Meet Your Master: Axels, [GM][BP][fantasy] Opcijas Sekot šim pavedienam Nosūtīt šo pavedienu pa e-pastu Drukāt šo pavedienu Lejupielādēt šo pavedienu Parakstīt šo forumu Skata režīmi Pārslēgt uz: Struktūrskats Pārslēgt uz: Parastais Lineārais+

[Miss Doherty]

Ir līdz nelabumam karsta diena, un sliktā ziņa - vasara tikai sākas. Bet kā pēdējā laikā nācis modē sacīt - who cares? [Aksels gan nekad nebija domājis, ka tieši angļi un šo suņu valoda tik ļoti šeit ievazāsies, bet kā kāds gudrs literārs varonis sacījis: "Dievs nogalina nediskriminējot. Tā pat vajadzētu darīt arī mums." Galu galā, starpība starp latviešiem, krieviem un angļiem nekāda lielā nav. Ja nu vienīgi pēdējie vairāk garšo pēc alkohola, bet tur vainīgs visticamāk viņu tūristu statuss.] Pa dienu viņš guļ. Tā pat kā lielākā daļa. Lielākā daļa no viņējiem.

Bet šodien viņš neguļ. Šī ir pavisam īpaša diena. Šī ir viņa dzimšanas diena. Vienīgās un īstās dzimšanas - pirms tam viņš tikai eksistēja, bet tas laiks pats izzudis no atmiņas. Ak jā - šī ir arī nāves diena. Cik lieliski, uz šādiem pretpoliem jau varētu noveli uzbūvēt! Un novelei tipiskas, tas ir, neparedzamas, arī taisās būt šīs dienas beigas. Kaut gan Aksels domā, ka zin. Viņi visi, vecie, gadsimtiem vecie, radiņi - viņi nekad nemainās. Un tā ir viņu problēma. Un tāpēc Aksels nemaz nepriecājas par viņu ierašanos. Bet to, kā beigsies novele, viņš zina. To viņš ir pārdomājis ilgi un pamatīgi.

***

Šī ir Džefa Reinfelda nāves pirmā gadadiena. Sērot par to ieradīsies visi tuvākie radi, savukārt pārējie nāks vienkārši izrādīt cieņu. Līdzko saule norietēs, uz grants piebraucamā ceļa atskanēs mašīnu riepu švīkstoņa, no smalkiem autiņiem ārā kāps grezni tērpti vampīri ar kapakmens cietām sejas izteiksmēm. Pa vienam vien viņi plūdīs uz atvērtajām divstāvu muižas durvīm, bet nevienu īpaši neinteresēs platās kāpnes, kas ved augšup. Pa daudz šaurākām viņi gribēs plūst lejup, pagraba stāvos, uz plašo svinību zāli. Jau zināms ceļš barokāli greznajā muižā.

Bet šonakt viss ir kaut kā savādāk. Jau pie durvīm ciemiņus sagaida puskaila jaunava un valšķīgu sejas izteiksmi vaicā pēc uzvārda.
- (..) Bērziņa kungs, es jau jums trešo reizi saku, šīs ir Reinfeldu ģimenes viesības! (..) Pa labi! -
Blondā koķete jūtas visnotaļ apvainota. Aksels jau brīdināja, ka viņa radiņi ir ar samaitātu humora izjūtu, bet vienkārši pagrūst malā - tas jau ir rupji! - Nekas, - viņa nodomā, - tālāk par svinību zāles uzgaidāmo telpu viņi netiks. -
Un ko domājies, viņai taisnība. Zāles durvis ir ciet. Ļoti neviesmīlīgi. Ja kāds iedomātos paraudzīt - nav aizslēgtas, un tomēr - cik rupjš žests. Gluži 21. gadsimta bez-stilā.

Tātad jā - spēle sākas ar jūsu ierašanos uz nāves gadadienas svinībām. Pie durvīm jums pajautā uzvārdu un gadījumā, ja neesat Reinfelds, uzstāj, ka iekšā tik nevarat. Kā jau Bērziņš pierādīja - visu var, vajag tikai gribēt. Bet smalkākas dvēseles šeit varētu arī aizkavēties.
Tiem, kas dzīvo muižā - PZ.

[Īvs]

Ļaujot sevi iesaistīt sarunās ar Reinfeldu Kristofu, Ītans, cenšoties rast par sevi labu iespaidu, atbildēja:
Paldies par apvaicāšanos. Vakars, bez šaubām, būs pārstei...
Brīdī, kad Ītans vēlējās pateikt, kāds tad, pēc viņa domām, būs vakars, zālē cēlmanīgi ieradās Axels ar savu pavadošo kavalēriju. Ītans pārsteigumā ieelsās, taču īpaši tam nācās savas uzacis pasliet par sprīdi augstāk mirklī, kad tika ieraudzīts puskailais vampīrs. Lietas ar identiskajām kleitām un piemiņas fotogrāfiju tika pamanītas vēlāk, pakāpeniski visu prātā pārcilājot.
Tāds vampīrs, tāds vampīrs. Vampīrs uz goda.

Visā laika posmā, kad Axels pamazām iekārtojās zālē (un kad tika iekārtoti arī citi), Ītans saglabāja savu mūžam neizdibināmo sejas izteiksmi. Tā mainījās vienu vienīgu reizi — redzot, kā puskailo vampīru pārsteigumiem bagātais Axels novelk lejā, sev pie sāniem. Axela balss lika nodrebēt, tas bija pat patīkami, dzirdēt tik valdzinoši pārdomātus vārdus no viņa mutes. Šie visi izlēcieni bija teātra cienīgas ainas. Un teātrim, kā zināms, neiztikt bez cēlieniem. Šis bija pirmais. Vedovajs pēc iespējas drīzāk cerēja sagaidīt nākošo, un šīs cerības jau vien apstiprinājās ar tēva pārspīlēti brīdinošo paziņojumu.

Ītans mēmi atvadījās no Kristofa, lai burtiski nemanāmi aizslīdētu līdz savai sievai. Ne par ko negribējās sacelt lieku troksni, šī vēlme, protams, bija saistīta ar faktu, ka zālē atradās Axels. Blakus sievai, kā vienmēr, varēja sajusties drošāk. Viņš, uzmetis asu, neko neizsakošu skatienu sievai, pamāja, dodot zīmi, ka piekrīt viņas viedoklim. Tad tas čukstus, teju Konstantīnam ausī, sacīja:
Tas ir absurds. Axels ir gluži ekscentrisks vampīrs, viņam pienākas šādi izlekt — pārspīlēti un... slavējami.
Tēva uzruna, kas tika veltīta Axelam, lika Ītanam teju vai nodrebēt. Prātā viņš atļāvās gan kliegt uz Konstantīnu, gan piekaut (pa cilvēku manierei) to.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 17.06.2008 21:22

[Dvēselīte]

Viņa ar skatienu centās sameklēt dēla pieminēto Alisi, bet vai nu jūklis un cilvēku bija pārāk daudz, vai arī miglainās un neskaidrās redzes dēļ, viņa to nespēja saskatīt. Priekšā bija viena vienīga gaiši dūmakaina migla, kas arvien vairāk sūcās iekšā galvā, bremzējot un stādinot mazos zobratiņus.
Bet varat man ticēt, ka jebkurš mierinājums un migla tika kā ar roku aizslaucīta, kad zāles gaisā atskanēja Aksela balss. Tā joprojām skanēja tā, kā viņš vēlējās, joprojām bija tikpat kaprīza un joprojām tā uz Anastāsiju atstāja to pašu savalgojošo iespaidu. Lai piedod viņai Semjuela roka, kuru tagad kā dzelzs spīlēs bija satvēruši mātes pirksti.
Kāpēc viņa, nolādēts, vienmēr bija tik vāja, kad viņš bija tuvumā? Kāpēc tieši tad, kad pārliecību un drosmi vajadzēja visvairāk, tās viņu atstāja? Viņa ienīda veidu, kādā Aksels to uzrunāja un balsi, kādā skanēja viņas vārds, un muti, kas to izteica, bet neko nespēja izdarīt. Pilnīgi neko.
Ak, tad Reinfeldu sasveicināšanas, saki?
- Esmu pilnīgi pārliecināta, ka visi Reinfeldi ļoti labi atcerās, kāda ir sasveicināšanās - absolūti bez ironijas, kādu viņa būtu gribējusi dzirdam pati savā balsī, tikai līgans un mierīgs plūdums. Ja vien viņa patiešām būtu tik mierīga.
Pa pusei pagriezusi galvu uz Semjuela pusi, viņa izlikās raugāmies viesos.
- Dēls, ja es sāku darīt ko nepiedodami necienīgu, es lūdzu, apturi mani par katru cenu, - tas bija kluss un dedzīgs čuksts. Un ne par velti - Anastāsija zināja, ka viņas spēkos var nebūt pretoties mūžīgi.

[Miss Doherty]

Aksels klusēja, viegli saraucis uzacis, šķiet, jūtoties apmulsis, par to, kāda ir viņu radinieku izturēšanās - klusa sačukstēšanās, stinga stāvēšana, greizas sejas izteiksmes... Skatiens uzmeklēja Samantu un Estrellu, kura joprojām centās izspiest acis no dobumiem. Vai es kaut ko esmu palaidis garām? Balss skanēja mierīgi un gluži tā pat kā Anastāsijai bez ironijas.

Tikmēr melnā tērptā lēdija pie Džosefa portreta sazvārojās un Axela skatiens momentā pievērsās viņai. Pavilcis Arsēnu aiz matiem sev tuvāk, viņš iečukstēja ausī Dabū krēslu un apsēdini viņu man blakus. Uz mazu sekundīti viņa uzmanību piesaistīja sīka asins pilīte uz Arsēna vaiga, bet tiklīdz tā bija nolaizīta, viņš atkal pievērsās viesiem.

Es jautāju - ko.es.esmu.palaidis.garām? Šķiet viņš gaidīja, ka kāds atbildēs, bet, cik muļķīgs cilvēku paradums saglabājies - kamēr neprasīsi nevienam konkrēti, neviens nerunās. Truši! Aleksandr?? Ītan Vedovaj? Pirmo vārdu viņam vienkārši patika izrunāt, bet otrais jau skanēja mazliet pārsteigti. Tas būs sliktāk, kā es domāju.

[Massacre]

Kristilla šo absolūti nepierasto, bet iespējams gaidīto, notikumu virzienu noklausījās aiz zāles durvīm, nespēdama saņemties ieiet zālē, taču brīdī, kad tas likās pietiekami piemērots viņa klusi tajā ieslīdēja un ar šķietami augstpratīgu skatienu novērtēja apkārtesošos, turklāt vēl veltīdama smīnu par notiekošo, Akselam pat uzsmaidīdama.
"Tu esi palaidis garām tostu Džefa piemiņai un dažas radinieku atkalredzēšanās sarunas." Kristilla vienkārši secināja iepriekš notikušo,ļaudama mierīgajam un ne pārāk skaļajam balss tembram izskanēt Aksela virzienā, izlaižot to, ko īsos vārdos paskaidrot nevarēja un, kas šobrīd likās mazsvarīgs.

[Mattiass]

Anastāsijas dzelžainajam tvērienam atsaucās arī Samuela plauksta. Viņš nebija īpaši noskaņots ļaut savai mātei pārāk saspiest viņa plaukstu, kas tuvākajā laikā vēl dīvainā kārtā varēja noderēt, tādēļ arī Samuels par atbildi tvērienu padarīja stingrāku. Tik stingru, ka saspiest nevarēja neviena no viņiem plaukstu, un to jau varēja uzskatīt par sava veida atbildi. Lai viss būtu vēl skaidrāks, viņš klusu atčukstēja (pie tam lūpas gandrīz nekustējās — uz tām tagad rotājās Samuela ierastais smīniņš):
— Bez šaubām. Ja vien būšu klāt un to spēšu.

[Īvs]

Ītans, krietni vien šaubīdamies par to, vai dzirdējis izskanām savu vārdu no Axela mutes, pagrieza galvu uz tā pusi, atstājot iztraucēto sarunu pusmastā. Viņam šā vai tā saruna ar tēvu šķita esam bezjēdzīga, turklāt pēc svarīguma Axela sacītais vienmēr būs respektablāks. Atbildēt gan drosmes nepietika, taču situāciju izglāba kāda no Reinfeldiem, kas, jāatzīst, arī bija palaidusi garām pašas pieminēto. Ja ne viņa, tad uzrunātais Aleksandrs, jācer, būtu ietērpis kā atvainošanās gājienu vārdos. Ne Ītans, ne viņš pats. Un bija jāizbeidz vienreiz šī necienīgā sačukstēšanās, tas tiesa.

[Džezā tikai Meit...]

Sonja sajutās drošāk, kad pie viņas pienāca arī Ītans. Sieviete arī palūkojās uz viņu un sejā uz mirkli pazibēja smīns. Gaisā bija jūtams sasprindzinājums, gaidas, kas notiks tālāk. Neviens šķiet nevēlējās izkustēties no savas vietas un izrādīt Akselam cieņu, kā tas jādara. Viņa notrīsēja, kad tika uzrunāts viņas vīrs. Sieviete liegi aizskāra viņa plaukstu. Nekas pagaidām neliecināja par briesmām un Šarī domāja, ka tas varbūt ir tikai joks. Neliels uzjautrinājums bija manāms viņas acīs par situāciju, kas izveidojās pašlaik. Klusi čuksti, neviens nekustējās, it kā ignorējot viņa klātbūtni, bet arī baidoties no tās. Visi gaidīja, kad kāds pirmais metīsies pie Aksela, lai pēc tam sekotu tā piemēram. Un viņa atzina, ka arī to gaida. Viņa atspērās pret sienu un nostājās taisni, acu skatiens lēnām slīdēja pāri pārējo viesu sejām.

[Dvēselīte]

- Ou, for God sake! - varētu teikt, ka izsauciens pārsteidza arī viņu pašu, kaut arī nebija negaidīts. Semjuela roka tika atlaista, bet, pirms viņa aizgāja, vēl uzmeta dēlam pateicīgu skatienu. Ejot garām Džosefa fotogrāfijai, Anastāsija to uzlūkoja, tāpat arī nestabilo stāvu viņas kleitā. Labi, ka tā bija tikai viņas kleita, nevis viņa pati.
Aizslīdējusi līdz paaugstinājumam uz kura atradās krēsls, kurā, savukārt, bija izlaidies Aksels, Anastāsija apstājās, pagriezusies pret viņu. Kā gan es esmu no tevis nogurusi.
- Atturoties no sīkāka izklāsta, varu piekrist jau iepriekš teiktajam, ka neko vairāk par Kristofa izgāšanos un līdz nāvei nogarlaikotus radiniekus tu neesi garām palaidis, - viņa runāja mierīgi, uzsverot svarīgās lietas un noklusējot nesvarīgās. Bet kopumā Anastāsija jutās tā, it kā atkal lasītu Akselam lekciju. - Un vēl, protams, tu esi palaidis garām faktu, ka šodien ir atceres diena nevis karnevāls. Jā, jā, es zinu, ka tu domā, ka šodien ir arī tava dizmšanas diena, bet zini... man šķita, ka savus trīspadsmit esi nosvinējis jau pirms vairākiem gadsimtiem, - jā, apmēram tad, kad viņa svinēja pati savējos. - Es vēlētos tevi saniknot, pasakot, lai padzen savas meitenes, ākstus un to suni, kas guļ pie tavām kājām, bet es pārāk labi zinu, ka šie vārdi atsitīsies pret tavu mūžīgo vienaldzību, un laikam tāpēc iepriekš klusēju, - viņa gribēja, lai Aksels iztaisno muguru, lai apsēžas stalti, lai uzvedās kaut mazlietiņ cienīgāk. Sekoja smaga nopūta un viņa novērsās. - Ja vēlies kļūt par karali, tad arī uzvedies, kā tāds, nevis kā izlutināts bērns, - kāds tu arī esi.

[Elony]

Konstantantīns nevēlējās sačukstēties Aksela klātbūtnē. Bet tas nebija izrādījis pārmērīgu agresivitāti, tāpēc viņš tagad, kad ar Akselu runāja Anastāsija, tomēr klusi atbildēja Ītanam un Sonjai:
"Aksels nelaiž nevienu ārā no nama. Izejas tiek apsargātas. Secinājumus izdariet paši." viņš tikai pateica un apklusa.
Jā, ja tik vien, tad to Konstantīns varēs - noliekt galvu Aksela priekšā. Jācer, ko to viņš tikai arī grib. Tomēr Konstantīns tan neticēja.
Pārāk jau revolucionāri Aksels bija noskaņots un nesāktu rīkot tādus drošības pasākums prieka pēc.
Tagad atlika gaidīt un būt uzmanīgam.

[Margo]

Akselam arvien izdevās radīt graujošu iespaidu uz viesiem, bet nevarēja teikt, ka Arsēns joprojām izbaudīja atrašanos pie Aksela sāniem. Izsmiekls un pazemojums - Arsēns bija tikai veids, kā radīt apmulsumu un parādīt pārākumu. Nekādi vairs nefascinēja atrašanās Aksela favorītu elitē. Lēni piecēlies, neko neteikdams, viņš atkal paklausīja norādījumiem. Labāk paklausīt, jo vēlāk varēja nākties nožēlot. Vai vēl vairāk – rēķināties ar sodu un pazemojumu kvadrātā. Viņš negribēja nopelnīt vēl kādu Aksela uzmanības apliecinājumu kā šodienas nelielajās dzīrēs, un vismaz jau ne publiski. Viņš bija gļēvulis? Jā, varēja tā teikt, ja to attiecināja uz Akselu un visām no tā izrietošajām sekām.

Un to suni, kas guļ pie tavām kājām. Anastāsijas vārdi bija skarbi, bet tajos bija daļa patiesības. Tie bija patiesi no pirmā līdz pēdējam burtam, lai kā arī Arsēnam to negribētos atzīt. Viņš bija Aksela personīgais, mazais un vienmēr paklausīgais klēpju sunītis. Nevajadzēja nedz cepumu, nedz kauliņu, lai viņš paklausītu ikvienai muļķīgai komandai, ikvienai iegribai. Akselam atlika vien paņirgāties, kad viņš, asti kājstarpē iespiedis, darīja visu, ko viņam lika. Likteņa ironija!

Kad krēsls Aksela šīvakara īpašajai viešņai tika atrasts un bez liekām ceremonijām novietots Akselam blakus, viņš devās pie „melnās atraitnes”, kas arvien tupēja pie nelaiķa portreta. Viņš centās nedomāt, centās ignorēt citu skatienus. Tā bija vieglāk – iztaisnotu muguru, ārēji pārākam, pilnībā ignorējot. Taču iekšēji viņš jutās ... jā, viņš jutās sagrauts. Tik dīvaina sajūta lēkt no virsotnes bezdibenī.

OOC: ar GM lūgumu rediģēts. To be continued.

Šo rakstu rediģēja Margo: 18.06.2008 21:25

[Īvs]

Sajutis Šarī trauslos pirkstus pieskaramies savējiem, Ītans norūpējies palūkojās uz sievu. Maza, trausla, aizsargājama. Viņš to sargās, paslēptu zem savas drošās paspārnes, lai ko arī Axels nebūtu ieplānojis. Pirksti atraisījās, un Ītans aplika roku ap sievas pleciem, tad uzspieda skūpstu uz pieres un silti pasmaidīja.
Viss ir kārtībā, tas tika pateikts nu jau balsī, joprojām smaidot. Un, iespējams, adresēts visiem sev apkārtesošajiem.
Tēva sacītais ne mazākajā mērā nebija viņu iespaidojis. Ītans atteicās piekrist viņa nemainīgi uzstādītajam viedoklim. Visas izejas bija slēgtas kāda nozīmīga iemesla dēļ, jo Axels nav spējīgs uzrīkot asins lietuvi, Ītans tam negribēja ticēt.

[Džezā tikai Meit...]

Tēva teiktais izraisīja vēl lielāku satraukumu un aizdomas viņā. Tas nozīmē.. Sieviete nodomāja un viņas pirksti sakļāvās ap Ītana plaukstu ciešāk. Kādēļ gan tā? Viņš beidzot būtu izlēmis tikt vaļā no saviem garlaicīgajiem radiem, no kuriem liela daļa viņu neuztvēra kā nopietnu kandidātu vadoņa vietai un skatījās uz viņu nicinoši un vienaldzīgi? Nosodīja viņa izdarības, nepakļautos viņa vēlmēm un protestēja pret tik daudzu cilvēku pārvēršanu vampīros? Vai viņš vēlas iznīcināt mūs, lai varētu mierīgi, nebaidoties no kāda pretkustības, pakļaut visu, uzdzīvot, iznīcināt cilvēkus, to vietā radīt vampīrus? Šarī nodomāja un paskatījās uz savu vīru. Viņš aplika savu roku ap viņas pleciem un uzspieda maigu skūpstu uz pieres. Viņa sajutās kā maza meitene, tik smalka un nu drošībā, pasargāta viņa apskāvienā. Viņa piekļāvās Ītanam ciešāk klāt un arī pasmaidīja. Sieviete viegli pamāja un ignorēja skatienus, kuri pavērās uz šo pusi.

Šo rakstu rediģēja Džezā tikai Meitenes: 19.06.2008 15:52

[Miss Doherty]

Tiklīdz Kristilla ierunājās, viņa acis satumsa vēl vairāk, ja tas ir iespējams, un deniņos stiprāk iepulsējās asinsvads. Aksels bija nikns. Bet pirms viņš paspēja piecelties Anastāsija uznāca ar savu vienmēr lielisko priekšnesumu. Tagad gan viņš piecēlās, niknumam acīs gaistot. Tāds temperaments, tāds skaistums! Viņai bija taisnība - viņas vārdi tika pilnībā ignorēti, un skatienā, balsī, viņā visā patiesībā jautās nepateikts - tu esi muļķe, Anastāsij. Katru reizi tevi redzot, es domāju - kāpēc es viņu neapprecēju? Aksels uzsmaidīja Anastāsijai, un pagāja viņai garām, nokāpjot no sava paaugstinājuma, iztaisnojot muguru un pārlaižot karaliski iedomīgu skatienu sanākušajiem.

Tiklīdz Arsēns pieskārās Melnajai Lēdijai tā atrāva roku, sašūpojoties vēl vairāk. Viņa atstāja iespaidu par visnotaļ vāju un trauslu stāvu, kurš paslēpts zem biezā melnā auduma slāņa. Neaiztiec mani. Kluss, vārgs, bet noteikts nicinājums un noraidījums. Caur plīvuru uz Arsēnu lūkojās divas lielas, izbadējušās acis iekritušas, bet veclaicīgi skaistas sejas vidū. Un acis bija tukšas kā aka tuksnesī.

Aksels uzmeta sānisku skatienu Arsēnam, bet tad kāda balss pauda ko patīkamu, vai vismaz tas ievilka sejā smaidu. Būtu patīkami tam piekrist, Ītan. Aleksandra Samuela smīns izsauca interesi. Aleksandr! Padalies! Savā dzimšanas dienā es vismaz gribu priecāties, ja mana mīļotā... māsa neļauj to svinēt.

[Margo]

Kad beidzot viņa acīm bija atklājusies sievietes seja, kas slēpās zem plīvura, Arsēns sastinga. Acis, kas raudzījās viņam pretī - tukšs un biedējošs. Ne tā, ka pretīgumā jāmetas prom vai bailēs jābēg, bet tomēr - tās biedēja. Vienmēr bija šķitis, ka dzīvojot vampīra dzīvi viņš bija redzējis pietiekami daudz. Asinis, slepkavības, līķi - parasts mirstīgais neizturētu, bet tā bija viņa ikdiena. Pavisam ikdienišķa parādība, kura neizraisīja citas emocijas, kā vien slāpju remdēšanas baidījumu. Upuru bailēs ieplestās acis nelika sastingt un apstāties. Tad kādēļ viņš kā sasalis stāvēja vājas, trauslas sievietes priekšā?

Celieties, Arsēns vienkārši noteica, pakāpdamies tuvāk. Lūdzu.

Šo rakstu rediģēja Margo: 19.06.2008 21:20

[Miss Doherty]

Melnā lēdija lēni grozīja galvu no labās uz kreiso, nekustēdamās, skatiens atkal piekalts portretam sev priekšā.

[Massacre]

Kristilla uz notiekošo reaģēja ar vieglu smaidu un pavirzīšanos tuvāk sienai, prom no zāles centra, vietā, kura visu varēja novērot no malas. Jā, notiekošais pašlaik bija pietiekami...Interesants, lai par to būtu jāsatraucas priekšlaicīgi, kaut gan nelāgas nojautas bija. Visvairāk sievietei nepatika aptumšojies Aksela skatiens un tas padarīja mazliet skumju, ko arī viņa nekavējās izrādīt, mēra robežās, it kā smaidot, jo līdz šim bija šķitis, ka Akselam pret Kristillu ir vismaz kāda cieņa, ne tik negatīva nostāja. Bet šķiet šovakar vispār daudz kas bija savādāk. Arī viņa izturēšanās.
Beigu beigās viņa atļāvās Akselam pieiet tuvāk, neko nesakot, nostājoties tuvāk sienai, bet arī iesānis pret pārējiem, gaidot atbildes no tā, ko attiecīgi teiks Aleksandrs, bet, uzmundrinoši Akselam uzsmaidot, citiem to neredzot , sak' vismaz viens Reinfelds tev roku noskūpstīs. Arī pārējo...

Šo rakstu rediģēja Massacre: 20.06.2008 01:03

[Mattiass]

— Vispirms — labvakar, Aksel! Un daudz laimes dzimšanas dienā, — Samuels atsaucās, jo pieklājība pāri visam, — Apsveicu jaunajā amatā. Patiesi, karalis ir miris, lai dzīvo karalis. Tomēr, kas attiecas uz tavu jautājumu, tad varu tikai noraksturot šo brīdi — dzīres mēra laikā. Jo šodien mums ir gan sēras, gan svētki. Tā kā uz svētku daļu tu mūs acīmredzot neesi aicinājis, vai vismaz es šādu aicinājumu nesaņēmu, nebrīnies, ka sērotāji nespēj ātri atrast sveicienam piemērotus vārdus, — tas viss tika pateikts tāpat smīnot, viegli ironiskā manierē.

[Dvēselīte]

Ai, ai ai... Tā vien gribējās laist darbā to, kas pagadītos pa rokai, bet šobrīd vienīgie, kas atradās, bija vārdi. Kad Aksels, ar savu kārtējo piezīmi, pagāja garām, viņa tikai nogrozīja galvu, kā cilvēks, kurš šo apgalvojumu dzird jau neskaitāmo reizi un ir atmetis cerības no tā izbēgt.
- Tāpēc, ka viņa to negribēja, - Anastāsija piespieda tam izskanēt klusāk par čukstu. Tas bija bezjēdzīgi. Šādas sarunas bija bezjēdzīgas, tās notika vienmēr un visur, un no tām pat prieku gūt nevarēja, jo vairs nebija agrākās pretestības.

Novērsusies un nolēmusi ignorēt turpmākos brāļa izlēcienu, viņa paraudzījās uz to, kas tupēja pie Džosefa piemiņas vietas. Arvien ciešāka un ciešāka kļuva pārliecība, ka viņa zina, kas ir šī sieviete. Vai vismaz viņai gribēja, lai tā būtu viņa. Kamēr jaunais karalis ievāca mākslīgos augļus, Anastāsija lēnām aizslīdēja līdz sērās tērptajam tēlam. Puskailais puišelis centās to piedabūt celties kājās. Esot tik tuvu, viņa sajuta svaigo asiņu smaržu, kas lika nāsīm ieplesties.
Atrodoties jau pietiekami tuvu, viņa pieliecās pie melnās cepures segtās galvas. Runāt? Teikt? Tai ir jābūt viņai.
- Lūdzu, celieties, jums būtu labāk apsēsties, - situācija bija visai dīvaina. Viņai likās, ka sarunājas pati ar sevi. Iekšā trīcēja kaut kāda nepārliecinātība un trauksme, un tad vēl tās asinis... Puskailajam vīrietim tika veltīts pārmetošs skatiens. Tev te nevajadzēja būt. Patiešām nevajadzēja.

[Margo]

Arsēns viegli nogrozīja galvu. It kā pavisam pieklājīgi, ja sejā nebūtu iezadzies smīns. Dāmām priekšroka! Ar roku norādīdams uz tupošo lēdiju, viņš pakāpās atpakaļ, izrādot džentlmeņa cienīgu žestu. Gandrīz. Sekls aprēķins - varbūt savai dubultniecei viņa uzticēsies. Salicis rokas aiz muguras, viņš nostājās soli aiz Anastāsijas. Nekaunība nebija pazudusi, lai arī viņš taču bija mazais Aksela mājdzīvnieks.

[Miss Doherty]

Sajūtot kustību sev aiz muguras, dzirdot Anastāsiju dodamies pie melnā stāva, Axels saspringa, bet nepagriezās, paskatīties. Uz Aleksandra Samuela vārdiem viņš atzinīgi nosmaidīja. Paldies, paldies par tavu lišķīgo mēli.

Parasti vampīriem nav īpašu vai neparastu spēju, kas tos radikāli atšķirtu no citiem, bet Anastāsija šķiet bija dzimusi zem pareģošanas zvaigznes un guvusi sev šo dāvanu.Viņai atkal bija taisnība. Un viņa šķiet daudz precīzāk varēja novērtēt pārmaiņu šajā sejā - no sinjoras Annas kādreizējā skaistuma bija palicis vien rēgains atspulgs un lielās acis bija iekritušas, dziļu sāpju un vainas pilnas. Mans bērns... Tas skanēja gluži kā atvainošanās. Padevusi roku, viņa ļāva palīdzēt sev piecelties, bet tālāk nekustējās.

Bet es jautāšu vēlreiz un varbūt dāmas var atbildēt, jo no saviem vīriešu kārtas radiniekiem es dzirdu tikai muļķības un stulbas konspirāciju teorijas. Vai ne? Lai arī satraukts, viņš tomēr izbaudīja šo spēli. Ko tādu es esmu palaidis garām, kas ir atcēlis elementāru sasveicināšanos? Es neesmu karalis, Aleksandr, bet nu jūs gan uzvedaties kā zemnieki, kā bauri. Kā gan es varu izrādīt pēdējo godu mūsu vecajam vadonim, ja jaunais nav savu radinieku atzīts? Vai mēs ļausim vecajam Džefam tā arī aiziet pīšļos un putekļos, bez kādas cieņas, bez kāda goda?