Dzīvības taka, [GM][PZP][fantasy] Lai sākas medības! Opcijas

[Pūķēns Sāra]

Četri jauni cilvēki bija atvesti netālu no mazā laukumiņa, kuru no saules sargāja lielās koku lapas. Katram no šiem četriem cilvēkiem bija savas domas, uzskati un sapņi, katrs no šiem četriem cilvēkiem bija personība, kuru nespēja atkārtot neviens, starp viņiem nebija nekas daudz kopīgs – ne ārēji, ne iekšēji, bet šobrīd tos vienoja viena liela lieta – vēlme sevi pierādīt, vēlme kļūt par ko lielāku, nekā to, kas viņi bija, vēlme izdzīvot un kļūt par pilntiesīgu vīru, tā bija vēlme dzīvot, vēlme atgriezties no šī rituāla savā ciemā un redzēt cieņu pārējo mednieku sejās. Viņus vienoja šis rituāls, kas to spēja padarīt gan par brāļiem, gan lielākajiem ienaidniekiem.
Viņus visus pavadīja mednieks no pašu ciemata, kurš paceļam nebija teicis ne vārdu. Nebija tā, ka runāt būtu aizliegts, bet mednieki ar savu klusumu ļāva jaunajiem puišiem vai pareizāk vīriešiem vēl pēdējo reizi noskaidrot domas, varbūt pat pārdomāt piedalīties rituālā, kas nebija aizliegts. Dažiem ceļš līdz rituāla vietai aizņēma vairākas dienas un naktis, bet citiem varbūt pat knapi dienu, bet neviena ceļā negadījās ne plēsīgi zvēri, ne arī citas briesmas, bija tāda sajūta, ka viss dzīvais un arī nedzīvais griež ceļu ceļiniekiem, it kā tos aptvertu savādā aura.
Neviens no puišiem nezināja, kas to gaida un uz kurieni īsti tie tiek vesti, neviens no ciema vīriešiem nekad nerunāja par šo rituālu un uz bērnu skatījās nosodoši, ja tas uzdrīkstējās, ko tādu jautāt, jo īpaši puika. Kaut gan starp bērniem klīda baumas, ka pārbaudījums notiek kādā ciematā, kur tevi kar aiz kāju mazajiem pirkstiņiem pie staba ar galvu uz leju un tā atstāj vairākas dienas, vai arī, ka tev liek nedēļu atrasties vienā krātiņā ar plēsīgiem Lavjioriem un jācenšas nevien palikt dzīvam, bet ja vēlies ēst, tad savu ēdienu tiesu jādabū no ikdienišķās zvēru maltītes. Bet neviens no medniekiem, kuri veda jaunos puišus, iespējams, uz viņu lielāko pārbaudījumu dzīvē, nevien neapstājās nevienā ciemā, bet tie nemaz negāja tuvumā nevienam ciemam, it kā tādu nemaz nepastāvētu, toties, kad saule nogurusi lēnām jau sāka slīdēt prom, lai uzņemtu spēkus un nākamajā dienā atgrieztos ar vēl svelošāku karstumu, visi mednieki apstājās, necaurejamo džungļu sirdī. Visapkārt bija koki, kas bija izveidojuši necaurredzamu plīvuru, kad mednieki savam apsargājamajam iedeva nelielu papirusa tīstokli, uz kura bija atzīmēta neliela līkne uz kādu rimbuli, tīstokļa labajā malā bija divas bultas, kas krustojās, norādot uz labo augšējo lapas stūri un kreiso augšējo stūri. Ikviens mednieks atvīstīja tīstokli un pat neapskatoties apkārt, ielika stingri papirusu puiša rokās, tā norādot, lai tas lapu ne groza, ne pats maina iešanas virzienu, savādāk nekad nespēs atrast vajadzīgo vietu un apmaldīsies, līdz to saplosīs kāds nezvērs vai viņš nomirs no ūdens trūkuma. Šī bija vieta, kur tālāk varēja iet tikai šie jaunie puiši, vēl uz atvadām mednieki vai nu sabužināja puiša matus, vai tiem uzsmaidīja, varbūt uzsita kādam uzmundrinoši uz pleca, bet tie neteica ne vārdu, ne kādu mutisku veiksmes vēlējumi. Ikviens no medniekiem strauji devās prom, atstājot sava ciema cerības vienus pašus nezināmā vietā, mežonīgos džungļos. Tai brīdī, kad bailes spēja sākt runāt ar puišu mutēm, kas varēja būt pat ātrāk nekā varētu vēlēties, mednieki bija pazuduši, pat varēja šķist, ka izgaisa, neatstājot aiz sevis pat pēdas, kur nu vēl citas zīmes par savu neseno esamību.
Iespēja atgriezties vairs nebija, nojausma teica, ka pat ja viņi ietu atpakaļ pa pilnībā to pašu ceļu, kurš tika veikts ar savu pavadoni, viņi tāpat nekad neatrastu savu vai kādu citu ciematu, tā kā atlika vien virzīties uz priekšu pa neizbrienamajiem džungļiem, kas te bija biezāki par tiem, kurus zināja ikviens ap savu ciematu, un vadīties pēc nevienam neizprotamās kartes.
Ikviens no puišiem lēnām, bet neatkāpīgi bija sākuši virzīties uz priekšu, varbūt kāds bija naskās, bet varbūt kādam līdz nesaprotamam rombam bija mazāks attālums nekā citiem, bet jebkādā gadījumā viņi visi mērķtiecīgi devās uz romba pusi, nu vismaz viņi tā domāja.
Iespējams, ka Narusam palīdzēja tā vecums, kas nesa vairāk spēka un apķērības kā citiem, bet visticamāk tā bija vienkārši laimīga sagadīšanās, ka viņš bija pirmais, kuram aiz kokiem parādījās koku neieskauts laukums, kurā neviens neatradās. Kaut kas lika domāt, ka šis laukums ir rombs, kuru viņam vajadzēja atrast, nevis kāds ezers vai dūksnājs. Pārbaudot vai simtiem reižu un sēžot paslēpnī kaut vai visu dienu, Narus neieraudzītu ne mazākās briesmas, kas uzglūnētu laukumā vai tam apkārt, kā arī tieši tas pats, kas lika domāt, ka šī ir pareizā vieta, lika arī doties laukā no paslēpņa un ieņemt vietu kā pirmajam laukumā. Tieši tajā brīdī kā jaunais vīrietis bija nolēmis paklausīt vēlreiz šai nojausmai un spēra pirmo soli laukumā, kuru no saules slēpa lielās koku lapas virs galvas, viņš sadzirdēja, pat vairāk sajuta kustību aiz muguras, bet strauji apgriežoties viņš tur neko nespēja saskatīt, tikai koki, liānas un lapas. Sperot nākamo soli laukumā, kustība bija jūtama puisim pa labi, un šoreiz palūkojoties viņš tur spēja saskatīt ko baltu, kas strauji, pat pārdabiski strauji pazuda no redzesloka. Tieši tad, kad šis baltais pazuda, kustība pārgāja uz kreiso Narusa pusi, tur atkal spējot saskatīt to pašu balto... radījumu? Un vai šis radījums vēlēja ļauju? Bija zināms viens, Narus nekad nebija sastapies ar meža zvēru, kas būtu bijis balts...
Luna mierīgi tika uz priekšu, neizjūtot ne svelmi, kas te bija lielāka nekā dzimtajā ciema apvidū, ne arī savādo biezokni, kas te bija vairāk aizaudzis nekā ciema apkārtnē, arī savādā karte nesagādāja problēmas, it kā viņš to spētu lasīt, vai arī pats no galvas zinātu ceļu, kur iet. Puisis bija pilnībā pārliecināts, ka iet pareizajā virzienā, kaut gan gājis viņš jau bija ilgi, bet ne mirkli viņš nešaubījās. Tieši tāpat kā ceļā no sava ciemata, viņu neiztraucēja ne mazākā dzīvā radība, kad negaidīti virs galvas, koku lapotnē, kas bija daudz tuvāka zemei, nekā viņa ciemata apkārtnē, nočabēja lapas, bet šādu čaboņu nespēja radīt vējš, par to Luna bija pārliecināts un vairāk nevis ar prātu, bet sirdi. Lapas nočabēja vēlreiz, likās, ka viņš mirkli tām cauri spēj saskatīt, ko melnu, kad iestājās mēms klusums, lapas pat nekustināja vējš, kas reizēm mēdza iemaldīties zem biezās koku lapotnes.
Rinamalo par spīti visiem pūliņiem bija nomaldījies, vismaz viņam tā likās, jo karte pāris reizes jau bija izkritusi no puiša rokām un sen jau sagrozīta pavisam savādāk nekā to rokās bija ielicis ciema mednieks, bet kas cits atlika kā turpināt iet? Stāvēt uz vietas un gaidīt, ka kāds viņu atradīs arī bija muļķīgi, jo neviens viņu nemeklēs, šoreiz nē. Arī puiša ausis uztvēra savādas putnu dziesmas, kādas viņš ne reizi nebija dzirdējis un kuras uzdzina aukstus šermuļus, liekot vēlēties tikt tālāk no tām. Turpinot ceļu, karte izkrita vēl pāris reizes un bija skaidrs, ka šobrīd tā pilnīgi neko nedot, bet kaut kas lika to paturēt rokās un nepamest uz zemes. Kartei jau atkal izkrītot un Rino pieliecoties, viņš no tuvākajā krūmāja otras puses sadzirdēja kustību, kas stipri atgādināja soļus.
Karte nesagādāja Lapsai nemazākās grūtības, kaut viņš to nespēja nolasīt, jo debesu atrašanos no šīm bultām viņš nespēja saprasts, tās bija pārlieku pretrunīgas ar iepriekš redzēto šamaņa pergamentos, viņš toties spēja sekot acīmredzamajai ceļa norādei. Ja šis bija rituāls, tad Lapsai tas likās vieglāks par vieglu, liekot pat mirkļiem vēlēties smieties, kad viņš ieskatījās kartē, lai redzētu, vai nav noklīdis no ceļa. Jau esot gandrīz pie galamērķa – romba, kas visticamāk apzīmēja kādu ezeru, laukumu vai tamlīdzīgu vietu, aiz tuvākā krūmāja, kas viņam atradās pa kreisi, Lapsa sadzirdēja kustību. To, ka kaut kas nokrīt un kāds liecas tam pakaļ, bet tad mirkli sastingst.

[Massacre]

Visu ceļu līdz vietai, kur vajadzēja sākties viņas līdzšinējā mūža svarīgākajam notikumam, Faia gāja klusēdama un ar skatienu, kas pavērsts stingri uz priekšu, kaut arī īstenībā viņa redzēja, dzirdēja un pētīja visu sev apkārt. Viņas soļi bija bez skaņas, pēdām vienmēr atrodot vietu starp lapām un veciem zariem. Faia visu laiku gāja mazliet pa priekšu, it kā viņa vestu pavadoni, ne viņš viņu, tomēr meitene intuitīvi sekoja katrai mazākajai kustībai, ko pieredzējušais mednieks veica. Interese par apkārtni Faiai drīzāk bija pavirša nekā iegaumējoša, tāpēc tikai ieraugot mazo laukumiņu viņa sāka lūkot, kas vēl ir apkārtnē un pamanīja vēl divus censoņus. Ar neko neizsakošo pergamentu rokās meitene ar uzmundrinošu skatienu atvadījās no pavadoņa un daudz nedomādama nostājās laukumiņā.
Izsmējīgais runātājs nešķita te iederīgs un Faia paskatījās visapkārt ar izbrīnu Šī balss...

[Elony]

"Liekas, ka jā." Narus noteica.
"Tā sieviete tad uzradās, rādīja savu veiklību un centās nobiedēt." daļēji tas arī izdevās. par pārējo runāt negribējās. "Es tā arī nesapratu, vai tā ir burvestība, vai liela mednieka veiklība un šamaņu gurības." Viņš piebilda par tiem brīnumumiem, kurus rādīja Arliēna.
"Es atnācu nesen, drīz bijāt arī jūs pārējie."

Ejot uz priekšu, Narus tomēr skatījās arī apkārt. Lai arī bija karte un galamērķis, pa ceļam varēja gadīties gan visādi pārsteigumi, sarīkoti priekš viņiem, vai arī vienkārši meža zvēri, kas izgājuši medībās.

[Roviela]

- Es ceļā šurp satiku to mednieku, kurš parādījās sievietei blakus, - Luna stāstīja.
- Viņš uzradās pēkšņi, un tikpat pēkšņi pazuda. Teicās esam no Pirmā Ciema un pavadīja mani līdz laukumam. Nezinu, vai burvestība, šamaņu māksla vai senču spēks, varbūt viss kopā.
No takas nedrīkst noiet. To puisis atcerējās, un cītīgi vēroja, kur sper kāju, tāpat nepiemirsa par briesmām, kādas vienmēr ir mežā, bet to viņam īpaši mācīt nevajadzēja, pie tā bija pierasts, un izturēšanās zināma.

[Gelkakejs]

Vesavots sekoja savam vedējam klusumā. Jau kopš mazotnes viņš zināja, ka par rituālu runāt nav vērts, bet nekam citam šobrīd prātā vietas nebija. Ceļa sākumā viņš centās būt mierīgs, sekot dzīves avota plūdumam, tomēr šķēps rokā bija stipri sažņaugts. Ar laiku modrība zuda, tāpat zuda arī vēlamais mierīgums. Mednieks lika saprast, ka kopceļš ir galā. Vesavots, saņēmis papirusu, devās norādītajā laukumā.
Vesavots bija viens, nolēma izpētīt papirosu, bet uzmanību novērsa cits jauneklis, kura mērķis acīmredzot bija nonākt te pat. Neatgājis no vairāku stundu ilgušā klusuma nākot šurp, Vesavots neuzdrošinājās to pārtraukt, atkal pievēršot uzmanību papirusam. Tas bija tukš. Jauki. Tad vēl kāds tuvojās šai vietai un Vesavots momentā aizmirsa papirusu, domādams, ka tūlīt viss tiks izskaidrots. Tomēr, nācēja nostājās turpat tā, it kā pati nāktu uz rituālu. Meitene? Tas bija pārāk pārsteidzoši, tomēr, Vesavots nolēma neizrādīt nepiedienīgu izbrīnu, pievēršot nopietnu uzmanību tukšajai loksnei, kaut zināja, cik tukša tā ir. Savādo klusumu pārtrauca balss. Skatiens tūdaļ sāka meklēt teicēju, bet īstais meklēšanas virziens nebija skaidrs.

Šo rakstu rediģēja Gelkakejs: 08.08.2008 23:09

[rudo lapu vilcēn...]

Ceļš nebūt nebija viegls un īss. Taču Rauko jau ar to bija rēķinājies. Nedaudz mulsināja fakts, ka mežs ir tik liels un varens, tomēr puisim bija zināmi lielāki un varenāki dziļumi - dzelme. Tomēr ne pilnīgi ierastā vide nedaudz biedēja un mulsināja. Arī Hasons, kas pavadīja jaunekli, lai vēlāk tas atgrieztos kā vīrs, nešķita jūtamies šeit paŗāk omulīgi. Iespējams medniekam netika atrasties tik tālu no ciemata ar vienu vēl puiku par pavadoni.
Pēc pietiekami garas 'pastaigas', kā Rauko bija mēmi nodēvējis šo ceļojumu savā prātā, viņi šķita nonākuši galā. Pavisam noteikti ne pirmie un ne vienīgie.
Neatvadījies, Hasons iespieda puiša rokās loksnīti un devās prom, šķeit pa to paš ceļu, kuru viņi te atnāca.
Vispirms nolēmis noskaidrot, kas viņam jādara tālāk un vai tam ir kāds sakars ar priekšā esošajiem jauneišiem, pat pirms pievērsties viņu izpētei, Rasuko atritināja papirusa loksni. Tukšs. Pavisam tukšs.
Neciļus paceļis pret gaismu un vēl pagriezis uz otru pusi, puisis vairākas reizes paŗbaudīja. Taču nekā. Kā tukšs bija, tā arī palika šis papīrs. Dīvaini.
Tā kā no papirus lielas jēgas nebija, Rauko to atkal sarrulēja un ielika somiņā pie jostas, lai netraucē. Satvēris ciešāk vieglo harpūnu, ko citi visdrīzāk uzskatītu par nedaudz dīvainu vieglo šķēpu, puisis pievērsās apkaŗtnes un līdzbiedru pētīsānai. Laukumiņš ar pilnīgi kailo zemi, bez jebkāda zāles stiebriņa meža dzīvīgumā radīja izbrīnu. Ziņkārīgi, Rauko paspēra tam tuvāk paŗis soļus, taču tad viņu apturēja balss.
-Es nesēžu.- puisis automātiski protestēja, lūkodamies pēc runātāja. -Un nekūkoju arī. Bet, aks esi tu, ka tā saki?-
Harpūna tika satverta ciešāk metamajā rokā un loks ar otru roku palaists nedaudz vaļīgāk no saitēm uz muguras, lai ātri varētu to paķert, savest darba kārtībā un šaut, ja tāda nepieciešamība, vai arī tikpat viegli atkal savilkt saites stingrāk, ja izrādīsies, ka briesmas nedraud.

[Hworang666]

Rinamalo paskatījās uz Lapsu. Abi pārējie jau bija atraduši kopīgu valodu pat ļoti ātri. Uzmākties viņš patreiz negribēja, iztraucēt sarunu - ne tik. Lapsa patreiz izskatījās mierīgs, tādēļ pusis vienkārši sāka pētīt savu karti. Nu tā izskatījās daudz savādāk. Apakšā bija rakstīti arī pāris vārdi, kuros acīmredzot bija ietverta kāda ļoti dziļa doma. Vārdi tomēr paliek vārdi... nodomāja Rinamalo un piebiedrojās abiem priekšā ejošajiem biedriem.

[Elony]

"Sieviete sevu sauc par Arliēnu." Narus teica jauneklim. "Viņa māk arī tāpat parādīties un pazust."
Lunu pastāstīja dīvainas lietas. Pirmais Ciemats... Leģenda, kas likās tiks neskaidra. Un tā bija biedējoša leģenda.
Varbūt ka tā arī bija. Bet viņa liktenim tas nebija tik svarīgi.
Naurs tagad koncetrējās uz ātru pārvietošanos un vērīgu apkārtnes vērošanu, gluži kā būtu devies medībās.

[Roviela]

- Vīrietis sauca sevi par Misru un pieminēja Arliēnas vārdu, - Luna pastāstīja.
Viņš gāja pa priekšu itin kā nejauši, kā tīšām rādot ceļu citiem. Vadīt citus ir vieglāk nekā vadīt sevi, bet, vadot citus, tu arī vadi sevi. Puisis vēl nebija pārliecināts, ka vadīt citus ir vieglāk, bet, ka reizē vadi arī sevi, tas jā, tas bija taisnība. Jau tagad viņš juta, ka skatās mazliet vērīgāk kā parasti, jo nav viens - ja nomaldīsies viņš, tad nomaldīsies arī citi, un tas nedrīkst notikt.

[Īvs]

Lapsam gandrīz no rokām izkrita loks, kad tas izdzirdēja sievietes balsi. Šī medniekam neraksturīgā neattapība un šķietami pēkšņā baļķa palikšana zem kājām Lapsu patiesi iztrūcināja. Bet ne šī noslēpumainā sieviete, kas vēlāk visam kopumā lika ietīties vēl lielākā noslēpumainības miglā, bija iemesls satraukumam un radušajām bažām. Lapsa neticami īsā laika posmā bija aizmirsis, kāpēc ir šeit, kāpēc bija jāizmanto šī piesardzība un kāpēc jādala uzmanība savam jauniegūtajam biedram un, iespējams, konkurentam. Karte. Karte, nepārprotamas zīmes, pierādījumi un simboli bija tie, kam jāseko! Viss pārējais bija mazsvarīgs. Tieši tāpēc Lapsa neatbildēja draudzīgajam pleca uzsitienam no Rino puses. Galu galā, censoņa vārds pat nebija zināms, tāpat kā tas, vai viņš draugs vai sāncensis! Sievietes vārdi lika samulst un izstarot bezgalīgu padevību viņas virzienā, jo vārdi, kas izskanēja, bija tik dzīvi un kopā veidoja zelta diegiem šūtu un biedējoši vērtu patiesību. Un šis klusums, kas sekoja pēcāk, bija tam apliecinājums. Lapsa viņu cienīs; taču viņas nozušana prātā atbalsoja viņas teiktos vārdus, un lika pievērsties uzdevumam, tam, kas nākotnē ierakstīts, jo tikai viņš pats ir šī un nākamā brīža daļa.
Tika uzlūkota karte, kas bija mainījusi savu iepriekš esošo formu, tika uzlūkots Rino, kas jau bija devies divu pārējo cīnītāju pēdās. Šis neapšaubāmi bija Lapsas svarīgākais brīdis dzīvē, cik nu tā pieredzēta! Ar to bija jādalās kaut mazākajā mērā. Viņš devās pakaļ pārējiem un nostājās līdzās Rino, to pēdīgi uzrunādams:
''Mans vārds tika ierakstīts zemē, līdzās krūmam. Kāds ir tavējais?''

[Hworang666]

Puisis pasmaidīja. Atceros tavu vārdu - Lapsa. Bet baidos, ka mans ir mazliet garāks. Mans vārds ir mazliet garāks, es gribēju teikt... Rinamalo viegli pietvīka, bet, ar tādu ādas krāsu, kāda viņam bija, šķita gaužām neiespējami pamanīt to, ka kāds pietvīkst. Esmu Rinamalo, bet mani tuvākie cilvēki sauc mani Rino... Uzmanīgi pārkā```` pāri kādai saknei, viņš turpināja - un, tā kā kopā ar tevi esmu piedzīvojis vairāk kā ar jebkuru sava ciema vienaudzi, domāju, ka vari saukt mani par Rino... Ja vien tev pašam nav iebildumi... Rino draudzīgi pasmaidīja.

[Pūķēns Sāra]

Rinamalo, Luna, Lapsa, Narus:
Taciņa turpināja vest uz priekšu, nemanāmi veidojot lokus un cilpas un vedot tālāk no nelielā koku ieskautā laukumiņa, kuru jau sen nevarēja manīt.
Ejot un sarunājoties Narus saklausīja smalku zvaniņa skaņu, kas gandrīz tūlīt pat apklusa. Skaņa nāca nedabīgi tuvu, var teikt blakus, bet tā vietā, lai liktu satrūkties un domāt par briesmām, šī skaņa deva sava veida drošības izjūtu, it kā blakus būtu kāds labs draugs, kurš ieradies vinu aizstāvēt un šis zvaniņš norāda, ka tas ir blakus, bet neviens cits, varbūt izņemot Lunu, jo viņš atradās vistuvāk Narusam, šo skaņu nedzirdēja.
Nekas apkārt nemainījās, tie paši koki, tie paši nelielie krūmu puduri, brūnā zeme zem kājām un svešu putnu dziesmas, kas nāca no lielas tālienes, šķita, ka šī taciņa vedīs taisni mūžību līdz viņus aizvedīs līdz galapunktam, bet par nelaimi drīz vien atklājās, ka tā nebūs, jo taciņa sazarojās, vedot vai nu pa labi, vai nu pa kreisi. Karte arī nespēja īpaši palīdzēt, jo neviens no puišiem to nespēja nolasīt, bet bija uzzīmētas vairākas taciņas, kas sazarojas, dažu šādu taciņu galapunkts, bija aplis, dažu trijstūris, bet šobrīd viņiem pašiem nācās izlemt uz kuru pusi iet.


Rauko, Faia, Vesavots:
-Kas esmu es?- balss pārjautāja nemainot intonāciju ne pa toni, tā šķita tik pat vēsa un neko neizsakoša kā iepriekš, kaut gan neteica īpaši iejūtīgus vārdus, -Labāk pajautā, kas esi pats?- šajā reizē varēja noteikt, ka balss nāk no augšas, no kokiem, kuru galotnes savijās virs necilā placīša, kad acumirklī blakus Faiai placītī jau stāvēja jauns puisis, kurš gandīz galvas tiesu bija garāks par meiteni blakus. Puisim bija sniegbalti, uz visām pusēm izpūruši mati, kuru galos bija savāda paskata zvaniņi, un nopietnām, pat vienaldzīgām dzintarkrāsas acīm - šķita ka viņa zīlītes ir nevis apaļas kā ierasts, bet gan iegarenas kā kādam no kaķa dzimtas. Mugurā tam bija platas melnas bikses un tāda paša toņa jaka, ap kaklu tam bija apmests tumši sarkans audums, kurš bija viegli padriskāts, tieši tāds pats kā ap gurniem. Viena no rokām - kreisā - bija apsaitēta un to klāja tāda kā piedurkne, kuras augša pazuda zem auduma ap kaklu, otra roka bija gandrīz atklāta, ja neskaita savāda tipa cimdu bez pirkstu galiem un kurš sākās no elkoņa. Divās vietā uz sejas bija manāmas rētas, tieši tāpat kā uz neaizsegtās rokas, bet tā pieri sedza savāds simbols, kuru Faia pazina kā dzīvības, spēka, saules, zemes un citu elemntu simbolu - tas skaitījās viens no spēcīgākajiem simboliem šamanismā. Šāds simbols gan aizsargāja, gan deva spēku un šādu simbolu bija tiesības tetovēt tikai ciema vecākajiem vai tiem, kuri bija sasnieguši šamanisma augstāko punktu, jo šis simbols deva ne tikai priekšrocības, bet tas spēja nest arī ļaunu, ja tā nēsātājs vai radītājs bija pārlieku vājš un nespēja apvaldīt tā spēku. Ja runājam par ieročiem, tad tādus nevarēja manīt puisim, bet Faia, kura pazina šo puisi kā vienu no sava ciema, labi zināja, ka ieroči viņam ir un ja viņš tika sūtīts šajā pārbaudījumā, tad viņas gaišajai nākotnē tika mesta tumša ēna, ļoti tumša.
-Vai kāds no jums ir apskatījis karti?- puiša vēsā balss, kas spēja savā vēsumā aizvainot un likt domāt pat lielu iedomību, pārdunēja pār laukumiņu, bet Faia zināja, ka šis puisis savu mūžu nav runājis savādāk un viņa pat nezināja vai viņš ir spējīgs runāt savādāk kā tikai vēsi un bez emocionāli.

[Roviela]

Luna apstājās un, mazliet saraucis pieri, sāka domāt.
Viņš paskatījās uz saviem līdzgājējiem, tad vēlreiz savā kartē, kuru, kā teikts, nebija izlaidis no rokām.
- Kas rakstīts jūsu karšu apakšā? Uz manējās ir - Vadīt citus ir vieglāk nekā vadīt sevi, bet, vadot citus, tu arī vadi sevi.
Puisis līksmi uzsmaidīja biedriem.
- Es tagad varētu izlemt, kurp mēs visi iesim un, ja jūs tad man klausītu, tad tā arī sanāktu, kā teikts. Jā, pateikt - dariet to! ir vieglāk, nekā to darīt pašam.
- Kas jums rakstīts kartēs? Varbūt tas palīdz izlemt, kurp iet? Ja nē, tad es izvēlēšos, bet jums nav noteikti man jāseko, tieši šobrīd es jūs nevadīšu.

[Elony]

Narus pa ceļam sāka savādi skatīties apkārt un pat virs galvas. kas tā par skaņu? Tad tā pazuda, bet neviens nelikās to manījis un puisis sāka domāt, vai viņam viss ar galvu labi.
Kad viņi nonča līdz krustcelēm un Luna ierunājās, Narus sakoncentrējās uz šo lietu.
"Uz manas kartes rakstīts tas pats." viņš noteica. "Kā redzams, tad katram nav savs padomas, bet tas ieteikumus visiem."
Un viņš nolēma pateikt par savu problēmu.
"Un man tagad nav īsti skaidrs, kur iet. Es pirms brīža ko dzirdēju, un nezinu, vai man rādās, vai tas ir kas cits. Ne tagad, kad šim no Pirmā Ciema ir tādas spējas."

[Īvs]

Pēkšņi Lapsam šķita, ka pļāpīgais draugs viņu ved lielās auzās.
Tomēr daļa noderības saskatīta tika.
''Tev taisnība, Rino. Kopā esam daudz ko piedzīvojuši, un tas ir tikai sākums... mūsu draudzībai.’’ Pēdējie divi vārdi tika vilkti kā ar spīlēm.
Lapsa nolēma pievērsties sevi ieinteresējošākām lietām.
''Ko tu domā par to noslēpumaino sieviešu dzimtes būtni? Viņas vārdi izskanēja ļoti patiesi... It kā nolemtībai pakļautie mēs...’’
Tomēr jautājums palika karājamies gaisā, jo Lapsa ietriecās vienam no priekšā esošajiem līdzgaitniekiem mugurā. Nācās dzirdēt vārdus, kas spēcīgi atgrūda realitātē, liekot uzmest aci kartei. Līdz šim nepamanītie burti kartes apakšā nu Lapsas acīs dega ugunīs.
''Manā kartē rakstīts: Maņas var pievilt, ja tu nespēj uzklausīt savu ceļa dalītāju,’’ viņš, satraukts, iesaistījās sarunā ar līdz šim neuzrunātajiem.
Fakts, ka vēstījuma doma krasi atšķīrās no pārējo kartēm, Lapsu nedaudz iztrūcināja. Ko gan tas nozīmēja?
''Vai izvēle sadalīties un iet abos ceļa virzienos būtu nepareiza?’’

[Massacre]

Faia nodrebēja, taču citiem nemanāmi. Viņa zināja šo vīrieti un ļoti viņu cienīja, taču viņa parādīšanās padarīja meiteni gandrīz nejūtīgu pret apkārtējiem notikumiem un pārsteigumiem.
Kopš parādījās Rouēls, Faia bija gatava tam, ka varbūt dzīva nekad mājās vairs nepārnāks. Tas dīvaini mierināja un tomēr satrauca.

Karte bija bijusi tukša, taču viņa nojauta, ka tikpat labi tā tagad var būt piebāzta ar informāciju, tāpēc palūkojās tajā vēlreiz, pat neatbildēdama uz visiem uzdoto jautājumu.

[Gelkakejs]

Vesavots iedomājās, ka tūdaļ dzirdēs balss īpašnieka vārdu. Tomēr, saltā balss atbildēja ar jautājumu, kas, iespējams, attiecās ne tikai uz jaunekli, kas pirmais bija bildis ko neredzamajam. Vismaz kļuva skaidrs virziens, no kura nāk vārdi, un lai cik dīvaini Vesavotam neliktos, tas nāca no augšas, kur puisis vērsa savu skatienu. Tālākais notika pārāk strauji, Vesavots pat pārsteigumā pakāpās soli nostāk, kad pavisam tuvu parādījās balss saimnieks.
Viņš ir straujš kā lidojošs šķēps! - Nodomāja puisis, un viņā sāka augt piesardzīga cieņa pret šo cilvēku, jo šķēps bija Vesavota spēcīgākais ierocis - gan uzbrukumam, gan aizsardzībai.
Izdzirdot nākamo jautājumu, Vesavots apmulsa. Viņš bija apskatījis tukšu papirosu, pat divas reizes, bet kartes tur nebija, kā nemēdz būt uz tukša papirosa. Gribējās bilst, ka nē, bet negribējās par muļķi rādīties tāda cilvēka priekšā, tādēļ Vesavots pameta vēl vienu ašu skatu uz papirosu.

Šo rakstu rediģēja Gelkakejs: 20.08.2008 21:27

[Roviela]

(OOC - papiruss! nevis papiross (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) Papiross ir cigarete ar papīra iemutni, un tam nav nekāda sakara ar rakstāmiem tīstokļiem)

- Tas nozīmē, ka mums ir jānoskaidro, ko par ceļa turpināšanu domājam mēs visi, un nedrikst neieklausīties, - Luna nosprieda.
- Es domāju, ka mums ir jāiet visiem kopā, tikai es nezinu, kurp. Pareizais ceļš nav zināms, varam lozēt, vai kā savādāk to izlemt.

[Hworang666]

Jā, kā sieviete viņa patiesi ir mistiska, bet, pēc viņas atstātā iespaida, domāju, ka viņai tas piestāv... Rinamalo atbildēja. Pēkšņi gājiens apstājās. Ceļš sadalījās. Ieklausījies arī pārējos, pēkšņi puisis ierunājās: zinu, ka ne visi ciemi tic vēja gariem... Paspēris soli uz priekšu viņš turpināja, bet, domāju, ka mēs varam censties palūgt vējam mūs vadīt. Sena paraža iesaka paņemt saujiņu smilšu un palaist tās pa vējam. Tad tas norādot virzienu. Mirkli ļāvis saviem vārdiem palikt gaisā, Rino pavisam ātri piemetināja - bet, es jau neesmu nekāds šamanis...

[Roviela]

- Un kāpēc nē, ja pašiem visi virzieni šķiet vienādi labi? - Luna ieinteresēti uzlūkoja ceturto ceļabiedru, kura vārdu viņš vēl nezināja. Padomas bija labs. Kāpēc tā nedarīt?
- Es piekrītu iet tur, kur rādīs vējš ar tavu roku!

[Hworang666]

Labi, Rinamalo pasmaidīja un pieklājīgi paklanījās ar galvu - kā jau bija mācīts. Noliecies pie zemes, viņš saujiņā paņēma smiltis, bet, nevis virsējās, bet, mazliet paracies, viņš paņēma gaišākas smiltis, kas atradās mazliet dziļāk. Tad piecēlies kājās, viņš pielika sauju ar smiltīm pie lūpām un nočukstēja: vēja gari, rādiet ceļu, neļaujat man pazust... Un pacēlis roku ar plaukstu uz leju ļāva smiltīm izbirt pa vēja virzienam, kas nāca no mugurpuses...

Šo rakstu rediģēja Hworang666: 24.08.2008 20:30