Meet Your Master: Axels, [GM][BP][fantasy] Opcijas Sekot šim pavedienam Nosūtīt šo pavedienu pa e-pastu Drukāt šo pavedienu Lejupielādēt šo pavedienu Parakstīt šo forumu Skata režīmi Pārslēgt uz: Struktūrskats Pārslēgt uz: Parastais Lineārais+

[Miss Doherty]

Ir līdz nelabumam karsta diena, un sliktā ziņa - vasara tikai sākas. Bet kā pēdējā laikā nācis modē sacīt - who cares? [Aksels gan nekad nebija domājis, ka tieši angļi un šo suņu valoda tik ļoti šeit ievazāsies, bet kā kāds gudrs literārs varonis sacījis: "Dievs nogalina nediskriminējot. Tā pat vajadzētu darīt arī mums." Galu galā, starpība starp latviešiem, krieviem un angļiem nekāda lielā nav. Ja nu vienīgi pēdējie vairāk garšo pēc alkohola, bet tur vainīgs visticamāk viņu tūristu statuss.] Pa dienu viņš guļ. Tā pat kā lielākā daļa. Lielākā daļa no viņējiem.

Bet šodien viņš neguļ. Šī ir pavisam īpaša diena. Šī ir viņa dzimšanas diena. Vienīgās un īstās dzimšanas - pirms tam viņš tikai eksistēja, bet tas laiks pats izzudis no atmiņas. Ak jā - šī ir arī nāves diena. Cik lieliski, uz šādiem pretpoliem jau varētu noveli uzbūvēt! Un novelei tipiskas, tas ir, neparedzamas, arī taisās būt šīs dienas beigas. Kaut gan Aksels domā, ka zin. Viņi visi, vecie, gadsimtiem vecie, radiņi - viņi nekad nemainās. Un tā ir viņu problēma. Un tāpēc Aksels nemaz nepriecājas par viņu ierašanos. Bet to, kā beigsies novele, viņš zina. To viņš ir pārdomājis ilgi un pamatīgi.

***

Šī ir Džefa Reinfelda nāves pirmā gadadiena. Sērot par to ieradīsies visi tuvākie radi, savukārt pārējie nāks vienkārši izrādīt cieņu. Līdzko saule norietēs, uz grants piebraucamā ceļa atskanēs mašīnu riepu švīkstoņa, no smalkiem autiņiem ārā kāps grezni tērpti vampīri ar kapakmens cietām sejas izteiksmēm. Pa vienam vien viņi plūdīs uz atvērtajām divstāvu muižas durvīm, bet nevienu īpaši neinteresēs platās kāpnes, kas ved augšup. Pa daudz šaurākām viņi gribēs plūst lejup, pagraba stāvos, uz plašo svinību zāli. Jau zināms ceļš barokāli greznajā muižā.

Bet šonakt viss ir kaut kā savādāk. Jau pie durvīm ciemiņus sagaida puskaila jaunava un valšķīgu sejas izteiksmi vaicā pēc uzvārda.
- (..) Bērziņa kungs, es jau jums trešo reizi saku, šīs ir Reinfeldu ģimenes viesības! (..) Pa labi! -
Blondā koķete jūtas visnotaļ apvainota. Aksels jau brīdināja, ka viņa radiņi ir ar samaitātu humora izjūtu, bet vienkārši pagrūst malā - tas jau ir rupji! - Nekas, - viņa nodomā, - tālāk par svinību zāles uzgaidāmo telpu viņi netiks. -
Un ko domājies, viņai taisnība. Zāles durvis ir ciet. Ļoti neviesmīlīgi. Ja kāds iedomātos paraudzīt - nav aizslēgtas, un tomēr - cik rupjš žests. Gluži 21. gadsimta bez-stilā.

Tātad jā - spēle sākas ar jūsu ierašanos uz nāves gadadienas svinībām. Pie durvīm jums pajautā uzvārdu un gadījumā, ja neesat Reinfelds, uzstāj, ka iekšā tik nevarat. Kā jau Bērziņš pierādīja - visu var, vajag tikai gribēt. Bet smalkākas dvēseles šeit varētu arī aizkavēties.
Tiem, kas dzīvo muižā - PZ.

[Mattiass]

Arī Samuelam jau bija gana, un, galu galā, ar pārējiem derēja sasveicināties kaut kā kārtīgāk nekā tikai ar galvas mājienu, tādēļ viņš uzsvērti pieklājīgi abām jaunajām meitenēm un Kristillai atvainojās, un pameta mazo sabiedrību. Mjā… Kristilla. Kārtējā Axela piegulētāja. Tomēr viņa bija klasi augstāka par sīkajām padauzām. Īstenībā viņš nesaprata, ko viņa Axelā bija atradusi, bet gan jau tajā bija kāds aprēķins.

Lai nu kā, atrašanās triju aizkaitinātu vampīrmeiteņu sabiedrībā nekad nav bijusi veselīga. Arī atrašanās šeit, kā likās, vispār nebija veselīga, un Samuels aizdomājās, kā būtu, ja viņš, izrādījis uz atvadām vēlreiz pēdējo godu Džefam vienkārši brauktu projām. Tad viņš ierāva no savas blаšķītes (Axela cūku asinīm viņš tā arī nebija pieskāries), un devās pie Anastāsijas, apsveicināties ar savu māti.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 12.06.2008 12:56

[Elony]

"Ak, tik tiešām. Aksels vēlas mainīt vampīru attiecības ar cilvēkiem un tradīcijas. Ir vesele kaudze vampīru, kam tas nepatīk, bet tie pat sadzīvot savā starpā nevar. Aksels ir bērns? Varbūt, bet viņš var radīt lielu haosu. Nevis tāpēc, ka būtu stirps, bet tāpēc, ka visi pārējie ir vāji." Konstantīns vairs nesmaidīja. Viņš sapņaini raudzijās sānis.
"Tieši tāpēc politika ir tik nejēdzīga, pilna muļķības, haosa un negaršīgu asiņu. Tā nespēj veldzēt nedz dvēseli nedz sirdi. Ja šeit būtu klavieres, es labprāt ko uzspēlētu Džefam par godu un lai izgainātu jūsu drūmās domas."

[Dvēselīte]

- Man patīk, kad jūs runājat tik prātīgi, bet par nožēlu visiem, klavieru šeit nudien nav, - iestājās tāds, kā viegls atslābums. Minorie, skaļie toņi apklusa, jo no tiem nebija jēgas. - Tomēr vienam es negribu piekrist un tas ir jūsu apgalvojums par to, ka Aksels ir stiprs tāpēc, ka pārējie ir vāji. Nevajag novertēt par zemu klusēšanu, nekad nevajag to novērtēt par zemu, - viņa klusi piebilda, ievelkot pēdējo dūmu un iemetot izsmēķi tuvākajā glāzē ar cūku asinīm.

[Miss Doherty]

Viņas tika pamestas un Estrella, vērsās pie Samantas un, lai kā nepatiktu, arī pie Kristillas, jo viņas nesalīdzināmi augstāko stāvokli bija grūti ignorēt Varbūt mums tiešām vajadzētu pasaukt Akselu?

Kristofs klusēja un klausījās. Varbūt, ka ir pat sliktāk, kā mums likās. Iedzersim uz vecā Reinfelda piemiņu?

[Dvēselīte]

Anastāsija bija jau piemirsusi, ka Kristofs vēl joprojām ir šeit.
- Vai tu piedāvā iedzert to, kas atrodas glāzēs? Tik zemu tu vērtē Džosefa piemiņu? - acis samiedzās, cītīgi veroties Kristofā.

[Mattiass]

Tikmēr Samuels jau bija pienācis, tomēr sveiciens aizkavējās. Šinī brīdī nebija prātīgi bāzties pa vidu un riskēt uzrauties uz mātes temperamenta, tāpēc viņš klusi un mērā neuzkrītoši pievienojās grupiņai ap Anastāsiju un vēroja notiekošo.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 12.06.2008 12:58

[Miss Doherty]

Jums šķiet, ka viņš daudz augstāk būtu vērtējis dzīvas jaunavas? Drūmajā balsī neskanēja ne kripatiņas izaicinājuma, patiesībā - viņa balss bija pat apbrīnojami monotona savā drūmumā. It kā viņš ļoti koncentrētos, lai tā tāda - neizteiksmīga - arī paliktu. Viņš bija pārāk saprātīgs tik neprātīgai izrādīšanās kārei. Jeb es kļūdos? Kristofs manīja pievienojamies Semjuelu un, lai arī viņu stāvoklis klanā bija gauži līdzvērtīgs, atļāvās viņu pasveicināt tikai ar vieglu galvas mājienu.

[Massacre]

Kristilla pieklājīgi atvadījās no abiem vampīriem un palūkojās Estrellā ar patiešām jauku smaidu. Šķiet viņa vairs nesaskatīja nevienu iemeslu dusmoties uz šīm meitenēm, pat uztverot viņas labvēlīgi. Pat pēc visu faktu atklāsmes no Semuela. "Jā, tā ir laba ideja un es to labprāt izdarīšu. Vai viņš joprojām ir apartamentos? Jūs laikam bijāt pie viņa pēdējās?"

[Dvēselīte]

- Tev laikam vienmēr ir piemitusi tieksme pārspīlēt. Jaunavu asinis. Pf! - dzedrs spurdziens izlauzās no viņas lūpām. - Bet, lai cik liels aprēķinātājs arī Džosefs nebija, vienu lietu viņš turēja godā, un tā bija cieņa. Ja tava izpratne par cieņu ir ekvivalenta cūku asinīm, tad es ar prieku noskatīšosm, kā tu izdzer šo, - un viņa, aši pagriezusies, paķēra glāzi, kurā bija iemetusi izsmēķi un vēl vienu, kas atradās blakus. Cigaretes izdedzis peldēja biezajā, salkani smirdošajā šķidrumā. Tiesi šo glāzi viņa pasniedza Kristofam, bet otru, kurā bija tikai asinis, paturēja sev. - Nu, ko? Uz Dzosefa Reinfelda veselību? - Anastāsija piepacēla glāzi. Acis dzalkstīja un viņa pati dusmās teju vārījās.

[Margo]

Riska mīlestība pēkšņi kaut kur bija pazudusi. Nemaz negribējās ielaisties šajās Aksela intrigās. Un, pie velna, kādu prieku pēc šādām meiteņu izklaidēmviņam varēja sagādāt Arsēna mocīšana? Vienkāršs sadistisks baudījums. Viņš nelūgsies, viņš nekliegs. Bet vampīram nomirt taču bija grūti, vai ne? Vai tiešām Aksels ies tik tālu? Arsēns bija gatavs to pārbaudīt?

Kod! pastiepis kaklu atpakaļ, Arsēns vienkārši noteica. Un ko citu gan viņš varēja darīt? Trīcošām kājām gaidīt Aksela priekšā, kamēr viņš beigs savu rotaļu? Viņš pasmīnēja. Vismaz citu acīs bija jāsaglabā kaut kripatiņas goda. Varbūt pat mazliet arī sevis un viņa acīs.

[Miss Doherty]

Nē. Estrella ar atvieglojumu uzņēma ziņu, ka tā, kurai jāsauc Aksels, nebūs viņa. Un tomēr - viņa jau sen bija pametusi Axelu, lai neveiksmīgi pildītu sev uzticētos pienākumus. Skatiens uz Samantu - sak', tu biji pēdējā? Es aizgāju, kamēr tu pati tur vēl biji. Vēl piemetinājusi par atbildi Kristillai, Estrella paspēra dažus soļus līdz galdam, jo kāds uzsauca tostu.

Kristofa acīs arī sāka lauzties savāds niknums, bet viņš paņēma pasniegto glāzi un pasmīnēja ar vienu lūpas kaktiņu. Stiklainais nags pāris reizes nošķindēja pret glāzes malu, lai pievērstu apkārtesošo uzmanību Namamāte uzsauc tostu uz Džefa Reinfelda piemiņu! Viņš pieskandināja pie Anastāsijas glāzes un pacēla glāzi pie lūpām. Dzerot arī otrs lūpu kaktiņš pacēlās.


Aksels lēni piecēlās un ļāva mēlei vēlreiz kāri slīdēt pa muti. Pieliecies pie Arsēna kakla, viņš ielaida divus asus zobus viņa nemirušajā, bet vairs arī ne dzīvajā miesā. Āda bija pārplēsta, bet Aksels nesūca. Gluži otrādi - viņš ļāva zobiem vēl mazliet paplosīt viņa ādu, atstājot divas jēlas rievas, un atrāvās no viņa. Un ja citu perversu vēlmju tev nav, mēs varētu iet.

[Margo]

Ak, mazais kaķēns Arsēns tik piemīlīgi bija spēlējies ar Aksela vilkto diedziņu. Cik jauki! Pavisam vienkārši – nostādīts muļķa lomā. Tieši Aksela stilā. Un iespējams, ja viņš būtu klusējis, viss būtu izvērties savādāk. Viņam piemita īpašs talants izprovocēt, uzspiest uz citu varžacīm tā, lai kāds prieciņš tiktu viņam pašam. Par to Arsēns varēja tikai apbrīnot. Ar pirkstiem pārvilcis pār koduma vietu, viņš tomēr pasmaidīja. Nepaies ne stunda, kad kakls jau būs sadzijis, taču kodiens bija sāpīgs, kaut arī miesa bija nedzīva. Taču solījums sev tika turēts – ne pīkstiena. Un tomēr – Akselam bija nepārspējama „humora izjūta”.

Manas samaitātās vēlmes var arī pagaidīt, labāk iesim un ļausim tavu sabiedrību izbaudīt arī citiem, viņš noteica, pastiepjoties pēc tumši zaļā krekla, kas bija nomests blakus melnmates līķim uz dīvāna. Kreklu rotāja palieli asins pleķi, tādēļ tas vienkārši tika pārmests pār plecu. Ar roku pieklājīgi norādījis uz durvīm, viņš nedaudz teatrāli paklanījās: Tikai pēc jums, gaviļniek!

Varbūt tagad sekoja tā pasākuma daļa, kurā Arsēns varēja gūt kādu nelielu prieciņu arī sev. Nevarēja taču neizmantot izdevību, kad muiža bija cilvēku, nē, jāatvainojas, vampīru pilna. Jaunas sejas, sabiedrība – gan viņš atradīs veidu kā izklaidēties. Nebija šaubu, ka arī Aksels bija ko ieplānojis. Kā gan citādi viņš būtu ielaidis te savus garlaicīgos radiņus? Bet – kurš gan varēja zināt, kas gan slēpjas Aksela galvā...

[Malduguns]

Skārleta pievērsās apkārt notiekošajam. Vīrs viņu īpaši neinteresēja un sieviete pievērsās zāles izpētei.
Visi vairāk vai mazāk bija vairāk vai mazāk sadalījušies sev pieņemamajos draugu un paziņu bariņos un Skārleta pie sevis pasmīnēja, tā taču bija neatņemama visu svētku un viesību sastāvdaļa.
Glāzes viņai nebija, tomēr tajā pašā laikā viņa apzinājās, ka cūkas asinis nedzers. Tas bija.. nepieņemami.
Kāds uzsauca tostu par Džefa Reinfelda piemiņu. Skārleta palūkojās visapkārt. Par Džefu Reinfeldu bija jāiedzer, neatkarīgi no asinīm. Paķērusi glāzi no kāda tuvējā apkalpotāja viņa to pacēla.
-Par Džefa Reinfelda piemiņu!-Skārleta pievienojās viesim, kurš bija izteicis tostu.

[Miss Doherty]

Aksels veltīja Arsēnam tādu skatienu it kā viņš nupat būtu pateicis muļķīgāko teikumu visā šajā vakarā, un jaunajam klana vadonim nebija nekādu šaubu, ka viņa radiņi šonakt bārsta kaudzēm idiotisku atziņu. Pārģērbties. Nošņācies caur zobiem, viņš norāva zaļo lupatu no Arsēna pleca, saplēsa divās daļās un uzkāpis virsū izgāja pa durvīm, kas veda uz plašu vannas istabu. Viņš izstiepa un novērtēja savu bālo roku, kuru klāja tikai daži, pavisam sīki asins pilieni. Vai visu nosmērēt, nošļakstīt un baroties kā zvēram tev sagādā īpašu prieku, Arsēn?

Šo rakstu rediģēja Kī Kī: 12.06.2008 22:18

[Īvs]

Lai vieglas smiltis... arī Ītans pievienojās tostam, apstādinādams oficiantu un cēli gaisā paceldams glāzi ar cūkas asinīm. Par godu šim cilvēkam viņš bija gatavs izdzert visu glāzes saturu. Viņš juta, ka drīz, pavisam drīz jānotiek kaut kam, kas visus viesus satricinās. Ne velti šī ilgā gaidīšana. Ispējams, tas būs Aksela izdomas bagātais uznāciens. Ītans to gribētu redzēt, katra šī spējīgā cilvēka darbību.

[Mattiass]

Samuels nebija ar mieru gluži dejot pēc citu pasūtītās mūzikas, tomēr Džefam par godu bija jāiedzer. Tikai ne cūku asinis. Viņš atkal izvilka savu blаšķīti un iedzēra no tās.

[Elony]

Konstantīns nolūkojās, kā daži ir gatavi liet sevī draņķību. Un visi aiz muļķības.
Sievasmāte un vācu trimdnieks aiz spītīgas muļķības, bet pārējie aiz atdarināšanas muļķības.
"Cienītā Anastāsija tostu uzsauca uz Džozefa Reinfelda veselību, godātais Kristofer." Konstantīns atļāvās palabot viesi no Vācijas.
Viņš īsi pasmīnēja. "Es gan nezinu, kā tas iespējams, tāpēc no tā gan atturēšos, bet pievienojos jūsu uzskatam, ka jāiedzet par Džefa piemiņu."
Konstantīns sadabūja glāzi. Glāzi ar cūku asinīm. Viņš to nicīgi uzlūkoja, tad izlēja saturu zemē.
Viņš piegāja tuvāk Samuela un palocīja galvu.
"Vai drīkst no jums nelielu pakalpojumu?" Konstantīns turēja glāzi sev priekšā.

[Dvēselīte]

Dusmas nekad ne pie kā laba nenoved. Dusmās prāts nedomā skaidri, bet ir adrenalīna spilgtās mānijas izkropļots. Tas dzen uz priekšu vārdus, pirms domas tos ir apveltījušas ar patiesīgumu. Bet par "veselību" viņa bija teikusi tīšuprāt. Un Kristofs iekrita. Anastāsija lūpās ievilkās triumfējošs un nicinošs smaids.
- Tikai pateicoties savai muļķībai tu vienmēr paglāb savu ādu, - viņa nolika glāzi atpakaļ uz mazā galdiņa, apspiezdama vēlmi triekt to pret sienu. - Es nedzeršu ne par veselību, ne godu, - un viņa nebūt negrasījās paskaidrot, kāpēc. Vēlme aizstāvēt piemiņu izzuda, kā rasa saulainā rītā. Tā viņa vienmēr bija cīnījusies - viena pret pārējiem, kamēr neapjauta klusēšanas svētījošo mieru. - Bet ceru, ka tev labi garšoja, Kristof, - Anastāsija ienīda, kad viņu dēvēja par namamāti. Ienīda to tik ļoti, ka varētu nogalināt, ja vien no tā būtu kaut mazākā jēga. Es neesmu un nekad nebūšu šī nolādētā nama saimniece. Nekad! Sieviete atdalījās no pulciņa, kas bija ap viņu sastājies, lai žņaudzošā sajūta atkāptos.
Atkal aizsoļojusi līdz Džosefa attēlam, viņa nometās tā priekšā uz viena ceļa, piespiežot plaukstu pie krūtīm. Tēvs, piedod par maniem pārsteidzīgajiem vārdiem. Es tos nožēloju, bet atpakaļ neņemu. Tu neesi pelnījis tādu izturēšanos un arī es esmu likusi tavam vārdam apsūbēt. Es izlūdzos piedošanu. Grēku izpirkšana. Vismaz mazs mierinājums pašas sirdsapziņai. Tā viņa arī palika tupot, gaidīdama, līdz krūtis sažņaudzošā sāpe pazudīs.

[J.O.S]

OOG: NO GM: [māsas konts ><]

Šķiet, ka Anastāsijai bija taisnība vairāk kā viņa domāja - tieši muļķība un neuzmanība viņu paglāba toreiz, un lai arī viņš kārtējo reizi pierādīja savu pus-apķērību jeb pus-muļķību, viņš bija svēti pārliecināts, ka tas nostrādās arī šoreiz. Vai arī tam vienkārši nebūs nozīme.

Šo rakstu rediģēja J.O.S: 13.06.2008 10:15

[Džezā tikai Meit...]

Šarī pie sevis pasmaidīja par vīra piebildi un atbildēja īsajam skūpstam. Bija izvērtušās interesantas sarunas, kuras izcēlās no divu puskailo vampīr meiteņu sabiedrības. Sieviete tajā nepiedalījās, vien visu noskatījās un noklausījās no malas, ieķērusies Ītana elkonī. Tāpat kā viņš un vēl daži vampīri, viņa paņēma rokās glāzi, pildītu ar cūkas asinīm un palūkojās uz to ar nicinošu skatienu. Ko tādu dzert.. bet tiešām, Džeka dēļ jau varēja. Lai gan šis nebija tas labākais variants. Nē, tas noteikti nebija labākais variants. Viņš bija pelnījis ko daudz vairāk. Viņa pavērās apkārt, gaidot ko vēl pārējie darīs un teiks. Arī viņa pacēla glāzi tostam un pielika to pie lūpām, taču nedzēra sarkano, biezo šķidrumu. Viņa radīja tādu iespaidu. Sieviete atlika glāzi atpakaļ uz galda un tāpat kā Anastasija, piegāja pie nelaiķa fotogrāfijas. Viņa nolieca galvu pazemībā un cieņā. Piedodiet, kungs, par šādu necieņu un goda neizrādīšanu, taču, manuprāt, jūs esat pelnījis ko daudz vairāk kā neīstu tostu ar cūku asinīm un vārdus – neizteiktus no sirds. Viņa domās teica, sirdī iesveļoties patiesai nožēlai. Viņa bija atrādījusies ģimenei, parādījusi godu Džefam un nu vien vēlējās kaut ātrāk ierastos Aksels un viņa varētu doties prom.

Šo rakstu rediģēja Džezā tikai Meitenes: 13.06.2008 11:04