Pasakām pa pēdām, [C][GM][PZP][PG-13] Opcijas

[Logan]

"Pasakām pa pēdām"

© Denija & Dženija

Feju krustmātes namiņš.
Nenosakāms gads un datums.

Platais, ar sārtiem un pelēkiem bruģakmeņiem izliktais ceļš veda uz pili, kas slējās pāri visai pilsētai. Ceļa malā atradās taciņas un žodziņi, kas sargāja ciemata iedzīvotāju mājas, dažādu krāsu būdiņas glītiem stikla logiem, kas saulē spīdēja kā lāstekas, un mazām koka durtiņām ar grezniem klauvēkļiem. Turpat, netālu no pils vārtiem, pati pēdējā māju rindā atradās mājiņa ar koši sarkanām durvīm. Tai apkārt slējās smalku koka mežģīņu žodziņš, uz mājas ieeju caur baltiem koka vārtiņiem veda baltiem oļiem nobērts celiņš, kam abās pusēs auga margrietiņas. Mājai bija kaut kas no piparkūku namiņa un karietes sajaukuma, tāda ieapaļa, ar apaļiem lodziņiem, mežģīņu aizkariņiem, glītu dakstiņu jumtu un puķu podiem uz palodzēm tā slējās starp rožu un liliju dobēm, kas ieskāva māju. Pār māju nolīcis bija milzīgs sēru vītols, tam gar saknēm tecēja smalka urdziņa, jautri čalodama tā aizvijās līdz akai, kas atradās dārza tālākajā malā. Ap aku un tālāk esošo dārza lapeni auga baltas rozes. Lapene slēpa šūpuļkrēslu un nelielu galdiņu, uz kura joprojām stāvēja trīs grāmatas. Lapenes jumtu un koka režģu sienas slēpa vīteņi, kas šobrīd ziedēja sārtiem zvanu ziediem, kas vējā klusi skanēja. Aiz lapenes ziedēja ķiršu koks, kura ziedos spēlējās kamenes, bet zari slēpa būrīti, kurā ligzdu vija divas baltas dūjas. Abas sēdēja uz mājas jumta un dūdoja par mīlestību, sauli un laimīgu nākotni, piešķirdamas pastkartītes cienīgajai ainai pēdējo otas triepienu.


Šobrīd ap māju bija salasījusies visai savāda kompānija. Mājas durvīs stāvēja namiņa īpašniece, noraudājusies sieviete, viņa bija atvērusi durvis meitenei, kuru nevarēja nepamanīt - pār meitenes muguru noļukušas krita divas ēzeļa ausis. Turpat pie taciņas, kas veda uz durvīm, liliju dobē gulēja pārsauļojies puisis netīrās drēbēs, iespējams tieši tāpēc mājas īpašniece bija tik nelaimīga - lilijas bija pagalam. Vienā mājas pusē bija dzirdams ņurdošs pūķis, kura zobos atradās visai vāji tērpta būtne. Otrā pusē mājai, pie lapenes kā no zila gaisa bija uzradies izskatīgs melnmatis ceļa drēbēs. Turpat pie vārtiem atradās arī gara auguma pirāts, bet pa lielceļu šurp devās meitene, tērpusies karstajam laikam neraksturīgi biezos vilnas svārkos. Visai šai dīvainajai apvienībai bija jāpierēķina vēl viens jauneklis, kurš jau atradās iekšā namiņā.

Iekšpusē namiņš bija lielāks, nekā izskatījās no ārpuses. Mazs gaitenītis veda uz viesistabu, kuras sienas klāja oranžas tapetes, gluži kā ķirbja mīkstums. Telpā atradās kristāla galdiņš un četri lieli un mīksti sarkani dīvāni. Gar sienām salikti bija grāmatplaukti, viss bija pilns ar pasaku grāmatām, uz galda atvērta stāvēja pasaka "Mazā Nāriņa". Neierasti šai pasakai, attēlā bija redzama Ariela, kas atvadās no sava prinča un sola viņu gaidīt līdz viņš pārradīsies. Trupat blakus stāvēja kabatlakatiņu kastīte, slapji, pieraudāti kabatlakatiņi mētājās visur, izskatīdamies pēc sniega pikām. Uz mazajiem rūtotajiem lodziņiem arī iekšpusē atradās puķu podiņi, pilni ar neaizmirstulītēm. Neaizmirstulītes rotāja arī lielo paklāju, kas sedza grīdu. Nekas daudz te nebija, nekas tāds, kas ciemiņiem nebūtu jāredz.

Noraudājusies mājas saimniece nometa vēl vienu kabatlakatiņu un vārgi uzsmaidīja meitenei ar ēzeļa ausīm. - Kā varu šai nestundā palīdzēt, mīļā?

[Elony]

Atkal pielēcis kājās, dezorientētais arābs pamanīja sev tuvumā ēzeli, kā arī bija vajadzīgs. Tiesa, bija vēl jautājums, vai šis ir īstais... vēl jo vairāk tāpēc, ka likās, ka ēzeļu trūkums šeit nav gaidāms... Lai gan ko tur daudz domāt - sargrābis ēzeli aiz skausta, viņš to vilka kopā ar pārējiem malā no gaidāmās lietusgāzes... ēzeļgāzes.
Kaut kā tā...
"Piedodiet, tad nebija tā domāts..." viņš vainīgi sauca pārējiem.

[Pūķēns Sāra]

-Nu ir...- Konstantīns laicīgi apklusa, lai neizceltos ar savas valodas neatkarīgo, vispasaules izplatīto vārdu krājumu, kuru par pieklājīgu neviens nesauktu. Ēzeļu lietus bija Kaut kas... kaut kas neaprakstāmi...
Viņš pietuvojās vienradzim.
-Tu to vari apstādināt?- vīrietis sauca Nemajam, kurš bija par šo visu nenoliedzami atbildīgs.

[Malduguns]

-Opā,-Stefans izgrūda un centās patverties no ēzeļlietus. Puisis piepeši atcerējās, ka viņam tak pie apģērba tika izsniegts arī duncis, viņš to izvilka un centās pārgriezt virves, ar kurām visi bija sasitīti. Ja nu kas, lai vieglāk mukt.
-Uzmanies!-viņš vēl uzsauca sainīšnu Elizabetei un saķēra viņu aiz rokas, lai būtu vieglāk pavilkt malā.

[Logan]

Zirgs Kučieris Vienradzis Mirabella

Zirgs Vienradzis krita panikā, sapratis, ka neaizbēgs, ja būs jāvelk visa banda sev līdzi. Viņš nokrita gar zemi ar visu Naulu, paslēpa galvu starp spožajiem pakaviem un kliedza nelabā balsī. Ikreiz, kad tuvumā pret zemi nobūkšķēja ēzelis, viņš ieaurojās skaļāk. Te tev nu bija, viņa mūža mīlestība Ēzeļausīte iedzina viņu kapā!


Vide

Ēzeļi vēl labu brīdi būkšķēja pret zemi, bet lietus rimās. Neviens ēzelis neuzkrita virsū Pelnrušķītes medniekiem, tiesa, viens iekrita tieši sarkanābolu ābelē un palika ieķēries tās augšējos zaros, kamēr āboli skanēdami krita pret zemi. Tikmēr pārējie ēzeļi grauza labību, nelikdamies ne zinis par to, ka tikko novēlušies no gaisa. Ēzelis, ko Ali Baba pavilka malā, nemierīgi mīņājās, izrādīdams vēlmi pievienoties savējiem.


Stefans

Spožās sudraba aukliņas nebija iespējams ne pārraut, ne atsiet, bet Stefana nazis pārcirta aukliņu kā visplānāko diegu. Saite, kas saistīja viņu un Elizabeti, izgaisa. Tagad ceļotāji bija sadalīti divos pulciņos.

[echo3]

Tu nesasities? - Juris metās pie Naulas un centās noskaidrot, vai Kučieris-Mirabella nav uzkritis meitenei virsū. Tikai lauztu kāju te trūkst! Puisis pat nepamanīja, ka Stefans ir pārgriezis saiti.

[Beppo]

Kaut arī uz zemes, Naula joprojām bija cieši apķērusies ap Kučiera, nē, Mirabellas kaklu, seju viņa bija iespiedusi tā krēpēs un piedevām vēl cieši aizmiegusi acis. No viņas puses atskanēja apslāpēti spiedzieni, sinhroni ar Mirabellas spiedzieniem. Kad ēzeļlietus beidzās, arī spiedzieni apklusa, taču paskatīties, kas notiek apkārt, viņai joprojām nebija ne mazākās vēlēšanās. Tikai Jura jautājums viņau atgrieza pie saprašanas.
— Man šķiet… man šķiet, ka nē, — beidzot arī Naula pavērās apkārt, taču no Kučiera joprojām neatlaidās.

Šo rakstu rediģēja Antaress: 15.12.2008 16:12

[Logan]

Vienradzis Mirabella (masu medijos pazīstams kā Zirgs Kučieris)

Būkšķi pret zemi bija beigušies. Drošības labad Kučieris kādu brīdi vēl gulēja aizžmiedzis acis un nekustējās. Aizskaitījis līdz desmit un atpakaļ, viņš pavēra vienu aci, tad otru, novērtēja situāciju un laimīgi nopūtās. Viņam nebija skaidrs, uz kurieni mūždien taisījās piedzīvoju meklētāji un varoņdarbu veicēji, viņš pats bija paspēris vien pāris soļus ārpus pils, kad skaties, tevi draud nosist lidojošs ēzelis. Tā vien vilka atpakaļ uz pļaviņu pie rukšiem un kārtīm. Bet no otras puses, vienradzim mugurā sēdēja Naula. Kučieris noklepojās un uzmanīgi piecēlās kājās. Tagad, kad viņš atkal varēja netraucēti spīdēt saulē un dižoties, Kučieris lepni izslējās un papurināja galvu.

- Nebaidies, mana sirdsmīļā, Naula, ar mani tu esi drošībā! Tomēr jaunais izskats nemainīja Kučiera būtību. Beidzis dižoties, viņš paspēra pāris soļus uz priekšu. - Nu, veči, gana čammāties, varbūt dipadojam uz to pili? Vienradzis vēl uzmeta skatienu āboliem, prātojot, vai viņa spēkos būtu pierunāt Naulu uzaudzēt viņai pierē vienradža ragu.

[Ungaarijas ragas...]

Forši, viss notikās, tāpēc Elizabete paņēmusi vēl vienu ābolu nolēma vienkārši paslaistīties. Līdz brīdim, kad no debesīm sāka krist ēzeļi. Tas bija kaut kas fascinējošs. Vienradzis krita panikā, Naula arī. Elizabete, kurai veiksmīgais eksperiments ar āboliem bija mazliet sakā```` galvā fascinēti vēroja ēzeļu lietu, izvairoties, lai neviens no lopiņiem viņai neuzbirst uz galvas.
— Eu, mums vajadzētu dabūt lejā to nabagu no ābeles! — meitene noteica, kad lietus bija beidzies.
Tad viņa sajuta kaut ko noslīdam gar kājām. Ašs skatiens uz leju un…
— AAAAAIIIIIIIII! — jā, Elizabtes panika varēja mēroties spēkiem ar Mirabellas paniku, — Aizvāciet to! Kāds, lūdzu, aizvāciet!!!
Spiegšanu pavadīja Elizabetes lēciens atpakaļ. Un viņa turpināja kāpties pretējā virzienā tai vietai, kur bija redzējusi panikas iemeslu.

[echo3]

Ā, tas labi. - Juris nomierinājās. Bet visa tā spiegšana tomēr nebeidzās. Kas nu? Puisis pagrieza galvu uz Elizabetes-Šeherazades pusi, kura meimuroja prom, vicinādama rokas un brēkdama, lai kaut ko aizvācot. Juris nopūtās. Viņš sāka vēlēties nokļūt pasakā pie Aizmigušās princeses - vismaz simts gadus tornī valdīja miers... - Kas Tev notika? - Puisis, liekas, tīri nevilšus bija uzņēmies tādu kā gana lomu. Juris devās uz Elizabetes pusi.

[Ungaarijas ragas...]

— Tur ir pele! — Šeherezade izdvesa, rādīdama ar pirkstu uz vietu, kur bija redzējusi peles asti un drošības dēļ pakāpās vēl dažus soļus atpakaļ, vismaz Juris, nākdams viņai tuvāk deva iespēju to izdarīt.
Attapusies no bailēm, Elizabete tagad koši piesarka un izstomīja: — Tā mani pārsteidza nesagatavotu un es… mmm… nobijos…

[echo3]

Juris palūkojās uz vietu, kurp rādīja Elizabete. Tur, protams, nekā vairs nebija. - Skaidrs. Vai dosimies tālāk? - Puisis neko vairāk negaidīja. Viņš vienkārši devās prom pa lauku uz pils pusi. Citādi vēl kādai varde uzlēks... kas pļavā un pie strauta nebūtu nekāds brīnums.

Šo rakstu rediģēja echo3: 16.12.2008 13:18

[Ungaarijas ragas...]

— Jā… Jā, dosimies, — Elizabete atviegloti piekrita, gribēdama tikt tālāk prom no vietas ar peli. Meitene pēc iespējas turēdamās pa pēdām Jurim, sekoja viņam.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 16.12.2008 13:26

[Elony]

Ali-Baba palaida vaļā ēzeli ko bija turējis. Nē, tas nebija viņa ēzelis.
Viņš jutās vīlies un nonākts.
Palaidis ēzeli vaļā, viņš nomauca gredzenu no pirksta un nometa zemē. Virspusē vairāk izlauzās Nameja apziņa.
"````ķis un viltojums, man to nevajag, tas nemaz nepalīdz."
Un viņš centās kustēties uz pils pusi.
"Iesim taču vienreiz, lai arī es īsti nesaprotu vairs, kur un kāpēc ejam..."

[Seratna]

Rūķis Likvidators.

Tikko ceļinieki bija izlēmuši pamest pļaviņu, no ābeles atskanēja skaļš svilpiens. Ābeles zaros sēdēja kāds jauns īsa auguma rūķis, kas vairāk gan atgādināja Pīteru Penu, puiša acis dzirkstīja uzjautrinājumā. — Un es jau gaidīju, cik ilgu laiku jums vajadzēs, lai notītos. Tīrīšana aizņem zināmu laiku un jūs man traucējat novākt aiz jums. Tiš, tiš, — puisis tišināja atpalicējus. Un tu, — puisis skaļi nosvilpās vēlreiz un norādīja uz Ali Babu, — Pēc tevis ieradīšoties vakarā, kad saule rietēšot.

Ēzelis nolidoja no ābeles un arī rūķis veikli norāpās no tās. Ignorēdams ceļiniekus, viņš sāka veikli vākt kopā ēzeļu baru.

Vide.

Priekšā ceļiniekiem pavērās iepriekš ietais ceļš. Pils brīnumainā kārtā ar nebija mainījusi atrašanās vietu. Saulei rietot to vajadzēja sasniegt.

[Beppo]

Uz pili? Jā, tāds laikam bija viņu mērķis, pirms Juris nogriezās labības laukā. Nevarētu gan teikt, ka tam būtu bijušas sliktas seks, un pie šīs domas Naula apmierināta noglāstīja Kučiera jeb Mirabellas smukās krēpes, joprojām sēdēdama tam mugurā. Pagaidām tas bija visai ērti un krietni patīkamāk kā čāpot pašai savām kājiņām, tādēļ Naula ij netaisījās rāpties nost.
— Eu, nemet tak prom tādu smuku gredzenu! — viņa iesaucās, sašutusi par Ali Babas izšķērdīgajām tieksmēm, — tev taču obligāti nav tas jāizmanto, to var arī vienkārši valkāt!
Ko tādu Naula nespēja atstāt mētajies zemē, viņa gar vienu sānu nošļūca no zirga, pacēla gredzenu un uzmauca sev pirkstā. Uzrāpties atpakaļ Mirabellas mugurā gan nevarēja būt viegli, tāpēc Naula to nemaz nemēģināja — palika kājniekos.

Šo rakstu rediģēja Antaress: 16.12.2008 16:21

[Malduguns]

Stefans bija pārsteigts par divām lietām. Pirmām kārtām par to, ka duncis tik tiešām bija palīdzējis viņam atbrīvoties no tā nolādētā striķa un otrām kārtām par to, ka ābolu sainis likās neizprotami viegls.
Lai nu kā, puisis atgrieza visus vienu no otra, īpaši neklausīdamies kņadā visapkārt. Tagad katrs varēja klīst kur vien vēlējās savā nodabā. Vairāk vai mazāk.
Uzmeklējis Elizabeti no Venēcijas, viņš plati uzsmaidīja meitenei.
-Viss tomēr izskatās labāk nekā pirms kāda laika,-puisis nopietni sacīja.

[Pūķēns Sāra]

-Paldies,- brīdī, kad Stefans sagraizīja arī striķīšus, kas saistīja viņu, Konstantīns pateicās.

-Kādam ir materiālās finanses, ar kuru palīdzību tas varētu atrast naktsmājas? Es saprotu, ka pils izskatās aicinoša, bet ja nevēlieties nonākt pūķa rīklē, un es neesmu pārliecināts vai tagad tur patiesi nav pūķis - cilvēkēdājs, tad mums vajadzētu palikt pilsētā un uzzināt no vietējiem, kur devusies Zeltmatīte. Kā arī būs iespēja atrast jūsu draugu un manu pavadoni,- izsakot pēdējo sakāmo, viņš palūkojās un Naulu un Mirabellu - Tik savādi - kļūstot daiļāks, arī dzimumu maina...

[echo3]

Liels paldies. - Juris bija pateicīgs Stefanam. - Citādi tāda bērnudārza sajūta.

Kad ierunājās Konstantīns, Juris atsaucās, - Man nav naudas, un arī dārglietu nav. Bet es te neredzu pilsētu, tikai pili. Kāpēc Tu domā, ka tur varētu būt pūķis? Un, jā, es jau Tev reiz vaicāju, kādēļ Tu Pelnrušķīti sauc par Zeltmatīti? - Puisis apdomājās un pajautāja vēl, - Kāds draugs un kāds pavadonis? Vispār mums būtu kaut kas aši jāizdomā, lai šis Ali Baba nekļūtu par īsto. Rūķis teica - šovakar.

[Elony]

Par gredzenu viņš tikai paraustīja plecus. "man nepatīk, ka tas ir pie manis. Neliekas, ka tas būtu pareizi. "

"Pēc manis šovakar?" pārvaicāja Ali-Baba/Namejs, kad rūķis šim izteica nejauku vēsti. Papurināja galvu, novilka no kājas kurpi un svieda rūķim, gluži kā prezidentam Bušam.
"Allahs lai soda tevi par taviem grēkiem un ļaunprātību, Sātana punduri! Bet mani tu savos nagos nedabūsi!"

Pēc tam tinās prom no bīstamā un draudošā eksemplāra.
kad ieskanējās runa par naudu, viņš izvilka no kabatas sauju ar zelta monētām.
"Es atradu alu, kurā bija daudz visādu spīdīgu lietiņu. Liekas, ka es jau jums par to teicu. Nu, nedaudz paņēmu līdzi, ja nu noder...
Tādēļ domāju, ka ja vajadzēs, samaksāt varēšu par naktsmītnēm vai tādām lietām."

[Pūķēns Sāra]

-Zeltmatīi, jo viņai ir skaisti, zeltīti mati un vārda viņai īsta nebija, tikai lama, kā pati viņa to dēvēja.- Viegli paraustot plecus, Konstantīns atbildēja uz atkārtoto Jura jautājumu, kad pievērsās pārējo jautājumu atbildēšanai.
-Pilsēta ir, tikai vēl saskatāma nav, pūķis arī ir, jo pats ar to sastapos - par laimi man, tobrīd īstā pūķa līgums bija beidzies un tas aizlasījies prom, bet, lai pasaka nepajuktu, izpalīdzēja cits pūķis, kurš ir zālēdājs. Arī princese ir, kura ir garlaicības apsēsta, un vēl ir vesels bars cilvēku, kas to cenšas izklaidēt, bet visi, kuriem tas neizdodas, tiek sūtīti pūķa rīklē. Iespējams, esiet dzirdējuši to pasaku. Ja runājam par draugiem un pavadoņiem, tad tas vairāk attiecās uz viņiem,- Konstantīns pamāja vienradža un Naulas virzienā, -zirgs, kurš man tika dāvāts kā pavadonis, bija viņu draugs un tas palika pilsētā, kamēr gāju lūkoties, kas notiek pilī. Ļoti patīkams pavadonis un labs padomu devējs.-
-Kas attiecas uz mūsu Ali-Babu, tad nav nekādu ideju. Piedod, draugs.- Konstantīns līdzjūtīgi uzsita pa Nameja plecu - viņi visi bija vienā bedrē un dalījās vienā nelaimē, tikai dažus tas piemeklēs krietni ātrāk nekā citus, kā tas gadījās ar šo subjektu.