Pasakām pa pēdām, [C][GM][PZP][PG-13] Opcijas

[Logan]

"Pasakām pa pēdām"

© Denija & Dženija

Feju krustmātes namiņš.
Nenosakāms gads un datums.

Platais, ar sārtiem un pelēkiem bruģakmeņiem izliktais ceļš veda uz pili, kas slējās pāri visai pilsētai. Ceļa malā atradās taciņas un žodziņi, kas sargāja ciemata iedzīvotāju mājas, dažādu krāsu būdiņas glītiem stikla logiem, kas saulē spīdēja kā lāstekas, un mazām koka durtiņām ar grezniem klauvēkļiem. Turpat, netālu no pils vārtiem, pati pēdējā māju rindā atradās mājiņa ar koši sarkanām durvīm. Tai apkārt slējās smalku koka mežģīņu žodziņš, uz mājas ieeju caur baltiem koka vārtiņiem veda baltiem oļiem nobērts celiņš, kam abās pusēs auga margrietiņas. Mājai bija kaut kas no piparkūku namiņa un karietes sajaukuma, tāda ieapaļa, ar apaļiem lodziņiem, mežģīņu aizkariņiem, glītu dakstiņu jumtu un puķu podiem uz palodzēm tā slējās starp rožu un liliju dobēm, kas ieskāva māju. Pār māju nolīcis bija milzīgs sēru vītols, tam gar saknēm tecēja smalka urdziņa, jautri čalodama tā aizvijās līdz akai, kas atradās dārza tālākajā malā. Ap aku un tālāk esošo dārza lapeni auga baltas rozes. Lapene slēpa šūpuļkrēslu un nelielu galdiņu, uz kura joprojām stāvēja trīs grāmatas. Lapenes jumtu un koka režģu sienas slēpa vīteņi, kas šobrīd ziedēja sārtiem zvanu ziediem, kas vējā klusi skanēja. Aiz lapenes ziedēja ķiršu koks, kura ziedos spēlējās kamenes, bet zari slēpa būrīti, kurā ligzdu vija divas baltas dūjas. Abas sēdēja uz mājas jumta un dūdoja par mīlestību, sauli un laimīgu nākotni, piešķirdamas pastkartītes cienīgajai ainai pēdējo otas triepienu.


Šobrīd ap māju bija salasījusies visai savāda kompānija. Mājas durvīs stāvēja namiņa īpašniece, noraudājusies sieviete, viņa bija atvērusi durvis meitenei, kuru nevarēja nepamanīt - pār meitenes muguru noļukušas krita divas ēzeļa ausis. Turpat pie taciņas, kas veda uz durvīm, liliju dobē gulēja pārsauļojies puisis netīrās drēbēs, iespējams tieši tāpēc mājas īpašniece bija tik nelaimīga - lilijas bija pagalam. Vienā mājas pusē bija dzirdams ņurdošs pūķis, kura zobos atradās visai vāji tērpta būtne. Otrā pusē mājai, pie lapenes kā no zila gaisa bija uzradies izskatīgs melnmatis ceļa drēbēs. Turpat pie vārtiem atradās arī gara auguma pirāts, bet pa lielceļu šurp devās meitene, tērpusies karstajam laikam neraksturīgi biezos vilnas svārkos. Visai šai dīvainajai apvienībai bija jāpierēķina vēl viens jauneklis, kurš jau atradās iekšā namiņā.

Iekšpusē namiņš bija lielāks, nekā izskatījās no ārpuses. Mazs gaitenītis veda uz viesistabu, kuras sienas klāja oranžas tapetes, gluži kā ķirbja mīkstums. Telpā atradās kristāla galdiņš un četri lieli un mīksti sarkani dīvāni. Gar sienām salikti bija grāmatplaukti, viss bija pilns ar pasaku grāmatām, uz galda atvērta stāvēja pasaka "Mazā Nāriņa". Neierasti šai pasakai, attēlā bija redzama Ariela, kas atvadās no sava prinča un sola viņu gaidīt līdz viņš pārradīsies. Trupat blakus stāvēja kabatlakatiņu kastīte, slapji, pieraudāti kabatlakatiņi mētājās visur, izskatīdamies pēc sniega pikām. Uz mazajiem rūtotajiem lodziņiem arī iekšpusē atradās puķu podiņi, pilni ar neaizmirstulītēm. Neaizmirstulītes rotāja arī lielo paklāju, kas sedza grīdu. Nekas daudz te nebija, nekas tāds, kas ciemiņiem nebūtu jāredz.

Noraudājusies mājas saimniece nometa vēl vienu kabatlakatiņu un vārgi uzsmaidīja meitenei ar ēzeļa ausīm. - Kā varu šai nestundā palīdzēt, mīļā?

[Seratna]

Zirgs Kučieris.

Zirgs Kučieris cītīgi labības laukā gremoja pilnās vārpas. Viņam tīri labi patika Juris, kas bija izdomājis viņu pabarot, — Nu sakarīgs skuķis nu..Ar klaiņoja apkārt, meklēja Feju krustmāti..Kas jums visiem ir ar to Feju krustmāti?..Smuki dziedāja. Nu tā — Lai nāk, lai nāk, lai nāk smaga diena.. Zirgs zirdziski iezviedzās un ieaurojās pilnā kaklā, tā, ka tikai retais varēja saprast vārdus.
Nu kaut kā tā, — viņš klusi nobubināja, pietvīcis tik sārts, ka tas pat bija redzams.

Apkārtnes apraksts.
Ceļinieki iznāk glītā laukumiņā ar zaļu zālīti, jauku avotiņu un divām skaistām ābelēm — vienā aug sarkani un otrā dzelteni āboli. Kāds tādas ābeles jau ir manījis. Avotiņš jautri urdz un burbuļo, ūdens tajā dzidrum dzidrs, mašīneļļas pēdas nemana. Pūš viegls vējiņš.
Kurš nav ēdis pusdienas? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/rolleyes_a.gif)

Šo rakstu rediģēja Kaķis: 09.12.2008 17:02

[Beppo]

Naula visu laiku bija gājusi klusēdama, lai neuzsprāgtu dusmās par savu neuzmanību. Šitā ļauties sasieties! Varētu padomāt, ka Nif-Nifs nav neveikls ruksis, bet gan laumiņa. Taču, kad Juris tīšuprāt nogriezās no ceļa, viņa apstājās kā zemē iemieta.
— Paklau, mēs grasījāmies iet pie kašķīgās princeses, kurai es atdevu sarkanās kurpītes, — sieviete protestēja, — ja reiz Kučieris ir Pelnrušķītes zirgs, un viņu es dabūju no princeses, tad tas ir visai saprātīgs lēmums, tev tā nešķiet? Un kas tas tev tāds vispār par pavadoni, šitām pasaku lietām nevar ticēt! Pie šiem vārdiem Naula pakasīja labo ausi. Mjā, kārtējo reizi. Viņa īgni paskatījās uz zirgu sev blakus un u brīdi pat apsvēra iespēju šito blusu perēkli atstāt tepat, taču alkatība ņēma virsroku — nu kā viņa tīšu prāt bez īpaša iemesla atstās savu īpašumu! Nu nē.

[Malduguns]

Stefans runās diez ko neiesaistījās. Viņu vairāk uztrauca kārbiņa, kura bija noglabāta krūšu kabatā un ik pa laikam slīdēja no tās ārā, it kā būtu noburta. Ar brīvo roku puisis to izņēma, apskatīja un iebāza atpakaļ kabatā. Stefans nebija tajā labākajā omā, turklāt viņam gribējās ēst. Tomēr tad, kad visi sāka stāstīt par savām likstām un ķibelēm, puisis aptvēra, ka izvairīties no atstāsta viņam visdrīzāk neizdosies, tādēļ pār pļaviņu atskanēja Stefana tīkamā balss.
-Es esmu Stefans, nāku no Bristoles. Nonācu šeit pēc gaužām dīvaina rīta, kura laikā ar mani nejauki izpēlējās mana atmiņa vai arī mani pieraksti. Uzreiz, kad nonācu šeit man uzplijās, lai parakstu līgumu par to, ka esmu Džeks ar visu garo pupu. Turklāt man piedāvāja zemākā labuma būdiņu un trīs pupas. Atteicos no būdeles un sev piedāvātās lomas, vien pupas palika pie manis. Devos meklēt kādu, kurš man pastāstītu ceļu pie Feju krustmātes, pret nakti mežā uzdūros būdiņai, kurā dzīvoja cilvēkēdāju māte, tādēļ tur ilgi neuzkavējos, viņa mani aizsūtīja pie kādas savas radinieces, kura arī nebija diez ko laipna. Rūķītis man uzplijās vairākkārt un visu laiku borēja, ka jādabū uzturēšanās atļauja vai kas tamlīdzīgs, bet konkrētus norādījumus dot nespēja. Pa ceļam vēl pārmiju pāris vārdus ar kādu raganu, kuras lielākā vēlme tobrīd laikam bija mani iegrūst kurināmajā krāsnī, par kuras siltumu gādāju, lai dabūtu zābakus. Vēlāk es nonācu pie kādas alas, kur man sanāca neliela saķeršanās ar tās apsargu, bet beigu beigās viņš mani izlaida alai cauri un es nonācu jūrmalā. Pamācīju kazlēniem skaitīt, lai cik muļķīgi tas arī neizklausītos un šie mani nosūtīja tālāk pie kāda vecīša, no kura dabūju laivu apmaiņā pret zābakiem. Laivā papļāpāju arī ar zelta zivtiņu. Nonācu pilsētā, kurā dzīvoja Feju krustmāte, tomēr to nezināju un sekoju pūlim uz baznīcu, kur izdabūju no viena puišeļa to, kur dzīvo Feju krustmāte. Tā nu steidzos turp. Un, ja godīgi, tas viss izklausās vēl murgaināk nekā manu pacientu prātā,-Stefans diezgan ātri nobēra.-Ja es to censtos kādam pastāstīt, mani droši vien iespundētu kopā ar viņiem un diez ko neuztrauktos par to, ka visādā citādā ziņā es būtu tīri normāls.
Stefans nopūtās un atglauda gaišbrūnos matus prom no sejas. Viņam vajadzēja atgriezties, lai atkla ieslīgtu ierastajā un neapšaubāmi nožēlojamajā rutīnā.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 09.12.2008 19:02

[echo3]

Man šķiet, ka Kučieris tikai nāk mums līdzi, nevis mūs ved. - Juris pameta acis uz zirgu. - Katrā gadījumā es meklēju Pelnrušķīti, nu, vai arī viņas kurpes - esot nozagtas. Un pavadonis man ir tāds, - puisis izvilka lodīti no kabatas. - Glindas dāvana no Oza zemes. Teica "Šitādas mans tēvs taisa, tās uz laimi. Tiksi tur, kur vēlies nonākt." Par Glindas tēvu neko neesmu dzirdējis, bet Oza zemē Glinda ir Labā Dienvidu burve.

Es esmu Juris. - Puisis atsaucās uz Stefana stāstījumu. - Es pirmajā brīdī nodomāju, ka Tev iedalīta loma "Džeks, Milžu Uzvarētājs". Starp citu, es arī satiku raganu, lai gan pasakā bija jābūt zāļu sievai-burvei. Ragana gaudās par nepareizo Grietiņu, un tad es pajautāju, vai viņai visās pasakās reizē jābūt, bet tad uzradās nikns rūķis un neļāva mums turpināt runāties.

Pasaku lietām var un vajag ticēt. - Juris bija apstājies un tagad pētīja ābeles, tāpēc uz protestu atbildēja diezgan izklaidīgi. - Nu, kurš ābols dāvina tās lieliskās ausis, un kurš noņem? Vai arī strautiņš noņem, arī tā pasakās gadās.

[Elony]

"Es laikam tiešām sāku aizmirsties... liekas, ka aizmirsu ko svarīgu..." arābs ierunājās. Viņš padevīgi gāja līdzi pārējiem.
"Mēs meklējam Pelnrušķīti, to es sapratu, bet es nesaprotu kā... viņa nav savā pasakā, ir kaut kur citur... tad mēs tagad meklējam viņas pasakā kaut kādas ziņas, kur viņa devās, ja?
Piedodiet, ja jums tas ir skaidrs, jo man nav... man drusku nav labi ar galvu, nevaru atcerēties, vai kaut ko zinu par viņu vai arī nē... satiku kaut kādu skuķi jurtā, tad vēl Aļošku vai ko tamlīdzīgu. Tad vēl kādu sargu, kas man gribēja izspiest kukuli... it kā nekā nebija..."
Arāba skatiens pievērsās Naulai...
"Ēzeļa ausis... atcerējos! Man taču pie koka ēzelis pieiets!" Viņš gandrīz vai salēcās.
"Vai arī nē..."
Arābs paskatījās uz Juri.
"Tas neiet kopā ar datoru montēšanu... ar mani nav labi, tev taisnība... viss ir tā kā miglā tīts..."

[echo3]

Ar datoru montēšanu tas tiešām neiet kopā. - Juris nopietni teica. - Bet pavisam kopā neies pēc divām dienām. Vēl tu vari censties kaut ko atminēties. Un visu, ko atminies, lūdzu, saki skaļi.

Juris apklusa un sāka kaut ko pārdomāt, raudzīdamies uz koka lodīti savā rokā. Viņš bija skaļi vēlējies doties atbrīvot Naulu no ēzeļa ausīm, un tagad viņi visi stāv pie ābelēm. Juris cerēja, ka tās ir īstās. Ja nu lodīte tiešām palīdz atrast, ko vēlies, bet vēlēšanās ir jāizsaka skaļi, un tad jāiet? Būs jāpārbauda.

[Massacre]

Elizabete nerunāja. Jo tie oļi! Ak, mī un žē! Kur tie laiki, kad laikos varēja skraidīt kaut pa stikliem un kājas tikai mazliet smeldza. Tagad šķita, ka katrs akmentiņš ir tur nolikts, lai viņu novāktu piecas reizes ar katru soli. Tomēr, ja iekšēji viņa lamājās ļoti nejaukos vārdos, tad ārēji izskatījās, ka Elizabete vienkārši ir ļoti koncentrējusies vai par kaut ko saspringti domā, taču stāja viņai joprojām bija stalta un gāja sieviete ļoti pārliecinoši, tāpēc uzminēt iemeslu tam, par ko viņa īsti domāja bija tā pagrūtāk.
Ieraudzījusi ābolus Elizabete novaidējās Vai šī vieta ir radīta, lai mani izvestu no sajūtām, ko?, taču neko vairāk neteica, jo vēdars, kurš skaļi ieburkšķējās deva par sevi ziņu.

"Ja kaut kā var pārbaudīt vai tos ābolus ēst ir droši, tad lūdzu izdariet to, savādāk man nāksies apēst kādu no jums, jo es vēlos palikt tādā pašā ķermeņa stāvoklī kādā šeit ierados. Lūdzu?" viņa runāja nopietni, pat dedzīgi un lūdzoši, taču kaut kas lika aizdomāties par to vai viņa gadījumā nav runājusi nopietni par cilvēku ēšanu? Varbūt tā bija īpaši lieliska ironija? Nu, labāk nemēģināt to noskaidrot, vai ne?

[Elony]

Ali-Baba pacēla vienu roku un parādīja rupju žestu.
Patiesībā tas nebija rupjš žests, viņš rādīja gredzenu uz lielā pirksta. Vienkāršs sudraba gredzens.
"Šito man čūksta iedeva par ūdeni... tas piepilda vēlēšanos... tikai ne tā kā vajag. Bīstami lietot, var nonākt sazin kur vai dabūt sazin ko.
Tas ir viss, kas svarīgs bija mana ceļojuma laikā."
Viņš pastāstīja.

[Ungaarijas ragas...]

— Ja pareizi sapratu, tad kādai piektajai, jā, nezināju, ka visas sev gribēs, tagad būs jādomā, — Elizabete noburkšķēja, tad atkal paskatījās uz Juri, — Te nu laikam mūsu intereses dalīsies. Tu gribi pie Pelnrušķītes, bet es pie balss, kas skan no pils. Muļķīgi varbūt, bet liekas pazīstama.
Tomēr viņa sekoja Jurim.

— Sakarīgs skuķis, ko? — Elizabete domīgi pārprasīja, — Vai tik arī nebūs no mūsdienu realitātes, jo tādas dziesmas izpilda manas pasaules mūziķi.
Šaubas pavisam izzuda, kad zirgs sāka aurot dzirdētu dziesmu, tāpēc meitene līdzko viņš pieklusa, sāka dziedāt turpinājumu:
— Lai nāk, lai nāk, lai nāk smaga diena, mēs dzīvosim to stundu pa stundai... — tālāk viņa nedziedāja, jo nezināja dziesmas vārdus, — Jap, to izpilda grupa Bet bet un autors Račs. Vai tas nozīmē, ka tā meitene ir no Latvijas? No mana laika? Klau, pastāsti ko tu vēl par viņu zini, kur viņa devās un tā.
Naula tā nevarēja būt, diezin vai šis ēzeļausainais rūgumpods spēja maz dziedāt. Piepeši viņa iedomājās kaut ko: — Kučier, tā balss, kas skanēja no pils, nu tā, kas pateicās Feju Krusmātei, tā nav tās pašas meitenes balss, kas dziedāja šitās dziesmas?

Jā, ēzeļausainais rūgumpods jau uzdarbojās, apliecinādams savu rūgumpodību, par laimi viņi bija gana daudz, lai varētu ignorēt Naulas protestus un vest viņu līdzi.
Elizabete ieklausījās Stefana stāstītajā, tomēr nevarēja novērst acis no āboliem. Tīrā laime, ka viņa nebija tik kāra uz tiem, lai tagad mestos klāt ābelei… un dabūtu ēzeļa ausis.
— Eu, Kučieri, tu vari apēst ābolu un varbūt dabūsi sev arī ēzeļausis!
Arābu meitene ignorēja, trakos vienmēr vajag ignorēt, turklāt viņš tāpat pēc divām dienām zaudēs atmiņu. Varbūt tā pat labāk. Nevajag parakstīt līgumus ar neskaidriem nosacījumiem, Elizabete vīzdegunīgi nodomāja un saraukusi degunu novērsās no "Ali Babas"

[Seratna]

Zirgs Kučieris

Zirgs Kučieris parāvās tālāk no meitenes, kas taisījās kādu apēst. Nekad nevar zināt kas tādiem ienāks prātā. Zirgam par zirgu desām kļūt nebija vēlmes. Nop, tā nav viņa, — zirgs sparīgi purināja galvu. Izlicies, ka nav dzirdējis meitenes teikto par to ābolu graušanu, viņš parikšoja nostāk, labības laukā un kāri grauza vārpas. ar vienu acs stūrīti gan uzmanīdams ceļiniekus.

[echo3]

Ābolus ēst pasakās nav droši, cik zinu. - Juris nomurmināja. - Var dabūt ragus pierē vai, lūk, pūkainas ausis. Tas ir - apēdot ābolu no vienas ābeles. Otrai nāktos pieburtos labumus aizvākt. Tikai kura ir kura?

Tad puisis uzsmaidīja zirgu komandējošajai jaunkundzei. - Es vēlos nokļūt pie Pelnrušķītes un tad aizvest viņu pie Feju krustmātes, lai mēs visi tiekam katrs uz savām mājām. Varbūt tev ir kāda labāka ideja prātā?

[Beppo]

Naula jau bija grasījusies ķerties pie āboliem, bet Jura komentārs viņu apturēja. Vēl vienu pāri ēzeļa ausi varētu pieciest, bet ragi jau būtu par traku. Ar tiem būtu krietni grūtāk tikt galā.
— Tā mēs visi te stāvēsim un blenzīsim uz āboliem un visi gaidīsim, kad kāds cits riskēs, ja? — viņa drūmi iejautājās un, negaidīdama, ka kāds atbildēs, norāva pa ābolam no katras ābeles un piegāja pie Kučiera.
— Vai tev nešķiet, ka āboli varētu būt garšīgāki, par tām sausajām vārpām, ko? — Naula apjautājās zirgam. Viņai gan nebija ne jausmas, vai zirgi ābolus maz ēd, bet neiespējami tas arī nelikās. Galu galā — mēģināts nav zaudēts.

[Seratna]

Zirgs Kučieris.

Zirgs paskatījās uz Naulu un noraidoši papurināja galvu, — Nop.
Šķiet, ka viņam nebija vēlmes būt eksperimenta upurim. Bet viņai noteikti garšos, — nags norādīja malkas cirtēja meitiņas virzienā, kas bija izteikusi vēlmi kādu apēst. Lai ēd ābolus.

[Ungaarijas ragas...]

— Cik tad daudz šitādu mutantābeļu te ir? — Elizabete izbrīnīta nopētīja abus kokus. Doma par ragiem viņu iedvesmoja. Varēs badīties.
— Labi, esmu ar mieru, — meitene dzīvespriecīgi noteica un piegājusi pie ābeles ar dzeltenajiem āboliem vienu norāva un sāka ēst. Tas taču nevarēja būt briesmīgāk par atrašanos pūķa zobos. Un kas gan ir dzīve bez avantūras. Jā, nost ar garlaicību, Elizabet nokoda vēl vienu kumosu.

[Seratna]

Vide

Āboli garšoja pavisam labi. Nekādas mutācijas Šeherezādes izskatā arī netika manītas, ja nu vienīgi viņa izskatījās kā cilvēks kas ēd, kamēr pārējie izskatījās pēc cilvēkiem, kas neēd (zirgs nevarēja izskatīties pēc cilvēka, kas ēd, jo viņš bija zirgs).

[Ungaarijas ragas...]

— Mmm, labs, — Elizabete pilnu muti noteica, tad ātri norijusi kumosu, pasmaidīja, — atvainojos par runāšanu ar pilnu muti.
Labi, iesāktais jāpabeidz, ja nu sarkano ābolu ietekmē atstiepju pekas, pieminiet ar labu vārdu, — meitene vieglprātīgi noteica, lai gan iekšēji trīcēja un drebēja.
Būtu nu likusies mierā, mož tiešām būs indīgi. Pirms zaudējusi dūšu galīgi, meitene pasteidzās ar otru roku noplūkt ābolu no otras ābeles. Grrr, kaza, ko tu dari!
Šo ābolu gan viņa ēda piesardzīgi — vispirms nokoda mazu kumosiņu, kuru vispirms pakošļāja un tad mazu gabaliņu no šī kumosiņa norija. Ja nu indīgs, pārējo izspļaus un pamēģinās ātri izraisīt pati sev vemšanu. Jā un uzvedīsies kā nolāpītā anoreksiķe, vai bulīmiķe, vai kurā tur gadījumā visu izvemj regulāri. Brrr, kā tā var. Vispār man jau vienmēr bija licies ka Antra nav pie pilna prāta, duh zinātu, ka džeki šamējo aiz muguras apsmej, kamēr viņa ērmojas.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 10.12.2008 17:30

[Seratna]

Zirgs Kučieris

Zirgs pameta skatienu uz Šeherezādi un sāka vāļāties labības laukā, skaļi zviedzot, — Nu svētais vienradzis, nu! patiešām — meitenei pierē bija izaudzis paprāvs, tīri glīts pēc skata un visādi citādi jauks kaula veidojums. Nu labi - tas bija diez gan paprāvs kaula veidojums, ko varētu izmantot par apģērbu pakaramo (ja Šeherezādei tā (apģērba) būtu pavairāk).

[Ungaarijas ragas...]

Elizabete sajutusi sev uz pieres neparastu smagumu, izspļāva atlikušo kumosu, un zirga uzvedība liecināja, ka tiešām kaut kas nav kārtībā. Meitene paņēmusi abus ābolus kreisajā rokā, pataustīja raga veidojumu un atplauka platā smaidā.
— Burvīgi, ja teorija par to, ka dzeltenie āboli ir pretlīdzeklis, apstiprināsies, tad mums būs pieejami bioloģiskie ieroči.
Elizabete savu runu noteica ar zinātņu vīra cienīgu žestu ar ragu un nokoda kumosu no dzeltenā ābola.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 10.12.2008 17:57

[Beppo]

Šeherezade ar ragu pierē izskatījās visai amizanti. Naula pakasīja savu kreiso ausi — tās vispār var beigt niezēt!? — un iekodās dzeltenajā ābolā. Kādā krāsā bija tas nelaimīgais ēzeļausu ābols? Dzeltens? Sarkans? Zils? Rozā ar zaļām sirsniņām? Tas Naulai bija pagaisis no atmiņas, bet, ja reiz tai tur Šeherezadei nekas nenotika, ēdot dzelteno ābolu, kāpēc gan lai kaut kas notiktu Naulai?

Šo rakstu rediģēja Antaress: 10.12.2008 18:22

[Malduguns]

Stefans uz ābolgraužiem lūkojās ar dīvainu piesardzību skatienā.
-Jūs taisāties apgrauzt katru ābeli, lai novērotu efektu?-puisis neticīgi vaicāja.-Un jā būtu ja tu mēģinātu atkal sarkano ābeli?-viņš vaicāja Elizabetei.-Varbūt tas noņems to... to... to tur.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 10.12.2008 21:34