Dzīvības taka, [GM][PZP][fantasy] Lai sākas medības! Opcijas

[Pūķēns Sāra]

Četri jauni cilvēki bija atvesti netālu no mazā laukumiņa, kuru no saules sargāja lielās koku lapas. Katram no šiem četriem cilvēkiem bija savas domas, uzskati un sapņi, katrs no šiem četriem cilvēkiem bija personība, kuru nespēja atkārtot neviens, starp viņiem nebija nekas daudz kopīgs – ne ārēji, ne iekšēji, bet šobrīd tos vienoja viena liela lieta – vēlme sevi pierādīt, vēlme kļūt par ko lielāku, nekā to, kas viņi bija, vēlme izdzīvot un kļūt par pilntiesīgu vīru, tā bija vēlme dzīvot, vēlme atgriezties no šī rituāla savā ciemā un redzēt cieņu pārējo mednieku sejās. Viņus vienoja šis rituāls, kas to spēja padarīt gan par brāļiem, gan lielākajiem ienaidniekiem.
Viņus visus pavadīja mednieks no pašu ciemata, kurš paceļam nebija teicis ne vārdu. Nebija tā, ka runāt būtu aizliegts, bet mednieki ar savu klusumu ļāva jaunajiem puišiem vai pareizāk vīriešiem vēl pēdējo reizi noskaidrot domas, varbūt pat pārdomāt piedalīties rituālā, kas nebija aizliegts. Dažiem ceļš līdz rituāla vietai aizņēma vairākas dienas un naktis, bet citiem varbūt pat knapi dienu, bet neviena ceļā negadījās ne plēsīgi zvēri, ne arī citas briesmas, bija tāda sajūta, ka viss dzīvais un arī nedzīvais griež ceļu ceļiniekiem, it kā tos aptvertu savādā aura.
Neviens no puišiem nezināja, kas to gaida un uz kurieni īsti tie tiek vesti, neviens no ciema vīriešiem nekad nerunāja par šo rituālu un uz bērnu skatījās nosodoši, ja tas uzdrīkstējās, ko tādu jautāt, jo īpaši puika. Kaut gan starp bērniem klīda baumas, ka pārbaudījums notiek kādā ciematā, kur tevi kar aiz kāju mazajiem pirkstiņiem pie staba ar galvu uz leju un tā atstāj vairākas dienas, vai arī, ka tev liek nedēļu atrasties vienā krātiņā ar plēsīgiem Lavjioriem un jācenšas nevien palikt dzīvam, bet ja vēlies ēst, tad savu ēdienu tiesu jādabū no ikdienišķās zvēru maltītes. Bet neviens no medniekiem, kuri veda jaunos puišus, iespējams, uz viņu lielāko pārbaudījumu dzīvē, nevien neapstājās nevienā ciemā, bet tie nemaz negāja tuvumā nevienam ciemam, it kā tādu nemaz nepastāvētu, toties, kad saule nogurusi lēnām jau sāka slīdēt prom, lai uzņemtu spēkus un nākamajā dienā atgrieztos ar vēl svelošāku karstumu, visi mednieki apstājās, necaurejamo džungļu sirdī. Visapkārt bija koki, kas bija izveidojuši necaurredzamu plīvuru, kad mednieki savam apsargājamajam iedeva nelielu papirusa tīstokli, uz kura bija atzīmēta neliela līkne uz kādu rimbuli, tīstokļa labajā malā bija divas bultas, kas krustojās, norādot uz labo augšējo lapas stūri un kreiso augšējo stūri. Ikviens mednieks atvīstīja tīstokli un pat neapskatoties apkārt, ielika stingri papirusu puiša rokās, tā norādot, lai tas lapu ne groza, ne pats maina iešanas virzienu, savādāk nekad nespēs atrast vajadzīgo vietu un apmaldīsies, līdz to saplosīs kāds nezvērs vai viņš nomirs no ūdens trūkuma. Šī bija vieta, kur tālāk varēja iet tikai šie jaunie puiši, vēl uz atvadām mednieki vai nu sabužināja puiša matus, vai tiem uzsmaidīja, varbūt uzsita kādam uzmundrinoši uz pleca, bet tie neteica ne vārdu, ne kādu mutisku veiksmes vēlējumi. Ikviens no medniekiem strauji devās prom, atstājot sava ciema cerības vienus pašus nezināmā vietā, mežonīgos džungļos. Tai brīdī, kad bailes spēja sākt runāt ar puišu mutēm, kas varēja būt pat ātrāk nekā varētu vēlēties, mednieki bija pazuduši, pat varēja šķist, ka izgaisa, neatstājot aiz sevis pat pēdas, kur nu vēl citas zīmes par savu neseno esamību.
Iespēja atgriezties vairs nebija, nojausma teica, ka pat ja viņi ietu atpakaļ pa pilnībā to pašu ceļu, kurš tika veikts ar savu pavadoni, viņi tāpat nekad neatrastu savu vai kādu citu ciematu, tā kā atlika vien virzīties uz priekšu pa neizbrienamajiem džungļiem, kas te bija biezāki par tiem, kurus zināja ikviens ap savu ciematu, un vadīties pēc nevienam neizprotamās kartes.
Ikviens no puišiem lēnām, bet neatkāpīgi bija sākuši virzīties uz priekšu, varbūt kāds bija naskās, bet varbūt kādam līdz nesaprotamam rombam bija mazāks attālums nekā citiem, bet jebkādā gadījumā viņi visi mērķtiecīgi devās uz romba pusi, nu vismaz viņi tā domāja.
Iespējams, ka Narusam palīdzēja tā vecums, kas nesa vairāk spēka un apķērības kā citiem, bet visticamāk tā bija vienkārši laimīga sagadīšanās, ka viņš bija pirmais, kuram aiz kokiem parādījās koku neieskauts laukums, kurā neviens neatradās. Kaut kas lika domāt, ka šis laukums ir rombs, kuru viņam vajadzēja atrast, nevis kāds ezers vai dūksnājs. Pārbaudot vai simtiem reižu un sēžot paslēpnī kaut vai visu dienu, Narus neieraudzītu ne mazākās briesmas, kas uzglūnētu laukumā vai tam apkārt, kā arī tieši tas pats, kas lika domāt, ka šī ir pareizā vieta, lika arī doties laukā no paslēpņa un ieņemt vietu kā pirmajam laukumā. Tieši tajā brīdī kā jaunais vīrietis bija nolēmis paklausīt vēlreiz šai nojausmai un spēra pirmo soli laukumā, kuru no saules slēpa lielās koku lapas virs galvas, viņš sadzirdēja, pat vairāk sajuta kustību aiz muguras, bet strauji apgriežoties viņš tur neko nespēja saskatīt, tikai koki, liānas un lapas. Sperot nākamo soli laukumā, kustība bija jūtama puisim pa labi, un šoreiz palūkojoties viņš tur spēja saskatīt ko baltu, kas strauji, pat pārdabiski strauji pazuda no redzesloka. Tieši tad, kad šis baltais pazuda, kustība pārgāja uz kreiso Narusa pusi, tur atkal spējot saskatīt to pašu balto... radījumu? Un vai šis radījums vēlēja ļauju? Bija zināms viens, Narus nekad nebija sastapies ar meža zvēru, kas būtu bijis balts...
Luna mierīgi tika uz priekšu, neizjūtot ne svelmi, kas te bija lielāka nekā dzimtajā ciema apvidū, ne arī savādo biezokni, kas te bija vairāk aizaudzis nekā ciema apkārtnē, arī savādā karte nesagādāja problēmas, it kā viņš to spētu lasīt, vai arī pats no galvas zinātu ceļu, kur iet. Puisis bija pilnībā pārliecināts, ka iet pareizajā virzienā, kaut gan gājis viņš jau bija ilgi, bet ne mirkli viņš nešaubījās. Tieši tāpat kā ceļā no sava ciemata, viņu neiztraucēja ne mazākā dzīvā radība, kad negaidīti virs galvas, koku lapotnē, kas bija daudz tuvāka zemei, nekā viņa ciemata apkārtnē, nočabēja lapas, bet šādu čaboņu nespēja radīt vējš, par to Luna bija pārliecināts un vairāk nevis ar prātu, bet sirdi. Lapas nočabēja vēlreiz, likās, ka viņš mirkli tām cauri spēj saskatīt, ko melnu, kad iestājās mēms klusums, lapas pat nekustināja vējš, kas reizēm mēdza iemaldīties zem biezās koku lapotnes.
Rinamalo par spīti visiem pūliņiem bija nomaldījies, vismaz viņam tā likās, jo karte pāris reizes jau bija izkritusi no puiša rokām un sen jau sagrozīta pavisam savādāk nekā to rokās bija ielicis ciema mednieks, bet kas cits atlika kā turpināt iet? Stāvēt uz vietas un gaidīt, ka kāds viņu atradīs arī bija muļķīgi, jo neviens viņu nemeklēs, šoreiz nē. Arī puiša ausis uztvēra savādas putnu dziesmas, kādas viņš ne reizi nebija dzirdējis un kuras uzdzina aukstus šermuļus, liekot vēlēties tikt tālāk no tām. Turpinot ceļu, karte izkrita vēl pāris reizes un bija skaidrs, ka šobrīd tā pilnīgi neko nedot, bet kaut kas lika to paturēt rokās un nepamest uz zemes. Kartei jau atkal izkrītot un Rino pieliecoties, viņš no tuvākajā krūmāja otras puses sadzirdēja kustību, kas stipri atgādināja soļus.
Karte nesagādāja Lapsai nemazākās grūtības, kaut viņš to nespēja nolasīt, jo debesu atrašanos no šīm bultām viņš nespēja saprasts, tās bija pārlieku pretrunīgas ar iepriekš redzēto šamaņa pergamentos, viņš toties spēja sekot acīmredzamajai ceļa norādei. Ja šis bija rituāls, tad Lapsai tas likās vieglāks par vieglu, liekot pat mirkļiem vēlēties smieties, kad viņš ieskatījās kartē, lai redzētu, vai nav noklīdis no ceļa. Jau esot gandrīz pie galamērķa – romba, kas visticamāk apzīmēja kādu ezeru, laukumu vai tamlīdzīgu vietu, aiz tuvākā krūmāja, kas viņam atradās pa kreisi, Lapsa sadzirdēja kustību. To, ka kaut kas nokrīt un kāds liecas tam pakaļ, bet tad mirkli sastingst.

[Gelkakejs]

Pavēris skatu uz pretējo pusi, kur troksnis kokos kļuva spēcīgāks, Vesavots ieraudzīja čūsku. Tā bija bīstami tuvu biedriem un Vesavots reaģēja strauji, pat nepiedomājot - galu galā viņš gaidīja Freijas, tātad tās viņu nevarēja pārsteigt. Viņa rokās vairāk nebija šķēpa, tas aiztraucās līdzi skatienam un strauji lidoja uz čūskas galvas pusi. Šajos momentos, nepietika laika vēl ko domāt, bet domas jau senāk bija gatavas un izpaudās kā zināšanas - Freijas ir bara radījumi, tātad lidojošais šķēps tika ziedots biedriem. Vēl ir tēva dāvātais kaula duncis, un tas vienā mirklī aizstāja primāro ieroci labajā rokā.

[Elony]

Narus ciešāk pieķērās pie šķēpa.
"Nezinu, kas tur ir, bet redzams, ka tie krūmi ir tam domāti, lai nelaistu svešus." viņš klusi teica.
Tā kā Luna izlēma iedziedāties, nekas cits neatlika, kā būt gatavam atbildes reakcijai. Un vēl Narus skatījās, vai var ko redzēt cauri krūmiem, vai ar šķēpa palīdzību tiem kaut kā tikt cauri.

[Massacre]

Ja Faiai varētu šobrīt aizrauties elpa, viņa būtu palikusi bez gaisa. Šīs sajūtas bija tik dīvainas, nepieredzētas un tomēr patīkamas. Zilā uguns viņiem apkārt, kas nu sargāja arī viņu... Meitenei kļuva arvien skaidrāks, ne tikai pieņēmumos, bet arī pierādījumos, kāpēc Rouēlu cienīja, kāpēc viņa vienmēr viņu bija cienījusi.
Pēc puiša vārdiem, Faia kā vienmēr, kad aizskāra šo tēmu, vēlējās pateikt kaut ko dzēlīgu un līdzīgu tam, ka ciemam bez viņas nekas ļauns nenotiktu, būtu tikai jāsameklē jauns ciema vecākais un... Bet viņa to nevarēja pateikt, viņa beidzot saprata, vārdos neizsakāmi, bet saprata. Rūpes, kas skanēja viņa balsī sasniedza dvēseli, sasniedza apziņu.
Redzot, ka Rouēls cenšas pasargāt viņu un zvēra aura sākusi veikt kādas darbības, meitene nekavējās ne mirkli:
"Tev taisnība, dodamies prom, es nevēlos, lai ar Tevi notiek kas slikts." Faia nebija pieradusi domāt par sevi tik izteiktās kategorijās. Šobrīd bija svarīgi, lai Rouēls neuzņemas viņas dzīvības glābšanu tikai tāpēc, ka pirms mirkļa viņa bija ietiepīga un neizprata lietas kā tagad. Rouēlam te nebija jābūt. Un, patiesībā, arī viņai nē.

[Hworang666]

Rinu bija viegli paguris, tik īss uzbrukums putnam bija prasījis mazliet vairāk enerģijas kā cerēts. Saule viegli cepināja un pie sevis viņš jau mazliet apcerēja ko stāstīt savam aizgādniem, kad iesvētības būs beigušās. Savu stāstu viņš it nemazām neizpušķoja un vēl jo mazāk izskaistināja kādas detaļas. Viss atmiņā bija saglabājies bez pārspīlējumiem. Nonākot pie krūmiem viņš sadzirdēja gan ūdens čaloņu, gan kādu balsi. Tālāk viņš nedevās, bet acis viegli iepletis lūkojās uz Lunu. Tas tur otrā pusē bija mītisks... Tātad - jāseko tam, kuram ir zināšanas.

[Pūķēns Sāra]

Luna, Narus, Rinamalo, Lapsa:
-Es saucu, jo mana dvēsele zuda,
Es saucu, jo mana mīla dzisa,
Es saucu, jo viņš palika tur,
Es saucu un nespēju pateikt...-
Dziesma apklusa savā skumjajā kulminācijas punktā, jo iedziedājās Luna.
Klusums. Pēc Lunas dziesmas valdīja mēms klusums, ja, protams, neskaita ūdens čaloņu un visu pārējo, kas piederas pie dabas klusuma.
-Kas tur būtu?- atskanēja meitenes balss, kaut kur taisni uz priekšu gar krūmāju.
Narusa centieni vainagojās ar pilnīgi neko - krūmājs bija pārlieku juceklīgs un milzīgs, lai to spētu kaut ar šķēpu palīdzību pieveikt, bet otrpus krūmāja viņš redzēja tikai to pašu zemi, kas bija šaipus krūmiem un tos pašus kokus. Tur nekā nebija. Toties ja paietu uz priekšu gar krūmāju, kā izklausījās, viņi nonāktu pie ūdens, vai vismaz tuvāk tiem.


Faia:
Sagadīšanās vai nē, bet reizē ar Faias vārdiem zvēra aura, kas iepriekš bija sākusi kustēties, strauji uzplaiksnīja, kļūstot daudz reiz lielāka - tagad jau ap plēsoņu bija milzīgs, virpuļojošs melns vējš, bet Faia to redzēja tikai īsu brīdi, jo Rouēls rīkojās vienlaicīgi ar zvēru.
-Labi,- Rouēls strauji nobēra, neļaujot melnmatei pievērsties nezvēra aurai, jo tajā pašā brīdī viņa lūpas aizskāra meitenes lūpas. Stingri, bet maigi vienlaikus.
Pagāja neliels sprīdis, Rouēla lūpām saskaroties ar Faias, kad viņa sajuta kā slīd ārā no stingrā un sargājošā baltmata tvēriena. Paceļas gaisā virs notiekošā un nevis iepriekš kā skudra, bet kā gaisa putns, vējš, atgriežas atpakaļ pie sava ķermeņa. Tie pat nebija pāris mirkļi, drīzāk acumirklis, kad Faia jau atradās savā ķermenī. Rouēls viņu bija visātrākā veidā transportējis atpakaļ - caur fizisku un garīgu kontaktu.
Vēl brīdī, kad viņa pacēlās gaisā, melnmate redzēja kā Rouēls atver iepriekš aizvērtās acis un pilnībā pagriežas pret nezvēru. Nezvērs skaļi iegaudojās, vismaz tā varēja šķist, tā melnajai aurai sākot virpuļot vēl ātrāk, kamēr Rouēls dziļi ieelpoja, vienlaikus ar izelpu atverot kulakos savilkās plaukstas. No plaukstām izplūda spilgta gaisma, zilajai miglai kļūstot biezai un necaurredzamai. Vairāk Faia neredzēja, varēja tikai noprast notiekošo.
Nonākot ķermenī, Faia spēja sajust Rouēla vēsās lūpas uz savām, joprojām tik pat biklā, bet noteiktā veidā. Puisis joprojām viņu turēja cieši pie koka, sargājot no jebkā apkārt, bet viņa arī spēja saprast, ka puisis pār ķermeni vairs nekontrolē - ja viņš kontrolēja to vēl pirms skūpsta, tad šobrīd ķermenis bija vienkārši sastindzis pēdējā kontrolētajā darbībā.


Vesavots:
Pēdējā brīdī čūska paslīdēja sāņus un šķēps iedūrās kokā, kamēr čūska veikli paslīdēja tam garām, ķermenim pat atrodoties tikai pāris milimetru attālumā no šķēpa gala. Tās sārtā mēle nikni izšāvās no mutes, samitrinot acis, kad tā kā bulta pameta koka un jau atradās metru attālumā no Vesavota, pacēlusies kā klaburčūska. Ar vienu acis Veavots spēja manīt kā Rouēls, joprojām atrodoties tādā kā pusmiegā, pieliecās un savas lūpas savieno ar Faias lūpām.

[Roviela]

- Tie esam mēs, vairs ne zēni, un vēl ne vīri. Mēs esam ceļā, kas ir sācies un vēl nav beidzies. Mums nav vairs veco vārdu un vēl nav jauno. Mēs esam ceļā, - Luna runāja, iedams gar krūmāju uz ūdens šalkoņas pusi. Citur nemanīja nekādu spraugu, neko, kas ļautu kaut ieraudzīt runātāju. Viņš gāja uzmanīgi. Tiešām, kas to var zināt, kas ir tā, kas viņus uzrunā šajā dīvainajā vietā? Narusa zvārgulītis klusē, tiešu briesmu uzreiz nav, tā puisis to iztulkoja. Arī pērtiķītis neizrādīja ko īpašu.

[Massacre]

Meitenes melnajām acīm tikai uz īsu brīdi bija ļauts saskatīt kaut ko tikpat melnu, pēc tam viņu novērsa kaut kas negaidīts. Skūpsts. Un tad viņai bija jāpamet šī vieta, nolūkojoties kā Rouēls uzsākt cīniņu ar zvēru tā vietā, lai atgrieztos kopā ar viņu.
Jā, Faia attapās tā kā sevi bija atsājusi. Atspiedusies pilnībā pret koka stumbru, galvu pavērsusi mazliet uz augšu, ar acīm ciet. Tomēr kaut kas bija mainījies. Rouēls joprojām sargāja viņu, pat esot tur, pie zvēra, bet puiša vēsās lūpas joprojām bija uz viņas pašas, saslēgtas tādā kā sasalušā skūpstā. Un meitene nevarēja atsvabināties no tā, jo tālāk nebija kur atliekt savu galvu, turklāt viņa baidījās kustēties, jā, protams, tas bija muļķīgi - ar to nevarēja pārtraukt vai iztraucēt Rouēla cīniņu, un baidījās kaut ko izjaukt. Faia piespieda sevi vienkārši atslābināties un pārdomāt situāciju, neatverot acis.
Cik dīvaini, īstenībā, bija sanācis. Viņas mazlietiņ uz augšu pavērstā galva, kuru Faia bija tā novietojusi, lai samanītu koku lapotnes pirms došanās gara ceļojumā, tagad šķita bija teikusies pēc kaut kā cita - Rouēla lūpām. Ja viņa nezinātu, kas pirms mirkļa notika, nodomātu, ka šis ir mīlnieku skūpts, kas ilgi tiekušies viens pēc otra. Jā, Faia apzinājās, ka šādā brīdī jāklausās kas notiek tur, kur bija bijis zvērs, bet viņa nespēja jo... Rouēls tikko bija atņēmis viņas lūpu nevainību. Cik kaila un biedējoša patiesība tā bija! Viņa nekad nebija ļāvusi kādam sevi skūpstīt, jo uzskatīja, ka to var darīt tikai kāds, kurš ir viņas cienīgs. Un te nu viņa bija. Kaut kur taču bija tas teiciens par to, ka nevar izvairīties no tā, kas Tevi tāpat panāks?
Ak, un pats galvenais - meitenei tas galīgi nešķita romatiski. Nu, nemaz. Turklāt Rouēls! Viņa taču bija skaidri norādījusi, ka nevēlas, lai ar viņu notiek, kas slikts, un tādēļ bija gatava atgriezties te, bet tā vietā, lai atgrieztos abi kopā, viņš atsūtīja tikai viņu! Tai, kurai, tieši otrādi, bija tur jāpaliek. Viss ir ļoti, ļoti kājām gaisā.
Apstādinājusi juceklīgo domu plūdumu, Faia mierīgi ieelpoja un izelpoja caur degunu un ieklausījās tajā virzienā, kur bija toreiz dzirdējusi zvēru. Viņai vajadzēja zināt, kas notiek ar Rouēlu.

[Gelkakejs]

Metiens bija precīzs, tomēr čūska veiklāka, un tagad tā bija arī sadusmota, tā nodomāja Vesavots, kad radījums metās viņam virsū. Čūska apstājās, it kā gatavodamās tuvcīņai un savās kustībās apstājies bija arī Vesavots. Nebūtu prātīgi mesties ar nazi virsū radījumam, kas tikko izvairījies no lidojoša šķēpa, vienīgā iespēja būtu izmantot paša zvēra uzbrukuma sekas, jo no tām čūska nespēs izvairīties. Vajadzēja tikai koncentrēties īstajam mirklim, kas nemaz nebija tik viegli, jo kaut kur netālu bija citas briesmas, un briesmas varēja draudēt arī biedriem. Viņš pamanīja īsu brīdi, kas notiek ar diviem pie koka, ja būtu laiks, viņš nospriestu - Un viņi to dara tagad? Toties tika gūta cerība, ka viņi vairs neguļ, ka pats var pilnībā pievērsties izprovocētajam ienaidniekam.
Viņš lūkojās čūskas acīs, gaidot, kad tajās pavīdēs doma par uzbrukumu. Ķermenis bija gatavs izlocīties, nazis bija gatavs nodurt, mute klusām teica - Stāvēsim? Tas vairs nebija jautājums, kura atbildi Vesavots vēlējās noskaidrot, kā prasot iepriekš, vai skriesim. Tas bija jautājums, kurš ļāva čūskai izvēlēties, un atņēma laiku tai domāt, jo pildīja apkārtni ar stresu. Vismaz Vesavots to juta tā.

Šo rakstu rediģēja Gelkakejs: 31.10.2008 17:31

[Pūķēns Sāra]

Luna, Narus, Rinamalo, Lapsa:
Atbildi Luna nesagaidīja, toties drīz vien viņi paši to ieraudzīja. Krūmājs arvien straujāk pārtapa nelielos, zaļos krūmiņos, kuros no dzeloņiem nebija pilnīgi nekas un kuri auga nelielos kumšķīšos starp kuriem mierīgi varēja iziet. Viņi bija nonākuši netālu no liela ūdens baseina, tā vidū, puiši nedaudz ieslīpi redzēja milzīgu ūdens kritumu, kurš arī radīja šo apdullinošo ūdens troksni, kurš pieauga reizē ar krūmāja samazināšanos.
Ūdens krastā, no kura jaunos medniekus atdalīja nelielie krūmiņi, atradās smalks stāvs, kurš bija apmeties pie ūdens. Smalkā stāva muguru klāja gari, aiz muguras saņemti ciešā astē, tumši brūni mati, atgādinot tumšākā koka stumbru.
-Svēto garu vārdā, esiet sveicināti,- meitene, kura bija aptuveni puišu vecumā, iztaisnojās un pagriezās pret četriem medniekiem, kad tie nonāca pie krūmiņiem viņai aiz muguras. Meitenes acis bija dzidrākas par dzidrāko ūdeni, sejiņa meitenīga, bet kaut kas stājā un skatienā bija no pieredzējušas sievietes. Labi veidoto ķermeni, kurš noteikti spētu radīt daudz un spēcīgus pēcnācējus, klāja strēmele ap krūtīm un daudz lielāka ķermeņa lejasdaļu. Sveicinot medniekus, jaunā meitene ielika vienā no diviem pītajiem groziem, kas atradās blakus, mitru zvēra kažoku.
-Kas jūs sagaida ceļā? Un ko jūs meklējiet šeit?- šī balss nenoliedzami bija tā pati, kas iepriekš bija dziedājusi.


Vesavots:
Čūska turpināja uzlūkot puisi, gatavojoties uzbrukumam. Tā jau leca, kad atskanēja skaļš rēciens no aptuvenas vietas, kur vajadzēja būt plēsējam. Čūska burtiski sastinga gaisā, esot mierīgi sasniedzama ar dunci. Netikusi līdz Vesavotam, šķita, ka tā vispār aizmirsusi par puisi, čūska nokrita zemē un pēc iespējas ātrāk centās tikt prom.
Pa to laiku, kamēr čūska centās aizbēgt, Rouēls bija sakustējies un nokritis Faias priekšā četrāpus. Viņa seju nevarēja redzēt, bet varēja noteikt, ka puisis strauji elpo kā pēc maratona, un dzirdēt tā klepošanu.


Faia:
Brīdī, kad viņa ieklausījās, līdz ausīm atnāca skaļš zvēra rēciens. Nevajadzēja piepūlēties, lai sajustu niknumu un asinskāri, ko šajā rēcienā bija ielicis zvērs. Bet gandrīz tūlīt pēc rēciena, kaut minimālas apklušanas, Faia sajuta kā puisis dziļi ieelpo gaisu, sajuta kā tā muskuļos lēnām ieplūst tekošais dzīvības nemiers - Rouēls atgriezās ķermenī.
Baltmata tvēriens, tā ķermeņa stingrums ar kādu viņš iepriekš bija aizsedzis Faiu, pazuda acu mirklī. Melnmate sajuta kā vīrieša kājas saļogās, tā tvērienam pazūdot un nepaspējot pieķerties pie viņas vai koka. Rouēls nokrita četrāpus tur pat pie viņas kājām, strauji velkot elpu kā slīkonis, kurš izvilkts pēdējā brīdī no ūdens, kad straujo elpu pārtraucu klepus. Klepus, kurš rodas, kad ķermenis nevēls pieņemt sekas, traumas, kuras dabūtas laikā, kad esi pilnībā pametis ķermeni. Joprojām klepojot, kā dēļ nevarēja ievilkt kaut mazāko malku gaisa, baltmatis nokrita uz elkoņiem.

[Massacre]

Izdzirdot rēcienu, Faias acis plaši atvērās vaļā un viņa saspringti klausījās, kas notiek līdz ar rēcienu, kas notiek ar zvēru unvai viņš dodas šurp? Daudz jautājumu un domu izkrēja cauri viņas prātam, taču galvenā no tām tika atbildēta brīdī, kad Rouēls atgriezās ķermenī. Cik muķīgi bija cerēt, ka atgriešanās būs mulsinoša un nervoza. Cik muļķīgi bija cerēt, ka viņš necīnīsies ar zvēru līdz šādai pakāpei. Viņa nepaspēja stavert krītošo Rouēlu, taču ātri vien notupās viņam blakus un palīdzēja atbalstīties ar murguru pret sevi. Viņa ļoti, ļoti cerēja, ka ķermenis pieņems to, kas jāpieņem un šamanis nemirs, ka līdz tam nenonāks. Līdz brīdim, kad puisim kļūs labāk, Faia tikai varēja palīdzēt justies viņam ērtāk un vairāk neko. Būt klāt un palīdzēt, Rouēlam bija tikai jānorāda, jāizrunā, vienalga un viņa darītu, kas būtu nepieciešams.

[Roviela]

- Esi sveicināta! - Luna atbildēja. Meitene-sieviete bija gauži patīkama izskata, kā to nepamanīt?
- Mūsu ceļu es tev izstāstīju dziesmā, bet iemesls, kādēļ esam te, ir tāds, ka vecajie mums parādīja taku, un pieteica no tās nenoiet, un taka beidzās šeit, kur satikām tevi.

Viņš ar interesi skatījās uz slapjo zvēra kažoku. Vai tad zvērādas kāds mazgā? Bet neko nejautāja. Viņš zināja, ka ir pārlieku ziņkārīgs, bet ziņkārība nav labs tikums, ja tās ir par daudz.

[Gelkakejs]

Izšķirošais cīņas brīdis bija gar mata tiesu aizslīdējis garām, kad nu jau vecā nelaime lika sevi manīt. Čūska bēga un Vesavotam gribējās skriet tai līdzi - ne jau lai noķertu. Dzīvnieciskie instinkti lika bēgt līdz ar baru, tuvumā bija mednieks. Bet Vesavota bars nebija čūskas - pat ja viņa nonāks pie savējiem, viņam tur darīt nav ko. Viņam ir citi bara biedri, tie, kurus viņš bija apņēmies sargāt.
Paskatījies uz koku, pie kura pirms tam abi stāvēja, viņu pārņēma atvieglojums - viņi noteikti negulēja. Bet tad to nomainīja jauns uztraukums - Rouēls neizskatījās labi, neizskatījās, ka viņš tagad varētu skriet, izskatījās pat, ka viņš elpot nevarēja. Ātri piesteidzies pie biedriem, pa ceļam vēl uzmetot skatu bēgošajai čūskai un izvilcis šķēpu no koka, Vesavots apstājās. Viņam nebija ne jausmas, kas bija lēcies, tādēļ nebija arī ideju, kā Rouēlam varētu palīdzēt. Vien no čūskas mantotais instinkts kaut kur iekšā teica, ka palikšana un nekā nedarīšana nav tā labākā doma.

Šo rakstu rediģēja Gelkakejs: 02.11.2008 23:02

[Pūķēns Sāra]

Luna, Lapsa, Rinamalu, Narus:
-Vecajie?- meitene domīgi novilka, neticot puiša teiktajam, kad pasmaidīja, -Un jūs gribat teikt, ka tagad man jāzina, kur jums iet?- Atskanēja klusi smiekli. -Es te nāku katru reizi, kad nākas, ko mazgāt. Tā ir tikai sagadīšanās, ka te tiekamies,- meitene uzjautrināti noteica un viņas vārdos skanēja tīra taisnība, -Protams, ja vēlieties, es jūs varēšu aizvest un jūs varēsiet paprasīt ceļu... ak nu, viņš pats nāk.-
Mednieki izdzirdēja kustību no vietas, kur bija nākuši viņi, kad tur parādījās sirms vīrs. Tā stāvs jaunībā noteikti bija stalts un spēcīgs, bet laiks darījis savus un licis tam nedaudz salīkt, matus bija apņēmis balto ziedu tonis, pieri rotāja dziļa grumda un pāris grumbiņas ap muti, bet acis, kas bija tik pat dzidras, kā šai meitenei, bija dzīvīgas un gudras. Ķermeni no pleciem līdz zemei klāja garš, zaļš audums kāds bija mugurā placītī satiktajām būtnēm, bija jābrīnas, ka vīrietis nesapinas pa ceļam krūmu zaros vai tā kājas nepinās audumā. šajā sta'vā satikās vecums ar jaunību.
-Krala, vai kaut kas noticis? Tu apklusi un...- vecā vīra skatiens apstājās pie jaunajiem puišiem. -Kas Jūs būtu - vārdi un ciemats - un ko jūs dariet uz svētās zemes?- vīrieša balss, kura uzrunājot jauno meiteni bija gurdena, tagad bija stingra un pat nikna. Tā dzidrais skatiens uzlūkoja katru no puišiem vērīgi un auksti. Pār Lapsu un Lunu tā skatiens pārskrēja ātri, un vēstīja tikai to, ka viņš puišus uzskata par prastiem pārkāpējiem, skatienam slīdot gar Rinamalo, tas apstājās pie puiša jauniegūtajām spalvām, šoreiz skatienā pavīdēja cieņa un tas, ka Rinamalo būs pirmais, ar ko šis vīrs cīņas gadījumā rēķināsies. Beigu beigās pienāca Narusa kārta nonākt vērtīgā skatiena priekšā, kurš asptājās pie nelielā zvārgulīša viņa kaklā.
-Tad tādas tās lietas... Mednieki nākamie....- vīrietis lēnām noteica, vēlreiz uzlūkojot puišu, kad nopūtās. -Sekojiet man. Krala.- Vīrieša balss bija pazaudējusi savu stingrumu un vēsumu, atkal kļūstot gurdena, bet meitene sapratusi vecā vīra teikto, satvēra grozu ar mitro kažokādu, ar vienu roku pieturēdama, uzlika uz galvas, kamēr otrs grozs tika atabsltīts pret gurniem. Vecais vīrs bija uzgriezis jaunajiem puišiem muguru un sācis iet atpakaļ gar krūmāju, kamēr meitenes skatiens mudināja medniekus sekot vīrietim.



Faia, Vesavots:
-Ūd... ūdeni,- Rouēls izdvesa, sabrūkot jaunā klepus lēkmē, kas jau atgādināja cīņu par gaisu. Bija iespēja abiem medniekiem dot gan savu vai arī paņemt baltmata ````šķi, jo vienlaikus ar vārdiem, viņš paspēja pavilkt manā sarkano lakatu ap vidukli, atklājot skatam iepriekš redzēto ````šķi.
Brīdī, kad ūdens aizskāra izkaltušās jaunieša lūpas, viņš to alkatīgi dzēra, klepus atkāpās un mierīga ieelpa liecināja ar pateicīgu galvas mājienu, ka viss nu ir labi, bet brīdī, kad ūdens avots tika pavākts malā un Rouēls jau drosmīgi cēlās kājās, puisis atkal sabruka uz zemes, šoreiz nevis elpas trūkuma dēļ vai noguruma, bet tādēļ, ka ķermenis nepieņēma ūdeni, kurš tika dāsni atgriezt zemei tumši sārts, sajaucies ar asinīm. Beigu beigās Rouēls jau atrija asinis, tumši sārtas kā sārtākās un indīgākās ogas.
-Mums ir jādodas. Tas zvērs ātri vien var atjaunoties...- jaunais vīrietis izdvesa, joprojām mokoties nelielā klepū, kuru viņš centās savaldīt. Puisis turoties pie koka stumbra, kas atradās te pat blakus, jo nevēlējās apgrūtināt Faiu, stutējās kājās.
Čūska joprojām atradās te pat, Vesavots to juta, bet viņš arī zināja, ka tā neuzbruks. Viņus ar šo čūsku saistīja medījuma un mednieka saite, par kuru viņš tik bieži bija dzirdējis mednieku stāstos. Viņš juta, ka čūska nedodas prom divu iemeslu vadīta – viņa uzskata, ka šobrīd šis bars spēs to aizsargāt, vai pareizāk tā būs šī nezvēra medījuma prioritāte, kā arī bija vēlme izmantot izdevību un brīdī, kad Vesavots atslābst – novākt puisi.

[Massacre]

Faia nevilcinoties pasniedza savu ````šķi un ar nožēlu lūkojās kā Rouēla ķermenis tagad nepieņem ūdeni. Redzot, ka puisis izvairās apgrūtināt viņu, meitene nopūtās un paķēra savu šķēpu, kurš bija nokritis zemē un, neklausoties nekādos protestos, atbalsīja Rouēlu pret sevi, apliekot viņa roka sev ap pleciem, lai viņam vieglāk iet un pamāja Vestavotam:
"Ejam." ar skatienu viņa puisim norādīja, lai viņš piesarga viņu aizmuguri, jo balstot Rouēlu Faia to nespēja izdarīt tik labi. Bet viņa neiebilda. Un lai nemaz šamanis nemēģina atrunāties un iet pats.
Faia gāja uz priekšu. Kur gan citur varēja iet? Tik uz priekšu un tālāk no zvēra.

[Roviela]

Luna nevairījās no vīrieša skatiena. Pirmajā acu uzmetienā bija skaidrs, ka viņš ir viens no tiem, kas pateiks tālāko ceļu, kas iedos jaunu taku līdz nākamajai vietai.
Puisis tagad plēsās vai pušu - vīrietis pamāja, lai viņam seko, un to Luna negrasījās apstrīdēt, bet grozi ar slapjām kažokādām ir smagi. Var jau būt, ka meitene ir pieradusi tādus stiept, bet Lunas ciemā tik milzīgs dalījums sieviešu un vīriešu darbā nepastāvēja. Sieviešu pienākumos nebija tecēt vīram pakaļ ar visu mantību uz galvas, un vīrieši neuzskatīja par negodu nest nastas pat, ja neko par to nesaņēma. Un visiem bija labi.
Luna apņēmīgi pagriezās un piegāja pie tās, kuru vecais vīrs nosauca par Kralu.
- Dod to vienu grozu, ja vien tas nav aizliegts, es to aiznesīšu, kurp mums jāiet.

[Hworang666]

Rinamalo ieraugot meiteni pilnībā apstulba. Būtu velti teikt, ka viņas parādīšanās viņu pārsteigtu, jo tā vairāk kā pārsteidza. Kādu mirkli viņš nevarēja atraut acis no sievišķīgās būtnes, tad, sev par kaunu viņš atklāja, ka ir sācis pārvēsties akmenī. Bet, kad aiz muguras atskanēja vien soļu skaņa, puisis uzreiz apcirtās riņķī, savu šķēpu turot pret iespējamo pretinieku. Vecais vīrs radīja šķietamu briesmu sajūtu, tādēļ visas maņas tika koncentrētas tieši pret šo vīrieti. Manīdams kā vīra skatiens pārslīd pār viņa iegūto spalvu, topošais mednieks sevi iekšēji viegli nolamāja, jo acīmredzot, veiksmes talismans būtu jātur mazliet slēptākā vietā un šķita, ka, ja sāksies kāda cīņa, tad viņš būs viens no pirmajiem upuriem. Bet, šķēps viņa rokās nenotrīsēja. Mirklī, kad spriedze pagaisa, viņš jau bija gatavs sekot vecajam vīram, lai gan uzmanība pret katru viņa kustību nepazuda.

[Elony]

Nurus meiteni un arī vīru, kas parādījās, uzmanīgi vēroja. Bet viss beidzās mierīgi. Kad sākās gājiens, Narus piesteidzās tuvāk vīrietim un to uzrunāja.
"Cienījamais, tu saprati, ka šis zvanas man kaklā nozīmē, ka esam mednieki. Tas nozīmē, ka tev zināma tā nozīme. Saki tad mums, vai šis zvans brīdina no briesmām, vai arī dara ko vēl citu. "

[Pūķēns Sāra]

Narus, Rinamalo,. Luna, Lapsa:
-Ņem, kuru vēlies,- meitene smaidot atrauca. Viens no groziem bija tukšs, bet otrā atradās nesen mazgātā kažokāda un, kā izrādījās, vēl pāris daudz mazāka izmēra kažokādas, gandrīz kā Ažu kažociņš, bet tomēr nedaudz lielāki.

-Es nevaru teikt, ko talismans dara, bet es zinu to, kas tev to ir devis. Gods, kas tev ir izrādīts ir neticams. Pati svētā varone...- vecais vīrs klusu atbildēja, kad norādīja, lai Narus gaida. Vecais vīrs netaisījās runāt pa ceļam, bet ja bija jautājumi, lai gaida līdz viņi nonāks galamērķī.

Iet nevajadzēja ilgi, tā teica kājas, kaut gan prāts un sajūtas teica, ka viņi ir nogājuši vismaz pusi no iepriekš ietā ceļa uz šejieni. Krala, soļojot tur pat blakus Lunai, bija sākusi klusu dziedēt kādu skumju dziesmu, kuras vārdus gan neviens no puišiem nesaprata, jo tie bija viņiem nezināmā mēlē – noteikti kāds vecs ciema dialekts.
Kad vīrietis priekšā apstājās, viņi bija nonākuši pie nelielas mājiņas, kas bija sastutēta no kokiem – droši un skaisti. Mājiņas viena pusi [aizmugure] bija atstutēta pret milzīga koka stumbru, bet tās priekšā bija neliels lauciņš, kurā nebija ne lapas, ne citi gruži – tīri kopts un izmantots.
Ar rokas mājienu sirmais vīrietis aicināja viņus placītī un pēc tam uz māju. Šķērsojot neredzamu robežu starp kopto placīti un mežu pār ādu pārskrēja aukstas trīsas, kad radās sajūta – te viņus nekas nespēs ievainot, te viņi ir drošībā.
Mājiņa sastāvēja no vienas lielas istabas, tālākā galā atradās guļamvietas, pie sienām, rūpīgi būvētos plauktos no koka zariem, bija kaudzēm tīstokļi, bet pārējais iekārtojums nebija pieminēšanas vērts – kā jau parastā ciema būdelē.
Vīrietis apsēdās pa kreisi no ieejas, stūrī, kur bija ērti izklātas kažokādas, aicinot jaunos medniekus pievienoties. Viņš klusēja līdz mājiņā iesteidzās Krala, kura iepriekš bija lūgusi Lunai nolikt viņa nesto grozu tur pat pie ieejas, nekavējoties sākot ap grozu darīties, bet tagad telpā viņa ienesa uz milzīgiem māla šķīvjiem gardi smaržojošu un svaigi cepti gaļu, dārzeņus, kurus mēdza audzināt dārziņos pārdrošākās ciema sievietes un augļus. Atkal aizsteidzoties un atgriežoties, meitene atgriezās ar māla krūku, kurā bija dzidrs ūdens, un māla krūzītēm.
Satvēris pirkstos nedaudz ceptās gaļas un to notiesājies, vecā vīra skatiens teica, ka lai puiši cienājas un stāsta, kas stāstāms, skatienam visu laiku apstājoties pie Narusa zvārgulīša. Krala vēl iesteidzās mājiņā, ienesot lēzenu trauku, kur apskalot roka pirms vai pēc ēšanas, lai nevajadzētu staigāt netīriem pirkstiem, jau steidzoties laukā no namiņa.


Vesavots, Faia:
Faias palīdzība tika pieņemta negribīgi, bet nekas cits puisim neatlika, jo kājas nevēlējās klausīt, kā arī caur augumu vēl izskrēja kāda klepus lēkme, kuru gan varēja noteikt tikai pēc izmisīgās elpas un Faia pēc ķermeņa sasprindzinājuma. Vēl pirms doties, viņš palūdza Faiai padot viņa zobena, mednieka sirdi, kuru mednieki uztic tikai sev un daži pat neļauj aizskart savām dzīves biedrenēm un atvasēm.
Ceļā viņus nekas neiztraucēja. Zvēra neregulārā rēkšana palika kaut kur aiz muguras, kļūstot ar vien klusāka un klusāka, līdz bija tikai nomanāma un trijotne to spēja sadzirdēt tikai tādēļ, ka zināja, ko jāklausās. Arī Vesavota draudzene palika kaut kur aiz muguras, kaut gan sākumā puisis sajuta, ka tā neatlaidīgi seko.
Takas beigās viņi patiesi nonāca pie milzīgas ūdenstilpnes. Tieši pretī viņiem, pretējā krastā, kurš tikai šķita tuvu, jo viņi stāvēja pretī klintij, kas iestiepās dziļi ezerā, bija milzīgs ūdens kritums. Krāšņs, bet nāvējošs, triecoties ar tādu spēku gludajā ūdens spogulī, ka pa gaisu lidoja šļakatas metru augstumā. Paveroties uz abām šī krasta pusēm, krasts stiepās nebeidzami -izrobots un vietām krūmiem aizaudzis. Meklējot ar skatienu ezera malas – tās nebija redzamas, bet viņiem nācās apiet šo milzīgo ūdens klājumu un bija vien jārēķinās, ka iet pa pašu krastu nevarēja – tā būtu pašnāvība.
Vesavots un Faia juta, ka šobrīd viņi ir drošībā, neviens nezvērs viņiem nesekoja un neviens arī viņus krastā nesagaidīja. Toties Rouēlam jūtami vajadzēja atpūsties. Viņš bija kļuvis krīta balts, sakodis zobus, lai neizdvestu ne skaņas un sevi piespiedu kustēties, arī uz Faias viņš bija atbalstījies daudz vairāk nekā sākumā un sieviete spēja sajust drebuļus, kas bija kļuvuši izteiktāki un biežāki, viņiem ejot ilgāk.

[Roviela]

(OOC - Lunam blakus, Lunam, nevis Lunai. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) )

Luna uzsmaidīja meitenei, paņēma pilno grozu un uzcēla to sev uz pleca un sekoja vedējam.
Meitenes dziesma bija skaista, bet sērīga, tāpat kā tā, pirmā, uz kuru viņš bija atbildējis.
Par ko viņa skumst? Luna domāja, bet neiedrošinājās vaicāt.
Nolicis grozu tur, kur meitene palūdza, viņš, kā piedienas, ieročus atstāja ārā, pie ieejas un iegāja būdā. Noskalojis rokas pirms ēšanas, viņš paņēma gabalu gaļas, nesmādēja arī dārzeņus un augļus, bet neēda daudz un nesteidzās priekšā saimniekam.
Lunam nebija daudz stāstāmā. No kurienes viņi ir, to saimnieks pats zināja, un Luna neko īpašu pa ceļam nebija paveicis, kas būtu pieminēšanas vērts. Rinamalo - tā cita lieta. Tāpēc puisis īsi pastāstīja, no kura ciema viņš ir.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 04.11.2008 09:11

[Massacre]

Faia nedroši palūkojās uz Rouēlu, kad viņš lūdza padot savu zobenu; tā tomēr bija mednieka sirdes. Pēc mazas vilcināšanās meitnene viņam padeva ieroci un turpmāko ceļu uzmanīgi gādāja, lai viņam nevajadzētu pārpūlēties ejot. Visas skaņas, visas briesma Faia atstāja aiz sevis. Galvenais nedomāt pārāk drūmas domas.
Nonākusi pie ezera krasta Faia pat īsti nepaspēja izlūkot apkārtni, kad sajuta, ka Rouēlam ir sliktāk. Ātri atradusi ar acīm kādu vietu šī krasta pusē, kur var mierīgi atlaisties, bet tas nebūtu pārāk tuvu tam ceļam, pa kuru nākuši, Faia devās turp un uzmanīgi palīdzēja Rouēlam ērti apgulties:
"Ko man izdarīt Tavā labā?" viņa klusu pajautāja, lūkojoties uz šamani. Šis tomēr nebija parasts nogurums, tāpēc viņa nezināja vai parastie līdzekļi vispār līdzēs, lai dabūtu puisi uz pekām.