Asinsbalss: Prologs, [PZP] [R] Opcijas

[Mattiass]

ASINSBALSS

¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯ PROLOGS ¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯

Rīga,
2008. gada jūlijs

Rit ikdienas dzīve, valdība, kā parasti, dzīvo cepuri kuldama, parastie iedzīvotāji, kuri nevar atļauties visu laiku sēdēt mājās pie ventilatoriem, pastiprināti patērē saldējumu, dzērienus un citus tamlīdzīgus dzesētājus. Dabas resursi, kā parasti, tiek intensīvi ekspluatēti, magnāti un korporācijas tikpat parastā veidā sapņo par monopolu, zinātnieki patvērušies laboratorijās ar nemainīgu gaisa temperatūru un turpina izstrādāt savus projektus. Vārdu sakot, mūsdienas to visparastākajā atbaidošajā veidolā…

Tikmēr pasaules dziļākajos slāņos ir sākušās pārmaiņas.

[Elony]

"Man ir atvaļinājums. Tāpat nav ko darīt, un es neesmu radis sēdēt rokas klēpī salicis." Aleksandrs paziņoja un uzsmaidīja Tatjanai.
"Tātad es arī esmu par to, lai dotos pie cienijamā druīda jau tagad. Pie reizes noskaidrot ko vairāk par viņa iespējām un sakariem ar valdību."

[Dvēselīte]

Ne jau tā, ka sapūtās, bet vienalga - Ulrika juta, ka pret viņu izturās kā pret mazu bērnu. Aizej uz analīzem, dakterīši pateiks...
- Vai man vienīgajai ir jāiet uz tām analīzēm? - kas viņā bija tik īpašs vai, drīzāk, nepareizs? Rokas refleksa vadītas sakrutsojās uz krūtīm, norādot uz ieņemto aizsardzības pozīciju.

Savāca viņus te, neko daudz un jauna nepastāstija, un tagad dzen meklēt kaut kādu druīdu. Par šiem ga viņa bija dzirdējusi. Somijā pāris tādi bija, vairāk gan tūristu izklaidei, bet tomēr bija. Un vai gan viņai bija īsti izvēles iespēja - iet vai nē? Nebija. Ulrika piekrītoši pamāja.
- Bet vismaz kādas norādes par to, kur viņu meklēt? Varu, protams, piedāvāt braukt uz Somij, bet pieņemu, ka, ja jau viss ir sācis notikt šeit, tad arī šim Alastoram ir jāatrodas kaut kur Latvijas robežās, - meitenes runā bija samanām ārzemniecisks akcents, kas latviešu visai cieto valodu padarīja saraustītu un noapaļotu. Tā notika vienmēr, kad viņa bija satraukta vai dusmīga.

[Mattiass]

— Kur nu, — komisārs nosmīnēja par Ulrikas uzvedību, — jūs vienkārši tikāt vēlu pamanīta. Pārējiem tās sen jau izdarītas.

— Mēs šobrīd gaidam kādu no viņa grupas, kas jūs varētu pie viņa aizvest, — rūķis arī sakrustoja varenās rokas uz krūtīm, un tas nu reiz bija iespaidīgs skats, — tā, kā, ja vien manam cienījamajam kolēģim vairs nav ko jums teikt, — komisārs papurināja galvu, — un, ja jums pagaidām vairs nav jautājumu, uz kuriem Pilsētas sardze varētu atbildēt, jūs varat trijatā kaut kur pagaidīt un pie reizes sapazīties.

[Elony]

"Man gan liekas, ka tagad tās analīzes novēlotas, vai ne?" pasmīnēja Aleksandrs.
"Cik sapratu, tās bija domātas, lai noteiktu, vai persona pieder pie rases. Ja Ulrika ir šeit, vai tad analīzes vēl vajag? Ja vien tās netiek ņemtas vēl kādm mērķim."

Aleksandrs paraustija plecus.
"Man jautājumi vairāk nebūtu. Cik es sapratu, tad šis kāds ieradīsies drīz vai ne? Tad mums nav jēgas doties kaut kur citur."

Šo rakstu rediģēja Elony: 01.06.2008 13:49

[Massacre]

"Vairāk jautājumu pagaidām man nav." Tatjana mierīgi atbildēja, tādejādi norādot, ka tur, kur viņiem liks, tur arī runās un gaidīs kādu, kas varētu aizvest pie šī Alastora.

[Dvēselīte]

Cerams vismaz, ka viņš ieradīsies ātri. Ulrika pamāja ar galvu, piekrītot, ka jautājumu vairāk nav. Un, ko gan tagad varēja prasīt? Ne viņa mācēja pareizi noformulēt jautājumus, ne viņai kāds atbildēs.

[Mattiass]

— Analīzes palīdz arī precīzāk noteikt, kas īsti jūs esat. Piemēram, pie kura no elfu atzariem piederēja Ulrika.

Paredzēdams, ka, pat dažas minūtes gaidot te visiem kopā iestātos smags klusums, un vēlēdamies dot viesiem iespēju savākties ar domām, komisārs tomēr ierosināja:
— Ārā pa gaiteni pa labi, trešās durvis kreisajā pusē. Tā ir tukša telpa, kurā jūs varētu uzgaidīt un varbūt sapazīties savā starpā. Kamēr pārstāvis ieradīsies, kāds ne pārāk ilgs laiciņš tomēr paies, domāju.

[Elony]

Lai arī komisāra un priekšnieka kopējā izturēšanās bija pieņemama un varēja sagaidīt, ka piedāvātajā telpā nebūs noklausīšanās iekārtas (100 % drošs par to Aleksandrs vienalga nebija), viņam tomēr atgādināja viesniekus Maskavas institūtā, kad viņš vēl mācijās lai kļūtu par Komitejas leitnantu. Tikpat, pieklājīgi, noslēpumaini un neizprotami.
Aleksandrs pasmīnēja par šo asociācija un piecēlās. Viņam bija jāatzīst, ka PS darbinieku klātbūtnē ērti justies nebija viegli.
"Ja kungi vēlas mums piedāvāt ērtākas telpas, es neiebilstu."
Viņš piegāja pie durvīm, tās pavēra un piedāvāja iziet ārā sievietem.

[Dvēselīte]

Viņa teju nekavējoties atrāvās no sienas pie kuras jutās gandrīz vai pielipusi un, palocījusi galvu, izgāja pa atvērtajām durvīm. Pakausis svila no tā, kā kāds tajā skatījās. Nepatika viņai šeit, nepatika.
Gaitenī pa labi, trešās durvis.
- Viens, divi... trīs! - gandrīz vai sajūsmināts izklausījās šis "trīs". Viņa atvēra durvis un iegāja tukšajā telpā. Nebija svarīgi, kas atrodas iekšā vai kādi cilvēki tur būs, jau sen vajadzeja nomainīt ar smagnējo neziņu piepildīto komisāra kabinetu. Pat likās, ka šeit ir vieglāk elpot. Un uzmācās nepārvarama vēlme uzsmēķēt. Roka aizslīdēja līdz kabatai, kurā vienmēr atradās etvija ar šķiltavām, bet to tur nebija. Sasodīts!

[Mattiass]

Tā izskatījās pēc apspriežu telpas. Tajā atradās patīkams tepiķis no dabīga materiāla, iegarens koka galds telpas vidū ar noapaļotiem stūriem un pie griestiem projektors. Telpas malās, īpaši stūros bija (kā jau, šķiet, visur) izvietoti telpaugi, arī vīteņaugi, kas lielā mērā bija izvijušies arī pa šo telpu. Telpai bija trīs lieli logi, visi trīs pretējā no ieejas, garākā telpas sienā. Sienas bija baltas ar nekrāsota, pulēta sarkankoka balstiem. Telpā neviena nebija.

[Massacre]

Sekojot Aleksandra laipnajam žestam, Tatjana devās uz telpu, kur viņiem norādīts, ka var atrasties un parunāt. Aplūkojusi telpu, kurā Ulrika bije iegājusi ar skaļu, pat priecīgu "trīs", sieviete ieņēma vietu galda galā, ar seju pret ekrānu un sāniski pret logiem, lai nežilbinātu saule, kas šodien, šeit likās īpaši spoža.
Vīteņaugi nedaudz atslābināja un darīja mierīgāku, un gatavu uz sarunām ar pārējiem diviem indivīdiem, tomēr viņa negribēja sākt pirmā, sākumā ļaujot ieņemt vietas arī viņiem.

[Elony]

Aleksandrs sekoja sievietēm, iegajis telpā, aizvēra durvis un apsēsties pie galda izvēlējās pretī Tatjanai.
Uzmācās vēlme. lai viņam līdzi būtu kāds no tiem slāpētājiem, kuri bija biroja arsenālā. Nospied podziņu un nevar noklausīties...
Bet tā jau bija paranoja. Tuklāt viņam pašam tos lietot nebija iznācis.
Bija redzams, ka sievietēm nav viegli sākt runāt. Aleksandrs to varēja saprast.
"Labi." viņš ierunājās. "Mani sauc Aleksandrs. Varat mani saukt par Aleksu. Līdz šim strādāju Satversmes Aizsardzības Birojā. Esmu elfs jau otro dienu." viņš ar nodomu izrunājās kā kaut kādā anonīmo dzērāju sanāksmē.

Šo rakstu rediģēja Elony: 03.06.2008 06:53

[Dvēselīte]

Ulrika, kas līdz šim bija stavējusi pie loga un uzgriezusi telpai muguru, pagriezās, lai uzlūkotu tikko runājošo vīrieti. Lūpu kaktiņi noraustījās vienreiz. Otrreiz. Un pie trešās izlauzās smiekli. Tie, atšķirībā no sagaidāmā, pat nebija histēriski. Meitene smējās tā, ka pa samiegto acu kaktiņiem bira asaras.
- Jūs... jūs man piedodiet, - tika izmocīts elpas ievilkšanas starplaikos. Bet jau pēc mirkļa viņa bija pilnīgi nomierinājusies. Uzkrātā spriedze, nedrošība un gandrīz vai paranojai līdzīgā sajūta bija izzdusi.
- Es nesmējos par jums, vienkārši, tas pēdējais teikums... - Ulrika pasmaidīja, atspiežoties pret loga rūti un atkal sakrustojot rokas uz krūtīm. - ... izklausījās visnotaļ amizants. Bet priecājos iepazīties, Alekss, - meitene pieklājīgi atbildēja.

- Es esmu Ulrika. Nāku no Somijas un Latvijās studēju. Psiholoģiju. Elfs... - piere mazliet saraucās un skatiens aizklīda līdz projektoram. - Laikam kādu dienu vai divas, iespējams, ka pat trīs, īsti precīzi neatceros, jo zināmu laiku pavadīju neizejot no vannasistabas, - detaļās ieslīgt negribējās, to pat atcerēties bija pretīgi.
Īsi un lakoniski izklāstījusi svarīgākos faktus par sevi, viņa pievērsa jautājošu skatienu pie galda sēdošajai sievietei.

[Massacre]

Arī Tatjana pasmaidīja par Ulrikas smiekliem un Aleksandra pēdējo teikumu, kas tiešām izklausījās amizanti.
"Mani sauc Tatjana Gulbe un esmu Krievijas diplomāta galvenā palīdze un AAE diplomāta tulks. Diemžēl ar Krievijas darbu nu ir cauri," viņa nopūtās atcerēdamās dienas pirms pārvērtībām "Laikam šorīt beidzās pārvērtības. Vai arī vakar? Man sajucis laiks, ja godīgi." viņa paskatījās uz abiem pārējiem tikai pēc brīža atcerēdamās, ka jānosauc arī sava rase: "Tumšais elfs."

[Dvēselīte]

Pat diplomātiskais gals te ir iejaukts! Vai tik gadienā tā nav kaut kāda sazvērestība? Tomēr Tatjana neizskatījās pēc rūdītas noziedznieces.
- Tumšais elfs? - balsī jautās izbrīns. - Viņi vēl arī kaut kā sīkāk dalās? - uzacis parāvas uz augšu, raugoties uz vecākās sievietes pusi, it kā viņa varētu zināt atbildi.









OOC: pieņemu, ka Tatjana ir vecāka par Ulriku.

[Massacre]

Tatjana pamāja: "Dalās sīkāk. Cik zinu es ir parastie (vai gaišie?) elfi un ir tumšie." viņa paskaidroja, un attapās piebilst: "Tāpēc tās analīzes ir svarīgas, jo no tā ir daudz kas turpmākais atkarīgs."



ooc: laikam biku vecāka ir.

[Dvēselīte]

- Atkarīgs? Piemēram kas? - bioloģija un, iespējams, ka šajā gadījumā pat zooloģija, nekad nav bijusi viņas stiprā puse. Bet vai gan cilveks, kurš pats tikko ir kļuvis par elfu, varētu zināt, kā tādi rodas? Un kāpēc? Doubt so.
- Starp citu, vai jums arī bija kādas blakus parādības, neskaitot pašu mutāciju? - nez kāpēc ausu izaugšana un fiziskas izmaiņas nelikās visai normāla parādība.

[Massacre]

"Nezinu par citiem sīkumiem, bet manā gadījumā ir atkarīga šāda tāda kārtība. Saproti Tumšajiem elfiem ir matriarhāts." Tatjana paskaidroja to, kas pašai bija šķitis pietiekami svarīgi. "Kādas balkusparādības? Sapņi, fantastiski slikta dūša un vispār jušanās kā pēdējam ...?" beigu vārdu Tatjana noklusēja, tacu tāpat bija skaidrs, ka tas nebija nekas labs, kā viņa atcerējās savu mutāciju. "Un kopš mutācijas es ienīstu telefonu."

[Dvēselīte]

Ulrika nopūtās.
- Labi, ka tā... nē, nu tas nav labi, ka bija slikti... - galīgi sapinos. Meitene apklusa, pakodīja apakšlūpu, nopūtās un sāka no jauna. - Laikam vienkārši gribēju zināt, ka neesmu vienīgā, kas jutās jā jāņoga pēc otrreizējās pārstrādes. Ar mobīlajiem telefoniem tas pats. Es pat smēķēt vairs nevaru! - sašutums bija patiess, jo stresa situācijās cigarete palīdz vislabāk. Nu, vismaz cilvēkam tā tīk domāt. - Uz ielas arī normāli uzturēties nevar. Visas tās izplūdes gāzes, mašīnas, trokšņi, smakas... es nesaprotu - man ko, mežā iet dzīvot? -
Negaidīti prātā ienāca Somija un vecāki, un meitene tikai tagad saprata, ka viņi droši vien ir satraukti, jo nevar sazvanīt meitu. Visa tā bija par daudz - pārvērtības, sardzes, dīvaini cilvēki, viss stress, sapņi... kaklā sāka kāpt kamols, kuru Ulrika ar visiem spēkiem centās norīt. Viņa negribēja būt vāja un parādīt, ka nespēj tikt galā ar situāciju. Bet tas nudien sāka iet pāri viņas spēkiem.

[Massacre]

"Tik traki varētu nebūt, jo Pilsētas Sardze, redz kaut kā izdzīvo. Varbūt vienkārši jāskatās kur un kā uzturās viņi, vai vismaz pārejie elfi, un darīt to pašu. Jo rādīties cilvēkos man ir pārgājusi jebkāda lielā vēlēšanās, ja godīgi. Neskaitot ģimeni." Tatjana nopūtās, atceroties šī rīta sarunu un to, ka tik daudz, kas jāziedo, tik daudz jaaizmirst, lai turpmāk varētu dzīvot normāli.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 03.06.2008 11:57