Meet Your Master: Axels, [GM][BP][fantasy] Opcijas

[Miss Doherty]

Ir līdz nelabumam karsta diena, un sliktā ziņa - vasara tikai sākas. Bet kā pēdējā laikā nācis modē sacīt - who cares? [Aksels gan nekad nebija domājis, ka tieši angļi un šo suņu valoda tik ļoti šeit ievazāsies, bet kā kāds gudrs literārs varonis sacījis: "Dievs nogalina nediskriminējot. Tā pat vajadzētu darīt arī mums." Galu galā, starpība starp latviešiem, krieviem un angļiem nekāda lielā nav. Ja nu vienīgi pēdējie vairāk garšo pēc alkohola, bet tur vainīgs visticamāk viņu tūristu statuss.] Pa dienu viņš guļ. Tā pat kā lielākā daļa. Lielākā daļa no viņējiem.

Bet šodien viņš neguļ. Šī ir pavisam īpaša diena. Šī ir viņa dzimšanas diena. Vienīgās un īstās dzimšanas - pirms tam viņš tikai eksistēja, bet tas laiks pats izzudis no atmiņas. Ak jā - šī ir arī nāves diena. Cik lieliski, uz šādiem pretpoliem jau varētu noveli uzbūvēt! Un novelei tipiskas, tas ir, neparedzamas, arī taisās būt šīs dienas beigas. Kaut gan Aksels domā, ka zin. Viņi visi, vecie, gadsimtiem vecie, radiņi - viņi nekad nemainās. Un tā ir viņu problēma. Un tāpēc Aksels nemaz nepriecājas par viņu ierašanos. Bet to, kā beigsies novele, viņš zina. To viņš ir pārdomājis ilgi un pamatīgi.

***

Šī ir Džefa Reinfelda nāves pirmā gadadiena. Sērot par to ieradīsies visi tuvākie radi, savukārt pārējie nāks vienkārši izrādīt cieņu. Līdzko saule norietēs, uz grants piebraucamā ceļa atskanēs mašīnu riepu švīkstoņa, no smalkiem autiņiem ārā kāps grezni tērpti vampīri ar kapakmens cietām sejas izteiksmēm. Pa vienam vien viņi plūdīs uz atvērtajām divstāvu muižas durvīm, bet nevienu īpaši neinteresēs platās kāpnes, kas ved augšup. Pa daudz šaurākām viņi gribēs plūst lejup, pagraba stāvos, uz plašo svinību zāli. Jau zināms ceļš barokāli greznajā muižā.

Bet šonakt viss ir kaut kā savādāk. Jau pie durvīm ciemiņus sagaida puskaila jaunava un valšķīgu sejas izteiksmi vaicā pēc uzvārda.
- (..) Bērziņa kungs, es jau jums trešo reizi saku, šīs ir Reinfeldu ģimenes viesības! (..) Pa labi! -
Blondā koķete jūtas visnotaļ apvainota. Aksels jau brīdināja, ka viņa radiņi ir ar samaitātu humora izjūtu, bet vienkārši pagrūst malā - tas jau ir rupji! - Nekas, - viņa nodomā, - tālāk par svinību zāles uzgaidāmo telpu viņi netiks. -
Un ko domājies, viņai taisnība. Zāles durvis ir ciet. Ļoti neviesmīlīgi. Ja kāds iedomātos paraudzīt - nav aizslēgtas, un tomēr - cik rupjš žests. Gluži 21. gadsimta bez-stilā.

Tātad jā - spēle sākas ar jūsu ierašanos uz nāves gadadienas svinībām. Pie durvīm jums pajautā uzvārdu un gadījumā, ja neesat Reinfelds, uzstāj, ka iekšā tik nevarat. Kā jau Bērziņš pierādīja - visu var, vajag tikai gribēt. Bet smalkākas dvēseles šeit varētu arī aizkavēties.
Tiem, kas dzīvo muižā - PZ.

[Margo]

Tu esi muļķis, Arsēn!

Viss, ko viņš bija redzējis savā gadu ilgušajā vampīra dzīvē, praktiski bija Aksela radītā utopija. Gads pavadīts šeit, muižas četrās sienās, Aksela un viņa bērnu, un mīļāko sabiedrībā. Arsēns zināja gaužām maz par tām tradīcijām, kas tika piekoptas ārpus viņa bohēmiskās ikdienas. Pēc kādiem parametriem gan lai viņš varētu spriest par cieņu, ja viņa ikdienā šāds termins praktiski nepastāvēja? Viņš cienīja Akselu, vai pareizāk sakot viņam nebija izvēles, tas vienkārši bija jādara, bet cieņu viņš juta arī pret senjoru Annu, taču tas bija pavisam savādāk. Viņam – daudz sarežģītāk.

Viņš vēlas, lai senjora Anna sēstos goda vietā viņam blakus, viņš mierīgi atbildēja. Un es nevēlos izbaudīt sekas, kas varētu rasties, ja tas netiks izpildīts. Vai tā nav pietiekami liela cieņas izrādīšana? viņš nedaudz pašķieba galvu, saraukdams uzacis. Vai jūs nebūtu tik laipna un aizmirstu par mūsu domstarpībām, un palīdzētu man kundzi aizvest apsēsties?

[Dvēselīte]

Mirkli šķita, ka pāri puspavērtajām lūpām pārlidos kāds īsts un patiesi iedarbīgs lāsts. Acīs iezibējās sen aizmirsts naids pret mieru un piekāpšanos, pret ko tādu, kas noticis senā, ar zirnekļu tīkliem pārklātā pagātnē. Bet saspringumam sekoja atslābums un pie dziļas izelpas viņas pleci nolaidās.
- Priekš mājdzīvnieka tu pārāk daudz runā, - cilvēkam varēja atņemt visu - brīvību, brīvo gribu, izvēles tiesības, mantu, mīļotos cilvēkus, bet viņam nekad nevarēja aizliegt domāt. Diemžēl nevarēja. Agrāk viņa ne vienam vien savam upurim tika izrāvusi mēli, lai tie varētu tikai kliegt un bezpalīdzīgi nosmakt paši savās asinīs, nespēdami pateikt ne vārda. Jo vārdi viņai bija iemācījuši, ka prot nodarīt lielāku ļaunumu nekā darbi.

Ko gan tu esi darījis savā iepriekšējā dzīvē, ka nokļuvi šeit? Ko nogrēkojies vai ar ko izpelnījies kļūt par vampīru? Ko tu proti, izņemot laizīšanos ap kunga stilbiem un alkatīgu asins sūkšanu? Ko tu zini par pasauli, kurā vari dzīvot mūžīgi? Vai par namu, kura sienās slēpies? Vai par cilvēku, kurš sevi tavās acīs ir padarījis par dievu?
- Mums nekad nav bijis domstarpību, - jo kā gan tādas var būt starp domājošo radījumu un mēbelei līdzīgu interjera priekšmetu? - Bet labi, tu drīksti palīdzēt viņu aizvest līdz krēslam. Tikai esi uzmanīgs, ja spersi kaut vienu nepreizu soli, tevi neglābs pat Aksels, - to visu viņa teica klusā, bezintonācijas balsī, kas piederēja noguršai sievietei.

- Senjora Anna... māt, jums jāsaņem tikai mazliet spēka, mēs jūs aizvedīsim līdz krēslam, - laikam jau, ka tikai tagad Anastasija aptvēra, ka ir padevusies jaunajam puisim, kurš ar savām bailēm bija licis viņai piekāpties. Bailes tomēr bija nāvīgi labs dzinulis. Bet tam nebija nekādas nozīmes. Pat viņai nebija pilnīgi nekādas nozīmes, ja pretējā svaru kausā tika likta mātes labsajūta.

[Īvs]

Pārliecība, ka viss tiešām būs kārtībā arvien auga. Nebija vajadzīgs to dzirdēt no paša Axela mutes, ne no viena, Ītans to vienkārši zināja. Šīs ģimenes drāmas bija neizturamas; viņš dotos prom jau tagad, ja to atļautu viņa pašpārliecinātība. Pie sirds, protams, koda Axela vārdi par Vedovajiem, Ītans tā arī nevarēja saprast, vai tas tika teikts nopietni. Nu vienīgi gribējās cēlmanīgi izslieties, lai ar degunu gaisā un lepnumu, cieši acīs skatoties, paziņotu savai ģimenei — es taču teicu. Sieva vaļā netika laista, joprojām viņa paspārnē.

[Margo]

Pateicos! Arsēns palocīja galvu, saglabādams nopietnību, taču tiklīdz Anastāsija pagriezās pret senjoru Annu, arī Aksels veikli pagriezās uz smagā zābaka papēža, un uz brīdi viņa sejā iezīmējās smīns. Kad viņš nostājās blakus Annai, smīnu bija nomainījusi pilnīga vienaldzība. Vismaz ārēji.

Tas bija pārāk vienkārši. Anastāsija tik ātri bija piekāpusies. Šķita – pārāk ātri. Arsēns bija cerējis uz daudz sarežģītāku spēli, tomēr tā bija uzvara. Lai gan saldajai uzvaras garšai kāds bija pievienojis kādu saujiņu piparu. Pat kļuva nedaudz žēl tik neuzmanīgi apieties ar tādu trauslumu. Aksels nebija žēlojis neko, lai iedragātu viņas dzelžaino pašapziņu un piekļūtu porcelāna dvēselei, kas slēpās zem tās. Vai tiešām viņam tas bija izdevies? Vēl klusa cerība, ka brūces tiks aizlāpītas pietiekami ātri, lai Aksels neapjaustu, ka izsitis pamatīgus robus šķietami nesagraujamā aizsargmūrī.

Bet viņam taču nevajadzētu justies vainīgam, just nožēlu? Vampīriem taču tā nebija jājūtas. Tas darīja viņus vājus. Šādas emocijas padarīja Arsēnu vāju. Viņš uz mirkli, nemanāmi aizvēra acis. Cilvēks šādā gadījumā būtu izdvesis smagu nopūtu, bet viņam pat nebija jāieelpo, lai dzīvotu, tādēļ tam nebija nozīmes. Un viņš jau nebija cilvēks, viņš nevēlējās izrādīt vājumu. Viņš nevēlējās būt vājš.

Atvēris acis, viņš brīdi pavērās uz senjoru Annu. Viņš ļāva Anastāsijai visu nokārtot, ļāva uzņemties vadību, taču gaidīja, kad varēs būt... nē, ne noderīgs. Viņš gaidīja, kad varēs izpildīt Aksela pavēli.

[Elony]

Konstantīns bija sagaidījis no Aksela solījumu, ka viņi tik laukā. Tas bija brīnišķīgi. Konstantīns joprojām neuzticējās Aksela vārdiem, tomēr solījums bija dots un tas saistīja Akselu.
Konstantīns vēlreiz ar ironisku smīno nolieca galvu Akesla priekšā. Tāda cieņas izrādīšana neko daudz nemaksāja.
Kad ierunājās sieva, Konstantīns palika viņai līdzās. Loreta bija mazliet... karstasinīga, bet Konstantīnam tas patika un viņš piekrita viņas jautājumiem. Lai gan tie varēja sadusmot Akeslu vairāk kā viņa paša uzdotie.
Tomēr tagad viņš vairs neko neteica, tikai vēroja, kā Anastāsijai veiksies ar mātes aprūpi un ko Akels atbildēs Loretai.

[Miss Doherty]

Ņemšanās ap māti Akselam jau sāka sagādāt pamatīgas galvassāpes, viņa bija pēdējais neciešamais atgādinājums par veciem laikiem un veciem tikumiem, diemžēl, gana vajadzīga. Ha! Es teicu, ka sievietes ir daudz gudrākas! Loreta ļoti tieši noprasīja, kādas darīšanas ir kārtojamas, un par to Aksels apveltīja viņu ar atņirgtu smaidu. Ā... Pašapmierinātā izteiksme sasala sejā, kad viņš telpas dziļumā, tikpat nemanāmi iekārtojušos kā apkalpotājus, ieraudzīja savu Vācijas radu. Kristilla, esi tik laipna... Aksels neveltījis vairs ne skatiena klātesošajiem, paņēma pie rokas Samantu, kuru atdalīja no viņas 'sirdsdraudzenes', otro vienkārši apveltot ar ledainu skatienu, un ārā ejot bez atskatīšanās nodūdoja Un, Arsēn, nav nekāda vajadzība uztraukties, kur māte sēdēs, viņa taču var stāvēt!

Visprecīzākais apzīmējums sinjorai Annai - dzīvs mironis. Un ne jau vampīriskās iedabas dēļ, bet gan absolūtā iekšējā sabrukuma. Uz kašķi par to, kur viņai būs un kur nebūs sēsties viņa reaģēja tā pat kā uz faktu, ka Anastāsija ir tērpta tā pat kā viņa [vai drīzāk otrādi] - nekā. Tādi sīkumi uz mazdēla ļauno darbu fona nobālēja.

Kad Axels bija izgājis, vienā no stūriem stāvošie stāvi, Jēkabs un Alise, sakustējās. Kurš gribēja doties uz mašīnu? Alises balss skanēja neizteiksmīgi un acis meklēja Aleksandru Samuelu Reinfeldu.

Šo rakstu rediģēja Kī Kī: 08.07.2008 16:14

[Mattiass]

— Prieks, ka neesat aizmirsuši, — atteica Samuels. Kā, vai tad ballīte beigusies? — viņš norūca pie sevis.

[Massacre]

"Protams." dārgais
Kristilla veltīja Akselam vienu no saviem apburošākajiem smaidiem, caur balss tonim liekot noprast nepateikto mīļvārdu, un ar patiesu laipnību vērsās pie zāles viesiem:
"Mīļie viesi, pārcelsimies uz daudz omulīgāko kamīntelpu, otrajā stāvā, lūdzu." un draudzīgā žestā lūdza sekot aiz viņas. Apveltījusi visus ar iedrošinošu skatienu, Kristilla devās ārā no zāles cienīgā gaitā, pie durvīm nedaudz pagaidot, kad pirmie viesi sāks kustēties uz šo pusi un devās līdzi Akselam.
Viņa pati juta atvieglojumu par telpu maiņu, jo tā zāle šobrīd bija kļuvusi par slogu, nevis normālu vietu, kur pieņemt viesus. Par visu citu viņa pašlaik neraizējās.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 08.07.2008 16:38

[Flightless Bird]

Loreta nicinoši nosprauslājās un bija pārliecināta, ka to dzirdēja arī aizejošais Aksels. Kā viņš var valdīt pār veselu dzimtu, ja nav spējīgs pat atbildēt uz pāris visai skaidri noformulētiem jautājumiem? Viņa viegli sarauca degunu. Nožēlojami.
Tad, izdzēsusi sejā jebkādas liecības par to, ka viņā varētu arī būt kādas emocijas, Loreta ielika savu roku vīra elkonī.
-Dārgais? Iesim? Viņa jautājoši paskatījās uz Konstantīnu, it kā gaidīdama atļauju.

Šo rakstu rediģēja Meitene Ar Rozīnīti: 08.07.2008 18:02

[Elony]

Konstantīns domīgi nolūkojās pakaļ Akselam.
Izrādīšanās un muļķošanās. Un bezgaumīga. Konstantīnam bija maz prieka no Annas pazemošanas vai Aksela runām. Lai nu kā, vismaz garlaicīgs vakars nebija.
"Jā, iesim, mana mīļā sieva." viņš pamāja ar galvu un pasmīnēja.
It kā Loretai jebkad būtu bijusi vajadzīga atļauja.
"Vismz pārbaudīsim, vai viņš runāja patiesību. Pienākumu esam veikuši un citādi nekas interesants te neliekas vairs gaidāms."
Pēc tam Konstantīns dodas uz izeju, kā rādās, ar sievu pie rokas.
Viņš ar galvu pamāj atvadas tiem, kas gadās ceļā un paskatās uz Vodevoju pāri.

[Miss Doherty]

Ja Kristilla kādam ļauj tikt tik tālu, kā līdz durvīm, tad tās izrādās aizslēgtas.

[Massacre]

Pamanījusi Vedovaju pāri dodoties prom, Kristilla norādīja, lai citi turpina doties pa gaiteni uz priekšu, pati gribot abus pavadīt. To, ka durvis būs ciet, viņa jau nojauta, taču, paspējot par to pārliecināties pirmajai, sieviete iekšēji nolamājās.
"Dārgie, Loreta un Konstantīn, lūdzu uzkavējieties vēl šeit. Kamīnzālē ir jauki un mīlīgi." nē, viņas acis nepavisam nepauda lūgumu, bet skaidru norādi, ka durvis ir ciet un izmisīgu lūgumu nedumpoties tagad šajā mirklī un doties uz kamīnzāli.
Tas, ko viņa teica tālāk bija teju vai sadzirdams:
"Varbūt pa to laiku atradīšu vismaz kādu, kurš atslēgs."

Šo rakstu rediģēja Massacre: 09.07.2008 00:04

[Flightless Bird]

Loreta viegli pavīpsnāja un klusēdama devās vīram līdzi uz durvīm, bet, kad viņi tur nokļuva, izrādījās, ka Kristilla viņus apteigusi. Loreta jau vēra vaļā muti, lai iebilstu, bet tad saklausīja Kristillas tik tikko sadzirdamo piebildi. Viņa domīgi paskatījās otrā vampīrē, tad uzsmaidīja vīram.
-Hm, varbūt mums patiešām vēl mazliet uzkavēties, Konstantīn. Galu galā vienmēr ir tik patīkami satikt vecos radus. Viņas uzacis ironiski sarucās. Un iepazīties ar jaunajiem...

[Elony]

Konstantīns mazliet samiedza acis, kad Kristilla viņus apturēja. Tomēr arī viņš sadzirdēja piezīmi.
Te tev nu bija tavi solījumi, Aksel.
Viņš dziļi ieelpoja un pagriezās pret sievu.
"Nezinu, cik ļoti man patiks pļāpat ar radiem, bet ja vēlies vēl uzkavēties, tad tevis dēļ to darīšu, mīļā sieva." viņš teica, acīm viltīgi mirdzot.
Izejas jau viņiem tāpat nebija. Akels likās nepastāvīgs un pat nelīdzsvarots, tomēr vēl raustijās uzsākt atklātu varas demonstrēšanu. Tātad jāšaubās vai tiešas briesmas dzīvībai draudēs. Vispārtīgākais būtu neļaut visma pārāk stipri iedarboties uz nerviem. Kā parasti jāsaglabā vēss prāts un ironisks skats uz dzīvi.
"Kristilla, esi tik laipna un pavadi mūs."
Viņš uzrunāja sievas n-tās pakāpes māsīcu. Ja jau viņa šādā veidā palūdza neiet laukā pa durvīm, būtu tikai pieklājīgi, ja viņa arī pavadītu līdz kamīnistabai.

[Massacre]

Kristilla abiem uzsmaidīja mēmā pateicībā.
"Protams, sekojiet lūdzu šurp."
viņa nekavējoties pavadīja Vedovaju pāri uz kamīnzāli, pa ceļam pārliecinoties, ka pārējie līdz tai arīdzen tikuši.

[Mattiass]

Kā pats pēdējais kamīnzālē ieradās Samuels, krietni pēc tam, kad Kristilla ar pārējiem tur bija nonākusi (ceļā neviens viņu nesatika). Uzmeklējis ar skatienu Vedovaju pāri un viegli izbrīnīts nokonstatējis, ka viņi vēl joprojām ir šeit, Samuels neuzkrītoši nolīda kādā tumšākā stūrī.

[Īvs]

Kad visi lēnprātīgi bija atstājuši telpu, Ītans negribīgi pievērsās sievai:
Vai sekosim radiem uz kamīntelpu vai dosimies mājās pēc vecāku parauga, zaķīt?
Balss tonis pauda, ka māja un tās palikušie viesi justos labvēlīgāk, ja arī otrs Vedovaju pāris tos atstātu. Ītans nevarēja zināt, ka galvenās izejas durvis ir slēgtas, turklāt viņa nostāja šajā jautājumā bija skaidra un nemainīga. Līdzjūtība vecajam Reinfeldam tika izrādīta, no šīs ligzdas bija jāpazūd pēc iespējas ašāk.

Nesagaidījis sievas piekrišanu, Ītans vadīja sievu ārpus zāles uz durvīm, kas vestu prom no kņadas.

[Darka]

Kādu laiku, ne kas vairāk kā garlaicība. Intrigas, vārdi, kurus viņa neizprata. Visi viens par otru labāki un tai pašā laikā zemāki par zemi. Klusa nopūta, pat dusmas par uzmanības trūkumu, bija apslāpētas. Viņa gribēja tik prom, tikt prom kopā ar Akselu.
Burvju nūjiņas mājiens vai vienkārša veiksme un spēles noteikumi mainījās. Kristilla tika atstāta, bet viņa, kā dārgums, spoža monēta ļaužu pilnā ielā, pamanīta un pacelta. Samantas roka liegi ieķērās Aksela rokā. Koķets acu skatiens pārslīdēja pār Estrellas seju - Un laikam tev bija taisnība tomēr viņš mani mīl vairāk par tevi.

[Miss Doherty]

Ītan, jūs jau prom? Axels iznāca no bibliotēkas ar Samantu zem rokas un apmierinātu smaidu sejā. Pakavējieties vēl mazliet, tik patīkama kompānija, vai ne? Asie zobi atņirgti smīnā, acis dega. You all really turn me on! Biju nodomājis sarīkot kādu nelielu orģiju, pasvinēt savu mazo jubileju - 350 ir visnotaļ atzīmējams cipars, tu piekrīti, Ītan? Stāvot un runājot ar Ītanu, otrs vecākais nama vampīrs, bija aplicis roku ap Samantas kaklu un tagad slidināja garo, bālo plaukstu aiz viņas kleitas, ar acīmredzamu tīksmi glāstot viņas kreiso krūti Meitenes, mūzika... Axels gluži acu priekšā redzēja lieliska pasākuma ainu - dārd tik skaļa un smaga mūzika, ka jebkuram cilvēkam pārplīstu bungādiņas, bet cilvēkiem, skaistām meitenēm un vēl skaistākiem puišiem, plīst ne tikai ausis, plīst āda, šķīst asinis, kliedzienus nemaz nedzird, bet ķermeņa notrīsēšana agonijā mirkli pirms tiek sasniegta kulminācija... Axels nesaprata, kāpēc daudziem vampīriem joprojām bija sekss. Viņi taču nebūtu apmeklējuši laulības konsultantu? Uzaicināsim arī tavus vecākus... Vidējais pirksts pavilka malā Samantas kleitas maliņu, atklājot asinssārtu krūšgalu.

Tikmēr Vācijas rads Kristofs jau bija ieņēmis vienu no krēsliem kamīntelpā. Aksels izturas drausmīgi. Man būs tik nepatīkami to ziņot jūsu Vācijas radiem, bet mēs ļoti satraucamies par šeit notiekošo, un kā redzu - tam ir vairāk kā iemesls. Neaizvācis drūmo izteiksmi no sejas, viņš turpināja lekt augstāk par savu pakaļu Nudien neiedomājama nekaunība, viņš taču tikai rada bardaku nevis kaut ko te vada!

[Elony]

Konstantīns apsēdināja sievu uz kāda no dīvāniņa un pats apsēdās viņai līdzās. Telpa bija padrūma viņa gaumei, bet ne jau viņš to bja iekārtojis.
Konstantīns dzirdēja ko saka vācietis, tāpēc pasmīnēja un ierunājās:
"Jā, bet tas ir mērķtiecīgs haoss..."
Aptvēris, ka atkal jaucas iekšā lietās, ko var dēvēt par politiku, viņš apklusa un sasķobīja lūpas.
Pēv tam Konstantīns apņēma sievu ap vidukli, bet ar otru roku paņema savā delnā Loretas smalkos pirkstus un tos rūpīgi pētija.

Viņš atcerējās kā tad, kad abi vēl bija jaunu... vampīri, mīlas kaisles pilni, viņš bija vēlējies šos pirkstus atveidot skulptūrā, radīt līdzīgu skaistumu un daili, kādu tagad turēja. Toreiz gan viņš to nemācēja un vispār nodarbojās ar citām lietām. Bet vēlāk? Nu jā, vēlāk jau pats pārstāja to vēlēties.
Kaut kādā ziņā tagad tas lika justies skumji.