Rases, lauka spēlei - turpinājums sekos Opcijas

[mausns]

Elfi

Diezgan ilgi dzīvojošas būtnes. Mūža ilgums 180 – 300 gadi (salīdzinājumam – cilvēka mūža ilgums 80 – 100 g., orka – 80 – 100 g., rūķa – 150 – 200 g., vampīra – 200 – 300 g.).
Dzīvo aiz Veilānas dienvidu robežām Mūžības mežos. Šie meži tā nosaukti tāpēc, ka cilvēki nav spējuši iziet mežam cauri un nonākt otrā meža malā. Skatoties no kalniem, meži saplūst ar debesīm – Lorikontu.
Elfi ļoti savāda rase – pēc ārējā izskata atgādina cilvēkus ar bālu ādas krāsu, tumšiem matiem (retos gadījumos – arī gaišiem matiem), spicām ausīm, vienaldzīgiem sejas vaibstiem.
Valda uzskats, ka elfi ir zālītes un citu apreibinošu vielu lietotāji, bet, tas ir tikai viens no elfu aspektiem – redzamajiem; tie ir meistarīgi zagļi, kas pieraduši dzīvot tumšos, mežonīgos mežos. Elfu vidū valda princips – izdzīvo stiprākais. Šajā gadījumā izveicīgākais. Elfu valdību sastāda valdošā ģimene, bet šīs ģimenes tik bieži mainās, ka neviens nespēj tā īsti nostiprināt savu varu.
Elfi ir slaveni ar savām dabīgajām apreibinošajām vielām, bet viņus no tirgus sāk izspiest rūķi, kas nesen radījuši mākslīgās narkotikas. Elfu organismi ir izturīgi pret indi, bet ne tik izturīgi pret brutālu spēku.
Kā jau mežonīgi, elfi ir diezgan asinskāri radījumi, kas nogalina katru, kas ienāk viņu mežā, bet viņi ir spēks tikai skaitliskā pārākumā. Elfu ikdiena sastāv no ielavīšanās tuvējā cilvēku, orku vai rūķu ciemā vai pilsētā un tās izlaupīšanas.
Var teikt, ka elfi ir izveicīga, zaglīga un zāli pīpējoša „tautiņa” – rase.
Nav pārāk pazīstama ar jaunākajiem rūķu izgudrojumiem, bet mīl maģiju.
Apģērbs – dominē tumšas, piesātinātas krāsas, elegantas formas, mīl rotas un dārgus audumus.

Orki

Šīs radības ir zaļas –jo orks ir augstdzimušāks, jo tas ir zaļāks. Orku vidū izsenis valda uzskats, ka valdošā dzimta ir tā, kurai ir vistīrākās zaļās asinis un dzimta valda kā autoritāri līderi. Jaunais princis ir uzsācis cīņu par demokrātijas ieviešanu, bet tas vēl nav guvis panākumus; ar šo ideju princis centies inficēt arī cilvēkus, bet tas nav izdevies.
Orks – nedaudz senāka būtne par cilvēku. Orki nekad nav izcēlušies ar izglītību – inteliģenci. Īsāk sakot, karotājdvēseles, kas mīl savu dzīves vidi vairāk par visu uz pasaules. Savos purvos iegūst augstas kvalitātes tēraudu, ko eksportē un citām valstīm.
Mīl ģērbties ādās, bet nēsā arī cilvēku drēbes, jo orku ārējās formas stipri neatšķiras no cilvēku formām. Orku vīrieši nēsā kiltus, bet sievietes – platas, ap potītēm savilktas bikses, tunikas un – obligāti – mazas cepurītes, kas ir to tikumības apliecinājums. Ar varu vai viltu noņemt orku sievietei cepurīti ir smagākais apvainojums, kādu vien var iedomāties.
Orki ir slaveni ar savām dažādo ēdamo augu plantācijām, kas slēpjas via nu purvos, vai stepēs aiz tiem. Runājot par jauno princi, kas orkus kūda uz muļķībām – viņš ir padevies diezgan gudrs – vai tikai viņš nav rados ar rūķiem?

Rūķi

Būtnes, kas izsenis dzīvo aiz Veliānas austrumu robežas lielajos, necaurejamajos Smaragdu kalnos.
Klīst leģendas, ka senos laikos rūķi dzīvojuši kā parasti strādnieki un strādājuši dziļi kalnos kādas citas rases vai būtnes pakļautībā. Bet tagad, kā visiem jau zināms, rūķi kļuvuši par iespējams zinātniskākajām būtnēm pasaulē.
Rūķi jau aptuveni 1000 gadu dzīvo milzīgās kalnu pilsētās, kaut arī pareizāk būtu teikt, ka viņi dzīvo milzīgās alu sistēmās, kas izbūvētas kā pilsētas ar daudzveidīgām ēkām un civilizētai būtnei nepieciešamajām sabiedriskajām vietām – var teikt, ka rūķi visu laiku dzīvo pazemē, kuru pamet tikai tirdznieciskos nolūkos un ražas ievākšanas laikā. Reiz lasīju, ka rūķi ir diezgan slikti piemēroti dzīvei brīvā dabā.
Pastāvošā valsts iekārta – matriarhāts, jau aptuveni 3 – 4 gadus kopš Lielā kara starp cilvēkiem un rūķiem. Tirdzniecības sakari ar Veilānu ir izjaukti.
Rūķi ir lieli domātāji, literāti un filozofi; viņi izgudro visdažādākās lietas sākot no eļļas lampām līdz pat tvaika dzinējam. Pirms aptuveni mēneša dzirdēts, ka tie atklājuši savādu šķidru vielu, kas aizdedzināta sprāgst (šaujamieroču nav, bet ir atklāti arbaleti un granātas).
Nesenajā vizītē turp novērota viņu uzvedība. Viņi to vien dara, kā tirgojas un mēģina izgudrot kaut ko jaunu. Pēdējais, kas redzēts, bija kaut kāda savāda ierīce, kas spēja ļoti ātri sazāģēt malku, bet radīja daudz dūmu, jo strādāja ar dīvainu kurināmo – ziliem akmeņiem.
Apģērbs – tunikas, pepli, hitoni, himationi u.c. mūsu senajai Grieķijai un Romai atbilstošs.

Vilkači

Īsti nav zināms, kad šīs būtnes ir radušās; seni pieraksti vēsta, ka viņas ir senākas par visu dzīvo, ko cilvēki redz sev apkārt. Citi stāsta, ka šī rase ir radusies kopā ar citām (rūķiem, elfiem, orkiem, cilvēkiem u.c.).
Valda nostāsti, ka šīs būtnes nekad nemirst, bet tās ir muļķības. Karalis personiski pāris vilkačus ir nonāvējis laikā, kad ceļojis pa pasauli. Aculiecinieki stāsta, ka viņi ir parādījušies no meža atņirgtiem ilkņiem; puscilvēki, pusvilki; lielā ātrumā nogalinājuši vairākus desmitus karavīru, kas pietuvojošies par tuvu viņu mītnei; bet karalis ar pāris zobena cirtieniem pievārējis divus no vilkačiem un pārējie kaucot aizskrējuši.
Pastāv viedoklis, ka vilkači patiesībā ir visa dzīvā sargi, kas nogalina, lai saglabātu līdzsvaru starp ļauno un ne tik ļauno.
Reizēm kāds vilkacis tiek sagūstīts un pētīts. Izrādījās, ka tie ir būtnes, kuras spēj pieņemt jebkuras rases veidolu, piemēram, cilvēka, orka, rūķa, elfa. Par citām nekas nav zināms. Visas pieņemtās formas stipri neatšķiras, tikai tik daudz, cik pašu rasu atšķirības; bet vaibsti palika nemainīgi.
Vilkača ķermenis ir gandrīz vai neiznīcināms. Tam ir līdzīga reģenerēšanās spēja kā vampīriem, bet tā ir patstāvīgāka, viņiem nevajag svešas asinis, lai sadziedētu savus ievainojumus. Tie sadzīst ātri citu vilkaču sabiedrībā. Vilkatis parasti pa pasauli pārvietojas kādas citas rases formā un bieži dzīvo starp cilvēkiem, orkiem, rūķiem vai elfiem. Tāpat kā vampīri, arī vilkači spēj redzēt tumsā.

Vampīri un citas radības

Aptuveni pirms 1200 gadiem, kad Veilānas teritorijā ienāca cilvēki, to apdzīvoja daudzi mistiski un ne tik mistiski radījumi.
Vieni no visbiežāk sastopamajiem radījumiem bija vampīri. Radības, kas līdzinājās cilvēkiem, bet nebija cilvēki. Tās no cilvēkiem atšķīrās ar to, ka dzīvoja atsevišķās kopienās – milzīgās puspazemes pilsētās, kuru platība spēja sasniegt vairākus simtus kvadrātkilometru. Vampīri, tāpat kā cilvēki, dzīvoja un dzīvo gan dienas, gan nakts dzīvi. Bet atšķirībā no cilvēkiem un „elfiem”, tiem piemīt spēja redzēt tumsā – izmantot to mazo gaismas daudzumu, ko dod zvaigznes un mēness. Kad cilvēki iekaroja Veilānu, tie centās pakļaut un iznīcināt tās rases un būtnes, no kurām bijās, tai skaitā arī vampīrus.
Sākotnēji cilvēki centās izpētīt šīs būtnes noķerot un novērojot. Pētījumos noskaidrojās, ka, lai izdzīvotu, šīs būtnes spēj ēst visu, kas kustas un nekustas; tāpat kā cilvēki, viņas ir visēdāji, bet viņām nekad nav sāta sajūtas; tās cieš no tā saucamā mūžīgā bada – vienīgais, kas spēj remdēt šo bada sajūtu, ir kādas citas būtnes – ne vampīra – dzīvības sulas (asiņu) izsūkšana. Šajos pētījumos tika atklāts, ka šīs būtnes fiziski un garīgi ir spēcīgākas par cilvēkiem. Ievedot telpā pie vampīru mātītes, tikko dienestā iesauktie karavīri pēc kāda mirkļa jau atrodas viņas (radījuma) ietekmē; tie dara visu, ko vampīrs vēlas. Tādu pašu iespaidu vampīru mātītes atstāj arī uz sievietēm, kuras ilgstoši atrodas viņu ietekmē.
Šādas spējas novērojamas tikai sieviešu dzimuma radījumiem, savukārt vīriešu dzimuma vampīri spēj pazust, kaut vai šķietami. Kad tie uz aptuveni 20 – 30 sekundēm pazūd no redzesloka un iesprūk ēnā, viņi pazūd (iztvaiko) gaisā. Īstenībā tas ir tikai acu apmāns. Šis radījums saplūst ar ēnu un cilvēki, kā arī elfi un citas rases to neredz.
Nav izskaidrots, kā šīs radības spēj palikt neredzamas arī tad, kad ēnas vieta pazūd, vai arī kāpēc viņi netiek ievainoti, kad tiek raidīti tieši dūrieni vai cirtieni ēnā vai vietā, kur ir ēna. Pēc kāda laika, kad vampīram apnīk, viņš parādās tajā pašā vietā.
Parasto vampīru ir nedaudz grūtāk nogalināt nekā cilvēku, jo viņam piemīt unikālas reģenerēšanās spējas, kas barības uzņemšanas laikā dziedē vidēji smagus ievainojumus. Laika gaitā ir secināts, ka vampīra skelets ir stipri atšķirīgs. Tas ir stipri izturīgāks pret sitieniem un cirtieniem, bet ir diezgan, pat ļoti alerģisks pret rūķu kalnos augošo augu ar asins krāsas ziediem – silenēm. Skeletam ir interesants žoklis – tas spēj vajadzības gadījumā izbīdīt augšējos ilkņus.