Dzīvības taka, [GM][PZP][fantasy] Lai sākas medības! Opcijas

[Pūķēns Sāra]

Četri jauni cilvēki bija atvesti netālu no mazā laukumiņa, kuru no saules sargāja lielās koku lapas. Katram no šiem četriem cilvēkiem bija savas domas, uzskati un sapņi, katrs no šiem četriem cilvēkiem bija personība, kuru nespēja atkārtot neviens, starp viņiem nebija nekas daudz kopīgs – ne ārēji, ne iekšēji, bet šobrīd tos vienoja viena liela lieta – vēlme sevi pierādīt, vēlme kļūt par ko lielāku, nekā to, kas viņi bija, vēlme izdzīvot un kļūt par pilntiesīgu vīru, tā bija vēlme dzīvot, vēlme atgriezties no šī rituāla savā ciemā un redzēt cieņu pārējo mednieku sejās. Viņus vienoja šis rituāls, kas to spēja padarīt gan par brāļiem, gan lielākajiem ienaidniekiem.
Viņus visus pavadīja mednieks no pašu ciemata, kurš paceļam nebija teicis ne vārdu. Nebija tā, ka runāt būtu aizliegts, bet mednieki ar savu klusumu ļāva jaunajiem puišiem vai pareizāk vīriešiem vēl pēdējo reizi noskaidrot domas, varbūt pat pārdomāt piedalīties rituālā, kas nebija aizliegts. Dažiem ceļš līdz rituāla vietai aizņēma vairākas dienas un naktis, bet citiem varbūt pat knapi dienu, bet neviena ceļā negadījās ne plēsīgi zvēri, ne arī citas briesmas, bija tāda sajūta, ka viss dzīvais un arī nedzīvais griež ceļu ceļiniekiem, it kā tos aptvertu savādā aura.
Neviens no puišiem nezināja, kas to gaida un uz kurieni īsti tie tiek vesti, neviens no ciema vīriešiem nekad nerunāja par šo rituālu un uz bērnu skatījās nosodoši, ja tas uzdrīkstējās, ko tādu jautāt, jo īpaši puika. Kaut gan starp bērniem klīda baumas, ka pārbaudījums notiek kādā ciematā, kur tevi kar aiz kāju mazajiem pirkstiņiem pie staba ar galvu uz leju un tā atstāj vairākas dienas, vai arī, ka tev liek nedēļu atrasties vienā krātiņā ar plēsīgiem Lavjioriem un jācenšas nevien palikt dzīvam, bet ja vēlies ēst, tad savu ēdienu tiesu jādabū no ikdienišķās zvēru maltītes. Bet neviens no medniekiem, kuri veda jaunos puišus, iespējams, uz viņu lielāko pārbaudījumu dzīvē, nevien neapstājās nevienā ciemā, bet tie nemaz negāja tuvumā nevienam ciemam, it kā tādu nemaz nepastāvētu, toties, kad saule nogurusi lēnām jau sāka slīdēt prom, lai uzņemtu spēkus un nākamajā dienā atgrieztos ar vēl svelošāku karstumu, visi mednieki apstājās, necaurejamo džungļu sirdī. Visapkārt bija koki, kas bija izveidojuši necaurredzamu plīvuru, kad mednieki savam apsargājamajam iedeva nelielu papirusa tīstokli, uz kura bija atzīmēta neliela līkne uz kādu rimbuli, tīstokļa labajā malā bija divas bultas, kas krustojās, norādot uz labo augšējo lapas stūri un kreiso augšējo stūri. Ikviens mednieks atvīstīja tīstokli un pat neapskatoties apkārt, ielika stingri papirusu puiša rokās, tā norādot, lai tas lapu ne groza, ne pats maina iešanas virzienu, savādāk nekad nespēs atrast vajadzīgo vietu un apmaldīsies, līdz to saplosīs kāds nezvērs vai viņš nomirs no ūdens trūkuma. Šī bija vieta, kur tālāk varēja iet tikai šie jaunie puiši, vēl uz atvadām mednieki vai nu sabužināja puiša matus, vai tiem uzsmaidīja, varbūt uzsita kādam uzmundrinoši uz pleca, bet tie neteica ne vārdu, ne kādu mutisku veiksmes vēlējumi. Ikviens no medniekiem strauji devās prom, atstājot sava ciema cerības vienus pašus nezināmā vietā, mežonīgos džungļos. Tai brīdī, kad bailes spēja sākt runāt ar puišu mutēm, kas varēja būt pat ātrāk nekā varētu vēlēties, mednieki bija pazuduši, pat varēja šķist, ka izgaisa, neatstājot aiz sevis pat pēdas, kur nu vēl citas zīmes par savu neseno esamību.
Iespēja atgriezties vairs nebija, nojausma teica, ka pat ja viņi ietu atpakaļ pa pilnībā to pašu ceļu, kurš tika veikts ar savu pavadoni, viņi tāpat nekad neatrastu savu vai kādu citu ciematu, tā kā atlika vien virzīties uz priekšu pa neizbrienamajiem džungļiem, kas te bija biezāki par tiem, kurus zināja ikviens ap savu ciematu, un vadīties pēc nevienam neizprotamās kartes.
Ikviens no puišiem lēnām, bet neatkāpīgi bija sākuši virzīties uz priekšu, varbūt kāds bija naskās, bet varbūt kādam līdz nesaprotamam rombam bija mazāks attālums nekā citiem, bet jebkādā gadījumā viņi visi mērķtiecīgi devās uz romba pusi, nu vismaz viņi tā domāja.
Iespējams, ka Narusam palīdzēja tā vecums, kas nesa vairāk spēka un apķērības kā citiem, bet visticamāk tā bija vienkārši laimīga sagadīšanās, ka viņš bija pirmais, kuram aiz kokiem parādījās koku neieskauts laukums, kurā neviens neatradās. Kaut kas lika domāt, ka šis laukums ir rombs, kuru viņam vajadzēja atrast, nevis kāds ezers vai dūksnājs. Pārbaudot vai simtiem reižu un sēžot paslēpnī kaut vai visu dienu, Narus neieraudzītu ne mazākās briesmas, kas uzglūnētu laukumā vai tam apkārt, kā arī tieši tas pats, kas lika domāt, ka šī ir pareizā vieta, lika arī doties laukā no paslēpņa un ieņemt vietu kā pirmajam laukumā. Tieši tajā brīdī kā jaunais vīrietis bija nolēmis paklausīt vēlreiz šai nojausmai un spēra pirmo soli laukumā, kuru no saules slēpa lielās koku lapas virs galvas, viņš sadzirdēja, pat vairāk sajuta kustību aiz muguras, bet strauji apgriežoties viņš tur neko nespēja saskatīt, tikai koki, liānas un lapas. Sperot nākamo soli laukumā, kustība bija jūtama puisim pa labi, un šoreiz palūkojoties viņš tur spēja saskatīt ko baltu, kas strauji, pat pārdabiski strauji pazuda no redzesloka. Tieši tad, kad šis baltais pazuda, kustība pārgāja uz kreiso Narusa pusi, tur atkal spējot saskatīt to pašu balto... radījumu? Un vai šis radījums vēlēja ļauju? Bija zināms viens, Narus nekad nebija sastapies ar meža zvēru, kas būtu bijis balts...
Luna mierīgi tika uz priekšu, neizjūtot ne svelmi, kas te bija lielāka nekā dzimtajā ciema apvidū, ne arī savādo biezokni, kas te bija vairāk aizaudzis nekā ciema apkārtnē, arī savādā karte nesagādāja problēmas, it kā viņš to spētu lasīt, vai arī pats no galvas zinātu ceļu, kur iet. Puisis bija pilnībā pārliecināts, ka iet pareizajā virzienā, kaut gan gājis viņš jau bija ilgi, bet ne mirkli viņš nešaubījās. Tieši tāpat kā ceļā no sava ciemata, viņu neiztraucēja ne mazākā dzīvā radība, kad negaidīti virs galvas, koku lapotnē, kas bija daudz tuvāka zemei, nekā viņa ciemata apkārtnē, nočabēja lapas, bet šādu čaboņu nespēja radīt vējš, par to Luna bija pārliecināts un vairāk nevis ar prātu, bet sirdi. Lapas nočabēja vēlreiz, likās, ka viņš mirkli tām cauri spēj saskatīt, ko melnu, kad iestājās mēms klusums, lapas pat nekustināja vējš, kas reizēm mēdza iemaldīties zem biezās koku lapotnes.
Rinamalo par spīti visiem pūliņiem bija nomaldījies, vismaz viņam tā likās, jo karte pāris reizes jau bija izkritusi no puiša rokām un sen jau sagrozīta pavisam savādāk nekā to rokās bija ielicis ciema mednieks, bet kas cits atlika kā turpināt iet? Stāvēt uz vietas un gaidīt, ka kāds viņu atradīs arī bija muļķīgi, jo neviens viņu nemeklēs, šoreiz nē. Arī puiša ausis uztvēra savādas putnu dziesmas, kādas viņš ne reizi nebija dzirdējis un kuras uzdzina aukstus šermuļus, liekot vēlēties tikt tālāk no tām. Turpinot ceļu, karte izkrita vēl pāris reizes un bija skaidrs, ka šobrīd tā pilnīgi neko nedot, bet kaut kas lika to paturēt rokās un nepamest uz zemes. Kartei jau atkal izkrītot un Rino pieliecoties, viņš no tuvākajā krūmāja otras puses sadzirdēja kustību, kas stipri atgādināja soļus.
Karte nesagādāja Lapsai nemazākās grūtības, kaut viņš to nespēja nolasīt, jo debesu atrašanos no šīm bultām viņš nespēja saprasts, tās bija pārlieku pretrunīgas ar iepriekš redzēto šamaņa pergamentos, viņš toties spēja sekot acīmredzamajai ceļa norādei. Ja šis bija rituāls, tad Lapsai tas likās vieglāks par vieglu, liekot pat mirkļiem vēlēties smieties, kad viņš ieskatījās kartē, lai redzētu, vai nav noklīdis no ceļa. Jau esot gandrīz pie galamērķa – romba, kas visticamāk apzīmēja kādu ezeru, laukumu vai tamlīdzīgu vietu, aiz tuvākā krūmāja, kas viņam atradās pa kreisi, Lapsa sadzirdēja kustību. To, ka kaut kas nokrīt un kāds liecas tam pakaļ, bet tad mirkli sastingst.

[Gelkakejs]

Meitenei runājot, Vesavots izbaudīja mirkļa vieglumu, cenšoties labāk saskatīt tumsā apslēpto. Tomēr, mirklis bija īss. To pārtrauca klepus un Rouēla kritiens, kuru Vesavots, sev par brīnumu, palaida garām. Nezināmā notvēra ceļabiedru un saviem vārdiem apmulsināja Vesavotu, radot savādu pauzi, pirms puisis bez ierunām metās talkā.
Satvēris Rouēlu, Vesavots apstulbis nebilda ne vārda. Viņš lūkojās tikko sastaptajā meitenē, kas zināja viņa vārdu, kaut viņš nebija to paguvis izpaust. Tātad, viņa zināja Vesavotu, kaut viņš noteikti meiteni redzēja pirmo reizi. Bet tad, šādā tuvumā Vesavots skaidri saskatīja viņas acis – tās bija svēti dzidras. Tieši šādi viņš tās apzīmētu, jo šim dzidrumam līdzināties varēja vien svētais ciema avots, atdodot savu godu sevi pārspējušajām acīm. Aiz tām, tikko izbristais ezers pavēra prātam neticamu iespēju – pirmais un spilgtākais stāsts, ko Vesavots atcerējās no savas dzīves ciemā, likās kļuvis rokām sasniedzams un īsts. Viņa zināja, kas ir viņš. Vesavots zināja, kas ir viņa. Puisis sekotu, lai kurp viņu vestu smalkā, spēcīgā meitene, briesmas pazuda teikā, kā diena beidzās naktī. Viņa taču pati teica – Esmu sargātāja...

Šo rakstu rediģēja Gelkakejs: 25.11.2008 22:37

[Massacre]

Faia atslābinājās, kad meitene ierunājās, tacu tas nenozīmēja, ka viņa automātiski kļuva neuzmanīga.
Rouēlam palika arvien sliktāk un šamane uztraukuma salēcās, bet svešā meitene bija klāt, lai palīdzētu un tas mazliet noplenīja viņas cieņu Faias acīs. Mazliet. Tomēr Vestavota uzrunāšana vārdā gan bija dīvaina, likās, ka puisis nav viņu pazinis:
"Vestavot vai Tu viņu pazīsti?" viņa norādīja uz meiteni, kas balsīja Rouēlu un nesaprata. Tas gan Faiai netraucēja doties norādītajā virzienā un sargāt vai palīdzēt. Vienkārši dīvaini, ka pēkšņi uzrodas kāds ko iespējams pazīst.

[Hworang666]

Tīrās intereses pēc... Rinamalo nedroši iesāka. Tā kā šeit dzīvoja tikai 2 cilvēki, no kuriem vienam bija jāpilda arī sarga funkcijas, pastāvēja iespēja, ka viņam kaut kur stāvēja arī kāds lieks ierocis. Vai jums gadījumā nav kāds lieks ierocis? Nelielas ķibeles dēļ manējāis nav pārāk kvalitatīvs un, iespējams, tas vairs ilgi nekalpos. Bet, ja nevarat palīdzēt, izdomāšu ko citu. puisis mazliet kaunējās, ka ir jāatzīstas par ko tādu, bet vēl mazāk viņam gribējās apdraudēt savus biedrus.

[Gelkakejs]

- Es.. ne... - Vesavotam vārdi nepavisam nenāca viegli, viņš pat nezināja atbildi uz tik vienkāršu jautājumu. Viņš redzēja ezeru un redzēja meiteni, kura zināja viņa vārdu - abus pirmo reizi. Tomēr, tik daudzas reizes dzirdēts bija par ezeru un tā meitu.
Vesavots runāja ar abām meitenēm vienlaikus, viņš jautāja un atbildēja, pats īsti nezinādams, kam tieši šis teikums domāts. - Tu esi Svētās zemes ūdens sargātāja. - Tā bija atbilde Faiai, jautājums sastaptajai un nostādne sev pašam. Šai nostādnei bija jāpamodina viņu no mirkļa apmātības, ko veidoja izzūdošā robeža starp stāstu un šodienu.

Šo rakstu rediģēja Gelkakejs: 26.11.2008 20:59

[Pūķēns Sāra]

Faia, Vesavots:
-Tā mūs arī mēdz saukt,- meitene uzsmaidīja Vesavotam, kad Rouēla klepošana izdzēsa kautro, bet priecīgo smaidu uz lūpām.
Pirmajā brīdī, tuvojoties vietai, no kuras iznāca meitene, varēja likties, ka ceļš ved caur īstiem brikšņiem, kas nozīmētu - saplēstas drēbes, skrāpējumi un asins smarža. Bet tā nebija, pienākot pie krūmiem, atklājās ka caur tiem ved šaura taciņa, un šaura tikai pirmo metru, kuru trijotne pēc meitenes iniciatīvas gāja sāņus, lai krūmi tos nesaskrāpētu. Pēc tam taciņa izzuda, bet tieši tāpat arī krūmi.
Koki stiepās augstu virs galvām, bet to lapotne pilnībā aizsedza debesis. Koku stumbri bija lieli un vareni un viens no otra tie atradās pēc skata identiskso attālumos, it kā tos kāds būtu iestādījis. Starp kokiem neauga, kā parasti, krūmi, starp tiem vispār nekas neauga, ja neskaitu nelielus zaļus pudurīšus. No koku augstās lapotnes uz zemi stiepās garas vīteņu virtenes, dažās no tām plauka balti vai gaiši rozā ziedi zvaniņu formā, kas tiecās nevis uz augšu, bet skatījās uz leju. Vīteņi nesniedzās līdz zemei, bet gan, kā ar nazi nogriesti, beidza augt metru virs viņu galvām. Varēja burtiski pat iedomāties kā pa dienu vietām šeit iespīd saules stari, bet ezera valgums liedz tiem būt tveicējošiem, lēnām atveras kāds zvaniņš ziedeņu virtevē, pievienojoties maigajai smaržas simfonijai.
Ko šādu neviens no viņiem vēl nebija redzējis, burtiski likās, ka šo vietu kāds ir radījis ar visu noskaņojumu un drošības izjūtu, jo ieejot šajā savādajā simtgadīgo koku pļavā radās drošības sajūta un pārliecība, ka neviens šeit neuzbruks, kaut medījumu nezvēri te spētu lieliski ieraudzīt un notvert.
Meitene veda viņus cauri šai vietai, viņas soļiem esot viegli pāri neticami tīrajai zemei, kuru ieskatoties gandrīz visu klāja neliels, zaļš paklājs. Vesavots juta kā Rouēla svars pieaug, baltmatim kļūstot ar vien bezspēcīgākam un bezspēcīgākam.
Nonākot pie birzs beigām, meitene uz mirkli apstājās, kamēr abi mednieki [jo Rouēls bija knapi pie samaņas] ieraudzīja nelielu mājiņu, kas bija sastutēta no kokiem – droši un skaisti. Mājiņas viena pusi [aizmugure] bija atstutēta pret milzīga koka stumbru, bet tās priekšā bija neliels lauciņš, kurā nebija ne lapas, ne citi gruži – tīri kopts un izmantots. Kreisajos mājiņas sānos kūrās neliels ugunskurs. Starp citu koks, pret kuru bija atsutēta mājiņa, izskatījās pēc tāda paša kā tie, starp kuriem viņi tikko gāja, tikai vēl varenāks un vecāks.
Viņu sagaidītāja atsāka ceļu uz namiņu, tuvojoties tam, viņi spēja sadzirdēt balsis, kad ieejot tajā viņi sastapās ar vecu vīru, kurš jau cēlās kājās un četriem jaunekļiem. Viņi visi sēdēja pie sava veida galda un kā izskatās - bija ēduši vakariņas. Mājiņa sastāvēja no vienas lielas istabas, tālākā galā atradās guļamvietas, pie sienām, rūpīgi būvētos plauktos no koka zariem, bija kaudzēm tīstokļi, bet pārējais iekārtojums nebija pieminēšanas vērts – kā jau parastā ciema būdelē, ja vien neskaita to kreiso mājiņas stūri, pa taisno ienākot tajā, kurā sēdēja nelielais bariņš.
Tumšmates skatiens sastapās ar vecā vīra skatienu, kad viņa veda Rouēla uz namiņa tālāko daļu - tur, kur atradās gultas vietas, veidotas no kažokādām un salmiem.
-Uzmanīgi,- liekot Rouēlu uz vienām no divām gulats vietām, meitene vēl noteica Vesavotam.
Rouēls izskatījās slikti, pat ļoti slikti. Viņa āda bija krīta balta, zaudējusi jebkādu krāsu, tai pašā laikā to klāja auksti sviedri, kas no viņa lija aumaļām. Puisi raustīja drebuļi, kamēr tā lūpas klāja asinis, kuras tas bija izklepojis, kad viņš tika nests cauri veco koku birzij.
Krala uzlika roku uz puiša pieres, nebaidoties no savādā tetovējuma uz viņa pieres un pabīdot nost no sejas slapjos, baltos matus. Viņa nogrozīja galvu, neizskatoties apmierināta ar sajusto - Rouēla piere bija ledus auksta.
-Dabūjiet no viņa nost kreklu...- meitene vēl nomurmināja Vesavotam un Faiai, kad kā bulta pazuda no namiņa. Visticamāk, lai sadabūtu visu vajadzīgo.


Rinamalo, Luna, Narus, Lapsa:
-Vai izskatās, ka te ir ieroču krātuve? Vēl pie tam, kā tu apiesies ar savu mīļoto, ja ieroci, kurš ir tavs dzīvības sargātājs, esi jau sapūdējis...- Manrs stingri un pat nedaudz apsūdzoši noteica, cieši uzūkojot Rinamalo, kad nopūties nošūpoja galvu. -Skatīsimies, ko varēsim darīt tavā labā, bet to no rīt...- Vecais vīrs apklusa, it kā viņu kāds būtu pārtraucis, bet neviens to nebiaj izdarījis. Ārā valdīja mēms klusums, ja neskaita nelielu vēja šalkoņu, kad tas spēlējās ar koku lapām.
Vīrietis strauji pierausās kājās, ar seju esot pret ieeju, kad tajā aprādījās četri stāvi, pareizāk trīs un pēc tam viens. Tur bija Krala, kura no vienas puses stutēja baltmatainu puisi, kurš izksatījaš zaudējis samaņu, bet otrā pusē atradās garš ar brūniem matiem puisis. Krala uz mirkli sastinga ienākot namiņā, viņas skatiens sastapaš ar Manra, kad meitene ar otru puisi turpināja vest baltmati namiņa dzīlēs, kur atradās guļvietas. Aiz trijotnes namiņā ienāca vēl viena meitene - slaida ar melniem matiem un acīm, bet arī devās tālāk mājiņas dzīlēs.
Bija dzirdams kā Krala, ko nosaka, bet vārdus nebija iespējams sadzirdēt, it kā starp viņiem atrastos neredzama siena. Pēc pāris mirkļiem Krala izskrēja no namiņa, kamēr vecais vīrs joprojām stāvēja kājās, ko pārdomājot.
-Nu puiši...- viņš domīgi novilka, nolūkojoties uz četrotni.

[Roviela]

- Kas mums jādara? - Luna jau bija kājās un gatavībā, un mazliet aizžņaugtu balsi noteica. Viņš tagad celtos un ietu visur, kur vien viņu sūtītu. Tie, kas atnāca, viņi bija jauni, un, varbūt, bija devušies tai pašā ceļā, kur Luna.

[Elony]

"Un kas svarīgāk... kas noticis ar viņiem?" Naruss pamāja uz to pusi, kur naminā dziļāk pazuda otrs bariņš. Arī viņš piecēlās kājās un pārbaudīja savas mantas un ieročus.
Un gaidīja, ko teiks vīrs, kurš tagad uz viņiem skatījās savādāk.

[Īvs]

Arī Lapsa uztrausās kājās un ar skatienu sekoja jaunatnācējiem. Mājoklī ievējoja un Lapsas deguns uztvēra briesmu un nelaimju smaku viņiem, jau aizgājējiem, pakaļ velkamies. Viņi mājā ienesa nedrošības sajūtu, un Lapsa uzlūkoja saimnieku, gaidot, ka viņš to aizgaiņās.

[Massacre]

Sargātāja? Faiai nebija ne jausmas ko tas nozīmēja un kāpēc šķita, ka Vesavotam tas nozīmē diezgan daudz vai vismaz liekas nopietni, bet meitene neiebilda, tikai pamāja ar galvu kā zīmi, ka ir dzirdējusi teikto un pagaidām pieņem to.
Ieejot dziļāk mežā viņa cīnījās pati ar sevi vairākās nozīmēs. Pirmkārt bija jāsaglabā koncentrēšanās, jo šeit bija izdevīgas vietas tīram uzbrukumam, otrkārt jāpārvar vēlme atslābināties no ārkārtīgās drošības sajūtas kas šeit valdīja apkārt un treškārt, pārāk nesatraukties un saglabāt saprātīgumu katru reizi, kad Rouēlam palika sliktāk. Nedrīkstēja sevi izsist no sliedēm.

Mājiņas iemītniekus Faia sākumā novērtēja diezgan skeptiski un ar neuzticību, taču šoreiz Rouēls pārņēma visas domas un meitene tikai pamāja sveicienam vecajam vīram un četriem puišiem. Detaļas īpaši nelēca acīs, neko vairāk par šamaņa stāvokli šobrīd nebija laika uztraukties.
Izdzirdot meitenes lūgumu Faia ilgi negaidīja, atstutēja šķēpu pret sienu un uzmanīgi novilka Rouēlam kreklu, cenšoties aizgaiņāt bailes par puiša ļoti auksto ādu. Pozitīva domāšana, pozitīva domāšana, ...

[Pūķēns Sāra]

Narus, Rinamalo, Lapsa, Luna:
-Darīt nevajag neko,- vīrietis vienkārši atbildēja, -Un kā redzasm, citiem nepaveicās ar tik drošu ceļu kā jums, bet atgad ejam. Ejam laukā.- Manrs aicināja četrotni laukā no nelielā namiņa. Izejot no namiņa, pa labi no namiņa atradās ugunskurs, pie kura vecais vīrs aicināja apsēsties jaunos vīriešus.
-Pagaidīsim, kad Krala visu padarīs.- tieši šajā brīdī jaunā meitene patraucās garām bariņam pie uguns, izsteidzoties no mājiņas/koka aizmugures, nokrāvusies ar dažādiem maisiņiem un rokās nesot māla bļodu, kā izskatījās, kūpošu ūdeni. -Bet pagaidām pasēdēsim šeit pat. protams, ja vēlaties ēst - Krala var atnest...-
Ārā jau bija paspējis satumst līdz melnai tumsai, uguns meta maigu gaismu, kad no namiņa uz viņu pusi nāca stāvs no mājiņas, kurā bija ievirzījusies Krala.


Vesavots, Faia:
Novilkt Rouēlam kreklu nebija ātrs darbs un tajā vajadzēja arī Vesavota palīdzību, lai baltmati pārlieku nesakratītu. Varēja šķist, ka Rouēls ir apģērbies kā kāpostiņš, radot tā savu savdabīgo izskatu. Bet beigu galā, akd tika novilkts pēdējasi drēbes gabals, atklājās, ka apsaitēta ir ne tikai Rouēla kreisā roka, bet arī tā krūtis. Abu mednieku skatam pavērās, kas iepriekš nemanīts... Apsēji, kas vijās pāri labajam puiša plecam, krāsojās sarkani no asinīm.
Krala iesteidzās mājiņā, nesot rokās māla bļodu ar kūpošu ūdeni un apkrāvusies ar kaudzēm savādu maisiņu, kas atgādināja tos, kādi ir ciemu vecākajiem. Pametusi skatu uz Rouēlu, viņa aizsteidzās uz labo mājiņas stūri, no kura atgriezās ar pāris mazākām bļodiņām un svilpi, kas pēc formas atgādināja saliktas buntītē spalvas.
-Aiznes to vecajam vīram pie uguns un paliec tur pat.- Meitene iedeva svilpi Vesavotam, nelielu sprīdi viņas pirksti aizskāra puiša, kamēr viņas dzidrās acis kautri un vienlaicīgi stingri ielūkojās Vesavota acīs. Brīdī, kad viņu rokas saskaŗās, viņas āda bija ledusauksta, bet atvirzoties jau silta ūdens karstumā.
Viņa uzgrieza Vesavotam muguru, apsēžoties blakus Rouēlam.
-Vari palikt, bet vēlāk tev tāpat vajadzēs viņam sekot...- šo meitene teica Faiai. Pa to laiku Krala bija sākusi liet ūdeni no lielās bļodas mazākajās un vērt vaļā nelielos maisiņus.

Vesavotam iznākot no namiņa, ārā bija galīgi satumsis. Gaismu deva neielais ugunskurs, pie kura sēdēja bariņš, kurš iepriekš bija sēdējis mājiņā.

[Massacre]

Faia skaļi noelsās, kad pamanīja kādus apsējus un asinis slēpa Rouēla drēbes. Meitenes teiktajam viņa neatbildēja, šamanei tikai stāvot un skatoties, uztraukumam augot, uz Rouēlu. Nekas cits pat īsti vairs neeksistēja. Viņa nedrīkstēja ļaut šādi ciest kādam no sava ciema un te nu viņa bija - lūkojās uz pagalm ne labā stāvoklī esošo puisi. Viņa neko neteica un palika.Tagad aizdzīt viņu prom būtu ļoti grūti un katrs meitenes skatiens ik pa brīdim pievērsās Karlas kustībām un tad atpakaļ vērot Rouēlu.

[Gelkakejs]

Vesavots varētu būt laimīgs, guvis apstiprinājumu savam spriedumam, tomēr, dotais brīdis nebija laimes cienīgs - biedrs bija nelaimē. Bet, varbūt, tieši laikā bija sastapta sargātāja, tieši tā paša iemesla dēļ.
Mājiņa iedvesa cerības, pat vairāk, iedvesa to drošības sajūtu, ko Vesavots justu tagad atgriezies savā ciemā. Tur bija cilvēki, pārsvarā jauni kā viņš. Nekustinot neskaidro gaisotni, Vesavots vienkārši sekoja meitenei uz gultas pusi, kurā tika guldīts Rouēls. Palīdzējis Faiai novilkt Rouēla kreklu, puisis skatīja asinis, nospriedis, ka pie vainas varētu būt senāks ievainojums, jo tas, kas notika ar abiem ceļabiedriem pie tā koka, bija Vesavotam neizdibināms.
Sargātāja kaut ko iedeva Vesavotam, viņš manīja tikai viņas auksto pieskārienu un neiebilzdams devās izpildīt rīkojumu. Sekojot ugunij tumsā, viņš piegāja klāt vecajam vīram, sniegdams uzticēto priekšmetu - Sargātāja lika atnest šo jums.

[Roviela]

Luna sekoja Manram ārā no būdas. Tā vajadzēja.
Viņš tikpat paklausīgi apsēdās pie ugunskura, kājas sakrustojis, un pērtiķītis ierīkojās pagulēt viņam klēpī.
- Paldies, esmu paēdis, - viņš vienkārši noteica, bet pie sevis nobrīnījās - vai Manra pats neko neprastu darīt? Kralai darba ir pārpārēm. Tas, kuru atveda, šķiet, ir slims vai ievainots, un viņa ir aizņemta ar to. Tādā brīdī uzkraut vēl arī viesu izklaidēšanu un ēdiena atnešanu Lunam nešķita pareizi. Viņa ciemā tā nedarīja. Sievietes nav nekādi dzenami lopi, kamēr vīrieši dīki laiskojas. Tā nevar izdzīvot, un tā nav pareizi. Viņš par to bija cieši pārliecināts, bet skaļi neteica neko. Katrā vietā ir citādas paražas, un ne viesi noteiks, kādas tās ir.
Tomēr sēdēt un neko nedarīt Lunam bija grūti.
Viņš jau grasījās ko teikt, kad pie ugunskura pienāca viens no iepriekš atnākušajiem un kaut ko iedeva Manram, nosaucot Kralu par Sargātāju. Luna atkal juta mazliet greizsirdību - viņam šīta, ka svešais puisis par Kralu zina ko vairāk par viņu, Lunu.

[Hworang666]

Rinamalo viegli nosarka, kad izdzirdēja, ko vecais vīrs bija teicis par ieročiem. Bet... Labāk piedzīvot pazemojumu, kā atbildīgā brīdī iegāzt savējos. Tad pēkšņi parādījās vēl citi. Tas nezkādēļ pārsteidza, bet tajā pat laikā arī iepriecināja. Pusskriešus iznesies ārā jaunietis visus strauji nopētīja. Ar viņiem kopā bija meitene. Un tas šķita dīvaini.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 30.11.2008 15:54

[Pūķēns Sāra]

Luna, Lapsa, Vesavots, Rinamalo, Narus:
-Ak, tad viss ir tik nopietni...- Manrs, kad Vesavots tam deva spalvu buntītes izskata svilpi, nomurmināja. Vēl brīdi vecais vīrs domīgi nolūkojās Vesavotā, kad pasmaidīja puisim, -Liels nu tev paldies un Krala vēl ir mācekle.- Saņemot svilpi, viņš izlaboja puiša sacīto, kad ar tik pat dzidri zilajām acīm kā Kralai viņš norādīja, lai Vesavots sēžas pie uguns, atrodot vietu blakus kādam no viņa vecuma puišiem.
Vecais vīrs brīdi lūkojās uz priekšmetu sev rokās, kad to pielika uz lūpām un tajā iepūta. Bija ciemi, kuros svilpes medību laikā izmantoja par saziņas līdzekļiem medību laikā, to skaņas nebija spiedzošas un uzkrītošas, bet par maigas skaņas instrumentiem, ar kuriem varētu papildināt skaņu gammu rituālu/svētku laikā, tāpat nebija, bet tagad... brīdī, kad Manrs iepūta savādās formas svilpē, skaņa, kas no tās iznāca, bija maiga un plūstoša, atgādinot liegu vēja pūtienu siltā dienā, kas viegli pārskrien pāri lapām.
Vīrietis ieturēja nelielu pauzi, pirms vēlreiz iepūst svilpē. Klausoties maigajā skaņā, liesmās radās skaists koku mežs, pa kuru rotaļājas divi bērni. Mazie bērni skrien, krīt un uzklūp viens otram, cenšoties otru pieveikt. Tie priecājas par dzīvi... Bet patiesībā uguns liesmās nekā nebija, tā bija tikai maigā mūzikas skaņa, kas ļāva aizmirsties un sākt izjust tās stāstu, sākt piedomāt tai klāt notikumus.


Faia:
Apsēji tika veikli atraisīti un skatam pavērās spēcīgā Rouēla augšdaļa, kur vietām bija tādas pašas rētas, kā uz iepriekš atklātās rokas. Bija vien jānobrīnās, kur īsti Rouēls bija līdis, ka tik augsta līmeņa šamanis nespējis izdzēsts no ķermeņa rētas. Labajā plecā bija dziļa brūce, pareizāk - no tā bija izrauts auda gabals un prātā varēja nākt iepriekš redzētā nezvēra aste vai tā līkie nagi, jo šķita, ka plecā ir ieķēries kaut kas āķa formā un Rouēls to vienkārši ir izrāvis no ķermeņa ar ādu un visu pārējo. Bija vien jāatzīstas, ka skats nebija no tiem patīkamākajiem.
Pa to laiku dažādās zālītes, dažas no kurām Faia zināja un dažas redzēja pirmo reizi, bija ievilkušās kūpošajā ūdenī, radot dažādo smaržu gammu, no kuras spēja sareibts galva. Kādu no dzirām meitene pielika pie Rouēla lūpām, kuru tas iedzēra, kādu no tām puisim vienkārši vajadzēja iesmaržot, ar kādu citu viņa pa daļām maigi apslacīja puiša brūzi, liekot Rouēlam sāpēs iekunkstēties, bet šķīdumam nevis iesūkties brūcē vai palikt tur pat, bet ar vieglu gruzdēšanu iztvaikot, notīrot asinis un visu citu, kas spēja iekļūt ievainojumā.
Beigu beigās brūce bija tīra un pat nedaudz mazāka, vismaz tāds iespaids radās, bet Rouēls izskatījās nedaudz labāks - vairs ne tik bāls un to nekratīja drebuļi - acīm redzami drebuļi. Toties meitene izskatījās vēl norūpējusies nekā iepriekš.
-Tev vajadzētu iet...- viņa nobubināja, kad laukā sāka skanēt maiga mūzika, atgādinot vieglu vējiņu, kas rotaļājas lapās.

[Massacre]

Faia vēroja visu uzmanīgi un novēroja katru pārmaiņu ko zāles radīja Rouēla pašsajūtā. Lai arī cik šausmīgas bija brūces, meitene nenovērsās un pat neizrādīja nekādas sajūtas, taču acīs bija manāma nožēla un vainas sajūta, ka viņam ir bijis jāiziet cauri tik daudz kam, ka viņš bija izglābis viņu, bet viņa nebija spējusi Rouēlu nosargāt labāk. Vai tā bija topošās ciema vecākās pieņemama rīcība? Noteikti nē. Viņai bija jābūt ciema balstam, stiprajam garam un viedajai padomdevējai, palīdzei un sargātājai, bet te nu viņa bija un neko nespēja padarīt kā vien bezpalīdzīgi skatīties kā šamanim palīdzi citi.
Kad meitene ierosināja, ka viņai vajadzētu iet projām, Faia noliedzoši papurināja galvu. Viņa nekur neies, kamēr veseļošanas process nebūs pabeigts un varbūt pat laiciņu pēc tam.

[Roviela]

Luna pats nespētu aprakstīt, kā viņš jutās. Tur bija dažādas sajūtas, bet viena, lielākā no tām bija ne visai patīkama - puisis jutās lieks un šeit neiederīgs. Te notika svētas lietas un šamaņu lietas, viss tas, no kā viņš nejēdza neko un darīt nespēja neko. Atlika tikai gaidīt un cerēt, ka viss būs drīz kārtībā, bet sirds dziļumos Luna ilgojās, ka Krala viņu pasauks un liks darīt kaut ko, vienalga ko, pašu nesaprotamāko lietu, un viņš darīs, un beigās visiem būs labi. Ja neko vairāk, tad spēku taču viņš varēja dot tam, svešajam puisim, ja tā vajag! Cita lieta, ka Luna nezināja, kā tas būtu izdarāms.
Viņš sēdēja nekustīgi un ar stīvu skatienu raudzījās liesmās.

[Gelkakejs]

Godbijīgi noraudzījies vecajā vīrā, Vesavots atrada vietu pie uguns. Tāpat kā viņam, vienkāršam ciema puisim, jāaug un jāiztur rituāls, lai kļūtu par mednieku, arī augstajai būtnei, Kralai, jātop no mācekles par sargātāju. Viņam patika doma, ka ļaudis savās paražās varētu būt tuvi dižākiem gariem, un, kas to lai zina, varbūt tieši augstāku paraugu iespaidoti, ciemu cilvēki veidojuši savu dzīvju ritumus.
Tad, skaņa pāršalca nelielo telpu, kuru ugunskurs no nakts tumsas bija atkarojis, un pati uguns, kurā slīga Vesavota skats, sāka deju. Tik labi bija būt māju tuvumā, mesties bezrūpīgā spēlē ar draugu, cīnīties ar iedomu nezvēriem. Smiedamies solīt kļūt par vareniem medniekiem, sapņot, ka reiz viņi dosies dižajā rituāla, piedzīvos mūža kaujas, kļūs par varoņiem.

Šo rakstu rediģēja Gelkakejs: 30.11.2008 22:21

[Massacre]

Iziedama ārā no mājiņas, Faia vēl mirkli palūkojās atpakaļ. Dīvainā sajūta, ka Krala sarunājas ar Rouēlu šķita nepamatota, bet viņa labprat būtu gribējusi zināt par ko tā ir. Bet, nu, ziņkārību pie malas. Par to varēs domāt vēlāk, citreiz. Un varbūt labāk nekad.

Meitene klusām pienāca klāt pie ugunskura un ar galvas mājienu pasveicināja visus tur sēdošos, pati paliekot stāvēt kājās, vienā rokā turot šķēpu un lūkojoties ugunī. Viņa gaidīja, kad melodija beigsies un neļāva tai pārņemt sevi, jo tāpat tā drīz beigsies un viņa nevarēja atļauties par kaut ko sapņot pašlaik. Turklāt viņai bija jāparunā ar Manru un tas bija svarīgi.

[Pūķēns Sāra]

Svilpes izdvestās skaņas tad cēlās, tad krita, tās kļuva skaļākas, kad kļuva gandrīz nedzirdamas. Tās aptvēra visus pie uguns sēdošos, ceļot gaisā un liekot krist to sapņiem. Tās aptvēra visu mežu, izgaismojot to ar mistiskām liesmiņām un piepildot ar reibinošu smaržu. Skaņas, maigā melodija savienoja visus, lika kļūt visiem, visam visapkārt vienam veselam un tai pašā laikā katram būt par sevi, izjust katra indiviualitāti un svarīgumu dzīvē vairāk kā jebkad agrāk.
Bet lēnām šī pārpasaulīgā melodija zaudēja savu dedzīgumu, rimās līdz palika tikai knapi saklausāma skaņa kā lēni dziestoša liesma, kas izsmeļ pēdējos skābekļa krājumus.
-Sēdies, bērn, nestāvi kājās.- Pēc brīža, kad viņš jau bija noņēmis no lūpām apburtās skaņas devēju, Manrs uzrunāja melnmataino meiteni, norādot, lai tā atrod vietu starp puišiem.
-Esmu priecīgs redzēt, ka visi rituāla gājēji ir savākušies vienkopus,- vecais vīrs uzrunāja visus pie uguns sēdošos, -bet vai tālāko ceļu veiksiet kopā? Un uz kurieni vēlaties doties? Uz Tirengrīdas sirdi vai prātu?-