Meet Your Master: Axels, [GM][BP][fantasy] Opcijas

[Miss Doherty]

Ir līdz nelabumam karsta diena, un sliktā ziņa - vasara tikai sākas. Bet kā pēdējā laikā nācis modē sacīt - who cares? [Aksels gan nekad nebija domājis, ka tieši angļi un šo suņu valoda tik ļoti šeit ievazāsies, bet kā kāds gudrs literārs varonis sacījis: "Dievs nogalina nediskriminējot. Tā pat vajadzētu darīt arī mums." Galu galā, starpība starp latviešiem, krieviem un angļiem nekāda lielā nav. Ja nu vienīgi pēdējie vairāk garšo pēc alkohola, bet tur vainīgs visticamāk viņu tūristu statuss.] Pa dienu viņš guļ. Tā pat kā lielākā daļa. Lielākā daļa no viņējiem.

Bet šodien viņš neguļ. Šī ir pavisam īpaša diena. Šī ir viņa dzimšanas diena. Vienīgās un īstās dzimšanas - pirms tam viņš tikai eksistēja, bet tas laiks pats izzudis no atmiņas. Ak jā - šī ir arī nāves diena. Cik lieliski, uz šādiem pretpoliem jau varētu noveli uzbūvēt! Un novelei tipiskas, tas ir, neparedzamas, arī taisās būt šīs dienas beigas. Kaut gan Aksels domā, ka zin. Viņi visi, vecie, gadsimtiem vecie, radiņi - viņi nekad nemainās. Un tā ir viņu problēma. Un tāpēc Aksels nemaz nepriecājas par viņu ierašanos. Bet to, kā beigsies novele, viņš zina. To viņš ir pārdomājis ilgi un pamatīgi.

***

Šī ir Džefa Reinfelda nāves pirmā gadadiena. Sērot par to ieradīsies visi tuvākie radi, savukārt pārējie nāks vienkārši izrādīt cieņu. Līdzko saule norietēs, uz grants piebraucamā ceļa atskanēs mašīnu riepu švīkstoņa, no smalkiem autiņiem ārā kāps grezni tērpti vampīri ar kapakmens cietām sejas izteiksmēm. Pa vienam vien viņi plūdīs uz atvērtajām divstāvu muižas durvīm, bet nevienu īpaši neinteresēs platās kāpnes, kas ved augšup. Pa daudz šaurākām viņi gribēs plūst lejup, pagraba stāvos, uz plašo svinību zāli. Jau zināms ceļš barokāli greznajā muižā.

Bet šonakt viss ir kaut kā savādāk. Jau pie durvīm ciemiņus sagaida puskaila jaunava un valšķīgu sejas izteiksmi vaicā pēc uzvārda.
- (..) Bērziņa kungs, es jau jums trešo reizi saku, šīs ir Reinfeldu ģimenes viesības! (..) Pa labi! -
Blondā koķete jūtas visnotaļ apvainota. Aksels jau brīdināja, ka viņa radiņi ir ar samaitātu humora izjūtu, bet vienkārši pagrūst malā - tas jau ir rupji! - Nekas, - viņa nodomā, - tālāk par svinību zāles uzgaidāmo telpu viņi netiks. -
Un ko domājies, viņai taisnība. Zāles durvis ir ciet. Ļoti neviesmīlīgi. Ja kāds iedomātos paraudzīt - nav aizslēgtas, un tomēr - cik rupjš žests. Gluži 21. gadsimta bez-stilā.

Tātad jā - spēle sākas ar jūsu ierašanos uz nāves gadadienas svinībām. Pie durvīm jums pajautā uzvārdu un gadījumā, ja neesat Reinfelds, uzstāj, ka iekšā tik nevarat. Kā jau Bērziņš pierādīja - visu var, vajag tikai gribēt. Bet smalkākas dvēseles šeit varētu arī aizkavēties.
Tiem, kas dzīvo muižā - PZ.

[Mattiass]

Samuels arī būtu ļāvis dāmām atbildēt, ja vien netiktu pieminēts viņa vārds.

— Tas ir tikai izteiciens, par to karali, — Samuels joprojām smīnēja, — tāpat kā iepriekšējais bija tikai pieklājība pret jauno klana vadoni, kurš tāds skaitās jau gadu, bet vēl ne reizi mums savu godu ieņemt šādu vietu klanā nav apliecinājis. Cerams, ka tikai līdz šim, jo nu ir radusies izdevība to izdarīt klātienē. Turklāt mēs izrādījām vecajam Džozefam pēdējo godu bez jebkādas atzinības, kaut arī no tavas puses — jo tu izlēmi nebūt klāt — tad jau arī tu vari tāpat. Tava atzinība var pagaidīt, un Džefa piemiņai tas ne drusciņas nekaitēs, tici man.

— Kas attiecas uz sasveicināšanos, — viņš vērsās pie pārējiem, — Ir tāda lieta kā elementāra pieklājība, un, ja jau Akselam ir dzimšanas diena, lai tad viņam arī tiek publisks sveiciens. Jūs tā nedomājat?

Tā nebija Aksela, bet gan tradīciju aizstāvēšana.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 20.06.2008 13:11

[Dvēselīte]

Sievietei atlika tikai piecelties, bilst vārdu un Anastāsija varēja atviegloti nopūsties. Senjora Anna... Viņa saudzīgi satvēra tās roku un pieliecās, lai it kā pieskartos ar lūpām pie abiem melnās dranas noslēptajiem vaigiem.
- Māt... - kas no viņas bija palicis pāri? Sagrauta, bēdu sagrauzta. Kā Aksels spēja noraudzīties uz to, kā pats iznīcina savu māti? Kā viņš to varēja?!
Un visa šī izturēšanās - viņi visi darīja pāri senjorai Annai, ja vien to vēl vispār bija iespējams izdarīt. - Piedodiet, - Anastāsija čukstēja, cieši aizmiegusi acis, lai savaldītos. - Nāciet, apsēdieties. Jums nav jāstāv kājās, - nekad, ne ar vienu viņa netika runājusi tik pazemīgi. Bet senjoras Annas skumjas likās strāvojam no viņas un pielīpam visam dzīvajam apkārt. Dzīvajam, jā... vampīri.
Vai skumjas spēj likt justies dzīvam? Var likt just?

[Elony]

Konstantīns nopūtās, bet pagāja uz priekšu.

"Man nav iebildumu izrādīt cieņu, Aksel. Taču ir daži apstākļi, kas liek izjust nedrošību. Ja vadonis ieslēdz viesus savā namā un nelaiž tos ārā, tas var mazināt gribēšanu izrādīt cieņu."
Viņš skatijās tieši uz Akselu, nepievēršot uzmanību izrādei ar divām sēru dāmām. Viņš nepieminēja puspliko peramo puiku un acīmredzamo savas ģimenes mocīšanu. Lai jau paliek. Tas Konstantīnam īpāsi nerūpēja.
Tikai drošība un dzīvība. Tomēr arī Samuela pārstātātīo frāzi par tikšanu galā noklusēja.
"Ja es un mana ģimene izrādīs tev cieņu, kas pienākas klana vadonim - vai mums tiks ļauts pamest šo namu kad vien vēlamies?" viņš tieši pajautāja.

[Flightless Bird]

Loreta visā šajā šarādē bija klusi noskatījusies, sēžot pie nomaļa galda, bet, kad Konstantīns, tā teikt, meta kārtis galdā, viņa piecēlās un lēni, bet noteikti, aizgāja līdz vīram un ieņēma vietu viņam blakus, tā izrādot savu piekrišanu un atbalstu.
Loreta centās uztvert Aksela skatienu.
-Patiesi, Aksel. Es gan šaubos, ka ieslēgšanas apstākli tu būsi palaidis garām, bet tieši tas varēru būt mazinājis viesu vēlmi apsveicināties. Un vai mūs vairs var saukt par viesiem, vai varbūt tagad par gūstekņiem? Visu laiku, kamēr viņa runāja, viņas tumši krāsotajās lūpās rotājās viegls, ironisks smīns. Viņa neko sev nespēja padarīt, šis viss vienkārši likās mazliet neticams un jocīgs, visa Aksela parāde ar melno lēdiju un puskailo jaunekli.

[Darka]

Izklaidīgi pirkstos tika virpināta glāze, tik vēsa, tik smaga, tik skaista [?] Jeb kurā gadījumā tā noteikti bija daudz vērtīgāka par tiem stikla izstrādājumiem, kas atradās viņas vecāku mājā un rūpīgi glabāti aiz zelta atslēdziņas. Vecāki... Skumja nopūta, bet ne skumjas sajūtas. Lai cik dīvaini tas būtu, lai cik nepieņemama sākumā likās iešana pret straumi, pret laiku, ne reizi viņa nebija apstājusies, lai aizdomātos par iepriekšējo dzīvi, kas te pat atspīdēja ritošās saules staros. Gluži pretēji, katru dienu [tas ir, vakaru] meitene atmodās ar patīkamu tauriņu deju vēderā, smaidu uz lūpām un asins saldo garšu uz pašu mēles galiņu. Nemīlēt šo pasauli - grēks, Mīlēt nāvi - atdošanās mūžībai.
Līdz ar Aksela parādīšanos Samantas rokā iecirtās kaut kas ass. Sāpēja. Estrellas negaidītā rīcība teju izsita no Samantas rokām glāzi un sejā uz mirkli ienesa kroplīga Bembija izskatu. Mēlīte tika iespiesta starp zobiem, seju pārņēma ledaina izteiksme, bija jāpārvar sāpes, janorij spiedziens, kas tika slāpēts aiz sārtajām lūpām. Mirklī, kad Aksels devās pie krēsla, meitene vēlējās pasmaidīt, vēlējās piemiegt ar savām mirdzošajām acīm, bet vienkārši nespēja. Vēl mirklis un centās izraut roku no Estrellas nagu skavām zinādama, ka retas nav uz ilgu laiku.
Savā mazajā pasaulītē, kur vienīgā problēma bija sāpes rokā, viņa pilnīgi ignorēja sarunas, kas notika starp Akselu un viņa radiem. Lielo vīru cīņas, kurās uzvarētājs bija noteikts vēl pirms spēles sākuma, vēl pirms kāds vispār ierosināja izzagt no plauktiem alvas zaldātiņus. Meitene vienkārši stāvēja līdzās Estrellai ar tukšu glāzi rokā un daudziem noklusētiem, bet īpaši rupjiem vārdiem, kurus veltīja izbijušajai dejotājai.

[Miss Doherty]

Aksels smējās. Ja nekaitēs, tad nekaitēs. Es paļaujos uz tavu spriedumu, mans gudrais Aleksandr. Pagriezies pret Kristillu, kas bija veikli nolīdusi stūrī, viņš pastiepa roku, izrādot vēlmi pēc viņas sev līdzās. Nu vienkārši - te tāda skaista pāru spēle, tāpēc nekautrējies, mīļā, visi jau zina, ka tu esi dzimtas nodevēja.

Ieslēgt!? Jūs? Sevi kopā ar jums? Es jūs mīlu bezgalīgi, bet neapvainojieties - ne tik ļoti, lai vēlētos nekad nelaist prom. Un teatrālo uzspēlētību, kuru Aksels reizēm tā mīlēja, nomainīja līķa cieta nopietnība.


Atraitnes skatiens kavējās pie Džefa portreta un Annas roka sameklēja Anastāsijas plaukstu, lai to vārgi saspiestu. Tev būs man jāpiedod...

[Mattiass]

Tātad izlaidīs tajā brīdī, kad uzskatīs par nepieciešamu. Tāda savdabīga varas izrādīšana, nodomāja Samuels. Taisnību sakot, ko tādu viņš jau gaidīja. Sejas izteiksmei nemainoties, joprojām viegli smīnēdams (tomēr vēsais miers daļēji bija atkāpies viegla iekšējā saspringuma priekšā, kas iespējams, padarīja to pašu smīnu arvien vieglāku un vieglāku, kamēr pārgāja smaidā ar lūpu kaktiņiem) viņš paraudzījās uz Kristillu. Dzimtas nodevēja? Hmm. Varbūt tā varētu teikt. Bet salīdzinājumā ar sīkajām šmaucelēm viņai arī bija zināma klase. Gandrīz vai žēl, ka uzķērās uz Aksela āķa. Domās nolamājies par visu šo teātri, kuru viņš labprāt ar visiem uzspridzinātu un tad ietu pagulēt, viņš atkal pievērsās priekšā notiekošajam. Īpaši viņa mātei un tās dubultniecei. Saprast nekā nevarēja, bet bija interesanti.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 26.06.2008 23:19

[Massacre]

Kristilla, stāvot netālu no Aksela, droši un smaidot, pienāca viņam klāt un ielika savu plaukstu viņa aicinoši pastieptajā, nostājoties cieši blakām. Sievietes skatiens mierīgi aplūkoja visu zālē notiekošo no tādas kā distances, viņai neko nekomentējot, bet tikai vērojot. Pat domāt šobrīd Kristilla bija sev aizliegusi. Galu galā to, ka viņa ir Aksela viena no mīļākajām, zināja visi un jau sen, lai par to nevajadzētu uztraukties.

[Dvēselīte]

- Par ko? - māt? Var jau būt, ka viņa nespēja skaidri padomāt, bet tikpat labi bija iespējams, ka viņa to nemaz negribēja darīt. Domāt vienmēr ir nepatīkami, jo agri vai vēlu tas noved pie skaidrības, kas gandrīz vienmēr sāp. Sāp apmēram tikpat ļoti, kā redzēt brāli kopā ar citām sievietēm.
Reizēm Anastāsija nesaprata pati sevi un zināmu iemeslu dēļ arī necentās to darīt. Tas būtu neiedomājami, atzīties savās vēlmēs, atzīt, ka vienmēr ir gribējusi to, kam pretojusies vairākus gadsimtus.
Tu melo Aksel. Tu jau atkal melo.Tu nekad neesi laidis prom mani un es nekad neesmu varējusi aiziet. Sieviete pavērās senjorā Annā. Kāpēc viņa to visu pacieta? Tas bija viņas dēls, viņas asinis un gandrīz vai viņas miesa. Kāpēc viņa pieļāva, ka Aksels tā rīkojas? Kaut kur klusa balss teica, ka tā ir padošanās, bet Anastāsija tam negribēja ticēt. Senjora Anna nekad nepadevās. Nekad.

[Elony]

Konstantns saglabāja mierīgu sejas izteiksmi, lai gan mierīga nejutās. Nepavisam.
Akesls jutās kā karalis, spēlēja prāta spēlītes. Lai, Konstantīnam tas bija vienalga, lai Akesls izklaidējas uz nejēgu. Bet tikai lai noskaidrojas šī viena lieta... viņš vairs nespēja intrigu spēlītes. Tagad viņš rīkojās tiešāk un vienkāršāk.
"Visudārgo klana vadoni Aksel," viņš uzmanīgi turpināja runāt.
"Tu ļoti labi zini, ka neizteikties tieši un precīzi - tas nozīmē radīt nevajadzīgus pārpratumus un problēmas. Es tāpēc jautāju vēlreiz, vai tad ja es un mani piederīgie izrādīs tev cieņu, kas pienākas klana vadonim, vai mums tiks ļauts uzreiz doties prom no šī nama, ja mēs to vēlēsimies? "
Konstantīns cerēja, ka šoreiz Aksels nevarēs izvairīties no tiešas atbildes.

[Miss Doherty]

Aksels pielieca galvu, lai neapzināti paslēptu neķītro smaidu, kas izplūda pār viņa sausajām lūpām. Konstantīn, tu taču esi mazs, pretīgs tārpelis - glumjš pēc velna! Vampīrs šņāca caur zobiem tā, ka, ja viņam būtu asinis mutē, tās šķiestos uz visām pusēm. Es teicu - Reinfeldu dzīres, Reinfeldu! Viņi vienmēr ir pratuši ievērot savu vietu! Kā Anastāsija, kā Anna. Bet mazie tārpeļi Vedovaji, sasūkušies mūsu asinis, ir tik viltīgi, tik izmanīgi, tik neciešami kā tārpi serdē! Pļuk! ar tādiem! Viņš izteiksmīgi uzmina kaut kam neredzamam uz zemes. Nu kurš muļķis viņus te ielaida? Bet viņš nemaz neizskatījās nikns, ka viņa attālākie radiņi šeit arī atrodas. Konstantīn, Konstantīn, Konstantīn... Aksels beidza trīt savu roku gar Kristillas gurniem un atlaida sievieti, lai paietos pretī savam ietiepīgajam radiniekam. Pajautā jebkuram no šeit esošajiem, pajautā, vei es tiešām esmu tāds briesmonis, par kādu tu centies mani pataisīt! Ieslodzīt, nelaist ārā, izrādīt cieņu, uzreiz aiziet,piederīgie, nepiederošie! Beidzamos vārdus viņš bēra kā pupas, kas atsitās pret grīdu ar izsmējīgu troksni. Par ko tu mani uzskati, Konstantīn? Vaibsti savilkās arvien nopietnāki. Vai tu mani apvaino jūsu sagūstīšanā? Neticīgi izsmējīgs šņāciens. Pajautā, tiešām pajautā mister Vedovaj - kuru es no šeit dzīvojošajiem jebkad esmu sagūstījis!

[Elony]

Konstantīns palika bālāks. Cik nu vampīram tas iespējams.
Viņš vairs neizskatījās mierīgs, ne dusmīgs, ne nobijies, bet uztraukts noteikti.
"Nu ko, redzu, ka dažās lietās, tu Aksel, esi visai līdzīgs Džefam. Attieksmē pret tiem, tiem, kas nenēsā šo uzvārdu. Tiesa, viņā bija galantums paturēt savu.... savus uzskatus pie sevis"
Konstantīns centās nomierināties. Apvainojumi un ņirgāšanās. Patiesībā to jau varēja gaidīt. Vajadzēja koncentrēties uz galveno.
"Bet uz manu jautājumu atbildēts netika. Un kā spriežu, atbildēts netiks. Es nejautāšu, ko tu turi via neturi gūstā, bet ļaušu, lai tad citi spriež par to, kāds tu vadonis nu būsi, godātais Aksel."
Konsatnīns nolieca galvu Aksela priekšā, bet tagad raudzijās uz klana galvu ar ironiju.
Patiesībā Konstantīna domāja, ka viņi ir iekūlušies pamatīgos m.... teiksim labāk, pamatīgā tintē.

[Margo]

Viena liela un laimīga ģimene. Vampīram ģimenes būšana, šķita, nozīmēja daudz vairāk nekā cilvēkam. Vampīram – tādam neiejūtīgam, asinskāram radījumam. Bez sirds - tiešā vai pārnestā nozīmē? Anastāsija bija ģimenes daļa, Anna bija ģimenes daļa. Un , sasodīts, arī Kristella bija ģimenes daļa! Pat Vedovaji un visi citi attālie asinssūcēji – viņi piederēja ģimenei. Un Arsēns, viens no Aksela pirmdzimtajiem? Viņš, kas Allaž bija soli aiz Aksela, tuvāk kā jebkurš cits no klātesošajiem radagabaliem, viņš faktiski nebija nekas. Ne rads, pat ne īsti draugs.

Arsēns ar riebumu noskatījās, kā Aksela roka lēni slīd pār Kristellas gurniem. Pirksti lēni savilkās dūrēs, taču sejā nepakustējās ne vaibsts. Iekšā viss vārījās. M.aita! Arsēns domās nošņāca, lēni novērsies. Nē, viņam nebija nekādu iebildumu pret Kristellu. Viņa bija izskatīga, eleganta, izaicinoša un, jā, iekārojama. Ja viņa nestāvētu tur ar tādu uzvarētājas smaidu sejā, viņa stalti nestāvētu Akselam blakus kā viņa kompanjons, Arsēns patiesi būtu, gatavs nevis apgriezt viņai sprandu, bet kā bruņinieks cīnīties par viņas daili, par viņas augumu, par viņu pašu. Ja to varēja nosaukt par greizsirdību, tad, jā – Arsēns patiesi bija greizsirdīgs. Kristella bija ieņēmusi vietu līdzās Akselam. Ne soli zemāk. Tobrīd viņa bija vienlīdzīga.

Viņš pavērās uz Anastāsiju. Viņa joprojām stāvēja visam pāri, viņa pacieta Aksela izturēšanos, pacieta izsmieklu un pacieta viņu pašu. Viņa bija stipra, viņa spēja pastāvēt par sevi. Viņai bija mugurkauls, kura Arsēnam trūka, lai izlietos taisnāk un atgūtu cieņu. Anastāsija bija dzelzs lēdija, bet Arsēns bija tikai plastilīna pikucis, ar ko Akselam, kā mazam bērnam patika rotaļāties. Arsēns vēlējās palūkoties uz sinjoru Annu, taču nespēja. Viņš baidījās, ka, atkal ieskatoties viņas acīs, sajutīs šaubas.

Tik cieši Arsēns bija ieķēries cerībā, ka tomēr viņš stāvēja pareizajā pusē. Pareizs vai nepareizs. Prātā vārdi izskanēja tik smieklīgi un kropli. Nē – šoreiz tas viss nebija tik vienkārši. Nebija nedz labā, nedz ļaunā kā banālā šausmu filmā. Šeit visi bija vienādi, tikai katrs cīnījās par savu taisnību. Arsēns novērsās. Viss būtu daudz vienkāršāk, ja viņš zinātu, kur slēpjas viņa patiesība.

[Miss Doherty]

Acis savilkās šaurās spraugās, bet kad Konstantīns bija beidzis runāt, uz lūpām izstiepās kaķiski apmierināts smaids Uz manējo arī nē. Bet tu jautāji pirmais Un - jā, jā, jā JĀ... tu varēsi iet prom tiklīdz visas darīšanas būs nokārtotas. Tiklīdz būsi izrādījis pienācīgu cieņu, kā tev patīk teikt, Konstantīn Vedovaj. Un tas bija kompliments, muļķi.

Kristofs tikmēr stāvēja sastindzis un viņa glumā seja bija uz mirkli atslābusi no gandrīz nepanesamās drūmuma izteiksmes, un pašlaik viņš izskatījās vienkārši glups - pārsteigts un kaut ko apsvērdams.

Vienkārši blenzdama stāvēja arī Estrella, saraudamies pie vārdiem, par Vedovaju atrašanos šeit. Es teicu, ka būs slikti. Tas tika iešņākts Samantai ausī ar tādu dramatismu it kā viņa pie tā būtu vainojama.

Par visu, mans bērns. Par visu. Cimdotā roka pārbrauca portreta malai, un sinjora Anna, turoties pie Anastāsijas elkoņa, visbeidzot pievērsa uzmanību Akselam. Kluss vaids izlauzās no vecās un nemirstīgajam jocīgi novecojušās mutes un pirksti stingrāk ieķērās meitas elkonī. Ko viņš uzvilcis!

Aksels apgriezās, bet paspēris vien divus soļus, apgriezās Bet es nesaprotu - kāpēc tādi jautājumi? Kāpēc tāda neuzticība?

Šo rakstu rediģēja Kī Kī: 03.07.2008 17:58

[Darka]

Pirkstu gali slīdēja pār vietu, kur vēl nesen bija cirtušies Estrellas nagi. Tagad vien niecīgas skrambas, kas jau drīz grasījās nozust. Skatiens pavadīja Akselu, pakrūtē iemetās neliels greizsirdības stars, kad tas tikko bija uzrunājis Kristillu un paaicinājis pie sevis. Ar ko gan viņa labāka par mani?
Pie auss atskanēja kāds šņācies, ko saprāts atsacījās uzreiz izprast.
-Ai, apklusti, viņš nav nemaz tik dusmīgs, Kā varēju es cerēt. Toties Samanta gan bija pamanījusies palikt dusmīgāka, teju vai viņas te nebūtu, tukšs gaiss, visa uzmanība vien Kristillai un pārējiem, kuri nebūt viņu nemīl tā kā Samanta, kuri nav viņa dēļ gatavi uz pašu dārgāko. Noliekt galvu, kad tā neliecās.

[Dvēselīte]

- Varbūt nemaz nav laba doma, ka jūs paliekat šeit? Māt, jūs labāk negribētu doties uz saviem apartamentiem? - jā, viņa bija gatava piedāvāt visu, lai tiktu no šejienes prom! Tālāk prom no mīļajiem radiem un Aksela radītā teātrīša, kurā viņš visus raustīja aiz savam aukliņām un tie, kā vecas, dumjas koka lelles, lēkāja līdzi daudz nepretojoties.
Anastasija tikai attāli spēja iedomāties,kā šobrīd varēja justies senjora Anna. Droši vien, kā cilvēks, kuram apkārt brūk vēl pēdējās, kādreiz stiprās pils, drupas. Mirušā vīra pirmajā atceres gadadienā dēls, kurš tēvu nogalinājis, ir uzvilcis viņa iecienītākās drēbes un tagad izturās tā, it kā viņam piederētu katrs sasodītais centimetrs, ko viņš aizņem. It kā viņam piederētu visi cilvēki, kas atradās šajā telpā. It kā piederētu viss, kam vien pārslīd skatiens.

Jau labu laiku Anastasija pati jutās ne visai stabila uz savām kājām, bet viņa turējās mātes dēļ. Vienmēr ir spēks, ja tev ir jābūt stipram kāda cita dēļ. Bet visam bija savas robežas, pilnīgi visam, un jo sevišķi cilvēka, vai vampīra, izturībai.
Aši paskatījusies apkārt, viņa samanīja, ka krēsls, kurš bija paredzēts mātei, atradās pārāk tālu, lai viņa līdz tam aizietu, bet vienīgais tuvumā esošais vampīrs bija Aksela pakaļskrējējs. Reizēm, kad tev nav nekā cita pie kā ķerties, tad stiprinies ar ienaidnieku dēmoniem.
- Atnes krēslu uz šejieni, - nedaudzie vārdi bija klusi, bet tas noteikti neapslāpēja pavēlniecisko intonāciju, kādā tie tika izteikti. Viņa nemaz nerēķinājās ar iespēju, ka puišelis varētu nepaklausīt, jo, tā pat kā viņai nebija izvēles būt vai nebūt šeit, tā viņam nebija izvēles - paklausīt vai nepaklausīt. Anastasija vienmēr bija izmanojusi visu, kas piederēja brālim. Vai tās būtu viņa tiesības, viņa mantas, vai viņa cilvēki. Kas ir mans, ir arī tavs. Un, kas ir tavs, vienmēr būs mans. Bet pat tas nemainīja nicinājumu ar kādu viņa vērsās pie salīdzinoši glītā un puskailā zēna.
Var jau būt, ka viņi visi bija vienā katlā, bet tas nebija par iemeslu padoties. Viņa trīs gadsimtus bija cīnījusies un darīs to vēl trīsreiz tikpat, ja vajadzēs. Pat, ja tāpēc vajadzēs likt kādam ciest, par, ja tādēļ kāds mirs. Dzīvojot ilgi, vampīriem nepaliek nekas cits, kā egocentrisms, un savtība ir vienīgā cilvēciskā emocija, kas viņos saglabājas mūžīgi. Un tas ir arī vienīgais dzinulis, kas liek iet uz priekšu un nesajukt prātā.

[Massacre]

OOC: Margo - manas varones vārds nav Kristella, bet Kristilla.

Sieviete stāvēja kā stāvējusi un vēroja Aksela darbības, vārdus un citu atbildes, pēc tam, kad viņš bija pametis viņas sānus, ar nopietnu sejas izteiksmi, kura īstenībā neizteica neko. Viss šeit notiuekošais labi parādīja un izteica gados krājušās intrigas, klusēšanas un neapmierinātības jūtas. Un viss tas tgad nāca ārā un atspoguļojās gandrīz katrā sejas izteiksmē. Īstenībā tas pat izskatījās nožēlojami, ka tik varena dzimta ir nonākusi līdz kaut kam tādam un pat palika nedaudz žēl, jo pilnīgi šķita, ka viss tūlīt sabirzīs putekļos tā it kā nekas nekad nebūtu bijis. Šī sajūta noteikti nebija no tām iepriecinošākajām. Kristilla cerēja, ka viss izvērtīsies labāk, nekā viņai pašlaik izskatījās. Daudz labāk.

[Margo]

OOC: Atvainojos. Labošos.

Nē.Katram sunim tikai viens saimnieks! Arsēns klusi atbildēja, atkal pavērdamies uz Anastāsiju. Sejā bija manāms viegls smīns. Iespējams nepārliecinošs. Viņš cerēja, ka teiktais bija izklausījies pietiekami pārliecinoši un reizē pietiekami izaicinoši, lai gan viņam tas bija sauss fakts. Viņš bija Aksela radīts, tātad Aksela paspārnē viņam bija arī jāpaliek. Melot sev bija vieglāk, kā sevī sameklēt drosmi, lai nostātos uz kājām un paceltu galvu, nevis citu priekšā rāpotu uz ceļiem.

[Dvēselīte]

Anastāsija acis samiedzās, bet balss joprojām bija mierīga.
- Vai tu tiešam gribi, lai mēs ejam visu garo ceļu? - kuru rezultāta tev, iespējams, sāpēs. Viņa absolūti nebija noskaņota sākt strīdu šobrīd, vēl jo vairāk viņai nebija vēlēšanās šo atteikumu vēlāk pieminēt. - Esmu pilnīgi pārliecināta, ka arī tavs saimnieks vēlētos, lai senjorai Annai tiktu izrādīta visa pienākošās cieņa un iespējamā palīdzība. Vai arī tu gribi teikt, ka es kļūdos? - viņa necentās ar skatienu izkausēt kailajā tosā caurumu vai likt acīm izsprāgt no pieres. Puisis bija izaicinošs, bet šoreiz nevietā un Anastāsija to prata likt saprast ar atklātu un vienkāršu skatienu.

[Flightless Bird]

Kad Aksels klaji nicinošā veidā izklāstīja savas burvīgās metaforas par viņas vīru un pašu Loretu, dusmas sievietē uzmutuļoja ar īpašu sparu. Pie velna, ko gan viņš no sevis iedomājas? Loretas prātā noformulējās bezjēdzīgs jautājums Ko nozīmē uzvārdi, ja manī un manos bērnos rit tās pašas nolādētās Rainfeldu asinis, kas tevī, Aksel?
Ārēji nepierastais niknums tomēr izpaudās vien tik daudz kā viegli samiegušās acis, ciešs skatiens un mazliet pasliets zods. Dusmas jau palēnām atšķaidīja nicinājums par tādiem prastiem izlēcieniem.
-Kādas tev, Aksel, īsti darīšanas ir ar mums kārtojamas? Loreta pati nobrīnījās par to, cik mierīgi skan viņas balss - tikai par pustoni zemāka, cenšoties savaldīties. Cik noprotu šis ir cieņas izrādīšanas pasākums Džozefam Rainfeldam. Viņa mazliet piepieca galvu uz vienu pusi, izrādot tādu kā interesi.