Asinsbalss: Prologs, [PZP] [R] Opcijas

[Mattiass]

ASINSBALSS

¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯ PROLOGS ¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯¯

Rīga,
2008. gada jūlijs

Rit ikdienas dzīve, valdība, kā parasti, dzīvo cepuri kuldama, parastie iedzīvotāji, kuri nevar atļauties visu laiku sēdēt mājās pie ventilatoriem, pastiprināti patērē saldējumu, dzērienus un citus tamlīdzīgus dzesētājus. Dabas resursi, kā parasti, tiek intensīvi ekspluatēti, magnāti un korporācijas tikpat parastā veidā sapņo par monopolu, zinātnieki patvērušies laboratorijās ar nemainīgu gaisa temperatūru un turpina izstrādāt savus projektus. Vārdu sakot, mūsdienas to visparastākajā atbaidošajā veidolā…

Tikmēr pasaules dziļākajos slāņos ir sākušās pārmaiņas.

[Ungaarijas ragas...]

Rīga,
Piektdiena, 2008. gada 11. jūlijs
16:30

Šodien Rīgas apriņķa Pilsētas sardzes galvenās nodaļas komisāra kabinetā bija sanākuši pieci cilvēki. Vai arī… fakts, ka neviens īsti nebija cilvēks, te nebija no svara.

Telpā atradās: Aleksandrs Volkovs, Tatjana Gulbe, Ulrika Hensena, kā arī, protams, komisārs. Piektais, agrāk neredzētais bija Rīgas Pilsētas sardzes priekšnieks, kapteinis Krāmers.

Kapteiņa Krāmera izskata apraksts
Tas bija neliela auguma drukns īpatnis kuplu, sirmu bārdu un kuplām, sirmām uzacīm. Atšķirībā no lielākās daļas redzēto pilsētas sargu, kapteinis Krāmers bija tērpts tumša auduma ērtās biksēs, baltā T-kreklā (caur kuru varēja novērtēt viņa iespaidīgo muskulatūru) un pelēkā vestē ar daudzām kabatām un vietām, kur var piestiprināt aprīkojumu. Kājās bija zābaki, rokās ādas bezpirkstu cimdi, un pie gurna tumšā makstī šaujamais (pistole) gaiši pelēkā krāsā. Makstī bija daži papildus nodalījumi, acīmredzot rezerves magazīnām.

OOC: Attiecīgo tēlu spēlētāji, varat ķerties klāt!

[Massacre]

Ieejot komisāra kabinetā, Tatjana aiz sevis pievēra durvis un kārtīgi nopētīja abus vīriešus; vienu jau redzēto komisāru un arī otru vīrieti, ko agrāk nebija redzējusi. Viņa bija ieradusies pirmā.
"Sveicināti." viņas balsī skanēja laipnība un līdz ar izteikto vārdu Tatjana pavirzījās telpā dziļāk un nosēdās krēslā, kas atradās pretim komisāra galdam.
"Ar ko man būtu tas gods iepazīties?" viņa jautāja kapteinim, gaidoši lūkojoties uz viņu, viegli smaidot un pētot.

Pati Tatjana bija ģēbusies melnā darba kostīmā un vienīgais, kas šeit tā īsti neiederējās bija melnās nike botas, kuras viņa bija vilkusi, zinādama, ka ar augstpapēdenēm šodien staigāt būtu neprāts. Sev zem labās rokas viņa bija novietojusi savu pār plecu pārliekamo mazo melno somiņu.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 23.05.2008 15:55

[Elony]

Kad ieradās Aleksandrs, priekšā jau bija trīs... ļaudis.
Komsārs, protams, kāda sieviete (elfa vai kas cits?) un vēl kāds rūķis. Alekss novērtēja pistoles un cimdotās rokas. Ļoti kaujinieciska persona. Gatavojusies profesionāli.
Ja sieviete varēja būt jauniņā, tad šis īpatnis noteikti nē. Pārāk jau asimilējies par rūķi.
"Esiet visi sveicināti." viņs teica ienākot.

Aleksandrs bija tērpies tumšzilā uzvalkā kā parasti un tādā pašā kaklasaitē. Tiesa, tagad viņš bija krietni slaidāks. Viņš noņēma platmali, atklājot spica ausis.
Pieklājīgi pasmaidīja, bet neko vairāk neteica.

Šo rakstu rediģēja Elony: 23.05.2008 18:36

[Mattiass]

Ieturējis pauzi un sagaidījis, kad aiz Aleksandra aizvērsies durvis, komisārs beidzot ierunājās, lai sapazīstinātu sanākušos, pieminot arī nodarbošanos.
— Drošība un miers, — viņš sasveicinājās, — atļaujiet man stādīt jums visiem priekšā Tatjanu Gulbi — šobrīd atvaļinājumā, Aleksandru Volkovu — šobrīd tāpat atvaļinājumā, kapteini Vili Krāmeru — Rīgas apriņķa Pilsētas sardzes priekšnieku. Un mani jūs jau pazīstat — komisārs Meldors Vespērs, šī iecirkņa vadītājs.

[Elony]

Aleksandrs uzsmaida sievietei un pamāj ar galvu priekšniekam rūķim.
Viņš raugās pēc vietas, kur būtu piemēroti apēsties, lai nebūtu ar muguru pret durvīm.
"Jādomā, ka gaidām vēl divus jauniņs? Vismaz tā var domāt pēc jūsu zvana, komisār."
Viņam bija interesanti, ko tad teiks Pilsētas Sardzes vadītaji. Cik Alekss saprata, situācija, lai arī neparasta, tomēr nebija, kas tāds, lai uztrauktos. Vismaz ārēji. Pst jau viņš saprata, ka tā nav sagadīšanās, tāpēc bija saistoši uzzināt, ko domā par to tie, kam par tādām lietam lielāka sajēga.

[Mattiass]

Vienā istabas stūrī stāv pie sienas pāris melni saliekami krēsli, protams, ne tik ērti kā tas, kurā apsēdās Tatjana.

— Vienu jauniņo, — pārlaboja komisārs Vespērs, — otrs šajā brīdī iziet pārvērtības procesu, un viņam, spriežot pēc visa, tas varētu ievilkties.

[Elony]

"Skaidrs. Cerēsim, ka viņš to pārdzīvos." Aleksands noteica un apsēdās uz viena no saliekamajiem krēsliem. Neērti, bet viņs redzeja visu telpu. Pagaidām šī vēl bija sveša zona, tāpēc viņš nejutās ērti, ja sēdētu tā, lai ienācējiem būtu atklāta viņa mugura. Pamatā muļķības, tomēr tā kā dažiem no šiem ļaudīm patīk praktiski joki..
Aleksandrs atkal pievērsa skatu sievietei, cenšoties saprast, kad tad viņa tagad ir.

[Massacre]

Ienākot telpā kādam vīrietim, Tatjana sveicienam pasmaidīja, taču neko neteica, vien nopētīja viņu no galvas līdz kājām. Vīrietim noņemot platmali, Tatjanai negribot, drīzāk nespējot apvaldīt, lūpās pavīdēja smīns. Iepazīstināšanas brīdī sieviete smīnu atkal nomaina pret smaidu un turpmāk sēž nopietni, neko nejautā. Ja pie viņas vērsīies konkrēti, tad arī runās, bet pašlaik jāgaida pēdējais šīs sanāksmes biedrs.

[Dvēselīte]

Viņa jau tvēra pēc durvju roktura, kad attapās par nepieciešamību pieklauvēt, kā to mēdz darīt pieklājīgi cilvēki, lai darītu zināmu savu ierašanos. Trīs īsi klauvējieni, kas bija vairāk formulitāte, nevis vēlme iekšā esošajiem, lai kas viņi arī nebūtu, darīt zināmu atnākšanu.
Ulrika atvēra durvis, ienāca un apstājās, tā pat pusatvērtās durvīs. Ātri novērtējusi situāciju, viņa piekrītoši pamāja ar galvu, kā apstiprinādama kādu, sev vien zināmu, faktu. Iepriekšredzētais un sevi par "priekšnieku" saucošais vīrietis, kāda sieviete, vēl kāds un vēl... Tā jau kļūst par īstu sērgu.
Meitene vēl ciešāk saknieba lūpas, pilnīgi apņēmusies neteikt ne vārda visa šī ārprāta sakarā, kamēr viņu nevaicās. Beidzot aizvērusi durvis, viņa nostājās un atbalstījās pret sienu netālu no durvīm.

Labi vismaz, ka viņa bija ģērbusies gana neuzkrītoši - pelēkas, vaļīgas auduma bikses, pelēcīga tunika un kājās sasienamas čībiņas. Mati sasprausti ar kociņu.

[Mattiass]

— Sveiki, — komisārs pasveicināja Ulriku, stādīja viņu priekšā pārējiem, — šī ir Ulrika Hensena, ciemiņš no ārzemēm, kas ieradies šeit studēt, — un ķērās pie lietas, — Tātad, kā jūs jau labi zināt, jūs esat tādi četri vienā nedēļā, kas ir nebijis notikums. Jums varētu likties, ka tā ir māņticība, taču, cik mums zināms, kas tāds nenotiek tāpat vien. Turklāt daži no jums ir pieminējuši sapņus, kas redzēti pārvērtību laikā. Tādēļ mēs nolēmām jūs šeit sapulcināt un sapazīstināt, gadījumā, ja nu jūs atrodat viens ar otru vismaz kaut ko kopēju — tas varētu izrādīties svarīgi.

[Elony]

Aleksandrs pamāja ar galvu klātpienācējai.
Nokalusījies, ko saka komisārs, viņš pasmīnēja.
"Varbūt tomēr arī jūs ko varētu pastāstīt mums, komisār Vespēr? Par seno portālu, piemēram? Jo domāju, ka jums jāpiekrīt - ir grūti būt atklātam, ja zini, ka citi ko no tevis slēpj." tas gan nebija pārmetums. Tonis bija mierīgs, varbūt nedaudz pavēs. DOma jau bija tā pati - spēlējam ar aklātām kārtīm.

[Massacre]

Pievērsusies klauvējienam pie druvīm, Tatjana ar interesi skatījās ienācējā un viņas rīcībā, par sveicienu vienkārši pasmaidot.
Komisāra teiktais Tatjanai lika pasmīnēt, bet viņas domas līdzīgi izteica Aleksandrs.
"Kas ir senais portāls?" viņa pārjautāja ar sarauktām uzacīm. "Bet, var tikai piekrist, grūti tā vienkārši izklāt savu dzīvi uz paplātes, nezinot vai visi pārējie to darīs nešauboties un tāpat. Turklāt vienmēr ir sīkumi, kurus ikviens labprāt paturētu pie sevis, bet, ja nu tie izrādās nozīmīgi?"

[Mattiass]

— Ko tieši jūs vēlaties zināt? — komisārs atjautāja, — un par kuru portālu jūs tagad runājat? To, pa kuru aizgāja mūsējie, vai to, kas vienam no jums — mājiens Aleksandra virzienā, — rādās sapņos?

[Elony]

"Tikai vienam?" Alekss pielieca galvu uz sāniem.
Viņam labprāt gribētos dzirdēt atbildi no komisāra, bet likās, ka šeit tomēr jāpadalās ar informāciju.
"Pārvērtību laikā man bija sapnis. Pirms tam bija viens, kurā redzeju arku ar savādu uzrakstu. Tieši pārvērtību laikā citu sapni. Tur bija kas jocīgs. Svītra, kurai pieaugt rastos iespēja doties caur portalu uz mājām. Tāda bija šī sapņa jēga."
"Pēc tam es dzirdeju par portālu. Jāpiezīmē, ka par sapņiem biju stāstijis arī komisāram, bet viņš cēlsirdīgi nolēma mani pasargāt no nevajadzīgās informācijas par portāla eksistenci." sīks pārmetums melos.
"Esmu pieredzējis dīvainas lietas, kurām pirms dažām dienām ticējis nebūtu. Tas man arī liek izdarīt secinājumus, ka sapnī minētais portāls ir saistīts ar seno portālu. Protams, ja nav vēl kāds, par kuru es nezinu."
Aleksandrs apklusa, lai ļautu izteikties kādam citam, kam bija sapņi, vai lai komisārs paskaidrotu ko vairāk par portālu.

[Mattiass]

— Vismaz, cik atceros, arku pieminējāt tikai jūs, turklāt nav teikts, ka tas, ko jūs redzējāt, patiešām bija portāls. Tieši kā tā izskatījās? Un par sarkanu svītru jau kādreiz tiku dzirdējis, tikai neviens līdz šim to ar seno portālu nav saistījis. Drīzāk ar ko ļoti nelāgu, ja var ticēt. Un jā, es cēlsirdīgi jums toreiz aiztaupīju vairākas stundas ilgu ieskatu mūsu garajā vēsturē, kuru, starp citu, jums pašam derētu papētīt. Pasniegt vēsturi ir mans pamatdarbs, Pilsētas sardzē es piestrādāju tā starp citu, brīvajā laikā, — sarkasms bija nepārprotams, — kurš to būtu domājis, ka kāds, tikko izkļuvis no cilvēka ādas, tūlīt sāks prašņāt par kaut kādiem portāliem.

[Elony]

"Arka bija liela, apaugusi ar vīteņaugiem, mežā, pļavas vidū. Zem augiem tā bija no balta akmens. Ar savādu uzrakstu, kura burti likās ļoti neparasti. Jā, atka ar to var nebūt saistīta. Nzinu, kas ir ar to svītru, bet tajā sapnī tika pieminēts portāls kā tāds un nokļūšana mājās. Tieši tas man liek domāt, ka saistība pastāv. Jo es taču tad vēl nezināju par portāla eksistenci." Alekss atteica.
"Un jūs, komisāra kungs, pieļāvāt ka tieši sapņi var būt mūs aktivizējuši. Un tāpēc," Aleksandrs pievērsās sievietēm,
"vai drīkstētu uzzināt, ko tad redzēja citi, kam bija kādi savādi sapņi."
Tas bija mājiens, ka nu kādam citam laiks būt atklātam.

[Dvēselīte]

Viņa visu šo laiku bija klusējusi un, it kā neklausoties sarunā, pētījusi kāju pirkstus. Pļavas vidū? Apaugusi ar vīteņiem? Mīļais draugs, tev ir tikusi kaut kāda nepareiza arka. Ulrika pilnīgi noteikti nesteidzās klāstīt visiem, kādi sapņi, jeb, drīzāk, murgi, viņu ir mocījusi šo, tā saucamo, pārvērtību laikā, un tomēr fakts, ka viņa nav bijusi vienīgā, kurai sapņos ir rādījušas jokainas akmens būves, bet no rīta pamostoties atklājusies sevišķi spēcīga alerģija uz kaut ko, kas liek klepot ārā plaušas un ausis atgādina Tolkīna elfu karikatūru, lika saausīties.
- Man gan arka bija sniegā, - un vēl tur bija asins upe. Jāatzīst, ka visai iespaidīgs skats. Meitene nemaz to nebija gribējusi teikt skaļi, vienkārši izbrīns pats par sevi izlauzās uz āru un viņa apmulsusi uzlūkoja priekšnieku, kuram nu tagad vajadzēja dot skaidrojošas un ziņkārību apmierinošas atbildes.

[Massacre]

Tatjana bija gandrīz neapmierināta. Sapņi...Visiem, ne tikai viņai. Tas no vienas puses šķita kaitinoši, no otras, pat atbrīvojoši un viegli, jo viņi arī zināja, ko nozīmēja murgi, dīvaini sapņi, izjūtas tajos un pēc tiem.
Kaut gan šķiet arku apraksti bija dažādi.

"Alejā." Tatjana visbeidzot paziņoja, "Mana arka atradās alejā, un tā bija no metāla pīķiem, kam līdz ar pirmajiem saules stariem apkārt apvijās vīteņaugus atgādinoši rotājumi." vairāk viņa neko neteica, atsaukdama atmiņā sapni, kurš bija dvesis omulību un mieru.
"Sarkana svītra? Kā tā izskatījās un uzvedās, ja tā var teikt?" sieviete pēkšņi pajautāja, liekot saprast, ka tas ir kas pazīstams arī viņai, Ja vien...Nav svarīgi.

[Elony]

Aleksandrs apdomāja, ko atbldēt.
"Svītra neliela, kas auga garumā, bet vēl bija tālu līdz izplestos visā garumā. Bet ja tas notiktu, tad arī bija doma - caur portālu nonākšu mājās. Bet tā bija saistīta ar dažām manām... emocijām un pagātnes ainām. Cik varu spriest, prasās grēku nožēla, vai kas tamlīdzīgs."
Tas bija daudz pateikts priekš viņa. Pat pārāk.
Runāt par to, kas bija viņā iekšā - tas Aleksam tiešam nebija raksturīgi, vēl vairāk - pat pieļaujami.

Šo rakstu rediģēja Elony: 27.05.2008 18:58

[Massacre]

"Man bija cita sarkana svītra. Tā gan auga platumā un solīja pārmaiņas pasaulē." Tatjana vairāk neko nevēlējās skaidrot, jo tas, ko viņa pieredzēja bija vairāk par solījumu doties mājās. Tas bija kas pilnīgi cits.

[Elony]

Aleksandrs aizvēra acis un koncentrējās. Pēc brīža atvēra acis un dziļi ieelpoja.
"Jums taisnība. Es kļūdijos. Svītra jau bija gara. Liekas, bezgalīgi gara. Tieva un nezināmā attālumā. Un lēnām kļuva platāka, kad atcerējos dažas lietas no savas pagātnes. Un lai kādas šīs pārmaiņas būtu, tad nekādas labas jau nebūs... kaut kas tuvojas..."
Likās ka Alekss ir iegrimis pats savās domās, tad pasmaidīja un papurināja galvu.
"Piedodiet. Parasti sapņus cenšos aizmirst nevis atcerēties. Lai arī nākotnē var notikt kas slikts, tas var atvērt portālu. Tas gan nav īsti sapnis, drīzāk mana intuīcija... Bet tik un tā - portāla jēdzienu es ikdienā nelietoju. Tas ir saistīts ar sapni un sapnis... ar kaut ko citu."

"Bet ar ko jums saistijās svītras palielināšanās? Vai nebija kādas ainas no pagātnes?" viņš jautāja Tatjanai un uzmeta skatu arī somietei.

Šo rakstu rediģēja Elony: 27.05.2008 19:46

[Massacre]

"Es redzēju daudzas lietas, ko labprāt nebūtu redzējusi. Jā, ar pagātni, turklāt ne savējo. Svītra it kā liecināja, ka pasaulē kaut kas draud notikt, bet, kad tas notiks, nav zināms vai tas būs uz labu vai ļaunu." sieviete bija saņēmusies, lai atbildētu pēc ilga klusuma brīža, kas sekoja pārdomājot Aleksandra teiktos vārdus. Likās, ka viņš kaut ko pamatīgi noklusē vai tiešām ir centies aizmirst, bet Tatjana neko neteica, vien nopētīja viņu ar aizdomīgu skatienu.

[Dvēselīte]

Sapņi. Viņi šeit tiešām bija nākuši runāties par sapņiem? Re, re, es sapnī redzēju vienradzi! Pf, un viņi tik vienkārši pieņem to, kas ir noticis. Visus nakts murgus, visas dīvainās sajūtas, pēkšņo alerģiju pret smēķēšanu un tad vēl mobilo telefonu fobija... Ulrika tik vienkārši nevarēja un negribēja samierināties ar to, kas notiek. Visa vienkāršā dzīve bija satricināta un viņai tas nepatika.
Uz vīrieša jautājumu meitene tikai saknieba lūpas un novērsās, sākot pētīt pie sienas esošo karti. Kā gan šobrīd gribējās uzsmēķēt! Bet atceroties iepriekšējās dienās, pār muguru pārskrēja pretīguma trīsas.

[Elony]

Aleksandrs vēroja abas sievietes. Mjā, viņs nu gan nebija labākais paraugs valdības aģentam. Varētu pamācīties no viņām klusēšanā.
"Nu, ja jau dažiem ir kaut kas kopīgs, tad tas laikam arī izraisīja pārvērtības." viņš noteica. "Mani protams, tas interesē, tomēr informācijas ir pārāk maz, lai ko secinātu. Bet ja šī kopējā lieta, sapņi vai kas aiz tā stāv - izraisīja pārvērtības, tad pastāv iespēja, ka tas var mūs vēl ietekmēt. Liekas, ka šis viss ir neparasti pat priekš elfiem un rūķiem. Un man negribas pārdzīvot vēlreiz ko tikpat nebaudāmu un riebīgu. Es gribu saprast, kāpēc tas notika. Es gribu zināt, kas notiks. Bet ja kādam te ir vienalga, ja grib nākotni sagaidīt ar pārsteigumu, tad tā ir viņa izvēle." viņs to teica nopietnā un skarbākā balsī. Viņam sāka apnikt sieviešu un arī abi PS darbinieku noslēpumainība. Gan sievieem, gan elfam un rūķim bija informācija un Alekss to gribēja zināt.

[Mattiass]

Neizskatījās gan, ka komisārs būtu gatavs glabāt sveci zem pūra, ja tā varēja noderēt.
— Īstenībā es stipri šaubos, ka pārvērtības izraisītu sapņi. Tas būtu galīgi neloģiski. Jūs savā misticismā esat mazliet aizrāvies. Tomēr sapņi ir blakus efekts, kurš var kaut ko interesantu atklāt. Tātad, cik noprotu, jūs visi esiet redzējuši arku, tikai katrs citādāku, un vismaz jūs abi — asinssarkanu svītru? Un ar to saistījās negatīvas izjūtas? Vēl kaut kas, ko jūs atceraties?

[Elony]

Aleksandrs pieklājīgi uzsmaidīja komisāram.
"Es teicu, ka ja sapņi, vai tas, kas aiz tiem stāv," viņš uzsvēra, "izraisīja pārvērtības. Un to droši neapgalvoju. Jums nav jābaidās, ka es būtu iegrimis maldos no šiem notikumiem. Es jau redzu, ka lielākā daļa no mītiem par elfiem arī ir tikai mīti. Vismaz mūsdienās."
Viņš brīdi šaubijās, vai runāt tālāk. Tomēr izlēma. Šobrīd situācija bija tāda, ka lai iegūtu informāciju, tā bija jādod. Un tā informācija, kas bija jāiegūst, bija svarīga.
"Pārsvarā es redzeju ainas kurās kādu nogalinu." viņs to teica auksti, parādot, ka nevēlas daudz par to runāt. "Tādos brīžos pēc ainām svītra kļuva nedaudz platāka."
Iestājās klusums.

[Mattiass]

— Šīs ainas bija iztēles auglis, vai tas, ko jūs reāli esat pastrādājis? — komisārs nolēma noprecizēt.

[Elony]

"Reāli esmu darījis." Alekss klusi, bet tikpat vēsi teica.
Vairāk viņš neko nepaskaidroja. Nevēlējās. Nebija no kā kaunēties, bet nebija arī ar ko lepoties.
"Es jau teicu, tie nebija murgi, bet pagātnes ainas. Manas pagātnes." viņš piebilda un uzsvēra pēdējo vārdu.

[Mattiass]

— Ir tāda lieta kā asinsupe, — komisārs piesardzīgi iesāka, — tā simbolizē pasaulē pastāvošo ļaunumu un nežēlības, un to tiešām apzīmē kā vertikālu asinssarkanu svītru, tā pat ir Alastora sekotāju simbolikā, kuru jūs redzējāt — sarkanais zīmogs ar elfu zāles lapu. Savā laikā dažs labs it kā bija spējīgs to saredzēt vīzijās, un mēdz teikt, ka tā paliekot platāka un platāka ar katru nelāgu bezjēdzību, ko pastrādā saprātīgas būtnes. Galvenokārt tas, protams, attiecas uz cilvēkiem. Karā godīgi nogalināt pretinieku nav tik ļauni, kā dūriens mugurā, nodevība vai spīdzināšana, jo tiek saglabāta vienāda iespēja abiem — darbojas dabiskā izlase. Tāpat augu un dzīvnieku valsts nobendēšana Alastoraprāt rada disbalansu — viņš ir druīds. Šādas lietas notiek katru dienu. Tomēr asinsupe un pasauļu vārti ir nesaistītas lietas.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 28.05.2008 19:30

[Dvēselīte]

Komisāra teiktais bija piesaistījis uzmanību. Es ceru, ka arkai nav nekāda sakara ar to drausmīgo asins daudzumu. Man tomēr tā arka patika, kaut arī vēl nebija pienācis laiks.
- Komisāra kungs, bet kāds tam visam sakars ar sniegu? Cik es noprotu, tad divi no šeit telpā esošajiem sapņotajiem redzēja visu parastā gadalaikā. Man tur bija sniegs. Ziema, - varētu teikt, ka viņa neko nesaprata.

[Massacre]

"Tā paliek platāka un platāka." Tatjana atzinās par redzēto, "Un es to redzēju paliekam tādu ne reizi vien. Kopā ar visām pagātnē notikušajām nejēdzībām."
Palūkojusies uz Ulriku, Tatjana ieinteresēti klausījās viņas jautājuma. Arkas jautājums noteikti pats par sevi bija pietiekami interesants.

[Elony]

"Asinsupe..." Alekss atkārtoja.
Tas ko viņš redzēja... atcerējās...
Viņam nepatika komisāra vārdi.
pasaulē pastāvošo ļaunumu un nežēlības... paliekot platāka un platāka ar katru nelāgu bezjēdzību, ko pastrādā saprātīgas būtnes...
Galvenokārt tas, protams, attiecas uz cilvēkiem... dūriens mugurā, nodevība vai spīdzināšana...

Ko viņi zināja? Tāpat kā vienmēr... Neko.
Aleksandrs ievilka elpu un centās atgūt garīgo līdzsvaru.
"Man rodas iespaids, ka tas ko redzēju, ir tā Asinsupe." viņš mierīgā tonī teica. "Sakrīt daudzas pazīmes. Kā saistīts ar portālu - nezinu, bet gribu atgādināt, ka es agrāk nebiju sastapies ar šādiem jēdzieniem, kas zināmi jums. Ja tie parādās šādā neparastā veidā, caur sapņiem cilvekam vai elfam, kas par tiem neko nezina, tad kaut kāda saikne tomēr ir." secinājusm bija vienkārš bet loģisks.

[Mattiass]

— Protams, ka tā paliek platāka, — komisārs atteica un-ko-tad-jūs-citu-mūsdienās-gaidījāt tonī un pievērsās Ulrikas jautājumam.

— Cik noprotu, katrs no jums šo arku redz citādāku. Pat, ja šie tiešām ir pasauļu vārti, patiesībā neviens no mums nezina, kā tiem būtu jāizskatās, un katrai rasei ir tuvāki savi priekšstati par to. Tas, ka viena no variācijām atrodas sniegotā klajumā, varētu tikpat labi būt saistīts ar jums pašu. Piemēram, tas, ka esat atceļojusi no ziemeļiem. Vai arī… tomēr aizejiet uz tām analīzēm.

— Cilvēkiem portāli sapņos nerādās, — komisārs vienkārši noteica, — es ar to domāju reāli pastāvošus. Jūsu gadījums ir citādāks, jo neviens no jums vairs nav cilvēks. Kā jau minēju, neesmu nekur manījis liecības, ka saikne pastāvētu. Tomēr jūs esat tie, kam rādās šādi sapņi, un ja šāda saikne pastāv, tieši jums tas būtu jānoskaidro. Protams, ja vien jūs pašus tas interesē. Esmu dzimis elfs, nekad neesmu pārveidojies, tādēļ nevaru jums neko sīkāk ieteikt attiecībā uz pārvērtību laikā redzēto. Tomēr atzīšos, ka arī man pāris reizes pēdējā laikā ir gadījies skatīt asinsupi.

— Arī man dažas reizes ir gadījies, — sardzes priekšnieks norūca. Šie bija pirmie vārdi, ko viņš bija bildis kopš sasveicināšanās, ļaudams uz jautājumiem atbildēt kolēģim. Arī tagad viņš saglabāja bezkaislīgu, neitrāli nopietnu sejas izteiksmi.

[Elony]

"Tie ir tikai pieņēmumi, bet man rodas iespaids, ka tuvojas liela nelaime. Kaut kas, kas padarīs to Asinsupi vēl platāku. Iespējams ka sapņos izpaužas mūsu intuīcija. Kopš kļuvu par elfu, tā ir kļuvis krietni jūtīgāka. Bet vienalga, tas kas man zināms, neļauj saprast, kā Asinsupes pieaugums ļautu atvērt portālu." Aleksandrs runāja.
" Patiesībā man jau pietiek ar šīm pārvērtībām, lai domātu par došanos uz citu pasauli, pat ja tas būtu iespējams. Bet es gan vēlētos noskaidrot kas tieši tuvojas un kāds tam sakars ar mums un portālu."
Viņš paskatijās uz sievietēm, lai saprastu, ko viņas par to domā.
"Domāju, ka būtu jāparunā ar ceturto, kas pārvēršas. Liekas, ka mums ir atšķirīga informācija sapņos. Iespējams, ka viņam atklājās kas tāds, kas nebja mums."

[Massacre]

Sardzes priekšnieka ierunāšanās piesaistīja Tatjanas uzmanību un viņa aizdomājās par šī vīra klātbūtnes iemesliem, kad parasti viņam nebūtu jāliekas ne zinis. Viņa vairs neklausījās citu teiktajā, prātā bija tikai viena un ļoti netipiska doma:

"Jūs uzsvērāt, ka mēs esam īpašs gadījums, jo četri uzreiz, turklāt neparasti īsā periodā. Varbūt tas izklausās pārāk episki, bet vai tas, ka mūs konkrēti visus brīdina asinsupe par notiekošo un mūsu parādīšanās nav saistītas? Piemēram, mēs aizstājam kaut kādu nepieciešamo devu šo problēmu atrisināšnai vai seku, lai arī kādas tās būtu, kontrolēšanai?"

[Mattiass]

— Mēs to nezinam. Asinsupe rādās ne tikai jums. Savukārt četri vienā efekts varētu nozīmēt pasaulē pieaugošu disbalansu, iespējams, kaut ko vēl. Pilsētas sardze nenodarbojas ar šādiem jautājumiem. Mēs jūs sapazīstinājām, jo tajā brīdī likās, ka tā būs labāk, un arī jums kā jauniņajiem vieglāk pierast, ja nebūsiet katrs par sevi. Mūsu rīcībā vienkārši nav nekādu ziņu par to, kas starp pasaulēm šobrīd notiek, — pacietīgi skaidroja komisārs, taču tad ierunājās sardzes priekšnieks:
— Īstenībā, ja jūs tik ļoti interesē šie jautājumi, varbūt jums derētu parunāties ar elfu Alastoru — vecāko druīdu. Atšķirībā no Pilsētas sardzes, cik man zināms, viņam nav daudz vairāk nekā cita, ar ko nodarboties, tad nu, jādomā, vismaz šos jautājumus būs papētījis.

[Massacre]

Noklausījusies kārtējo, nu nekā savādāk kā ar nicīguma pieskaņu, komisāra neko nedodošo paskaidrojumu, Tatjana pievērsās sardzes priekšnieka teiktajam:
"Un, kur mēs viņu varam atrast? Alastoru."

[Mattiass]

— Viņiem ir mainīga atrašanās vieta. Tomēr, iespējams, mēs spēsim sadabūt kādu, kurš jūs pie viņa aizvedīs, — Krāmers palūkojās uz komisāru un pēdējais pamāja ar galvu, — vai jūs domājāt doties tagad?

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 31.05.2008 17:37

[Massacre]

"Nezinu kā pārējie vēlas, bet, kas attiecas uz mani, jo ātrāk, jo labāk. Un, protams, ja mums nav paredzēts šeit kaut kas vēl." Tatjanai gan gribējās iepazīties ar pārējiem diviem, kas atradās šajā telpā, nedaudz tuvāk, bet kamēr bija iespēja, vajadzēja uzzināt pēc iespējas vairāk par visu neskaidro, ko šeit īsti nevarēja paskaidrot un izprātot, lai vēlāk nebūtu jānožēlo, ka kaut kas palaists garām, pārāk ilgi gaidīts vai tamlīdzīgi.

[Elony]

"Man ir atvaļinājums. Tāpat nav ko darīt, un es neesmu radis sēdēt rokas klēpī salicis." Aleksandrs paziņoja un uzsmaidīja Tatjanai.
"Tātad es arī esmu par to, lai dotos pie cienijamā druīda jau tagad. Pie reizes noskaidrot ko vairāk par viņa iespējām un sakariem ar valdību."

[Dvēselīte]

Ne jau tā, ka sapūtās, bet vienalga - Ulrika juta, ka pret viņu izturās kā pret mazu bērnu. Aizej uz analīzem, dakterīši pateiks...
- Vai man vienīgajai ir jāiet uz tām analīzēm? - kas viņā bija tik īpašs vai, drīzāk, nepareizs? Rokas refleksa vadītas sakrutsojās uz krūtīm, norādot uz ieņemto aizsardzības pozīciju.

Savāca viņus te, neko daudz un jauna nepastāstija, un tagad dzen meklēt kaut kādu druīdu. Par šiem ga viņa bija dzirdējusi. Somijā pāris tādi bija, vairāk gan tūristu izklaidei, bet tomēr bija. Un vai gan viņai bija īsti izvēles iespēja - iet vai nē? Nebija. Ulrika piekrītoši pamāja.
- Bet vismaz kādas norādes par to, kur viņu meklēt? Varu, protams, piedāvāt braukt uz Somij, bet pieņemu, ka, ja jau viss ir sācis notikt šeit, tad arī šim Alastoram ir jāatrodas kaut kur Latvijas robežās, - meitenes runā bija samanām ārzemniecisks akcents, kas latviešu visai cieto valodu padarīja saraustītu un noapaļotu. Tā notika vienmēr, kad viņa bija satraukta vai dusmīga.

[Mattiass]

— Kur nu, — komisārs nosmīnēja par Ulrikas uzvedību, — jūs vienkārši tikāt vēlu pamanīta. Pārējiem tās sen jau izdarītas.

— Mēs šobrīd gaidam kādu no viņa grupas, kas jūs varētu pie viņa aizvest, — rūķis arī sakrustoja varenās rokas uz krūtīm, un tas nu reiz bija iespaidīgs skats, — tā, kā, ja vien manam cienījamajam kolēģim vairs nav ko jums teikt, — komisārs papurināja galvu, — un, ja jums pagaidām vairs nav jautājumu, uz kuriem Pilsētas sardze varētu atbildēt, jūs varat trijatā kaut kur pagaidīt un pie reizes sapazīties.

[Elony]

"Man gan liekas, ka tagad tās analīzes novēlotas, vai ne?" pasmīnēja Aleksandrs.
"Cik sapratu, tās bija domātas, lai noteiktu, vai persona pieder pie rases. Ja Ulrika ir šeit, vai tad analīzes vēl vajag? Ja vien tās netiek ņemtas vēl kādm mērķim."

Aleksandrs paraustija plecus.
"Man jautājumi vairāk nebūtu. Cik es sapratu, tad šis kāds ieradīsies drīz vai ne? Tad mums nav jēgas doties kaut kur citur."

Šo rakstu rediģēja Elony: 01.06.2008 13:49

[Massacre]

"Vairāk jautājumu pagaidām man nav." Tatjana mierīgi atbildēja, tādejādi norādot, ka tur, kur viņiem liks, tur arī runās un gaidīs kādu, kas varētu aizvest pie šī Alastora.

[Dvēselīte]

Cerams vismaz, ka viņš ieradīsies ātri. Ulrika pamāja ar galvu, piekrītot, ka jautājumu vairāk nav. Un, ko gan tagad varēja prasīt? Ne viņa mācēja pareizi noformulēt jautājumus, ne viņai kāds atbildēs.

[Mattiass]

— Analīzes palīdz arī precīzāk noteikt, kas īsti jūs esat. Piemēram, pie kura no elfu atzariem piederēja Ulrika.

Paredzēdams, ka, pat dažas minūtes gaidot te visiem kopā iestātos smags klusums, un vēlēdamies dot viesiem iespēju savākties ar domām, komisārs tomēr ierosināja:
— Ārā pa gaiteni pa labi, trešās durvis kreisajā pusē. Tā ir tukša telpa, kurā jūs varētu uzgaidīt un varbūt sapazīties savā starpā. Kamēr pārstāvis ieradīsies, kāds ne pārāk ilgs laiciņš tomēr paies, domāju.

[Elony]

Lai arī komisāra un priekšnieka kopējā izturēšanās bija pieņemama un varēja sagaidīt, ka piedāvātajā telpā nebūs noklausīšanās iekārtas (100 % drošs par to Aleksandrs vienalga nebija), viņam tomēr atgādināja viesniekus Maskavas institūtā, kad viņš vēl mācijās lai kļūtu par Komitejas leitnantu. Tikpat, pieklājīgi, noslēpumaini un neizprotami.
Aleksandrs pasmīnēja par šo asociācija un piecēlās. Viņam bija jāatzīst, ka PS darbinieku klātbūtnē ērti justies nebija viegli.
"Ja kungi vēlas mums piedāvāt ērtākas telpas, es neiebilstu."
Viņš piegāja pie durvīm, tās pavēra un piedāvāja iziet ārā sievietem.

[Dvēselīte]

Viņa teju nekavējoties atrāvās no sienas pie kuras jutās gandrīz vai pielipusi un, palocījusi galvu, izgāja pa atvērtajām durvīm. Pakausis svila no tā, kā kāds tajā skatījās. Nepatika viņai šeit, nepatika.
Gaitenī pa labi, trešās durvis.
- Viens, divi... trīs! - gandrīz vai sajūsmināts izklausījās šis "trīs". Viņa atvēra durvis un iegāja tukšajā telpā. Nebija svarīgi, kas atrodas iekšā vai kādi cilvēki tur būs, jau sen vajadzeja nomainīt ar smagnējo neziņu piepildīto komisāra kabinetu. Pat likās, ka šeit ir vieglāk elpot. Un uzmācās nepārvarama vēlme uzsmēķēt. Roka aizslīdēja līdz kabatai, kurā vienmēr atradās etvija ar šķiltavām, bet to tur nebija. Sasodīts!

[Mattiass]

Tā izskatījās pēc apspriežu telpas. Tajā atradās patīkams tepiķis no dabīga materiāla, iegarens koka galds telpas vidū ar noapaļotiem stūriem un pie griestiem projektors. Telpas malās, īpaši stūros bija (kā jau, šķiet, visur) izvietoti telpaugi, arī vīteņaugi, kas lielā mērā bija izvijušies arī pa šo telpu. Telpai bija trīs lieli logi, visi trīs pretējā no ieejas, garākā telpas sienā. Sienas bija baltas ar nekrāsota, pulēta sarkankoka balstiem. Telpā neviena nebija.

[Massacre]

Sekojot Aleksandra laipnajam žestam, Tatjana devās uz telpu, kur viņiem norādīts, ka var atrasties un parunāt. Aplūkojusi telpu, kurā Ulrika bije iegājusi ar skaļu, pat priecīgu "trīs", sieviete ieņēma vietu galda galā, ar seju pret ekrānu un sāniski pret logiem, lai nežilbinātu saule, kas šodien, šeit likās īpaši spoža.
Vīteņaugi nedaudz atslābināja un darīja mierīgāku, un gatavu uz sarunām ar pārējiem diviem indivīdiem, tomēr viņa negribēja sākt pirmā, sākumā ļaujot ieņemt vietas arī viņiem.

[Elony]

Aleksandrs sekoja sievietēm, iegajis telpā, aizvēra durvis un apsēsties pie galda izvēlējās pretī Tatjanai.
Uzmācās vēlme. lai viņam līdzi būtu kāds no tiem slāpētājiem, kuri bija biroja arsenālā. Nospied podziņu un nevar noklausīties...
Bet tā jau bija paranoja. Tuklāt viņam pašam tos lietot nebija iznācis.
Bija redzams, ka sievietēm nav viegli sākt runāt. Aleksandrs to varēja saprast.
"Labi." viņš ierunājās. "Mani sauc Aleksandrs. Varat mani saukt par Aleksu. Līdz šim strādāju Satversmes Aizsardzības Birojā. Esmu elfs jau otro dienu." viņš ar nodomu izrunājās kā kaut kādā anonīmo dzērāju sanāksmē.

Šo rakstu rediģēja Elony: 03.06.2008 06:53

[Dvēselīte]

Ulrika, kas līdz šim bija stavējusi pie loga un uzgriezusi telpai muguru, pagriezās, lai uzlūkotu tikko runājošo vīrieti. Lūpu kaktiņi noraustījās vienreiz. Otrreiz. Un pie trešās izlauzās smiekli. Tie, atšķirībā no sagaidāmā, pat nebija histēriski. Meitene smējās tā, ka pa samiegto acu kaktiņiem bira asaras.
- Jūs... jūs man piedodiet, - tika izmocīts elpas ievilkšanas starplaikos. Bet jau pēc mirkļa viņa bija pilnīgi nomierinājusies. Uzkrātā spriedze, nedrošība un gandrīz vai paranojai līdzīgā sajūta bija izzdusi.
- Es nesmējos par jums, vienkārši, tas pēdējais teikums... - Ulrika pasmaidīja, atspiežoties pret loga rūti un atkal sakrustojot rokas uz krūtīm. - ... izklausījās visnotaļ amizants. Bet priecājos iepazīties, Alekss, - meitene pieklājīgi atbildēja.

- Es esmu Ulrika. Nāku no Somijas un Latvijās studēju. Psiholoģiju. Elfs... - piere mazliet saraucās un skatiens aizklīda līdz projektoram. - Laikam kādu dienu vai divas, iespējams, ka pat trīs, īsti precīzi neatceros, jo zināmu laiku pavadīju neizejot no vannasistabas, - detaļās ieslīgt negribējās, to pat atcerēties bija pretīgi.
Īsi un lakoniski izklāstījusi svarīgākos faktus par sevi, viņa pievērsa jautājošu skatienu pie galda sēdošajai sievietei.

[Massacre]

Arī Tatjana pasmaidīja par Ulrikas smiekliem un Aleksandra pēdējo teikumu, kas tiešām izklausījās amizanti.
"Mani sauc Tatjana Gulbe un esmu Krievijas diplomāta galvenā palīdze un AAE diplomāta tulks. Diemžēl ar Krievijas darbu nu ir cauri," viņa nopūtās atcerēdamās dienas pirms pārvērtībām "Laikam šorīt beidzās pārvērtības. Vai arī vakar? Man sajucis laiks, ja godīgi." viņa paskatījās uz abiem pārējiem tikai pēc brīža atcerēdamās, ka jānosauc arī sava rase: "Tumšais elfs."

[Dvēselīte]

Pat diplomātiskais gals te ir iejaukts! Vai tik gadienā tā nav kaut kāda sazvērestība? Tomēr Tatjana neizskatījās pēc rūdītas noziedznieces.
- Tumšais elfs? - balsī jautās izbrīns. - Viņi vēl arī kaut kā sīkāk dalās? - uzacis parāvas uz augšu, raugoties uz vecākās sievietes pusi, it kā viņa varētu zināt atbildi.









OOC: pieņemu, ka Tatjana ir vecāka par Ulriku.

[Massacre]

Tatjana pamāja: "Dalās sīkāk. Cik zinu es ir parastie (vai gaišie?) elfi un ir tumšie." viņa paskaidroja, un attapās piebilst: "Tāpēc tās analīzes ir svarīgas, jo no tā ir daudz kas turpmākais atkarīgs."



ooc: laikam biku vecāka ir.

[Dvēselīte]

- Atkarīgs? Piemēram kas? - bioloģija un, iespējams, ka šajā gadījumā pat zooloģija, nekad nav bijusi viņas stiprā puse. Bet vai gan cilveks, kurš pats tikko ir kļuvis par elfu, varētu zināt, kā tādi rodas? Un kāpēc? Doubt so.
- Starp citu, vai jums arī bija kādas blakus parādības, neskaitot pašu mutāciju? - nez kāpēc ausu izaugšana un fiziskas izmaiņas nelikās visai normāla parādība.

[Massacre]

"Nezinu par citiem sīkumiem, bet manā gadījumā ir atkarīga šāda tāda kārtība. Saproti Tumšajiem elfiem ir matriarhāts." Tatjana paskaidroja to, kas pašai bija šķitis pietiekami svarīgi. "Kādas balkusparādības? Sapņi, fantastiski slikta dūša un vispār jušanās kā pēdējam ...?" beigu vārdu Tatjana noklusēja, tacu tāpat bija skaidrs, ka tas nebija nekas labs, kā viņa atcerējās savu mutāciju. "Un kopš mutācijas es ienīstu telefonu."

[Dvēselīte]

Ulrika nopūtās.
- Labi, ka tā... nē, nu tas nav labi, ka bija slikti... - galīgi sapinos. Meitene apklusa, pakodīja apakšlūpu, nopūtās un sāka no jauna. - Laikam vienkārši gribēju zināt, ka neesmu vienīgā, kas jutās jā jāņoga pēc otrreizējās pārstrādes. Ar mobīlajiem telefoniem tas pats. Es pat smēķēt vairs nevaru! - sašutums bija patiess, jo stresa situācijās cigarete palīdz vislabāk. Nu, vismaz cilvēkam tā tīk domāt. - Uz ielas arī normāli uzturēties nevar. Visas tās izplūdes gāzes, mašīnas, trokšņi, smakas... es nesaprotu - man ko, mežā iet dzīvot? -
Negaidīti prātā ienāca Somija un vecāki, un meitene tikai tagad saprata, ka viņi droši vien ir satraukti, jo nevar sazvanīt meitu. Visa tā bija par daudz - pārvērtības, sardzes, dīvaini cilvēki, viss stress, sapņi... kaklā sāka kāpt kamols, kuru Ulrika ar visiem spēkiem centās norīt. Viņa negribēja būt vāja un parādīt, ka nespēj tikt galā ar situāciju. Bet tas nudien sāka iet pāri viņas spēkiem.

[Massacre]

"Tik traki varētu nebūt, jo Pilsētas Sardze, redz kaut kā izdzīvo. Varbūt vienkārši jāskatās kur un kā uzturās viņi, vai vismaz pārejie elfi, un darīt to pašu. Jo rādīties cilvēkos man ir pārgājusi jebkāda lielā vēlēšanās, ja godīgi. Neskaitot ģimeni." Tatjana nopūtās, atceroties šī rīta sarunu un to, ka tik daudz, kas jāziedo, tik daudz jaaizmirst, lai turpmāk varētu dzīvot normāli.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 03.06.2008 11:57

[Elony]

Aleksandrs pasmaidīja pats par savu joku, bet brīdi sarunā neiesaistijās.
Beidzot šīs atgāja vaļā. Citādi likās tik noslēgtas. Kad Tatajan atzinās, ka ir tumšā elfa, Alekss uzrāva uz augšu uzacis. Tomēr neko neteica.
"Man liekas, ka tagad atceros jūsu vārdu lasījis, Tatjana. Liekas, ka reiz jūs turēja aizdomās par darbošanos Krievijas labā pret arābiem. Kaut kas sakarā ar naftu. Izrādijās muļķības. Es gandrīz biju aizmirsis." viņš atzinās un vēlreiz pasmaidīja.
"Bet par tumšājiem elfiem - daži vietējie par tiem izsakās neatzinīgi. Dzirdēju, ka Krievijā tie kaut ko sastrādāja un tur bija tāds kā tumšo elfu genocīds.
Pilsētā dzīvot gan labāk nostāk no centra. To sapratu, kad biju vēl cilvēks."

[Massacre]

"Prese mēdz izdomāt visādas muļķības." Ko gan citu par to vēl varēja pateikt? Viņa bija viena no vienīgajiem šāda veida speciālistiem, turklāt tie, kas zināja visu tikpat labi kā viņa, bija atraduši citu aicinājumu, ne diplomātisko dienestu. Tatjana aizdomājās, ka vispār šie darīja pareizi.
"Jā, es to genocīdu dabūju izbaudīt uz savas ādas. Lai arī ko mana, ta saucamā, cilts ir izdarījusi, es viņus par to labprāt atskaldītu." viņas balsī bija saklausāma ironija, jo Maskavā piedzīvotais un tas, ko viņai bija jāpārdzīvo... Vismaz būtu parūpējušies, lai citi no tā necieš. Visticamā kāda stulba vīrišķa izraisīta situācija.

[Elony]

"Runa nav par presi, bet par valsts pretizlūkošanu." palaboja Alekss.
"Bet tur vainīgs bija militārā atašeja palīgs, kā jau parasti." viņš pasmīnēja. "Jebkurā gadījumā, laikam tas nav svarīgi. Man būtu grūti strādāt SAB, zinot, ka nedrīkst atklāt par elfiem un rūķiem patiesību, bet kā lai es reizē saglabaju uzticību vadībai? Liekas, ka visiem šī būšana maina dzīvi līdz nepazīšanai. "
Alekss ieinteresēti pieliecās uz priekšu.
"Drīkst zināt, ko tad jūs pieredzējāt, Tatjana? Cik man zināms, tad Krievijas specdienestiem ir šāda tāda informācija par elfiem. Vai tiešām viņi tika jums uz pēdām?"

[Massacre]

Tatjana pamāja piekrītot, ka šī visa lieta dzīvi maina līdz nepazīšanai.
"Viņi par mani zināja pirms es vispār par šo visu ko nojautu. Viena pastaiga izvērsās veselā dzīvības un nāves spēlē, man nesoties cauri pusmaskavai un atklājot, ka uzticība Kremlim, un tādā garā, ir visnotaļ īss un neizteiksmīgs jēdziens un to, ka urlas ne vienmēr ir parasti urlas. Paldies, ka vismaz mūsējie noreaģēja un mani izglāba no daudzām nepatikšanām." sieviete mierīgi paskaidroja piedzīvoto un pirmoreiz visā šajā laikā aptvēra, ka toreiz skrējusi apbrīnojami ātri un izveicīgi. Laikam toreiz tiem tas bija šķitis pietiekams pierādījums, ka viņa ir tas, par ko pati nenojauta.

[Elony]

Alekss pasmaidīja
"Jā, nu viņi jau ir mūsējie... Ar orkiem sastapāties, sakāt? Un jums palīdzēja Maskavas Pilsētas sardze? Vai arī kāds cits grupējums? Tas, kura pārstāvi gaidām - viņiem ir ļoti labi sakari ar mūsu valdību - kaut kā piespieda manu priekšniecību dot man bezierunu atvaļinājumu bez jebkādiem paskaidrojumiem."

[Massacre]

"Protams, ka mūsējie. Ne jau svešie." Tatjana pasmaidīja par Aleksandra uzsvērumu. "Neesmu precizējusi ar ko es sastapos un nemaz nevēlos to zināt. Maskavā nemaz nav Pilsētas Sardzes, vienīgais, ko zinu, ka izglāba kāds no manējiem diplomātiem, vai mūsējiem elfiem. Turklāt man, tieši tāpat kā jums, ir piešķirts beztermiņa atvaļinājums, pirms es vispār par to paspēju iedomāties."

Šo rakstu rediģēja Massacre: 03.06.2008 19:43

[Elony]

Alekss redzēja, ka Tatajanai ir gājis raibi. Viņš paskatijās uz somieti, cenšoties izzināt vai arī viņai bija līdzīgi, jeb Ulrika pavadīja šīs dienas samērā mierīgi.
"Priecājos, ka ar jums viss ir kārtībā." viņš pielieca galvu. Tad mainīja tematu.
"Lai gan man īsti negribētos runāt par pārvērtību dīvainībām. Skaidrs, ka tas kas ir neveselīgs priekš cilvēkiem, mums ir nepanesams. Visu kas bija izvadījām, tagad esam tīri un dzīvosm ilgi. Labi, ka vēl alu var dzert, bet šņabi... nu, galvenais ir tas, ka mēs neesam parasti elfi. Ne jau pārvērtību dēļ. Sapņu dēļ. Jūs, Tatajana izteicāties kaut ko par to, ka... ka mēs tādi palikām, lai atrisinātu problēmu, lai novērstu nelaimi. Kaut ko tādā garā.
Man gan liekas, ka tas varētu būt mūsu intuīcijas dēļ. Zinu, ka elfiem tā ir dažādi attīstīta - citiem laba, citiem slikta. Iespējams, ka tā aktivizējās tad, kad bijām vēl cilvēki. Un aktivizēja līdz ar to arī pārvērtības. Cēlonis? Kaut kas notiek, būs kaut kas slikts. Mēs, mūsos paslēptā elfu būtība to sajuta un aktivizējās. Manas domas ir tādas, ka šie sapņi ir nevis pravietiski, bet spēcīgas intuīcijas izpausma. Arī komisārs juta ko līdzīgu. Domāju, ka viņa intuīcija ir mazāka, tādēļ viņam tas nebija tik izteikti kā mums. Tā gan ir tikai teorija, tomēr manuprāt daudz ko izskaidrojoša." viņš gaidīja, vai sievietes teorijā atradīs kādu robu.

[Massacre]

"Es gan stirpi šaubos, ka tā bija intuīcija." Tatjana nepiekrita, jo pēc pašas domām līdz šim bija izjutusi kaut ko citu.
"Viena iedoma, kurā sakņojas viss līdz šim notiekošais ir tas, ka tam bija jānotiek. Varbūt mēs bijām vieni no tiem, kuriem pārvērtības būtu īstajā mirklī un laikā, bez īpašas vilcināšanās, lai mēs varētu sākt darboties pasaules labā. Sarkanā svītra vien norāda, ka tas varētu būt iespējams. Taču no otras puses, varbūt, Asinsupe bija sasniegusi savu kritisko punktu, kurā tai vienkārši nebija citas izvēles kā iejaukties. Jebkurā gadījumā vismaz es neuzskatu, ka vaina būtu intuīcijā." Tatjana izklastīja savas aizdomas, pagaidām pamatojumos neizplūstot.

[Dvēselīte]

Meitene pakratīja galvu, pati par savām klusajām domām un, kā gribēdama nokratīt arī vīrieša skatienu. Tam nav nekādas nozīmes.

- Pasaules glābšana... tā vienmēr ir pasaules glābšana. Citādi pēc mums nebūtu nepieciešamības. Problēmas rodas vienmēr, kad kaut kas ir ne tā, kā vajag. Apkārtējā pasaule, kā vienots veselums, var protestēt pret kaut ko, kas tai nepatīk. Bet, ja godīgi, tad es nezinu, man nav pilnīgi nekādu ziņu par to, par ko esam pārvērtušies, - nopūta.
- Bet, ja var ticēt tam, ko teica komisārs, vēsture var atkārtoties, - Ulrika paskatījās uz aizvērtajām durvīm, it kā aiz tām stāvētu pieminētais izmeklētājs. - Nezinu, kā ir ar intuīciju, bet viens nu man ir skaidrs - ja sapņos sāk rādīties asinis, kas upē plūst kaut kur, tad kaut kas pilnīgi noteikti nav kārtībā, - neko viņa nesaprata, tikai izdarīja racionālus secinājums no pieejamās informācijas kripatiņām.

[Elony]

"Nu, es no komisāra un pārējiem nemanīju nekādas reliģiskas iezīmes, kas liecinātu, ka pastāv kāds augstāks spēks vai liktenis. Tas, ka mēs reizē pārvērtāmies, manuprāt ir nevis tas, ka mūs kāds izraudzījis, bet ka mūsos jau no dzimšanas bija kas tāds, kas lika pašreizējos apstākļos tā notikt. Lai nu kā, jāpiekrīt, ka pašreiz mēs tiešām zinām pārāk maz." domīgi runāja Alekss.
"Tas nav mainīt tautību vai pilsonību. Mēs esam cita rase. Mūsu dzīves izmainījušās pašos pamatos. Turklāt tā, ka skaidrs - tas nav nejauši. Ka tam ir kāds savāds cēlonis, ko nespējam saprast."
Aleksandrs atļāvās pasmaidīt.
"Ja godīgi, tad mani tas nedaudz kaitina. Neciešu noslēpumus, ko nezinu, man gribas tos atrisināt."

[Massacre]

"Pašlaik mēs varam nodoties tikai minējumiem, kas pa daļai ir arī mazliet bezjēdzīgi. Jo ātrāk mēs iekļausimies šeit pastāvošajā kārtībā un dzīvesveidā, jo ātrāk mums būs iespēja atrast īstos iemeslus, jo pagaidām mēs esam tikko pārvērtušies un neko vēl nesaprotam.
Es arī neciešu noslēpumus, bet domāju, ka šoreiz tā drīzāk ir mūsu nezināšana, kuras baltos plankumus jāaizpilda pēc iespējas drīzāk. Tad iespējams viss varētu nostāties savās vietās." Tatjana paskaidroja to, kas bija izkristalizējies viņas domās par šeit notiekošo, jo tas šķita loģiskāk, nekā meklēt iemeslus tam, ko viņi pilnīgi nepārzina.

[Dvēselīte]

- Kā es jums piekrītu! - meitene sparīgi māja ar galvu, atbalstot pēdējo apgalvojumu.
- Bet es nemaz nebiju domājusi augstākus spēkus. Ja man būtu nojauta, ka tas viss ir saistīts ar reliģiju, es noteikti ielektu kanālā. Pieņēmums drīzāk bija domāts, kā apstākļu sakritība - mums asinīs ir kaut kāds gēns, kas, saņemot attiecīgu signālu, aktivizējas. Kā mehānisms ar tālvadību. Notiek mutācija, pārveidošanās. No cilvēka ar gēnu, kas ir potenciālais elfs, mēs kļūstam par elfiem. Tas, uz ko vēlējos norādīt, ir šis signāls. Boost's, kas liek mehānismam sākt darboties, gēnam - pārveidot organismu, - Ulrika nedroši uzlokoja sēdošos, cerot, ka viņas teiktais nav izklausījies pēc galīgiem pekstiņiem.

[Massacre]

Tatjana atzinīgi pamāja uz Ulrikas teikto: "Jā, tas pat izklausās pēc tā, kas notika. Atliek tikai noskaidrot, kas ir šis signāls."

[Dvēselīte]

- Lūk, tieši sakarā ar šo signālu es arī pieminēju spēkus, - viņa uz mirkli apklusa, lai noformulētu līdz galam domu. - Jautājums, kas mani nomoka, ir par to, kas šo signālu ir raidījis. Pasaule, kā daļa esam, vai daudz, daudz konkrētāki pirksti, kas pieder cilvēkveidīgajiem, - šī doma nemaz nelikās priecīga.
- Bet nu jā, laikam, ka labāk ir neaizmālēt baltos plankumus ar kaut kādiem vājiem minējumiem, bet pagaidīt, kamēr uzradīsies kāds, kuram beidzot nebūs slinkums atbildēt. -

[Elony]

Vai tad es teicu ko citu? Alekss sadroniski pasmīnēja.
"Jā, pareizi. Mūsos ir šis gēns, tāpat kā citos cilvēkos, jādomā arī manā dēlā. Un tomēr ne visos, kam šis gēns ir notika pārvērtības. Nevis veseli četri, bet tikai četri. Es gan vairāk sliecos domāt, ka tas ir no dabas, bet nedrīkst izslēgt arī sprātīgu iejaukšanos." viņs runāja.
"Tas nozīmē, ka mūsu elfu gēns ir īpašāks kā citiem. Intuīcija, vai kas cits, to vēl noskaidrosim. Ja tā padomā, tad šeit tiešām ir jēga no tām analīzēm. Vajadzētu noskaidrot, vai mūsu genoms kaut kā atšķiras no citu elfu genoma. Domājams, ka pamatā nav šaubu, ka pārvērtību izraisītājs ir saistīts ar Asinsupi un gaidāmo lielo nelaimi. Manuprāt būtu vēlams uzzināt, kas tieši tas ir. Gan tāpēc, ka tas var dot labāk saprast, kāpēc mēs pārvērtāmies, gan tāpēc, ka man negribas gaidīt ko katastrofālu, dzīvojot par to neziņā."
Alekss apklusa, apdomādams visu pārrunāto.
"Jums, Ulrika, taisnība, ka izteikt kaut kādas teorijas pagaidām ir bīstami, bet lai spētu uzsākt operatīvo izmeklēšanu, bez versijām, to izstrādēm un pārbaudēm neiztikt. Tiesa, aizrauties ar tām gan nedrīkst, piekrītu."

[Massacre]

Pēc pirmajiem Aleksandra vārdiem Tatjanas prātā atausa vīzija, ko viņa bija piedzīvojusi komisāra kabinetā un viņa ierunājās mazliet citā balsī:
"Un tu nesen jautāji, vai tavs dēls arī nekļūs par elfu un tev tika atbildēts, ka visticamāk nē, bet, ja viņš atradīs tādu pašu dzīvesbiedri, tad viņu bērni varētu izrādīties elfi?"

Pēc mirkļa viņas skatiens noversās no Aleksandra pētīšanas.
"Es vēlētos palabot." viņa ierunājās sava normālajā balsī "Nepārspīlēsim. Nekur nav teikts, ka tā būs nelaime. Tās būs pārmaiņas, kuru sekas pašlaik nav paredzamas, būs tās labas vai ļaunas."

[Elony]

"Tā reizēm runā arī par 2. Pasaules karu. Kas vienam nelaime, citam lielas pārmaiņas, iespējams, uz labo pusi. Vienalga, es vēlos zināt, kas tieši būs, lai kā to uzlūko." atteica Alekss.
Kad Tatjana savādi ierunājās par viņa dēlu, Aleksandrs sarauca pieri.
"Iespējams, ka tā arī bija... " viņa tonis bija mainījies, kļuvis vēsāks, piesardzīgāks.
"Kāpēc tik savāds jautājums?" vīrietis vērīgi uzlūkoja Tatjanu. Viņš centās saprast, kā viņa var zināt par šo sarunu.

[Massacre]

"Tāpēc, ka es šodien jautāju to pašu. Par savu meitu. " Tatjana atbildēja arī uzlūkojot Aleksandru.

[Elony]

"Skaidrs." Alekss nosprieda, ka komisārs laikam būs izpļāpājies. Vispār jau nebija svarīgi...
"Vai komisārs tev teica, to pašu ko man?" viņš pajautāja citā tonī. Ne ar līdzjutību, drīzāk ar skumju sapratni.

[Massacre]

Tatjana skumji pamāja: "To pašu. Un tobrīd tieši redzēju kā tev tiek paziņots tas pats, kad tu jautā."