Asinsbalss: Prologs, [PZP] [R] Opcijas

[Mattiass]

ASINSBALSS

¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯ PROLOGS ¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯

Rīga,
2008. gada jūlijs

Rit ikdienas dzīve, valdība, kā parasti, dzīvo cepuri kuldama, parastie iedzīvotāji, kuri nevar atļauties visu laiku sēdēt mājās pie ventilatoriem, pastiprināti patērē saldējumu, dzērienus un citus tamlīdzīgus dzesētājus. Dabas resursi, kā parasti, tiek intensīvi ekspluatēti, magnāti un korporācijas tikpat parastā veidā sapņo par monopolu, zinātnieki patvērušies laboratorijās ar nemainīgu gaisa temperatūru un turpina izstrādāt savus projektus. Vārdu sakot, mūsdienas to visparastākajā atbaidošajā veidolā…

Tikmēr pasaules dziļākajos slāņos ir sākušās pārmaiņas.

[Beppo]

Pavākšanās nost no atklātas vietas bija instinkta diktēta, pēc tās Ingrīda īsu brīdi pūlējās apjēgt kas? kur? kad?. Dibens sāpēja, ribas arī, bet tas šobrīd nebija svarīgākais.

Ko viņš tur muldēja? Par pentagrammu? Ingrīda paskatījās uz vienu roku, tad otru, pagrieza plaukstas otrādi. Kā var nepamanīt sev uz rokas kaut kādu zīmējumu?

Šo rakstu rediģēja Beppo: 19.11.2009 11:31

[Elony]

Aleksandrs brīdi skatījās uz milzeni, tad atkal uzrunāja Ingrīdu.
"Ingrīda, atbildi! Vajag iet uz māju un pasaukt kādu palīgā. Man vajag medicīnisko palīdzību. Spēsi noturēt ieroci un tēmēt uz šo tipu?"

[Mattiass]

Ingrīda neko uz savas rokas neredzēja. Toties Aleksandrs sajuta, ka viņa izturības robeža ir sasniegta — asinis bija zaudētas pārlieku daudz, gar acīm sagriezās melns, un viņš krita, krita… krita tumsā. To redzēdams, milzenis nosmējās, tad pagriezās pret Ingrīdu.

— Tinies, kamēr neesmu saņēmis spēkus. Un to ausaino ākstu ģībonī arī savāc līdzi, nevajag man viņu.

Negaidīdams Ingrīdas atbildi, skūtais tips ādas jakā pamēģināja piecelties, turēdamies pie koka ar iespaidīga paskata nagiem. Lai cik dīvaini neliktos, viņam tas arī izdevās. Nelāgi smīnēdams, viņš pagriezās pret Ingrīdu.

[Elony]

Kā jau Aleksandrs bija teicis, jūtot ģīboni, viņš šauj milzenim galvā, pirms zaudē spēkus.
Pēc tam var arī krist bezsamaņā.

[Mattiass]

Diemžēl bezsamaņa aiz asiņu zuduma nav kaut kas, kam var palikt parādā. Zaudēdams samaņu, Aleksandrs mēģināja šaut. Pateicoties tam, ka viņš nebija vakarējais, viņa ierocis joprojām bija rokā, un mēlītes nospiešanai spēki pēdējā mirklī arī vēl bija… Taču diez ko trāpīgi šaut vairs nevarēja, un šāviens aizgāja kādus desmit centimetrus virs milzeņa galvas, atšķeldams šķēpeles no tuvākā koka. Ingrīdai atlika tikai priecāties, ka Aleksandrs tomēr bija gana trāpīgs, lai nejauši netrāpīt viņai. Nākamajā brīdī Aleksandrs bija zemē, un viņa ierocis — viņam blakus.

[Beppo]

Ingrīda lieki nekavējās, cik vien ātri spēdama, viņa metās klāt pie paģībušā Aleksandra un satvēra viņa pistoli. Trīcošām viņa pavērsa to uz lamzaka pusi, un teica:
— Nekusties, vai arī būsi līķis.

[Mattiass]

Uz zemes bija pēdas tam, ka otrs Aleksandra šāviens milzeņa celī izgāja cauri kājai un zemē.

Lamzaks nepārliecināti pamīņājās, taču acumirklī uzbrukt negrasījās, vien draudzīgi pasmīkņāja.

— Nepārcenties. Tu tak pistoli pat lāgā turēt neproti. Vien munīciju tērēsi.

[Beppo]

— Iespējams, neprotu, — Ingrīda nelāgi smīnēdama atteica, — taču no šāda attāluma tik lielā mērķī trāpīt spēšu. Nav jau pirmā reize.

Un ko tālāk? Novākt viņu? Un pēc tam?

— Labāk pasaki, kas par pentagrammu, kas esot uz manas rokas. Es neko tādu neredzu.

[Mattiass]

— Trāpīt jau vari, atkal būs kā toreiz. Zīmi tev arī nav jāredz, — milzenis atiezās. Viņa zobu komplekts izskatījās ļoti veselīgi.

— Galvenais, ka mēs redzam. Un zinam, kurš jāsavāc. Pievienojies mums!

[Beppo]

— Un ko tā zīme nozīmē? Un kas tie tādi "mēs", kam tu aicini pievienoties?

Jānovāc viņš būs, taču pirms tam jāpapūlas izvilkt pēc iespējas daudz informācijas no viņa. Ja vēl ap dūšu nekļūtu šķērmi, iedomājoties, ka ka tā vienkārši jāšauj uz cilvēku, būtu pavisam labi.

[Mattiass]

— Panāc tuvāk, tad redzēsi. Kā vienu, tā otru, — lamzaks atteica. Balstīdamies pret koka stumbru, viņs vērtējoši Ingrīdu noskatīja.

[Beppo]

— Vienkārši atbildi. Ja gribi dzīvot.
Pēdējai piezīmei vajadzēja izklausīties draudīgi, taču caurums pakaļā darīja savu. Dumjais Aleksandrs, viņš taču to lamzaku jau bija sašāvis, kāda joda pēc viņš ievainots peldēja nevis palika drošībā? Kaut gan kāda vēl drošība, drošība ir izbijusi, pat ja tā vispār bija.

[Mattiass]

Milzenis nosmējās. Izskatījās, ka pistole Ingrīdas rokā viņu pārāk neuztrauca, un nu jau viņš sajutās visai omulīgi, par ko liecināja brīvāka un ērtāka atspiešanās pret koku un izturēšanās kā saviesīgas sarunas laikā. Vēl tik graņonkas ar šņagu trūka.
— Un kas tu tāda esi, lai pavēlēt? Ak jā, TĀ ar to pentagrammu. Klau, tev ir divas iespējas. Pievienojies mums vai arī kļūsti par paiku. Nu, vai arī notinies un dzīvo bailēs visu nākamo nedēļu. Tikai, lūdzu, beidz te vicināt pa gaisu to pistolīti, jo, to redzot, man nāk smiekli, bet smejoties gauži sāpētu ribas un ceļi.

[Beppo]

— Šī mazā pistolīte var kļūt par iemeslu caurumam tavā galvā, — Ingrīda neļāvās iebiedēties, un tikai ciešāk satvēra ieroci.
— Var jau būt, ka es apsvērtu iespēju pievienoties jums, taču kaķi maisā nepirkšu.

[Mattiass]

— Caurums pierē noteikti arī sāpētu, — milzenis samiernieciski noteica.

— Atvadies no šiem pašapmierinātajiem ļautiņiem. Lai viņi mums iepūš. Saņem mūsu asinis — un dodies, kurp vien vēlies. Tu iegūtu iespējas, par kurām daudzi spēj tik sapņot.

[Beppo]

— Ja tev ir konkrēts piedāvājums, klāj to vaļā.
Skaidrs, ka neko konkrētāku no viņa izdabūt neizdosies par to pentagrammu, un šī aplinkus runāšana bija tikai laika novilcināšana. Un Ingrīdai bija varen lielas aizdomas, ka laiks ir tā otra pusē.

[Mattiass]

— Piedāvājums? Tev ir lieliskā iespēja kļūt par paiku, kā jau minēju… gan ne manējo. Vai arī tev ir iespēja kļūt par kaut ko krietni pārāku, nekā esi. Tu vari kļūt stipra, nemirstīga un brīva. Parādīt?

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 25.11.2009 13:06

[Beppo]

Stipra nemirstīga un brīva. Ja viņš bija vampīrs, tad nē, paldies, Ingrīdai gluži labi patika būt cilvēkam. Ja viņš nebija vampīrs, tad kāds cits nemirstīgs radījums? Un ja nemirstīgs, viņu vajag sašaut tagad, pirms šis nav atguvis spēkus.

Šīs domas sievietes prātam izskrēja vienā acumirklī, un tūlīt pat sekoja arī lēmuma īstenošana.
— Nē, paldies, — jā, arī šajā brīdī Ingrīda neaizmirsa piemetināt paldiesu. Nekavējoties arī Ingrīda raidīja šāvienu, cenzdamās notrāpīt sava nolaupītāja galvā.

[Mattiass]

Ingrīda trāpīja sava nolaupītāja pierē un viņš, atmuguriski atsities pret koku, nogāzās zemē. Iestājās klusums.

Tagad atlika jautājums, kā tikt atpakaļ. Zemē mētājās gan milzenis, gan Aleksandrs, kurš, kā likās, bija nosmērējies ar asinīm — pie tam visdrīzāk tās bija viņa paša. Ceļš uz māju, ja negribēja peldēt, bija tāls. Un Ingrīda bija ievainota pēcpusē.

[Beppo]

Vispirms Ingrīda piegāja pie Aleksandra, un pārbaudīja vai viņš elpo, pārbauda pulsu. Pārskata Aleksandra kabatas, vai viņam nav papildus munīcija.