukiem, zvirbuļiem un mēmām lauku pelēm — uzzinu ko lietderīgu par Rušķīti Pelnīti...Vai Matīti Zelti, kā nu jums labāk tīkas.

[echo3]

Juris paraustīja plecus, - Un no kurienes zināms, ka Zirgupuika ir tur? Vienu bruņinieku, kas uz zirga pilī iejāja, mēs redzējām. Tu pazini, ka viņš jāja uz Zirgupuikas? Un kādēļ gan mums būtu jāatrod Zirgupuika?

Man sāk apnikt. - Puisis vienkārši nokonstatēja. - Es vēlos atrast Pelnrušķīti, un esmu to teicis jau vismaz sešas reizes. Vai vari vismaz pateikt, kas tajā pilī iemitinājies? Kas par ēdāju - pūķis, kas sargā savus dārgumus, pūķis, kas nolaupījis princesi, milzis-cilvēkēdājs vai vēl kas? Vienkārši bargs karalis, lai gan tas diez vai būtu pili tā nolaidis?

Juris pārlaida skatienu saviem nelaimes biedriem (viņam jau sāka likties, ka visi ir "atlaiduši salmiņu un laižas dibenā" bez ķepurošanās) un skaļi teica, - Es eju uz pilsētiņu un meklēju krogu. Varbūt varēšu par kādu padarāmu darbu sarunāt vakariņas, jo naudas man nav, un vismaz noteikti uzzināt, vai pilī mums kas meklējams. Jūs dariet, kā gribat. - Puisis atsāka soļot.

[Elony]

Ali paskatījās uz zirgu ar kaula izaugumu pierē un paraustīja plecus. Tad pagriezās un sekoja Jurim.
"No tiem āboliem nevarēja kārtīgi paēst. Man ir daudz naudas, mēs varēsim pasūtīt maltīti, kas kalifa cienīga."
Viņš paziņoja un likās maķenīt priecīgāks.

[Beppo]

Kučieri, nu beidz taču ākstīties, tikai ieejot pilsētā neviens tevi pūķim neizbaros, — arī Naula kļuva nepacietīga. Vēlreiz paraustījusi Mirabellu aiz krēpēm pilsētas virzienā, viņa vienradzi atlaida, un gaitīgā solī devās nopakaļus Jurim.
Mēs varam pamēģināt notirgot gredzenu, — meitene ieminējās, — gan jau dabūsim ij kārtīgas vakariņas, ij naktsmājas. Pastāsti, Juri, kā tu tik daudz zini par pasakām?

Šo rakstu rediģēja Antaress: 24.12.2008 23:57

[echo3]

Ali piedāvā mums izmaksāt. - Juris paskaidroja Naulai. - Ļoti laipni no viņa puses. - Tad puisis pasmaidīja. - Kā zinu par pasakām? Lasu daudz un studēju arī. Vēsturi. Un mitoloģiskie sižeti ir jāatpazīst, tāpat kā leģendu un pasaku pamatsižeti. Mēs te, redz, meklējam Pelnrušķīti, bet man pa galvu jaucas vismaz 20 dažādi sižeti vairāk kā 100 stāstos. Nu labi, šis ir bērnu literārais variants, Rietumeiropa, pameita, kam ir slikta pamāte un pusmāsas, toties ir krustmāte-burve. Balle, pazaudētā kurpe, iemīlējies princis, kas pēc kurpes atrod ballē satikto nepazīstamo meiteni. Laimīgas beigas.

Tas viss jāzin tāpēc, lai atrodot kādu māla lausku ar zīmējumu, vai fresku, vai valzirga zobu, vai vēl ko tādu, folklorists vai arheologs spētu pateikt, kas tur zīmēts. Arī lasot manuskriptus ir vēlams sižetus atpazīt. Tā apmēram.

[Seratna]

Apkārtne.

Ceļinieki tik tikko bija iegājuši magoņu laukos, bet vienā mirklī viss mainījās. Vienā mirklī viņi visi tepat vien bija, kad jau nākamajā uz pili devās vien seši ceļinieki. Ali Baba un Mirabella vienā acu mirklī izgaisa, it kā nekad te nebūtu bijuši. Šķiet pils tepat vien ir - bez maz ar roku aizsniedzama. Vēl tikai cauri magoņu laukam, pāri nelielai zaļzaļai pļaviņai un klāt i. Protams, ne pa magoņu laukiem, ne pļavām jābrien nebij — ceļš smuki vijās tur, kur tam jāvijas. Vārtu priekšā drasējošais druknam rūķim līdzīgais sargs jau ceļiniekus šķiet bija pamanījis, tas uz brīdi apstājās un vēroja neuzticīgu skatu nācējus.

[echo3]

(OOC - Un pilsēta kur palika?)

Ei... - Ali Baba izgaisa Jura acu priekšā. - Līgums sāk darboties? - Pils pilnīgi pati bāzās virsū, toties pilsētai viņi laikam bija pārlēkuši pāri. Juris paskatījās uz Naulu. - Tā pils grib, lai mēs uz viņu ejam. Laikam krogs būs jāatliek. - Uz mirkli apstājies, puisis tomēr drīz uzsāka apņēmīgi soļot tieši uz pili. Un viņam nupat jau bija pilnīgi vienalga, tur kāds kādu ēdīs vai nē. Sargs, droši vien, nē. Piegājis pietiekoši tuvu un noklausījies, kas sargam sakāms, Juris atbildēja, - Mēs meklējam Pelnrušķīti.

[Seratna]

ooc: Atvainojos par sajukuma radīšanu, lietojot "pilsētas" vietā "pils". (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/sad.gif) Tomēr es jau tiku pietiekoši sodīta ar piedegušu piparkūku plātni (patiesībā pilnībā sadegušu - melnas sirsniņu oglītes) (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Priekšā ir sēta, sētā iekšā labi redzama pils un pieminēšanas ne-vērts ciematiņš. Mūra sētā ir vārti un vārtiem priekšā mūsu labi pazīstamais tipiņš, bet līdz tam vēl jātiek (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif) .

Vēl ir jāiziet cauri magoņu laukiem un zaļajai pļaviņai.

Un jo vairāk ceļinieki iet iekšā magoņu laukos, jo vairāk tiem sāk uzmākties miegs.

Jurim sāk jau no miega rādīties vārti un sargs, kas viņu sveic Glindas pilsētā. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

Patiešām atvainojos par radītajām neērtībām - tā ir tikai mana vaina. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Šo rakstu rediģēja Kaķis: 25.12.2008 16:54

[echo3]

Galva džinkstēja un acis lipa ciet, un Juris jau risināja sarunas ar sētas sargu, kad koka tupele sašķiebās un puisis nokrita uz ceļiem. Un pamodās. Viņi atradās magoņu laukā. Sasodīts, kā man agrāk neienāca prātā! Cik varēdams ātri Juris uzlēca kājās, saviebās, jo potīti tomēr bija mazliet sastiepis, un skaļi nokliedzās, - Skriešus, ātri! Tas ir Oza zemes miega magoņu lauks! - Saķēris tuvāko līdzgājēju aiz rokas (Naulu), Juris metās skriešus uz priekšu. Jā, uz priekšu, jo pasakās atpakaļ neiet.

[Beppo]

OOC: Ļautiņi, piebremzējiet, ir taču Ziemassvētki!

Ir arī citi varianti? — Naula izbrīnīta jautāja, bet tūlīt pat arī pašas jautāto aizmirsa, kā nekā bija aktuālākas lietas, kam pievērst uzmanību. Mirabellas vairs nebija! Naula apmulsusi skatījās uz pāris astriem savā rokā. Vai līdz ar saulrietu visi pasaku varoņi atgriežas savās pasakās? Arī Ali Baba?

Nepretodamās viņa teciņus skrēja Jurim pie rokas, lai gan lāgā neaptvēra, kāpēc jāskrien. Kāpēc gan neatsēsties tepat zālītē? Bet gan Jurim ir kāda doma, jāatceras tikai pēcāk pajautāt.

[Ungaarijas ragas...]

Par Nameja atbildi Elizabete tikai paraustīja plecus, puisis acīmredzot jokus nesaprata. Elizabetei viņš arvien vairāk sāka likties visai uzpūtīgs.
— Re, kāds viltnieks, sasola kalifa cienīgas vakariņas un pats pazūd, — meitene noteica, kad Namejs bija izčibējis, — Mirabellas gan pietrūkst. Bet par to paprasīšanu, ja pilī es dzirdēju Trist… tas ir Ernesta balsi, varēs paprasīt arī viņam.

Ejot cauri magoņu laukam, Elizabete beidzot sajutās nogurusi. Bet tā jau vienmēr, naktsmītne ka ar roku aizsniedzama un nogurums tai pašā brīdī uzdarbojas ar pilnu sparu. Solis, un vēl viens, nav prātīgi aizmigt magonēs, kur noteikti ir daudz daudz peļu…
Šāda doma un Jura runāšanās pašam ar sevi, Elizabeti atmodināja.
— Vēl viens, kas nedraudzējas ar prātiņu, — meitene pie sevis klusi noburkšķēja. Tiesa, nākamajā mirklī izdzirdusi puiša saucienu, meitenei nācās savas domas par drusciņu mainīt (lai gan, kurš vēsturnieks draudzējas ar prātiņu, nez vai viņiem maz ir iespēja jēdzīgi kaut ko nopelnīt).
Nonācām… narkotisko magoņu laukā. Meitene arī daudz negaidīja un sāka jozt pakaļ Jurim un Naulai. Vismaz miegs varbūt vairs tik ļoti nenāks.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 26.12.2008 17:11

[Malduguns]

Stefans jutās miegains. Miegs gluži kā silta sega tīstīja viņu savās skavās un puisis būtu arī devies pagulšņāt pļaviņā, ja visiem neuzmākots kaut kāda panika, kura lika Stefanam mazliet pieslēgties realitātei.
-Ko? Kas? Kāds vēl lauks?-viņš prašņāja, nesot Elizabetes ābolu saini vienā rokā un turot pašu Elizabeti pie otras rokas. Ja nu kas, lai neaizmaldās no pārējiem, jo meitene likās ļoti klusa.