Pēdējais klases vakars, [GM][PZP] Opcijas

[CityCat]

Pēdējais klases vakars

(IMG:http://content5-foto.inbox.lv/albums66354978/bukucis3/engjeliits/castle-4.jpg)



Skola

Kembridžas mazpilsētas skola. Jau apmēram 200 gadus veca. Neviens nezin cik tieši. pati skola izskatās senatnīga. Ar balkoniem un akmens skulptūrām. Ēkas mūri vinmēr šķita augsti un pelēki. Vietām nolupuši ķieģeļi. Apkārt auga zaļa zālīte, ar dažviet skolēnu iemītām taciņām, Kā arī veci, skoēnu aprakstīti, koka soliņi.Nedaudz tālāk no skolas atrdodas neliels, bet toties ļoti dziļš ezers.
Skolas pagalmā atrodas veca strūklaka. Tiesa tajā nekad nav ūdens.



Vēstule, ko katram skolēnam ir atsūtījusi mis Džonsone.



Labdien! Jums š.g. 13.jūnijā, tieši 18.00 ir jāpulcējas pie skolas ieejas. Durvis būs slēgtas. Skolas apkopējs - Joržiks Ventels jūs ielaidīs. Lūdzu paņemiet līdz visu nepieciešamo vienai nedēļai, tai skaitā arī ēdienu. Ja vēlesities kaut ko vairāk uzzināt, tad prasiet Joržikam.
Man tiešām no visas sirds žēl, ka nevarēšu jums pievienoties kopīgajā klases nedēļā. Cerams, ka lieliski pavadīsiet kopā laiku.

Ar mīļiem sveicieniem,
Jūsu skolotāja - Džonsone!

Spēlē piedalās :

Mazpēdis
Nīcele
washulis
mesmers
Tējas lapa
Semijs
Debija
Meitene ar rozīnīti
Hermiiione
kruta102
storyteller
Epilepsija
Lianjuks
La Keira
Mr. Green


piedodiet, ja kādu aizmirsu (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif) (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif)




____________________________________________________________________


neliela info, lai neradītos aizķeršanās.... Jūs visi, kopā esat nomācījušies 12 gauds (varbūt kāds arī mazāk, ja dzīves vietas ir mainītas),
tomēr ne visu par saviem klasesbiedriem jūs zināt. Kā jau mazā ciematā, tur tiek daudz tenkots. Tādēļ daudzas jums zināmās lietas par cilvēku ir aplamas.
Skolas apkopējs Joržiks ir nedaudz nojūdzies 72 gauds vec večuks, kuram patīk stāstīt visādas pasaciņas.
Mis Džonsone ir riebīga skolotāja, kas ir mīļa tikai tad, kad tikusi prom no savas audzināmās klases.


Tā - cerams, ak jums būs interesanti (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

[Malduguns]

Henrijs neomulīgi mīņājās no vienas kājas uz otru.
-Jā, tad ir labi, ka nekas nav noticis,-viņš nomurmināja un nervozi palūkojās uz iezemiešiem.
-Putns? Tā dēļ es vispār aizplenderējos projām. Viņš izdvesa tos kliedzienus, atceries?-puisis paskaidroja.

[CityCat]

Henrijs un Helēna


ļautiņiem galīgi negribējās skatīties un gaidīt, kamēr abi izrunāsies. Viņi nebija gluži no tiem pacietīgākajiem ļautiņiem.
Visis sastājās cieši apkārt, Helēnai un Henrijam, padarot pilnīgi neiespējamu aizbēkšanu. Visis sāka kustēties uz priekšu, bikstīdami abus jauniešus līdzi. Viņi bija nonākuši vietā, kur Henrijs pirms neilga laika bija pametis Helēnu, meklēdams kliedzienu īpašnieku.Šeit gan viņi vel neapstājās. Visi turpināja iet uz šauro taku, kuras zeme bija asiem akmeņiem klāta.
Pie ieejas takā visi apstājās.
Putns, pavisam ļengans gulēja Henrija rokās. Tas nepievērsa nekādu uzmanību tam, ka tiek kaut kur vests. Viņš tikai klusītēm izdvesa tādas mierinošas melodijas skaņas, it kā censdamies pat nomierināt sevi.

[Malduguns]

Henrijs mazliet satrūkās, kad iezemieši sāka viņus bīdīt projām. Henrijs nepretojās, viņš gāja un ik pa laikam uzmeta mazliet tēloti uzmundrinošu skatienu Helēnai.
Putns viņa rokās bija gluži kā lupatu vīkšķis un Henrijs bija pārliecināts par to, ka tas vēl ir dzīvs tikai tādēļ, ka tas klusi pie sevis dziedāja.
Puisis pievēra acis un tad tās atkal atvēra. Šķembām klātais ceļš un vien kustība uz priekšu.

[Flightless Bird]

Helēna nepaspēja atbildēt, jo mežoņu bars sāka bīdīt viņu un Henriju uz priekšu. Šobrīd jebkāda pretošanās bija neiespējama, tāpēc meitene vienīgi centās turēties tuvāk Henrijam, lai atkal viņu nepazaudētu. Palikt vienai šajā mežā likās pats drausmīgākais, kas var notik. Visu pārējo vēl varēja paciest. Kad visi apstājās pie ieejas takā, Helēna vairs nespēja klusēt pat iebiedējot sevi ar domu, ka mežoņi varbūt saprot, ko viņa sacīs.
-Klau.. viņa klusi uzrunāja Henriju, mēs tā vienkārši ļausim sevi kaut kur vest? Viņi tomēr neizskatās īpaši draudzīgi... meitene neomulīgi pavērās apkārt.

[Mazpēdis]

Hmm. Es domāju, ka mums vajadzētu... Elvīra īsti nezināja ko teikt. Viņai nebija nekādas skaidrības ko darīt. Es neko nedomāju. Jau iepriekšējā reizē, kad viņa bija klīdusi apkārt, klasesbiedrus viņa bija atradusi nejauši. Būtu jauki arī tagad kautko uziet nejauši.. Meitene paskatījās debesīs. Tik pēkšņi likās tas, ka bija pārstājis līt. Viņas slapjās drēbes pēkšņi šķita raujam meiteni pie zemes.. Viss likās tik smags un Elva pati sajutās pēkšņi ļoti nevarīga. Vēders likās sarāvies trīs reizes mazāks, jo visas šīs dienas meitene nebija ēdusi. Viņas kājas saļodzījās un viņa sāka slīdēt uz leju. Gar acīm sametās tumšs. Pasaule sagriezās zem kājām. Meitene saļima.

[Malduguns]

Henrijs palūkojās uz meiteni, mazliet sapinās akmeņos un, noturējis līdzsvaru, pamāja. Ne īpaši nemanāmi, tomēr apņēmīgi puisis saņēma Helēnas plaukstu un turpināja iet tālāk pa taku.
-Kaut kur jau mēs beigu beigās nonāksim. Uz vakariņu galva vai pie tā,-viņš sacīja.

[CityCat]

Henrijs un Helēna


Cilvēku loks pašķīrās divās daļās. Viena puse pa divi rindā stāvēja Helēnai un Henrijas priekšā, bet otra puse aiz viņiem. Lai nodrošinātu Helēnas un Henrija neaizbēgšanu, divi priekšā stāvoši un divi aizmugurē esošie, katrs turēja garu pamatīgu koka zaru galu, tādejādi veidojot nelielu režģi.
Visi iegāja takā. Pa to paiet bija grūti. Nebija divu vienādu akmeņu uz kuriem varētu nostāties, turklāt daža laba akmens šķemba, šķita bīstama.
Izemieši visai veikli mācēja pārvietoties pa akmeņiem, laikam jau viņiem visai bieži nācās šeit iet.

[Malduguns]

Henrijam taka īpašas problēmas nesagādāja. Armijas zābaki, lai gan vairāk stilam nekā patiesām militārām problēmām tomēr deva savu un puisim krietni vien atviegloja iešanu.
Putnu rokās gan noturēt bija grūtāk, jo ar vienu puisis pieturēja Helēnu, bet otrā nesa spārnoto radību.
-Paranoja no tā, ka mēs varētu nenonākt viņu zupas katlā šitiem tomēr laikam ir,-Henrijs klusi ieminējās. Tomēr acīs dzirkstīja smaids. Tāds patiess un bezgala neparasts.

[Flightless Bird]

Helēna uzmanīgi laipoja pa nelīdzenajiem akmeņiem. Brīžam gan sanāca kaut kur aizķerties, jo nogurums un tukšais vēders darīja savu, bet pagaidām vēl viss bija normas robežās.
-Un tevi jau šādas izredzes bezgala iejūsmina, vai ne? viņa dzēlīgi atjautāja, nespējot tomēr noslēpt vieglu smaidu.

[Malduguns]

Henrijs vēl aizvien savādi smaidīja, tomēr skatienā vēl aizvien bija sajūsma kā mazam bērnam, kurš ticis pie kārotās rotaļļietas, lai gan bija pārliecināts, ka tas nekad nenotiks.
-Protams! Iedomājies, mani nenovāca uzreiz, bet vēl iedeva šo te spārnaini, turklāt tu arī esi tepat un neizskatās, ka šie būtu pārlieku naidīgi. Varbūt tomēr zupas katls mums nedraud un viņi apmierināsies ar kāda gabaliņa iztulkošanu mūsu valodā, teiksim, no arābu. Vai kaut kā tā,-puisis filozofēja.

[Flightless Bird]

-Tev šķiet, ka viņi runā arābiski? Helēna neticīgi jautāja, es nedomāju, ka šajā mežā būs izplatīta kāda no pasaules plašāk pārstāvētajām valodām.
Helēnai atlikta tikai apbrīnot to, cik mierīgs un apmierināts bija Henrijs. Tu taču arī vari tāda būt. Tu taču vienmēr esi gribējusi piedzīvojumus, te nu tie ir, meitene sevi kaunināja. Viņa pāris reižu dziļi ieelpoja un izelpoja, cenšoties atrast sevī, kādas prieka druskas.

[Malduguns]

-Nu bet padomā,-Henrijs iesāka, paceldams to roku, kura turēja Helēnas roku un, vēl aizvien turot meiteni, pakasīja degunu,-ķīniski viņi noteikti nerunā. Kāpēc, lai viņi nerunātu arābiski? Lai gan patiesībā, es nemaz nedomāju, ka viņi runā arābiski. Varbūt viņi vienkārši grib, lai mēs kaut ko pārtulkojam arābiski, lai viņi redzētu un dzirdētu kā tā valoda izklausās,-Henrijs sacīja, acīm mirdzot.
-Kā tev šķiet?-viņš pasmaidīja un piespieda Helēnas smalko plaukstu savām lūpām.

[Flightless Bird]

Helēna sāka pilnā kaklā smieties. Redz, kur mans prieks!
-Un tu proti arābiski? Kaut mazliet? bija grūti saprast, ko viņa saka, jo to visu caurstrāvoja spurgšana. Mazliet nomierinājusies meitene turpināja.
-Es domāju, ka viņi varētu vēlēties, lai mēs iemācam viņiem kādu deju vai varbūt... varbūt dalamies ar labākajām zupu receptēm? Un atkal viņa sāka smieties. Iespējams tas varētu izraisīt apkārtesošajos izbrīnu.

[Malduguns]

Henrijs, ja vien tas bija iespējams, pasmaidīja vēl platāk un sirsnīgāk. Putns gandrīz tika izmests no puiša rokām, bet laicīgi nolīdzsvarots atpakaļ.
-Nemāku gan, es tikai izvirzu hipotēzes,-viņš sacīja, laimīgi smaidot.
-Vēl mēs viņiem varētu mācīet lidot un varētu arī palīdzēt apgūt ķeltu mitoliģiju, kuras daži rituāli viņiem noteikti iepatiktos. Ceru, ka viņiem te ir zirgi..-puisis domīgi sarauca degunu, kopainā izveidojot nedaudz smieklīgu grimasi.

[CityCat]

Helēna, Henrijs


Drīz taka beidzās, un vietējie atkal izveidoja apli apkārt Helēnai un Henrijam. Līkumodam caur dažādiem labirinta nostūriem pavisam drīz varēja saklausīt bungas skaņas un putnu dziedāšanas, līdzīgas kā tās, ko šobrīd izdvesa putns Henrija rokās.
Vēl nedaudz palīkumojot, atklājās skats paplašam placim ar visapkārt izvietotām lāpām, milzīgu ugunskuru vidū un dejojošu ļaužus kam pa vidu maisījās ķērcoši putni. Un mazliet tālāk varēja redzēt vairākas palielas teltis. Šie cilvēki nedzīvoja nekādu moderno dzīvi, kas bija iespējama ārpus meža, bet dīvainā kārtā, tie, kas nesakarīgi dejoja un lēkāja, bija tērpti zeltā.
Viens no tiem cilvēkiem, kas ielenca Henriju un Helēnu, izgāja no apļa. Pārējie uzreiz saspiedās ciešāk aizdarot ciet robu aplī. No apļa izgājušais iegāja kādā no teltīm, pēc brīža viņš iznāca no telts laukā ar kādu vecu vīru, tērptu purprukrāsas apmetnī un arī vienā zeltā.
Viņš iegāja aplī kurā bija Henrijs un Helēna un zemu pieliecās - Sasveicinoties.

[Malduguns]

Henrijs bija savilcis pavisam jocīgu grimasi un aplūkoja visu, kas ir apkārt. Arī dejojošos cilvēkus un to rotām bagātās miesas.
-Viņi mūs arī uzskatīs par premjeriem pirms apēdīs,-Henrijs nočukstēja tik klusi, ka to varēja dzirdēt tikai Helēna.
Un arī puisis, lai cik jocīgi tas arī neliktos, izrādīja cieņu atnācējam ar vieglu paklanīšanos.

[CityCat]

Henrijs un Helēna


Redzēdams, ka Henrijs ir sapratis viņa nodomums, vecais vīrs pasmaidīja.
Esiet sveicināti zemes ļaudis, un pieņemiet manu atvainošanos, ja mani vīri ir kādi jebkādi jūs aizskāruši vai traumējuši. Sekojiet man, es jums izrādīšu šo apkārtni! Un pēc tam, jūs man pastāstīsies, kādēļ atrodaties šeit! viņš runāja ar dīvainu akcentu, ka bija pagrūti saprasts vīra runu, bet ja kārtīgi ieklausās, tad visu varēja sapras, un viņš vismaz nelietoja dīvainos žargonus, ko pielietoja Joržiks.
Un variet mani saukt par Heriko. viņš vēl piebilda. Tad Heriko savā svešajā valodā kaut ko pasacīja vīriem,kas veidoja loku. Tie visi paklanījās un aplis izjuka.
Tā būs daudz ērtāk redzēt! paskaidroja Heriko. Kāda sieviete iznākusi no telts, izcēla no Henrija rokām putnu.
Viņa parūpēsies par frutēos putnu, un kad tas atlabs, tu viņu dabūsi atpakaļ. viņš sacīja, domādamas, ka Henrijs noteikti vēlēsies šo putnu atpakaļ.
Varbūt, pirms es sāku jūs pārāk nogurdināt ar garām runām, jūs vēlēsities ieturēt nelielu maltīti? Heriko piedāvāja.

Šo rakstu rediģēja CityCat: 02.11.2008 14:05

[Malduguns]

-Jā, es neatteiktos no pusdienām, ja vien tajās mani necentīsies nobarot vēlākam mielastam, kur es vai mana dārgā dāma būtu kāda matītes uzkodu sastāvdaļa,-Henrijs sacīja un viegli pasmaidīja, liekot saprast, ka jokojis.
-Kas šī ir par vietu?-puisis vaicāja.

[CityCat]

Henrijs, Helēna

Heriko joku nesaprata. Dīvains cilvēks, vēlas, lai viņu izbaro vakariņās. bet tā kā zemes ļaudis viņam vienmēr šķita neparasti, tad viņš par daudz neprātoja.
Mēs neesam kanibāli, tādēļ jūsu miesa paliks uz jūsu kauliem. viņš sacīja, un ar rokas mājienu aicināja Helēnu ar Henriju doties kādā no teltīm.
Telts iekšpusē bija patumš, dīvaina veida tauriņi tur izstaroja blāvu, zilganīgu gaismu, bet ar to pietika, lai redzētu raženu galdu, noklātu ar visvisādiem ēdieniem, sākot ar kaut ko līdzgu ceptai truša gaļai, beidzot ar visādām garšvielām. Varēja manīt arī dažādus augļus un dārzeņus. Visa kā te bija gana izsalkušam vēderam.
Pirms ļoti daudziem gadiem, labirints bija ļoti apdzīvots ar dažādām ciltīm. Bet tad mūs sāka piemeklēt visādas likstas. Neparastas zemes drebēšanas, ugunslodes, plēsonīgi nezvēri, kurus var atvairīt vienīgi ar uguni. Agrāk, šī pasaule bija kā paradīze, ja es nemaldos, tad vienīgais atskats un to, kāda šī vieta bija, ir ala. Es nezinu, esat tur bijuši vai nē, bet tur ir ļoti skaisti. Upe ar nelielu ūdenskritumiņu... Skaisti, skaisti... vīrs mazliet iegrima sapņos par to vietu.
Bet visu likstu rezultātā, mūsu pasaule kļuva tāda kāda tā ir tagad, lielākā daļa cilšu izmira, un ir saglabājušās tikai trīs. Un šī vieta ir vienkārši mūsu mājas,jeb drīzāk vieta, kur mēs esam spiesti dzīvot. Cik es zinu, tad pārējās divas ciltis mūs dēvē par Frutēos ļaudīm, tas drošvien tamdēļ, ka mūsu svētie dzīvnieki ir šie putni. Heriko patika runāt. Vietējiem ļaudīm jau sen ir apnikusi viņa mūžīgā muldēšana, tādēļ tie nelapbrāt uzsāka sarunas ar šo vīru, bet tagad, kad bija kas klausās, vīrs deva vaļu savām balssaitēm.
Nu, un pastāstiet, ko tad šeit darāt jūs? Kā te vispār tikāt? Ko esat redzējuši, ko piedzīvojuši?



Samanta

Kriss vēlaizvien stāvēja klusu, gaidīdams kamēr Samata atbrīvosies no mezgliem. Krākšana no telšu puses nebija nozudusi, un tas bija labi. Tātad būs vienkārši aizbēgt.
Bet nakts klusumu un krācošās skaņas pārtrauca, kas cits. Lapu čaukstēšana kādam ejot. Kriss paskatījās uz Samantu. Viņa to troksni nevar radīt. viņš nodomāja, un pielika pie lūpām pirkstu, lai Samanta zinātu - ka ir jāklusē, gadījumā ja viņa iedumāsies sākt kaut ko runāt.

[washulis]

Lapu čaboņa kļuva tikai skaļāka un nāca tuvāk, līdz no koku aizsega iznira kāds stāvs, kurš likās pazīstams. Vismaz Kriss šo stāvu pazina. Tā bija Klēra!

Ieraudzījusi savā piekšā citus cilvēkus, viņa sastinga un pavērtu muti lūkojās uz Krisu. Tā brīdi palikusi, viņa iespiedzās un skriedama uz priekšu, gandrīz nogāžoties, apkampa pazīstamo cilvēku un tiešā nozīmē, izplūda prieka asarās. Paldies dievam! Es jau domāju, ka nomiršu šeit. Es esmu glābta. Viņa knapi spēja izrunāt vārdus, dēļ smagās elsošanas. Viņa noslīga uz ceļgaliem, vēl jo projām apķērusies ap Krisu.

Pati meitene bija netīra, drēbes ar caurumiem, pušumiem. Mati vienā mudžeklī. Līdzi viņai nebija nekādu mantu. Viņa izskatījās arī visai izkāmējusi un pārgurusi.