Meet Your Master: Axels, [GM][BP][fantasy] Opcijas

[Miss Doherty]

Ir līdz nelabumam karsta diena, un sliktā ziņa - vasara tikai sākas. Bet kā pēdējā laikā nācis modē sacīt - who cares? [Aksels gan nekad nebija domājis, ka tieši angļi un šo suņu valoda tik ļoti šeit ievazāsies, bet kā kāds gudrs literārs varonis sacījis: "Dievs nogalina nediskriminējot. Tā pat vajadzētu darīt arī mums." Galu galā, starpība starp latviešiem, krieviem un angļiem nekāda lielā nav. Ja nu vienīgi pēdējie vairāk garšo pēc alkohola, bet tur vainīgs visticamāk viņu tūristu statuss.] Pa dienu viņš guļ. Tā pat kā lielākā daļa. Lielākā daļa no viņējiem.

Bet šodien viņš neguļ. Šī ir pavisam īpaša diena. Šī ir viņa dzimšanas diena. Vienīgās un īstās dzimšanas - pirms tam viņš tikai eksistēja, bet tas laiks pats izzudis no atmiņas. Ak jā - šī ir arī nāves diena. Cik lieliski, uz šādiem pretpoliem jau varētu noveli uzbūvēt! Un novelei tipiskas, tas ir, neparedzamas, arī taisās būt šīs dienas beigas. Kaut gan Aksels domā, ka zin. Viņi visi, vecie, gadsimtiem vecie, radiņi - viņi nekad nemainās. Un tā ir viņu problēma. Un tāpēc Aksels nemaz nepriecājas par viņu ierašanos. Bet to, kā beigsies novele, viņš zina. To viņš ir pārdomājis ilgi un pamatīgi.

***

Šī ir Džefa Reinfelda nāves pirmā gadadiena. Sērot par to ieradīsies visi tuvākie radi, savukārt pārējie nāks vienkārši izrādīt cieņu. Līdzko saule norietēs, uz grants piebraucamā ceļa atskanēs mašīnu riepu švīkstoņa, no smalkiem autiņiem ārā kāps grezni tērpti vampīri ar kapakmens cietām sejas izteiksmēm. Pa vienam vien viņi plūdīs uz atvērtajām divstāvu muižas durvīm, bet nevienu īpaši neinteresēs platās kāpnes, kas ved augšup. Pa daudz šaurākām viņi gribēs plūst lejup, pagraba stāvos, uz plašo svinību zāli. Jau zināms ceļš barokāli greznajā muižā.

Bet šonakt viss ir kaut kā savādāk. Jau pie durvīm ciemiņus sagaida puskaila jaunava un valšķīgu sejas izteiksmi vaicā pēc uzvārda.
- (..) Bērziņa kungs, es jau jums trešo reizi saku, šīs ir Reinfeldu ģimenes viesības! (..) Pa labi! -
Blondā koķete jūtas visnotaļ apvainota. Aksels jau brīdināja, ka viņa radiņi ir ar samaitātu humora izjūtu, bet vienkārši pagrūst malā - tas jau ir rupji! - Nekas, - viņa nodomā, - tālāk par svinību zāles uzgaidāmo telpu viņi netiks. -
Un ko domājies, viņai taisnība. Zāles durvis ir ciet. Ļoti neviesmīlīgi. Ja kāds iedomātos paraudzīt - nav aizslēgtas, un tomēr - cik rupjš žests. Gluži 21. gadsimta bez-stilā.

Tātad jā - spēle sākas ar jūsu ierašanos uz nāves gadadienas svinībām. Pie durvīm jums pajautā uzvārdu un gadījumā, ja neesat Reinfelds, uzstāj, ka iekšā tik nevarat. Kā jau Bērziņš pierādīja - visu var, vajag tikai gribēt. Bet smalkākas dvēseles šeit varētu arī aizkavēties.
Tiem, kas dzīvo muižā - PZ.

[Īvs]

Allaž laiks ir bijis saulains; saberztā un sautētā pulvermucā atrasties ir nomācoši vienmēr, pat, ja vēl būtu izdomāts pret saules veicinošo letālo beigu skafandrs.
Iziet no mājas dienā bija apgrūtinoši, arī raisīt sevī skumjas nepadevās. Tomēr, par spīti visam, šodien bija jānospēlē sev atvēlētā loma līdz galam, jo uz teātra skatuves spēlē visi. Izstāties tu vari, vienīgi aizejot no šīs saules. Un to taču mēs negribam?
Ītans vēlējās sev iegalvot, ka ir pietiekami daudz iemeslu, kāpēc doties uz Reinfeldu muižu, taču pārliecināt sevi viņš spēja vien tad, kad prātā neatminējās, kad pēdējo reizi redzējis visas sabiedrības krējuma un savas tālās radniecīgo saišu sejas.

Sievas pagatavotās pusdienas bija lieliskas (tiesa, no konservantiem), lai pirms ceļa būtu pamats, uz kā stāvēt ar skaidru prātu. Svētku drānas pasūtītas un nu, jau kā uzlietas, bija mugurā šī vakara valkātājam – tumši zilas (gluži kā sievai), saskaņotas ar sievu, līdz pēdējam sīkumam. Tā tomēr bija sievas doma, un Ītanam nekas cits neatlika, kā izpildīt viņas lūgumu. Kurš gan spētu pretoties, dzirdot tik rotaļīgu un skanīgu sievietes balsi? Tas bija kā glāsts...

Grantēto ceļu ar savām sakarsušajām riepām un cieši aizklātajiem logiem bija pagodinājis retro stila ķiršu sarkans vāģis. Lai gan bagāti, viņi nebija izšķērdīgi. Ar melnu lietussargu izkāp.is no tā, Ītans atvēra durvis arī sievai, lai, stingri ielicis viņas elkoni savējā, vadītu uz durvīm.
Iegājis zālē, Ītans uzmeta ašu skatienu galdam – cūkas asinis. Lai nu būtu, ja savādāk nevar! Viņš tomēr bija cerējis uz ko labāku, bet vienmēr jau visu vēlēties nevar.
Zāles galā Ītans manīja savu tēvu, sen neredzētu. Tad ar jautājošu skatienu viņš pavērās sievā.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 02.06.2008 15:19

[Džezā tikai Meit...]

Diena bija pavadīta slinki noguļot istabā. Tikai pāris stundas pirms došanās uz svinībām, uz kurām viņa devās tikai Džefa Reinfelda piemiņas un vecāku ilgas nesatikšanas pēc, viņa beidzot atvēra savas acis un izkāpa no mīkstās, greznās viduslaiku gultas ar tumši sarkanajiem aizkariem. Visiem logiem, kā jau vienmēr, bija aizvilkti priekšā biezi aizkari, neļaujot kaitīgajai saules gaismai viņu apskaut, lai gan tieši to viņa tagad vēlējās. Izjust saules nāvējošo siltumu uz savas zīdainās, aukstās ādas. Ar grūtībām sieviete noturējās nepieiet pie loga un neatraut to vaļā.

Uztaisījusi savam mīļajam vīram pusdienas, Šarī pati devās atpakaļ augšā, lai nobaudītu ledainu vannu. Šodien viņai bija savāds garstāvoklis. Tāds.. sapņains. Galvā skanēja mūzika, viņa vēlreiz nopētīja katru mājas rotājumu, kuru dēļ viņa tik ļoti dievināja šo vietu. Aiz loga varēja sadzirdēt putnu vīterošanu, vēja maigo šalkšanu, pat Burtnieku ezers neklusēja. Atlika vien cerēt, ka tumsa ietāsies pēc iespējas drīzāk un svinības nebūs ilgas, lai varētu izbaudīt kārtējo nakts pastaigu, kuras laikā varētu nomedīt svaigas asinis. Cerams, kopā ar mīļoto vīru.

Svētku kleita, kura tika īpaši pasūtīta, gaidīja uz gultas, kamēr viņa izgāja no vannas istabas un izžāvēja savus matus. Tā perfekti izcēla viņas augumu, sniedzās līdz pat grīdai un derēja kā uzlieta. Vēl viena lieta, kas padarīja šo dienu tik īpašu un baudāmu. Kā arī kurpes uz nelielā papēža. Arī tikpat tumši zilas kā viss pārējais. Ītans jau gaidīja lejā, pie abu nopirktās, ķiršsarkanās mašīnas, arī apģērbies tikpat tumšzilā uzvalkā kā viņas kleita.

Pēc pāris stundu nogurdinoša brauciena, skatam beidzot atklājās Reinfeldu nams. Sonja izkāpa no mašīnas, kuras logi bija melni kā nakts, eleganti ieķērās savam vīram elkonī un lēnā solī ļāva viņam vadīt sevi uz durvīm.
Nonākot zālē, sieviete nopētīja ikvienu ar savu tumšo, dzestro acu skatienu un, tāpat kā pārējie, nobrīnījās par savādo asiņu izvēli. Paldies, nē. Labāk pagaidīšu, kad viesības beigsies un tad varēšu doties nelielās medībās. Viņa pie sevis nodomāja un saskatījās ar savu vīru, kurš bija pamanījis viņu tēvu. Šarī neko neteica, tikai apstiprinoši pamāja un viņas lūpas izveidojās sarkastiskā smīnā.

[Miss Doherty]

Viemēr esmu zinājusi, ka galu galā visi mani pametīs.. Skārleta Reinfelda bija ļoti nīgrā noskaņojumā, jo no mīļotā dēla nebija nekādu ziņu jau vairāk kā mēnesi [un jāsaka, ka tas ir dīvaini, jo Kristofs regulāri sūtīja mātei vēstules, katru mēnesi vienu], savukārt vīrs, ļoti cienījamais un ārprātā godājamais Aleksejs pat nebija iedomājies, cik neglīti izskatīsies, ja viņi ieradīsies atsevišķi. Ļoti apkaunojoši. Un tomēr, tas nebija iemesls neierasties. Nē, Skārleta nebūs tā, kura ļaus viņam izpriecāties kā no pavadas norāvušamies suņa bērnam.
Ā, šeit tu esi! Biju aizgājusi uz dāmu istabu, nopūderēt degunu, saprotams. Cik labi, ka tu mani tepat pagaidīji! Iesim? Skārleta ar savu skaļo balsi šķiet centās visiem pierādīt, ka viņu neilgā atrašanās atdalīti tāds sadzīvisks sīkums vien bijis [kaut nu neviens nebūtu pamanījis pretējo]. Un saprotams, ka tagad viņa gribēja darīt kā pieklājas - doties izrādīt cieņu mirušajam.

Samanta, es nezinu... nē. Mums tas jādara. Kā Aksels saka - dzīvo bez bailēm. Vai ne? Šķita gan, ka puspliko vampīri pašas argumenti diezin kā nepārliecina. Un tomēr - viņa saņēmās uz zem Samantas rokas devās tieši pie Samuela. Labvakar! Mana un Axela draudzene priecātos ar jums iepazīties. Samanta norādot uz blakusstāvētāju, meitene paziņoja. Un tai pašā laikā centās neskatīties uz Semiju, viņa negribēja redzēt viņas reakciju Un jūs būtu?

[Massacre]

"Nu, nu. Neapkauno sevi vēl vairāk, mans izbijušais dārgais. Drīzāk brīnos kā Tu nevienu neesi sašņorējis? Ak, aizmirsu, Tev taču uz pieres ir rakstīts "no stabilām attiecībām ir alerģija" vai arī "ap pirkstu aptinamā lellīte". Turklāt Tev vēl ir ļoti īsa atmiņa, un arī slikta dzirde, ja pat nespēj atcerēties, ka pa burbuli es nenoiešu savas labās peldētprasmes dēļ un, ka man nepatīk afišēties lētām tenku vācēlm, kas laikam ir vienīgās tavas gultas sildītājas." Kristilla atbildēja bijušajam vīram ar labsirdīgu smaidu uz lūpām, liekot domāt, ka viņa tikai jauki velk viņu aiz zoba, bet Kristofs pārāk labi zināja, ka pašlaik pats ir iebraucis mēslos līdz ausīm un labāk tikt no tiem ārā, kamēr nav par vēlu, jo Kristilla spēja daudz pateikt tā, ka viņš labāk izvēlētos sadegšanu saulē.
Viņa atļāvās bijušajam vīram palīdzēt iziet no šīs situācijas, pati pieejot pie troņa un bildes, tādejādi ļaujot viņam labāk neatbildēt, lai godbijīgi un pieklājīgi palocītu galvu portretam un palūkotos detaļās, kas jau bija aizmirsušās. Izrādījusi pienācīgu cieņu, Kristilla devās stāvēt netālu no troņa, nostāk, lai ar rūpīgu skatienu pētītu telpu un skatītos vai nenotiek, kas tāds, kur nepieciešama viņas iejaukšanās.
Ieraugot sīkās Aksela pusplikās vampīrītes viņa tiešām vēlējās, lai pie rokas būtu cirvis vai vismaz motorzāģis, turklāt it īpaši tad, kad šīs būtnes atļāvās uzsākt sarunu ar kādu no klana. Bet kamēr viņas bija Aksela īpašums, tikmēr neko tādu pasākt vēl nevarēja. Pagaidām...

[Mattiass]

Uzrunātais, ievērojis nākošās vampīres un nu jau vērīgāk apskatījis to, kura bija stāvējusi pie izejas, pacēla filigrāno uzaci. Tad pievērsās Samantai:
— Aleksandrs Samuels Reinfelds, — viņš atbildēja ar smaida ēnu uz lūpām, kas varēja nozīmēt jebko, un viegli pamāja ar galvu, — Prieks iepazīties, — tad pievērsās iepazīstinātājai, — un jūs?

Pieņemtās pieklājības frāzes. Visu laiku viņš saglabāja nemainīgi neizdibināmu sejas izteiksmi.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 02.06.2008 23:25

[Īvs]

Izlēmis, ka lielākas izdevības sasveicināties nebūs, Ītans atsvešinājās no sievas un īsiem soļiem devās pie fotogrāfijas. Tad viegli, uz īsu mirkli pielieca galvu un atkāpās dažus soļus blakus tēvam. Viņš tomēr izjuta vajadzību tā darīt - ja jau šodien pēc pieklājības likumiem, tad lai iet likmes uz visu!
Labdien, mans dārgais tēvs.

[Elony]

"Sveiks, dārgais dēls." līdzīgā tonī kā Ītans, atbildēja Konstantīns. Un jāņem vērā, ka viņš apzinājās, ka dēlā rit viņa paša asinis. Citādi tonis būtu vēl sliktāks.
Jā, Ītanam bija tieksme uz mākslu, bet tāda bāla, tāda patika kā visa Ītana persona. Kā bālāka paša Konstantīna versija? Iespējams, tieši tas lika viņam pust tādu attieksmi. Galvenais, ka šis jau bija pietiekmai vecs un atbldēja par sevi pats. Kad vampīriem ir pāri 100 gadiem, tad vecāku bērnu būšana vairs nav tik noteikta.
"Liekas, ka tagad visa mūsu ģimenīte būs izpildījusi pienākumu pret Džefu, turklāt kārtīgi, bez muļķīgām scēnām." Konstantīns pamāja uz Šarī pusi.
"Tas priecē, visnotaļ, redzot kā iet vienam otram citam." Konstantīna skatienam nebija paslīdējis garām nelielā epizode ar Alekseju un viņa sievu. Cik ļoti mēs vienmēr vēlamies slēpt patiesību, pat ja tā ir acīmredzama, sīka un nebūtiska. Un tad sīkie meli ir vēl smieklīgaki par pašu nebūšanu.

[Īvs]

Ītans necienīja savu tēvu, viņam nerūpēja tēva vērtējums par to, cik stabilas attiecības ir viņam ar sievu. Vēl jo vairāk - ja tas būtu viņa varā, viņš palūgtu no vecākiem naudas summiņu, kas nodrošinātu viņu ar sievu, līdz mūža galam, un laistos kaut kur tālāk no ģimenes. Pat no valsts viņš būtu gatavs aizbraukt. Ītanam bija apnicis mūžīgi būt vecāku paspārnē, kaut atbalsts no vecākiem bija tikai naudas jautājumos. Varēja jau tā rīkoties, tikai viņš nekad to nebija apspriedis ārpus savām sienām.
Jā. Tas bija vienīgais, ko Ītans varēja atbildēt par tēva ''neviltoto'' prieku. Viņu neinteresēja citu ģimeniskās problēmas, kā tikai savas.
Kā klājas mātei? Jūsu pusē viss kārtībā? Runājot par māti, varēja pielikt īstenu interesi, jo tāda Ītanam arī radās.

[Darka]

-Dzīvot bez bailēm ir viens... Bet vēl noderētu dzīvošana ar galvu.
Lēnām Samanta sekoja Esrellas mudinājuma doties pie kāda no viesiem, paklausīgi solīši tika sperti uz priekšu, paklausīgi viņas sejā rotājās ieturēts smaids. Skatiens slīdēja pāri telpai, pievērsās kādai gleznai, krēslam uz paaugstinājumu un tad atgriezās pie vīrieša kārtas vampīra, ar kuru neizbēgami vēlējās iepazīties Estrella.
Mutīte jau pavērās, lai pār lūpām nāktu kādi vārdi, bet Estrella izrādījās tik ļoti veiklāka, ka atlika vien mēmi noplātīt muti un izlikties, ka tu tver pēc gaisa. Šis viltus, šī nodevība, šī aukstasinīgā bezkaunība. Bet par, ko gan viņa tagad pukstēja, pati iekrita šais labi saskatāmajos slazdos, lai tad pati tagad arī cīnās par izkļūšanu no tiem. Vien rociņa sažņaudzās ciešāk un Estrellas miesā iecirtās mincīša asie nadziņi.
-Cik apburošs vārds. Ja Tevi iegrūž jūrā, tad peldi tā kā māki! Jums tas viennozīmīgi piestāv, Aleksandr. Drīkst taču Jūs tā saukt.
Brīvā rociņa ieslīdēja spilgtajos matos un lēnām to sāka plucināt. Tīri impulsīvi, tīri nepieklājīgi.

[Miss Doherty]

Estrella plats, Holivudas iedvesmots smaids atklāja balinātos zobus. Tikai pēc tam apjautusi, ka nosaukt vienu vārdu, ja priekšā stādās ar trim, laikam, ir ne pārāk smalki, viņa laboja kļūdu Bērziņa. Liene Estrella Bērziņa. Jau atkal tika palaists ietrenētais smaids. Jūs esat kāds no Axela radiniekiem? Šķita, ka nemaz nav tik briesmīgi. Tāds pats atņirgts smaids tika veltīts arī Samantai, kura asināja nagus pret Estrellas roku.

Šķita, ka gan Konstantīna, gan Kristillas sacītais Krostofam ir kā pīlei ūdens. Tā sacīt - lai jau brauc ar muti. Loreta? Kristofs joprojām stāvēja ar pastieptu elkoni, gaidot, kad māsīca pievienosies gājienā pie Anastāsijas. Vai arī darīs zināmu savu palikšanu.

[Mattiass]

— Māsasdēls, ja būt precīzam, — noteica Samuels.
— Par Aleksandru dēvēja arī manu tēvu, tā kā labāk sauciet vien otrajā vārdā.
Nu, mēģināt jau jūs varat. Vai es atsaukšos, tas ir jau cits jautājums.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 03.06.2008 10:38

[Elony]

"Mātei klājas burvīgi, kā vienmēr." Konstantīns teica. "Pašlaik viņa apsveic brālēna atgriešanos no Vācijas."
Viņš norādija uz Loreti un Kristoferu.
Likās, ka tie abi taisās iet tuvāk.
"Jādomā, ka Šarī arī klājas labi, ja jau abi esat šeit. Nekādas problēmas vai vajadzības jums nav?"
Tas pat varēja izklausīties tēvišķi, lai gan Konstantīnam bija mazliet interesanti vai Ītans sāks prasīt naudu vai ne. Pašam Konstantīnam tas nebija svarīgi, pamatkapitāls bija stabils, bet vienalga interesanti.

[Džezā tikai Meit...]

Sonja stāvēja malā un kādu laiku vienkārši noraudzījās viesos. Māte likās aizņemta sarunājoties ar kādu vīrieti, kurš Šarī nelikās redzēts, Ītans bija aizgājis aprunāties ar tēvu.. Sieviete lēniem soļiem, kleitai viegli skarot grīdu un kurpēm skanīgi, klusi klaudzot, devās pie nelaiķa fotogrāfijas, lai izrādītu cieņu. Viņa nolieca galvu un pielika roku pie sirds, kura jau sen vairs nepukstēja. Nekādi vārdi nenāca viņai prātā, nekā ko pateikt. Bet vai vajadzēja? Viņa šo cilvēku tāpat nepazina, tikai izjuta mazlietiņ cieņas par spēju pārvaldīt tik lielu dzimtu un neatklāt vampīru noslēpumu. Pēc mirkļa Šarī atvēra acis un atkāpās no fotogrāfijas, lai arī pārējie viesi varētu izrādīt savus cieņas apliecinājumus. Viņa lēnām piegāja pie vīra, ar savu roku liegi un eleganti aizskarot viņa plecu un nostājās starp tēvu un viņu.
- Sveicināts, tēvs. - Viņa noteica, balsī ieskanoties sarkasmam un uzjautriājumam, bet tumši krāsotajās lūpās vizam pieklājīgam smaidam.
- Man klājas pietiekami labi. Mums. - Īss skatiens uz Ītanu.
- Nē, mums nekā nav vajadzīga. Dzīvojam labi, paši pagaidām iztiekam ar to, kas dots.. Kā jums? - Viņa jautāja, tumšajās acīs neredzot nekādu īpašu ieinteresētību, bet pat nelielu garlaicību.

[Elony]

"Prieks, ka pastāvību esat apguvuši. Tiešām prieks." Konstantīns atļāvās pasmaidīt. Būtībā viņs teica, ka priecājas, ka viņu velti netraucēs.
"Un mums ar Loreti klājas kā vienmēr - baudām mākslu, dzīvi un viens otru. Laika smiltis neskar vampīrus... ja nu vienīgi mazliet."
Vai vampīri vispār ir spejīgi just ko līdzīgu mīlestībai pret bērniem? Kā tas var būt iespējams, ja bērni rodas tikai tad, ja tie jau ir pieauguši? J savas asinis tu nodot tiem mākslīgi?
Konstantīns protams, Ītanu un Sonju neienīda. Nekaunējās par viņiem. Bet īpaši arī nelepojās. Un pavisam noteikti nemīlēja.
Un tomēr - tieši viņi bija Konstantīna ģimene. Ne jau sen mirušie cilvēku senči un Reinfeldi, kas viņåm nedeva savu uzvārdu.

[mr Bl@ck]

Aleksejs izpūta cigaretes dūmus un sarauca uzacis, tikai tā mazliet. Tik daudz par domu, ka viņas te nav. viņš domās novilka. Sveicināta dārgā, viņš novilka klusā balsī zem kuras varēja just ledainu aizkaitinājumu. Tu pagodini šo nakti ar savu klātbūtni, jūtos glaimots. viņš sacīja viegli palocīdamies savas "bijušās" priekšā. Sieva vai ne sieva viņš bija džentelmenis un labas manieres viņam bija ieaugušas asinīs.

[Dvēselīte]

Cik nožēlojami, ka vampīri pat būdami vampīri, vienmēr paliek tikai un vienīgi cilvēki. Tādi, kas netiek galā ar savām emocijām, tādi, kas netiek galā ar citu emocijām, tādi, kas slikti izliekas, ka viņiem vispār ir emocijas. Dēmoni, kas saķēdē un nelaiž vaļa, kamēr vien esi dzīvs. Ja vien uz mums drīkst attiecināt šo humanoīdu terminu.
Ja viņa būtu jaunāka, tad viss un visi izraisītu pretīgumu, satraukumu, protestu, bet tagad atlika vien to visu nožēlot. Māksloti smaidošās vai nedabiski akmeņainās sejas izteiksmes, šķebinoši uzspēlētā pieklājība, līdz pretīgumam izkoptās, galantās manieres. Katram bija sava perfektā, ērtā maska, kaut arī šis nebija karnevāls. Viņi visi izlikās, smaidīja vai saglabāja neitralitāti, kaut iekšēji viebās un vaikstījās par katru sarunu biedru. Cik gan divkosīga ir vampīra daba! Kāpēc visiem bija tik ļoti bail izturēties dabiski? Dabiski? Bet, kas gan priekš mums ir dabiski?
Plīvurs nebija domāts, lai paslēptu negulēto nakšu lokus zem acīm, iekritušos vaigus un, pat priekš vampīra, slimīgo bālumu. Anastāsija šodien aizmirsa uzvilkt savu perfekto, ērto sabiedrības masku, jo tai nebija spēka. Un viņa, atšķirībā no tiem ārišķīgajiem balagānistiem, patiesi slēpās aiz plīvura, nevis izlikās, ka sēras ir viņas īstā seja.

Skatiens ceļoja no vienas pazīstamas sejas pie otras, klusējot tās savietojot ģimenes ģērboni un pārvelkot pār katru treknu, melnu krustu. Brālēni, māsīcas, bērni, citi radi no baltās ķēves septītā auguma. Bet neviens no viņiem nebija radinieks. Neviens. Ne ar vienu no šīm būtnēm viņu nesaistīja nekas cits, kā vien sudraba rāmī ieskautais nelaiķis. Un, kad viņš ir aizgājis, kas vēl mani varētu saistīt ar šo drausmīgo namu, nožēlojamajiem vampīriem un bezjēdzīgo eksistēšanu? Varbūt mums pieder mūžība, bet varbūt... varbūt, ka nē.

Kur bija sinjora Anna? Anastāsija viņu nebija redzējusi jau krietnu laiku un tas bija daudz, ja tā parēķina, jo viņas taču mitinājās vienā namā.

Šo rakstu rediģēja Arsuka: 03.06.2008 15:19

[Flightless Bird]

-O, tieši to es viņā mīlu visvairāk, dārgais Kristof, šo nekad nerimstošo spēju dzelt. Tas dzīvi padara daudz interesantāku nekā pieklājība un mīlināšanās. Loreta juta, ka brālēns par viņu ņirgājas, tomēr neļāva zust pieklājībai. Jā, kaislības dara savu, tomēr jāsaka ka šīs saistības nekad neesmu nožēlojusi Viņa pasmaidīja viegli sapņainu smaidu, tomēr acīs palika krietna deva vēsuma.
Loreta rūpīgi vēroja Konstantīna izturēšanos, kad tas atbildēja uz viņas jautājumu. Ak, tā? Joprojām spēlējam ar aizklātām kārtm...
-Jā, patiešām tā ir Džozefa nāve, kas visus šos svešiniekus, kas dēvēas brāļi un māsas, savākusi zem viena jumta Viņa klusi noteica Var redzēt, kā tu dedz nepacietībā izrādīt viņam cieņu. viņa dzēlīgi piemetināja.
Loreta satvēra Kristofa pastiepto elkoni. Bet, protams, man taču jāsasveicinās ar savu cienījamo māti... Viņa līganiem soļiem sekoja brālēnam pie Anastāsijas.

[Malduguns]

Skārleta uzlūkoja vīru mazliet vēsi, tomēr uzbūra smaidu, kurš izskatījās tik ļoti īsts, ka būtu grūti noticēt, ka tas ir viltots.
-Protams, mīļais, kāpēc lai es to nedarītu?-viņa sacīja un pārlaida skatienu zālei. Viesības viņu vienmēr bija garlaikojušas vairāk vai mazāk, tomēr parādīšanās šeit liecināja par labo toni, lai gan neko pārlieku labu no visa šī Skārleta negaidīja. Kaut vai tās pašas cūku asinis. Cūku!!!

[Miss Doherty]

Semjuels. Semijs. Un Estrellai virs galvas gluži vai spuldzīte iedegās. Semij, jums ir vienādi vārdi! Cik burrrvīgi! Tas noteikti kaut ko nozīmē. Jā, Estrella tiešām bija īsts bezgaumības paraugs, īpaši, kad viņa nekautrīgi sakārtoja caurspīdīgo kleitu vēl atkailinātāk.

Loreta, tavs vārds pat skan indīgi. Lai arī viņi visi bija auksti, neciešami un uzpūtīgi, Kristofam pat zināmā mērā simpatizēja māsīcas atklātība. Kaut tas viss, protams, ir un palika liekulības tirgus, un savā ziņā viņš to pat centās izbaudīt, jo, kā viņam likās, tas viss drīz beigsies. Tam drīz ir jābeidzas. O, tavam brālim nu gan ir interesanta kompānija. Varbūt man nevajadzētu brīnīties, ka neprecēji viņu. Uzmetis klaji nicinošu skatienu Aleksandra Semjuela puskailajām pavadonēm, viņš ar Loretu zem rokas devās pie cienījamās Anastāsijas.
Anastāsij... lūpām nepieskaroties, Kristofs noskūpstīja viņas roku es ceru, ka vēl esmu gaidīt šajā namā. divdesmit prombūtnes gadi varēja būt daudz, bet tikpat labi - vampīram varēja arī nebūt. Man skumji, ka jāatgriežas šāda iemesla vadītam. Vecais Reinfelds iemiesoja visu šejienes garu, nudien žēl, ka viņa vairs nav.

[Dvēselīte]

Atlaistā roka tika lēnīgi nolaista gar sānu un savilkta dūrē. Stipri vajadzēja apvaldīties, lai nesāktu to slaucīt pret klaitas audumu.
- Kristof, - pār viņas lūpām šis vārds skanēja aplam jocīgi, kā izteikts vienalikus ar nicinājumu un cieņu. Viņš nebija rādījies 20 gadus. Divdesmit garus, nemīlīgus, atbaidošus un apgrēcīgus gadus. - Nav manā ziņā izlemt to, kurš ir gaidīts un, kurš nē. Šis nams nepieder man, tāpēc tu tajā esi laipni aicināts - un, cerams, nekad arī nepiederēs. Pārlieku daudz bija sasūcies šajās, no skata vienaldzīgajās, sienās.
Viņš tikai runāja un runāja, kamēr Anastāsijas skatiens jau atkal aizklīda pie pūļa, lēnām slīdot tam pāri.
- Jā, protams, - viņa automātiski piebilda, nepievēršot uzmanību tam, kas tika teikts. Laikam jau tikai tagad vampīre aptvēra, ka Kristofam pie rokas ir viņas pašas meita. Nē, nu protams, ka tas bija loģiski, ka viņa šeit atradās. Semjels jau bija ieradies, arī Loretai pienācās būt še pat.
- Nemaz nepamanīju, ka arī tu esi šeit. Lai vai kā, sveicu tevi diženajā Reinfeldu namā un šajā priecīgajā pasākumā, - Anastāsija pievērsās savai meitai, pametot Kristofu bez uzmanības. Rūgti jo rūgti bija viņas izteiktie vārdi, pārāk pilni patiesas nožēlas un cinisma. - Visa lielā, sirsnīgā ģiemene, - skatiens pārslīdēja viesiem, - atkal kopā. Uz to pat varētu saskandināt, - tas skanēt teju vai nopietni, ja vien nebūtu klaja ņirgāšanās.