Asinsbalss: Prologs, [PZP] [R] Opcijas

[Mattiass]

ASINSBALSS

¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯ PROLOGS ¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯

Rīga,
2008. gada jūlijs

Rit ikdienas dzīve, valdība, kā parasti, dzīvo cepuri kuldama, parastie iedzīvotāji, kuri nevar atļauties visu laiku sēdēt mājās pie ventilatoriem, pastiprināti patērē saldējumu, dzērienus un citus tamlīdzīgus dzesētājus. Dabas resursi, kā parasti, tiek intensīvi ekspluatēti, magnāti un korporācijas tikpat parastā veidā sapņo par monopolu, zinātnieki patvērušies laboratorijās ar nemainīgu gaisa temperatūru un turpina izstrādāt savus projektus. Vārdu sakot, mūsdienas to visparastākajā atbaidošajā veidolā…

Tikmēr pasaules dziļākajos slāņos ir sākušās pārmaiņas.

[Massacre]

Iesākumam Tatjana nopētīja Alastoru un, kad viņš neatsaucās Aleksandra sveicienam, viņa paraustīja plecus.
Novilkusi savas elegantās, melnās botiņas, sieviete tās novietoja netālu no Alastora apaviem un apsēdās druīdam blakus zālītē, mierīgi gaidīdama, kad viņam labpatiksies pievērst viņiem uzmanību, pati tajā pašā laikā aiztaisot acis un izbaudot visu sev apkārt esošo.

[Elony]

Nu ko, man ir atvaļinājums.
Aleksandrs sarkastiski nodomā. Viņš atšņorēja kurpes, novelk tās un savas zeķes un apsēžas Taņai otrā pusē.
Viņš neko nesaka, tikai raugās tālumā, uz kokiem, kur beidzas klajums. Domas veltās nedaudz pašreizējajai situācijai, cik tā muļķīga un visai lietai kopumā. Bet tad viņš atslābinās un aizklīst maznozīmīgās domās par kokiem, to lietderību, tad par to, cik labi būtu iegādāties sev māju kaut kur laukos.

[Mattiass]

Ulrika izdarīja tāpat — nosēdās zālē. Un, tieši tāpat kā pārējie, zaudēja realitātes izjūtu, kā aizmiegot. Tomēr prāts turpināja darboties, turklāt visai apzinīgi.

Lai kas kuram arī nerādītos, beigās visi nonāk turpat.

Debesis ir tumšas. Visai tuksnesīga ainava — klintis, vulkāniskā aktivitāte. Druīds ved trijotni uz kādu plakankalni.

Klintīs zemē ir plaisas, caur kurām redzama sarkana atblāzma, kaut kur veidojas lavas tērcītes, šur tur no zemes un uzkalniem kaut kas izvirst. Līkas un, kā šķiet, nepareizas, dīvainā leņķī pret zemi novietotas klinšu smailes papildina ainavu. Un tā visi ar druīdu piekšgalā devās pa kārtējo klinti uz augšu, paceļoties līdz ar augstāko klinšu līmeni. Pāri kraujai pavērās tumša, ar sarkanu spīdumu un plaisiņām izraibināta ainava. Klintis drūmi slējās uz tumša/oranžīga (atkarībā no debesīm) fona.

Augšā nav tik karsti, kā pie zemes, ir pat visai patīkams, vēss vējiņš. Tur nav nepatīkami atrasties. Un gaiss arī ir svaigs.

Šeit Alastors pagriežas pret līdznācējiem. Ja ir jautājumi, tad ir īstais brīdis tos uzdot.

[Massacre]

Akārtnes ainava aizrāva un biedēja reizē, un Tatjana sajutās mazliet jocīgi, jo tajā pašā laikā pārdomāja visu to, ko tika redzējusi mirklīti iepriekš. Alastora žests, kas aicināja uz jautājumu uzdošanu, lika pat mazliet satrūkties, jo viņa bija jau saņēmusi atbildes uz jautājumiem, tomēr, nevarēja zināt, ko zināja pats Alastors.
"Ko Jūs zināt par visu pašlaik notiekošo? Asinsupi un citiem sīkumiem?"

[Ungaarijas ragas...]

Alastors nopētīja visus trīs elfus. Tad viņš, vērsdamies pie visiem trim, pirmo reizi pa visu šo laiku ierunājās: — Drošība miers un līdzsvars arī ar jums. Pirms es atbildu, jūs varētu pastāstīt visu, ko esat uzzinājuši. Grēks otrreiz atkārtot to pašu.
Druīds viegli pasmaidīja, kamēr aiz viņa muguras kaut kur tālumā, slīpi pāri debesjumam, atstādams aiz sevis garu, ugunīgu asti, nokrita meteorīts, tā arī beigdams savu eksistenci turpat atmosfērā. Balss viņam bija zema un visnotaļ patīkama, kas Ulrikai un Tatjanai lika noskriet skudriņām pār muguru.

[Elony]

Aleksandrs skatījās uz druīdu. Savāds vīrs, bet tādam tam laikam arī bija jābūt.
Un jāteic, ka visas šīs pārmaiņas ap viņiem, lai arī laikam ilūzija, tomēr bija satraucošas. Un draudīgas arī. Šī aina, kas viņiem pavērās... vai tai bija tikai simboliska nozīme? Vait ā bija tāla pagātne? Vai varbūt - tuva nākotne?
Viņš nejautāja neko, jo Tatajana jau bija paspējusi pajautāt.
Kad Allastros atbildēja, Alekss apdomājās, kā vislabāk būtu paskaidrot.
"Mēs zinām, ka Asinsupe pieaug līdz ar pasaules postu un ļaunumu. Pēdējos gados tā strauji pieaug. Bet rādās, ka tuvākajā laikā var notikt kas tāds, kas var likt tai ļoti strauji pieaugt. Kas ļoti iespaidīgs un laikam arī slikts šau pasaulei. Un mums liekas, ka Asinsupe ir saistīta ar portālu... vai portāliem. Ka tad, kad Asinsupe sasniegs savu maksimumu, tad portāls atvērsies, vai arī to būs iespējams atvērt.
Tāpat mums liekas, ka Asinsupei ir kāds sakaras ar mums, to, ka mēs pārvērtāmies tieši tagad un visi reizē. ka kaut kas aktivizēja to, kas bija mūsus."
Viņš nezināja, vai izteicās pietiekami skaidri un pareizi. Šīs tēmas bija ārpus visa, ko viņš uzskatīja par normālu. Tomēr īsumā tas bija galvenais, ko viņi zināja... vai ko pieņema par pareizu.

[Massacre]

Tatjana savā ziņā bija pārsteigta, jo šķita, ka noskaidrojusi daudz, daudz detaļu. Bet, protams, bija vēl daudz, daudz, daudz vairāk.
"Es zinu, kā mūsu pasaule izskatīsies ļaunākajā, normālā un pavisam labā variantā. Zinu, ka mūsu sapņos redzētās arkas ir portāli un zinu arī to, ka spēks, kas laužas iekšā mūsu pasaulē, vai meklē sev izeju kaut kur no tās vietas, kur ir viņš pats var notikt tādā gadījumā, ja ļaunums un sliktās lietas pasaulē turpinās būt lielākā pārsvarā nekā labais. Līdzīgi kā ar ozona slāni. To bojā visādas ķīmijas un izveidojas caurums pa kuru tiek iešā kaitīgie UV stari. Gluži tāpat notiks ļaunākajā variantā, tikai, protams, aizvietojot terminus mana piemērā." sieviete paskaidroja to, ko atcerējās un centās iedomāties to, ko pati varētu būt aizmirsusi, tomēr pievērsdama uzmanību tam, ko teiks kāds no biedriem vai pats Alastors.

[Dvēselīte]

Kas to būtu domājis, ka druīdi patiešām eksistē? Bet nācās vien noticēt, kad pēcpusei piezemējoties sulīgajā zālē, iztēli pārņēma spilgtas krāsa un nekad neredzētas ainas. Vulkāniskais sarkanums ļoti atgādināja kaut ko jau reiz skatītu, bet līdz galam tik pat neizprastu, kā viņas pašas pārvērtības.
Ulrika gāja Alastoram pa pēdām, negribēdama to īsti darīt, bet tajā pašā laikā saprazdama, ka citas izvēles nav. Bail. Par spīti veselajam saprātam un loģikai, pašsaglabāšanās instinkts kauca, kā policijas sirēna, un normierinājās tikai pēc tam, kad druīds ierunājās. Dīvaini, ka viņam ir tik patīkama balss.

Drošība, miers un līdzsvars. Drošība, miers un līdzsvars. Šeit? Šajā biedējošajā ainavā vārdi izklausījās smieklīgi un tikai Alastors tiem piedeva jel kādu ticamību un pamatu.
Ceļabiedri sekoja mēmi izteiktajai komandai uzdot jautājumus. Bet viņš... Alastors taču teica, ka grēks būtu atkārtot otreiz jau zināmo. Tad kāpēc viņiem ir jāstāsta viss vēlreiz?
Klausoties Tatjanas teiktajā, kļuva pavisam neomulīgi, jo ainava tikai vēl vairāk pastiprināja vārdu spēku, radot mazas, iedomātas vīzijas par to, kāda kļūs Zeme, ja piepildīsies ļaunākais no iespējamajiem variantiem.

Viņa paļāvās uz to, ka biedri daudz labāk un skaidrāk pratīs atstāstīt notikumus un uzzināto informāciju. Ulrika nebija pārliecināta, ka spētu lakoniski un saproti pastāstīt par to, kas noticis, sevišķi jau tagad. Nebija, nu nebija viņas cilvēciskā puse līdz galam pazudusi, tā pat, kā bailes. Notika pārāk daudz nesaprotamu lietu vienlaicīgi.
- Asinsupe, portāli, ļaunums, elfi, rūķi, pasaule mainās... - tas bija mazliet pārāk daudz vienam parastam cilvēkbērnam. Nu, vismaz pirms dienas viņa tāda bija. Un pēkšņi uzradās viens jautājums, ko mēle tā vien niezēja uzdot, bet Ulrika nolēma pagaidīt, kamēr cienīgais druīds dos tādu iespēju.

Ko mums darīt? Aiziet vai palikt? Pamest vai palīdzēt?

[Mattiass]

Visus noskatījis, Alastors atbildēja, ievērodams runātā kārtību.
— Asinsupe ir tikai indikators, ne cēlonis. Iespējams, portālus varētu atvērt vieglāk, tas būtu neprāts — graut veselas pasaules, īpaši, ja, iespējams, pastāv kāds cits veids. Daži gan tieši ar to arī nodarbojas — mēģina sašķelt šo pasauli, cerībā, ka cauri saplaisājušai pasaules membrānai pie viņiem ieradīsies kāds, kas radīs portālu. Jūs nevēlaties šo radījumu sastapt. Arī mums nav izdevīgs šāds pavērsiens — vismaz, kamēs esam šeit. Un ne jau tādēļ, ka mēs par sevi baidītos.

— Ar laiku pasaule vienmēr mainās, — druīds viegli uzsmaidīja Ulrikai, — tā nobriest, iegūst citas īpašības…

[Elony]

"Es nevēlos, lai šī pasaule tiek sašķelta. Tas, kas to dara, ir jāaptur." Aleksandrs teica.
Druīda vārdi izklausījās tā, it kā kāds censtos pasauli iznīcināt. Vai talīdzīgi. Un tas bija slikti.
"Tikai kāpēc tad mēs pēkšņi mainījāmies un kļuvām par elfiem tieši tagad? Kā tas ar to saistās?"
Aleksandrs nezināja kā pasaule mainās un par to pārāk nedomāja. Galvenais bija tas, lai tā paliktu dzīva. Un viņš zināja, ka kāda saistība starp viņu pēkšņo pārvēršanos un to, kas notika ar Asinsupi un pasauli ir. Saistībai bija jābūt.

[Mattiass]

— Jo kritiskākā stāvoklī ir pasaule, jo trauslāks līdzsvars, — druīds paskaidroja, — un jo vairāk atdzimst tādi, kā jūs. Beigās, ja viss ies sliktāko ceļu, pārvērsto būs jau daži tūkstoši — pie tam, nevis pēc būtības elfi, kā jūs, bet arī puselfi un kvarteroni. Tas pats attiecas uz citām rasēm. Un tas būs slikti, jo šādi pārvērstie, atšķirībā no jums, nepiederēs vienai konkrētai izcelsmei, bet kā nepieņemtie kulsies starp divām dzīvēm. Pašiem labāk, lai paliek cilvēki.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 10.08.2008 17:42

[Elony]

"Kāds sakars ir tam, ka pasaule iet uz slikto pusi, ar tiem, kuru senčos bija elfi un citi, kas pieder pie mītiskās tautas?" Labāku apzīmējumu elfiem, rūķiem un citiem zvēriem Aleksandrs izdomāt nevarēja.
"Kas mūsos, nu, elfos un pārējos, ir tāds, kas saista ar pasaules labuma vai sliktuma stāvokli?"
Nevis nejaušība. Tikai apstākļu sakritība. Viņiem bija elfu senči un pienācis, laiks, kurā aktivizējas šīs senču asinis viņos. Tikai kāpēc tā vispār notiek? Kāpēc, ja pasaulei iet slikti, jārodas vairāk mītisko radību? To viņš vēl gribēja noskaidrot.
Un likās, ka druīds nereaģē uz teikto par to, ka jaaptur tie, kas grib novest pasauli līdz haosam.

[Mattiass]

— Ne velti mūs sauc par maģiskām rasēm, — druīds noteica, — protams, katrā no mums ir dažādos daudzumos, tomēr kāda kripata ir. Bet šai pasaulei mūsu maģija ir sveša. Jums jāatceras, ka šī nav mūsu, bet gan cilvēku pasaule. Un mēs — tie, kas te esam — esam tikai pārpalikumi no tautām, gas aizgājušas pāris tūkstošus gadu agrāk. Iespējams, topošās pārmaiņas skars arī mūs. Un tā gaidās tie, kas ir daļa no mums, arī atdzimst. Cita lieta, ka jums vienmēr būs izvēle, aiziet vai palikt, tādā ziņā, ka neviens jūs uz neko nespiedīs. Savukārt, kas attiecas uz šo pasauli, cerams, tad, kad to pārņems cilvēki, viņi nāks pie prāta. Tomēr pagaidām tie esam mēs, kas cenšamies to saglabāt, kamēr viņi vienkārši rotaļājas, kā mazi bērni, kas, pēc būtības, cilvēki arī ir. Ja vēlaties iesaistīties mūsu centienos, vienmēr laipni. Iesaku arī tikt ar sevi skaidrībā, ko jūs paši īsti vēlaties.

[Elony]

Iespēju bija daudz un tās visas bija jāapdomā, lai izlemtu, ko darīt tālak. Galvenais jautājums - kas viņš ir pats - bija jānoskaidro viņam pašam, tikai tad varēs izdomāt ko darīt tālāk.
Bet to visu pēc tam. Tagad, kamēr bija iespēja, vajadzēja ievākt informāciju.
"Tad kas cenšas pārplēst pasaules membrānu? Kādā veidā? Un kas tad tik briesmīgs varētu ierasties, lai atvērtu portālu?"
Liekas, tas bija jāuzzin. Jautājums par to, vai portāls ir vēlams vai ne, varēja pagaidīt. Svarīgāk - kas notiek ar to pasauli, kur viņi atrodas pašlaik.

[Mattiass]

— Radījums, kuru interesē tikai iznīcība, — druīds mierīgi noteica, — nemeklējiet tur nekādas loģikas, jo tādas nav. Visi nedomā tā, kā es vai jūs. Daži viņu piesauc un pielūdz kā dievu, kā Snaudošo, citi uzskata par ļaunu dēmonu. Vēl daži labi asprāši viņu nez kādēļ nodēvēja par Pumpaino. Katrā ziņā, neesmu dzirdējis, ka viņš ierastos vietās, kas ir mazāk ļaunas, kā viņš, un nogalinātu mazāk ļaunus, kā viņš, gluži otrādi, bet tas var liecināt arī par to, ka tā ir vienkārši viņa būtība, nevis saprātīgs ļaunums, kas viņu padara par it kā labāku. Plēsēji jau nav ļauni tikai tāpēc, ka ir gaļēdāji. Un šoreiz viņš ir pievērsis savu uzmanību tieši cilvēkiem, tiesa, pagaidām tikai vēl snauž un redz sapnīšus par tiem. Varbūt tas arī nebūtu tik slikti, tomēr viņam staigājot šurpu-turpu pasaules tiek raustītas kā Šveices siers, jo īpaši viņa mērķis, — druīds viegli saviebās, — un reiz ieradies, viņš turpinās te graut visu, līdz nepienāks viņa laiks. Aprakstīt gan nevarēšu — neviens, kas zina, kas tas ir, vēl nav izdzīvojis, un kad viņš ierodas, tad parasti iet bojā uzreiz vesela pilsēta. Un nekāda Pilsētas Sardze te nelīdzēs, labi vēl, ja paši paspēs notīties. Lai gan, šie varbūt pat izdzīvotu, tikai riskēt gan negrib. Stipri šaubos, ka šo — labāka termina trūkuma dēļ saukšu par dēmonu — uztrauktu, kas viņu pielūdz un kāpēc. Tiesa, viņu centieni viņu atmodināt ir visai auglīgi. Un tāpat nekāds labais portāls tas nebūtu. Mums ir nepieciešams mūsējais.

Asinsupe ir indikators arī tam, cik ļoti pasaule jau ir cietusi. Kad tā saplaisās, saplaisās arī tā pati membrāna, vai vismaz kāda vieta tajā — jācer, ka vismaz tas otrais, jo tad pasauli vēl var mēģināt saārstēt. Un pa to plaisu tad dēmons arī iekļūs — tā būs pietiekami liela viņam. Nevis mūsu portāli, kuri ir par šauru.

Iespējams, cilvēku nejaucības varētu būt arī tādēļ, ka šeit esam iestrēguši mēs, un viņi jūt, ka kaut kas nav kārtībā. Mēs to nevaram zināt. Tādēļ mums vajadzētu reizē gan pieskatīt pasaulē notiekošo, kaut arī diezin vai mēs spēsim izmainīt cilvēkus, varam tikai mēģināt izskaitļot un apturēt kultistus. Ar ko Sardzes, cik spēj, arī cenšas nodarboties laikā, kad nav jārisina citas nebūšanas. Tomēr, kā saprotat, pa šo laiku neesam pārāk tikuši uz priekšu, — fakts, ar kuru pats Alastors acīmredzami nebija apmierināts, — Mūsējie vienkārši jau ir iegājuši rutīnā un atslābuši. Gadu simteņiem taču nekas nenotika. Īstenībā notika, bet toreiz tas vēl nebija tik sajūtami. Iespējams, vēl nebija pienācis laiks. Un tagad ir uzradušies, par laimi, tikai daži, tādi, kas uzskata, ka tādu kā jūs rašanās iemesls ir tāds, lai jūs ar to tiktu galā. Bez šaubām, ļoti ērti. Bet jūs vienkārši atdzimstat, jo tādi ir jūsu gēni un ir pienācis jūsu laiks. Citiem vārdiem — no jums nekas īpašs netiek prasīts, vienkārši nesagādājiet nepatikšanas un cieniet dabu, — pēdējo Alastors acīmredzot bija pielicis no sevis, jo viņa mutes kaktiņi noraustījās, kaut skatiens arī turpināja būt nopietns.

[Massacre]

"Kas ir tie, kuri cenšas šo briesmoni modināt? Ja mūsējie, nevis cilvēki, tad vai viņi neredz, ka tas nav uz labu? Un vai kāds šiem smadzenes pareizi iegrozīt nevar?" Tatjana no vienas puses bija dusmīga, jo galīgi nepatika doma, ka pasaulei jau tā paliek sliktāk, bet vēl kādi idioti to veicina. Protams, lika aizdomāties arī fakts, ka iespējams tādi kā viņi, kas šeit nepiederās, arī dod savu artavu.
"Kur tad ir mūsu pasaule un kāpēc mēs vienkārši nevaram pamest šo vietu un doties, tā teikt, mājās?"

[Mattiass]

— Ir dažādi. Ir cilvēki — kultisti, tie ir divu veidu, parastie pilsētnieki un tie, kas aizgājuši tuvāk pie dabas, dzīvot purvā. Cik man zināms, šie divi novirzieni ir neatkarīgi viens no otra. Nojaušu, ka viņiem ir dažādi motīvi. Un ir vampīru kults, kas no pilsētniekiem tik ļoti nemaz neatšķiras, ja neskaita, ka viņi ir, kā jūs un cilvēki teiktu, hm, tie nopietnie džeki.

— Jūs domājat, ka viss ir tik vienkārši, vai ne? Jā, pamatā visu sarežģī cilvēki, tomēr mums ir arī pašiem savas problēmas. Piemēram, divus tūkstošus gadu atpakaļ mēs jau darījām tā, kā jūs tikko gudri ieteicāt — devāmies uz mājām, — varēja redzēt, ka Alastors nedaudz velk Tatjanu uz zoba, — Es biju viens no tiem, kas sargāja pasauļu vārtus un centās sameklēt pārējos — tos, kas varbūt bija palikuši nomalē un bija palaiduši garām ziņu, ka notiek aiziešana — zināt, ne visi uztur sakarus. Mums bija jānodrošina, lai jebkurš, kas vēlas, varētu aiziet, un lai vārti tiktu apsargāti līdz brīdim, kad visi to būs izdarījuši. un tad būtu varējuši doties mēs. Tomēr ne mēs, ne arī pēdējā grupa nekad neizgāja cauri šiem vārtiem. Mēs joprojām nezinam, kāpēc, bet iespējams, iemesls meklējams tā laikā pasaulē notiekošajos mīklainos atgadījumos — lai nu kā, vārti aizcirtās mazliet par agru. Un tā, mēs — pēdējie no Senākajām rasēm — palikām šeit. Esmu pēdējais no tiem, kas toreiz sargāja vārtus, un ceru, ka kādreiz varbūt man radīsies iespēja izpildīt savu pienākumu līdz galam. Toties pārējie mūsējie, kā redzat, kaut kā iedzīvojās un radīja nākamās paaudzes. Pat šobrīd dzīvojošo vecvecāki vairs neko no tā neatceras, viņiem viss tiek pastāstīts. Pirms kādiem simts gadiem pie mums ieradās Anvena ar savu grupu — toreiz vēl elfu pusaudžiem, lai noskaidrot, kas noticis, un palīdzēt, bet arī paši netika vairs atpakaļ. Brīnos, ka vispār atkūlās veseli un vienā gabalā, pašdarbnieki, jaunie avantūristi. Vienīgais būtiskais, ko mēs ar viņu ierašanos noskaidrojām — pasauļu vārti uz Zemi vairs nedarbojas, un nekad arī nedarbosies. Tie ir sagruvuši. Mums jāmeklē kāds no mazākiem portāliem.

— Tatjana Gulbe, vai jūs esat pilnīgi droša, ka vēlaties aiziet ar mums, ja radīsies tāda iespēja? — Alastors ieskatījās viņai acīs.

[Massacre]

Tatjana par Alastora centienu pavilkt viņu aiz zoba tikai pasmīnēja.
"Mani jautājumi varbūt izklausās muļķīgi un vienkārši, taču tas nenozīmē, ka tādām jābūt arī atbildēm."
Elfa runātajā viņa ieklausījās uzmanīgi un šķita, ka uzdotais jautājums sievieti nepārsteidz. Tas, ka Alastors zināja viņas vārdu, protams, varēja nozīmēt, ka viņš tiek labi informēts, bet viņai radās pārliecība, ka vīrietis vienkārši visu zina labāk par daudziem citiem.
Atbildi uz jautājumu viņa zināja jau brīdī, kad sākās runas par pārceļošanu un portāliem. Tatjana mierīgi paskatījās uz Alastoru:
"Dotos, jā." viss, ko pēdējās dienās bija jāpārdomā, šo atbildi izkristalizēja ātri. Līdz šīs pasaules pamešanas iespējai viņa bija gatava palīdzēt kā nepieciešams, bet ne mirkli ilgāk.

[Elony]

Aleksandrs pārsteigts paskatījās uz Tatjanu.
Tikko uzzinājusi, kas ir un jau vēlas doties uz pilnīgi citu pasauli, nemaz nezinot kas tur ir. Protams, šai pasaulei bija savas problēmas un nepilnības. Bet tik un tā viņš te bija dzīvojis un gribēja dzīvot. Laikam...
Vienu gan viņš zināja, ka nevēles lai tā tiktu vardarbīgi iznīcināta.
Tomēr nebija iespējams saprast visu, ko Alastors teica. Lai gan šis tas jau sāka noskaidroties.
"Anviena ir no tās otras pasaules?" Šāda doma lika skudriņām skriet pa muguru. Viena lieta, ka par to runā kā iespēju, cita, ja tās pārstāvji ir šeit.
Aleksandrs noteikti gribētu ar viņu parunāties. Uzzināt kā tur ir. Kas zin, varbūt tad viņš arī izšķirtos par Tatjanas soli, lai gan...
Šī nebija viņu pasaule. Šī nebija viņa pasaule... Vai tas ir tikai tagad, kad viņš pārvērtās, vai tā ir bijis vienmēr? Bet šeit bija visi, ko viņš pazina, viņa darbs, viņa dēls. Vai tiešām tam visam var uzgriezt muguru?
"Kas tieši notika pirms 2000 gadu? Kāpēc portāls aizvērās par agru? Man liekas, ka jums ir kāda doma. Un vēl... šī nav maģisko tautu pasaule... tād kāpēc maģiskās tautas šeit vispār atradās senatnē? Kāpēc, ja šī nav viņu pasaule?"

[Mattiass]

— Tāpēc, ka šī vairs nav mūsu pasaule, — druīds paskaidroja, — redziet, mūsu pirmsākumi ir meklējami citur, un no citurienes arī ieradās šeit būtnes, kas mūs visus radīja uz jau esošā. Šī sēkla tad arī ir iztrūkstošais cilvēkveidīgo posms, un cilvēce kā tāda ir senāka, nekā zinātne šobrīd uzskata. Ar to es domāju — Zemes zinātne. Mēs, Senākās rases, tikām radīti ar maģijas palīdzību pēc zināma parauga. Cilvēki un citi cilvēkveidīgie tika radīti ar mūsu gēnu un pērtiķcilvēka palīdzību. Tā kā mēs pēc būtības esam ļoti līdzīgi, tomēr atšķiramies — un tam ir visdažādākās sekas, piemēram, elfam ar cilvēku būs pēcnācēji, bet ar rūķi — nē. Tomēr arī pasaule attīstās un mainās. Un pēc kāda laika kļuva arvien skaidrāks tas, ka šai pasaulei vislabāk pielāgojas materiālais cilvēks, kas radīts pēc mums, ar daudziem trūkumiem, un tomēr šai vietā iederīgāks. Saule spīd citādāk, mums tā ir kļuvusi kaitīgāka. Burt kļūst arvien grūtāk. Tie vampīri, kas ir likantropi, vairs nepanes saules gaismu. Tie vampīri, kas ir atsevišķa cilvēkveidīgo rase, tieši otrādi, pārstājuši būt par nakts radījumiem un pielāgojušies dzīvei pa dienu. Pasaule mainās, un nekas vairs nav tā, kā agrāk, bet cilvēki to nemana, jo labi pielāgojas — daudz labāk par mums. Un pārņem pasauli. Tādēļ pirms laika mēs — pārējie — nolēmām doties prom, uz citu pasauli, ko varētu nosaukt par savu.

— Pēc būtības, mēs visi esam no citas pasaules — un jā, tieši tur meklējami mūsu pirmsākumi, tomēr mūs radījušas būtnes tur sen vairs nemājo. Toties mums tā ir kā radīta. Ja jūs domājat tādā ziņā, kas ir piedzimis citā pasaulē — jā, tā ir Anvena un viņas tagad tā saucamo hipiju bars, kuri te ir labi iedzīvojušies. Un kāds tur brīnums, ja lielākā daļa cilvēku pasaulē tā, kas ir šajās dienās, attīstītījies pēdējo simts gadu laikā? Viņiem bija labas iespējas — turklāt viņi ir jauni. Cita lieta, ka daži no mums var negribēt no šeienes aiziet, un tāpat daži cilvēki jau toreiz aizgāja ar mums. Tie, kurus mēs pieņēmām savā vidū — kuriem bija dota izvēle un viņi, būdami mums līdzīgāki nekā citi, paši tā vēlējās. Neņemos spriest, vai tas bija labi, vai slikti. Dabā nav tādu jēdzienu.

— Neviens īsti nezina, kas toreiz notika, bet domāju, ka toreiz kāds iejaucās. Katrā ziņā kāds mums svešs spēks. Iespējams, netīšām — var jau būt, ka tas bija blakusefekts kaut kam citam. Kā jau teicu, toreiz notika daudz neizskaidrojamu parādību, tas viss kaut kā varētu būt saistīts.