Asinsbalss: Prologs, [PZP] [R] Opcijas

[Mattiass]

ASINSBALSS

¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯ PROLOGS ¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯

Rīga,
2008. gada jūlijs

Rit ikdienas dzīve, valdība, kā parasti, dzīvo cepuri kuldama, parastie iedzīvotāji, kuri nevar atļauties visu laiku sēdēt mājās pie ventilatoriem, pastiprināti patērē saldējumu, dzērienus un citus tamlīdzīgus dzesētājus. Dabas resursi, kā parasti, tiek intensīvi ekspluatēti, magnāti un korporācijas tikpat parastā veidā sapņo par monopolu, zinātnieki patvērušies laboratorijās ar nemainīgu gaisa temperatūru un turpina izstrādāt savus projektus. Vārdu sakot, mūsdienas to visparastākajā atbaidošajā veidolā…

Tikmēr pasaules dziļākajos slāņos ir sākušās pārmaiņas.

[Massacre]

Kad Tatjana bija nomazgajusies, viņa uzgāja uz istabu apģērbties un atgriezās virtuvē. Gribējās kaut ko uzkost kaut arī it kā tikko bija paēsts. Via sameklēja vienu gurķi un to nomazgājusi garauza tāpat ar visu mizu. Gribējās sagaidīt mājās Ingrīdu ar jauno... Būtni. Pa to laiku sieviete atļāvās aziet papētīt bibliotēku. Varbūt atrodas, kas lasāms.

[Beppo]

— Sveicināti, Kašmira. Es esmu Ingrīda Rudzīte, — un sieviete draudzīgi uzsmaidīja meitenei.
— Kāds tev neparasts vārds, — viņa noteica iesēzdamās vadītāja krēslā un iedabinādama mašīnu. Līdz ar motora iedarbošanos ieskanējās arī radio — klasiskā mūzika.

[Seratna]

Jā, kad pieradīsi, tad tas vairs nešķitīs dīvains..labskanīgs. viņa attrauca.
Kašmira iesēdās mašīnā blakus vadītājai. Uz priekšējā paneļa nonāca tīņu žurnāls "Popcorn", bet pati meitene iedziļinājās tajā glancēto papīru kaudzītē, kas izrādījās reklāmas bukletiņi.
Ja man nebūtu žēl kādu no šīm aģentūrām aizvainot, es būtu modele — ceļotu apkārt pa pasauli, apskatītu smukas vietas un fotografētos smukās kleitās, meitene vaļsirdīgi atzinās, nosviezdama bukletu kaudzi arī uz priekšējā paneļa blakus žurnālam. Vecrīgā visi piedāvā kļūt par modelēm un tā, kā es nevaru izlemt, kurš piedāvājums labāks, es vēl nekur neesmu aizbraukusi. Tev ir glīti mati, vai tu esi kādreiz domājusi kļūt par modeli? Kašmira vērtējoši uzlūkoja ceļabiedri.
Skat, skat, skat, meitenes uzmanību šķiet bija piesaistījis aiz loga garām skrienošais plakāts ar kāda jauniešu seriāla reklāmu, Tas nu gan ir viens seksīgs tīģeris..Vai tai mājā, kurp mēs braucam ir kabeļtelevīzija? meitenes tonis liecināja, ka jautājums drīzāk bija uztverams cik ilgā laikā to iespējams tur ievilkt?

Vispār..pastāsti man par to māju.. Kašmiras uzmanība šķiet beidzot bija pievērsta tikai mašīnas vadītājai. Noslēpumaina zādzība, ū.., baisi.. Vai tu biji tur, kad tā zādzība notika? Vai kaut ko dzirdēji? Es laikam nomirtu, ja būtu tur bijusi.. Vai tā ir burvestība, kas sargā to māju no svešām acīm? Kā viņa darbojas? Kā zaglis apgāja to štelli, es varu derēt, ka tur noteikti ir kāds aizraujošs stāsts.. Kas īsti tika nozagts? Filosofu akmens? Es nesen nopirku Harija Potera grāmatu, meitene, lai apliecinātu savu vārdu patiesumu, veikli izliecās starp sēdekļa atzveltnēm un no somas izmakšķerēja tīri jaunu un glancētu Harija Potera un filosofu akmens izdevumu. ..tur arī ir visādās tādas aizraujošas lietiņas aprakstītas..Piemēram, Harija Potera vecāku mājai bija tāda pati burvestība un to sauca par Acurauga burvestību..laikam. Un es varu derēt, ka noziegums notika bibliotēkā, tā taču ir vai ne? Vecā, baismīgā bibliotēkā, kur pilns ar senām relikvijām un visādiem noslēpumainiem kaktiem.. šķiet, meitene sajūsminājās par iespēju nonākt vietā, kur bija veikts noziegums. Šķiet, viņa sajūsminājās par absolūti visu, kas apkārt notika.
Tad kā..stāsti! mirdzošas acis vērās sarunu biedrē, kura noteikti zināja vienu ellišķīgi interesantu stāstu.

[Beppo]

Uz kuru no daudzajiem jautājumiem atbildēt vispirms? Ingrīda jutās kā iesēdusies karuselī, kad viss apkārtesošais saplūst kopā un metas šķērmi ap dūšu.

— Kašmira, davai sarunājam, ka tu jautājumus uzdod pa vienam? Un sāksim ar tevi. Cik tev gadu, vai tu esi cilvēks, un kā tas nākas, ka Pilsētas Sardze tevi sūta uz manu māju? —

[Seratna]

Atbilde nelika par sevi šaubīties.
Es protu ar kāju izsist durvis, meitene pārliecināti noskaldīja — Ar metāla man vēl iet pagrūti, bet ar koka durvīm tieku galā lieliski un es neesmu tik jauna kā izskatos, cilvēka izskatam taču nav nozīmes, vai ne? Parasti gan karuseļos man aizliedz braukt ar karuseļiem, kam vecuma ierobežojums ir "no 16", tomēr es neuzskatu, ka tas ir nepareizi, lai gan nav labi spriest tikai par cilvēka ārējo izskatu, tas mēdz būt maldinošs. Lai arī es neizskatos sešpadsmit gadus veca, tomēr viņiem būtu pieklājīgi no sākuma pavaicāt, vai man ir sešpadsmit un tikai tad teikt, ka es nedrīkstu braukt ar to karuseli, tieši tāpat kā to izdarīji tu, vai ne? Tas taču tā ir? Bet tur jau spriež tikai pēc izskata - neesi nomālējusies un sakrāšļojusies un tev pasaka: viss, jaunkundzīt, tev nav sešpadsmit, aizmirsti par karuseļiem. Pastāsti par tām visām baisajām lietiņām, kas notika tai mājā, tas noteikti ir šausmīgi interesanti! Kašmira beidzot pieklusa. Viņa bija gatava klausīties aizraujošos kapeņu stāstiņus.

[Beppo]

Akdies. Vai šī meitene maz bija spējīga vienkārši un lakoniski atbildēt uz viņai uzdotajiem jautājumiem?

— Labi, labi, pastāstīšu, bet pēc tam, kad būsi atbildējusi un maniem jautāumiem. Ja reiz konkrēts tavs vecums ir noslēpums, vari neteikt, bet šo to par tevi es tomēr gribētu zināt. Kā nekā kādu laiciņu dzīvosim vienā mājā, un būs vien jāsadzīvo. —

[Seratna]

Nu cik tu man dotu gadus? gluži dabiska sievišķīga ziņkārība. Spēlēsim spēli - es teikšu auksts, karsts un tu minēsi. Kašmira pati pasmaidīja par savu lielisko iedomu, ceļš paiet daudz ātrāk, ja nav jādomā par to, kā uzsākt sarunu ar drūmu nerunīgi sarunu biedru - ko pateikt, kā pateikt, vai gadījumā viņš neapvainosies.. Paldies dievam, meitene noglauda ap rokas locītavu apvīto krustu, man nav par to šobrīd jādomā.

[Beppo]

— Ja tu gribi visu ceļu pavadīt klausoties, kā es nosaucu dažādus skaitļus, nu bet lūdzu. Man gan likās, ka tu gribi šo to arī no manis uzzināt. —

Pie kāda krustojuma, kamēr dega sarkanā gaisma, Ingrīda vērtējoši nopētīja blakussēdētāju. — Augstākais septiņpadsmit, pie nosacījuma, ka tu esi cilvēks.

Šo rakstu rediģēja Antaress: 04.11.2008 00:00

[Seratna]

Nop, neuzminēji, bet silts! Nav jau tik steidzami, pati izložņāšu un visticamāk tu tāpat neko nezini, jo citādāk būtu jau izstāstījusi! meitene gluži vai staroja no prieka par spēli, kurā viņai bija jautri un iespējams arī viņas ceļabiedrei gluži bēdīgi nebija — vismaz runāšanas prasmes neierūsēs.

[Beppo]

— Tātad, Kašmira, vai tu esi cilvēks? —
Ingrīda nebūt negrasījās iesaistīties šāda veida spēlītēs. Tik ļoti šī meitene viņu neinteresēja, lai nolīgtu privātdetektīvu un liktu viņam uzzināt visu par Kašmiru.

Šo rakstu rediģēja Antaress: 04.11.2008 00:21

[Seratna]

Nop, šķiet tam visam pa virsu meitene vēl paguva nodungot kaut ko, kas ļoti līdzinājās ABBAS Honey Honey.. un nobungot ritmu uz mašīnas priekšējā paneļa, nogāžot tur samestos bukletus un žurnālu lejā, kamēr tie tika sačamdīti un sacelti augšup vecajā lietā, meitene jau rokā grozīja no žurnāla izslīdējušu kosmētikas paraudziņu.

Kāda prātā iesākta doma tika pabeigta skaļi: ..tāpēc tagad es to darīšu un vairs nerunāšu par savu iemīļotāko tematu - sevi. Tas nudien nav pieklājīgi no manas puses, ak paskat paskat, paskat - ak dieviņ tētiņ, paskat cik smukas krāsas! Man šausmīgi patīk šitās hameoloniskās mašīnītes — traki glītas. Kad es izaugšu liela, es arī sev tādu nopirkšu — mazu glītu hameleona vabolīti, ar divām vietām un mirkšķināmactiņām..nu tiem..lukturiem. meitene pēkšņi aprāvusies aizšāva roku mutei priekšā. Es vairs par sevi nerunāšu, labi? Tu man uzreiz saki, kad es atkal par sevi runāju, citādāk es atkal runāju tikai par sevi un neesmu pieklājīga! Tātad, pastāsti man par Ingrīdu Rudzīti.

[Beppo]

Vai šis skuķis maz bija spējīgs atbildēt uz viņai uzdotajiem jautājumiem bez piecu minūšu vārīšanās ne pa tēmu?
— Tu gan vēl nepabeidzi stāstīt par Kašmiru, — Ingrīda visai uzjautrināti piezīmēja.
— Ingrīda Rudzīte ir visai parasta studente, kurai pieder liela māja. Pa lielam viss. Un kas tad tu esi, ja ne cilvēks? —

[Elony]

Augštāvā ierodas Alekss un meklē sievietes, līdz atrod Ulriku un arī Tatjanu.
Abām saka vienu un to pašu.
"Pie teritorijas vārtiem ir kāds savāds stāvs. Nāciet uz sardzes telpu un vērojat monitorus. Es iešu tuvāk un pārbaudīšu, kas tur ir."
Pēc tam Alekss atgriežas sardzes telpā, pat ja sievietes uzreiz neseko un pārbauda, vai tas stāvs vēl tur ir redzams.

[Mattiass]

Sardzes telpa
¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯
Un vēl kā. Redzamāks par redzamu, tik vien, ka šo dīvainību nevar lāgā saskatīt pat ņemot vērā, ka tagad šis ir tieši pie vārtiem. Dīvainais radījums pamēģina vārtus paraustīt, konstatē, ka tie vaļā netaisās un uz brīdi pazūd no kadra. Tad atgriežas, vēl mirkli pagrozās, un atkal pazūd.

[Dvēselīte]

- Vai tas nozīmē, ka mums ir nepatikšanas? - meitene tramīgi bilda, iebakstot ar pirkstu monitora ekrānā, vietā, kur dīvainais stāvs raustīja vārtus.

[Elony]

"Vēl nezinu." Alekss noteica.
"Jūs vērojat monitorus, ja ar mani kas notiek... centieties sazināties ar Sardzi."
Alekss gāja laukā no telpas izgāja no nama. Izvilka šaujamo un ievilka stobrā patronu no aptveres. Klusi virzījās uz vārtu pusi, pēc iespējas mazāk, lai viņu pamanītu. Skatījās, kāda ir redzamība un apstākļi.

[Mattiass]

Sardzes telpa
¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯
Pēc kāda laiciņa bija redzams, ka tumšais stāvs atkāpjas un izgaist krūmos.


Ārā, pie vārtiem
¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯
Pienākdams tuvāk, Alekss, pateicoties dzirdīgajām elfa ausīm jau pa gabalu uztvēra to, ka pie vārtiem kāds sarunājas, dzirdama viena balss. Pienākot vēl tuvāk viņš ievēro kādu jaunieti pie vārtiem (iekšpusē), kurš tieši šobrīd pagriežas pret māju, it kā grasīdamies doties uz turieni, bet, ieraudzījis Aleksu, mazliet paklanās un padod labvakaru.

[Elony]

Aleksandrs tur ieroci ar stobru uz leju, netēmē uz svešinieku, bet ir gatavs mesties uz viena ceļa un celt stobru, lai šautu vīrietim labajā plecā, ja tas sakustas pārāk strauji.
"Miers, līdzsvars un drošība jums." viņš saka vēsā balsī.
"Šis ir privātīpašums, svešiniekie bez brīdinājuma ierasties nemēdz. Nosauciet savu vārdu un to, kāpēc esat šeit, lūdzu." viņš saka noteiktā balsī, kāda raksturīga policijas un citu kārtības iestāžu pārstāvjiem

[Seratna]

Ceļā. Ingrīdai.

Tā māja pieder Tev? Kašmiras žoklis atkārās un tikpat ātri aizvērās, lai pāraugtu jautājumu virtenē. Vau! Tas tik ir stilīgi! Tad jau tu zini visu par to, kas tur notika! Man pateica tikai — liela māja, nozagts, nē.. meitene pati sevi izlaboja, paceldama smalko rādītājpirkstu pret mašīnas griestiem ..nolaupīts vērtīgs priekšmets, ak man ļoti žēl, ka tev nozaga vērtīgu priekšmetu! Un jā - mājā es netiktu iekšā, ja vien tu man neatbrauktu pakaļ, vismaz tā teica Sardzes džekiņš, nu..priekšnieks, tāds onkulis.. meitene nebija pārliecināta vai šie abi personāži ir tikušies. Un tā, kā es protu ar kāju izsist durvis, tad mani atsūtīja pie jumsim palīgos. Bet es jau atkal runāju par sevi, ja? pār lūpām pārslīdēja pirkstu kustība, apzīmējot rāvējslēdzēja aizvilkšanu.

[Beppo]

— Jā, tā māja pieder man, un nē, es nezinu visu, kas tur notika, un nē, tu māju neatrastu, ja es tev neparādītu ceļu.
Ar to arī Ingrīdas pacietības rezerves bija izsmeltas. Vai vismaz draudīgi tuvojās beigām. Vismaz pacietības atbildēt uz jautājumiem.
— Dārgā Kašmira? Vai jebkurš konkrēts fakts par tevi ir milzīgs noslēpums vai arī tev tavi mati kļūs zili, ja tu kaut ko par sevi atklāsi? — Ingrīda ārkārtīgi laipni un bezpersoniski apvaicājās. — Tātad, es gribēju zināt, kas tad tu esi, ja ne cilvēks, un pastāsti sīkāk, tu tiešām spēj ar kāju izsist durvis?
Kaut ko tādu uz Kašmiru paskatoties bija visai grūti iedomāties. Kas viņa, kāds tanks, kas maskējas par cilvēku? Vai arī skuķis tikai melsa niekus.