Pēdējais klases vakars, [GM][PZP] Opcijas

[CityCat]

Pēdējais klases vakars

(IMG:http://content5-foto.inbox.lv/albums66354978/bukucis3/engjeliits/castle-4.jpg)



Skola

Kembridžas mazpilsētas skola. Jau apmēram 200 gadus veca. Neviens nezin cik tieši. pati skola izskatās senatnīga. Ar balkoniem un akmens skulptūrām. Ēkas mūri vinmēr šķita augsti un pelēki. Vietām nolupuši ķieģeļi. Apkārt auga zaļa zālīte, ar dažviet skolēnu iemītām taciņām, Kā arī veci, skoēnu aprakstīti, koka soliņi.Nedaudz tālāk no skolas atrdodas neliels, bet toties ļoti dziļš ezers.
Skolas pagalmā atrodas veca strūklaka. Tiesa tajā nekad nav ūdens.



Vēstule, ko katram skolēnam ir atsūtījusi mis Džonsone.



Labdien! Jums š.g. 13.jūnijā, tieši 18.00 ir jāpulcējas pie skolas ieejas. Durvis būs slēgtas. Skolas apkopējs - Joržiks Ventels jūs ielaidīs. Lūdzu paņemiet līdz visu nepieciešamo vienai nedēļai, tai skaitā arī ēdienu. Ja vēlesities kaut ko vairāk uzzināt, tad prasiet Joržikam.
Man tiešām no visas sirds žēl, ka nevarēšu jums pievienoties kopīgajā klases nedēļā. Cerams, ka lieliski pavadīsiet kopā laiku.

Ar mīļiem sveicieniem,
Jūsu skolotāja - Džonsone!

Spēlē piedalās :

Mazpēdis
Nīcele
washulis
mesmers
Tējas lapa
Semijs
Debija
Meitene ar rozīnīti
Hermiiione
kruta102
storyteller
Epilepsija
Lianjuks
La Keira
Mr. Green


piedodiet, ja kādu aizmirsu (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif) (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif)




____________________________________________________________________


neliela info, lai neradītos aizķeršanās.... Jūs visi, kopā esat nomācījušies 12 gauds (varbūt kāds arī mazāk, ja dzīves vietas ir mainītas),
tomēr ne visu par saviem klasesbiedriem jūs zināt. Kā jau mazā ciematā, tur tiek daudz tenkots. Tādēļ daudzas jums zināmās lietas par cilvēku ir aplamas.
Skolas apkopējs Joržiks ir nedaudz nojūdzies 72 gauds vec večuks, kuram patīk stāstīt visādas pasaciņas.
Mis Džonsone ir riebīga skolotāja, kas ir mīļa tikai tad, kad tikusi prom no savas audzināmās klases.


Tā - cerams, ak jums būs interesanti (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

[Flightless Bird]

Alekss pat it kā vienu pazina. Helēna... agrāk bija normāla caca, bet tad nojūdzās.

Paldies (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif) man jau patīk (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)



Jā, vai es domāju savādāk? Tā nebija, tāpēc atbildes vietā Helēna vienkārši savāca savu segu un pakāpās tuvāk Henrijam, tā izrādot vēlmi viņam sekot.
Ieraugot Aleksu, viņa viegli apmulsa. Kādreiz, kad Helēna bija populāra, viņa bija slepeni ieķērusies Aleksā, bet... tas bija sen, un, kad meitene saprata, ka nekas no tā visa, ko sniedz popularitāte, nav tā teātra vērts, arī Alekss viņas acīs zaudēja visu savu spožumu. Tāpēc viņa bija tikai laimīga secinot, ka viņu ceļi atkal krustojušies tikai uz īsu mirkli, kaut arī nebij apārliecināta, vai Alekss viņu vispār šādā paskatā atpazīst - galu galā viņa bija dienām ilgi maldījusies pa mežu, ļoti novājējusi un vispār droši vien izskatījās pilnīgi savādāk, nekā skolā.
Pasmīnējusi par Henrija māžošanos, viņa uzrunāja klasesbiedrus:
-Klau, šis dialogs, protams, ir ārkārtīgi aizraujošs, bet es ieteiktu netērēt vairs velti laiku, ausīs joprojām skanēja šausminošais kliedziens, un doties prom no šejienes. Tātad, cik es sapratu mēs ar Henriju un karti ejam vienā virzienā, bet lieliskais varonis Alekss ar tiem, kas grib slēpties viņa brunčos - otrā virzienā... viņa ieturēja nelielu pauzi, lai, mīlīgi smaidot, noskatītu visus klasesbiedrus.
-Lieliski! Dodamies? viņa jautāja Henrijam, pagriezusies uz iešanu.

[Malduguns]

Henrijs jau bija atvēris muti, lai vēl kaut ko piebilstu, kad to atkal aizvēra, jo runāja Helēna. Uzsmaidījis meitenei, puisis mazliet pašķielēja uz saviem klasesbiedriem, sak, jūs tiešām būsiet garlaicīgi uz vietas sēdētāji bez interesantākiem mērķiem un aizmirsīsiet visus sapņus, kurus bijāt ielikuši savā ceļā?
-Jā, protams,-Henrijs sacīja, apvija labo roku ap meitenes vidukli, cieši pievilka sev klāt un sirsnīgi noskūpstīja. Tā vienkārši vajadzēja. Vismaz Džoseram tā likās.

[Elony]

"Labi, nekādu problēmu. Kad skola tiks savesta kārtībā, pateikšu, lai poliči meklē divu ķerto līķus." Alekss atteica. Protams, viņš jutās aizvainots, ka šie āksti nenovērtē viņa pūles, bet ko no tādiem varēja gaidīt? Viņš ar roku tēloti norādīja virzienu, sak šos neviens te netur.
Pamanījis kriminālā puiša uzvedību (he, he, Alekss iedomājās, ko šo varētu saukt par krimi-anālo puisi), viņš tikai nosmējās.
"Vismaz divatā būs ko darīt."

(OOC: vairs neviens posts no manis, kamēr GM neaplieicnās, ka caur sienu var iziet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/silent.gif) )

[Flightless Bird]

Helēna atbildēja skūpstam, no sākuma gan mazliet negirbīgi (jo viņai tā mazliet izlikās ka izradīšanās), bet pēc tam jau sirsnīgāk. Tikai ar vienu ausi viņa klausījās Aleksa teikto "...Vismaz divatā būs ko darīt"
-Lai cik neticami tas arī nebūtu, viņam taisnība, meitene nočukstēja, tik tikko atrāvusi lūpas no puiša mutes, un klusi iesmējās.

[CityCat]

ooc - cauri sienai var iziet, bet aizves pa pēdām...


Kaut kas klusi un mīksti piezemējās sūnās. Tad vēl un vēl... Nemanot, acis visiem pašāvās gaisā, kur neizskaidrojamu iemeslu pēc
ķieģeļu un akmens savienojumi, kas bija visus sargājuši līdz šim brīdim, sāka gāzties lejā. No sāukuma mazās devās un pavisam viegli varēja izvairīties no krītošajiem objektiem. Bet sienas tikai gāzās un gāzās virsū.
Kāda milzīga akmens masa krita taisni virsū Adrianam. Kāds asāks ķieģeā stūri nolidoja taisni garām Helēnas rokai, pāršķelot audumu, un ieskrāpējot dziļu skrambu ādā, kur uzreiz sariesās asinis.
Palikt šo sienu ierobežojumā nozīmēja drošu belzienu pa galvu. Un smagus ievainojumus. Vajadzēja tikt laukā, un ātri...



***- kad izskrien laukā no brūkošajām sienām.

Tie, kas atcerējās uguni, kas to vien centās visus padarīt par gruaziņiem, dorši vien domāja ieraudzīt pelnus un gruvešus, kas palikuši pāri no kokiem. Bet nekā... Mežs kā jau mežs. Zaļš un kluss. Nekas neliecināja par uguns bumbām, kas visam gāja pāri.
Priekšā stāvēja trīs takas. Uz kurieni tās veda, to varēja pateikt tikai karte. Bet varēja paļauties arī uz intuīciju.
Pēdas, kuras bija palikušas aiz Alekssa un Joržika, mistiskā kārtā bija pazudušas. Bija tikai līdzena taka ar nelielu sūnu kārtiņu tai pa virsu.

[Elony]

Diemžēl Aleksam neiznāca iziet caur sienu laicīgi, sākās brukšana. Tas nu gan nav labi.
"Ārā no šejienes!" viņš iekliedzās. Varbūt par velti, visdrīzāk citiem nebja pa prātam klausīties viņa balsī. Bet to viņš daļēji teica arī sev. Bet liekas kavēšanās puisis bija ārā no ierobežojuma.

Tad sekoja lielāks šoks, kā sabrukušās sienas - ēdu nebija.
"O-o..." Alekss noteica. Bija slikti, ļoti slikt.

[Tējas lapa]

Adrians pa ausu galam klausījā sarunās, bet neiejaucās. Galva sāpēja vēl trakāk nekā iepriekš. Dažbrīd gar acīm sametās melns, bet pagaidām bija tas paciešams. Tad sākās brukšana. Pašāvis acis uz augšu, viņš šausmās tās pavēra. Viņam tieši virsū krita kāds liels akmens. Puisis lēca malā, bet akmens mala trāpīja viņam pa plecu. Plecs smeldza, bet tagad par to nevajadzēja domāt, jo bija jātiek prom pēc iespējas ātrāk, jo negrinējās kļūt par saspiestu pankūku. Saņēmis spēkus Adrians knapi paspēja iziet cauri sienai, bet tomēr viņam tas sanāca. Ticis laukā Adrians nokrita zemē, saķerdams plecu. Sāpēja briesmīgi un viņš cerēra, ka nav nekas lauzsts.

[Malduguns]

Henrijs kādu brīdi bija aizmirsies skūpsta burvībā. Tas lika iegrimt saldā sapnī un tur... Blīkšķis atmodināja puisi no sapņa, no saldkaisles, kurā viņš bija atļāvies iegrimt. Pamatīgi nolamājies, Henrijs centās paraut Helēnu malā no krītošās šķembas, bet nepaguva. Vēkl mirklis un viņš saņēma meiteni uz rokām un izmetās ārā pa sienu, īpaši nedomādams par kādu citu.
Mežš likās neparasti zaļš, tā košās krāsas grauzās acīs. Henrijs nolaida Helēnu zemē un mazliet nokaunējies palūkojās uz meiteni.
-Piedod, lūdzu,-viņš klusi sacīja un ņēmās aplūkot meitenes ievainojumu.
-Stipri sāp?-viņš vaicāja, nometot mugursomu un sākot tajā rakāties. Izvilcis vienu no saviem krekliem, Henrijs bez īpašām emocijām to sāka plēst diezgan smaklās strēlēs.

[September]

Meitene žigli izskrēja ārā no brūkošās telpas. Pieskrējusi pie Adriana vina nosēdās uz zemes lai kaut ko darītu lietas labā. -Tev viss labi? Viss kārtībā? Piedod lūdzu, par to kas notika pirmstam.- viņa nokaunējās.

[Flightless Bird]

Helēna neuztvēra sienu brukšanas faktu, līdz kāda asa akmens šķemba trāpija viņai pašai, atstājot rokā dziļu un sūrstošu rētu, no kuras nekavējoties sāka līt asinis. Meitene noelsās vien (bet varbūt tās bija apslāpētas lamas), kad Henrijs paķēra viņu uz rokām un iznesa ārā. Tikusi uz savām kājām, meitene cieši satvēra ievainoto roku, cenzdamās kaut cik pibremzēt asinis, kas mērķtiecīgi turpināja atstāt viņas ķermeni.
-Nē, tāda skramba vien ir... Helēna īgni novilka balsī, kurā skaidri varēja saklausīt sarkasmu.
Apstāklis, ka Henrijs viņu bija iznesis ārā no brūkošās pajumtes un arī tagad uzvedās kā profesionāla traumu punkta māsa darīja Helēnu mazliet īdzīgu, kaut arī viņai būtu vajadzējis justies pateicīgai. Bet viņa gribēja arī kaut ko darīt pati. Viņa labrāt šobrīd būtu plēsusi pati savu kreklu strēmelēs, kaut gan viņai nebija cita, ko vilkt vietā. Vienalga - meitenē atkla urdījās tas pats neapmeirinātības velniņš, kas visus pēdēos gadus bija viņu dzinis uz priekšu - prom no popularitātes, draugiem, ģimenes, mierīgas dzīves, prom no katras lietas, kas varētu likt viņai justies pasargātai un laimīgai.

[CityCat]

Sienu vietā vairs bija palikuši tikai gruvešu kaudzes. Atkal iestājās mānīgs miers. Mežā vispār, šķiet vienmēr kad iestājās miers, sekoja kaut kas šausmīgs. Un tā bija arī šoreiz.
Pamats zem kājām sāka vigli drebēt un raustīties. No sākuma tas bija tikai tik tikko jūtams, bet grūdieni zem kājām kļuva stiprāki. Vairs nebija iespējams nostāvēt kājās.
Vietā, kur atradās mūri, sāka parādīties plaisa. Plaisa kļuva platāka un visi gruveši sakrita tajā iekšā. Tomēr plaisai ar to nebija gana. Tā pletās uz visām pusēm. Zeme pārstāja raustīties, bet plaisas turpināja nākt uz jauniešu pusi. Stabilā zeme, zem kājām kaut kur krita... bezdibenī.



ooc- nu, jums derētu takā kkur mukt, lai neiekristu bezdibenī. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif) , kas min uz papēžiem.

[Džea]

Samanta Krosa nezināja cik ilgi atrodas šajā mežā. Vai arī skolā, katrā ziņā viņa bija sekojusi Aleksam, protams brālim nezinot, gribējās ieraudzīt ko šis ir iecerējis. Viņš bija pateicis lai Sema paliek mājās un nekādā gadījumā nedodas prom. Bet vai tad viņa kādreiz kādu ir klausījusi? Pat savus vecākus Samanta neklausa, kur nu vel Aleksu.
Pirmās dienas viņa bija vienkārši sekojusi Aleksam, tomēr pēctam pati nezināmā veidā nomaldījusies.
Tā klīzdama pa mežu viņa pamanīja cilvēkus. Dīvaini, līdz šim Sema vispār nevienu dzīvu būtni nebija sastapusi, bet te pēkšņi veselus sešus.
Ei.
Viņa iesaucās steidzoties uz cilvēku pusi, taču ceļa vidū samazināja gaitu, kautkas nelikās kārtībā. Viņi visi bija saskrambāti, neizskatījās nekādi jaunie, varbūt tikai tas viens, kurš vilka ratus.
Paklau, jūs nezinat kā tikt ārā no šejienes?
Nu jau pienākot tuvāk bariņam Sema jautāja vīriešiem. Iespējams tā nemaz nebija laba doma, tomēr ārā tikt gribējās. Laikam vajadzeja klausīt Aleksam

Šo rakstu rediģēja Džea: 18.09.2008 17:38

[CityCat]

ooc - Džea

Meitenes virzienā tika raidīti ņirdzīgi smiekli. Gandrīz visi gardi smējās, it kā meitēns būtu izmetis nez kādu joku. Smējās visi izņemtos vienu. To kurš vilka ratus. Tas izmantodams brīdi bija apsēdies uz zemes, un šķiet atvilka elpu.
Hā... viņa grib zināt kā tik laukā! viens, ar lisu galvu, izsmejoši sacīja.
Saldumiņ... atņirdzis zobus, un pretīgi pieglaimīgā palsī, sacīja kāds cits no vīriem. Tas visai draudīgi tuvojās meitenei.Ja mēs zinātu, kā tikt laukā, mēs jau sen būtu prom!
Nu jau, vecis bija pavisam tuvu. Ar strauju kustību, viņš sagrāba meitenes brūnganos matus ap skaustu, un spēcīgi parāva meitenes galvu uz savu pusi. Bet tu droši vien neatteiksies no kompānijas, meklējot atpkaļceļu?
Aiz matiem vilkdams, drīzāk raudams, vīrietis atvilka meiteni līdz pārējiem. Vīri atkal gardi smējās.
Viss... šī neilgā smieklu pauze ir beigusies, kustaties! Kriss, negulšņā, vec ratus! vīrietis, kas bija meiteneni aiz matiem atvilcis līdz pārējiem, izkliedza komandas. Visi atsāka kustēties.
Meitenes mati tika atlaisti un viņa pati tika pagrūsta uz priekšu, tuvāk pusim, kas vilka ratus.
Pat nedomā izstrādāt kādus jokus. viņš nošņāsa un bakstīja meiteni uz priekšu.

[Džea]

To, ka doties pie šiem cilvēkiem bija slikta ideja, šķiet Samanta saprata jau pēc to sejām, tik saskrambātsas un netīras. Viņa vairs negāja uz priekšu, tagad bija apstājusies un uzmanīgi pētija vīriešus. Smiekli viņai nepatika, nudien nepatika. Uz mirkli meitenes skatiens pievērsās jauneklim kurš vilka ratus. izskatījās, ka viņā bija gūstā, vai kautkā tamlīdzīgi.
Saldumiņ,Es tev rādīšu saldumiņu.
Uz mirkli Samantas acīs iezaigojās dusmas, taču jau pēc mrikļa tās pārvērtās bailēs, viens no tiem draudīgi tuvojās. Tā bija zīme, ka jātiek prom, tādēļ viņa lēnām sāka kāpties atpakaļ. Tomēr nepaspēja. Tas kurš bija tuvojies saķēra Semu aiz matiem
Ei uzmanīgāk ķēms tāds.
Viņa sašutusi iekliedzās. Sāpēja pamatīgi, turklāt tas pretīgais vecis vel sāka viņu vilkt aiz matiem. Kaķim nepatika ja viņu velk aiz astes un arī Semai nepatika ja viņu kāds velk aiz matiem.
Velns parāvis,laid taču vaļā.
Viņa mēģināja tikt vaļā, taču nesanāca.Vismaz pēc mirkļa viņas mati tika atlaisti un viņa tika piegrūsta tam nabagam, kas stūma ratus. Tagad Samanta bija pilnīgi pārliecināta, ka labāk būtu bijis klausīt Aleksu.
Skatiens tika iemests ratos, nu viņa vismaz mēģināja apskatīties
Jā, kā piemēram iebāzt tavu galvu tajos nolādētajos ratos.
Samanta atšņāca pretī. Viņa vairs nebija nekāds jaukumiņš, vai saldumiņš.

[CityCat]

ooc- Džea

Atsanēja plīkšķis, kas radās no sitiena pa seju. Vīrs, kurš bija izrunājis visas pavēles, kā arī atvilcis Semu līdz pārējiem, bija iesitis meitenei pa seju. Vietā kur ādu bija skarusi viņa roka, palaika pamatīgs pleķis, kas draudēja pat pārvērsties, par zilumu.
Tas tev par mācību, lai vairāk nerunātu pretī! vīrietis, augstprātīgi sacīja.
Tu pretīgais lops! Kā tu uzdrīksties sist bērnam, pie tam vēl sievietei? Kriss, pusis kas vilka ratus, dusmīgi šņāca. Paša rokas viņa bija piesietas pie ratiem, lai viņš nevarētu nekur aizmukt, bet dūres bija cieši savilktas, ka pat varēja redzēt izspiežamies vēnas.
Arī Krisam vīrietis gribēja veltīt savu sodu, bet tas veikli pietupās, tādejādi vīrieša roka tikai pāršķēla gaisu.
Kustamies! dusmās piesarcis, par nepakļaušanos, vīrieti nobrēcās. Sema, tika nežēlīgi stumta uz priekšu, tā pat kā Kriss.

[Elony]

Iesākums nepavisam nebija tas labākais. Varētu padomāt, ka Aleksa ierašanās pārējiem atnesa nelaimi. Viņš manīja, ka daži ir ievainoti, bet kaut kādai palīdzībai nebija laika.
Alekss piesteidzās pie Adriana un uzrāva viņu kājās, nodarot sāpes.
"Skrien, puika!" viņš iesaucās un vilka Adrianu uz priekšu, tālāk no brūkošās zemes.
"Skrieniet visi!" viņš vēl uzsauca. Alekss vilka puisi tālāk no brūkošās zemes, tātad pa vidējo taku.

[Džea]

Viņai jau bija aizdomas, ka runāšana pretī neko labu nedos. Taču tāda Sema bija, viņa ciest nevarēja ja kāds izturējās tik pretīgi.
Aiz sāpēm iekliegusies meitene pielika roku pie vietas kur bija skārusi pretekļa roka.
Maitas gabals tāds.
Viņa klusi nočukstēja. Samanta labprāt būtu to izkliegusi taču nespēja. Viņa iekoda lūpā lai nesāktu raudāt. Asaras tā vien draudēja izsprāgt, taču viņa nolēma klusēt. Nesagādāt vel lielāku prieku šiem pretekļiem.
nevari mazliet maigāk?
Viņa norūca sajūtot bakstienus visu laiku sev uz muguras. Acīmredzot pat sitiens pa seju nemazināja meitēna kaeivīgumu.
Paklau, kas ir šie vīri, kas esi tu, un kas piue vel;lna tas ir par mežu skolā
Vina klusi pajhautāja puisim kuru sauca par krisu. Gribējās uzzināt atbildes

[Malduguns]

Kad sākās zemestrīce, pār Henrija lūpām atskanēja lamuvārdu straume, viņš paķēra visas savas mantiņas, paķēra arī Helēnas veselo roku un metās projām.Nokrist aizā un smagi sasisties nebija puiša plānos un arī Helēnu viņš vēlējās no tā pasargāt.
Tieši tāpēc viņš centās tikt pēc iespējas tālāk no bīstamās vietas kopā ar visu Helēnu un visām parpalām.

[Flightless Bird]

Kas vēl sliktās var notikt? Nu jau zeme atveras zem kājām!
Helēna iesmilkstējās, kad Henrijs satvēra viņas roku (kas turēja savainoto), un beidzot izlauzās ar tādām pūlēm aizturētās sāpju asaras. Tas savukārt meiteni pamatīgi saniknoja, tāpēc viņa spēji izrāva roku no Henrija tvēriena un aizlēkšoja meža biezoknī (nez kāpēc viņai šķita, ka tur būs drošāk). Tikai vienu reizi viņa atskatījās, vai Henrijs seku un ar lūpām izveidoja vārdu nāc, jo izrunāt to viņa nespēja.

[Malduguns]

Un Henrijs arī nāca, mazliet neapdomīgi un neierasti, tomēr viņš aizsteidzās pie Helēnas.
-Kas, pie visiem velniem, tā atkal bija par nejēdzību,-puisis atspiedās pret koku, lai mazliet atgūtu elpu, un aizvēra acis.