Meet Your Master: Axels, [GM][BP][fantasy] Opcijas

[Miss Doherty]

Ir līdz nelabumam karsta diena, un sliktā ziņa - vasara tikai sākas. Bet kā pēdējā laikā nācis modē sacīt - who cares? [Aksels gan nekad nebija domājis, ka tieši angļi un šo suņu valoda tik ļoti šeit ievazāsies, bet kā kāds gudrs literārs varonis sacījis: "Dievs nogalina nediskriminējot. Tā pat vajadzētu darīt arī mums." Galu galā, starpība starp latviešiem, krieviem un angļiem nekāda lielā nav. Ja nu vienīgi pēdējie vairāk garšo pēc alkohola, bet tur vainīgs visticamāk viņu tūristu statuss.] Pa dienu viņš guļ. Tā pat kā lielākā daļa. Lielākā daļa no viņējiem.

Bet šodien viņš neguļ. Šī ir pavisam īpaša diena. Šī ir viņa dzimšanas diena. Vienīgās un īstās dzimšanas - pirms tam viņš tikai eksistēja, bet tas laiks pats izzudis no atmiņas. Ak jā - šī ir arī nāves diena. Cik lieliski, uz šādiem pretpoliem jau varētu noveli uzbūvēt! Un novelei tipiskas, tas ir, neparedzamas, arī taisās būt šīs dienas beigas. Kaut gan Aksels domā, ka zin. Viņi visi, vecie, gadsimtiem vecie, radiņi - viņi nekad nemainās. Un tā ir viņu problēma. Un tāpēc Aksels nemaz nepriecājas par viņu ierašanos. Bet to, kā beigsies novele, viņš zina. To viņš ir pārdomājis ilgi un pamatīgi.

***

Šī ir Džefa Reinfelda nāves pirmā gadadiena. Sērot par to ieradīsies visi tuvākie radi, savukārt pārējie nāks vienkārši izrādīt cieņu. Līdzko saule norietēs, uz grants piebraucamā ceļa atskanēs mašīnu riepu švīkstoņa, no smalkiem autiņiem ārā kāps grezni tērpti vampīri ar kapakmens cietām sejas izteiksmēm. Pa vienam vien viņi plūdīs uz atvērtajām divstāvu muižas durvīm, bet nevienu īpaši neinteresēs platās kāpnes, kas ved augšup. Pa daudz šaurākām viņi gribēs plūst lejup, pagraba stāvos, uz plašo svinību zāli. Jau zināms ceļš barokāli greznajā muižā.

Bet šonakt viss ir kaut kā savādāk. Jau pie durvīm ciemiņus sagaida puskaila jaunava un valšķīgu sejas izteiksmi vaicā pēc uzvārda.
- (..) Bērziņa kungs, es jau jums trešo reizi saku, šīs ir Reinfeldu ģimenes viesības! (..) Pa labi! -
Blondā koķete jūtas visnotaļ apvainota. Aksels jau brīdināja, ka viņa radiņi ir ar samaitātu humora izjūtu, bet vienkārši pagrūst malā - tas jau ir rupji! - Nekas, - viņa nodomā, - tālāk par svinību zāles uzgaidāmo telpu viņi netiks. -
Un ko domājies, viņai taisnība. Zāles durvis ir ciet. Ļoti neviesmīlīgi. Ja kāds iedomātos paraudzīt - nav aizslēgtas, un tomēr - cik rupjš žests. Gluži 21. gadsimta bez-stilā.

Tātad jā - spēle sākas ar jūsu ierašanos uz nāves gadadienas svinībām. Pie durvīm jums pajautā uzvārdu un gadījumā, ja neesat Reinfelds, uzstāj, ka iekšā tik nevarat. Kā jau Bērziņš pierādīja - visu var, vajag tikai gribēt. Bet smalkākas dvēseles šeit varētu arī aizkavēties.
Tiem, kas dzīvo muižā - PZ.

[Dvēselīte]

Vajadzēja stipri vien saņemties, lai mazo palaistuvi, kas atnesa ielūgu, neizlidinātu pa logu. Aizvērtu logu. Bet Anastāsija savaldījās, nebija jēgas tērēt enerģiju tādiem niekiem. Pie tam, šodien bija sēru diena un viņa bija nolēmusi atbilstoši arī uzvesties.
Visu dienu nams dārdēja un likās, jumts teju, teju pacelsies gaisā. Ja vien viņa varētu... bet nē. Arī šo traci sieviete pacieta klusējot. No gultas viņa vispār izkāpa tikai tad, kad rīta cēliens jau bija pāraudzis vakarā.
Nabaga, nabaga Džefs. Cerams, ka vismaz kapā tu guli mierīgi. Tikai aiz dziļas cieņas pret sēru dienu viņa nebija sākusi skandālu ar Akselu. Bet, ko gan varēja sagaidīt no tik egoistiska, savtīga un pilnīgi bez morāles dzīvojoša vampīra? Smagā sudraba matu suka maigi slīdēja pāri sarkanajiem matiem un reizē ar miegu izķēmmēja arī domas par jauno vadoni. Kas viņš vispār par vadoni?

Kleitu atveda jau aizvakar. Speciālpasūtījums pie viņas iecienītākās modes mākslinieces. Melna jo melna, bet sēras ir un paliek sēras. Jāpiezīmē gan, ka pēc sava vīra nāves Anastāsija nevienu dienu nebija staigājusi melnā, pat ne sentimenta pēc. Bet šī diena bija īpaša un bija pelnījusi īpašu attieksmi.
Mazajā somiņa, ko viegli varēja pakarināt uz plaukstas locītavas, atradās brūni zeltaina cigarešu etvijam ar maziem taurenīšiemm un šķiltavas. Pieradums, pie tam vēl vecs. Uzmetusi pēdējo skatienu savam atspulgam, viņa pārlika pāri sejai melno, biezo plīvuru un izgāja no istabas.

Nostājoties uz trepju platformas, lieliski varēja pārredzēt visu foajē un ieejas durvis, pa kurām iekšā plūda viesi. Lūpas savilkās riebuma pilnā izteiksē, uzlūkojot puskailās meitenes un atbraukušos ciemiņus. Ko viņiem visiem te vajadzēja?
Vienīgā persona, ko Anastāsija šovakar vēlējās satikt, bija sinjora Anna. Pastāvēt piecas minūtes klusumā, pieminēt Džosefu un dodies projām. Neko vairāk.
Tievās cigaretes galā uzziedēja liesmiņa un apkārtni lēnām piepildīja ķiršu tabakas smarža. Viņa stāvēja platformas vidū, atbalstījusies pret margām, pa pusei pacēlusi plīvuru, atsedzot tikai asinssarkanas lūpas, un smēķēja, ar augstprātīgu skatienu apveltot katru sīko radību, kas kustējās lejā.

[Darka]

Kailās pēdas dūrās pret vēso grīdu. Teju vai apreibusi, nogurusi, laimīga un tai pat laikā, līdz nelabumam novesta, meitene atvēra kādas istabas durvis un atkal tās aizvēra, tagad jau tikai no otras puses. Nē, viņa tās neaizslēdza, ne viens taču šeit nespētu viņu traucēt, ne viens neuzdrošinātos, šī bija viņas slēptuve, zelta būrītis.
Acu plakstiņi smagi pārlaidās pār acīm. Mutē tika sajusta vēl silto asiņu garša. Tur aiz muguras tika atkal uzietas ainas no nelielajām svinībām - pulss apstājas, kādās acīs izdziest gaisma, kliedzieni... Kaklā sakāpa siekalas, nelabums. Sīkās pēdiņas metās skriet. Rokas apvijās ap balto klozetpodu. Salkans šķidrums plūda pār viņas lūpām, šķidrums, ko vēl tikko pati bija dzērusi, no kura bija atkarīga viņas eksistence, nu skalojās baltajā podā.
Smiekli atbalsojās viņas telpās, izmisums - viņas acīs. Divas puses, tik šausmīgi pretējas un dīvainas, tik grūti apvienojamas, bet palēnām... palēnām tas izdevās, palēnām viņai tas sāka patikt, palēnām viņa iemācījās pazaudēt savu nepareizo es, palēnām viņa atrada savu jauno es, kas savā ziņā valdzināja un ļāva apjaust, cik šī pasaule ir varena un baudāma, kas savā ziņā bija pārāk līdzīgs Aksela es.

***

Augumu ieskāva melnā kleita. Mati nepakļāvīgi atdusējās uz pleciem. Zaļās acis bija ietonētas īpaši tumšas, bet lūpas, tik sarkanas, tik izteiksmīgas un iekārojamas. Vai viņa šāva pār strīpu? Nebija ne mazākās nojausmas un patiesībā - vienalga. Viņai piederēja jaunība, skaistums un nu mūžīgā dzīve.

Uzvelc kaut ko izaicinošu! Vēl labāk - ej kaila. galvā atgriezās Axela vārdi, smaids iezīmējās sarkanajās lūpās, kleitas apakšas daļa tika pavilkta vēl augstāk, tika atklātas spoguļa priekšā melnās biksītes. Kaila? Jā tu zini ko vēlies un zini, ka vēlētos to arī es... Bet pirmais iespaids aprīs mani visu. Un lai rij, man ir pilnīgi vienaldzīgi tie pārējie Kleitas gaisīga daļa tika atkal nolaista uz leju, viņa pagriezās uz kailo papēdi un iekrita gultā līdzās baltajam kreklam ar sarkanajiem asins traipiem, ko nesen kā bija novilkusi. Tā smarža, tā apgānītais riebums... Viņa vēlējās palikt vēl kādu laiku viena, raudzīties grieztos, kas allaž šķituši tik tāli.

_______________
ooc:Izskats

Šo rakstu rediģēja Darka: 30.05.2008 16:49

[Elony]

Melns limuzīns ar tumšiem stikliem. Tādiem, kas nelaiž salonā rietošo saules gaismu. Šeit viņu maigā āda bija drošībā, lai gan viena nejauša avārija varēja ļaut vēl pēdējiem saules stariem tik viņiem klāt. Lai kā slēptos un maskētas, kamēr bija saule, tikmēr viņi nekad nebiaj drošībā.
Saule - vampīru ienaidnieks... un tomēr tik skaista. Dzīvības avots un sargs, kas ar saviem gaišajiem pieskārieniem glāšta savu meitu zemi.
Bet vienalga - ienadineiks.
Saule drīz vien pazuda skatam un Konstantīns to aizmirsa. Lai gan ne gluži, viņš domāja par "Saules soneti" melodiju, kas bija reizē maiga un dedzinoša un pašlaik dzima viņam prātā... Kad atgriezīsies no šī garlaicīgā pasākuma, vajadzēs pierakstīt un nospēlēt pa īstam.
Konstantīns jau juta kā priksti slīd pār klavieru taustiņiem, kā viņa dzirdi priecē mūzikas skaņas.

Kad limuzīns apstājās muižas priekšā, Konstantīns izkāpa āra. Viņš bija tērpies melnā, elegantā uzvalkā, melnā kreklā un kaklasaitē. Galvā viņam bija platmale, arī melna. Vai par godu mirušajam klana tēva vai arī lai paustu attieksmi pret Aksela dzimšanas dienu - lai katrs domā kā labāk tīk.
Uzmetis garlaikotu skatu muižai, smīnošu skatienu puskailajai "dāmai", viņš piegāja pie otrām durvīm un atvēra tās sievai.
"Lūdzu, mīļā." viņš pieklājīgi saka, atverot mašīnas durvis un pastiepjot roku. Pēdējā vārdā sieva var sajust nelielu ironijas devu.
Tad viņš sievu pie rokas ved uz ieeju.

Sagaidītājai Konstantīns padeva cepuri, lai viņa to noliek malā, it kā būtu kalpone. Ja cenšas aizkavēt, viņš ļauj sievai aplieicnāt, kas viņa ir.
Cienītajai Anastasjai Konstantīns pamāja, tik tikko savilkdams lūpas smaidā. Nekāds laipnais tas nebija.
Tad ar sievu devās uz leju, uz svinību zāli.
Redzot, ka durvis ir ciet, Konsatīns atkal pasm,īnēja, šoreiz bez jebkādas līksmības atblāzmas:
"Interesanti."
Viņš atbrīvoja savas sievas roku, piegaja pie durvīm un tās spēcīgi pagrūda.

[Flightless Bird]

Loreta visai garlaikota sēdēja limuzīnā ar tik tumšiem stikliem, ka knapi varēja saskatīt kā mainās Vidzemes ainava aiz loga. Tāpēc neatlika nekas cits, kā iesāņus neuzkrītoši aplūkot pašas vīru. Konstantīna sejā rotājās tik reti redzētā, viegli saņainā izteiksme. Laika viņš atkal sacer mūziku... Lora diezgan pārliecināti nodomāja. Pa šiem daudzajiem gadiem viņa vīru, vai vismaz tā izturēšanaš manieri atšķirīgos gaīdījumos, bija diezgan labi iegaumējusi. Ja viņai vairāk interesētu citi cilvēki, iespējams viņa būtu pacentusies arī vairāk iepazīt šo cilvēku, bet tomēr tā personībā vienmēr bija Loretai neizzināti atvari. Viņa tikai daļēji apjauta smaidu, kas bija iezadzies lūpās, viņu taču joprojām valdzināja šis cilvēks, it īpaši, kad bija tik mierīgā un pat sapņainā noskaņojumā.

Beidzot garais piebraucamais ceļš bija pievārēts un limuzīns piestājis barokālās muižas priekšā. Kad Konstantīns atvēra viņai durvis, Loreta konstatēja, ka saule jau ir norietējusi, tāpēc sacēla kleitu uz augšu un izkāpa. Viņa uz meta tikai īsu un mazliet nicīgu mirkli savam vīram, jo tā balsī skaidri varēja saklausīt ironiju, kad tas nosauca viņu par "mīļo". Tad Loreta satvēra pastiepto roku un devās uz durvīm, ar aukstu un riebuma pilnu skatienu nomērījusi puskailo sievieti, viņa tai pateica savu vārdu un uzvārdu, un nesagaidījusi nekādu apstiprinājumu devās iekšā.

Muižas iekštelpās tik pat kā nekas nebija mainījies, ja nu kāda vāze šurp vai turp. Loreta pamanīja Anastāsiju uz trepju platformas un laipni pamāja viņai ar galvu. Viņa nejuta īpašas antipātijas vai simpātijas pret nevienu no šīs dzimtas, tāpēc centās izturēties cik iespējams neitrāli. Galu galā nemaz nebija īsti noprotams šīs vizītes mērķis - vai tā bija Džozefa godināša, vai Aksela sumināšana. Kas to lai zin, par ko šis viss izvērtīsies..

[Mattiass]

Samuels ieradās kā viens no pēdējiem glītā, melnā automašīnā ar aptumšotiem stikliem (kā nu bez tiem). Atšķirībā no viņa radiņiem, autiņš bija izvēlēts maksimāli vadoties pēc funkcionalitātes, nevis ārēja greznuma, kaut mašīnai netrūka ne viena, ne otra. Tērpies viņš bija melnā uzvalciņā (parastā varianta svinīgāka versija) ar, kā parasti, baltu zīda kreklu un gadījumam piemērotu melnu kaklasaiti. Iedams iekšā, viņš, būdams Reinfelds, meitenei pie ieejas uzmeta tikai paviršu skatienu. Iegājis viņš novilka saulesbrilles, ar galvas mājienu pasveicināja savu māti par zīmi, ka vispār ievērojis, un devās tālāk. Aizvērto svinību zāles durvju priekšā viņam nācās sevī nospiest divus impulsus: viņš nevarēja vienkārši aiziet (jo tas būtu muļķīgi, un iespējams, kādu pat iepriecinātu, kā viņš ironiski nodomāja), un viņš arī noslāpēja sevī pirmo impulsu tās atspert vaļā ar kāju, jo viesi tā nerīkojas, lai kādi saimnieki arī nebūtu.

Konstantīna pieeja Samuelam likās visai… interesanta. Lai neteikt to, ka viņam zināmā mērā pat imponēja radinieka tiešums.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 31.05.2008 02:25

[Massacre]

Alexa izklaides Kristillā izraisīja smaidu, lūkojoties uz jaunajiem, siltajiem, piemuļķotajiem ķermeņiem, proti svaigām asiņu donorēm, kas šeit bija ievilinātas, pat neapzinoties, kas īsti viņas sagaida. Protams, drīz arī viņām viss tapa skaidrs, kad viena pēc otras skaisto balsu īpasnieces pārcelās uz apvienoto debesu kori. Pašlaik sieviete baudīja asinis no savas glāzes, aukstas un nedzīvas, bet viņa gaidīja īsto brīdi.
Kad kāda no meitenēm, izmisumā pienāca viņai klāt, viņai, kas izskatījās tik cēli, labsirdīgi un visžēlīgi, slēpjot sevī ļaunas domas, Kristilla laipni pasmaidīja un meiteni jauki apvārdoja, tēloti pieliecās viņai pie auss, lai pateiktu ko svarīgu. Sieviete bija veiksmīgi iekļuvusi meitenes komforta zonā un panākusi viņas uzticību dažu sekunžu laikā, lai pēc brīža arī šī būtne vairs nekad neierunātos šajā pasaulē, varbūt vienīgi debesīs, ja tādas pastāvēja.

Agri vai vēlu Kristilla, savā īpašajā modē, uzsmaidot Axelam, izgāja no viņa augšstāva apmartamentiem, lai dotos pārģērbties vakaram un nedaudz atpūsties. Kad viņa visbeidzot devās uz lielo zāli, Kristillas acīs iedegās dusmas un neapmierinātība, ieraugot, ka ciemiņiem durvis jātaisa vaļā pašiem. Līdz šim viņa bija gājusi mierīgi, taču tagad viņas tumši, tumši zaļā, kleita (Kristilla necieta pilnīgi melno kleitu, kas bija piegādāta šim gadījumam) plandēja pie katra viņas soļa, Kristillai ātri, tomēr saglabājot cienīgumu, dodoties klāt zāles durvīm, pasmaidot par Konstantīna rīcību, tādejādi apliecinot, ka tas ir labākais, ko viņš varētu darīt.

Kad durvis atvērās, Kristilla veikli ieslīdēja iekšā zālē, durvis pieturot un atverot līdz galam vaļā, atklājoties zālē esošajiem klātajiem galdiem:
"Lūdzu, esat laipni aicināti iekšā. Atvainojos par šādu pārpratumu, vainīgais tiks sodīts."
Viņa, kā vienmēr, laipni un viesmīlīgi bilda, sveicinot savus visudārgos radus šajā akurāt interesantajā dienā. Zinot Axela izklaides augšstāvā, nelikās, ka viņš īpaši pārdzīvotu Reinfelda nāvi un visas šīs piemiņas svinības likās kā butaforija, taču nevarēja zināt, kas notiks tālāk.
Kaut arī vēlme pēc cirvja, lai sakapātu galabaliņos vainīgo būtni, kas nav atvērusi durvis, šķita visnotaļ vilinoša, par spīti Axela iegribām.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 31.05.2008 10:37

[Miss Doherty]

Meitene pie durvīm visnotaļ sāka izmist, visi izturējās tik nepārprotami noraidoši un rupji! Viņa taču bija tāds pats vampīrs, kā atbraucēji, vēl vairāk - viņa bija Axela vampīrs! Vai tas šeit neskaitās nekādā vērtē? Pēc tam, kad Vedovaji vispār nelikās dzirdam viņas izmisīgo mēģinājumu paskaidrot, ka šīs ir Reinfeldu viesības, nabadzīte saņēma visus pēdējos pašcieņas pārpalikumus, un apcirtusies devās augšā pa kāpnēm. Un par vēlu viņa pamanīja, ka lauvene izlīdusi no migas un stāv kāpņu galā. Tikai ne viņas nagos... Ātri pasteigusies garām Anastāsijai, jau drīz viņa atradās Samantas istabā, sakņupusi pie viņas gultas. Goda vārds, viņi ir tik rupji! Es centos.. es tiešām centos paskaidrot.. Bet tā bija tukša elsošana bez asarām un pavisam drīz Estrella pārstāja pelnīt savu Oskaru, un paskaidroja Samantai, ka te iekšā nāk pilnīgi visi, ka, viņasprāt, Axels dusmosies, un vispār - ko lai tagad dara? Tev jānāk man līdz. Lūdzu! Viņš mani nemīl tik ļoti, kā tevi! Lūdzu, Semij! Šķiet, ka doma par Axela traucēšanu meiteni patiešām dzen izmisumā, pat vairāk kā drausmīgie Vedovaji. Droši vien ne bez pamata.

Lielās zāles vidū atradās vairāki mazi galdiņi, kas klāti ar kristāla glāzēm un karafēm, kurās skalojās tumši sārts šķidrums un pat vampīrs ar īpaši zemu IQ uzminētu, kas tas ir. Vai arī neuzminētu. Tas atkarīgs no tā, vai, viņaprāt, Džefa Reinfelda pieminēšanai cūkas asinis ir gana piemērotas. Un pašā telpas galā krēsls, kas stipri vien atgādināja troni. To pašu, kurā sēžot, vēl pirms pāris gadiem Dž. R. bija pieņēmis savus 'bērnus'. Ak jā, nelielā sudraba rāmī uz galdiņa tuvu tronim atrādās paša pasākuma vaininieka jeb mirinieka portrets, Dž. R. visā godībā.

Kāds vīrs, kurš stāvēja ar muguru pret ienācējiem, taisni pie Džefa Reinfelda portreta, pagriezās līdz ko sadzirdēja Kristillas balsi. O, jā, vari viņai ticēt, vainīgais vienmēr tiek sodīts. Kristofs Reinfelds, Kristillas bijušais vīrs, jau sen bija pasācis uz šo neglīto notikumu savā pagātnē skatīties caur pašironijas brillēm. Kaut ko tādu kā šķiršanās jau nenoslēpsi, lai cik apkaunojoši tas arī nebūtu. Dzīvs piemērs. Ar plašu žestu, norādīdams uz sevi, viņš uzsmaidīja [pasmīnēja?] Kristillai. Viņam bija radies jautājums, kāpēc šī joprojām apburošā būtne ir uzņēmusies mājasmātes pienākumus, bet vakars garš un vispirms taču jāļauj pabrīnīties par savu atrašanos šeit.

Loreta, mīļā māsīca, cik jauki tevi redzēt! Un nemaz neesi mainījusies! Un padomā tik, cik tad viens vampīrs var izmainīties pa divdesmit gadiem? Nosvērtā solī drūmā paskata vampīrs devās Vedovaju pāra virzienā, lai apskautu ilgi neredzēto māsīcu un noskūpstītu tās abus vaigus. Un cik tev joprojām maiga āda. Man jau likās, ka šejienes sliktais gaiss dara briesmu lietas. Un tepat arī viņas augstdzimušais vīrs. Konstantīn, Konstantīn, es jau cerēju, ka atrodoties īsteni dižu vampīru starpā manas manieres būs uzlabojušās, bet no skata vien jau redzams, ka ar tevi joprojām ne salīdzināt nevar! Kristofa ironiskais smīniņš ne izlauzās, bet vienkārši parādījās, neviens i netaisījās to aizturēt. Bet man tomēr prieks, ka esi īsti mūsdienīgs - gaidīt šajā gadsimtā tiešām ir grēks.

[Dvēselīte]

Viņi tikai nāca un nāca, nepārtrauktā straumē plūsdami namā. Cik viņu bija? Kāpēc viņi vispā bija? Viņas bērni, radinieki. Visus vienoja asinis. Un visus tās arī šķira.
Pelni, lēni padodoties gaisa straumēm, lidinājās lejā, līdz sasniedza grīdu. Pie kājām nokrita izsmēķis un uz tā uzmina melna samta augstpapēžu kurpe. Tik niecīgi. Tik niecīgi un tomēr... Viņa kāpa lejā pa tām pašām kāpnēm, pa kurām tikko bija uzskrējusi puskailā sagaidītāja. Tērpa garā apakšmala slīdēja no viena pakāpiena uz nākamo. Ar majestātiski vieglu kustību uz leju tika novilts plīvurs, atkal aizsedzot drūmo seju.

Anastāsija pagāja garām viesiem, garām namā dzīvojošajiem un iegāja zālē, lai dotos pie krēsla, kas atradās uz paaugstinājuma. Lēna, izsmalcināti godbijīga procesija, kas noslēdzās ar noslīgšanu uz viena ceļa. Plauksta piespiedās krūtīm un galva noliecās. Esi sveicināts.
Cieņa parādīta un gods atdots. Pietiekami, lai paietu nostāk un nostātos iepretīm sudraba rāmī esošajai fotogrāfijai. Tā dzīvē laikam mēdza notikt - viens gāja, lai cits nāktu. Džosefs aizgāja, lai atnāktu Aksels. Aksels aizies, lai atnāktu kāds cits. Viņa varēja tikai cerēt, ka nodzīvos tik ilgi, lai sagaidītu, kad atnāks jaunais.

[Elony]

Konstantīns spēja novērtēt šeit valdošo pieticību. Nekā pārak uzkrītoša. Tiesa, arī skaistuma maz, bet vai tad pieticība pati par sevi nebija skaistums? Īpaši šajā gadījumā.
Vienīgais, kas pārsteidza bija cūku asinis. Pazīstot Akselu, varēja gaidīt svaigas cilvēku asinis. Konstantīns patiesībā nemēdza dzert arī svaigas dzīvnieku asinis. Jaunība, kad vēl viņam nebija pat 50 gadu un nevarēja slepkavot cilvēkus pa labi un kreisi, tad jā. Bet tagad...
Runā, ka par gaumi nestrīdas, bet pēc Konstantīna domām, labak ir donoru asinis kā svaigas dzīvnieku asinis.

Konstantīns atļāvās pasmīnēt par Kristofera izrunāšanos ar savu bijuso sievu. Bija redzams, ka tam vēl šis tas nedot miera. Viņam bija interesnti to pavērot.
Kad Kristofers sasveicinājās ar viņa sievu un pašu Konstantīnu, viņš atbildēja pēc visām paražām.
"Pārak daudz laipnības, manas manieres ir briesmīgas, kā jau redzēji. Bet māksliniekus jau parasti uzlūko par džentilmeņiem, pat ja viņiem reizēm trūkst vērtīgas īpašības - pacietības." no malas Konstantīna smaids varēja likties patiess un sirsnīgs, bet tuvumā bija redzmas, ka smaida viņš tikai ar lūpām. Viņa acis joprojām bija pilnas ironijas un vēsuma.
"Saki, dārgais draugs, kā tas nākas, ka godātā Aksela vietā mūs sagaidi tu? Varbūt es esmu šausmīgi atpalicis no dzīves un jaunais nama galva patiesībā esi tu?"

Šo rakstu rediģēja Elony: 01.06.2008 20:42

[Darka]

Skatiens stiklains vērās grieztos. Tas pamanīja katru plaisu, katru nepareizo otas triepienu. Kļūdas, par kurām kāds dārgi ir maksājis. Cik apbrīnojama bija šķitusi šī redze pirmajā jaunās dzīves posmā, cik tagad kaitinoši un dažkārt pat nevietā. Bet vai viņa būtu gatava no tā visa atteikties, atgriezties agrākajā pustumsā? Un labi vien bija, kad kāds ielauzās viņas istabā un aiztrieca domas, kur tālāk, kur nebūtu laika iegriezties un domām prast atgriezties.
Estrella, mana nakts nimfa... Kas ar Tevi? Vien dažas liegas kustības un Samata atradās seju pret seju ar šo būtni ar kuru konkurēja, kurai brīžiem bija gatava rīkli pārgrauzt, izgrūst saules gaismā un noskatīties tais mokās, bet tagad, gluži kā katru dienu, Samatas seju rotāja tik ļoti silts smaids, tik ļoti draudzīgs un tik pat ļoti viltots. Nomierinies... Maigs rokas glāsts pār jaunās būtnes seju, pār kaklu un krūtīm, Viņš mīl mūs visas un tai pat laikā ne vienu. viņš mīl pats sevi un tā arī paliks. Bet zini, ne jau tur tas āķis. Āķis ir mūsu rīklē - mēs mīlam viņu. Samantas roka izslīdēja caur meitenes zīdainajiem matiem un mirkli tajos uzkavējās, pirms pielēca kājās un pievērsās savam spoguļtēlam. Dažas matu spraudītes, un mati stingri savākti slēpās zem koši rozā parūkas, kas teju sniedzās līdz pleciem. Kailās pēdas patvērās tik pat košos apavos ar nepieklājīgi augstu papēdi. Viņa bija gatava doties līdzi Estrellai. nē, ne jau lai palīdzēt, tik augstsirdīgu rīcību no meitenes nesagaidīt. Šī situācija viņai pašai bija izdevīga, jo pie Axela viesiem būtu jādodas šā vai tā, tad labāk tā, kad pie sāniem ir kāds ko zini, pazīsti un pārspēj. Protams, viņa varēja doties pie paša Axela un dažbrīd tas pat iebrāzās galvā, bet tik pat ātri pazudu, jo kaut kas, iespējams tā mazā balstiņa, kas allaž par kaut ko brīdināja, teica, ka šoreiz vampīrs par apciemojumu nebūs iepriecināts.
Mana dārgā, atļausiet sevi pavadīt šī vakara pasākumā? Samanta pastiepa savu roku pretim meitenei un gaidīja viņas pozitīvo atbildi, lai dotos tur, kur pavēlēja viņas sirds pārvaldītājs.

Šo rakstu rediģēja Darka: 01.06.2008 20:01

[Miss Doherty]

OOG: Elony, Džefs Reinfelds ir mirušais. Tas, ar kuru sarunājas Konstantīns ir Kristofs Reinfelds, Kristillas bijušais vīrs, rada gabals, kurš pēdējos 20 gadus dzīvojis Vācijā. Šeit, 10. nr.

Samantas istabā jaunā vampīru meitene turpināja satraukties. Tu domā - nemaz neteikt Akselam, ka viņi visi... ? Varēja redzēt, ka tas ir gan atvieglojums, gan jauns satraukums reizē. Neteikt, tas ir, neiet pie viņa, nesadusmot viņu, nemaisīties viņam pa kājām. Jā! Aizžņaugts sajūsmas brēciens. Bet viņš taču pats drīz redzēs. Un tad vainos viņu, prasīs vai tiešām ir tik grūti izdarīt tik sīku pakalpojumu pēc visa, ko viņš viņai ir devis? Jā, tā viņš prasīs. Aksels nekad neļauj aizmirst, kurš kuram ir parādā. Ai, Semij, viņa radi ir tik briesmīgi! Un uzmini, kurš izlīdis no savām istabām? Pati skudru karaliene - Anastāsija! Jā, es iešu ar tevi. Es iešu ar tevi, jo viena viņus pārciest es nespētu... Vai arī citi ir jaukāki? Zini, man liekas, ka Akselam patiktu, ja mēs sadraudzētos, atstātu labu iespaidu... Un šķiet, ka viņas tarkšķēšanai gals nekad nepienāks.

Tā pat arī lielajā zālē vietējas-vācijas rads, Kristofs Reinfelds, kurš pēc divdesmit gadu ilgas prombūtnes bija atgriezies, turpināja dzesēt muti. Runā, ka vācu Reinfeldi viņu visnotaļ laipni uzņēmuši savās aprindās, neskatoties uz nesmukumiem ar sievu un laulības pārkāpšanu. Šķiet, ka jo senāki vampīri, jo pašiem vairāk gadījies. Un tu esi mākslinieks? viņš atļāvās vēl vienu smīnīgu grimasi, bet tad seja atguva drūmo izteiksmi. Galu galā, viņi taču neatradās dzimšanas dienas ballītē, bet piemiņas dienas, tas ir, nakts pasākumā. Un par mirušo pavisam noteikti vajadzēja sērot, kaut formāli. Un Anastāsija to lieliski darīja. Kristofs izsekoja ar acīm viņas gājienam un tad novērsās, man vairāk bija palicis prātā, ka tu nodarbojies ar politiku. Lietas negāja? Šķiet no skata drūmajā vampīrā slēpās vairāk sarkasma kā izslavētās vācu pieklājības.

Runājot par namatēvu, man nav ne jausmas, kāpēc godātais Aksels nav šeit. Ilgojos viņu satikt, pie mums par viņu tik daudz runā. Un man nav vēlēšanās būt ne galvai, ne kājām. Tev gan patiktu, ko? Acīm un ausīm... esi sevi labi pierādījis. Nav skumji, ka pēc tādas centības nekādu rezultātu? Skatiens atkal atgriezās pie Anastāsijas. Par viņu nerunāja neko. Bija tik daudz, ko uzzināt!

[Flightless Bird]

Loreta sekoja vīram iekšā svinību zālē, tikai viegli saraukusi deguntiņu par veidu, kā Konstantīns sevi parādīja. Ieejot pa durvīm skatam atklājās vairāki galdi uz kuriem atdarās glāzes un karafes ar.. Ko? Cūkas asinis? Ak, jel, Aksel, vai tiešām tā vajadzēja pieminēt Džefu? Loreta nievājoši pašūpja galvu. Tālāk viņas skats krita uz tronim līdzīgo krēslu, vēlviens izlēciens, un sudraba rāmī ievietotu Džefa Rainfelda portretu. Šī bija teju vienīgā lieta visā zālē, kas atgādināja svinību iemeslu. Savādāk varētu padomāt, ka šī ir Aksela kronēšanas ceremonija.. Viņa domās pārgrieza acis.
Tad viņa pamanīja tuvojamies savu dārgo brālēnu Kristofu. Loreta sirsnīgi patiepa tam pretī rokas un ar savām tumšsarkani krāsotajām lūpām nomutēja to uz abiem vaigiem.
-Kristof, galants kā vienmēr Loreta nosmēja zvārgulīšu smieklus, kuros nemanīja ne pilīte jautrības. Padomā tikai, mans mīļākais brālēns. Kādi vēji tevi šurp atpūtuši no tālās Vācijas? Sarkasms un ironija, kas vijās cauri viņa balsij mazliet kaitnāja, tomēr piedeva vakaram dzirksti. Galu galā šādas dzēlību pilnas sarunas (Maiga āda, ko neteiksi) bija visai ierasta lieta.

[Massacre]

Palūkojusies uz savu bijušo vīru ar ironisku skatienu, Kristilla uz viņa repliku atbildēja vienkārši:
"Vēl dzīvs?" šis teikums bija arī norāde par Kristofa atrašanos šeit, brīnumainā kārtā.
Viņam pievēršoties Vedovaju pārim, sieviete pirmoreiz pamanīja kāds tad ir svinībām paredzētais iekārtojums. Nožēlojami. Viņa palūkojās uz acīmredzamajām cūkas asinīm karafē, viņas laipnajai sejas izteiksmei nemainoties. Šovakar viņa iztiks ar vienu šīs suslas glāzi, tostiem vai kaut kam tikpat interesantam. Ja viņa pa dienu nebūtu dzērusi svaigas upura asinis, pašlaik domātu citādāk.
Viņa neuzkrītoši pavirzījās dziļāk telpā, lai varētu pārredzēt savus radus labāk un viegli smaidot pētīja viņus, izmaiņas viņos un klausījās sarunās. Kopš Anastāsija bija ienākusi telpā, vēlēšanās runāt bija pazudusi, jo šī sieviete uzskatāmi parādīja, ka šis, lai arī Aksela organizēts, ir piemiņas pasākums. Turklāt Kristilla labprāt vēlējās beidzot redzēt kā turpināsies notikumi.

[Elony]

(OOC: Mana kļūda. Sajaucu lietas un vārda saīsinājumu uztvēru kā citu vārdu... bet to postu jau izlaboju.)

Konstantīns neļāva vācijas radinieka dzēlībām nodzēst no sejas smaidu.
"Ak, politika patiesībā ir nejēdzīga un garlaicīga padarīšana, tikai man, nejēgam, vajadzēja laiku lai to aptvertu. Tikai tad, kad es to sapratu, spēju novērtēt patiesas vērtības - skaistumu poēziju un mākslas burvību. Tāpēc es nesūdzos un nemaz nealkstu atgriezties pie tām muļķībām - savstarpējām intrigām un tādām lietām. Bet es jau neesmu vienīgais tāds, vai ne, dārgais draugs? Mēs abi taču uzskatām, ka senās tradīcijas un rituāli nav tik vērtīgi, kā mūsu pašu kaisle un sirds degsme..."
Atstājis sievu turpināt sarunu ar brālēnu, Konstantīns devās tad uz troņa pusi un apstājās fotogrāfijas priekšā.
Tikai muļķīgs rituāls un tradīcijas. Senas paražas, kas prasīja formālu cieņu un padevību.
Čaula, kuras iekšienē bija... kas? Tukšums?
Konstantīnam bija vienalga. Viņš nejuta neko pret veco Džefu.
Intrigants politiķis, tāds pats šo veco tradīciju kopējs.
Vienīgais labums, ka pieraudzīja, lai viņu eksistence paliek noslēpta un spēja noturēt rāmjos šo plašo ģimenīti, kas, lai arī ārēji mierīga, varēja jebkurā brīdī uzsprāgt kā pulvermuca.
Nē, čaulā nebija tukšums. Tajā iekšā bija slēptas nesaskaņas un dusmas. Čaula to visu saturēja kopā. Ja tā pazustu, tad būtu intersesanti. Pareizāk, kad Aksels to iznīcinās...
Bet vampīru noslēpuma glabāšana gan bija svarīga. Par to arī Džefam paldies. Konstantīns viegli pielieca galvi foto priekšā. Nekādas krišans uz ceļa vai nožēlas vārdi. Labāk nedaudz patiesas cieņas, nekā daudz liekuļotas. Lai arī viņam gribējās pasmīnēt, tomēr mierīgi spēja to nedarīt.

Viņš pagāja nostāk no paaugstināta krēsla, paskatijās uz Anastāsiju, apdomājot vai ir jēga ko teikt. Sievasmāte... cik savādi tas tomēr izklausijās.
Un pēc Konstantīna domām - lai arī viņa domāja sevi neatkarīgu esam, pārak jau cienīja šīs tradīcijas. Un tomēr... jauna sieviete melnā sēru tērpā vectēva piemiņas dienā... poētiskas skumjas var atrast pat šajā farsā.

Šo rakstu rediģēja Elony: 02.06.2008 12:54

[Darka]

Smaids turpināja rotāties meitenes sejā. Viņa izskatījās jauka, bet tai pat laikā tik ļoti samaitāta tik ļoti indīga ar šiem matiem, ar kurpēm un košajām lūpām. Vai tiešām viņai nebija ne kādas cieņas pret tiem, kas tur lejā pūlcējās, lai godīnātu kādu nelaiķi onkulīti? visticamāk jau ka nē, jo vienīgais, ko meitene zināja - šonakt ir Axela atdzimšanas nakts un šai naktij viņa bija gatava jau pāris nedēļas atpakaļ.
-Nu tad dodamies!
-Bet tomēr, tu nevēlētos nedaudz apklust? Dažkārt tas var būt kaitinoši. Lai gan no otras puses... Runā mana dārgā, runā labi daudz un aizmirsti par Axela uzdoto, dari visu nepareizi un pilnīgi garām.
-Ah tad pati Anastāsija iznākusi, nu tas jau bija gaidāms. Par Anastāsiju bija tik daudz dzirdēts, tik daudz labu vārdu, bet tik maz kaisles, teju vai mirusi bija viņa visai pasaulei un muižai. Tik ļoti reti bija tie mirkļi, kad Axela māsa bija redzama vai vismaz dzirdama, tāpēc par viņu spriest Samanta atsacījās.
Galvā rosijās dažādas domas, bet ne viena no tām neveda pie uztraukuma. Tīri vienaldzīga viņa pameta savu istabu, tīri vienaldzīga viņa devās tālāk, tīri vienaldzīgi tuvojās kāpnēm, kas veda pie viesiem un tīri vienaldzīgi uztvēra domu par labu uzvešanos un iedeālo pirmo iespaidu. Ne jau šiem ļautiņiem viņa centās kaut ko pierādīt, patiesībā viņa pat nevēlējās pamest savas telpas, ja vien Axels to nebūtu lūdzis, ja vien Axela lūgumi nebūtu tik bezgala svarīgi.

Šo rakstu rediģēja Darka: 02.06.2008 09:15

[Mattiass]

Samuels arī devās pie fotogrāfijas, un tās priekšā viegli paklanījās. Arī viņu būtu grūti piespiest uz lielāku pazemību, bet šis, viņaprāt, vecajam Džefam Reinfeldam pienācās. Kaut vai par to, ka nenolaida visu galīgā pakaļā, kā, šķiet, Axels grasījās darīt. Atdevis godu Džefa Reinfelda piemiņai, viņš pagājās malā, un nostājies pie sienas, vēroja pārējos.

[Miss Doherty]

Ieķērusies Samantas rokā Estrella, vamīrmeitene, kuru izsvilpa sagaidāmie, devās lejup pa gaiteni. Caurspīdīgā vieglā kleitiņa plandījās gar kailo augumu, un šobrīd viņa vairs nejutās tik pārliecināta, ka Axelam tas patiks. Vēl vairāk viņas satraukumu nodeva neveiklais paklupiens uz kāpnēm. Cik gan bieži striptīzdejotājai gadās paklupt, pat ja papēži ir augstāki kā desmit cm? Turpinot nervozi gvelzt muļķības, viņa devās lejup pagrabā, neilgi uzkavējās uzgaidāmajā telpā, un tad - iekšā lauvu midzenī Tās būs īstas ugunskristības, vai ne? Ārprāts, Semij, es nesaprotu, kā tev izdodas būt tik mierīgai! Nu ja, ne jau tu viņus visus salaidi iekšā.. Ak vai.. Mums vajadzētu iepazīties ar kādu? Vai gaidīsim Axelu? Vai varbūt ar to? Viņš izskatās vientuļš.. turklāt tāds, kurš pazīst meitenes kā mēs.. Ķiķināšana un tarkšķēšana bija noklususi līdz minimumam un drīzāk to raksturotu vārdi - šņākšana Samantai ausī. Bet fakts kā tāds - viņa runāja un virzījās Samuela virzienā.

Joprojām neprecēta? Kāpēc es nebrīnos? Ā, jā - viņš sāka atcerēties, kāpēc krā```` šo lapseni - dzēlīga pēc velna. Jeb saki - es kļūdos un tu kādu esi sašņorējusi savos tīklos? Pie mums vairs neko nedzird par tevi, tikpat kā tu būtu.. nogājusi pa burbuli.

Un tūlīt pēc Konstantīna aiziešanas, viņš turpināja sarunu Tavs vīrs nu gan ir dzēlīgs, dārgā Loreta. Joprojām brīnos - vai tiešām tev vajadzēja viņu precēt? Bet tā jau saka - mīlestība ir akla. Un daudz dumjāk, ja sanāk būt aklam bez mīlestības, vai ne? Kādi vēji? Tu jautā - kādi vēji? nu viņš likās patiesi pārsteigts. Vai mēs tur tiešām zinām vairāk kā jūs šeit?! Un, protams, Džosefa nāve. Viņš bija lielisks klana vadonis, viņa nāve pelna cieņu. Seja sadrūma vēl vairāk, starp uzacīm ievilkās dziļa rieva. Es došos sasveicināties ar Anastāsiju. Piedāvājis Loretai elkoni, Kristofs lēni soļoja pie sērās tērptās lēdijas.

[mr Bl@ck]

Aleksejs ieradās klusi, nemanāmi. Pa grantēto ceļu klusi pie mājas pieripoja melns sporta auto ar aptumšotiem logiem. Atvērās durvis. No mašīnas iz kāpa vīrietis, kam vairāk par 24 diez vai kāds dotu, bet tomēr. Bajārs Mihoels Aleksejs Ivanovičs, vai ja jums labāk patīk Aleksejs Tacits Reifeldfs, bija vairāk kā 350 gadus vecs un pie tam vēl arī vampīrs. Bet kuru interesē sīkumi.
Aleksejs aplūkoja palto lieveni, jā cik daudz vakaru te nav pavadīts un cik asiņu šīs kāpnes nebija redzējušas. Nevainīgu asiņu. Un šī doma izvilināja sarkastisku smaidiņu uz Alekseja lūpām.
Aleksejs aizkūpināja cigareti un devās iekšā. Nostājies pie zāles durvīm viņš aplūkoja telpu ieraugot šķidrumu glāzēs un ievelkot dziļu elpu Alekseja apvaldīja vēlmi nolamāties jo sulīgi.
Cūkas asinis. Tā bija nekrietnība. Pārlaižot vērīgāku skatienu viņš ievēroja, ka viņa sievas te nav, kas bija laba lieta.
Izsmēkējis cigareti viņš nometa izsmēki un devās pie Troņa līdzīgi kā Anastasija viņš noslīga uz viena ceļa un pagodināja aizgājēju, pirms atkāpties atpakaļ pie dur vīm un aizsmēķēt janu cigareti.

[Darka]

Samanta viegli saspieda Estrellas roku un pakļāvās viņas vadībai uz leju. Viens solis sekoja otram, nelāga aizķeršanās pie Estrellas neierastās tizlības, neliela palīdzība atgūt līdzsvaru un abas vampīru meitenes bija nonākušas jau pie ieejas telpā, kur bija paredzēts pulcēties tiem, kurus savā ziņā noteikti gaidīja Aksels. Un tieši šai īsajā mirklī, pirms sabiedrotā atvēra durvis, pirms abas triecās kā aklas iekšā, Samanta mirkli sastinga, atļāva nezināmām trīsām pārskriet pār augumu, spalviņām uz muguru sacelties un tad teju vai ieskriet telpā.
-Estrella nomierinies taču! Galvenais, ka mēs esam šeit pārējam vairs nav nozīmes.
Un tomēr, par spīti tikko teiktajam Samantas roka nedaudz ciešām apvijās ap Estrellas roku un tā kādu laiciņu palika. Varbūt panika un satraukums bija lipīga un Samanta par spīti visam, ko līdz šim bija teikusi un domājusi, sajuta, ka pamats zem kājām ne būt nav tik stabils, kā tur no kurienes abas bija nākušas.
-Varbūt labāk paliekam šeit? Lai gan no otras puses, ja tu vēlies iepazīties, es varu Tev doties līdz.
Šī vakara plānos, Smanta nebija iedalījusi vietu ar kādu iepazīties. Labi izskatīties, būt atsaucīgai un beigās, kad visi dosies prom, pievērsties ar visu savu uzmanību Akselam, censties viņu pārvilināt savā pusē un izdabāt katrai viņa vēlmei, jo tieši Aksels bija tas, kuru viņa gribēja un kāpēc atradās šeit.