Vilciens, kas dodas uz elli Opcijas

[ils]

Spoku stāsts veļu laikam. No avīzes "Sekretnije materiali XX veka", šī gada 22. numura.

1911. gada 14. jūlijā no Romas dzelzceļa stacijas atgāja neliels vilciens: lokomotīve un trīs vagoni.
Tas veda publiku, lai apskatītu kilometru garu tuneli Lombardijas kalnos - XX gadsimta sākumam
unikālu būvi.
Šo izklaides ekskursiju Itālijas bagāto un aristokrātisko ģimeņu pārstāvjiem noorganizēja firma
"Sanetti", 106 pasažieri ar interesi vēroja ievērības cienīgās vietas jaunajā dzelzceļa posmā.
Pēc dažām stundām vilciens jau bija Lombardijā. Lūk, priekšā jau redzams tas pats tunelis.
Sastāvs iebrauc tajā. Taču otrā pusē tas tā arī neparādās...

Apziņas aklais plankums.

Policija un dzelzceļa strādnieki rūpīgi izpēta tuneli. Taču nav atrodamas, ne katastrofas pēdas,
ne pat kvēpu pēdas no tvaika lokomotīves dūmiem uz tuneļa griestiem.
Toties, tiek atrasti divi pasažieri no pazudušā sastāva, kuri atrodas šoka stāvoklī. Tikai pēc kāda laika
viņi spēj atgūties un pastāstīt, kas notika.
Pēc viņu vārdiem, apkārtne ap vilcienu pēkšņi pārklājusies ar piena baltu miglu. Tuvojoties tunelim,
tas kļūst aizvien biezāks, pārvēršoties stīgrā šķidrumā. Pasažierus pārņem šausmīgas bailes un viņi izlec
no braucošā vilciena - jo abi tajā brīdī atrodas vagona vējtverī. Acīmredzot, pārējie pasažieri nepaspēj to
izdarīt.
Nelaimīgie vēl ilgi cieš no psihiska rakstura problēmām, ko izsauc spēcīgs stress, taču pakāpeniski
viss atkal ir normas robežās. Vilciens tā arī nekur neparādās...
Precedenta sabiedēti, Itālijas dzelzceļa valde slēdz tuneli satksmei un pat aizber ieejas ar akmeņiem.
Kara laikā tuneļa velves iebrūk aviabumbas trāpījuma rezultātā, uz visiem laikiem aprokot šo noslēpumu...
Stāsts ir neticams. Taču pat vislielākajiem skeptiķiem tā patiesums neizraisa šaubas, tāpēc ka visam
notikušajam ir dokumentāli apstiprinājumi, tajā skaitā - liecinieku liecības.
Bet Milānas dzelzceļa muzeja fondos līdz šim glabājas makets, kas līdzinās bērnu dzelzceļas: uzvelkama
lokomotīve, trīs vagoni, sliedes, miniatūrs tunelis.
Savā laikā ar šīs spēļu lietiņas palīdzību inženieri centās modelēt apstākļus, kādos pazuda sastāvs.
Taču neko konkrētu uzzināt viņiem neizdevās...
Likās, ka bez pēdām pazudis vesels vilciena sastāvs ar vairāk nekā simts bagātiem un ietekmīgiem itāļiem
nevarēja neizsaukt spēcīgu sabiedrisku rezonansi. Taču, pretēji gaidītam, notikums neguva plašu atspoguļojumu.
Vietējās avīzes nopublicēja dažus īsus rakstus ar nesaprotamu saturu. Vēl dažas rindas incidentam veltīja
pasaules prese. Un - viss. Policijā lietu steidzami nodeva arhīvā un vairāk par to neatcerējās.
Kāpēc?
Dažas domas, pārdzīvojumi var tik spēcīgi traumēt cilvēka psihi, ka tos uz zemapziņu izspiež apziņas
aizsargmehānismi. var teikt, ka apziņā šajā vietā izveidojas "aklais plankums".
Liekas, ka notikums ar pazudušo vilcienu kļūst par tādu "plankumu". Šoks no notikušā izrādās pārāk
liels. Lūk, tunelis. Lūk, vilciens. Desmitiem liecinieku redz, ka sastāvs iebrauc tunelī, taču no izejas
sastāvs neparādās. Tunelī iekšā vilciena nav... Apziņas aklais plankums...

Turpinājums sekos.

(IMG:http://www.rusf.ru/vk/recen/1999/train4.jpg)

Šo rakstu rediģēja ils: 20.10.2008 19:22

[ils]

Tērauda tīmeklī.

Taču atgriezīsimies pie vilciena – spoka.
Čerkašins un Pacejs ir pārliecināti, ka jebkura, ievērojama telpas pārveidošana izsauc arī laika anomālijas. Vienkārši sakot, supergari tuneļi, superdziļas šahtas, superaugsti torņi maina laika gaitu – tieši tāpat kā aizsprosti un kanāli maina upju tecējumu.
Dzelzceļi ir pēc mēroga vislielākās būves cilvēces vēsturē. Gigantisks metāla tīkls, kas cieši un rūpīgi ietin Zemeslodi, ietekmē dabisko Zemes ģeofizisko lauku, tas nozīmē, arī tās hronālōs procesus, tas ir, laika gaitu...
Tagad atcerēsimies, ka trīs gadus pirms vilciena pazušanas Itālijā notika jaudīga zemestrīce ar centru Mesīnā. Baismīgas plaisas un iegruvumi radās, ne tikai Zemes garozā, bet arī hronālajā laukā.
Var pieļaut domu, ka „klejojošs melnais caurums” koncentrējās virs gigantiskā kalnu tuneļa un vilciens „izkrita” no parastā laika vektora. Tas sāka brīvi pārvietoties no tagadnes uz pagātni, no pagātnes uz nākotni...
Taču šeit, saka pētnieki, vajag vēl ņemt vērā šādu momentu: sliedes, pārmijas, pārbrauktuves ir piesaistītas kādai konkrētai vietai. Tas nozīmē, ka vilciena – spoka kustību nosaka stingras telpas koordinātes – vienkārši runājot, sliežu segums. Tas ir, tas var parādīties tikai tur, kur sliedes ir, kādreiz ir bijušas vai kādreiz būs.
Tā pie Balaklavas vilciens – spoks devās pa 1855. gadā angļu karaspēka izbūvēto vilciena līniju.
Bet Meksikā tas varēja ierasties pa dzelzceļa maģistrāli, kuru iespējams XXI gadsimtā tomēr izbūvēs, savienojot Āziju ar Ameriku caur Čukotku un Aļasku.
Tāds projekts tika apskatīts vēl gadsimta sākumā. Aktuāls tas ir arī pašlaik.
Tā, braucot pa Čukčijas-Aļaskas maģistrāli, vilciens varēja iznirt uz sliežu ceļiem Mehiko priekšpilsētā, bet pasažieri, kādas labvēlīgas apstākļu sakritības dēļ, atstāt to. Pēc viņu subjektīvā viedokļa, tas notika tieši pēc tam, kad vilciens izbrauca no tuneļa.
Tādā veidā arī pasažieri nonāca psihiatriskajā slimnīcā. Bet sastāvs aizbrauca tālāk. Un traucas tagad pa kontinentiem un laikmetiem, baidot dzelzceļa pārmijniekus pārbrauktuvēs, kā arī nejaušus aculieciniekus...

Nozagtais galvaskauss.

Vēl viena neparasta leģenda saistīta ar itāļu fantomu. Iespējams, ka vienā no spoku vilciena vagoniem ceļo palisandra futlāris. Bet tā iekšienē, uz melnas safjāna apdares glabājas Gogoļa galvaskauss...
Vai kāda daļa no patiesības šajā stāstā ir, to vienlaikus ir mēģinājuši noskaidrot divi pētnieki. No Krievijas puses, tas pats Nikolajs Čerkašins, no itāļu – žurnālists Karlo Vizintini. Lūk, kas viņiem sanāca...
1931. gadā Maskavā pārapbedīja slaveno Krievijas pilsoni Svjato-Daņilovo klostera nekropoles un Novodevičjes kapsētu. Atklājās, ka Gogoļa galvaskauss no kapa ir izzagts.
Rakstnieks Vladimirs Ļidins, kas tolaik atradās kapsētā, stāsta: „Zārkā galvaskausu neatrada. Skelets bija tērpts labi saglabātos, tabakas krāsas svārkos, no kuriem rēgojās laukā kakla skriemeļi. Zem svārkiem, veļa ar kaula pogām. Kājās kurpes, arī labi saglabājušās. Tikai piķotie diegi, kas savienoja virsu ar zoli, bija iepuvuši purngalos, bet āda uzlocījusies uz augšu, atsedzot pēdas kaulus...”
Taču, kuram un kāpēc bija vajadzīgs Gogoļa galvaskauss?
Pēc baumām, to vēl 1909. gadā izzaga pēc tirgoņa Alekseja Bahrušina pasūtījuma. Tirgonis bija krievu teātra fanātiķis. It kā viņš uz šo zaimojošo pasākumu bija pierunājis divus klostera nekropoles sargus.
Gogoļa galvaskausam tika izrādīts attiecīgs gods: to izrotāja ar lauru vainagu un ievietoja stiklotā palisandra futrālī, kas no iekšpuses tika apšūts ar melnu safjānu...

Nobeigums sekos.