Asinsbalss: Prologs, [PZP] [R] Opcijas Sekot šim pavedienam Nosūtīt šo pavedienu pa e-pastu Drukāt šo pavedienu Lejupielādēt šo pavedienu Parakstīt šo forumu Skata režīmi Pārslēgt uz: Struktūrskats Pārslēgt uz: Parastais Lineārais+

[Mattiass]

ASINSBALSS

¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯ PROLOGS ¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯

Rīga,
2008. gada jūlijs

Rit ikdienas dzīve, valdība, kā parasti, dzīvo cepuri kuldama, parastie iedzīvotāji, kuri nevar atļauties visu laiku sēdēt mājās pie ventilatoriem, pastiprināti patērē saldējumu, dzērienus un citus tamlīdzīgus dzesētājus. Dabas resursi, kā parasti, tiek intensīvi ekspluatēti, magnāti un korporācijas tikpat parastā veidā sapņo par monopolu, zinātnieki patvērušies laboratorijās ar nemainīgu gaisa temperatūru un turpina izstrādāt savus projektus. Vārdu sakot, mūsdienas to visparastākajā atbaidošajā veidolā…

Tikmēr pasaules dziļākajos slāņos ir sākušās pārmaiņas.

[Mattiass]

Busiņa aizmugurē atradās kaut kas līdzīgs nelieliem skapīšiem, pie griestiem nodalījumi ar durtiņām vietā, kur pasažieru autobusam būtu bagāžas plaukti, un no abām sienām izvilkti guļamplaukti uz kuriem varēja ērti apsēsties kā uz soliem (kā vilciena kupejā). Izskatījās, ka autiņš ir pielāgojams visdažādākām darbībām, vai ar to pārvadā pasažierus, vai motociklus, vai citu kravu. Vadītāja kabīne no kravas telpas bija nošķirta tikai daļēji, tā kā varēja ērti pārvietoties un sarunāties starp abām.

[Dvēselīte]

Ulrika sekoja bez vārda runas. Un ko gan viņai tur bija daudz ko iebilst?
Jau atkal garāža un tie paši, pavisam neuzkrītošie, melnie busiņi. Redzēdama, ka Aleksandrs visai ērti ierīkojas blakus vadītājam, viņa, savukārt, iekāpa aizmugurē un apsēdās uz tās lāviņas, kura atradās vadītaja pusē. Godīgi sakot, viņa jutās visai nogurusi, tāpēc pusguļus atlaidās uz platā sola un mierīgi pievēra acis.

[Massacre]

Tatjana pamāja un devās līdzi pārējiem. Busiņš šķita pat ļoti pazīstams pēc dīvainā modeļa, taču krāsa bija cita un varbūt arī vēl kaut kas , bet stipri atgādināja iepriekš braukto.
Tatjana iesēdās aizmugurē, tuvāk Ulrikai, bet tā, lai netraucētu, un ērti iekārtojās braucienam.

[Elony]

Aleksandrs brauciena laikā vēro apkārtni, vēro vai viņiem neseko un tādā garā. Tomēr nevelta tam tādas pūles, lai viņs liktos nervozs vai slimīgi aizdomīgs.
"Man stāstija, ka jūsu organizācija ņema dalību pie tā, lai integrētu mani elfu vidū, vai ne? Tas ir, Pilsētas Sardze jums ko tādu lūdza. Vai jūs bieži mēdzat izdarīt tādus pakalpojumus?"
Viņš domāja, ka būtu lietderīgi uzzināt par šiem ļaudīm pēc iesppējas vairāk. Kaut vai nedaudz,

[Mattiass]

Aleksandram šķiet, ka neviens neseko.

— Pakalpojumus? Tas nav īsti pakalpojums, tā ir sadarbība, jo tas bija arī mūsu interesēs. Nev tādas organizācijas, vismaz ne jūsu izpratnē. Savs kontaktu tīkls ir, tas gan, un dažkārt, kad vajag, Alastors mēdz šo to arī izmantot, drīzāk esam kā banda. Tomēr mēs pārāk bieži neiejaucamies notiekošajā.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 14.06.2008 21:59

[Elony]

"Kādā ziņā tas varbūt jūsu intersēs?" Aleksndrs pieklājīgi apvaicājās.
"Jo nez vai jums ir tik būtiski, ka pieaug elfu skaits par vienu personu. Tiesa, ja jūs labprātāk saucat sevi par bandu, nevis organizāciju, tas liecina par savādu pieticību."

[Mattiass]

— Pats visu redzēsiet, — Anvena nosmīnēja, — katrs elfs ir svarīgs, gluži kā citu rasu pārstāvji. Un mūsu ir maz. Turklāt, ja laikā nepiešķirtu atvaļinājumu, tad jums rastos problēmas ar darba pienākumu izpildi, kas savukārt radītu jūsu darba devēju neveselīgu interesi par jums. Kas, kā jūs saprotat, nebūtu labi ne jums, ne mums.

[Elony]

"Es saprotu." Aleksandrs palocīja galvu un vairs neko nejautāja, jo saprata mājienu.
Lai nu kā, šis tas bija uzzināts un tas jau bija sākums. Viņš turpināja vērot apkārtni un domāja, kā tieši runāt ar šo Alastoru, kamēr viņi turpināja bruakt mašīnā.

[Massacre]

Tatjana uzmanīgi noklausījās sarunu neko citu nejautājot, jo Aleksandrs it kā visu vajadzīgo noskaidroja. Viņa centās skatīties un iegaumēt ceļu, ja nu kādreiz noder...Turklāt arī viņa centās izdomāt kā un ko jautāt pašlaik nerunīgajam Alastoram.

[Mattiass]

Tikmēr busiņš pa Brīvības gatvi bija izbraucis ārā no Rīgas un devās tālāk pa Rīgas-Siguldas šoseju projām. Kā tur inspektors bija teicis? Pilsētas Sardze ir vienīgā organizācija, kuru mītnes darbojas pilsētās.

[Elony]

"Uz kurieni tieši mēs braucam?" Aleksandrs garalikti pavaicāja.
Būtiska informācija tā nebija, bet kaut kādā ziņā arī klusēšana bija nomācoša.
Viņš jutās krietni labāk šeit - ārpus lielpilsētas smoga un indēm. Nez, kā elfi spētu dzīvot tādās pilsētās kā Maskava, Ņujorka, Londona...
Visdrīzāk nespēj un nedzīvo.

[Massacre]

Kļuva interesantāk. Ārpus pilsētas...Bet tāpat viņiem visiem bija atvaļinājums un vai nav vienalga kad atgriezties un kur doties? Aleksandrs pacentās uzdot vajadzīgo jautājumu, tāpēc Tatjana gaidīja atbildi. Varbūt viņus vedīs uz mežu? Tas būtu pavisam jauki, vismaz pēc pilsētas putekļiem un drazas.

[Mattiass]

Anvena tikai nosmaidīja. Likās, ka busiņš virzījās Gaujas Nacionālā parka virzienā. Vienubrīd tas nogriezās uz šaura celiņa, kas bija koku ieskauts, tomērf visai gluds, un tā tika nobraukti vēl kādi kilometri. Beigās busiņš nogriezās vēlreiz un izbrauca uz alejas, kuru ieskāva neredzēti lielu koku rindas. Nobraucis vēl kādu puskilometru pa šādu zaļu gaiteni (jo saules gaismas stari, kuri slīpi stīgojās, te nonāca tikai cauri koku lapu klājienam tur augšā — patiesībā neaizmirstams skats) busiņš palēnināja tempu, līdz nobrauca malā un apstājās starp kokiem. Pasažieri ievēroja, ka turpat stāv novietoti vairāki Hārliji (motocikli), pietiekami viegli, lai varētu likties, ka tas nav gluži rokeru iecienītais variants. Pie tam ādas daļas moticikliem bija brūnas (nekrāsotas), nevis melnas. Nezin kādēļ tos gribējās saukt par hipijiskiem. Varbūt pie vainas bija krāsainas spalvas, dīvainas virtenītes, un tamlīdzīgi atribūti, ar ko moči bija apkarināti?

— Tālāk — kājām, — noteica Anvena un izslēdza dzinēju.

[Elony]

Vieta bija skaista, to Aleksandrs noliegt nevarēja. Tomēr viņa prāts bija pārāk racionāls un virzīts uz praktisko. Viņš gan spēja saprast, kāpēc tie izvēlējās šo vietu par savu apmetni.
Kad viņi izkāpa ārā, Aleksandrs juta svaigo gaisu. Vairāk, kā jebkad agrāk. Likās neticami, ka viņš vispār bija spējis tur dzīvot — Rīgā. Alekss paskatījās uz motocikliem un tad uz Anvenu.
"Smēķējam zāli?" viņš ar ironiju pajautāja, atceroties arī zīmogu ar kaņepi.

Šo rakstu rediģēja Elony: 20.06.2008 22:27

[Dvēselīte]

Kad viņi beidzot apstājās, Ulrika izkāpa no busiņa un tīksmi izstaipījās. Pavadone paziņoja, ka tālāk būšot jāiet kājām, pret ko meitene nemaz neiebilda, jo brauciena laikā bija krietni nogulējusi sev sānus.
Skatiens pārslīdēja motocikliem un uzacis viegli saraucās, konstatējot vieglumu un krāsainību, kas tur valdīja. Bet, kāda gan viņai daļa ar ko kurš braukā? Tāpēc paraustījusi plecus, Ulrika pielika soli, lai neatpaliktu no pavadones.

[Mattiass]

— Daži smēķē… elfu zāli, — Anvena atteica, — šī nav gluži tā kaņepe, kuru jūs domājat, bet atsevišķa pasuga.
Atstājuši busiņu (Anvena pat īsti nebija papūlējusies to aizslēgt), viņi devās tālāk pa ēnaino aleju. Drīz vien tās galā atspīdēja gaisma, kas liecināja, ka četrotne tuvojas klajākai vietai. Tikmēr jau šeit atstatumi starp kokiem bija kļuvuši lielāki, un apkārtne vairs nebija krēslaina — saules gaisma lauzās cauri koku lapotnēm, veidodama saulestīkla rakstu uz apbirušās takas, pa kuru nācēji mēroja savu ceļu. Drīz viņi iznāca saulainā klajumā, tieši miegu uzdzenošās pēcpusdienas saules staros, kur līdzšinējo paklāju nomainīja zāle. Tālākajā klajuma galā atradās milzīgs dižozols, kura lapu paēnā pie stumbra kāds sēdēja. Nogājusi apmēram trešdaļu līdz turienei pa klajuma vidu, Anvena apstājās un pagriezās pret līdznācējiem.
— Lūk, tur ir Alastors. Veiksmi.
Pamājusi ar galvu ozola virzienā, viņa pati devās uz otru klajuma malu, kur koku ēnā bija apmeties bariņš tīri hipijiska izskata jauniešu (acīmredzot motociklu īpašnieki) un pievienojās viņu kompānijai.

[Massacre]

Tatjana izbaudīja sajūtu, ka būs jāiet ar kājām, nevis jābrauc ar mašīnu, kas šajā īsajā laika perioda jau bija apnicis, drīzāk traucējis un nepaticis.
Smaidot nolūkojusi močus, Tatjana sekoja visiem, klusēdama un baudīdama apkārtnes dabas spēku. Pēdējā laikā viņas prātā kristalizējās arvien jauni un jauni termini, agrāk īpaši nelietoti.
Alastors, viens pie koka, izskatījās skumji. Nezin kāpēc viņai tā likās, taču vēl šīm sajūtām nāca klāt tāda viegla becerība un bailes, ka vienīgais izziņas avots varētu vienkārši nerunāt vai runāt mīklās un rīmēs, kas viņiem, galīgi jauniem elfiem, varētu būt pagrūti saprotamas.
Tomēr viņa šīs sajūtas, kā labi bija iemācījusies, atļavās aizmirst un droši devās klāt Alastoram, lūkojot kāds viņs īsti izskatās un, ko darīs viņu klātbūtnē.

[Elony]

"Skaidrs..." noteica Aleksandrs. Lo citu gan viņš būtu varējis teikt?
Viņš mierīgi gāja kopā ar sievietēm... vai pareizāk teikt elfām? Eh, nav jau svarīgi.
Aleksandrs ar skumjām juta, ka nekad agrāk tā īsti nav novērtējis dabas skaistumu. Viņam bija jākļūst par citai rasei piederīo, lai saprastu, ka tas ko darinājuši cilvēki, nekādīgi nevar pārspēt to, kas veidojies zemes spēka iespaidā.

Kad Anvena devās prom un viņi trijatā gāja pie Alastora, Aleksandrs nodomāja, cik tas ir sirreāli.
Viņš, tērpies uzvalkā un melnās kurpēs, ar platmali rokā un ieroci makstī padusē, brien pa zāli, lai tiktos ar elfu druīdu, kopā ar somu elfieti un tumšo elfieti.
Pat ja tu domā, ka dzīvē esi redzējis visu, tu vienalga vari būt izrādījies neredzējis neko.
Kad viņi jau bija tuvu, Aleksandrs uzrunāja zem ozola sēdošo.
"Drošība un miers jums, Alastor, elfu druīd. Esam nākuši, lai lūgtu jūsu padomu un palīdzību."
Varbūt ka tas bija diezgan savādi teikts, vismaz pēc paša Aleksandrs domām, bet likās, ka šajā situācijās, tādi vārdi iederas.

[Mattiass]

Druīds izskatījās pēc vīrieša labākajos gados, kas elfam bija cienījams vecums. Gluži kā Anvenai, elfu pirmā pamanāmākā pazīme nebija apslēpta — ausis bija visai redzamas. Vēl viņam bija gari, balti mati, kuri bija sapīti līdz celim garās bizēs, kuru galos bija iepītas spalvas, viegls, dzintarbrūns tērps (cauri kuram varēja apjaust, ka druīdam ir labi attīstīta muskulatūra), un kaklā karājās kaut kas, kas izskatījās pēc liela, noslīpēta dzintara, kas, kā likās, viegli spīdēja medusdzeltenā krāsā. Kājas bija basas, tomēr blakus pie ozola zemē iespraustajam zarainajam spieķim atradās arī sandaļu pāris.

Ja Alastors arī bija dzirdējis sveicienu, tad nekāda tūlītēja reakcija nesekoja. Viņš turpināja sēdēt, kā sēdējis, ar aizvērtām acīm.

[Elony]

Aleksandrs, apstājās pāris soļus no Alastora un sašķobīja lūpu.
Vai druīds vispār dzirdēja, ka viņu uzrunā?
Aleksandram negribējās atkārtoties, tāpēc viņš, uzrāvis uz augšu uzaci, paskatijās uz abām sievietēm, sak varbūt viņām ir kāda ideja, ko tagad iesākt.