Asinsbalss: Prologs, [PZP] [R] Opcijas

[Mattiass]

ASINSBALSS

¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯ PROLOGS ¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯

Rīga,
2008. gada jūlijs

Rit ikdienas dzīve, valdība, kā parasti, dzīvo cepuri kuldama, parastie iedzīvotāji, kuri nevar atļauties visu laiku sēdēt mājās pie ventilatoriem, pastiprināti patērē saldējumu, dzērienus un citus tamlīdzīgus dzesētājus. Dabas resursi, kā parasti, tiek intensīvi ekspluatēti, magnāti un korporācijas tikpat parastā veidā sapņo par monopolu, zinātnieki patvērušies laboratorijās ar nemainīgu gaisa temperatūru un turpina izstrādāt savus projektus. Vārdu sakot, mūsdienas to visparastākajā atbaidošajā veidolā…

Tikmēr pasaules dziļākajos slāņos ir sākušās pārmaiņas.

[Massacre]

"Tādi kā mēs, ne tikai elfi, nepieder šai pasaulei, mums ir pašiem sava. Pēdējā reizē, kad notika lielā aizceļošana prom no šīs pasaules, kaut kas nojuka ar portālu un tagad tur iespējams nokļūt traumējot šīs pasaules membrānu. Membrāna ir gluži kā tāds Ozona slānis, kas pasargā mūs no Saules, taču membrānas gadījumā, sargā no visādu destruktīvo un ne īpaši pozitīvo spēku ietekmes. Laikam labāk paskaidrot es nevarēšu." Tatjana vel centās atcerēties, kāpēc elfi un tā tālāk, toreiz ieradās te, taču tas bija izkritis no prāta.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 16.10.2008 04:25

[Elony]

"Mums stāstīja tā - no kādas citas pasaules uz šo ieradās varenas būtnes, kas šeit radīja dzīvas būtnes, iesēja maģisku sēklu, kas no cilvēku senčiem tadīja elfus un citus. Toreiz šī pasaule bija piemērota dzīvei šīm maģiskajām tautām, kuras dēvē par Senākajām rasēm.
Bet ar laiku pasaule mainījās un vairs nebija piemērota. Saule kļuva bīstama, gaiss smagāks. Tad tika atrasta tā pasaule, no kuras nāca būtnes kas radīja Senākās rases un atvērti vārti uz turieni. Pašu šo būtņu tur vairs nebija, bet tā vieta ir labāka, jo tieši tā ir patiesā Senāko rašu izcelšanās. Nu, lielākā daļa tur nonāca, daži palika nejauši, kā jau Tatjana teica.
Kā tieši tajā pasaulē dzīvot ir, nezinām, tur tāpat ir valstis un līdzīga daba, jādomā, ka atšķirība vairāk ir... maģijas ziņā, lai gan es tur neko nejēdzu."
Alekss pastāstīja to, ko atcerējās.
"Kas attiecas uz to radību... tad pēc atstāsta tā nekāda labā nav. Es to sauktu par iznīcības dēmonu, vismaz pēc viņa darbību apraksta."
Beidzis dzert ķefīru viņš ar mēli nolaizīja nedaudz balto virslūpu.
"Lieliskas vakariņas. Tad tagad liekam sildīties pirti un ejam spēlēt novusu?"

[Dvēselīte]

- Pēc ēšanas nedrīkst iet pirtī, būs slikti, - meitene noteica drīzāk pati konstatēdama savu pilno vederu, nevis mēģinādama atrunāt Aleksandru. - Balsoju par novusu. Tomēr kāda nebūt izkustēšanās un pēc tam pirts, - traukus mazgāt viņai nepatika, bet dīvainā kārtā, šeit tas nesagādāja parastās problēmas. Mitri tie tika nolikti uz izlietnes malas.

[Beppo]

—Apmēram skaidrs,— Ingrīda domīgi novilka, kaut gan patiesībā nekas nebija skaidrs. Būs jāpameklē bibliotēkā litereatūra par šo tēmu nevis jāiztaujā tie, kuri paši šotēmu lāgā nepārzina.

Traukus veiksmīgi jau bija nomazgājušas abas pārējās sievietes, Ingrīda tikai izskaloja savu krūzīti. —Jā, novuss būs gana mierīga spēle pilniem vēderiem. —
Pa ceļam uz pagrabu viņa vēl iegriezās sardzes telpā un iznāca no tās ar borskābes paciņu rokās.
—Hmm, gan jau novusa galds pārdzīvos borskābi, kam beidzies derīguma termiņš. Šai sakarā atgādiniet man, es mūždien aizmirstu iegriezties aptiekā un atjaunot aptieciņu krājumus. Garāžā un tornī arī derētu tādas ieviest, un pārējās mājas aptieciņas arī kādu dienu jāpārskata. Jāsastāda saraksts.

Lejā Ingrīda jau iekūra pirti, lai kārtīgi iesilst.

[Elony]

Aleksandrs pasmaidīja un teica Ingrīdai. "Ja vajadzēs, atgādināšu. Lai gan nedomāju, ka būtu liela vajadzība pēc aptieciņas katrā telpā." Viņš paņēma borskābes paciņu un devās uz pagrabtelpu, kur ieslēdza gaismu un mazākajā telpā sāka ierīvēt novusa galdu ar pulveri.

[Beppo]

—Pirmkārt, jāpārbauda visam derīguma termiņi. Ne tikai galvenajai aptieciņai, kas ir sardzes telpā, bet arī kabinetā un bibliotēkā. (OOC: GM, es ceru, ka pareizi atceros?) Otrkārt, katrā telpā gluži nē, bet šajās telpās tomēr vajadzētu. Iespējams, es varu likties nedaudz paranoiska, bet var gadīties, ka mums te pašiem vien būs jātiek galā. Un ātrā palīdzība šo māju neatradīs, ticiet man, Ingrīda visai pēkšņi pārtrauca savu sakāmo, it kā gribētu vēl ko teikt, bet tad pārdomājusi. Tad viņa turpināja, —Starp citu, vai kāds no jums pieprot kaut ko no maģijas?— Maz gan ticams, ja viņi visi bija elfi tikai dažas dienas, bet mēģināts nav zaudēts pajautāt vienmēr varēja.

[Dvēselīte]

Ulrikas ausis gluži vai saspicējās, atsaucoties uz vārdu maģija.
- Maģiju? Vai mums tas būtu jāprot? - var būt, ka tā bija īpaša dāvana klāt elfa ausīm, bet pārliecināta viņa nebija. Katrā gadījumā, sev maģiskās spējas meitene nemaz negribēja, pietika nepatikšanu jau ar matu ķemmēšanu un mūžīgo ausu noskrāpēšanu.

[Mattiass]

OOG: Nē, tev ir skleroze. Aptieciņas atradās sardzes telpā, virtuvē un kabinetā. Bija paredzētas arī tornī un garāžā, bet šobrīd tur nav. Un ar nav paredzēts es domāju to, ka tas ir acīmredzams, ka tur ir gatavas vietas, kur novietot aptieciņas, šķiet, Ingrīda arī mājas papīros ko tādu ir manījusi.

Aptieciņā atradās ne vien tas, kas parasti ir aptieciņās, bet arī caurspīdīga burciņa (līdzīga, kā roku krēmiem) ar caurspīdīgai želejai līdzīgu saturu (uzraksts uz burciņas vēstīja Medi-gel), un divas caurspīdīgas mazas pudelītes bez uzrakstiem, kas saturēja nezināmu dzintarkrāsas šķidrumu.

Šķiet, ka novecojusī borskābe līdzēja, novusa galds tagad bija gana slidens.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 17.10.2008 13:42

[Massacre]

"Nezinu neko ne par kādu maģiju." Tatjana paraustīja plecus. Vīzijas redzēja arī parasti cilvēki un tas nebija nekas īpašs.
"Nu, ko? Varam sākt spēlēt?" viņa gaidoši paskatījās uz pārējiem, gribot zināt kā nu kurš tagad dalīsies komandās un tā tālāk.

[Beppo]

Ingrīda vēl nogaidoši paskatījās uz Aleksandru, bet tas, šķiet, neizrādīja vēlmi paziņot, ka viņam ir super duper maģiskās spējas. Lai ko tas arī nozīmētu.
—Jāprot? Nē, es tikai tāpat vien apjautājos. Tas būtu varējis izrādīties ļoti noderīgi, jo kultistiem maģija nav sveša, un, ja kāds no viņiem te uzradīsies un visiem uzliks akluma lāstu vai ko tamlīdzīgu, mēs būsim visai nevienlīdzīgi pretinieki.

—Ja vien kāds no jums nav novusa eksperts vai arī tieši otrādi pirmo reizi neņem kiju rokās, mēs varētu lozēt, un pēc pirmās partijas paskatīties, vai interesantākas spēles labad nevajag samainīties,— Ingrīda ierosināja.

Šo rakstu rediģēja Antaress: 18.10.2008 18:24

[Elony]

"Nē, maģija nē... " Aleksandrs murmināja, pulējot virsmu.
"Liekas, ka man ir asākas sajūtas dažā ziņā, bet es nezinu, vai to var saukt par maģiju... katrā ziņā es nemāku un nezinu neko par ugnslodēm, teleportāciju, lāstiem vai tamlīdzīgām lietām."

"Tā, domāju, ka būs viss." Pēc brīža Aleksandrs noteica, viņš bija nopulējis visu virsmu, garantējot, ka nebūs tā, ka ripiņas slīd pa vienu vietu labi, bet citur bremzējas.
"Es novusu neesmu spēlējis kādus 15 gadus, bet ar kiju apieties māku, tāpēc var teikt, ka esmu viduvējs spēlētājs. Viņš par sevi noteica. Bet esmu ar mieru par lozēšanu."

(OOC: Man šķiet, ka lozēšanu vajag atstāt GM ziņā, lai pasaka, kā iedalās un miers. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif) )

[Mattiass]

Lozējot noskaidrojās, ka Ingrīda būs komandā ar Ulriku un Tatjana — ar Aleksandru.

[Massacre]

Ieraudzījusi izlozes rezultātus Tatjana gandrīz vai skaļi novaidējās. Viņa gribēja pacīnīties ar Aleksandru, bet tagad viņi bija vienā komandā. Debīli. Kaut gan... viņas skatiens bija biedējošs un lūpās parādījās smīns.

[Dvēselīte]

- Cerams, ka jūs protat spēlēt novusu, - viņa vērsās pie Ingrīdas. - Neesmu šīs galda spēles fane, bet vismaz kiju protu turēt, - droši vien, ka viņai novusā bija mīnuss četri, bet, ko gan tas nozīmē, ja spēle ir tikai draudzīga izklaide? Paskatoties uz Tatjanu un Aleksandru, doma par "draudzīgo" spēli izbaloja.

[Elony]

Aleksandrs paskatījās uz Tatjanu un redzot viņas smīnu, pabolīja acis.
Viņš sakārtoja kauliņus uz galda virsmas, paredzētajās vietās. (Pieņemu, ka krāsas ir melna un sarkana) Tad paņēma vienu no kijām.
"Spēlēsim ar sarkanajiem?" viņš pavaicāja Tatjanai. Viņam kaut kā šī krāsa palika labāk kā melnā. Pēc tam piedāvāja abu meiteņu komandai sākt pirmajai.
"Starp citu, Ulrika, vai tad mēs iepriekš nesarunājām uzrunāt, ka visi uzrunāsim viens otru uz "tu"? " viņš uzsmaidīja somietei.

[Dvēselīte]

- Ai, es atvainojos, - jā, viņi taču nudien bija vienojušies pāriet uz "tu". - Es tur neko nevaru padarīt. Manī vienkāršī ir ieaudzināts, ka vecāki cilvēki un pēc ranga augstāki ir jāuzrunā uz "jūs". Bēt es pacentīšos laboties, - meitene uzsmaidīja Aleksandram. Pie tā nāksies krietni pastrādāt.

[Massacre]

"Jā, sarkanie būs labi." viņa vienkārši pasmaidīja un paņēma kiju. "Sāksim?" Tatjana gaidīja, kad Ingrīdas un Ulrikas komanda sāks, kā Aleksandsr tika piedāvājis.

[Beppo]

—Un kuru no abiem variantiem tu attiecini uz mani? Augsta ranga priekšniecību vai cienījama vecuma dāmu?— Ingrīda ar īpaši nopietnu sejas izteiksmi apjautājās Ulrikai.
—Novusu es neesmu spēlējusi tik sen, ka lūdzu neņemt ļaunā, ja kāds noteikums būs piemirsies. Tātad, man jāsit pa melnajiem kauliņiem tavā pusē, un jācenšas tie visi dabūt caurumos, ja?— Nez kāpēc Ulrikas nemitīgi pārspīlētā pieklājība radīja viņā īpašu vēlmi blēņoties.

Ingrīda pirmā ķērās pie kijas un izdarījo pirmo gājienu, kas, maigi izsakoties, bija nožēlojams, bet par to sieviete pat negrasījās skumt. Viņa labi zināja, ka pēc pāris sitieniem rokas atcerēsies, kā tas īsti ir jādara, un galu galā, šī taču bija tikai draudzīga saspēle.

—Aleksandr, pastāsti, lūdzu, sīkāk, kā to saprast, ka tev dažā ziņā asākas izjūtas. Labāk dzirdi, labāka oža, redzi auras, vai arī kas pavisam cits?— tā starp citu pajautāja Ingrīda.

[Dvēselīte]

- Nu... - and why do I feel like idiot? - Pieņemsim, ka rangs, jo otrais variants būtu apvainojums, - viņa satvēra ciešāk kiju un nostājās pie galda. - Un mums ir jāsit pa sarkanajiem, jo spēlējam ar melnajiem, - gribējās uzplāt sev ar plaukstu pa pieri.

[Massacre]

"Nē." Tajana iebilda. "Katras komandas pārstāvji stāv viens otram pretī un katram ir jāiesit viņu pašu kauliņi no pretējās, sava komandas biedra, malas. Jums - melnie, mums - sarkanie." viņa paskaidroja kā prata vēl norādot, ko viņa ar to domā.
Kad pienāca viņas kārta, Tatjana izskatījās, ka spēlēja atbrīvoti un labi, bet īstenībā viņa koncentrējās un zināja, ko un kā darīt, lai viss būtu vairāk vai mazāk pareizi un veiksmīgi.