Dzīvības taka, [GM][PZP][fantasy] Lai sākas medības! Opcijas

[Pūķēns Sāra]

Četri jauni cilvēki bija atvesti netālu no mazā laukumiņa, kuru no saules sargāja lielās koku lapas. Katram no šiem četriem cilvēkiem bija savas domas, uzskati un sapņi, katrs no šiem četriem cilvēkiem bija personība, kuru nespēja atkārtot neviens, starp viņiem nebija nekas daudz kopīgs – ne ārēji, ne iekšēji, bet šobrīd tos vienoja viena liela lieta – vēlme sevi pierādīt, vēlme kļūt par ko lielāku, nekā to, kas viņi bija, vēlme izdzīvot un kļūt par pilntiesīgu vīru, tā bija vēlme dzīvot, vēlme atgriezties no šī rituāla savā ciemā un redzēt cieņu pārējo mednieku sejās. Viņus vienoja šis rituāls, kas to spēja padarīt gan par brāļiem, gan lielākajiem ienaidniekiem.
Viņus visus pavadīja mednieks no pašu ciemata, kurš paceļam nebija teicis ne vārdu. Nebija tā, ka runāt būtu aizliegts, bet mednieki ar savu klusumu ļāva jaunajiem puišiem vai pareizāk vīriešiem vēl pēdējo reizi noskaidrot domas, varbūt pat pārdomāt piedalīties rituālā, kas nebija aizliegts. Dažiem ceļš līdz rituāla vietai aizņēma vairākas dienas un naktis, bet citiem varbūt pat knapi dienu, bet neviena ceļā negadījās ne plēsīgi zvēri, ne arī citas briesmas, bija tāda sajūta, ka viss dzīvais un arī nedzīvais griež ceļu ceļiniekiem, it kā tos aptvertu savādā aura.
Neviens no puišiem nezināja, kas to gaida un uz kurieni īsti tie tiek vesti, neviens no ciema vīriešiem nekad nerunāja par šo rituālu un uz bērnu skatījās nosodoši, ja tas uzdrīkstējās, ko tādu jautāt, jo īpaši puika. Kaut gan starp bērniem klīda baumas, ka pārbaudījums notiek kādā ciematā, kur tevi kar aiz kāju mazajiem pirkstiņiem pie staba ar galvu uz leju un tā atstāj vairākas dienas, vai arī, ka tev liek nedēļu atrasties vienā krātiņā ar plēsīgiem Lavjioriem un jācenšas nevien palikt dzīvam, bet ja vēlies ēst, tad savu ēdienu tiesu jādabū no ikdienišķās zvēru maltītes. Bet neviens no medniekiem, kuri veda jaunos puišus, iespējams, uz viņu lielāko pārbaudījumu dzīvē, nevien neapstājās nevienā ciemā, bet tie nemaz negāja tuvumā nevienam ciemam, it kā tādu nemaz nepastāvētu, toties, kad saule nogurusi lēnām jau sāka slīdēt prom, lai uzņemtu spēkus un nākamajā dienā atgrieztos ar vēl svelošāku karstumu, visi mednieki apstājās, necaurejamo džungļu sirdī. Visapkārt bija koki, kas bija izveidojuši necaurredzamu plīvuru, kad mednieki savam apsargājamajam iedeva nelielu papirusa tīstokli, uz kura bija atzīmēta neliela līkne uz kādu rimbuli, tīstokļa labajā malā bija divas bultas, kas krustojās, norādot uz labo augšējo lapas stūri un kreiso augšējo stūri. Ikviens mednieks atvīstīja tīstokli un pat neapskatoties apkārt, ielika stingri papirusu puiša rokās, tā norādot, lai tas lapu ne groza, ne pats maina iešanas virzienu, savādāk nekad nespēs atrast vajadzīgo vietu un apmaldīsies, līdz to saplosīs kāds nezvērs vai viņš nomirs no ūdens trūkuma. Šī bija vieta, kur tālāk varēja iet tikai šie jaunie puiši, vēl uz atvadām mednieki vai nu sabužināja puiša matus, vai tiem uzsmaidīja, varbūt uzsita kādam uzmundrinoši uz pleca, bet tie neteica ne vārdu, ne kādu mutisku veiksmes vēlējumi. Ikviens no medniekiem strauji devās prom, atstājot sava ciema cerības vienus pašus nezināmā vietā, mežonīgos džungļos. Tai brīdī, kad bailes spēja sākt runāt ar puišu mutēm, kas varēja būt pat ātrāk nekā varētu vēlēties, mednieki bija pazuduši, pat varēja šķist, ka izgaisa, neatstājot aiz sevis pat pēdas, kur nu vēl citas zīmes par savu neseno esamību.
Iespēja atgriezties vairs nebija, nojausma teica, ka pat ja viņi ietu atpakaļ pa pilnībā to pašu ceļu, kurš tika veikts ar savu pavadoni, viņi tāpat nekad neatrastu savu vai kādu citu ciematu, tā kā atlika vien virzīties uz priekšu pa neizbrienamajiem džungļiem, kas te bija biezāki par tiem, kurus zināja ikviens ap savu ciematu, un vadīties pēc nevienam neizprotamās kartes.
Ikviens no puišiem lēnām, bet neatkāpīgi bija sākuši virzīties uz priekšu, varbūt kāds bija naskās, bet varbūt kādam līdz nesaprotamam rombam bija mazāks attālums nekā citiem, bet jebkādā gadījumā viņi visi mērķtiecīgi devās uz romba pusi, nu vismaz viņi tā domāja.
Iespējams, ka Narusam palīdzēja tā vecums, kas nesa vairāk spēka un apķērības kā citiem, bet visticamāk tā bija vienkārši laimīga sagadīšanās, ka viņš bija pirmais, kuram aiz kokiem parādījās koku neieskauts laukums, kurā neviens neatradās. Kaut kas lika domāt, ka šis laukums ir rombs, kuru viņam vajadzēja atrast, nevis kāds ezers vai dūksnājs. Pārbaudot vai simtiem reižu un sēžot paslēpnī kaut vai visu dienu, Narus neieraudzītu ne mazākās briesmas, kas uzglūnētu laukumā vai tam apkārt, kā arī tieši tas pats, kas lika domāt, ka šī ir pareizā vieta, lika arī doties laukā no paslēpņa un ieņemt vietu kā pirmajam laukumā. Tieši tajā brīdī kā jaunais vīrietis bija nolēmis paklausīt vēlreiz šai nojausmai un spēra pirmo soli laukumā, kuru no saules slēpa lielās koku lapas virs galvas, viņš sadzirdēja, pat vairāk sajuta kustību aiz muguras, bet strauji apgriežoties viņš tur neko nespēja saskatīt, tikai koki, liānas un lapas. Sperot nākamo soli laukumā, kustība bija jūtama puisim pa labi, un šoreiz palūkojoties viņš tur spēja saskatīt ko baltu, kas strauji, pat pārdabiski strauji pazuda no redzesloka. Tieši tad, kad šis baltais pazuda, kustība pārgāja uz kreiso Narusa pusi, tur atkal spējot saskatīt to pašu balto... radījumu? Un vai šis radījums vēlēja ļauju? Bija zināms viens, Narus nekad nebija sastapies ar meža zvēru, kas būtu bijis balts...
Luna mierīgi tika uz priekšu, neizjūtot ne svelmi, kas te bija lielāka nekā dzimtajā ciema apvidū, ne arī savādo biezokni, kas te bija vairāk aizaudzis nekā ciema apkārtnē, arī savādā karte nesagādāja problēmas, it kā viņš to spētu lasīt, vai arī pats no galvas zinātu ceļu, kur iet. Puisis bija pilnībā pārliecināts, ka iet pareizajā virzienā, kaut gan gājis viņš jau bija ilgi, bet ne mirkli viņš nešaubījās. Tieši tāpat kā ceļā no sava ciemata, viņu neiztraucēja ne mazākā dzīvā radība, kad negaidīti virs galvas, koku lapotnē, kas bija daudz tuvāka zemei, nekā viņa ciemata apkārtnē, nočabēja lapas, bet šādu čaboņu nespēja radīt vējš, par to Luna bija pārliecināts un vairāk nevis ar prātu, bet sirdi. Lapas nočabēja vēlreiz, likās, ka viņš mirkli tām cauri spēj saskatīt, ko melnu, kad iestājās mēms klusums, lapas pat nekustināja vējš, kas reizēm mēdza iemaldīties zem biezās koku lapotnes.
Rinamalo par spīti visiem pūliņiem bija nomaldījies, vismaz viņam tā likās, jo karte pāris reizes jau bija izkritusi no puiša rokām un sen jau sagrozīta pavisam savādāk nekā to rokās bija ielicis ciema mednieks, bet kas cits atlika kā turpināt iet? Stāvēt uz vietas un gaidīt, ka kāds viņu atradīs arī bija muļķīgi, jo neviens viņu nemeklēs, šoreiz nē. Arī puiša ausis uztvēra savādas putnu dziesmas, kādas viņš ne reizi nebija dzirdējis un kuras uzdzina aukstus šermuļus, liekot vēlēties tikt tālāk no tām. Turpinot ceļu, karte izkrita vēl pāris reizes un bija skaidrs, ka šobrīd tā pilnīgi neko nedot, bet kaut kas lika to paturēt rokās un nepamest uz zemes. Kartei jau atkal izkrītot un Rino pieliecoties, viņš no tuvākajā krūmāja otras puses sadzirdēja kustību, kas stipri atgādināja soļus.
Karte nesagādāja Lapsai nemazākās grūtības, kaut viņš to nespēja nolasīt, jo debesu atrašanos no šīm bultām viņš nespēja saprasts, tās bija pārlieku pretrunīgas ar iepriekš redzēto šamaņa pergamentos, viņš toties spēja sekot acīmredzamajai ceļa norādei. Ja šis bija rituāls, tad Lapsai tas likās vieglāks par vieglu, liekot pat mirkļiem vēlēties smieties, kad viņš ieskatījās kartē, lai redzētu, vai nav noklīdis no ceļa. Jau esot gandrīz pie galamērķa – romba, kas visticamāk apzīmēja kādu ezeru, laukumu vai tamlīdzīgu vietu, aiz tuvākā krūmāja, kas viņam atradās pa kreisi, Lapsa sadzirdēja kustību. To, ka kaut kas nokrīt un kāds liecas tam pakaļ, bet tad mirkli sastingst.

[Pūķēns Sāra]

Rinamalo, Lapsa, Narus, Luna:
Narus atkal jau izdzirdēja zvaniņu skaņas, tikai šoreiz tie iešķindējās tur pat blakus un tieši tad, kad Rinamalo satvēra smiltis un, noteicis savu sakāmo, tās palaida vaļā. Smiltis pirmajā brīdī pacēla gandrīz nemanāmais vējš, nesot tieši uz vietu, kur taka sadalījās, kad smiltis kaudzītē tur nokrita, tai pašā laikā beidzot skanēt zvaniņiem. Jau varēja sākt likties, ka nekas nenotiks, kad pats augšējais graudiņš sakustējās, nokrītot uz kreiso pusi, drīz vien smiltis sakustējās kā dzīvas, sākot līst kā veikla čūska pa kreiso ceļa atzarojumu, ja nevarētu just vieglo vējiņu, kas pūta uz pēdām, tad varētu nolemt, ka smiltis patiesi ir dzīvas. Ar smilšu kustēšanos, Narus atkal sadzirdēja zvaniņa šķindoņu, kas šoreiz nāca... no viņa paša? Jā, palūkojoties uz leju, Narus tikai tagad ieraudzīja ap kaklu jaunu amuletu, kurš iepriekš nu viņam noteikti nebija piederējis. Amulets sastāvēja no nelielas, spīdīga metālas bumbiņas, kuras augšā atradās melna pēc izskata cieta un asa, bet pataustot pūku mīksta spalva, vai pareizāk tās augša. Uz pašas metāla bumbiņas bija savādi raksti, kurus tikai paņemot rokās vai cieši ieskatoties varēja samanīt, bet pašā bumbiņā nejutās nekas iekšā, kas varētu radīt zvaniņa skaņu.



Faia, Vesavots, Rauko:
Baltmatis neko nesakot aizlika roku zem sarkanā auduma ap vidukļa, no tā apakšas izņemot tādu pašu papiruss kāds bija pārējo trīs jauno cilvēku rokās un nelielu ````šķi, kas bija no koka un apvilkta ar izturīgi ādu, lai ūdens no tās nelīst laukā. Papiruss tika atrullēts, tāpat tika atkorķēta ````šķe. Jaunais vīrietis notupās, noliekot papirusu uz zemes un virs tā paceļot ````šķi, kad jau uz papīra nelielā straumītē tecēja virsū ūdens. Šķita, ka papiruss kuru katru brīdi varētu izjukt, kad puisis aizvēra ````šķi, noliekot to atpakaļ zem sarkanā auduma, kad satvēra droši rokās papirusu. Tie, kas bija vērīgi lūkojušies, varēja samanīt, ka pirms vīrietis satvēra papirusu, atlikušais ūdens uz tā sāka veidot savādas straumītes. Papiruss tika pacelts pret sauli, metot uz gaišmata sejas brūngana toņa atblāzmu, kad uz sejas parādījās arī savādas tumšas zīmes un līknes. Izsakoties precīzāk šīs zīmes un līknes parādījās uz papirusa, radot karti, kura iepriekš bija slēpta visu acīm.
-Mums ir jādodas uz šeieni,- vīrietis jau bija atgriezis karti uz zemes, norādot uz kādu trijsūri, kuram vienīgam klāt bija nevienam nezināmas zīmes, -Bet mēs esam šeit,- viņš norādīja uz kādu pavisam mazu rombu, kuram blakus bija viena zīme. No šī laukumiņa uz visām pusēm vijās neskaitāmi daudz līknes un līnijas, bet tikai trīs veda uz iepriekš norādīto trijstūri. -Mēs varam doties pa šo ceļu, bet tad mums būs jāšķērso Freiju lauks,- visiem bija gadījies, ja ne redzēt beigtas, tad dzirdēt no ciema vīriem par Freijām vai Freiju laukiem. Freijas bija aptuveni metru gari plēsēji, kas atgādināja milzīgas/resnas čūskas ar neredzētu lielu apķērību. Pa vienai viņas nebija īpaši bīstamas, ja, protams, tās nepiekļuva tik tuvu, lai upurī iecirstu savus desmit centimetrus garos zobus, kuri varēja būt ar paralizējošu indi, bet daudzas tās bija neapstādināmas elles radības ar milzīgu uzbrukumu klāstu, kuru taktika varēja mainīties ik uz brīdi. Freiju lauki - tās bija purvainas pļavas, kura mudžēja no šiem lopiem un neviens, kurš iegāja šādā laukā, neiznāca no tā laukā. -Es teiktu, ka mums ir jāiet pa šo ceļu,- jauneklis rādīja uz vidējo ceļu, -Protams, mums nāksis vai nu iet apkārt vai šķērsot ezeru, bet trešais ceļš rada pārlieku drošu iespaidu, lai tajā nebūtu kaut kas tāds, par ko labāk nevēlēties zināt, kā piemēram Memozas,- vienīgais ceļš, kurš nēšķērsoja apli kā vidējais vai ovālu kā tas, kas bija pa kreisi, vai kādas citas zīmes, bija pa labi.

[Roviela]

Luna klusi iesmējās un ar roku parādīja uz smiltīm.
- Iesim!
Zvaniņu viņš sadzirdēja, bet, tā kā pirmīt nebija pamanījis, kur tas radās, un tagad ieraudzīja amuletiņu Narua kaklā, tad nosprieda, ka tas pats vien būs bijis. Zvārgulītis, jā.
Ažu no puiša pleciem ieleca kokos, mazliet pašūpojās virs takas un lēnītiņām, tā, lai var viņu visu laiku redzēt, vismaz asti, sāka virzīties pa smilšu un vēja izvēlēto taku. Luna viņam sekoja.

[Massacre]

Samiegtām acīm Faia sekoja katrai Rouēla kustībai, pētot viņu un it kā iegaumējot rīcību un tās rezultātus. Meitene nezināja vai dienās grib būt kā viņš, bet sasniegt to spēju līmeni, kaut vai mazdrusciņ tuvāku, viņa gribēja gan. Faia vēlējās būt laba ciema vecākā un nekautrējās atzīt, ka varbūt pat vislabākā, bet līdz tam viņai bija jāizdzīvo un jāpierāda sevi un šī apņemšanās bija cieta, tai pat nevarēja atrast salīdzinājumu. Sevi viņa bija rūdījusi gadiem un nebaidījās ne no viena šķēršļa. Viņu nebiedēja meža radības, jo viņa zināja, ka vai nu izdzīvos vai mirs, bet līdz tādam rezultātam bija jācīnās vēsu galvu.

Vienu gan Faia uzdrošinājās Rouēlam pajautāt, pēc tam kad bija izklāstījis kur vajadzētu iet:
"Vai šajā ceļā jūs mūs pavadīsiet?" pati viņa tādai iespējamībai neticēja, taču ko viņa par visu šo zināja?

[Elony]

Narum arvien vairāk likās, ka viņam ir dzirdes problēmas. Lai gan ņemot vērā to, kas te notika, redzot kā kustās smiltis, tam iemesls varēja būt arī cits.
Un kad viņam ap kaklu parādījās amulets, Narus vienkārši satrūkās. Kā tas varēja būt?!
Tā tik tiešām bija īstākā maģija! Un pārbaudījums likās arvien savādāks un bīstamāks. Jo te nebija tikai spēcīgi pretinieki un meža zvēri, kā viņš bija domājis agrāk, nē, te bija kas vairāk, te bija maģija.
Narus nopētīja amuletu, bet tā kā nevarēja to nosaukt par īstu, skanošu zvaniņu, mīkla joprojām nebija atrisināta.
Bet viņam negribējās šobrīd par to runāt, redzēs, vai zvanīšana vēl būs un tā lieta ap kaklu nav... bīstama.
Pamājis ar galvu, Narus sekoja Lunu, joprojām vērīgi skatoties apkārt.

[Īvs]

Smiltis gan lika justies neomulīgi. Varēja domāt, ka šeit iejaukta maģija. Bet vai tad tā nebija? Viņa ciemā bija mantoti nevērtīgi maģijas nostāsti no paaudzes paaudzē. Lapsa tam neticēja.
Zvaniņa skaņas Lapsu piespieda balansēt uz savas saprāta robežas. Vienā pusē bija labas dzirdes pamatnoteikums kā saklausīt vissmalkāko apkārtnē, otrā pusē bija iejauktas halucinācijas. Vēlāk gan izrādījās par labu pirmajai pusei, jo viņa acīs nonāca līdzesošā brieda kakla rota.
Prāts joprojām neatvairīja domu par kartes vēstījumu, kas atšķīrās no pārējiem. Vēl jo vairāk par to lika domāt Lunas vārdi, kas, šķiet, domu bija pilnībā sapratis. Būtībā tas nozīmēja, ka šeit neeksistēja tikai paļaušanās uz sevi, bet Lapsa visu dzīvi bija to vien kā darījis.
Lapsa paraustīja plecus un devās pa pēdām Narum.

[Gelkakejs]

It kā nepietiktu ar efektīvo parādīšanos, tagad veiklais gaišmatis sāka burties ap savu papirusu. Vesavots mēmi blenza uz procesu, kurā zinošais cilvēks iegūst karti, ar kādas dziras - varbūt pat burvju - palīdzību.
Baltmatis droši zināja, ka jādodas uz trijstūri kartē. Tātad - Vesavots nolēma - šī cilvēka loma šajā rituālā būs rada ciema mednieka lomai, kas Vesavotu bija atvedis tik tālu. Labā ziņa bija tāda, ka šis vismaz runāja, un runāja viņš par procesu.
Izdzirdis par Freijām, Vesavots attapās no tādas kā sapņa sajūtas, kas bija pavadījusi viņu kopš dzimtā ciema pamešanas. Līdz šim, viss notiekošais bija kas jauns, tas interesēja vairāk nekā biedēja. Tagad, kāds labi zināms vārds uzmeta tumšu un atsvaidzinošu ēnu vēl neizpētītai jaunajai pasaulei. Vakaros, sēžot pie svētavota, vecajie mēdza runāt arī par Freijām, un neko labu šis vārds nemēdza nozīmēt. Mazotnē, Vesavots un citi bērni ar baisiem stāstiem tika iemācīti neklīst dziļi mežā, un šajā procesā figurēja arī Freijas. Bet caur Freiju laukiem mēs nedosimies, tas Vesavotam likās prātīgi lemts, un viņam patika prātīgi lēmumi.
Papētījis svešinieka uzburto karti un ejamo ceļu, Vesavots nenocietās nepievienojis meitenes jautājumam, kurš viņam pašam arī likās īsti vietā, vēl kādu - Kā sapratu, tas ovāls simbolizē ezeru? Un no teiktā secinu, ka, lai gan vidējais ceļš ir labākais, tas tomēr nerada tik drošu iespaidu kā trešais. Man tikai ziņkāre māc, vai ir zināmas briesmas šai ceļā, kurām derētu būt gatavam?

Šo rakstu rediģēja Gelkakejs: 25.08.2008 22:47

[Hworang666]

Lapsa atviegloti nopūtās vien tad, kad smiltis patiesi norādīja virzienu. Izāzties šajā mirklī būtu bijis pat ļoti stulbi... Rino nopriecājās, ka smiltis pašas norādīja virzienu. Nelielas dīvainības gan radīja tas, ka pēc nostāstiem smiltis norādīja ceļu mazliet savādāk, bet puisis bija tik priecīgs, ka viss izdevās, ka nemaz ilgāk par to nedomāja. Jācer vien, ka ceļš ir pareizais, un, puisis, kurš iet pats pirmais pēc kādiem pieciem soļiem neiekritīs slazdā vai plūstošajās smiltīs...

[Pūķēns Sāra]

Narus, Lapsa, Luna, Rinamalo:
Neviena slazda nebija, tieši tāpat kā briesmas, kas parasti uzglūnēja ejot pa mežu. Ceļš turpinājaš mierīgi un rimti, Lunas mērkaķītis bez problēmām spēja rāpelēties pa koku lapotnēm, kuri deva ēnu taciņai, un nest dažādus ēdamus augļus, ja tāda bija viņa saimnieka vēlme. Nekas patiesi neliecināja par briesmām, bet tomēr šis miers un drošība, kas valdīja apkārt, likās vēl aizdomīgāks un spēja iztraucēt jauno mednieku mieru.
-ĀĀĀ- pa labi no takas atskanēja spalgs saucies, kas varēja piederēt cilvēkam, iztraucējot smacējošo mieru. Kaut kur netālu atskanēja lapu čabēšana, kad spārnos paceļas putni. No vietas, kur nāca kliedziens, nenoliedzami nāca cīņu skaņas, atgādinot šķēpa izmisīgo durstīšanos pret kaut ko cietu.


Vesavots, Rauko, Faia:
Rouēls ar acs kaktiņu pameta skatu Faiai, -Es pats piedalos šajā rituālā,- viņš bija domājis, ka meitenei to nu gan vajadzētu saprast, skatoties uz to, ka viņi bija vienaudži.
-Ovāls nozīmē lauku, bet aplis ezeru, šis ir senā Krina ciema pieraksts - gaišmatis bija pievērsies Vesavotam, kurš likās visai apķērīgs un gudrs cilvēks, -Es esmu bijis šajā apvidū, - puisis norādīja uz ceļu, kurš vijās cauri ovālam, -Un es tur brīvprātīgi nekad neatgrieztos, šī teritorija pati ir vienas lielas lamatas jau nerunājot, ka šeit ir parādīts tikai lielākais Freiju midzenis.- Jaunekļa balss skanēja informatīvi, it kā ciema vecākais klāstītu saviem medniekiem pirms medībām, kas tieši tobrīd apgrozās ciema tuvumā, ko viņš no visa grib, lai nomedī un kā viņš ir ieplānojis sadalīt mednieku spēkus, lai gan medības norisinātos sekmīgi, gan visi vīri atgrieztos dzīvi. –Ejot pa vidējo ceļu, kā jau teicu, mums nāksies šķērsot vai iet apkārt ezeram. Pēc kartes noprotams, ka šī ir lielākā ūdens tilpne šajā apvidū, kas nozīmē, ka ezeram apkārt var mitināties paši dažādākie plēsēji, kas var radīt briesmas, bet klusu un ātri pārvietojoties mums briesmas gandrīz var nedraudēt. Šādās zonās parasti visi ir labi paēduši, jo medījums atrodas tur pat priekšā, nevajag pat īpaši nopūlēties ar meklēšanu, tā kā neradot lielu troksni varam tikt cauri bez problēmām. Protams, var arī pārvietoties pa ūdeni, bet...- viņš nenobeidza, vienkārši šaubu pilni nogrozot galvu, jo ezers bija pārlieku liels, lai to pārpeldētu, bet veidojot no kokiem lielu plostu visiem vai maziņus katram aizņemtu gan laiku, gan arī pievērstu pārlieku lielu uzmanību. –Runājot par trešo ceļu... kā jau teicu, tur var mitināties Memozas vai citi plēsēji, kurus kartēs neuzrāda, bet ar kuriem labāk nesastapties. - To nosakot, gaišmatis vēl brīdi atļāva visiem nopētīt karti, kad to sarullēja un iztaisnojās, karti aizliekot zem apmetņa ap vidukli.
-Tad kur iesim?-

[Īvs]

Izdzirdējis kliedzienu, Lapsa sarāvās un aši parāva galvu virzienā, no kurienes tas nāca. Bija sadzirdamas arī šķēpa cirtienu skaņas un cīniņš. Lapsa bija gatavs kaut kam tādam. Vajadzēja iesaistīties.
''Vajag apskatīties,'' viņš nočukstēja un pirmais devās virzienā, kur, iespējams, izšķīrās cilvēka liktenis, pa ceļam izvilkdams loku ar bultām. Ik solis tika likts klusi un ar lielu piesardzību.

[Roviela]

Luna saspringa. Ko teica sieviete? Nenoklīstiet no ceļa, viņa teica! Bet tagad kājas pašas gribēja skriet tai virzienā, kur atskanēja savādais cīņas troksnis.
- Lapsa! - gājējam pakaļ atskanēja skaļš čuksts.
- Vismaz vienam ir jāpaliek te, lai citi var atrast ceļu vēlāk. Ej, izlūko, pasauc, ja vajag. Nav tālu.
Luna mīņājās uz vietas gaidot, ko izvēlēsies darīt ceļabiedri. Viņš gribēja iet, bet vienam ir jāpaliek, un viss. Nē, lai izvēlās biedri. Luna darīs tā, kā vajag.

[Elony]

Kad atskanēja troksnis, Narus strauji pagriezās pret to pusi, tēmējot ar šķēpu. Bet nekas neuzbruka. Kaut kas bija mežā un kliedza, taisīja jocīgas skaņas.
Protams, bija jāpārbauda kas tur ir, bet bija jāatzīst, ka Luna pateica vērtīgu domu. Uz ceļa kādam jāpliek. Narus varēja pieteikties, bet nevēlējās. Šī sieviete ar pārdabiskām pēdām bija viņu aizkaitinājusi, radījusi velēšanos sevi apliecināt.
Bet Luna jau aicināja iet Lapsu. Lai tā būtu. Atlika sagaidīt, vai tam būs kāda jēga.

[Massacre]

Faia tikai pasmaidīja uz Rouēla piezīmi un iekšēji sabruka mazliet vairāk kā būtu gribējusi. Ja nu baumas ir patiesas? Protams, iziet šo uzdevumu bija gods, bet neklūt par to, kam visu mūžu gatavojusies? Faia negribēja būt parasta sieva medniekam, viņa gribēja saprast vairāk un labāk kā citiem, taču šķita sapnis sāk lēnām, kā smilšu graudiņi, slīdēt caur viņas pirkstiem un krist kaut kur bezgalībā.

Tavas mednieka spriešanas spējas ir ideālas, viņa rūgti nodomāja: "Vidējais ceļš." kā gribējās nepiekrist! Taču jebkurš pašas arguments likās bezjēdzīgs un viegli apgāžams, tāpēc viņa padevās šī puiša spriestspējām. Nepazaudēt apņemšanos, nenolaist galvu!

[Hworang666]

Pirms Rinamalo izdzirdēja kliedzinu viņš nodomāja, ka viss pārāk aizdomīgi līdzinās klusumam pirms vētras. Atskanot kliedzienam arī viņš gandrīz palecās, bet, piespiedis sevi palikt pēc iespējas mierīgāku, viņš vienkārši palika uz vietas. Kad biedri devās uz vietu, no kurienes nāca troksnis, Rino kaut ko sajuta. Tas bija gaisā... Un tas bija kas nelāgs.. Kaut kas nebija kārtībā... Pagaidi! viņš uzsauca Lapsam. Iespējams, es kļūdos, jo neesmu nekāds dižais šamanis, bet kaut kas gaisā... Kaut kas nav īsti labi... Varbūt neiebildīsi, ja došos līdzi? Puisis apjautājās jau sperot soļus uz cīņubiedra pusi.

[Roviela]

Luna ne soli nebija nogājis no takas, un tagad Rinamalo teiktais apstiprināja domu, ka to nevajag darīt. Bet gribējās! Aicinājums bija gandrīz nepārvarams, jo, ja tur tiešām kādam vajag palīdzību, Luna nekad sev nepiedotu, ka nav tā darījis, pat, ja neviens pats par to nekad neuzzinātu.
- Es palieku te, uz takas. Esiet piesardzīgi!

[Īvs]

Lapsa pamāja Rino, dodot zīmi, ka viņš var nākt. Patiesībā labāk bija, ka viņi devās vairākumā, bet vēl jo labāk — ka kāds palika uz takas, lai īstais ceļš zem kājām nezūd. Viņš dega nepacietībā uzzināt, kas notiek tur, kur bija radušās savādās skaņas.
Lapsa sažmiedza loku un turēja to sev priekšā jau ar sagatavotu bultu tajā. Acis šaudījās uz visām pusēm, bet ārēji viņš bija mierīgs. Viņam bija tādam jābūt.

[Gelkakejs]

Nedaudz pārsteigts Vesavots jutās, uzzinājis, ka arī gaišmatis ir tāds pats rituāla dalībnieks kā citi. Lai gan tāds pats viņš acīmredzami nebija. Kaut gan, ko Vesavots vispār zināja par pārējiem?
No vienas puses, bija nepatīkami apzināties, ka cita ciema dalībnieks bija tik jūtami pārāks izveicībā un zināšanās. Tomēr, mierināja doma, ka, ja nebūtu viņu vidū šī cilvēka, ko viņi iesāktu? Kūkotu savā placī.
-Protams, pa vidējo. - Vesavotam pietika ar vienu pašu argumentu, ka gaišmatis ir bijis šajā apvidū. Pret Vesavota absolūti tumšo bildi, par tik tālo vietu no dzimtā ciema, veiklā cilvēka zināšanas likās kā pašu svēto aizstāvju sūtītas. - Ja jau mums kopīgs ceļš, - Vesavots vērsās pie visiem - esmu Vesavots, Ūdens gara dzidrā avota ciema Ūdzi pārstāvis.

Šo rakstu rediģēja Gelkakejs: 29.08.2008 14:16

[Pūķēns Sāra]

Faiai, Vesavots, Rauko:
-Rouēls no Saiēmas, pirmā ciema, kas bijis izveidots šajā apvidū,- baltmatis atbildēja Vesavotam, kad vienkārši sāka doties prom, kur veda viņu ceļš. Faia spēja samanīt skatienu, kuru jauneklis tai veltīja, vēl pirms pameta placīti, šķita, ka skatiens saka: es zinu par ko tu domā un tas ir bezjēdzīgi.
Sekojot baltmatim patiesi drīz vien atklājās, ka aiz kokiem un necaurejamajiem krūmiem slēpjas neliela taciņa, kas vijās cauri krūmājiem un brikšņiem tīra un bez nemazākiem šķēršļiem, atļaujot saviem viesiem virzīties uz priekšu strauji un bez kavēšanās. Lēnām bija jūtamas arī pārmaiņas - ja placītī gaiss šķita smacīgs un karstuma pilns, pat vējš šķita apgrūtinošs, tad tagad gaiss šķita daudz svaigāks, ats````zinošāks un vējam pat uzpūšot vairāk varēja uzmesties zosāda - viņi nenoliedzami tuvojās ūdens tilpnei un kā varēja šķist, tad lielai, ļoti lielai.
Rauēls pa taku gāja pirmais, klusu, gandrīz nedzirdami ik pa brīdi ieskanējās savādās formas zvaniņi puiša spurainajos matu galos, kas vienīgais liecināja par Rouēla tuvumu, ja tas nedaudz pielika soli un pazuda aiz līkumotās takas pagrieziena, kuru slēpa koku un krūmu necaurredzamie džungļi. Taka jau kādu laika veda taisni, kas iepriekš tai nebija raksturīgi, kad uzpūtu īpaši dzestrs vējš, pilns ar smiltīm, tādām smiltīm, kas raksturīgas tikai smilšainā pludmalē, liekot aizvērt acis, lai tās nesaietu acīs. Rouēla zvaniņi tajā brīdī neieskanējās ne drusku, bet atverot acis Rouēla priekšā vairs nebija – viņi bija palikuši trīs uz takas, varētu pat teikt uz drošas takas, ja neskaita, ka tajā brīdī tieši pa kreisi no viņiem kaut kas iekaucās. Nevarētu teikt, ka tieši blakus, jo skaņa šķita nākam no tālienes, bet nevajadzēja šamaņa iemaņas, lai saprastu, ka iekaucās kaut kas liels, pat ļoti liels un tas attālums starp viņiem un to, kaut ko, pēc tā radījuma domām ir nieks vien. Viņi juta kā zem kājām iedrebas zeme un tas bija neapšaubāmi – šis kaut kas nāk apciemot viņus.



Lapsa, Luna, Narus, Rinamalo:
Atskanēja vēl viens sāpju kauciens. Abiem medniekiem tuvojoties vietai, kur šķietami viss norisinājās. Cīņu skaņas kļuva skaidrākas un skaļākas, tāpat kā smagas elsas, it kā cīnītos jau pārguris mednieks, bet pa vidu jaucās savādi ķērcieni. Rinamalo un Lapsa, ja palūkojās atpakaļ, tad bija pagrūti ieraudzīt jau aiz koka un krūmu aizsega atlikušos divus biedrus, kas palika uz takas, toties priekšā jau šķita, ka var saredzēt kaut ko no notiekošā, bet krūmi bija nedabīgi lieli un koki auga ļoti tuvu viens otram...
Brīžiem viņi jau spēja saskatīt kaut ko baltu, ko varētu noturēt par kaula šķēpu, pazibam pret ko ļoti krāšņu un krāsainu, kad viņi izdzirdēja skaļu un spalgu kliedzienu, tieši tādu, kad kādu nāvējoši ievaino.
Kamēr Lapsa un Rinamalo gāja lūkoties, no kurienes nāk savādās cīņas skaņas ar Lunu un Narusu nenotika nekas īpašs, ja neskaita, ka Lunas mērkaķītis bija atgriezies pie puiša un šķita ļoti satraukts, bet Narusa jaunais talismans par spīti gandrīz nekādam vējam un tam, ka viņš stāvēja uz vietas, saknēja kā neprātīgs, it kā par kaut ko brīdinātu.

[Roviela]

Luna ar vienu plaukstu mierinot glāstīja mērkaķīti, ar otru turēja gatavībā šķēpu, ieliktu atlatlā. Tagad atliek vien pacelt roku un mest, bet nebija jau pa ko, tikai satraukums auga augumā, un blakus dzinkstēja zvārgulītis.
Viņš taču tik ļoti nedreb? Puisis pameta acis uz Narua, un neredzēja ne miņas no trīsām, tātad tas ir amulets. Luna sāka skatīties apkārt vēl tramīgāk, visvairāk skatienu bija virzienā, kurā aizgāja biedri.

[Hworang666]

Rinamalo uz mirkli sastinga. Šķita, ka viens bija mednieks, bet, iespējams, ka tas bija tikai pārbaudījums. Tiesa gan, ja tas bija pārbaudījums, tad pārbaudīta tika tieksme palīdzēt nelaimē nonākušajam, vai arī tas, ka pārsteidzīga rīcība noved pie nelāgām sekām. Galvā domu bija tik daudz, bet šķita, ka visas skrēja cauri galvai acumirklī. Paspēris vēl soli uz priekšu, Rino pieplaka tuvāk zemei. Kā nekā - mazliet drošāk.

[Elony]

Narus bija nolēmis palikt uz takas, kamēr viņu nesauks paligā. Kas zina, vai šis nav mēģinājums apmānīt. Troksni rada tur, šeit paliek tikai viens un tam tad uzbrūk. Pārbaudījums uz saprātu.
Bet zvārgulīšana skanēšana uztrauca. Vai tas brīdināja par briesmām? It kā nē, vimaz viņš neko bīstamu nemanīja, tomēr neatslābināja modrību.
"Kā to apklusināt?" gandrīz vai dusmīgā balsī, viņš klusi noteica. "Šī skaņa visiem vēstīs kur esam."