Pēdējais klases vakars, [GM][PZP] Opcijas

[CityCat]

Pēdējais klases vakars

(IMG:http://content5-foto.inbox.lv/albums66354978/bukucis3/engjeliits/castle-4.jpg)



Skola

Kembridžas mazpilsētas skola. Jau apmēram 200 gadus veca. Neviens nezin cik tieši. pati skola izskatās senatnīga. Ar balkoniem un akmens skulptūrām. Ēkas mūri vinmēr šķita augsti un pelēki. Vietām nolupuši ķieģeļi. Apkārt auga zaļa zālīte, ar dažviet skolēnu iemītām taciņām, Kā arī veci, skoēnu aprakstīti, koka soliņi.Nedaudz tālāk no skolas atrdodas neliels, bet toties ļoti dziļš ezers.
Skolas pagalmā atrodas veca strūklaka. Tiesa tajā nekad nav ūdens.



Vēstule, ko katram skolēnam ir atsūtījusi mis Džonsone.



Labdien! Jums š.g. 13.jūnijā, tieši 18.00 ir jāpulcējas pie skolas ieejas. Durvis būs slēgtas. Skolas apkopējs - Joržiks Ventels jūs ielaidīs. Lūdzu paņemiet līdz visu nepieciešamo vienai nedēļai, tai skaitā arī ēdienu. Ja vēlesities kaut ko vairāk uzzināt, tad prasiet Joržikam.
Man tiešām no visas sirds žēl, ka nevarēšu jums pievienoties kopīgajā klases nedēļā. Cerams, ka lieliski pavadīsiet kopā laiku.

Ar mīļiem sveicieniem,
Jūsu skolotāja - Džonsone!

Spēlē piedalās :

Mazpēdis
Nīcele
washulis
mesmers
Tējas lapa
Semijs
Debija
Meitene ar rozīnīti
Hermiiione
kruta102
storyteller
Epilepsija
Lianjuks
La Keira
Mr. Green


piedodiet, ja kādu aizmirsu (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif) (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif)




____________________________________________________________________


neliela info, lai neradītos aizķeršanās.... Jūs visi, kopā esat nomācījušies 12 gauds (varbūt kāds arī mazāk, ja dzīves vietas ir mainītas),
tomēr ne visu par saviem klasesbiedriem jūs zināt. Kā jau mazā ciematā, tur tiek daudz tenkots. Tādēļ daudzas jums zināmās lietas par cilvēku ir aplamas.
Skolas apkopējs Joržiks ir nedaudz nojūdzies 72 gauds vec večuks, kuram patīk stāstīt visādas pasaciņas.
Mis Džonsone ir riebīga skolotāja, kas ir mīļa tikai tad, kad tikusi prom no savas audzināmās klases.


Tā - cerams, ak jums būs interesanti (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

[Malduguns]

Henrijs savādi palūkojās uz meiteni, viegli nobrauca ar pirkstu galiņiem pa viņas kailo vēderu (ooc: jo es nepamanīju, ja Helēna ir apģērbusies) un vēlreiz palūkojās uz viņu.
-Zini, bija tāds teiciens, diviem indiāņiem zem sniega ir siltāk nekā vienam,-viņš piezīmēja un pieliecās Helēnai mazliet tuvāk, lai meitenei sniegt skūpstu.

[Tējas lapa]

Adrians tikai tagad pamanījā, ka ar viņiem ies arī Elvīra. Sāpes pamazām rimās, bet palika tāda smeldzoša sajūta un vēljoprojām roku nevarēja kārtīgi pakustināt. Piespiedies tuvāk kokam, lai tik traki nesalītu, kas jau bija noticis, viņš paskatījās uz Elvīru un pēc tam uz debesīm. Izskatās, ka līs ilgi, bet no šejienes laikapstākļiem neko nevar saprast. To apstiprināja pirmstam izjustais karstums un tad atkal stindzinošais aukstums. Tikt jau tiksim, bet es nedomāju, ka drīzumā, jo dēļ šāda lietus Aleksa pēdas būs sen jau pazudušas. Puisis pieslējās kājās un uzmeta uz viena pleca somu, kur atradās visas viņa mantas. Sākot ar kaut cik sausām drēbēm, līdz pat guļammaisam, kurš atradās somas augšpusē un tagad varētu būt mazliet mitrs, kaut soma nelaida cauri mitrumu. Labāk dodamies. Atradīsim kādu vietu, kur varētu paslēpties no lietus un kārtīgi apdomāt par to ko darīt tālāk. Vienkārši kaut kur iet tā būtu pašnāvība. Adrians uzrunāja pārējos un pagāja dažus soļus uz priekšu, lai lietus tiktu uz viņa sejas, kura nebija no tām tīrākajām.

[CityCat]

ooc-Samanta

Nu, jūs varat izbaudīt šo dabas stihiju visā pilnībā! nīrdzīga balss atskanēja no kādas telts iekšpuses.
Negaiss šķiet gāja taisni pāri. Zibeņoja šausmīgi. Likās meža lapotne pasarga visus no zibens spērieniem, bet pilnīgi negaidīti, tikai pārdesmit metru attālumā no Samantas un Krisa, zibens pilnībā pārčķēla kādu koku uz pusēm. Uz visām pusēm pašķīda dzirksteles, un atskanēja tik negants pērkona grāviens, ka likās visa zeme norībam, un uz brīdi visi ķļuva pilnīgi kurli.
Pēkona rūcieni apklusa un dzirdamas vien bija lietus sišanās pret lapām.
Atkal zibens kaut kur iespēra, bet šoreiz nedaudz tālāk, tā ka viss ko varēja redzēt bija sarkano atblāzmu.
Tev ir kaut kas aizsniedzams no metāla. Vienalga kas? Kriss stegšus vaicāja Samantai. Pašam viņam no metāla nebija pilnīgi nekas.


occ-Henrijs un Helēna

Pērkona dārdus nevarēja nesadzirdēt. Nevarēja redzēt nevienu vietu kur zibens būtu iespēris, bet pērkons tik un tā plēsa pušu bungādiņas.
Ik pa laikam kad uzibsnīja kāda zibens šautra, varēja redzēt taku, kas veda biezokņa dzīlēs. Taka bija veidota no akmeņiem, tikai akmeņi nebija tik līdzeni kā bruģis pilsētā. Tie bija asi un nelīdzeni. Bet visapkārt takai bija cieši kopā savijušies stumbri, kas neļāva vienkārši iet takai gar malu.
Cik nu bija iespējams saprast no kartes, tad abiem bija jāiet tieši pa šo taku.


ooc- Pārējiem

Pērkona dārdus varēja dzirdēt tikai attālināti. Pietiekami skaļi lai to sadzirdētu, bet tomēr ne tik biedējoši, ka liktu skriet tirpām pār muguru.
Vajadzēja doties tālāk, bet brīžos kad zibens blāzma apspīdēja apkārtini, varēja saredzēt vairākas takas aizejam uz dažādām meža pusēm. Kura bija īstā? Bez kartes to uzzināt šķita gandŗiz vai neiespējami.
Lapa ko Elvīra virpināja starp pirkstiem sāka mirguļot. No sākuma izskatījās ka tā būtu apklāta ar sāls kārtiņu, un sāls kristāli ik pa laikam atstaro zibens blāzmas. Bet lapa kļuva arvien spilktāka un spilktāka, līdz tā sāka izstarot nepazūdošu, spožu gaismu.
Lapas mestā zilganā blāzma sāka atspīdēt uz kokiem. Bet tikai uz tiem kokiem, kas stāvēja gar kādas pašauras takas malām.
Koki arī sāka izstarot gaismu, bet tā nebija tik spilkta kā tā gaisma kas nāca no lapas. Pieejot tuvāk kādam kokam, varēja redzēt ka starp tā mizas šķembām atrodas paipaloliņas lieluma dimanti, kas atstaro gaismu.

[Džea]

Pamazām Sema nomierinājās, taču kad zibens pēkšņi iespēra šausmīgi uvu, turklāt vek atskanēja pērkona grāviens, izskatījās ka meitenes nervi ir čupā. Tik tuvu tam visam viņa vel nekad nebija bijusi.
Pirmkārt es esmu piesieta, un otrkārt nav.
Viņa noteica balsij viegli ietrīcoties, bailes veljoprojām bija
Prekš kam tev tas?

[Elony]

"Es nedomāju, ka mēs varam ēst lapas un zāli." Alekss teica. "Kaut kur palikt un tupēt šajā dīvainajā vietā nav jēgas. Jūs tā darījāt un jūsu patvērums sagruva. Man ir nedaudz ūdens un ēdamā. Mums visiem pamaz, badoties nākties, bet dzīvību uzturēt spēsim. Tāpēc ejam pa to taku, kas ved vistālāk no bedres. Labāku izvēli izdarīt nevar, man šķiet."
Aleksa pārdomas pārtrauca tās jocīgās lietas, kas notika tagad ar lapām un koka stumbriem.
Alekss bija pietiekami ziņkārīgs, lai paskatīties, kāpēc koku stumbri atstaro gaismu.
"Ehē! Izskatās, ka tas ir kas vērtīgs. Varbūt gājiens mežā nemaz nav tik draņķīgs." Puisis uzreiz kļuva priecīgs. Viņš izvilka no kabatas saliekamo nazi un mēģināja no stumbra izkasīt vienu no dimantiem.

[Tējas lapa]

Tomēr vajadzēja doties līdzi Henrijam un Helēnai, bet es jau tagad arī varu iet, kur gribu neesmu jau viņiem piesiets. Adrians drūmi nodomāja un klausījās pērkonu dārdos, kas reizi pareizei lika pārskriet nepatīkamām skudriņām pāri mugurai. Tu pats varēsi ēst labas un zāli. Puisis nosprauslojās par Aleksa teikto. Un tu domā, ka pa tumsu varēsi atrast ceļu atpakaļ neapmaldoties vēl trakāk? Nebūtu gudrāk iet kad ir gaiš. Viņa uzmanību pievērsa lapa, kas atradās Elvīras rokā un pēc tam koki. Tas varēja būt atrisinājums. Puisis mazliet padomāja, berzējot zodu kā parasti to darīja. Labi es eju meklēt patvērumu, nezinu kā jūs. Adrians teica pārējiem un sāka iet pa taku, kur kokos atradās mazie dimantiņi. Viņš tiem nemaz netaisījās peiskarties, kā to darīja Aleks, jo viss varēja gadīties.

[CityCat]

ooc -Smanta

Kriss klsi nopūtās.
Ar metālu varētu pievilināt zibeni... viņš noteica un drudžaini sāka domāt, veidu kā atbrīvoties no virvēm. Atrasdamies bezizejas situācija, Kriss vienkārši sāka berzēt virvi pret raupjo koka stumbru. Lēnītēm tā kļuva vaļīgāka un ik pa vīlītei irt laukā.



occ- Aleks

Tiklīdz Aleksa nazis saskāra mirdzošo dimantu, viņš saņēma pamatīgu elektrisko lādiņu. Tas bija pietiekami stiprs lai liktu visiem matiņiem uz miesas saslieties stāvus, bet ne tik stiprs lai nogalinātu.

[Elony]

"Velns!" Alekss ar visu nazi atlēca atpakaļ.
"Šis mežs ir vienkārši pretīgs." Viņš iesaucās. Koki sita strāvu, galīgais murgs.
Viņš nopurināja rokas, lai tās nedrebētu.
"Ei, puika!" viņš uzsauca Adrianam. "Labi, var arī naktī neiet tālāk, bet tāpat prātīgi nav vienam klīst apkārt. Pat ja meklē patvērumu. Paturi acīs šo vietu."
Pats Alekss tāpēc pagāja uz pretējo pusi. Ne tik tālu, lai pazustu, bet tik tālu, lai redzētu, vai šajā pusē nav kas derīgs patvērumam.

[Flightless Bird]

Helēna ar baudu atbildēja Henrija skūpstam, uz brīdi aizmirsusi, ka atrodas mistiskā mežā, ka viņai salst un ka apkārt plosās negaiss. Tomēr spējšs un apdullinošs pērkona grāviens lika viņai sarauties un iekost Henrijam lūpā. Meite aplēpēti nolamājās.
-Piedod. Viņa vēlreiz noglāstīja puša vaigu un tad pavērās apkārt, lai zibens uzliesmojumu gaismā mēģinātu saskatīt iespējamo virzienu, kur doties. Un patiesi, tāds arī atklājās tikai... ne visai vilinošs - taka ar asiem, šķembainiem akmeņiem. Lietus bija izmērcējis viņas matus un nu lāsoja viscaur pa viņas ķermeni. Helēna nošķaudījās. Un tad vēlreiz.
-Hmm... viņa mazliet īdzīgi novilka. Paliksim uz nakti te vai arī dosimies pa to taku? meitene pavirši pameta ar roku uz to pusi.

[Malduguns]

Henrijs mazliet sarāvās, kad nogranda pērkons un Helēna viņam iekoda lūpā.
-Emm.. Ko?-puisis pārvaicāja, ko pērkona laikā viņam bija mazliet aizkritušas ausis. Kad teksts aizgāja līdz viņa smadzenēm un tika arī pienācīgi apstrādāts, viņš palūkojās uz meiteni.
-Kā būtu, ja mēs mēģinātu iet?-viņš vaicāja.

[Džea]

Kam tev zibens, gribi lai mūs nogalina
Samanta sašutumā jautāja, ja vien teltīs nebūtu seši vīri tad tas noteikti būtu kliedziens.
Ei, ko tu dari?
Meitene jautāja sajūtot ka virves pamazām kļūst vājākas un vājākas. Sapratusi, ko puisis dara arī Sema no savas puses lēnām sāka berzt virvi

Šo rakstu rediģēja Džea: 29.09.2008 13:51

[Tējas lapa]

Būs mācība nepieskarties tam, kas no malas izskatās dīvaini. Adrians nodomāja kad Aleks kā izskatās dabūja ar elektrību. Bet kā gan tas bija iespējams? Ja es būtu elektriķis sameistaroru gaismu, bet tākā es neesmu, būs vien jāiztiek. Puisis turpināja virzīties uz priekšu līdz Aleksa balss lika viņam apstāties un mazliet ieklausītos ko viņš saka. Nevajadzēs ievērot šo vietu, jo nemaz netaisos atgriesties, no tevis tāpat nav nekāda jēga. Viņš viņam atbildēja un uzgrieza pārējiem muguru, lai turpinātu iet pa taku. Muļķīgi tagad stāvēt uz vietas un salīt, lai pēc tam saslimtu, dabūtu temperatūru un beigās nolikt karoti.

[Mazpēdis]

Brīdī, kad lapa sāka dīvaini `uzvesties` meitene sabijās. Tas tiktiešām bija negaidīti un pārsteidzoši. Laigan.. Kas gan te vēl mani varētu pārsteigt.... laikam pašlaik esmu gatava sagaidīt kaut ziloni no skaidrām debesīm! meitene pacēla lapu mazliet augstāk un samiedza acis lai tā tik ļoti Elvīru neapžilbinātu. Brīdī, kad viena no takām arī sāka līdzīgi mirdzēt meiene piecēlās. Kad Aleksam trāpīja elektrība brīdī, kad viņš bija centies izurbināt vienu no dimantiem, meitene izbailī nolidināja lapu zemē. Atkārtoti paskatījusies uz Aleksu viņa nodomāja Mantkārība nepiekā laba nenovedīs... Un viegli pašūpoja galvu. Redzot, ka viņš turpina mazliet strīdēties ar Adreanu, Elva saprata, ka raizēm par viņa dzīvību tiktiešām nav pamata. Vērojot, kā divi zēni atkal itkā pašķiras viņa turpināja stāvēt uzvietas. Pirms pāris mirkļiem meitene pati bija domājusi iet prom, bet tagad... Un atkal visi sadalīsies? Un kāda tam būs jēga? itkā tā starpcitu sakot meitēns viegli nopūtās. Tomēr nu jau klusākā balsī vēl piebilda. pavienam pazust... Tā ka neviens nezin, kas īsti ar kuru ir noticis... atkal strauji sapurinājusi galvu lai izdzītu šis domas no galvas meitene ieklausījās pērkona dārdos. Šķita, ka tie paliek mazliet skaļāki, bet visticamāk, ka meitēnam tikai izlikās.
Tākā viņa nevarēja izšķirties kam skriet pakaļ, vai arī pa kuru ceļu iet uz priekšu, viņa pagaidām palika stāvam turpat.

[Tējas lapa]

To ko teica Elvīra, Adrians nedzirdēja, jo nodārdēja pērkons. Atpakaļ viņš neies, jo kāda jēga vienkārši stāvēt pie koka un salt. Viņš jau tā bija saaukstējies un tagad negribēja galīgi nolikties ar temperatūru. Bija tumš un tikai tad kad nozibsnīja zibens, puisis redzēja, kur liek kāju, bet tā viņš gāja kā pa celmiem. Burtiskā nozīmē. Kājas ķērās aiz koku saknēm. Visas drēbes bija slapjas un aukstas. Zobi sāka klabēt, roka sāpēja. Vienkārši drausmīgi, bet puisis tomēr turpināja iet pa taku gar kokiem, kuros auga dimantiņi.

[Flightless Bird]

-Jā, tev taisnība, Helēna viegli nopūtās un negribīgi paņēma lietū samirkušo krekliņu. Brīdi ar dziļu riebumu skatījusies, viņa to uzvilka mugurā. Aukstais un miklais audums cieši piegūla ādai, liekot justies kā.. mūmijai? Bet kā tad īsti jūtas mūmijas..? Mūmijas vispār nejūtas, idiote, tās tacu ir mirušas! Meitene uz brīdi sastinga, tad nodrebinājās, cerot, ka šādi neierasti prātojumi neliecina par drudzi vai ko tamlīdzīgu. Tas nu ir pēdējais, kas man ir vajadzīgs... Iebāzusi savīstīto (samirkušo) segu padusē, viņa pievērsās Henrijam.
-Es esmu gatava, viņa teica tā, it kā tas nebūtu absolūti skaidri redzams.

[Malduguns]

-Varbūt tomēr jaku?-Henrijs piedāvāja savu ādas jaku, kura šobrīd mugurā viņam nebija. Puisis deva priekšroku lietus lāsēm, kuras skāra viņa augumu. Nozīmes jau nekam vairs patiesībā nebija, galvenais, lai drēbes somā būtu sausas.
-Tad dodamies vien uz priekšu,-viņš sacīja un vedināja meiteni tālāk.

[Flightless Bird]

-Nea, diezvai tas būtu patīkami. Nesala jau galu galā, tikai bija slapji. Bet vienalga, paldies. Helēna uzsmaidīja puisim.
Taka bija grambaina un ar asiem akmeņiem klāta, tāpēc vajadzēja ļoti uzmanīties, lai nepakluptu. Un tas arī nenācās nemaz tik viegli, ņemot vēra, ka vienīgo gaismu deva nu jau retākie zibens uzplaiksnījumi. Kaut kur zemapziņā pavīdēja neskaidras bailes, ka negaiss mitēsies un būs jāpaliek aklā tumsā, bet Helēna tās veikli aiztišināja atpakaļ prāta dziļumos.

[Malduguns]

Henrijs slāja uz priekšu diezgan bezemocionāli. Galu galā, armijas zābaki krietni vien atviegloja ceļu uz nekurieni. Bailes puisi nemāca, viņš bija diezgan kluss, vienīgi ik pa laikam mazliet pasvilpoja un padeva roku Helēnai grūtākajās vietās.
-Kā jūties?-viņš centās mundri vaicāt.

[Flightless Bird]

Pagaidām ceļš vēl nelikās sevišķi grūts, Helēna tomēr bija diezgan veika. Bet Henrija palīzība arī, protams, par ļaunu nenāca. Izdzirdot puiša jautājumu, viņa mirkli uz Henriju blenza, cenšoties saprat, vai viņš tiešām ir tādā "starā" par šo pastaigu vai tikai izliekas. Īsti patiess viņš tomēr nelikās, tāpēc arī Helēna uzdrīkstējās tāda nebūt.
-Ar mani viss kārtībā. Jūtos daudz labāk nekā iepriekš, viņa sirsnīgi uzsmaidija puisim. Kā ir ar tevi? negribot meitenes acīs pavīdēja ironisks spīdums.

[Malduguns]

-Labi,-Henrijs gari novilka un izberzēja acis. Nogurums lika sevi manīt un iepriekšējā ne visai labi gulētā nakts tāpat.
Henrijs palūkojās kartē, to domīgi apklūkoja un viegliu nožagojās.
-Vajadzētu atrast kaut ko ēdamu,-viņš noteica.

ooc:tagad gan vajadzētu Aliju. Cik tālu un cik grūta ir iešana līdz nākamajam patvērumam, plus, kur mēs varam sameklēt kaut ko ēdamu?