Pēdējais klases vakars, [GM][PZP] Opcijas

[CityCat]

Pēdējais klases vakars

(IMG:http://content5-foto.inbox.lv/albums66354978/bukucis3/engjeliits/castle-4.jpg)



Skola

Kembridžas mazpilsētas skola. Jau apmēram 200 gadus veca. Neviens nezin cik tieši. pati skola izskatās senatnīga. Ar balkoniem un akmens skulptūrām. Ēkas mūri vinmēr šķita augsti un pelēki. Vietām nolupuši ķieģeļi. Apkārt auga zaļa zālīte, ar dažviet skolēnu iemītām taciņām, Kā arī veci, skoēnu aprakstīti, koka soliņi.Nedaudz tālāk no skolas atrdodas neliels, bet toties ļoti dziļš ezers.
Skolas pagalmā atrodas veca strūklaka. Tiesa tajā nekad nav ūdens.



Vēstule, ko katram skolēnam ir atsūtījusi mis Džonsone.



Labdien! Jums š.g. 13.jūnijā, tieši 18.00 ir jāpulcējas pie skolas ieejas. Durvis būs slēgtas. Skolas apkopējs - Joržiks Ventels jūs ielaidīs. Lūdzu paņemiet līdz visu nepieciešamo vienai nedēļai, tai skaitā arī ēdienu. Ja vēlesities kaut ko vairāk uzzināt, tad prasiet Joržikam.
Man tiešām no visas sirds žēl, ka nevarēšu jums pievienoties kopīgajā klases nedēļā. Cerams, ka lieliski pavadīsiet kopā laiku.

Ar mīļiem sveicieniem,
Jūsu skolotāja - Džonsone!

Spēlē piedalās :

Mazpēdis
Nīcele
washulis
mesmers
Tējas lapa
Semijs
Debija
Meitene ar rozīnīti
Hermiiione
kruta102
storyteller
Epilepsija
Lianjuks
La Keira
Mr. Green


piedodiet, ja kādu aizmirsu (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif) (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif)




____________________________________________________________________


neliela info, lai neradītos aizķeršanās.... Jūs visi, kopā esat nomācījušies 12 gauds (varbūt kāds arī mazāk, ja dzīves vietas ir mainītas),
tomēr ne visu par saviem klasesbiedriem jūs zināt. Kā jau mazā ciematā, tur tiek daudz tenkots. Tādēļ daudzas jums zināmās lietas par cilvēku ir aplamas.
Skolas apkopējs Joržiks ir nedaudz nojūdzies 72 gauds vec večuks, kuram patīk stāstīt visādas pasaciņas.
Mis Džonsone ir riebīga skolotāja, kas ir mīļa tikai tad, kad tikusi prom no savas audzināmās klases.


Tā - cerams, ak jums būs interesanti (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

[washulis]

Jā. Atpūsties būtu labi. Klēra nopētīja, vai aiz muguras kāds neseko.

Lai arī cik nelāgi tas būtu, atrasties bīstama meža vidū, kur nevar zināt, kas notiks vēlāk, bet kopš viņa satika abus, viā nevarēja noliegt, ka jūtas pacilāta. Sajūta tāda, it kā nu viss būs kārtībā un viss ir jauki.

Vai jums gadījumā nav arī kas ēdams? Droši vien mums visie noderētu kaut kas, lai iestiprinātos.

[Malduguns]

Henrijs nožāvājās un izstaipījās. Protams, gluži pieklājīgi jau nu tas nebija, bet kurš gan šeit ievēros smalkas manieres?
-Kā jūs vispār iemācījāties mūsu valodu?-viņš vaicāja namatēvam.

[Mazpēdis]

Kad Gaisma dzisa laukā Elvīra centās pieslietieskājās. Mazliet grīļīgiem soļiem viņa pagāja uz priekšu un brīdī, kad konstatēja, ka ir pilnīga tumsa viņa apstulba un skatījās isapkārt cenšoties saredzēt pērējos. Tā, lieliski, kas vēl tik ideāls var gadīties.. Un tomēr Elva pagāja uz priekšu. Viņa centās pierast pie tumsas cerībā, ka tas tomēr kādreiz notiks.

Šo rakstu rediģēja Mazpēdis: 10.11.2008 11:54

[Flightless Bird]

Helēna, iztraucēta no saviem nomoda sapņiem, viegli salēcās, kad Her-kā-viņu-tur meiteni uzrunāja. Viņa steigšus paķēra no galda kādu augi un, to nevērīgi skrubinot, pievērsās abu sarunai. Uzmanību noturēt gan nenācās viegli, bet Helēna, spītējot nogurumam un citiem interesantajiem iespaidiem, piespieda sevi kaut ko ieēst un iekluasīties Her-figviņzin atbildēs.

[CityCat]

Klēra, Samanta


Viss ēdamais, kas man bija, tik atstāts tais sienās. drūmi noteica Kriss. Arī viņš pats labu laiku jau nebija neko dižu ēdis.
Vēl brīdi iedami, viņi nonāca pie milzīga koka ar ļoti plašu zarotni. Koka stumbrs bija ļoti grumbains un resns. Šeit mēs varēsim mazliet atpūsties, bet vēl tikai jāuzkāpj kokā! Kriss sacīja skatienu pacēlis uz augšu. Tur manīgi starp zariem bija uzcelta nliela mājiņa kokā. Tā pavirši skatoties, to būtu grūti samanīt.
Lai tiktu augšā, jums mazliet vajadzēs parāpties pa bezzarainu koku, bet tā miza ir ļoti grumbaina un cieta, tādēļ tas ir visai viegli izdarāms. Tālāk pa zariem jau būs vēl vieglāk uzkāpt. Kriss paskaidoja.Kāpiet pirmās! Viņš vēl piebilda, jo gadījumā, ja kāda kritīs, viņš varētu paspēt kaut vai viņas noķert.


Henrijs, Helēna


Priecādamies, ka Heriko beidzot tiek uzdots jautājums, viņš pricīgi sakņosījās un pastūma savu šķivi, kas pavisam nesen bija uzpildīts ar jaunu ēdienu kravu.
Pirms veselas mūžības. Pat pirms manas piedzimšanas šeit ieradās kāds ļoti gudrs cilvēks... khem... sieviete. Viņa daudziem no mums iemācīja jūsu valodu. Šī sieviete, nepalika pie mums ilgi. Pavisam drīz viņa atgriezās savā pasaulē. Mēs vismaz cerējām, ka viņa ir tikusi atpakaļ. Bez viņas, šo valodu mēs sākam pamazām aizmirst, tai vienkārši vairs nebija pielietojuma. To turpināja piekopt tikai vadoņi. Pēc vēl pāris gadiem, tā kļuva par tradīciju. Cilšu vadoņi, šo valodu iemāca nākošajam topošajam vadonim. viņš sacīja un uz brīdi apklusa.

[Malduguns]

-Tādā gadījumā sanāk, ka jūs esat šīs cilts vadonis,-Henrijs novilka unm sakrustojis rokas uz krūtīm, nopētīja Heriko.
-Vai kaut kā tā.

[washulis]

Klēra tuvojoties kokam, to nopētīja. Pie ko patiešām būs tik droši...? Viņa iesāka, bet sekodama Krisa pirkstam, ievēroja būdu kokā.

Oho! To nu gan es negaidīju. Tas tik ļoti atgādina bērnību, kad kopā ar draugiem taisījām līdzigas bāzītes un būdas. Ak šie laiki... Pārdomas izjauca vēdera kurkstēša.

Labi. Lai būtu. Klēra vēl noteica un cik nu cieši spēdama, ieķērās koka krokās. Viegli pakāpusies uz kādas citas grumbas, viņa centās lēni vilkties uz augšu. Atgādina to klinšu kāpsānu, kāda bija tajā sporta klubā. Tikai tur bija drošības jostas un vienkārši siena ar izciļņiem.

[Flightless Bird]

-Pieņemot, ka jums šai mežā ir visai maz iespēju izvingrināt savas prasmes, jums labi sanāk, Helēna novilka.
-Kas tā vispār bija par sievieti, un kāpēc viņa šeit ieradās?

[September]

-Skaisti, kur pazuda gaisma?-Andrea piecēlās kājās un sāka kautkur staigāt meklēdama gaismu, bet zināja, ka tās nekur nebūs. Meitenei netīšām sanāca uzskriet virsū Adrianam, -Atvaino, es tā negribēju.- viņa noteica un aizgāja tālāk, meitene uzklupa virsū akmenim un pakrita uz zemes, izmežģot potīti.-B***, es to akmeni nositīšu, au!- Andrea nobļāvās un burkšķēja uz akmeni to lādot.

Šo rakstu rediģēja Sisters point: 22.11.2008 19:21

[CityCat]

Henrijs un Helēna


Tieši, tā... Esmu šīs cilts vadonis! Heriko izsliedamies mazliet taisnāk, noteica. Sejā iegriezās lepns smīniņš.
Es regulāri trenējos! vēl lepnāk piebilda vīrs. Ja vien viņš varētu, tad tagad izslietos vēl staltāk, bet ja viņš to darītu, tad visticamāk visu vakaru mocītos ar pamatīgām muguras sāpēm.
Viņa bija ļoti īp...[b] Heriko sacīja, bet viņa iesākto pārtrauca kāds stipri vien jauneklīgāks viņa cilts pārstāvis. Kas dusmīgi kaut ko uz viņa sacīja. Heriko kaut ko sāka gariun plaši stāstīt, bet jauneklis atkal viņu pārtrauca.
Mirkli vēl runādams viņš pievērsās Hernijam un Helēnai.
[b]Pieņemiet dziļu atvainošanos no manas puses. Es nevarēju jūs pieņemt, jo man bija jāvada svētais rituāls, tādēļ Heriko droši vien ir piestāstījis pilnu galvu muļķībām. pusis sacīja un viegli paklanījās.
Heriko bija, nevis ir šīs cilts vadonis. No sava troņa viņš atkāpās divus gadus iepakaļ. pusis vēl paskaidroja.


Sema, washulis

Koka miza nebija no tām baigākajām. Tā bija ļoti raupja un asa, ka pavisam drīz vien Klēras pirkstos parādījās sīkas asins tērcītes.
Kriss vēroja katru Klēras kustību. Viņus visu laiku nomāca doma, ka ar viņu kaut kas notiks. Tomēr Klēra visai veiksmīgi sasniedza zarus.
Viņš būtu viņu uzslavējis, bet nevēlējās kiegt, jo tikai tā uzslava varētu sasniegt Klēras ausis, kas bija visai augstu virs zemes. Kliegšana varētu sasniegt arī citas ausis.

[washulis]

Ai. Klēra klusi nokunkstēja, bet centās iznorēt mazās durstīgās sāpītes plaukstās un nedaudz uz ceļgaliem. Viņa atrada kādu ērtāku zaru un palūkojās uz leju. Jums dot kādu roku, lai ātrāk? Viņa, cik nu klusi spēdama, lai atkal nevajadzētu bēgt, teica tiem, kas vēl atradās lejā.

Viņa uzmeta aci arī apkārteni. Cik te tomēr ir skaisti. Bet reizē tik bīstami...

[Malduguns]

Henrijs, uzrāvis uzacis, lūkojās gan vecajā, gan jaunajā vadonī.
-Jūs visi pārāk labi saprotat mūsu valodu. Būtu pārāk grūti to iemācīt tikai vienam cilvēkam,-viņš sacīja.
-Turklāt izskatās, ka viens no vadoņiem pirms kāda laika ir atstādināts,-viņš piemetināja un atglauda gaišos matus prom no sejas.

[CityCat]

Klēra


Būs labi! Kriss noteica un jau uzlika roku uz koka mizas it kā gribēdams kāpt, bet tad pārdomāja.
Tu paliec tur pat augšā un nekur neej, es ātri centīšos dabūt katu ko ēdamu! viņš noteica un ātri pazuda koku mudžeklī. Apmēram pēc minūtēm desmit, lai gan mežā to precīzi noteikt bija neiespējami, ja vien līdz nebija pulkstens, viņš atgriezās ar pāris ne pārāk apeteklīga paskata augiem. Novilcis jaku un izveidojis tādu kā pauniņu, Kriss salika tajā ēdamo un apsēja sev ap vidukli. Pārbaudījis vai pauniņa labi turās, Kriss sāka rāpties.
Pavisam drīz viņš jau bija augšā.
Mazā mājiņa bija kā vienkārša mājiņa kokos. Grīdu klāja mīksti ķērpji, tadēļ varēja tikai vien iedomāties cik ilgi šeit tā atrodas. Pa nelielu spraudziņu, kas šķiet kalpja agrāk kā logs varēja redzēt koku mudžekli un ja kārtīgi ieskatījās, tad gandrīz katrā otrajā kokā atradās pa līdzīgai būdelei, bet visas tās bija tukšas un pamestas.
Neko daudz es nedabūju! Un novērīt saknes mēs ar nevaram, jo dūmus varētu pamanīt! Kriss sacīja un nolika uz zemes niecīgo ēdmaņu. Saknes bija rūgtas un norīt tās varēja tikai tāds, kas tik tiešām bija pamatīgi izbadējies.

Henrijs un Helēna

Jaunākais pusis šķita apvainojies.
Divi cilvēki - izbijušais un esošais vadonis skaitās visi? Vai tad vēl kāds ar jums ir sarunājies jūsu valodā? viņa paskarbāk vaicāja. Ja tā - tad tam nāksies atdot galus! Šitādu negodu! Kāds prasts pakalpiņš arī prot runāt svētajā valodā!
Heriko savu laiku jau ir novaldījis! pusis izvairīgi atbildēja. Viņš viss nebija tik runāt kārs kā Heriko.
Tātad, kādēļ jūs esat šeit! Ko jūs te meklējat? viņš vaicāja ar dusmām un ziņkārību reizē. Atnāk te visādi šitādi, pieēdas pie mūsu pašu galda un vēl atļaujas te nez ko no sevis tēloties! viņš pie sevis nodomāja un jau sāka prātot kā ātrāk tikt vaļā no nogaidītajiem ciemiņiem.


Pārējie

Gaisma tā arī neparādījās, bet pēkšņi visiem pār pārskrēja ledains vējš, kas sacēla pamatīgu mirušo lapu vērpetes. Līdzās vējam atskrēja arī kādas dīvainas skaņas. Nebija iespējams saprasts kādas tieši tās ir, bet šķita, ka šīs skaņas izdveš katra klātesošā vārdu. Šī skaņa jeb balss bija reizē biedējoša un tajā pašā laikā patīkama. Pilnīgi rodas vēlme tai sekot, sekot līdzi vējam, kas aizskrien projām pa tumšo taku.

[September]

Andrea apgriezās ap savu asi un netīšām paklupa uz zemes. Pēkšņi viņa sajuta kaut ko patiešām augstu. Tas bija vējš. Viņa sadzirdēja savu vārdu. -Jūs dzirdējāt?- viņa jautāja pārējiem. Viņa vairs neelpoja rāmi, tagad viņās elpa bija aprauta. viņa piecēlās kājās un vienkārši gāja. Viņa nezināja kurp, bet likās, ka kāds viņu vilina uz kaut kādu tumšu taku.

[Malduguns]

Henrijs pašķielēja uz Helēnu. Tiesa, jaunais valdnieks nelikās tik viesmīlīgs kā vecais ū````, tomēr labas attiecības jau ir jāsaglabā.
-Nu, godīgi sakot, mūs te atvilka ar varu, lai eksplotētu mūs savām mantkārīgajām vajadzībām, tomēr mēs diezgan veiksmīgi šobrīd no viņiem atkratījāmies un meklējam izeju uz mūsu pasauli,-Henrijs vienkārši paskaidroja.-Varbūt jūs mums varētu palīdzēt, jo, neapšaubāmi jūsu nams ir viesmīlīgs, tomēr mēs labprātāk gribētu doties mājās.

[Flightless Bird]

OOC: "Mazā mājiņa bija kā vienkārša mājiņa kokos." nevar būt, tiešām?? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif)

Helēna nobolīja acis, par jaunā vadoņa acīmredzamo lecīgumu. Viņa jau gribēja atcirst, ka labpātāk šeit nebūtu, bet tad Henrijs ierunājās, un meitene saprata, ka cilts ļaudis viņiem varbūt varētu palīdzēt... Helēna tikai pavirzījās tuvāk Henrijam un iekoda mēlē, lai nepateiktu kaut ko riebīgu.

[Malduguns]

Henrisj juta meitenes pietuvošanos un aplika vienu roku ap viņas vidukli. Tas no vienas puses bija sirsnīgs žests, lai pasargātu viņu, bet no otras, puisis ar to be vārdiem vēlējās ziņot jaunajam un lecīgajam valdniekam, ka meitene viņam nebūs domāta.

[Semijs]

Eināru kāro pīpēšanu iztraucēja ērmīgs vējš. Cigarete vairs nešķita tik baudāma, kā iepriekš, bet tas neatturēja puisi to izpīpēt. Paskatījies uz Andrea, viņš smīnēdams teica.
-Nē, mēs tikai noraustījāmies no dīvainām skaņām.-
Ievilcis vēlvienu dūmu, viņš izpūta lielu dūmu mutuli, puisim uznāca dīvaina sajūta, kad KĀDS sauca viņu, viņa vārdā. Vēl, kas izraisīja Eināram neizpratni bija vēlme sekot balsīm, neskatoties uz to, ka viņš stāvēja uz vietas. Viņa galva sāka lauzties ar kārdinājumu iet, vai neiet.

[washulis]

Nāc, es tev padošu roku. Klēra ieminējās, bet tad tikai nolūkojās, kā Kriss pazūd mežā. Gaidīdama apmēram desmit minūtes, viņa jau sāka satraukties, kur viņš tik ilgi pazudis, bet labi vien ir, ka drīz atgriezās.

Neuztraucies. Es esmu tā izbadējusies, ka varētu pat sākt ēst tās sūnas. Viņa nosmējās, palīdzot Krisam uzrāpties un ieejot būdiņā. Nopētījusi to, viņa pēc brītiņa ievēroja pārējās būdas. Kas te ir bijis? Tā teikt, ciemats? Pilsētiņa? Kāpēc te tagad neviena vairs nav? Kāpēc pats mežš vispār ir kā izslaucīts. Tikai ar tiem mošķiem un... psihopātiskiem slepkavām.

Gribēdam auzzināt atbildi, viņa nosēdās uz grīdas un paņēma rokās vienu no saknēm nopētot to. Negribās pat doāt, no kas tas ir, bet ja jau Kriss to ir atnesis kā ēdmaņu, tad tas noteikti ir jānovērtē.

[Mazpēdis]

Elvīras augumam pāri pārskrēja aukstais vējš. Rokas automātiski piešāvās pie pleciem un āda tika mazliet paberzēta siltumam. Taču diži tas tomēr nepalīdzēja.
Meitene dzīrdēja šīs jokainās skaņas, kas itkā šķita kā vienkāršas vēja svilpas, taču ik pa laikam ieskanējās klusie čuksti. Iespējams, tas meitenei lika nodrebēt, taču viņa nespēja īsti saprast, vai vēl joprojām dreb no aukstuma vai no šīs dīvainās, taču ļoti vilinošās skaņas.
Elva pamanīja, ka Andrea apmāti dodas dziļākā tumsā. Viņa gribēja tai sekot, jo nevēlējās atstāt vienu, bet kautkas meiteni tomēr atturēja. Varbūt neziņa vai bailes?
Tomēr pēkšņi viņa metās skriešus virzienā kur šķita ir Adreana.
Pieskrējusi klāt viņa tai uzlika roku uz pleca. Pagaidi, kurp tu ej?