Dzīvības taka, [GM][PZP][fantasy] Lai sākas medības! Opcijas

[Pūķēns Sāra]

Četri jauni cilvēki bija atvesti netālu no mazā laukumiņa, kuru no saules sargāja lielās koku lapas. Katram no šiem četriem cilvēkiem bija savas domas, uzskati un sapņi, katrs no šiem četriem cilvēkiem bija personība, kuru nespēja atkārtot neviens, starp viņiem nebija nekas daudz kopīgs – ne ārēji, ne iekšēji, bet šobrīd tos vienoja viena liela lieta – vēlme sevi pierādīt, vēlme kļūt par ko lielāku, nekā to, kas viņi bija, vēlme izdzīvot un kļūt par pilntiesīgu vīru, tā bija vēlme dzīvot, vēlme atgriezties no šī rituāla savā ciemā un redzēt cieņu pārējo mednieku sejās. Viņus vienoja šis rituāls, kas to spēja padarīt gan par brāļiem, gan lielākajiem ienaidniekiem.
Viņus visus pavadīja mednieks no pašu ciemata, kurš paceļam nebija teicis ne vārdu. Nebija tā, ka runāt būtu aizliegts, bet mednieki ar savu klusumu ļāva jaunajiem puišiem vai pareizāk vīriešiem vēl pēdējo reizi noskaidrot domas, varbūt pat pārdomāt piedalīties rituālā, kas nebija aizliegts. Dažiem ceļš līdz rituāla vietai aizņēma vairākas dienas un naktis, bet citiem varbūt pat knapi dienu, bet neviena ceļā negadījās ne plēsīgi zvēri, ne arī citas briesmas, bija tāda sajūta, ka viss dzīvais un arī nedzīvais griež ceļu ceļiniekiem, it kā tos aptvertu savādā aura.
Neviens no puišiem nezināja, kas to gaida un uz kurieni īsti tie tiek vesti, neviens no ciema vīriešiem nekad nerunāja par šo rituālu un uz bērnu skatījās nosodoši, ja tas uzdrīkstējās, ko tādu jautāt, jo īpaši puika. Kaut gan starp bērniem klīda baumas, ka pārbaudījums notiek kādā ciematā, kur tevi kar aiz kāju mazajiem pirkstiņiem pie staba ar galvu uz leju un tā atstāj vairākas dienas, vai arī, ka tev liek nedēļu atrasties vienā krātiņā ar plēsīgiem Lavjioriem un jācenšas nevien palikt dzīvam, bet ja vēlies ēst, tad savu ēdienu tiesu jādabū no ikdienišķās zvēru maltītes. Bet neviens no medniekiem, kuri veda jaunos puišus, iespējams, uz viņu lielāko pārbaudījumu dzīvē, nevien neapstājās nevienā ciemā, bet tie nemaz negāja tuvumā nevienam ciemam, it kā tādu nemaz nepastāvētu, toties, kad saule nogurusi lēnām jau sāka slīdēt prom, lai uzņemtu spēkus un nākamajā dienā atgrieztos ar vēl svelošāku karstumu, visi mednieki apstājās, necaurejamo džungļu sirdī. Visapkārt bija koki, kas bija izveidojuši necaurredzamu plīvuru, kad mednieki savam apsargājamajam iedeva nelielu papirusa tīstokli, uz kura bija atzīmēta neliela līkne uz kādu rimbuli, tīstokļa labajā malā bija divas bultas, kas krustojās, norādot uz labo augšējo lapas stūri un kreiso augšējo stūri. Ikviens mednieks atvīstīja tīstokli un pat neapskatoties apkārt, ielika stingri papirusu puiša rokās, tā norādot, lai tas lapu ne groza, ne pats maina iešanas virzienu, savādāk nekad nespēs atrast vajadzīgo vietu un apmaldīsies, līdz to saplosīs kāds nezvērs vai viņš nomirs no ūdens trūkuma. Šī bija vieta, kur tālāk varēja iet tikai šie jaunie puiši, vēl uz atvadām mednieki vai nu sabužināja puiša matus, vai tiem uzsmaidīja, varbūt uzsita kādam uzmundrinoši uz pleca, bet tie neteica ne vārdu, ne kādu mutisku veiksmes vēlējumi. Ikviens no medniekiem strauji devās prom, atstājot sava ciema cerības vienus pašus nezināmā vietā, mežonīgos džungļos. Tai brīdī, kad bailes spēja sākt runāt ar puišu mutēm, kas varēja būt pat ātrāk nekā varētu vēlēties, mednieki bija pazuduši, pat varēja šķist, ka izgaisa, neatstājot aiz sevis pat pēdas, kur nu vēl citas zīmes par savu neseno esamību.
Iespēja atgriezties vairs nebija, nojausma teica, ka pat ja viņi ietu atpakaļ pa pilnībā to pašu ceļu, kurš tika veikts ar savu pavadoni, viņi tāpat nekad neatrastu savu vai kādu citu ciematu, tā kā atlika vien virzīties uz priekšu pa neizbrienamajiem džungļiem, kas te bija biezāki par tiem, kurus zināja ikviens ap savu ciematu, un vadīties pēc nevienam neizprotamās kartes.
Ikviens no puišiem lēnām, bet neatkāpīgi bija sākuši virzīties uz priekšu, varbūt kāds bija naskās, bet varbūt kādam līdz nesaprotamam rombam bija mazāks attālums nekā citiem, bet jebkādā gadījumā viņi visi mērķtiecīgi devās uz romba pusi, nu vismaz viņi tā domāja.
Iespējams, ka Narusam palīdzēja tā vecums, kas nesa vairāk spēka un apķērības kā citiem, bet visticamāk tā bija vienkārši laimīga sagadīšanās, ka viņš bija pirmais, kuram aiz kokiem parādījās koku neieskauts laukums, kurā neviens neatradās. Kaut kas lika domāt, ka šis laukums ir rombs, kuru viņam vajadzēja atrast, nevis kāds ezers vai dūksnājs. Pārbaudot vai simtiem reižu un sēžot paslēpnī kaut vai visu dienu, Narus neieraudzītu ne mazākās briesmas, kas uzglūnētu laukumā vai tam apkārt, kā arī tieši tas pats, kas lika domāt, ka šī ir pareizā vieta, lika arī doties laukā no paslēpņa un ieņemt vietu kā pirmajam laukumā. Tieši tajā brīdī kā jaunais vīrietis bija nolēmis paklausīt vēlreiz šai nojausmai un spēra pirmo soli laukumā, kuru no saules slēpa lielās koku lapas virs galvas, viņš sadzirdēja, pat vairāk sajuta kustību aiz muguras, bet strauji apgriežoties viņš tur neko nespēja saskatīt, tikai koki, liānas un lapas. Sperot nākamo soli laukumā, kustība bija jūtama puisim pa labi, un šoreiz palūkojoties viņš tur spēja saskatīt ko baltu, kas strauji, pat pārdabiski strauji pazuda no redzesloka. Tieši tad, kad šis baltais pazuda, kustība pārgāja uz kreiso Narusa pusi, tur atkal spējot saskatīt to pašu balto... radījumu? Un vai šis radījums vēlēja ļauju? Bija zināms viens, Narus nekad nebija sastapies ar meža zvēru, kas būtu bijis balts...
Luna mierīgi tika uz priekšu, neizjūtot ne svelmi, kas te bija lielāka nekā dzimtajā ciema apvidū, ne arī savādo biezokni, kas te bija vairāk aizaudzis nekā ciema apkārtnē, arī savādā karte nesagādāja problēmas, it kā viņš to spētu lasīt, vai arī pats no galvas zinātu ceļu, kur iet. Puisis bija pilnībā pārliecināts, ka iet pareizajā virzienā, kaut gan gājis viņš jau bija ilgi, bet ne mirkli viņš nešaubījās. Tieši tāpat kā ceļā no sava ciemata, viņu neiztraucēja ne mazākā dzīvā radība, kad negaidīti virs galvas, koku lapotnē, kas bija daudz tuvāka zemei, nekā viņa ciemata apkārtnē, nočabēja lapas, bet šādu čaboņu nespēja radīt vējš, par to Luna bija pārliecināts un vairāk nevis ar prātu, bet sirdi. Lapas nočabēja vēlreiz, likās, ka viņš mirkli tām cauri spēj saskatīt, ko melnu, kad iestājās mēms klusums, lapas pat nekustināja vējš, kas reizēm mēdza iemaldīties zem biezās koku lapotnes.
Rinamalo par spīti visiem pūliņiem bija nomaldījies, vismaz viņam tā likās, jo karte pāris reizes jau bija izkritusi no puiša rokām un sen jau sagrozīta pavisam savādāk nekā to rokās bija ielicis ciema mednieks, bet kas cits atlika kā turpināt iet? Stāvēt uz vietas un gaidīt, ka kāds viņu atradīs arī bija muļķīgi, jo neviens viņu nemeklēs, šoreiz nē. Arī puiša ausis uztvēra savādas putnu dziesmas, kādas viņš ne reizi nebija dzirdējis un kuras uzdzina aukstus šermuļus, liekot vēlēties tikt tālāk no tām. Turpinot ceļu, karte izkrita vēl pāris reizes un bija skaidrs, ka šobrīd tā pilnīgi neko nedot, bet kaut kas lika to paturēt rokās un nepamest uz zemes. Kartei jau atkal izkrītot un Rino pieliecoties, viņš no tuvākajā krūmāja otras puses sadzirdēja kustību, kas stipri atgādināja soļus.
Karte nesagādāja Lapsai nemazākās grūtības, kaut viņš to nespēja nolasīt, jo debesu atrašanos no šīm bultām viņš nespēja saprasts, tās bija pārlieku pretrunīgas ar iepriekš redzēto šamaņa pergamentos, viņš toties spēja sekot acīmredzamajai ceļa norādei. Ja šis bija rituāls, tad Lapsai tas likās vieglāks par vieglu, liekot pat mirkļiem vēlēties smieties, kad viņš ieskatījās kartē, lai redzētu, vai nav noklīdis no ceļa. Jau esot gandrīz pie galamērķa – romba, kas visticamāk apzīmēja kādu ezeru, laukumu vai tamlīdzīgu vietu, aiz tuvākā krūmāja, kas viņam atradās pa kreisi, Lapsa sadzirdēja kustību. To, ka kaut kas nokrīt un kāds liecas tam pakaļ, bet tad mirkli sastingst.

[Pūķēns Sāra]

Lunam, paņemot savu šķēpu, nepaslīdēja garām, ka tā gals ir iesārts no asinīm.
Manrs neapstājoties atbildēja, -Viņi dodas pa sirds taku. Vieniem tā būs gudrības, citiem spēka taka.- Pie mājiņas vecais vīrs uz mirkli vēl apstājās, -Jums ir laiks, lai padomātu līdz rītam, bet atceraties, es varu pateikt kā jums vieglāk iziet pie galamērķa, bet ja jūs to nezināt, es nevaru palīdzēt.- Viņš pazuda namiņā.
Krala parādījās no mājiņas aizmugures un, rokās nesot tos pašus trauciņus, pazuda namiņā. Pēc pāris mirkļiem viņa jau nāca no tā laukā, nesot kaudzi kažokādu. Vienu brīdi meitene paklupa, jo nespēja redzēt ceļu zem kājām, bet noturējās kājās. Viņa izdalīja katram pa divām kažokādām, pietiekami lielām, lai savelkoties čokurā uz vienas varētu gulēt bez bēdām. Kautrs smaids tika veltīts Lunam un Vesavotam, daudz līksmāks Faiai, bet meitene acīmredzot turējās tālāk no ieročiem. Ja kāds vēlējās, nebija problēmu meiteni aizturēt.
Ja kāds no medniekiem tomēr nolēma atsvaidzināties dodoties aiz namiņa, kas iznāca aiz milzīgā koka, tad tur atklājās dabīgs akmeņu uzkalns, kura pakājē starp koku un namiņu bija izveidojies dabīgais siltā avota baseins. No ūdens vēlās silti garaiņi un daba ap baseinu bija zaļa un pilna zvaniņveida ziedu, pat milzīgais koks šajā pusē izskatījās dzīvīgāks.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 02.03.2009 12:55

[Roviela]

Luna pavadīja veco vīru ar skatienu. Nē, tas bija skaidrs - gudrības taka nav viņam. Nekad viņam neapgūt izteikties tik nesaprotami un nekad neiemācīties tādas runas saprast! Puisis noputās. Kad tā, tad tā. Rīt viņš ies turpat, kurp ies tie, kas te atnāca vēlāk. Vienalga, kas tur atrodams.
Saņēmis sev domātās divas ādas, puisis uzsmaidīja Kralai, pustumsā nozibēja viņa spoži baltie zobi.
- Nāc, es padziedāšu tev, - Luna aicināja, viņam ļoti patika Krala, - nāc, es būšu tur, pie avota.
Pēc viņa cilts parašām tā būs meitenes izvēle, nākt vai nenākt. Tur viņi būs divatā, un nav nekāda ļaunuma, ja divi jauni ļaudis paliek divatā, ja abi tā vēlas.
Viņš nolika ādas vietā, kur grasījās vēlāk gulēt, un gāja uz avotu. Puisis vispirms nomazgājās, un tad apsēdās zem koka zieduņu ielokā. Luna klusi sāka dziedāt, izlikdams sirds ilgas dziesmā. Vai Krala nāks vai nenāks?

[Gelkakejs]

Saņēmis savas kažokādas, atbildējis ar smaidu, Vesavots mirkli iedomājās, ka ir tik daudz ko pajautāt. Par šo svēto vietu, par viņam zināmās leģendas detaļām, par pasaules ūdeņu patiesajiem plašumiem, galu galā arī par paša dzīvi. Tik plašs ziņkārību pulks, nespēdams prātā izkārtoties nozīmības secībā, atstāja puisi stāvot klusumā.
Lai ko nesīs meža takas rīt, šis droši vien ir svētākais vakars Vesavota dzīvē. Viņš nosprieda, ka par jautājumiem domāt varēs visu mūžu, savukārt klusi izbaudīt mirkli dots tikai šobrīd. Nekur tālu neiedams, viņš atrada vietu, kur zālē nolika kažokādu.

[Pūķēns Sāra]

Luna:
Kad dziesma vedās uz otru tās pusi un prātā varēja rasties domas, ka Krala neieradīsies, Luna sajuta, kā viņam blakus kāds apmetas. Šis kāds bija tieši tā, kuru viņš šajā vakarā bija gaidījis.
Skaidri zilās acis lūkojās tālumā, un plaukstiņas gulēja klēpī, viņai klausoties puiša dziesmā. Viņš netika pārtraukts, meitene ieklausījās jaunekļa ilgās, it kā tie dalītu vienu un to pašu.

[Roviela]

Luna sajuta meiteni sev blakus. Nepārtraucot dziedāt, puisis pagriezās pret Kralu un pastiepa pret viņu rokas ar plaukstām uz augšu.
Dziesma tagad skanēja vienīgi Kralai, vai viņa atbildēs? Vai viņa var, vai grib atbildēt? Jaunais mednieks nezināja, vai viņi drīkst būt kopā, vai Krala piekristu kļūt par viņa sievu. Varbūt viņa nedrīkst? Varbūt ne šeit? Varbūt viņš pats nav viņas cienīgs? Vēl nē, vēl Luna pats nav pieaudzis, vēl nav atgriezies savā ciemā, bet vēlāk?

[Pūķēns Sāra]

Luna:
Meitene palūkojās uz Lunu. Viņš ar savu rīcību Kralu pārsteidza, un mirkli viņas sejā atspoguļojās mulsums, kad viņa skumji pasmaidīja, atkal novēršoties no jaunekļa un atsākot lūkoties tālumā.
Pār viņu galvām zemu pārlaidās neliels putns, kurš apmetās vienā no zemākajiem koka zariem un pievienojās Luna dziesmai ar īsiem, bet skanīgiem takšķiem.

[Roviela]

Luna mazliet noskuma - Krala viņu nesaprata, laikam viņu ciemos bija dažādas paražas, bet puisis turpināja dziedāt, rokas nolaidis sev klēpī, savijot balsi ar mazā putna dziesmu.
Un tad dziesma beidzās, kā visas lietas zem saules.
- Tad, kad es būšu vīrs, es gribētu tevi saukt par savu sievu, - Luna atzinās, - vai tu gribētu? Ar kuru man jārunā par tevi? Kādu izpirkumu par tevi gribēs? Lūdzu, saki man, lai zinu, kas un kā.
- Kam tev tik skumjas acis? Pēc kā tu ilgojies? Saki, es visu izdarīšu, visu, ko gribi, - viņš klusi turpināja.

[Pūķēns Sāra]

Luna:
Krala klausījās jaunekļa dziesmas nobeigumā, kas savijās ar putna trallināšanu, tāpat kā uzklausīja viņa teikto, kad, joprojām lūpas klājot skumjam smaidam, palūkojās uz Lunu.
-Tu mani nemaz nepazīsti, kā tu vari teikt, ka vēlies ar mani dalīt savu dzīvi? Mēs tik tikko sastapāmies...-
Lūpu kaktiņa nedaudz pie pacēlās, smaidam piedodot sapņainu noskaņu, un skatiens paslīdēja garām sarunu biedram. -Es nevaru kļūt tava sieva, jo manu likteni nolēma sen atpakaļ. Es esmu sen saderināta un laulāta... ar šo vietu un zemi. Tāds ir sargātāju liktenis.-

[Roviela]

Luna bēdīgi nokāra galvu.
- Es mīlu tevi, Krala, un gribēju dalīt ar tevi savu dzīvi.
Viņam nešķita, ka būtu nepieciešama gadiem ilga iepazīšanās, un ciema paražās nekas tāds nebija. Ļaudis iemīlējās ātri un ātri pateica to viens otram, un tā bija viegli dzīvot. Vīru vērtēja pēc viņa spējas uzturēt sievu, sievu pēc darbiem, un te Kralai līdzīgu viņš nezināja.
- Nezinu, vai spēšu tevi aizmirst. Piedod man, es nezināju, ka tāds ir sargātāju liktenis, no mana ciema nav neviena, kas tāds būtu.
Luna neko neteica par to, ka viņam vienkārši būs jāapprecas un, iespējams, pat ne tikai ar vienu sievu, bet vairākām. Mierīgai dzīvei ar to ir gana, bet sirdij? Par to viņš ļoti šaubījās.
- Te palikt tagad es nevaru. Man ir jāatgriežas savā ciemā, bet vai pēc tam es drīkstēšu meklēt ceļu atpakaļ uz šejieni, pie tevis?

[Pūķēns Sāra]

Luna:
-Kas ir mīlestība?- Brunetes skatiens atgriezās pie puiša sejas, un zilās acis stingri ielūkojās viņa. -Tā ir nekas vairāk kā brīža sajūtas un burvība, pie kurām cilvēkiem patīk pieturēties, kaut mirklis pagājis. Īstu laimi, tu spēsi atrast tur, kur to vismaz gaidīsi. Tev vienkārši vajag palūkoties apkārt, un tu sapratīsi, ka tava 'ilga un mierīga mūža atslēga' ir blakus būdā.-
Krala maigi satvēra puiša plaukstu, novēršot skatienu. Viņas plaukstiņa bija neliela, bet tās siltums spētu sasildīt pašu lielāko plaukstu. -Tevi neviens neturēs un neliegs pamest savu ciematu, bet klausi manam padomam, topošais medniek: pēc šīs nakts, aizmirsti šīs vietas esamību, tāpat kā mani. Tu nespēsi atrast ceļu uz šejieni, tāpat kā uz savu mieru, ja neaizmirsīsi.- Pār viņiem pārskrēja silta vēja pūsma kā apstiprinājums izteiktajiem vārdiem.

[Roviela]

- Mīlestība ir mirklis, - Luna piekrītoši pamāja.
- Tas, kas vieno vēlāk, ir cieņa un draudzība, un pienākums. Mīlestība arī paliek, bet rimtāka, un tā piedod krāsu visam, kas notiek.
Viņš nopūtās, ļaujot Kralas mazajai rokai sildīt savējo.
- Es būšu mierīgāks, ja zināšu, ka tu esi te laimīga. Ja esi, es tur, tālumā priecāšos par to, tevi atceroties, un nemeklēšu ceļu uz šejieni, ja tas nav otrreiz atrodams, un sūtīšu tev sveicienus sapņos.
Puisis mazliet skumji uzsmaidīja sargātājai.
- Vai man padziedāt tev vēl?

[Pūķēns Sāra]

Luna:
-Nav jautājums: vai es šeit esmu laimīga? Ir jautājums: vai šeit es esmu vajadzīga? Un atbilde ir apstiprinoša. Ar to viss arī ir pateikts.- Jaunā sieviete nolūkojās kā putniņam zaros virs galvas pievienojas tā sugas brālis, tiem sākot duetā trallināt.
-Kā vēlies, tikai atceries, ka tev vēl ejams tāls ceļš un tev vajadzētu atpūsties.- Krala klusu atbildēja īsajā starpbrīdi, kuru paņēma putnu duets. Lai ko izvēlētos Luna: dziedāt vai doties pie miera, bija skaidrs, ka meitene paliks blakus. Uz īsu brīdi vai visu nakti, tas bija cits jautājums.

[Roviela]

Luna pašūpoja galvu.
- Tu manu ceļu padari grūtāku. Ja Tev šeit ir skumji, ja nav īsti miera, tad man arī nebūs, un tas nekas, ka es labi zinu, kas ir pienākums un to, kur es esmu vajadzīgs, un es iešu turp, kur esmu vajadzīgs. Sirdij ar to nepietiek, neko darīt.
- Tie ir prātīgi vārdi, par atpūtu, bet es nevaru tos izmantot. Iespējams, šis vakars ir vienīgais, kad tevi redzu un ar tevi sarunājos un vēl ceru, un to es zaudēt nedrīkstu. Es vēl tev padziedāšu, Krala.
Un to viņš arī darīja, ielikdams visu savu māku, cik bija. Puisis labprāt apskautu meiteni, bet to viņš neiedrošinājās. Kas zina vai tas šai vietā atļauts, vai Krala vēlās un drīkst ko tādu?

[Pūķēns Sāra]

Luna:
Krala arī neatrāva savu roku no puiša rokām, kad viņš bija sācis dziedāt, tagad jau diviem putniem piebalsojot un veidojot ausīm vēl tīkamāku kompozīciju. Zilās meitenes acis turpināja lūkoties tālumā, un Luna nemanīja to brīdi, kad dziedāšanu bija nomainījis miegs, ziedu paklājam veidojot ērtu guļvietu.
Pamostoties viņš zem koka atradās viens pats. Vēl pirms iemigšanas viņš atminējās skaidri zilu aci pāri, kas ielūkojās viņa dvēseles spogulī, un maigas lūpas, kas mirkli aizskāra viņa pieri. Šis rīts bija neierasts ne tikai dēļ tā, ka viņš neatradās savā ciematā vai iepriekšējās dienas piedzīvotā, bet arī tādēļ, ka šis rīts bija viens no tiem retajiem, kad sauli slēpa bieza un pelēka mākoņu sega.


Vesavots:
Jaunais mednieks pamodās no tā, ka viņam sala. Jā, viņam sala mūžīgi saulainajā un tveicīgajā Tirengrīdas zemē, jo šis rīts bija pavisam neraksturīgs šai vietai: dzestrs un bez jebkādiem saules stariem. Saule šorīt slēpās aiz smagiem, pelēkiem mākoņiem. Vēl viena lieta, ko Vesavots pamanīja: nebija vairs neviena biedra, kurš iepriekšējā naktī bija apmeties ugunskura tuvumā. Par ugunskuru pašsaprotams liecināja tikai pelni un sadegušas ogles.

[Roviela]

Rīts bija dzestrs, un tas šim gadalaikam bija neierasti. Puisis pietrūkās sēdus. Krala bija aizgājusi, un šodien viņam jāturpina ceļš. Cik savāds sapnis šonakt bija. Vai Krala viņam to sūtījusi? Vai šī vieta? Labs sapnis, Luna labprāt sagaidītu tā piepildījumu un, kas zina, varbūt tas nemaz nebija sapnis, bet tas, kas reiz būs? Uzmundrinoši.
Jaunais topošais mednieks klusi piecēlās, atsvaidzinājās pie avota un devās savu biedru meklējumos. Kaut kur tepat viņiem vajadzēja būt, tāpat Lunas ieročiem.

[Gelkakejs]

Gandrījums, prieks vai kaut kāda līdzīga labsajūta bija iekvēlojusies jaunietī - tāds sapnis nevar nedz aizmirsties nedz atstāt vienaldzīgu. Tūdaļ gan to nomainīja vēsā atklāsme - tas taču sapnis. Tomēr tik zīmīgs un konkrēts, ka pieminēto kvēli uzturēja ticība, ka tas bija kas vairāk. Iekšējā uguns gan nelīdzēja saskaroties ar savādo laiku - tik auksti. Un kur pārējie? Laikam jau spanis bija pārāk ilgi Vesavotu turējis miegā, citi noteikti ir kaut kur tuvu, varbūt aizgājuši uz namiņu - Vesavots cēlās ar domu turp aiziet.

[Pūķēns Sāra]

Vesavots, Luna:
Vesavots bija nogājis pusceļu līdz namiņam, kad ap koku viņš samanīja nākam Lunu. Luna arī ievēroja topošo mednieku, ar kuru laikam bija plānots turpināt ceļu.
Luna ieroči atradās blakus namiņa ieejai. Ja abi mednieki ielūkojās tajā, tad nevienu namā neredzēja. Vispār radās iespaids, it kā šajā namiņā neviens nebūtu jau daudzus gadu desmitus dzīvojis un tikai brīnuma pēc šī nelielā koka celtne vēl stāv. Tajā nebija ne iepriekšējā vakarā redzētās kažokādas, ne tīstokļi, ne kas cits, kas liecinātu par apdzīvotību.

[Gelkakejs]

Vai sapnī redzētais būtu ceļa mērķis? Domas vēl nemitējās, bet tad Vesavots ieraudzīja vēl vienu jauno mednieku. Varbūt tieši tas, ka tas bija Luna, lika Vesavotam atcerēties vakardienas sarunas par ceļa galamērķi.
- Labrīt! - Vesavots sveicināja biedru, bet tad, manīdams, ka tuvumā neviena cita vairs nav, tūdaļ turpināja ar domu, ka būs kaut ko nogulējis - Vai pārējie kaut kur aizgāja?
Jautājums gan gandrīz aprāvās nepabeigts, jo Vesavots atskārta namiņa pamesto izskatu.

[Roviela]

- Labu rītu! - Luna atņēma sveicienu, ar izbrīnu vērodams šīs svētās vietas pamesto izskatu. Tad to, laikam, domāja Krala, kad teica, ka viņš neatradīs šo vietu? Ja arī atnāks, tad te būs tā, kā redzams tagad. Sirds iesāpējās, bet sejā tas nebija redzams - galu galā, vai tad Luna negrasījās kļūt par īstu vīru?
- Mums ir jāiet tālāk. Domāju, pārējie katrs jau ir savā ceļā.
Luna paņēma savus ieročus, vēlreiz nopētīja, vai tie ir labā kārtībā, un bija gatavs gājējs. Tikai - uz kuru pusi? Tikai ne atpakaļ, bet kurp? Vai kartes vēl ir?

[Pūķēns Sāra]

Luna, Vesavots:
Karte, pats par sevi saprotams, bija. Viena uz abiem puišiem, jo Lunam tāda netika izsniegta rituāla sākumā, atšķirībā no Vesavota.
Karte norādīja vairākus ceļus no vietas, kur viņi bija, ja domāt, ka apvilktais laukums bija atzīme tai vietai, kur viņi atradās. Jā, šoreiz nebija ar karti kā īpaši jādarās, lai redzētu tajā apslēpto. Ja viņi vēlējās doties pa ceļu, kuru iepriekšējā vakarā ar veco vīru bija pārrunājuši un kuru bija uzsācis Vesavots ar biedriem, tad bija jāuzgriež mugura būdai un jādodas uz ezeru. Tālāk ceļš veda garām lielajai ūdens tilpnei un atkal mežā.
Pārējie trīs ceļi veda uzreiz prom no ezera.