Dzīvības taka, [GM][PZP][fantasy] Lai sākas medības! Opcijas

[Pūķēns Sāra]

Četri jauni cilvēki bija atvesti netālu no mazā laukumiņa, kuru no saules sargāja lielās koku lapas. Katram no šiem četriem cilvēkiem bija savas domas, uzskati un sapņi, katrs no šiem četriem cilvēkiem bija personība, kuru nespēja atkārtot neviens, starp viņiem nebija nekas daudz kopīgs – ne ārēji, ne iekšēji, bet šobrīd tos vienoja viena liela lieta – vēlme sevi pierādīt, vēlme kļūt par ko lielāku, nekā to, kas viņi bija, vēlme izdzīvot un kļūt par pilntiesīgu vīru, tā bija vēlme dzīvot, vēlme atgriezties no šī rituāla savā ciemā un redzēt cieņu pārējo mednieku sejās. Viņus vienoja šis rituāls, kas to spēja padarīt gan par brāļiem, gan lielākajiem ienaidniekiem.
Viņus visus pavadīja mednieks no pašu ciemata, kurš paceļam nebija teicis ne vārdu. Nebija tā, ka runāt būtu aizliegts, bet mednieki ar savu klusumu ļāva jaunajiem puišiem vai pareizāk vīriešiem vēl pēdējo reizi noskaidrot domas, varbūt pat pārdomāt piedalīties rituālā, kas nebija aizliegts. Dažiem ceļš līdz rituāla vietai aizņēma vairākas dienas un naktis, bet citiem varbūt pat knapi dienu, bet neviena ceļā negadījās ne plēsīgi zvēri, ne arī citas briesmas, bija tāda sajūta, ka viss dzīvais un arī nedzīvais griež ceļu ceļiniekiem, it kā tos aptvertu savādā aura.
Neviens no puišiem nezināja, kas to gaida un uz kurieni īsti tie tiek vesti, neviens no ciema vīriešiem nekad nerunāja par šo rituālu un uz bērnu skatījās nosodoši, ja tas uzdrīkstējās, ko tādu jautāt, jo īpaši puika. Kaut gan starp bērniem klīda baumas, ka pārbaudījums notiek kādā ciematā, kur tevi kar aiz kāju mazajiem pirkstiņiem pie staba ar galvu uz leju un tā atstāj vairākas dienas, vai arī, ka tev liek nedēļu atrasties vienā krātiņā ar plēsīgiem Lavjioriem un jācenšas nevien palikt dzīvam, bet ja vēlies ēst, tad savu ēdienu tiesu jādabū no ikdienišķās zvēru maltītes. Bet neviens no medniekiem, kuri veda jaunos puišus, iespējams, uz viņu lielāko pārbaudījumu dzīvē, nevien neapstājās nevienā ciemā, bet tie nemaz negāja tuvumā nevienam ciemam, it kā tādu nemaz nepastāvētu, toties, kad saule nogurusi lēnām jau sāka slīdēt prom, lai uzņemtu spēkus un nākamajā dienā atgrieztos ar vēl svelošāku karstumu, visi mednieki apstājās, necaurejamo džungļu sirdī. Visapkārt bija koki, kas bija izveidojuši necaurredzamu plīvuru, kad mednieki savam apsargājamajam iedeva nelielu papirusa tīstokli, uz kura bija atzīmēta neliela līkne uz kādu rimbuli, tīstokļa labajā malā bija divas bultas, kas krustojās, norādot uz labo augšējo lapas stūri un kreiso augšējo stūri. Ikviens mednieks atvīstīja tīstokli un pat neapskatoties apkārt, ielika stingri papirusu puiša rokās, tā norādot, lai tas lapu ne groza, ne pats maina iešanas virzienu, savādāk nekad nespēs atrast vajadzīgo vietu un apmaldīsies, līdz to saplosīs kāds nezvērs vai viņš nomirs no ūdens trūkuma. Šī bija vieta, kur tālāk varēja iet tikai šie jaunie puiši, vēl uz atvadām mednieki vai nu sabužināja puiša matus, vai tiem uzsmaidīja, varbūt uzsita kādam uzmundrinoši uz pleca, bet tie neteica ne vārdu, ne kādu mutisku veiksmes vēlējumi. Ikviens no medniekiem strauji devās prom, atstājot sava ciema cerības vienus pašus nezināmā vietā, mežonīgos džungļos. Tai brīdī, kad bailes spēja sākt runāt ar puišu mutēm, kas varēja būt pat ātrāk nekā varētu vēlēties, mednieki bija pazuduši, pat varēja šķist, ka izgaisa, neatstājot aiz sevis pat pēdas, kur nu vēl citas zīmes par savu neseno esamību.
Iespēja atgriezties vairs nebija, nojausma teica, ka pat ja viņi ietu atpakaļ pa pilnībā to pašu ceļu, kurš tika veikts ar savu pavadoni, viņi tāpat nekad neatrastu savu vai kādu citu ciematu, tā kā atlika vien virzīties uz priekšu pa neizbrienamajiem džungļiem, kas te bija biezāki par tiem, kurus zināja ikviens ap savu ciematu, un vadīties pēc nevienam neizprotamās kartes.
Ikviens no puišiem lēnām, bet neatkāpīgi bija sākuši virzīties uz priekšu, varbūt kāds bija naskās, bet varbūt kādam līdz nesaprotamam rombam bija mazāks attālums nekā citiem, bet jebkādā gadījumā viņi visi mērķtiecīgi devās uz romba pusi, nu vismaz viņi tā domāja.
Iespējams, ka Narusam palīdzēja tā vecums, kas nesa vairāk spēka un apķērības kā citiem, bet visticamāk tā bija vienkārši laimīga sagadīšanās, ka viņš bija pirmais, kuram aiz kokiem parādījās koku neieskauts laukums, kurā neviens neatradās. Kaut kas lika domāt, ka šis laukums ir rombs, kuru viņam vajadzēja atrast, nevis kāds ezers vai dūksnājs. Pārbaudot vai simtiem reižu un sēžot paslēpnī kaut vai visu dienu, Narus neieraudzītu ne mazākās briesmas, kas uzglūnētu laukumā vai tam apkārt, kā arī tieši tas pats, kas lika domāt, ka šī ir pareizā vieta, lika arī doties laukā no paslēpņa un ieņemt vietu kā pirmajam laukumā. Tieši tajā brīdī kā jaunais vīrietis bija nolēmis paklausīt vēlreiz šai nojausmai un spēra pirmo soli laukumā, kuru no saules slēpa lielās koku lapas virs galvas, viņš sadzirdēja, pat vairāk sajuta kustību aiz muguras, bet strauji apgriežoties viņš tur neko nespēja saskatīt, tikai koki, liānas un lapas. Sperot nākamo soli laukumā, kustība bija jūtama puisim pa labi, un šoreiz palūkojoties viņš tur spēja saskatīt ko baltu, kas strauji, pat pārdabiski strauji pazuda no redzesloka. Tieši tad, kad šis baltais pazuda, kustība pārgāja uz kreiso Narusa pusi, tur atkal spējot saskatīt to pašu balto... radījumu? Un vai šis radījums vēlēja ļauju? Bija zināms viens, Narus nekad nebija sastapies ar meža zvēru, kas būtu bijis balts...
Luna mierīgi tika uz priekšu, neizjūtot ne svelmi, kas te bija lielāka nekā dzimtajā ciema apvidū, ne arī savādo biezokni, kas te bija vairāk aizaudzis nekā ciema apkārtnē, arī savādā karte nesagādāja problēmas, it kā viņš to spētu lasīt, vai arī pats no galvas zinātu ceļu, kur iet. Puisis bija pilnībā pārliecināts, ka iet pareizajā virzienā, kaut gan gājis viņš jau bija ilgi, bet ne mirkli viņš nešaubījās. Tieši tāpat kā ceļā no sava ciemata, viņu neiztraucēja ne mazākā dzīvā radība, kad negaidīti virs galvas, koku lapotnē, kas bija daudz tuvāka zemei, nekā viņa ciemata apkārtnē, nočabēja lapas, bet šādu čaboņu nespēja radīt vējš, par to Luna bija pārliecināts un vairāk nevis ar prātu, bet sirdi. Lapas nočabēja vēlreiz, likās, ka viņš mirkli tām cauri spēj saskatīt, ko melnu, kad iestājās mēms klusums, lapas pat nekustināja vējš, kas reizēm mēdza iemaldīties zem biezās koku lapotnes.
Rinamalo par spīti visiem pūliņiem bija nomaldījies, vismaz viņam tā likās, jo karte pāris reizes jau bija izkritusi no puiša rokām un sen jau sagrozīta pavisam savādāk nekā to rokās bija ielicis ciema mednieks, bet kas cits atlika kā turpināt iet? Stāvēt uz vietas un gaidīt, ka kāds viņu atradīs arī bija muļķīgi, jo neviens viņu nemeklēs, šoreiz nē. Arī puiša ausis uztvēra savādas putnu dziesmas, kādas viņš ne reizi nebija dzirdējis un kuras uzdzina aukstus šermuļus, liekot vēlēties tikt tālāk no tām. Turpinot ceļu, karte izkrita vēl pāris reizes un bija skaidrs, ka šobrīd tā pilnīgi neko nedot, bet kaut kas lika to paturēt rokās un nepamest uz zemes. Kartei jau atkal izkrītot un Rino pieliecoties, viņš no tuvākajā krūmāja otras puses sadzirdēja kustību, kas stipri atgādināja soļus.
Karte nesagādāja Lapsai nemazākās grūtības, kaut viņš to nespēja nolasīt, jo debesu atrašanos no šīm bultām viņš nespēja saprasts, tās bija pārlieku pretrunīgas ar iepriekš redzēto šamaņa pergamentos, viņš toties spēja sekot acīmredzamajai ceļa norādei. Ja šis bija rituāls, tad Lapsai tas likās vieglāks par vieglu, liekot pat mirkļiem vēlēties smieties, kad viņš ieskatījās kartē, lai redzētu, vai nav noklīdis no ceļa. Jau esot gandrīz pie galamērķa – romba, kas visticamāk apzīmēja kādu ezeru, laukumu vai tamlīdzīgu vietu, aiz tuvākā krūmāja, kas viņam atradās pa kreisi, Lapsa sadzirdēja kustību. To, ka kaut kas nokrīt un kāds liecas tam pakaļ, bet tad mirkli sastingst.

[Pūķēns Sāra]

Luna, Narus, Rinamalo, Lapsa:
Baltie putni pašķīda kur kurais, dodot vietu Rinamalo. Krāšņais putns skaļi ieķērcās, brīvā ķetna, jo otrā tas joprojām turēja savu medījumu, izmisīgi tika paslieta augstāk, lai saķertu jauno mednieku, bet gaišie putni noreaģēja pietiekami ātri, lai ķetna tiktu piespiesta cieši pie zemes un Rino netiktu nodarīts ne mazākais kaitējums. Puisis piezemējās uz lielā putna milzīgā spārna, kuru tikko bija atbrīvojuši mazliet mazākie putni, lai cik putna spalva būtu krāšņa līdz mīkstam spilvenam bija tālu, drīzāk atgādinot cietu klinti. Triecot šķēpu putna galvā, viņš spēja sajust izmisušo putna elpu zem sevis. Šķēps atdūrās pret putna galvu, it kā būtu atdūries pret akmeni. Rinamalo skatiens sastapās ar putna nikno skatienu, puisis saprata, ka ja viņam neizdosies, tad šis putns parūpēsies, lai viņš nebūtu starp dzīvajiem. Ieliekot visu savu spēku un svaru šķēpā, atskanēja smalka skaņa, kad tiek sadragāts, kas ciets, nākamajā brīdī šķēps kā caur sviestu ietriecās putna galvā. Putns skaļi ieķērcās, ar spēcīgu kustību puisis tika krietnu gabalu atsviests sāņus no lidoņa, šķēpam paliekot tā galvā. Baltie putni, kuri bija iepriekš atbrīvojuši vietu medniekam, atgriezās uz milzīgā radījuma. Tas vēl pāris reizes vārgi ieķērcās, spirinoties ar vien mazāk un mazāk, kad aprima pavisam, vienai no acīm uzlūkojot Rinamalo.

Cīņas trokšņus atkal pārtrauca skaļš, dusmu pilns ķērciens, pēc kura atgriezās klusums. Zvaniņš bija pilnībā pārtraucis skanēt, kamēr Ažu, pārbijies no trokšņiem, bija cieši piespiedies pie Lunas, bet kaut kas lika domāt, ka mērkaķītis tūlīt nomierināsies.



Faiai, Vesavots, Rauko:
Sieviete izteiktāk sajuta mazā vējiņa lapu čaboņu, dzirdējas skaidri un skaļi Vesavota un Rouēla straujos elpas vilcienus. Kaut kur blakus, nelielā saules apspīdētā placītī dīka neliels ziediņš, Faia sajuta kā viņu glāsta šie saules stari un kā viņa tiecas uz augšu, pie šī siltuma. Strauji viņas uzmanību pievērsa zaļās koka lapotnes, viņa sajutās kā maza skudra, kas sēž uz liela koka stumbra, lūkojoties uz zaļo plašumu virs sevis. Kājiņas sāka steigties augšup, zaļums nāca tuvāk un kļuva spilgtāks, bija tāda sajūta, ka viņa atdalās no sava ķermeņa, atstājot to kā čaulu nopakaļ, kamēr viņa ir brīva kā gars un var doties, kur vēlas. Viņa bija sasniegusi koku lapotnes, palūkojoties uz leju. Skatam pavērās Vesavots, kurš joprojām stāvēja uz takas, baidoties pakustēties, tieši zem vietas, no kuras viņa skatījās, atradās Rouēls. Vismaz viņa tā spēja noprast, jo vieta, kur vajadzēja būt Rouēlam un viņai pašai, bija bālgani zilganā miglā tīta. Neko citu kā kokus un pāris krūmājus viņa nespēja redzēt - viss bija mierīgs, pat pārlieku mierīgs.
Faia steidzās uz priekšu - atpakaļ uz vietu, kur atradās iepriekš. Šķita, ka viņa burtiski lido pa zaļo lapotni, bet tai pašā laikā pie tās turas kā pieaugusi. Sieviete juta, nevis zināja, ka virzās pareizajā virzienā un jo vairāk viņa tuvojās sev vēlamajai vietai, jo nelabāk ap dūšu kļuva, it kā kāds viņu spiestu prom, it kā viņa tuvotos kam tumšam un ļaunumam. Cauri kokiem, jau esot gandrīz klāt, viņa spēja saredzēt tādu kā melnu miglu, varētu pat teikt auru, kaut gan nekad iepriekš jaunā sieviete nebija sastapusies ar to, ka dzīvniekiem būtu aura.
Viņa apstājās, skatu uz radījumu aizsedza koks, viņa virzījās pa to uz leju kā skudra, kad jau atradās uz zemes, kas bija nedabīgi vēsa. Atlika paspert soli sāņus, lai redzētu plēsēju, no kura viņi bēga un kurš šobrīd atradās uz taciņas, vietā, kur nesen viņa pati bija stāvējusi.
Plēsējs bija milzīgs un Faia tādu savām acīm uzlūkoja pirmo reizi. Tas bija krietni lielāks par pieaugušu ziloni un masā to noteikti pārsniedza. Tā ķermenis atgādināja milzīgu, ar brūnu, īsspalvainu kažoku kuili tikai bez ilkņiem un purns atgādināja vairāk kaķa. Aste tam bija kā skorpionam, tumši brūna un pārliekusies pāri gandrīz visai galvai, bet tā gals – spīles viegli spīdēja, liekot saprast, kas bija tas spīdošais iepriekš starp kokiem. Zvēru aptvēra melna aura, jā aura, nevis tumsa, un šobrīd tas bija sastindzis un ko saspringti ošņāja/klausījās. Tā tumšās ačteles pavērās uz Faiu, it kā zvērs redzētu melnmati, un paspēra soli viņas virzienā.

[Massacre]

Šīs sajūtas dēļ viņa varētu vienmēr varētu aizmirst savu ķermeni, bet tas nebija iespējams tik bieži kā gribētos kaut vai tāpēc, ka sava dzīve Faiai arī ļoti patika. Šeit nebija savu izjūtu, kuras atspoguļojās ķermeņa orgānos un dīvainos nervu centros, šeit bija sajūtas, tikai un vienīgi. Viņa devās tur, kur viņu nesa, tur, kur šobrīd viņai bija jābūt.
Milzīgais dzīvnieks šobrīd likās kā draudīga, bet dabas sastāvdaļā un viņa no tā nebaidījās pat tad, kad tas paspēra soli uz priekšu viņas virzienā. Faia palika uz vietas un ieinteresēti lūkojās ko zvērs darīs tālāk, ar tādu kā sirdskaidru mieru un bērnišķīgu ziņkāri.

[Hworang666]

Rinamalo sāpīgi atriecās pret zemi, bet jau nākamajā mirklī viņš atkal bija augšā. Šie baltie putni, tie bija viņa ciema sargi. Iekš zēna ciemata ļoti slavens bija stāsts par kādu meiteni un zēnu. Abi apmaldījās un vairākas dienas badojās. Tad viņiem uzbruka mežonīgās skudras un likās, ka pēdējā stundiņa ir klāt, bet šādi paši balti putni - balti kā baltākais zieds un gari kā garākais vīrs - izglāba viņus gan no skudrām, gan no pārtikas trūkuma. Tagad tie izglāba Rinamalo, tādēļ viņš lēniem soļiem pietuvojās putnu barvedim, apstājoties kādus 5 soļus no viņa un lēnām paklanījās ar galvu. Paldies! zēns klusītēm vējā noteica.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 21.10.2008 13:43

[Gelkakejs]

Vesavota dzīve nekad nav bijusi tik strauja. Tik ātri skrējis viņš ar vēl nebija bijis, lai gan acis un ausis kliegtin kliedza, ka neiet tik ātri cik vajadzētu. Tavu prieku, Rouēls bija atgriezies un skrēja līdzās, savukārt Faia šķita tūlīt abus pametīs - viņa bija nedabiski ātra. Pēkšņi, Vesavotam skrējiens beidzās, un viņš uz takas palika viens.
Vesavots klusēja, klausījās un domāja. Rituālam bija jāpadara viņu par vīru, bet te viņš jutās kā bērns, kurš nenieka nezina - kādēļ nebēga, kādēļ bēga, no kā, - un kurš nenieka nespēj - meitenes un gaišmata ātrums, un kas zina vēl kādas spējas, bija nesalīdzināms ar viņējo.
Tas, ka Rouēls bija skrējis kādu gabalu līdzās, tagad palīdzēja Vesavotam atgaiņāt domas par to, ka atstāts šeit zvēra kavēšanai. Viss, ko bija jādara, bija jāklusē, un to Vesavots prata. Lai pavisam nenogrimtu drūmās pārdomās, viņš sev ironiski piezīmēja - vismaz vēl neraudu kā bērns, tas tagad ir tiešām svarīgi.

Šo rakstu rediģēja Gelkakejs: 19.10.2008 18:42

[Īvs]

Krāšņais putns savos milzīgajos apmēros ar mazo noziegumu knābī (nenorisa nekas pārdabisks, visu noteica daba, un Lapsa to zināja), kas lēnām pārvērtās par bijušu posmu upura sugas brāļu priekšā, Lapsam šķita neticams un biedējošs notikums, lai arī viņš mednieks būdams. Neeksistēja vairs itin nekas īstenāks kā doma par to, ka nākamie plēsoņas nagos var būt tikai viņi ar Rino. Laiks tecēja ātrāk kā citas reizes, un aiztecēja ar`, liedzot būvēt rīcības stratēģiju, jo jau blīkšķ! nākošais pārdzīvojums uz Lapsas pleciem krita kā akmens no kraujmalas – lieli, balti un agresīvi putni lauzās pretim pār kokiem, un brīnumainā kārtā lauzās garām, lauzās uz krāšņā putna pusi, lai to apbrīnojamā komandas garā gāztu no kājām. Un Lapsa nemaz nevarēja iedomāties, ka kaut kas tāds varētu notikt – neprātis Rino metās ar šķēpu gāztajam putnam virsū. Pār lūpām izlauzās: ''Draugs!’’, jo vārds bija gluži slepus prātu atstājis. Ko gan Rino tai brīdī domāja? Kas lika tam dzīties nāvei pa pēdām? Ja laika riteni viņš varētu griezt atpakaļ, viņš apstādinātu Rino un ļautu darboties tiem, kas bija cienīgi to darīt.
Tai brīdī, kad putna ķetna gatavojās ielaist savus nagus drauga miesā, Lapsa kaujas sauciena pavadījumā metās uz notikuma vietu. Tur putnu apturēja labie baltie putni, un visu notikumu virpuļa beidzamajā posmā, Lapsa nokrita uz ceļiem un dziļā atvieglojuma nopūtā izdvesa: ''Rino...’’

[Pūķēns Sāra]

color="#808080"]Rinamalo, Lapsa, Narus, Luna:[/color]
Putns uzmanīgi pētīja Rinamalo rīcību un, kad puisis pieliecās, pēc brīža arī putns nedaudz pieliecās, atbildot Rino.
Lapsam aiz muguras un netālu no labajiem sāniem atradās pa baltajam putnam, bet neradās sajūta, ka viņi puisi uzlūkotu kā medījumu, potenciālo barību, putni vispār uz Lapsu nelūkojās, uzgriezuši puisim muguru. Tas, iespējams, bija aplami, bet radās sajūta, ka putni vēro apkārtni un atrodas blakus viņam, nevis tuvāk barvedim, jo apsargā Lapsu, gadījumā, ja parādās jaunas briesmas. Pie baltā putna, kuru iepriekš krāšņais putns bija ietriecis kokā, stāvēja divi tā sugas brāļi, kamēr tas nedroši stutējās uz kājām. Arī šis skats radīja aplamu iespaidu, ka putni savā starpā sarunājas.
Baltais vadonis izslējās, putni pašķīrās, ļaujot Rinamalo izvilkt šķēpu no mirušā putna galvas un paņemt, ja tas vēlas, kādu apliecinājumu, spalvu vai ko tādu, ka pieveicis šādu lidoni. Izvelkot šķēpu, viņš redzēja, ka nevien putna galvaskauss, šķēpa un putna galvas sadursmes laikā, skaļi nokrakšķēja, bet arī viņa šķēps. No šķēpa asāka gala līdz šķēpa vidum sniedzās smalka jo smalka plaisa.
Vadonis uzmeta skatu saviem brāļiem, kad uzgrieza Rinamalo muguru, dodoties garām Lapsai, atpakaļ uz taciņu, no kuras abi mednieki bija nokāpuši. Lielākā tiesa putnu bija palikuši, pulcējoties placītī, bet neviens no tiem nemetās alkatīgi virsū beigtajam putnam, šķita, ka putni beigto radījumu neredz un griež tam līkumu. Ar puišiem pa mežu kopā gāja seši putni: viens priekšgalā - vadonis, pa pārim katrs savā pusē puišiem un viens putns aizmugurē.
Pirmie atpalika putni sānos, nozūdot starp kokiem, tad putns aizmugurē atstāja puišus un savu vadoni, līdz arī putns priekšā apstājās un pagriezās pret abiem puišiem. Tas uzlūkoja vēl abus medniekus, kad, kā uz atvadām, vēlreiz nedaudz pieliecās, cēli dodoties abiem puišiem garām. Putnam atbrīvojot redzesloku puiši cauri krūmiem samanīja Lunu un Narusu, saprotot, ka atrodas no tiem tikai pāris soļu attālumā. Abi puiši - Rino un Lapsa - sajuta siltu vējiņu un pagriežoties no baltā putna nebija ne vēsts, it kā tas nemaz nebūtu tikko viņiem pagājis garām, arī pēdas uz zemes neliecināja, ka te kāds, izņemot viņus abus, būtu gājis, vienīgi Rinamalo priekšā uz zemes atradās balta jo balta spalva.

Narus un Luna sajuta darbību nedaudz pa kreisi no vietas, kur bija iegājuši abi viņu biedri mežā, tur viņus ieraugot. Vismaz pagaidām, kad tos pilnībā liedza ieraudzīt krūmājs, likās, ka ar viņiem viss ir labākajā kārtībā, ja neskaita nedaudz savādās sejas izteiksmes.



Faia:
Paspēris soli uz priekšu, Faias pusi, kamēr tā skatiens urbās sievietē, radījuma aura kļuva nedaudz tumšāka, tam skaļi nošņācoties. Radījuma ačteles turpināja uzlūkot melnmati, kamēr tā deguns ošņājās virzienā, kur stāvēja viņa, sperot vēl vienu soli tuvāk viņai. Viņu aizskāra siltā radījuma elpas atblāzma, kas bija tīri jauna parādība meitenes pieredzē - bija iespējams sajust plaukstoša zieda vēlmi, bet ne tā procesu augt, bija iespēja sajust vajadzību pēc gaisa, ko izjuta šis plēsējs, bet ne pašu elpas siltumu, vismaz tā bija agrāk.
-Ko tu dari, pie visiem svētajiem?!- viņa tālīni dzirdēja zemu balsi, kas nenoliedzami piederēja Rouēlam un, par spīti balss ierastajam mierīgumam, likās, ka puisi, kas satrauc. Vēl kaut kas jauns: parasti šādi pārvietojoties zaudē jebkādu sakaru ar ķermeni, tātad vai, patiesi sev nezinot, Faia bija ieguvusi jaunas iespējas, vai viss bija sliktāk nekā viņa domāja un Rouēls šobrīd pielietoja savas iespējas, lai Faia viņu dzirdētu.


Vesavots:
-Hei!- krietni uz priekšu, no taciņas atskanēja Rouēla balss, -Panāc...- viņa balss bija klusāka par čukstu, it kā baidītos kādu pamodināt. Vienlaikus ar šiem vārdiem, Vesavots sajuta kā zeme zem kājām nodreb tieši tāpat, kā tā notrīcēja atrodoties atpakaļ uz taciņas, gandrīz esot aci pret aci ar neradījumu, kuri viņam joprojām bija viegls medījums.

[Roviela]

Luna atviegloti uzelpoja - baltie putni nebija ienaidnieki, bet ar ko biedri tur cīnījās, to viņi, ja vēlēsies izstāstīs paši.
Puisis pagāja pa taciņu uz priekšu, lai būtu tuvāk Rinamalo un Lapsam.
Kas tur notika? viņš vaicāja ar skatienu un medniekiem labi zināmu žestu.

[Hworang666]

Apkārt valdīja mistiska gaisotne. Rinamalo zināja, ja viņš kādām to stāstītu, neviens neticētu... Neviens pats. Lēniem un mierīgiem soļiem viņš aizgāja līdz putnam, ko bija nogalinājis un izvilka no tā šķēpu. Par nelaimi, kaula šķēps bija ieplaisājis. Kaut kur dziļi iekšienē puisis saprata, ka nākamajā cīņā tas būs tikpat kā nelietojams, bet kuram gan tas tobrīd rūpēja. Majestētiskie putni šķita kā patiesi aizgādņi. Noliecies, jaunietis paņēma vienu krāšnu spalvu no putna un iekāra to sev pie jostas. Tur jau atradās pāris putna spalvas, bet neviena tik liela un krāšņa kā šī. Tad, viņš piebiedrojās savam biedram un sekoja putniem. Šķita, ka atgūt valodu būtu tik pat kā neiespējami. Tad, kad gājiens pēkšņi beidzās un pēkšņi pazuda arī vadonis, Rino pamanīja un pacēla spalvu no zemes. To viņš ielika pilnīgi citā kabatā kā ko svētu. Tad viņš ar acu kaktiņu pamanīja Lunu. Ar mazliet sarežģītākiem žestiem un mazliet lielāku piepūli puisis atbildēja: ciema aizstāvis man palīdzēja cīņā. Lūk kur cīņas pierādījums. Puisis norādīja uz netīro šķepu un krāšņo spalvu.

[Roviela]

Luna iesmējās, parādīdams visus savus zobus.
Tu tik esi vīrs! rādīja nākamais žests.
- Iesim tālāk?

[Massacre]

Sajutusi radījuma elpu, Faia nevarēja just bailes vai uztraukumu, tikai varēja konstatēt faktu, ka nezvēr elpa bija jūtama, ne ta kā parasti. Viņa palika uz vietas un nekāpās atpakaļ, skatīdamās uz nezvēru vienkārši un pat maigi. "Ko Tu no mums vēlies? Baroties, apdraudēt, iepazīties, ko?" viņa tam jautāja pat nesaprotot vai tas atbildēs, vai tas dzirdēja un vai tas, ko viņa teica vispār tika izteikts vārdos. Viņa arī bija gatava bēgt, ja tas uzbruks.
Roulēa balss... Tas arī bija dīvaini, bet šobrīd par to domāt... Nedabiski.
Atsāj mani un dodieties prom. Es parunāšos ar nezvēru, ja man izdosies. Sliktākajā gadījumā mana nāve to nedaudz aizkavēs. Faia zināja kāda maksa ir jāmaksā, ja vēlies aizsargāt un Tev ir iespēja. Viņa, kā topošā varbūtējā ciema vadītāja, bija gatava ziedot sevi cilvēku labā, lai pasargātu to dzīvības. Bija lietas ko iemācās vispirms, kā nesavtība.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 27.10.2008 20:04

[Elony]

Narus tikai pamāja ar roku, lai biedri labāk atgriežas uz takas, kamēr vēl kas negadās. Viņš redzēja, ka tiem nu bija iespēja apliecināt sevi kā medniekiem. Atlika cerēt, ka arī viņš to varēs.
Bet pašlaik galvenais bija mērķis.

[Gelkakejs]

Balss pārtrauca domas un klusumu. Tāpat to pārtrauca zvēra atsāktā kustība, jo mirkli bija licies, ka līdz ar Vesavotu apstājies arī mednieks, vai otrādi. Pagājis virzienā, no kura likās skanam klusa Rouēla balss, Vesavots konstatēja, ka pirmā ciema mednieks panācis meiteni, un nešķērdējot vārdus un klusumu, apturējis viņu. Vesavotam likās, ka meitene pilnīgi nereaģēja uz viņa ierašanos, kaut kas nešķita īsti labi, neskaitot, protams, zvēru.
Nākot tuvāk pārējiem Vesavots ar vieglu žestu it kā jautāja - Vai atkal skriesim? - Šī vieta neizskatījās pēc paslēptuves un zvērs neizklausījās padevies. Tomēr acīs bija lasāma neizpratne - Vai viss kārtībā? Neskaitot, protams, zvēru.

Šo rakstu rediģēja Gelkakejs: 21.10.2008 21:43

[Īvs]

Brīdī, kad no uzvārētā putna galvaskausa tika izvilkts šķēps un paņemta spalva, tajā brīdī Lapsas galvā kas nostrādāja. Pēkšņi pasaule tika skatīta citādākām acīm, un visvairāk jau skatoties uz savu biedru. Viņš būtu gribējis jautāt, kur dzirksts tādai drosmei, bet pavadošā trupa visapkārt viņiem, lika turēt muti ciet. Un tā kā tādas burvestības nav, Lapsa nodomāja par putna-vadoņa izgaišanu kā lielu soļu speršanu meža necaurredzamajā biezoknī. Viņš pavērās uz Rino, cerot, ka viņš domā tāpat, un pasmaidīja.
Saskatījis (un sadzirdējis) no viņiem nošķirtos cīņas biedrus, Lapsa ar medniekam neraksturīgu rokas mājienu aicināja Rino doties tiem pretī pirmajam.

[Pūķēns Sāra]

Rinamalo, Lapsa, Narus, Luna:
Taka turpināja vest uz priekšu, mierīgi un bez nekādiem piedzīvojumiem. Ažu bija pilnībā nomierinājies un atguvis savu bezbēdību, ložņājot pa tuvākajiem kokiem un to lapotnēm, kas savijās kopā virs takas, sargājot gājējus no nežēlīgās saules. Acīgāks varēja manīt, ka lēnām, bet neatkāpīgi krūmāji apkārt kļūst vairāk, bet koki retāki un īsāki, bet daudz resnāki nekā ap placīti, kur viņi sastapās. Zeme zem kājām kļuva irdenāka un sausāka, ne tik auglīga kā placītī un kur nu viņu ciemos.
Izsalkums un nogurums varēja ņemt savu daļu no puišu entuziasma, jo gājuši viņa bija ilgi, pat ļoti ilgi. Saule noteikti gāja atgūt savus karstuma krājumus, kurus iepriekš bezatbildīgi bija iztērējusi - kļuva nedaudz vēsāks, kas nozīmēja, ka drīz parādīsies nebeidzamo knišļu viļņi. Taciņa kļuva arvien šaurāka un grūtāk saskatāma, vietām varēja šķist, ka tā dalās, bet bez problēmām jaunie mednieki izlēma doties pa izteiktāko atzarojumu, kuru varēja iestaigāt cilvēki, nevis zvēri.
Beigu beigās taciņa pazuda, atduroties pret milzīgu, dzeloņainu krūmāju. Kaut kur tuvumā bija ūdenstilpne, mednieki spēja sadzirdēt ūdens šalkoņu un vēl balsis. Neskaidras un nenoteiktas, bet balsis.


Vesavots:
-Neskriesim,- Rouēls atbildēja, -Jānogaida.- Baltmatis palūkojās uz meiteni, kura stāvēja kājās tikai tādēļ, ka viņš to ar savu augumu un rokām turēja pie koka. -Es došos pakaļ viņai. Sargā.- Vesavots manīja, ka puiša sejā parādās neapmierinātība, vai varbūt satraukums, norādot uz Faiu. -Esi uzmanīgs. Tuvumā var būt Freijas. Uzticos tev.- To nosakot jauneklis aizvēra acis, ciešāk piespiežoties sievietei, kad arī viņa ķermenis atslāba, bet tas nenoliedzami bija savādāk. Ja lūkojoties uz Faiu bija tāda sajūta, ka ķermenis ir tā kā pamesta mājiņa vai viņa ir iegrimusi bezsamaņā, tad Rouēls šķita vienkārši aizvēris acis, nedaudz relaksējoties, lai savāktu domas, gatavs pie mazākā trokšņa ķert pēc zemē iedurtā zobena un aizstāvēties.
Rouēlam atslābstot, šķita, ka gaisotne apkārt kļūst vēsāka un saspringta, it kā puisis no droša paslēpņa būtu izgrūsts viens pats plēsēju ieskautā placī. Krūmā, kas atradās tikai trīs metrus patālāk no Vesavota kaut kas sakustējās, tāda pati darbība notika pretējā pusē koku lapotnē.


Faia:
Zvērs paspēra vēl soli uz sievietes pusi, pilnībā ignorēdams viņas jautājumu, kā jau tam vajadzēja būt. Nezvēra deguns bija gandrīz aizsniedzams ar roku, tā siltā elpa pūtās viņas sejā, smirdot pēc sasmakušas gaļas un vecām olām. Viena tā ķepa cēlās, lai spertu pēdējo soli līdz sievietei, kad tas strauji pasita galvu virzienā, kur bija Vesavots, Rouēls un viņas pašas ķermenis.
-Faia!- atskanēja Rouēla balss tur pat aiz viņas muguras, -Ejam!- Pagriežoties, tur stāvēja balss īpašnieks, ģērbies tieši tāpat kā ierasts, arī pēc izskata viņš nekādi neatšķīrās šajā veidolā no ierastā Ruēla, vienīgi šķita, ka puisi aptver viegli zilgana migla, liekot baltajiem matiem izskatīties sidrabainiem, bet ādai baltai jo baltai, it kā tā izstarotu gaismu. Viņš bija pasniedzis roku Faias virzienā, cerot, ka sieviete to satvers.

[Massacre]

Faia vēroja katru nezvēra ksutību ar lielu intensitāti un uzmanību. Kas būtu, ja es pieskartos tā degunam? Nu, re tas nāk tuvāk, nebūtu jau grūti... Viņas pirksti jau sniedzās lai pildītu šo nodomu, bet sev aiz muguras izdzirdēja pazīstamu balsi. Rouēls. Palūkojusies uz puisi viņa pat apstulba. Šī mirkļa draudīgumu, zvēru sev tuvu, tuvu klāt viņa pat neapzinājās un nemaz pašlaik to nevarēja. Rouēla izskats šeit bija brīnumains, it kā tāds pats, bet tomēr.
Meitenes pirksti pasniedzās pēc nākamā brīnuma šeit, izlemdami, ka zvēra deguns pašlaik nav nekādas ievērības cienīgs, un satvēra puiša plaukstu, laikam pat īsti neapzinādamās, kas notiek.
"Tu esi brīnišķīgs." nē, tā nebija pielūgsme, vienkāršs secinājums, kādus cilvēki izdara savas dzīves brīžos, savām acīm saskatīdami kaut ko iepriekš neredzētu un... Pārpasaulīgu. Jo sevi viņa no malas tagad neredzēja. Nekad neredzēja.
Varbūt es esmu mirusi? Šī doma, bija pavisam nelūgti skarba. Bet ko tad šeit darīja viņš? Nepaklausīja vai nedzirdēja viņas lūgumu?
"Bet es taču teicu doties prom bez manis!" mazliet sašutuma un mazliet dusmu. Bet laikam bija par vēlu pārmest. Rouēla roku Faia bija satvērusi un nešķita, ka grasītos laist vaļā. Pirksti bija brīnuma varā.

[Roviela]

- Šī būs tā vieta, kur mums bija jānonāk, ja ejam pa taku, - Lapsa klusi noteica, bet tā, lai biedri dzirdētu.
- Iesim tuvāk, lai saprotam, kas tās par balsīm!
Viņš negrasījās lauzties cauri krūmājam - tas sagādātu tik daudz trokšņa, ka tas brīdinātu visu apkārtni par viņu tuvošanos. Turklāt nāca vakars, un krēslā mežs bija visklusākais.
Puisis sāka iet gar krūmāju pētīdams, vai nevar kur tikt tuvāk, ieraudzīt ko vai sadzirdēt.

[Gelkakejs]

Vesavots jutās dīvaini, bailes par dzīvību mijās ar interesi par pasauli, kuru viņš izrādās pārzinam krietni sliktāk, nekā bija domājis.
Viņš redzēja, ka ar meiteni kaut kas nav labi - vai viņa pati sev to nodarīja, vai Rouēls, vai vēl kāds cits? Gaišmata vārdi, par došanos pakaļ viņai, radīja daudz jautājumu, kurus Vesavots pat gribēdams nevarētu uzdot izsvērtā un loģiskā formā. Toties pilnīgi saprotams bija teikums par Freijām un skaidrs bija uzticētais uzdevums. Negaidīti, bet Rouēls tiešām aizgāja viņai pakaļ, lai ko tas arī nozīmētu, tas bija noticis.
Lai gan visi bija šeit, Vesavots atkal sajutās viens ar savām domām, kuras mēdz piezagties cilvēkiem klusumā. Ir dzirdēts par šamaņiem, kas gara acīm redz, un sapnī runā, bet šeit šķita, sapnis tika dalīts uz diviem. Tā varēja spriest no Rouēla vārdiem un abu ceļabiedru savādās aizmigšanas. Tas nevarētu būt joks, ne tādā brīdī.
Bet ilgi viņš nebija viens, kaut kas bija krūmos un arī kokos, likās, ka trijotne tiek aplenkta. Vesavots ieņēma ērtāku pozu aizstāvībai, šķēps tika tēmēts uz krūmu pusi, un domas norimās uz vienu - aizstāvēt sevi un savus biedrus, ne soli neatkāpties, cerot, ka Rouēls drīz vien padarīs to, ko viņš bija apņēmies paveikt. Pats sevi Vesavots iedrošināja bez skaņas bilstot - nu ja Freijas būs mans medījums, tad ēdisim Freijas.

[Pūķēns Sāra]

OCC. Rimts un viss pārējais iesūkā - vārdi skaisti (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)

Luna, Rinamalo, Lapsa, Narus:
Krūmiem cauri tikt nevarēja, bet meklējot ceļu un ejot gar tiem, ūdens šalkoņa kļuva izteiktāka, toties gaiss svaigāks un vēsāks.
-Mēness vilki mani atveda uz lielajiem zvaigžņu ratiem,
Debesis visiem pavērās un zvīņas no acīm nokrita...-
Maiga un liega balss, kas noteikti piederēja daiļā dzimuma pārstāvei, skumji dziedāja pārspējot ūdens šalkoņai, tai pašā laikā ar to savijoties vienā.
-Mani satvēra ūdens gari un savā valstībā vilka,
Un es spēju saskatīt tikai vienu sargātāju - sirdi savu...-


Faia:
Rouēls pievilka sev klāt melnmati, viņa rokas cieši apvijās ap meitenes smalko augumu. Saskaroties abu augumiem, gaisma, pat visa zilā migla uzplaiksnīja kā zibens un nosprakstēja kā uguns iztraucēta, bet gandrīz tūlīt tā aptvēra arī Faiu, esot silta un gādīga.
-Es nevaru piespiests tev atgriezties, ja nevēlies to, bet kas notiks ar ciemu, ja nebūs tevis?- Viņa balss atskanēja tur pat pie Faias auss, tik pat mierīgi kā vienmēr, bet šoreiz, tagad, tieši šeit viņa sadzirdēja tajā nevis vienaldzību pret visu notiekošo, bet rūpes. Rūpes par ciemu, rūpes par tā iedzīvotājiem, rūpes par Misru un Arliēnu, rūpes par viņas tēvu kā ciema vecāko un skolotāju un rūpes pat par viņu.
Faia sadzirdēja darbību aiz muguras, kur atradās zvērs. Zilā migla kļuva biezāka un Rouēls pagriezās ar Faiu tā, ka, plēsējam uzbrūkot, viņš tiktu ievainots pirmais. Tā kā puisis pagrieza Faiu pietiekoši, lai viņa spētu kaut ar acs kaktiņu samanīt notiekošo, viņa spēja saskatīt to, ka plēsējs ne pārprotami nikni uzlūko viņus abus, kamēr tā melnā aura no stāvošas sāk kustēties virpuļa veidā.


Vesavots:
Kamēr puisis koncentrējās uz kustību krūmu pudurī, kustība kokos pretējā pusē kļuva sparīgāka, kad no tā izlocījās resna čūska, lēnām un nemanāmi slīdot pa koka stumbru, kas atradās gandrīz blakus Rouēlam un Faiai.

[Īvs]

Lapsa vēroja apkārtni, kad Luna devās tālāka ceļa meklējumos aiz krūma. Kad ceļš bija izvēlēts, Lapsa gluži nejauši un tāpat vien dziļāk ievilka gaisu plaušās.
''Ūdens. Mums ir vajadzīga ūdens veldze,'' viņš vērsās pie pārējiem.
''Šieviete...'' Lapsa izdvesa, maigajai balstiņai izskanot. Vilktin vilka pie viņas. Viņš jautājoši uzlūkoja biedrus.

[Roviela]

Luna klausījās, aiz pārsteiguma mazliet pavēris muti. Viņš ieklausījās arī vārdos - nē, tādu dziesmu viņa ciema sievietes nedzied, viņš zinātu.
- Vai tā nav ūdens meita? Kas cits te, meža vidū dziedātu savā nodabā par ūdeni? - puisis klusi noteica.
Ja tā, tad kaut kā jābrīdina par savu klātbūtni - viņa var būt burve, un meža un ūdens meitām mēdz būt dažādi tabu - varbūt viņu nemaz nedrīkst uzlūkot nejaušs garāmgājējs, lai nesaņemtu sodu? Tuvumā viņai iet arī nav iesakāms... ja viņa izvēlēsies tevi par savu vīru, tad paņems sev līdzi ūdenī.
Luna klusi iedziedājās:
- Eju pa mežu, eju. Eju uz mājām, eju. Mani gaida māte, mani gaida tēvs. Māsas un brāļi mani gaida. Vien mīļotā negaida, mīļotās nava. Dziedu Mēnesim, dziedu ūdenim, dziedu mežam - dod man mīļoto, kad atnākšu mājās un kļūšu par vīru. Kļūšu par vīru, par lielu mednieku.
Nodziedāja un gaidīja atbildi.