Dzīvības taka, [GM][PZP][fantasy] Lai sākas medības! Opcijas

[Pūķēns Sāra]

Četri jauni cilvēki bija atvesti netālu no mazā laukumiņa, kuru no saules sargāja lielās koku lapas. Katram no šiem četriem cilvēkiem bija savas domas, uzskati un sapņi, katrs no šiem četriem cilvēkiem bija personība, kuru nespēja atkārtot neviens, starp viņiem nebija nekas daudz kopīgs – ne ārēji, ne iekšēji, bet šobrīd tos vienoja viena liela lieta – vēlme sevi pierādīt, vēlme kļūt par ko lielāku, nekā to, kas viņi bija, vēlme izdzīvot un kļūt par pilntiesīgu vīru, tā bija vēlme dzīvot, vēlme atgriezties no šī rituāla savā ciemā un redzēt cieņu pārējo mednieku sejās. Viņus vienoja šis rituāls, kas to spēja padarīt gan par brāļiem, gan lielākajiem ienaidniekiem.
Viņus visus pavadīja mednieks no pašu ciemata, kurš paceļam nebija teicis ne vārdu. Nebija tā, ka runāt būtu aizliegts, bet mednieki ar savu klusumu ļāva jaunajiem puišiem vai pareizāk vīriešiem vēl pēdējo reizi noskaidrot domas, varbūt pat pārdomāt piedalīties rituālā, kas nebija aizliegts. Dažiem ceļš līdz rituāla vietai aizņēma vairākas dienas un naktis, bet citiem varbūt pat knapi dienu, bet neviena ceļā negadījās ne plēsīgi zvēri, ne arī citas briesmas, bija tāda sajūta, ka viss dzīvais un arī nedzīvais griež ceļu ceļiniekiem, it kā tos aptvertu savādā aura.
Neviens no puišiem nezināja, kas to gaida un uz kurieni īsti tie tiek vesti, neviens no ciema vīriešiem nekad nerunāja par šo rituālu un uz bērnu skatījās nosodoši, ja tas uzdrīkstējās, ko tādu jautāt, jo īpaši puika. Kaut gan starp bērniem klīda baumas, ka pārbaudījums notiek kādā ciematā, kur tevi kar aiz kāju mazajiem pirkstiņiem pie staba ar galvu uz leju un tā atstāj vairākas dienas, vai arī, ka tev liek nedēļu atrasties vienā krātiņā ar plēsīgiem Lavjioriem un jācenšas nevien palikt dzīvam, bet ja vēlies ēst, tad savu ēdienu tiesu jādabū no ikdienišķās zvēru maltītes. Bet neviens no medniekiem, kuri veda jaunos puišus, iespējams, uz viņu lielāko pārbaudījumu dzīvē, nevien neapstājās nevienā ciemā, bet tie nemaz negāja tuvumā nevienam ciemam, it kā tādu nemaz nepastāvētu, toties, kad saule nogurusi lēnām jau sāka slīdēt prom, lai uzņemtu spēkus un nākamajā dienā atgrieztos ar vēl svelošāku karstumu, visi mednieki apstājās, necaurejamo džungļu sirdī. Visapkārt bija koki, kas bija izveidojuši necaurredzamu plīvuru, kad mednieki savam apsargājamajam iedeva nelielu papirusa tīstokli, uz kura bija atzīmēta neliela līkne uz kādu rimbuli, tīstokļa labajā malā bija divas bultas, kas krustojās, norādot uz labo augšējo lapas stūri un kreiso augšējo stūri. Ikviens mednieks atvīstīja tīstokli un pat neapskatoties apkārt, ielika stingri papirusu puiša rokās, tā norādot, lai tas lapu ne groza, ne pats maina iešanas virzienu, savādāk nekad nespēs atrast vajadzīgo vietu un apmaldīsies, līdz to saplosīs kāds nezvērs vai viņš nomirs no ūdens trūkuma. Šī bija vieta, kur tālāk varēja iet tikai šie jaunie puiši, vēl uz atvadām mednieki vai nu sabužināja puiša matus, vai tiem uzsmaidīja, varbūt uzsita kādam uzmundrinoši uz pleca, bet tie neteica ne vārdu, ne kādu mutisku veiksmes vēlējumi. Ikviens no medniekiem strauji devās prom, atstājot sava ciema cerības vienus pašus nezināmā vietā, mežonīgos džungļos. Tai brīdī, kad bailes spēja sākt runāt ar puišu mutēm, kas varēja būt pat ātrāk nekā varētu vēlēties, mednieki bija pazuduši, pat varēja šķist, ka izgaisa, neatstājot aiz sevis pat pēdas, kur nu vēl citas zīmes par savu neseno esamību.
Iespēja atgriezties vairs nebija, nojausma teica, ka pat ja viņi ietu atpakaļ pa pilnībā to pašu ceļu, kurš tika veikts ar savu pavadoni, viņi tāpat nekad neatrastu savu vai kādu citu ciematu, tā kā atlika vien virzīties uz priekšu pa neizbrienamajiem džungļiem, kas te bija biezāki par tiem, kurus zināja ikviens ap savu ciematu, un vadīties pēc nevienam neizprotamās kartes.
Ikviens no puišiem lēnām, bet neatkāpīgi bija sākuši virzīties uz priekšu, varbūt kāds bija naskās, bet varbūt kādam līdz nesaprotamam rombam bija mazāks attālums nekā citiem, bet jebkādā gadījumā viņi visi mērķtiecīgi devās uz romba pusi, nu vismaz viņi tā domāja.
Iespējams, ka Narusam palīdzēja tā vecums, kas nesa vairāk spēka un apķērības kā citiem, bet visticamāk tā bija vienkārši laimīga sagadīšanās, ka viņš bija pirmais, kuram aiz kokiem parādījās koku neieskauts laukums, kurā neviens neatradās. Kaut kas lika domāt, ka šis laukums ir rombs, kuru viņam vajadzēja atrast, nevis kāds ezers vai dūksnājs. Pārbaudot vai simtiem reižu un sēžot paslēpnī kaut vai visu dienu, Narus neieraudzītu ne mazākās briesmas, kas uzglūnētu laukumā vai tam apkārt, kā arī tieši tas pats, kas lika domāt, ka šī ir pareizā vieta, lika arī doties laukā no paslēpņa un ieņemt vietu kā pirmajam laukumā. Tieši tajā brīdī kā jaunais vīrietis bija nolēmis paklausīt vēlreiz šai nojausmai un spēra pirmo soli laukumā, kuru no saules slēpa lielās koku lapas virs galvas, viņš sadzirdēja, pat vairāk sajuta kustību aiz muguras, bet strauji apgriežoties viņš tur neko nespēja saskatīt, tikai koki, liānas un lapas. Sperot nākamo soli laukumā, kustība bija jūtama puisim pa labi, un šoreiz palūkojoties viņš tur spēja saskatīt ko baltu, kas strauji, pat pārdabiski strauji pazuda no redzesloka. Tieši tad, kad šis baltais pazuda, kustība pārgāja uz kreiso Narusa pusi, tur atkal spējot saskatīt to pašu balto... radījumu? Un vai šis radījums vēlēja ļauju? Bija zināms viens, Narus nekad nebija sastapies ar meža zvēru, kas būtu bijis balts...
Luna mierīgi tika uz priekšu, neizjūtot ne svelmi, kas te bija lielāka nekā dzimtajā ciema apvidū, ne arī savādo biezokni, kas te bija vairāk aizaudzis nekā ciema apkārtnē, arī savādā karte nesagādāja problēmas, it kā viņš to spētu lasīt, vai arī pats no galvas zinātu ceļu, kur iet. Puisis bija pilnībā pārliecināts, ka iet pareizajā virzienā, kaut gan gājis viņš jau bija ilgi, bet ne mirkli viņš nešaubījās. Tieši tāpat kā ceļā no sava ciemata, viņu neiztraucēja ne mazākā dzīvā radība, kad negaidīti virs galvas, koku lapotnē, kas bija daudz tuvāka zemei, nekā viņa ciemata apkārtnē, nočabēja lapas, bet šādu čaboņu nespēja radīt vējš, par to Luna bija pārliecināts un vairāk nevis ar prātu, bet sirdi. Lapas nočabēja vēlreiz, likās, ka viņš mirkli tām cauri spēj saskatīt, ko melnu, kad iestājās mēms klusums, lapas pat nekustināja vējš, kas reizēm mēdza iemaldīties zem biezās koku lapotnes.
Rinamalo par spīti visiem pūliņiem bija nomaldījies, vismaz viņam tā likās, jo karte pāris reizes jau bija izkritusi no puiša rokām un sen jau sagrozīta pavisam savādāk nekā to rokās bija ielicis ciema mednieks, bet kas cits atlika kā turpināt iet? Stāvēt uz vietas un gaidīt, ka kāds viņu atradīs arī bija muļķīgi, jo neviens viņu nemeklēs, šoreiz nē. Arī puiša ausis uztvēra savādas putnu dziesmas, kādas viņš ne reizi nebija dzirdējis un kuras uzdzina aukstus šermuļus, liekot vēlēties tikt tālāk no tām. Turpinot ceļu, karte izkrita vēl pāris reizes un bija skaidrs, ka šobrīd tā pilnīgi neko nedot, bet kaut kas lika to paturēt rokās un nepamest uz zemes. Kartei jau atkal izkrītot un Rino pieliecoties, viņš no tuvākajā krūmāja otras puses sadzirdēja kustību, kas stipri atgādināja soļus.
Karte nesagādāja Lapsai nemazākās grūtības, kaut viņš to nespēja nolasīt, jo debesu atrašanos no šīm bultām viņš nespēja saprasts, tās bija pārlieku pretrunīgas ar iepriekš redzēto šamaņa pergamentos, viņš toties spēja sekot acīmredzamajai ceļa norādei. Ja šis bija rituāls, tad Lapsai tas likās vieglāks par vieglu, liekot pat mirkļiem vēlēties smieties, kad viņš ieskatījās kartē, lai redzētu, vai nav noklīdis no ceļa. Jau esot gandrīz pie galamērķa – romba, kas visticamāk apzīmēja kādu ezeru, laukumu vai tamlīdzīgu vietu, aiz tuvākā krūmāja, kas viņam atradās pa kreisi, Lapsa sadzirdēja kustību. To, ka kaut kas nokrīt un kāds liecas tam pakaļ, bet tad mirkli sastingst.

[Roviela]

- Vai mēs esam visi? - Luns klusi ievaicājās, paskatoties, vai baltmatainais puisis ir te.
- Mums katram vēlreiz jānoiet ceļš no Pirmā ciema līdz savējam, un savējam vajadzēs gan sirdi, gan prātu, lai turpinātos uz priekšu. Vajag abus.

[Gelkakejs]

Skanējumam dziestot, Vesavots sajutās kā atmodies no miega. Kaut gan mūzika nevarēja būt pārāk ilga - daudzo domu, sapņu un izjūtu iespaidā puisis jutās kā atgriezies īstenībā pēc nenosakāmi ilgas prombūtnes. Bet šeit viņi visi bija, kā varēja noprast no vīra teiktā.
Vēl dienu iepriekš Vesavots droši varētu atbildēt vecā vīra jautājumam, izvēloties prātu - ne velti puisis ciemā tika jokodamies saukts par jauno vecajo. Tomēr, tagad arī sirds nedeva mieru, un to izprast Vesavots nemācēja. Tādēļ puisis jutās atvieglots un ieinteresēts, izdzirdot atjautīgo atbildi, kuru teica cits pie ugunskura sēdošais rituāla dalībnieks.

Šo rakstu rediģēja Gelkakejs: 31.12.2008 00:28

[Pūķēns Sāra]

-Cik zināms visi.- Baltmatainā puiša nebija un atminoties viņa izskatu kādā viņš tika ienests namiņā, vismaz šo nakti viņš arī nepievienosies pie uguns sēdošajiem.
-Atbilde atjautīga - tu savu ceļu esi izlicis jau sen, Luna - tas ir ciets un taisns, nenovēršoties no kursa, bet te iet runa pa jūsu visu ceļu. Te jūs nevarat doties katrs pa savu, jo esat viens vesels. Nē, protams, ka variet, es neko nesaku, bet šaubos, ka tas novedīs pie kā laba.- Manrs atzinīgi uzlūkoja Lunu, kad atgrieza uzmanību visiem. -Es vēlos zināt, kur ir jūsu galamērķis tieši šajā ceļā, lai spētu jums kādi palīdzēt vismaz ar padomu. Vesavot...- vecais vīrs palūkojās uz puisi, kurš bija atnesis mūzikas instrumentu, -... uz kurieni jūs gājāt līdz šim?- Viņš pamāja ar roku sev priekšā uz zemi, kur bija lieliska vieta, kur Vesavotam nolikt attīto karti, lai nodemonstrētu precīzi vietu.

[Gelkakejs]

Izdzirdēt savu vārdu Vesavots nebija gaidījis, tomēr, tas lika domām noskaidroties. Jo, neraugoties uz visu nezināmo un pat mītisko, kas šodien pieredzēts, Vesavots taču zināja, kurp bija devies kopš satika jaunos biedrus. Vismaz kartē puisis vietu varētu parādīt, vienīgi Vesavots īsti nemācēja atburt tādas lietas, viņš burties vispār nemācēja.
- Rouēls, ievainotais, zināja kurp jāiet, viņa kartē mūsu mērķis bija trijstūris, un pie tā bija man nezināmi simboli. Ja nemaldos, šai pus ezeram jābūt ceļam uz turieni. Mana karte diemžēl palika man apslēpta. - Vesavots bija piecēlies, savu papirusu turēdams rokā, lai vismaz ar savu skatienu uz kaut ko atsauktos.

[Pūķēns Sāra]

-Es zinu, kas ir Rouēls, bet nu iedod man to karti,- vecais vīrs pasniedza roku Vesavotam, gaidot, kad tajā tiks ielikts tīstoklis. -Un kāds padalieties ar savu ūdeni, ja kādam kas tāds būtu.-
Tuvākie koki placītim nedabīgi nolīgojās, it kā tajos būtu iemeties kas liels, kad no tiem atskanēja zems, dusmu pārņemts rēciens. Manrs mierīgi gaidīja, kad kāds iedos ūdeni, bet Vesavots karti, it kā neko nebūtu dzirdējis un varbūt tā arī bija. Vecums tomēr nenāk viens.

[Gelkakejs]

Vesavots sniedza karti, viņš zināja, kas tagad notiks. Lai gan tie bija maldi - rēcienu viņš gaidījis nebija. Atdevis karti Vesavots neizdvesa ne skaņas, kaut kas bija ļoti tuvu.

[Roviela]

Lunam ūdens nebija, viņš varēja tikai mulsi pasmaidīt un noplātīt rokas, lai to paziņotu, toties kaut kā lēciens? kokā virs galvas un rēciens medniekā izraisīja gluži dabisku reakciju, kāda tā būtu, ja viņš atrastos savā ciemā. Luna kā bulta pieleca kājās un pāris soļos ticis līdz būdas ieejai, kur bija atstājis savus šķēpus un loku ar bultām, paķēra šķēpu un atlatlu, un vēl pēc niecīga mirkļa abi bija savienoti un roka atvilkta metiena stāvoklī.
Luna tēmēja uz to kaut ko, kas rēca visiem virs galvas. Varbūt pat var saredzēt, kas tas ir? Viņam izklausījās pēc kāda no lielajiem kaķiem, tomēr, kas zina, kas uzdrošinās nākt te, svētajā vietā?
Mednieks gaidīja. Ja Manrs dos zīmi nemest, šķēps tiks nolaists, ja tas kaut kas lēks, tad šķēps lidos ar veiklas rokas un atlatla spēka palīdzību.

[Massacre]

Faia apsēdās ka norādīts, taču ne uz mirkli neaimirsa savu jautājumu, drīzāk to, kas bija jāpārrunā. Varbūt viņš tomēr jau bija nolēmis, ka laidīs viņu tālāk pārbaudījumā? Un varbūt tieši otrādi - nelaidīs?
Uz uzdotajiem jautājumiem meitene neatbildēja, jo tas taču šķita nepareizi - atbildēt tad, ja pat nezini vai tevi laidīs. Rouēla pieminēšana labāku neko nepadarīja, jo tas atgādināja gudro un ievainoto ceļabiedru, kas tiktāl bija viņus atgādājis un meitenes vainas izjūtu, ka viņa nebija bijusi uzstājīgāka šamaņa dziedēšanas ziņā.

Savu šķēpu Faia no rokām izlaidusi nebija pat apsēžoties pie ugunskura, tāpēc tad, kad Manrs pētīja karti, viņa pētīja kokus un mežu apkārt, gatavībā aizstāvēties un aizstāvēt.

[Pūķēns Sāra]

Saņēmis karti, vecais vīrs nomurmināja zem deguna ko līdzīgu frāzei - bezatbildīgi, kad devās uz nelielo namiņu, kur visi bija vakariņojuši. Viņš joprojām nelikās manām, ka kokos kaut kas būtu, mierīgi paejot garām Lunam un nemanot viņa gatavību šaut.
Manram pazūdod namiņā, no kokiem atskanēja vēl viens rūciens un tagad ne tikai Lunam, bet arī pārējiem atklājās spoži zaļas, lielas acis, kas spīdēja kā divas spilgtas uguntiņas. Luna, kurš pirmais bija samanījis zaļās acis, spēja apjaust kokā kaķveidīgu stāvu, vienīgā atšķirībā - šis kaķis bija krietnā zirga lielumā. Bija jābrīnas kā tas vispār spēj turēties kokā un gatavoties lēcienam. Jā, tieši tā, kaķveidīgais bija gatavs lekt virsū tiem, kas atradās ar muguru vistuvāk kokiem - tātad Narusam un Lapsam.
Pārējie, ja papūlējās arī spēja apjaust plēsoņas ķermeņa apmērus un stāvokli.

[Roviela]

Luna neaizdomājās, ka tā, iespējams, ir pārbaude.
Viņš rūpīgi notēmēja, un ar atlatlu daudzkārt pastiprinātais šķēps aizsvilpa gandrīz nedzirdami, izmests ar tikpat drošu roku. Mednieks tēmēja tā, lai šķēps ietu lielajam kaķim kaklā, šīs proporcijas noteikt bija viegli, tas nekas, ka kaķis bija neparasti liels. Par to, ka tas varētu būt kāds sencis, Luna nedomāja, jo, cik viņam bija stāstīts, lielie kaķi nebija viņu senčos, un ciema sargos arī nē.
Puisis negaidīja, lai noskaidrotu, vai trāpījis, bet ierīkoja atlatlā savu otro metamo šķēpu un atvilcis roku mešanas stāvoklī, gaidīja. Kritīs? Leks?

[Hworang666]

Rinamalo uzmanīgi sekoja līdzi visam kas notiek. Neskatoties uz to, ka uzmanības centrā bija vecais vīrs, ar acu kaktiņu viņš pamanīja Lunu. Puisis bija savādi uzvilkts, pat pilnībā nepiemēroti šadai situācijai... Tad, vēl dīvaināk, Luna izmeta šķēpu. Ar acīm izsekojis šķēpa trajektorijai, Rinamalo sarāvās. Ko tādu viņš tiešām vēl nebija redzējis. Milzīgais kaķis pie tam uzglūnēja diviem biedriem. Jaunais mednieks ar acīm sāka meklēt kādu iespējamu metamo ieroci...

[Gelkakejs]

Nesavietojamas lietas mēdz apmulsināt - miers vecajā vīrā, un, kas pilnīgi pretējs tumsā, kokos. Ja mieru radīja zināšanas - Vesavots varētu neuztraukties, ja nezināšana... - šādu domu Vesavots nepieļāva.
Lai gan zaļās acis un draudīgais stāvs, kas negaidīti atklājās skatam mainīja domu gaitu. Redzot lidojošu sķēpu, Vesavots metās tur, kur tikko bija sēdējis pie ugunskura, kur tagad gulēja viņa šķēps.

Šo rakstu rediģēja Gelkakejs: 16.01.2009 23:51

[Massacre]

Faia pagaidīja kas notiks kaķveidīgo uzbrucēju pēc tam, kad Luna izmeta savu šķēpu. Meitene bija piecēlusies kājās gatavībā mest, ja tas šķēps savu mērķi neizpildīs un iesaucās, abu iespējamo upuru virzienā:

"Jūs abi - uzmanieties, aiz muguras!" pat tad, ja viņi bija pamanījuši notiekošo, katram gadījumam brīdinājums netraucēja. Turklāt sauciens varēja novērst uzbrucēja uzmanību no abiem izvēlētajiem biedriem un dot laiku un iespēju aizstāvēties.

[Pūķēns Sāra]

Šķēps sasniedza galamērķi brīdī, kad kaķveidīgais atspērās no koka un jau leca. Nebija skaidrs vai Luna šķēps trāpīja plēsējam vai tas paspēja aizlegt. Bija skaidrs viens - milzīgais radījums neuzleca uz nolūkotā medījuma, bet gan ar milzīgu spēku piezemējās nelielu gabaliņu viņiem aiz muguras. Jaunie mednieki pat varēja sajust kā novibrē zeme zem to kājām, bet neliels smilšu mākonītis, kurš pacēla no smagā leciena [varbūt kritiena?], aizsedza plēsēju un neviens nespēja to saskatīt, lai saprastu vai tas speciāli tā piezemējās, vai to ietekmēja Luna raidītais šķēps, kurš bija ieurbies koka stumbrā.

[Hworang666]

Rino nepavadīja šķēpu ar skatienu. Tā vietā viņš ar acīm ātri sameklēja parocīgu akmeni, ko varētu triekt kaķa virzienā. Atradis piemērotu kandidātu, pusis apgriezās, atvēzējās un no visa spēka, bet pietiekami precīzi meta. Cerams, ka arī patreiz visi gari stāvēs man klāt un jau pēc pāris minūtēm neatradīšos kaķā vēderā. Neapzināti viņš ar acīm meklēja arī namatēvu. Nezkādēļ interesēja, ko tas darīs.

[Massacre]

Faia vienkārši skrēja tuvāk. Protams, nebija skaidrs kur ir palicis uzbrucējs visā putekļu mākonī, taču viņa vēlējās būt tuvāk, lai paspētu pasargāt biedrus vai vismaz palīdzēt no nāvējošāka un ātrāka šķēpa attāluma.

[Pūķēns Sāra]

Namatēvu Rinomalo neredzēja, toties putekļi sāka nosēsties.
Tā kā Faia bija piesteigusies tuvāk vietai, kur visticamāk piezemējās kaķveidīgasi plēsējs, viņa arī pirmā saskatīja, ka tur nekā nav. Putekļiem nosēžoties pilnībā, visi varēja ieraudzīt neko, pareizāk neko no kaķa, pat uz zemes nebija palikušās pēdas, kas liecinātu par tā esamību. Pat vietas, kur nosēdās putekļi, neizcēlās. Vienīgi Rino mestais akmens bija vienīgais, kas neiederējās ierastajā ainā.
Manrs un Krala izgāja no namiņa. Vecais vīrs klusu, ko teica jaunajai meitenei, kura piekrītoši pamāja, rokās nesot nelielas māla bļodiņas. Nepalūkojoties uz jaunajiem medniekiem, meitene aizlīdēja aiz namiņa, kamēr vīrietis devās atpakaļ pie ugunskura, rokās nesot ar ādu apvilktu ````šķi.
Nonācis pie uguns, viņš apmetās tupus uz zemes un izklāja uz tās iepriekš no Vesavota saņemto papiruss. Atvēris ````šķi, Manrs bez vilcināšanās izšļāca ūdeni uz pergamenta. Vispirms varēja rasties iespaids, ka loksne izšķīdīs, bet tā vietā tā ieguva viegli tumšāki toni uguns mestajā gaismā. Vīrs nedaudz papīru papurināja, kad nolika atpakaļ uz zemes. Atlikušais ūdens lēnām sāka kopoties, pildoties ar aci neredzamās gropās. Lēnāma rī no tām ūdens apzuda, atstājot aiz sevis tumšas līnijas, kas izveidoja līniju, apļu, trijstūru un citu figūru tīklu jeb karti.
-Vai šeit ir jūs galamērķis?- Manrs iebakstīja tieši tajā pašā trijstūrī, kurā dienas sākumā bija iebakstījis Rouēls. Šis jautājums bija attiecināms uz Faiu un Vesavotu, kaut acis no kartes viņš nenoņēma. -Un jūs savu galamērķi nezināt...- pacēlis acis, viņš pameta skatu uz četrotni, kas bija ieradusies pirmā. -Vai nu pievienojaties šiem, vai domājiet, kur dosieties.- Vecais vīrs piecēlās un ielika karti tuvāk stāvošā rokās, kas bija Luna vai Rinamalo [atkarībā, kuram tās ir brīvas].
-Gulēsiet laukā, kažokādas Krala jums atnesīs. Ja vēlaties nomazgāties un padomāt pirms gulēt iešanas, aiz namiņa ir avots, bet rīt jums agri būs jāceļas - rēķināties. Rīt arī pateikšu kā vieglāk jums iziet pie galamērķa, kad visi to zinās.- Vecais vīrs pagriezās uz namiņa pusi un, pateicis visu, ko vajag pēc savām domām, lēnām sāka doties uz ēku. -Svētais kalns nav joka lieta...- viņš vēl noteica pietiekoši skaļi, lai tuvāk esošie to mierīgi spētu saklausīt. Ja kādam bija jautājumi, tad bija pēdējais brīdis tos uzdot šajā vakarā.

[Roviela]

Luna bija pārsteigts. Kur palika lielais kaķis? Puisis aizgāja paņemt savu izsviesto šķēpu, un, tāpat kā pirmīt ieročus salika pie būdas, pirms atgriezties pie pārējiem.
Manra darbošanās ar loksni viņu aizrāva, un karte šķita taisni brīnumaina.
- Jā, es nezinu savu galamērķi, - viņš ieteicās, kad karte bija parādījusies pilnībā, un vecais vīrs ierunājās.
- Jūs nesen vaicājāt, kādu taku mēs gribām - gudrības vai spēka, un pa šo laiku esmu izlēmis. Man nav pietiekami gudrības, lai saprastu, kas notiek, atliek - spēks. Ja arī tas man nedosies rokā, es savā ciemā neatgriezīšos. Vai tā vieta, kurp dosies citi, ir gudrībai vai spēkam? Ja gudrībai, tad man tur nav ko darīt, tad rādiet man citu galamērķi.

[Hworang666]

Tas, ka kaķis vairs nebija manāms nebija pārāk iepriecinoši. Kā nekā iespēja, ka viņš arvien varētu uzglūnēt no mugurpuses nešķita ārkārtīgi iepriecinoša. Tādēļ Rino pārvietojās tuvāk ugunskuram. Tad arī viņš savās rokās pamanījās paturēt karti, jo abas rokas bija bijušas brīvas. Pēc Lunas uzdotā jautājuma arī viņš apzinājās, ka diez vai sanāks pašam doties pa gudrības taku, jo viņš sevī nemanīja nekādu intelektuālo potenciālu. Tādēļ tagad, viegli saspicējis ausis arī viņš gaidīja vai mājas saimnieks ko atbildēs.

[Gelkakejs]

Aizskrējis līdz savam ierocim, Vesavots atskārta, ka vajadzības pēc tā vairs nav. Nezvērs bija nozudis, un prātā spilgti iezīmētais un pirms mirkļa puisi apmulsinājušais vecā vīra miers sāka negantu spēli Vesavota prātā par to, vai nezvērs vispār bijis. Nolēmis neapšaubīt augstāku būtņu uztveres spējas, puisis tēlotā mierā lūkojās apburtās kartes izdarībās, kuras, otru reizi redzot, vairs nelikās pārsteidzošas - drīzāk loģiskas.
Vesavots piekrītoši pamāja ar galvu, kad vīrs rādīja ceļamērķi - kaut jautājušā skatiens viņam pievērsts netika, viedajam vīram tāpat, acīmredzot, nepieciešamais bija skaidrs.
Domās pirms miega Vesavots gan, iespējams ilgāk nekā būtu lietderīgi. Neraugoties uz garo dienu un nogurumu, daudzie notikumi un jauni apvāršņi prātu nomocīs nepajokam, kad mierā un atpūtā beidzot tiem tāda iespēja dota.

Šo rakstu rediģēja Gelkakejs: 28.02.2009 17:35