Asinsbalss: Prologs, [PZP] [R] Opcijas

[Mattiass]

ASINSBALSS

¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯ PROLOGS ¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯

Rīga,
2008. gada jūlijs

Rit ikdienas dzīve, valdība, kā parasti, dzīvo cepuri kuldama, parastie iedzīvotāji, kuri nevar atļauties visu laiku sēdēt mājās pie ventilatoriem, pastiprināti patērē saldējumu, dzērienus un citus tamlīdzīgus dzesētājus. Dabas resursi, kā parasti, tiek intensīvi ekspluatēti, magnāti un korporācijas tikpat parastā veidā sapņo par monopolu, zinātnieki patvērušies laboratorijās ar nemainīgu gaisa temperatūru un turpina izstrādāt savus projektus. Vārdu sakot, mūsdienas to visparastākajā atbaidošajā veidolā…

Tikmēr pasaules dziļākajos slāņos ir sākušās pārmaiņas.

[Dvēselīte]

Un tā tas notiek vienmēr. Kā slikta, bet bagātīgi sponsorētā šausmu filmā ar trillera un fantastikas elementiem. Vienīgā atšķirība bija tā, ka pretī absolūtajam ļaunumam nebija absolūtā labuma. Neviena gaišā varoņa, kas baltā zirgā mestos virsū milzu monstram, kas cenšas salauzt Zemes membrānu un tikt iekšā. Bija tikai pārītis elfu un daži rūķi, kurus liktenis veiksmīgi bija palicis pa sitienam un kuru vienīgā vēlēšanās bija laicīgi tikt projām no šīs cilvēku apsēstās planētas. Vai plāna.
- Bet es nekur neiešu, - to viņa teica pati sev, sparīgi purinot galvu un mēģinot pārliecināt kaut ko, kas iekšā spītīgi centās iestāstīt, ka viņa taču pieder citai rasei, ka viņai vienalga reiz būs jāiet prom. Viņi visi, kas piedzimuši par cilvēkiem un pēkšņi kļuvuši par ko citu, ir pienākuma priekšā kaut ko darīt. Pat jautājums par palikt vai nepalikt nav aktuāls. Vienkārši kaut kas ir jādara, jo Zeme, par spīti visam, tomēr ir un paliek viņu mājas. Vismaz manas un es negrasos tās pamest, asti kājstarpē iežmiegusi, jo kaut kāds briesmonis draud te ielauzties. Katra nams ir viņa pils un tas ir gaužām nožēlojami, ja pie pirmajām nepatikšānām cietoksnis tiek panikā pamests.
- Ko mēs varam darīt, lai glābtu... palīzētu... labi, vienkārši - ko mēs varam darīt? - var jau būt, ka tas bija izmisums, kas atspoguļojās meitenes acīs, tomēr balss skānēja cieti un pārliecināti. - Es negrasos pamest šo vietu tikai tāpēc, ka te sāk kļūt bīstami. Ja jau pasaule ar tajā dzīvojošajiem cilvēkiem un citiem radījumiem ir pastāvējusi tik ilgu laiku, tad tā noteikti var pastāvēt vēl tikpat. Noteikti ir kas tāds, ko tam... nu... tam tur var izdarīt, lai viņš aizvāktos no Zemes membrānas un ietu iekarot citu planētu vai pazustu no universa, - kā bērni, kas iedegušies savā pārliecībā, tā arī Ulrika cieši ticēja, ka kaut ko var darīt.

[Massacre]

Tatjana dusmīgi palūkojās uz Ulriku, jo ko gan šis jaunais skuķis zināja par dzīvi un izdarītajiem lēmumiem?
"Es netaisos pamest šo pasauli tāpēc, ka te ir bīstami. Tam ir pilnīgi citi, ar to nesaistīti, iemesli un pietiekami nopietni." viņa skarbi noteica un palūkojas uz Alastoru, lai dzirdētu atbildes uz Ulrikas jautājumiem.

[Dvēselīte]

- Jā, protams, ka tev ir savi iemesli. Kuram gan to nav! - vēl mazliet un viņa sāks kliegt un raudāt vienalicīgi. - Tikai vienīgais, kas cilvēku vada - un nē, nesaki, ka esi elfs, mēs tādi esam pārāk īsu laiku - ir egoisms un patmīlība! - rokas bija sažņaugtas dūrēs tā, ka pirkstu locītavas kļuva baltas.

[Massacre]

"Es atdošu visu sevi, lai palīdzētu pasaulei, ko līdz šim saucu par mājām! Un ne tāpēc, ka tādejādi apmierināšu savu egoismu vai patmīlību, kuri manī ir, nenoliedzu, bet tāpēc, ka te ir viss, par kuru es nesu vislielāko atbildību!
Un, ja līdz šim esmu bijusi daļa no cilvēku, kuri vāra sūdus, tad palīdzēšu tos arī izstrēbt.
Tomēr nekas un neviens mums nav devis tiesības spriest, kas vada vienu vai otru." Tatjana runāja nomierinošā tonī, paskaidrodama, ko domā. Ar Ulriku viņai strīdēties negribējās, taču sievietei riebās, ka visu mēra pēc vienas mērlentes.

[Mattiass]

— Dāmas, nestrīdieties. Vai aizmirsāt, kur atrodaties?

Vulkāniskajā ainavā tikmēr bija ieviesušās dažas pārmaiņas — strīda laikā tur, lejā kaut kas bija nodunējis, un kāds no uzkalniem sāka izvirst lavas straumītes. Plūstošā lava ātri vien piepildīja dažas jaunas, zemē radušās plaisas. Par laimi, sarunbiedri atradās pietiekami augstu, lai nejust ne karstumu, ne arī neelpojamo gaisu, kāds bija tur, lejā. Bet arī atvēsinošais vējiņš bija pierimis, it kā būtu iestājies klusums pirms vētras.

— Un savukārt tam, kas vada Senākās rases, vajadzētu būt līdzsvaram. Nevis emocijām, kuru ietekmē cilvēki ir pieļāvuši tik daudz kļūdu. Pirmkārt, mums vajadzētu no šejienes pazust, jo man šķiet, ka mūsu ievilkusies klātbūtne rada disbalansu. Uz jums, Hensenas jaunkundz, tas gluži tik ļoti neattiecas kā uz mani un uz mums kopumā. Daži palikušie neradīs lielu atšķirību, ja vien starp tiem nebūs manis. Otrkārt, jāizpēta, ar ko nodarbojas kultisti un iespēju robežās viņu aktivitātes jāapkaro, ja nevarēs citādi. Tomēr ar to nodarbojas Sardzes, un šaubos, ka viņiem patiktu iejaukšanās no malas. Tā kā šīs problēmas risināšanai būtu ieteicams aprunāties ar viņiem. Treškārt, cilvēkiem ir jāmainās, lai viņus nevadītu tikai egoisms un patmīlība, kā mums laipni norādīja Ulrika Hensena, un vēl dažas citas īpašības, ko viņa piemirsa norādīt. Un par to, vai viņi to spēs izdarīt laicīgi, es negalvoju. Viss, ko mēs varam darīt — iedot viņiem vairāk laika. Tad viņu rīcībā būs nevis daži gadi, bet varbūt daži gadsimti. Tas ir, labākajā gadījumā.

[Elony]

Aleksandrs klusēja, kamēr sievietes izteica savas nesaskaņas.
Viņš vēl neiznāja, ko grib. No vienas puses, šī bija viņa pasaule, ko viņš pazina. No otras, ja druīdam bija taisnība...
Secinājumus izdarīt bija par agru, tāpat kā pieņemt lēmumu.
"Uz brīdi atstāsim jautājumu par to, kur gribam doties malā. Domāju, ka neviens no tiem, kas ir šeit, negrib, lai ar šo pasauli notiek kas slikts. Galvenās biresmas ir briesmoņa parādīšanās, kas iespējama caur kultistu darbībām, tos apkaro Sardzes. Lai arī mūsu līdzdalība no Sardžu puses nav vēlama, domāju, ka neviens no mums negrib sēdēt malā, vai ne?
Kas attiecas uz cilvēkiem, vai tad cilvēku sabiedrību var tā ietekmēt, lai viņi sāktu uzvesties... labāk? Jo man šķiet, ka tas iespējams nav."
Aleksandrs tiešām domāja, ka plašākā perspektīvā ar pasauli ir bēdīgi. Ja turpināsies pašreizējie procesi, tad pēc vairākiem simtiem gadu, pašreizējā civilizācija būs pašiznīcinājusies.

[Mattiass]

— Ne viss ir atkarīgs no mums, — Alastors mierīgi noteica, — mēs varam tikai censties dot cilvēkiem un arī mums pašiem vairāk laika. Savukārt, ja jūs, Aleksandr, vēlaties palīdzēt cīņā pret kultistiem, nešaubos, ka Pilsētas Sardzē jums atradīsies vieta. Diez vai viņi atteiktos no šāda darbinieka. Ja ne uzreiz, tad vēlāk jūs pieņems. Īpaši, kad būsiet oficiāli aizgājis no iepriekšējās darbavietas, bet tur nu jums ir brīva izvēle. Varbūt varat mēģināt sākt kā… ārštatnieks, kā viņi to dēvē.

[Elony]

Aleksandrs dīvainā kārtā tagad juta ironiju pret iespēju strādās Sardzē. Kāpēc gan? Laikam jau tāpēc, ka par to zināja vairāk. Zināja, ka runa ir nevis par patstāvīgu dzīvi, bet par laika atskaiti.
"Man netīk nodarboties ar lietām, kas lemtas neveiksmei. Censties audzināt cilvēkus, lai iegūtu laiku... ja nu laiku iegūst, bet vienalga paliek šeit? Bet par to spriest vēl pāragri. Tāpat kā par iespēju pievienoties Pilsētas Sardzei. Kas zina, vai līdz tam laikam, kad viņi gribētu mani pieņemt, viss vēl būs kā senāk..."
Viņš paskatījās uz abām sievietēm.
"Es vēlētos zināt, ko domā darīt manas ceļabiedres. Censties aktīvi novēst briesmoņa parādīšanos, vai arī darīt ko citu."
It kā jau bija skaidrs, ka abas nav vienaldzīgas šajā lietā, bet derētu vēl kāds apstiprinājums.

Šo rakstu rediģēja Elony: 12.08.2008 17:06

[Massacre]

"Es labprāt palīdzētu gan kultistu vešanā pie prāta, tikai individuāli no Sardzes, gan briesmoņa domu pavēršanā uz citu vietu. Tikai man ir jautājums Jums, Alastor, ko vēl mēs varētu konkrēti, nopietni un auglīgi darīt jau turpmākajā laikā?" Tatjana par strīdu jau bija aizmirsusi. Ja viņa kaut kam arī turpmāk attaisnosies, tad tā būs viņas ģimene, ne parasts skuķis vai vēl kāds cits.

[Mattiass]

— Tad jau, jūsuprāt, cilvēkiem nav vērts dzīvot, jo tāpat viņi beigās nomirst? — ironiski uzrāvis uzaci, neticīgā tonī pārprasīja Alastors. Viņš tīšām bija izvēlējies piemēru ar cilvēkiem. — Tāpat, kā cilvēki, arī dabā viss dzimst un mirst. Un mainās. Un cilvēki, lai cik tālu no dabas arī nebūtu aizgājuši, arī var mainīties. Varbūt viņi paši to ir aizmirsuši, tomēr no tā nav mazāk dabas bērni. Jūs pārāk ātri zaudējat cerību, Aleksandr. Jūs pāragri norakstāt citus. Un jūs pārāk bezcerīgi raugāties uz lietu, lai jums būtu kaut vai mazākās cerības uz izdošanos. Pilsētas Sardze tikai cenšas nosargāt kārtību, apkarot tos, kas aktīvi tuvina galu, uzrauga mūsējos un dod mums laiku tikt galā ar portālu. Ar cilvēku audzināšanu viņi nenodarbojas. Tāpat viņiem ir visai grūts darbs, īpaši mūsdienās, kad daudzi ir izgājuši ārpus jebkādiem rāmjiem. Bez viņiem viss būtu varējis beigties jau kādu gadsimtu atpakaļ. Tā kā viņi jau mums ir nopirkuši vairāk laika. Es, protams, nerunāju tikai par Rīgas galveno pārvaldi, bet par visas Zemes Sardzēm, lai kur tās arī nebūtu. Un Krāmers līdz šim veiksmīgi ir demonstrējis īstu rūķisku stūrgalvību un tieksmi iet līdz galam — un arī daudz paveicis.
Kaut arī šāda cieņas izrādīšana rūķim nebija īsti raksturīga elfam, Alastors bija saglabājis nemainīgi neitrālu sejas izteiksmi, kas liecināja, ka viņš šobrīd nerunāja kā elfs, bet gan kā neitrāls un objektīvs novērotājs no malas. Acīmredzot viņš bija viedokļa cieni citus, un citi cienīs tevi piekritējs.

Tad viņš pievērsās Tatjanai.

— Aprunājieties ar Anvenu, viņa nodarbojas ar tādām lietām.

[Elony]

"Jā, cilvēki to ir aizmirsuši. Viņiem gan netrūkst pašu vidū, kas atgādina par to, cik tas ir bīstami. Tomēr kopējā situācija man neliek domāt, ka cilvēce varētu strauji mainīt savu virzību. Un ja maģiskās tautas aizies drīzumā, kā liekas, tad tāda iespēja pastāv, tad ar cilvēkiem būs tikai sliktāk.
Lai gan, jums jau taisnība, gremdēties pesimismā nav prātīgi. Tomēr es uz dzīvi cenšos neskatīties kā optimists, bet reālists. Un tas attiecībā un cilvēces attīstību gandrīz vienmēr nozīmē to pašu ko pesimists."
Aleksandrs noteica.
Kas zina, varbūt tiešām viņš kļūdās un ar cilvēkiem nav tik traki. Redzēs, ko atklās viņam elfa acis, varbūt vairāk kā cilvēka.
Bet iespēja palikt pēdējam elfam šeit, šajā pasaulē, kad visapkārt viss iet tikai sliktāk un izmisīgi censties pārlieicnāt cilvēkus, ka viņiem jāmainās... tā nebija nekāda spožā perspektīva vai patīkamākā nākotnes vīzija.
"Jā, es arī labprāt aprunātos ar Anvenu." Alekss piekrita druīda vārdiem.
Aprunātos gan par kultistiem, gan par otru pasauli.

[Mattiass]

— Jā, protams.

Kas attiecās uz dabā pastāvošo līdzvaru un cilvēkiem, tad…

— Mēs jau nezinām, varbūt viņi tādi ir, lai līdzvarot mūs. Protams, maz ticams, ka pie vainas būtu tikai mēs, bet tādu iespēju es neizslēgtu.

Druīds pavērsās Ulrikas virzienā.

— Hensenas jaunkundz, vai jums vēl ir kādi jautājumi?

[Dvēselīte]

Viņa viegli šūpojās no vienas kājas uz otru. It kā jau apkārt šķita karsts, bet ādu vienalga klāja zosāda. Izdzirdusi druīda jautājumu, Ulrika pacela galvu un, saraukusi pieri, mirkli lūkojās viņā.
- Nē. Nē, man nav jautājumu, - pat, ja tie bija, visi pazuda mirklī, kad viņa uzlūkoja veco vīru.
Vai beidzot bija laiks iet prom?

[Massacre]

Tatjana pamāja, jo ar Anvenu viņa tāpat gribēja aprunāties, kur nu vēl tagad.
Bet bija viens jautājums, kas jau laiciņu malās viņai galvā:
"Jūs teicāt, ka daži palikušie vēlāk neko nemainīs, ja vien to starpā nebūs Jūsu. Kāpēc?"

[Mattiass]

— Teiksim tā… nodzīvojis šajā pasaulē tik ilgi, esmu par to daudz ko iemācījies. Ja es sāktu šeit pielietot savu varu mazāk svarīgās lietās, tas varētu radīt kārtējās svārstības. Un, jo tuvāk beigām, jo mazāk es varu atļauties, lai neizjaukt jau tā trauslo līdzsvaru.

Šobrīd viņa brūnajās acīs tiešām bija lasāms tas, cik pat ne vecs, bet sens viņš īstenībā ir. Un cik ļoti ir noguris.

— Lai nu kā, drošību jums, līdzsvaru, un mieru. Tas viss patiešām noderēs.

Viņš pagriezās uz promiešanu.

— Veiksmi. Pasveiciniet no manis Anvenu, — varētu padomāt, ka viņš smaida. Tad viņš sāka pamazām kāpt lejā.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 13.08.2008 16:44

[Elony]

Vecs. Vairāk kā 2000 gadu vecs.
Pat zinot to, ka elfi dzīvo ilgi, nebija viegli to tā aptvert. Doma bija bijīga, tik tiešām.
"Paldies, jums tāpat." Alekss vienkārši noteica.

Protams, atstāt mūs vīzijas vidū ir ļoti pieklājīgi... ja tā ir vīzija.
Jebkurā gadījumā, nebija citas iespējas, kā sākt iet lejā no kalna, cerot, ka tā nonākts atpakaļ mežā.
Un kāpēc vispār viņi bija šeit atvest?
Bet lai nu paliek, tagad galvenais bija parunāt ar elfu sievieti.

[Mattiass]

Līdz ko Alekss iedomājās par atstāšanu vīzijā, viņš un abas sievietes attapās sēžam turpat, kur bija apsēdušies — zem ozola zariem. It kā būtu aizsnaudušies un tikko pamodušies. Ja kāds paskatījās uz sauli, varēja saprast, ka ir pagājušas dažas stundas un tagad ir vakars. Savukārt Alastora vairs nebija.

[Elony]

"Man reiz teica, ka elfu spējas nav... teiksim kā pasakās un filmās. Rādās, ka viema otram tās it ļoti iespaidīgas."
Alekss noteica sievietēm.
Viņš piecēlās un pārliecinājās, ka apģērbs ir tīrs.
Tad, sagaidījis, kad arī Tatajan un Ulriha būs kārtībā, devās tajā virzienā, kur bija aizgājusi Anvena.

[Dvēselīte]

- Tas bija... iespaidīgi, - meitene nomurmināja, attapusies, ka jau mirkli sēž ar vaļā acīm un raugās uz koka stumbru. Nebija brīnums, kad Alastoram bija jauzmanās, lai neizjauktu spēka līdzsvaru, jo, pat ar šo mazu, pompozo sarunu, viņš tika parādījis, ka spēj ļoti, ļoti daudz.
- Nu, tad nākamo meklējam Anvenu? - Ulrika klusiņām noprasīja, ceļoties kājās un sekojot Aleksandram. Kaut kā sajūta pēc atgriešanās nebija no tām labākajām, sevišķi jau Tatjanas dēļ, ar kuru notika asā vārdu pārmaiņa. Nē, neko no pateikta viņa atpakļa neņēmtu, bet vienalga bija neērti.

[Elony]

"Jā, protams. Ja jau Anvena un viņas draugi mēģina apturēt tos kultistus, tad ar sievieti ir jārunā. Man arī ļoti gribas uzzināt, kāda ir otra pasaule. Ja jau daži apsver iespēju turp doties... "
Alekss atteica. Viņš gāja ātri, bet tā, lai viņam tiek līdzi abas sievietes.
Ejot, viņš pārdomāja abu sieviešu piemērotību uzdevumam. Tatjana bija jau nonākusi briesmās un izdzīvojusi, ber Ulriha...
Aleksandrs uzrunāja somieti:
"Zini, tas, ko mēs esam iecerējuši, ir vislīdzīgākais... policijas darbam. Kultisti ir noziedznieki, bet mēs tādi kā policisti. Tas nozīmē, ka šīs pasākums var būt bīstams, arī bez tā briesmoņa. Vai esi gatava tādā lietā iesaistīties, studente?"