Asinsbalss: Prologs, [PZP] [R] Opcijas

[Mattiass]

ASINSBALSS

¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯ PROLOGS ¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯

Rīga,
2008. gada jūlijs

Rit ikdienas dzīve, valdība, kā parasti, dzīvo cepuri kuldama, parastie iedzīvotāji, kuri nevar atļauties visu laiku sēdēt mājās pie ventilatoriem, pastiprināti patērē saldējumu, dzērienus un citus tamlīdzīgus dzesētājus. Dabas resursi, kā parasti, tiek intensīvi ekspluatēti, magnāti un korporācijas tikpat parastā veidā sapņo par monopolu, zinātnieki patvērušies laboratorijās ar nemainīgu gaisa temperatūru un turpina izstrādāt savus projektus. Vārdu sakot, mūsdienas to visparastākajā atbaidošajā veidolā…

Tikmēr pasaules dziļākajos slāņos ir sākušās pārmaiņas.

[Massacre]

"Protams, ātri. Ja sakārto visu jau dodoties uz šejieni, tad izkrāmēšanās nieks vien ir." Tatjana pasmaidīja. "Labi, lai būtu salāti." viņa nomazgāja gurķus un tomātus, aptuveni noskatot cik daudz būs nepieciešams viņiem trijiem, rēķinot, ka katram patīk labi paēst, nevis knapināties. "Es ēdu visu, kas nav vecs un ir klasificējams ar vārdu "labs". Šajā ziņā esmu izlepusi, jo ja man šķiet, ka ar ēdienu kaut kas nav kārtībā, pat tad ja tā ir iedoma, es neēdu to. Un tad vēl izņēmums ir ķīniešu eksotiskie tarakāni un tamlīdzīgas lietas. Man ar vienu pagaršošanas reizi pietika. Un Tev pašai ir kaut kas, ko Tu neēd?" sieviete bija sākusi mizot gurķus un griezt tos pietiekami lielā bļodā, kuru bija pamanījusi un tam sekoja tomātu gabaliņi. "Ar krējumu? Vai eļļu?" viņai pašai labāk patika ar krējumu, bet nevarēja zināt kā cilvēki mēdza ēst. "Ja mums vēl būtu sīpoli, tad biezpiens, krējums un lociņi ar tiem labi garsotu." Tatjana ierosināja.

[Elony]

Alekss izkravājās ātri, bet, pirms iešana uz virtuvi, iegriezās sardzes telpā, lai to nopētītu rūpīgāk, īpaši interesanto pulti. Un tikai tad devās uz virtuvi. Tatjana jau bija priekšā. "Sveiki, te nu esmu arī es." Viņš uzsmaidīja abām sievietēm.
Alekss bija novilcis žaketi un palicis tikai kreklā.
"Tātad, kā varu palīdzēt, dāmas?"

Šo rakstu rediģēja Elony: 07.10.2008 21:22

[Beppo]

—Labāk ar krējumu, kaut gan arī pret eļļu nav iebildumu. Un tieši tā arī es biju domājusi biezpienu taisīt. Jauki, ka vismaz ar vienu cilvēku ēdienu tavošanas paradumi vismaz pa daļai sakrīt.
—Nu, tarakānus un gliemežus es nepiedāvāšu. Ir šis tas, kas man ne pārāk garšo, es kategoriski atsakos no mannā putras, cīsiņiem, kuri garšo pēc putuplasta, visādi citādi ēdu visu, kas nekustas un ir garšīgs.

—Aleksandr, gribi sataisīt biezpienu vai pārņemt kartupeļu mizošanu?— Ingrīda piedāvāja. Jānoskaidro vēl, kurš no viņiem ir labākais pavārs, varbūt tieši vīrietis. Nemaz ar nebūtu tik neparasti.
—Un pie reizes pastāti, ko tu neēd, lai netīšām neiebarojam ko tādu, no kā tev varētu uzmesties sarkani pleķi.

Šo rakstu rediģēja Antaress: 07.10.2008 21:39

[Elony]

"Laikam jau labāk biezpiena gatavošanu." Aelskandrs noteica piegājis tuvāk.. "Kādu biezpienu - ar vairāk sāls, vai saldo?" Viņš vēlējās precizēt.
Par to, ko Alekss neēd, viņš pasmīnēja, bet ne priecīgi. Likās, ka kaut ko atceras.
"Es izdzīvoju pēc padomju armijas virtuves, varu teikt, ka spēju apēst jebko, tikai izvēlos gan labāk to, ko par normālu atzīst latvieši un krievi. Tikai laikam tagad, elfa stāvoklī, varbūt šis tas liksies negaršīgāks... nezinu. Lai nu kā pret to, ko redzu uz galda, iebildumu nav."

[Massacre]

"Jauki." Tatjana pasmaidīja un pielika salātiem krējumu, palūkojoties, ko taisās darīt Aleksandrs, ja vispār kaut ko māk un ko stāstīs par saviem paradumiem. Šāda pasēdēšana virtuvē taisot ēst bija tīri jauka un veicināja sarunas. Parasti.
"Sāļo biezpienu ar lociņiem un sīpoliem." viņa vienkārši paskaidroja. Jā, padomju laiki... Izmāca cilvēkus ne pa jokam.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 07.10.2008 21:54

[Elony]

Aleksandrs pamāja ar galvu. "Lai tā būtu." Viņš nomazgāja rokas, ielika bļodā biezpiena porciju un padrupināja smalkāk. Tad ķērās pie loku un sīpolu smalcināšanas. Viņš tos grieza ļoti smalkos gabaliņos, jo likās, ka biezpienā tā būs labāk.
"Ingrīda, vai tu te sen dzīvo?" viņš uzsāka sarunu. "Jāteic, ka šī vieta tiešām ir lieliska un man ir liels prieks, ka varam te atpūsties."

[Beppo]

—Sen? Kur nu, pavisam neilgi.
Pa to laiku arī kartupeļi bija nomizoti, un Ingrīda tos uzlika vārīties.
—Tad labi, ka vismaz pagaidām nevienam no mums nav ārkārtīgi specifiski ēšanas paradumi, Jāteic, es par to nedaudz bažījos, kas zin, varbūt elfi ir pārliecināti vegāni un nepieļauj arī, ka kāds cits viņu tuvumā ēd gaļu, vai tamlīdzīgi.

[Elony]

"Nē... redzi, es elfs esmu dažas dienas. Tāpēc vēl nekādi savādi ēšanas paradumi nav iesakņojušies. Un cerams, ka arī neparādīsies, vismaz nepar ko tādu mani nebrīdināja." Alekss paskaidroja. Sagraizījis dārzeņos, viņš tos pievienoja biezpienam, tad paņēma krējuma trauku, pievienoja to biezpienam un sāka maisīt.
"Bet vai tu esi cilvēks? Vai arī tomēr piederi pie kādas no maģiskajām tautām?" Viņš pavaicāja Ingrīdai. "Man vienkārši interesanti zināt. Līdz šim esmu saticis elfus, rūķus, faunu, kādu sievieti, kas it kā nav cilvēks, bet pēc tādas izskatās..."

[Beppo]

—Kā to saprast — elfs dažas dienas?— šis izteikums Ingrīdu pamatīgi samulsināja, —man likās, vai nu tu esi elfs vai neesi, par to piedzimst, vai tad ne?
—Ā, es pati pa lielam esmu cilvēks. Nekādu spicu ausu, nekādu maģisku spēju, nekā neparasta.
Loti jauki. Salāti drīz būs gatavi, biezpiens arīdzan, un Ingrīda jau sāka klāt galdu. Tā bija patīkama pārmaiņa, parasti viņa sevis vienas dēļ nepapūlējās to darīt, reizēm pat ēda pa taisno no katla.

Šo rakstu rediģēja Antaress: 08.10.2008 12:35

[Massacre]

Tatjana bija pabeigusi taisīt salātus, taču krējumu vēl neiemaisīja, lai neatsulojas, bet tā trauciņu nolika blakus salātbļodai, kopā ar sāli.
"Mūsos ir elfu gēns, kurš atklājies, drīzāk izdomājis izpausties, tikai tagad. Tas varēja arī nenotikt, tāpēc, gandrīz vai pareizi ir kā Aleksandrs saka - dažas dienas elfs." viņa pasmaidīja un atbalstījās pret galda malu.
"Nav nepierasti pie šādas lielas mājas vienai pašai?" sieviete pajautāja Ingrīdai. Lai arī viņas dzīvoklis bija diezgan paliels, šādu māju vienai pašai, kaut kur mežā viņa pirktu tikai gadījumā, ja būtu gaidāms ģimenes pieaugums vai kaut kas tamlīdzīgs. Plaši ir labi, bet pārāk plaši ir par traku.

[Beppo]

—Paga paga, kā to saprast — atklājies elfu gēns. Kā, jūs vienkārši vienu rītu pamodāties un ievērojāt, ka ausis nav tādas, kā agrāk?— Ingrīdai pašai bija šķitis, ka nu jau viņa ir pieradusi pie neparastu lietu uzzināšanas, bet kas tāds viņu tomēr ļoti izbrīnīja.
—Ak, sākumā nedaudz neierasti bija, protams, bet te var daudz ko sadarīt. Un es esmu pieradusi dzīvot viena, kaut arī ne tuvu tik milzīgās telpās. Taču man ļoti patīk šī vieta.

[Massacre]

"Īstenībā tā apmēram arī bija. Ja nebūtu Pilsētas Sardzes un uzmanītāju, tad es domātu, ka esmu ļoti saindējusies uz neatgriešanos un drīzumā atstiepšu pekas. Bet ar katru rītu spogulī biju cita es līdz kamēr visas mokas beidzās un es biju kļuvusi par elfu." Tatjana vienkārši paskaidroja.
"Jā, vieta ir burvīga, tas tiesa. Kā Tu pie tādas tiki?"

[Beppo]

—Ar jums visiem trim tā bija?— Ingrīda nolēma reiz pa visām reizēm pajautāt tieši, nevis mēģināt saskatīt ausis zem frizūrām un cepurēm.
—Ā, šito māju visai nesen es mantoju.

Šo rakstu rediģēja Antaress: 09.10.2008 11:06

[Massacre]

"Jā, visiem." viņa vēl nedroši paskatījās uz Ulriku un Aleksandru, it kā baidoties, ka kaut kas pēkšņi būtu mainījies.
"Ļoti jauks mantojums, jāsaka. Vairāk kā paveicās. Un gaume īpašniekam bija ļoti laba."

[Beppo]

—Un tas tā bieži mēdz notikt? Kas zin, varbūt arī es kādu dienu ieraudzīšu spogulī spicas ausis?— Ingrīda puspajokam pusnopietni jautāja.
—Paveicās, jā. Mani tikai ārkārtīgi interesē, kāpēc tieši man tas viss tika. Varbūt izdosies to kādreiz uzzināt.

[Elony]

"Mums teica, ka tas notiek ļoti reti, reizi 200 gados apmēram. Un liekas, ka tam ir kāds sakars ar kaut kādām sliktām pārvērtībām, kas taisās piemeklēt pasauli." Alekss paskaidroja. "Varbūt tevī ir šis gēns, es nezinu. Kas zina, vai neparādīsies." viņš paraustīja plecus.
Viņš pievienoja salātiem sāli un ik pa brīdim pārbaudīja garšu, turpinādams maisīt.
"Ingrīda, tu nezini, kas tev novēlēja namu?" Alekss pārvaicāja. "Un kā tu vispār zini par Pilsētas Sardzi un maģiskajām tautām? Parasti cilvēkiem to neatklāj."

[Beppo]

—Reizi divsimts gados? Visai mazvarbūtīgi, ka nejauši tas notiek uzreiz ar trim…ē…būtnēm. Un no kurienes šis gēns jums uzradies? Tāltālos senčos bijis kāds elfs?— Varēja manīt, ka Ingrīdu šis jautājums ir varen ieinteresējis.
—Parasti jā. Principā par to varu pateikties savam mistiskajam radiniekam, jau pirms man nozaga to grāmatu mani apciemoja Ārpilsētas Sardze, taču neko īpašu viņi man nepateica. Lielos vilcienos par šo …ē…noslēpumaino sabiedrību uzzināju pēc tam, kad zaglis, pazuzdams kopā ar grāmatu, atstāja mani visai kļūmīgā situācijā, no kuras ar cilvēkiskiem līdzekļiem nevarēja izķepuroties. Neko daudz es arī šobrīd nezinu, zinu ka tādas ir, esmu reģistrēta Sardzē. Ja jau reiz tas ir pa īstam, būs kārtīgi jāpalasa tā grāmata par maģiskajām būtnēm. Diez, kurā plauktā es to nobāzu…

[Elony]

"Arī Sardzes komisārs domā līdzīgi." Aleksandrs piekrita. "Iespējams, ka mūsu gēnus ietekmēja tas, ka pasaulē notiek savādas lietas. Un šis nams... tavs mistiskais radinieks varētu būt saistīts ar maģiskajām tautām, varbūt pat viens no tiem, jo bibliotēka esot cieši saistīta ar tām. Tātad tevī tiešām varētu būt šis gēns."
Galu galā Aleksandrs nosprieda, ka salāti garšo labu.
"Esmu pabeidzis, varu vēl kā palīdzēt?" viņš pavaicāja Ingrīdai.
"Un labprāt vēlāk paskatītos, kādas grāmatas te ir. Kā jau teicu, paši maz ko zinām par to visu."

[Beppo]

—Diez vai, cik man zināms, viņš bijis praktiski cilvēks. Un par bibliotēku, lūdzu, tur tu varētu atrast daudz interesantu lietu, jo sevišķi, ja tu neesi audzis elfu sabiedrībā.
Ingrīda jau bija pabeigusi klāt galdu, pārbaudīja kartupeļus, un pagaidām, kamēr tie vēl nebij mīksti, apsēdās pie galda.
—Pagaidām viss, vēl tikai jāsamaisa salāti, bet to, kad kartupeļi būs gatavi.

[Elony]

"Aha, skaidrs." Arī Alekss apsēdās pie galda, kamēr kartupeļi pagatavosies.
"Zini, šī māja tiešām būtu lieliska vieta atvaļinājumam. Un man žēl, ka nevar kārtīgi atslābināties, ņemot vērā situāciju. Tā teikt, esmu darbā, kur reizē vajag atpūsties un būt modram un tas drusku nejauki. Ja vēl te nebūtu tik jauku izklaižu iespēju un sliktāka sabiedrība, tad nožēlas nebūtu, bet..." viņš pasmaidīja un paskatījās uz Tatjanu.
"Mēs paši to izvēlējāmies."

Alekss atkal pievērsās Ingrīdai.
"Un ar ko tu vispār nodarbojies? Kad nepieskati lielisko mantoto namu?"