Pēdējais klases vakars, [GM][PZP] Opcijas

[CityCat]

Pēdējais klases vakars

(IMG:http://content5-foto.inbox.lv/albums66354978/bukucis3/engjeliits/castle-4.jpg)



Skola

Kembridžas mazpilsētas skola. Jau apmēram 200 gadus veca. Neviens nezin cik tieši. pati skola izskatās senatnīga. Ar balkoniem un akmens skulptūrām. Ēkas mūri vinmēr šķita augsti un pelēki. Vietām nolupuši ķieģeļi. Apkārt auga zaļa zālīte, ar dažviet skolēnu iemītām taciņām, Kā arī veci, skoēnu aprakstīti, koka soliņi.Nedaudz tālāk no skolas atrdodas neliels, bet toties ļoti dziļš ezers.
Skolas pagalmā atrodas veca strūklaka. Tiesa tajā nekad nav ūdens.



Vēstule, ko katram skolēnam ir atsūtījusi mis Džonsone.



Labdien! Jums š.g. 13.jūnijā, tieši 18.00 ir jāpulcējas pie skolas ieejas. Durvis būs slēgtas. Skolas apkopējs - Joržiks Ventels jūs ielaidīs. Lūdzu paņemiet līdz visu nepieciešamo vienai nedēļai, tai skaitā arī ēdienu. Ja vēlesities kaut ko vairāk uzzināt, tad prasiet Joržikam.
Man tiešām no visas sirds žēl, ka nevarēšu jums pievienoties kopīgajā klases nedēļā. Cerams, ka lieliski pavadīsiet kopā laiku.

Ar mīļiem sveicieniem,
Jūsu skolotāja - Džonsone!

Spēlē piedalās :

Mazpēdis
Nīcele
washulis
mesmers
Tējas lapa
Semijs
Debija
Meitene ar rozīnīti
Hermiiione
kruta102
storyteller
Epilepsija
Lianjuks
La Keira
Mr. Green


piedodiet, ja kādu aizmirsu (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif) (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif)




____________________________________________________________________


neliela info, lai neradītos aizķeršanās.... Jūs visi, kopā esat nomācījušies 12 gauds (varbūt kāds arī mazāk, ja dzīves vietas ir mainītas),
tomēr ne visu par saviem klasesbiedriem jūs zināt. Kā jau mazā ciematā, tur tiek daudz tenkots. Tādēļ daudzas jums zināmās lietas par cilvēku ir aplamas.
Skolas apkopējs Joržiks ir nedaudz nojūdzies 72 gauds vec večuks, kuram patīk stāstīt visādas pasaciņas.
Mis Džonsone ir riebīga skolotāja, kas ir mīļa tikai tad, kad tikusi prom no savas audzināmās klases.


Tā - cerams, ak jums būs interesanti (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

[Malduguns]

(OOC: Woops. Piedošanu.)

Henrijs palūkojās uz pārējiem.
-Ja viņi gribēs, paši nāks, piedāvāties neiešu,-puisis sacīja.-Turklāt viņiem jau no paša sākuma nepatika mana ideja par došanos pa citiem ceļiem.
-Vai tu esi citās domās par to visu?

[Tējas lapa]

Andrea nav laiks gulēt. Celies augšā, saģērbies un ejam. Adrianam jau tas bija līdz kaklam. Viņš izdzirdēja rejas un skrapstināšanos. Viņa asinis dzīslās sastinga kad atskanēja kliedziens. Tur aizet vēl vien cilvēks. Puisis to vairs nevarēja izsturēt un viņš gribēja tikt no turienes prom. Caur sienai iznāca Elvīra, Adrians uz viņu tikai paskatījās un piecēlās kājās, lai savāktu mantas. Henrij pagaidi, es došos ar jums. Liekot somā drēbes puisis uzsauca Henrijam. Tagad man vienalga pa kuru ceļu ejam, galvenais prom no šejienes.

Šo rakstu rediģēja Tējas lapa: 14.09.2008 22:18

[Malduguns]

Henrijs sarauca uzacis un mazliet nobolījās pret debesīm, pirms mirkļa strauji nobremzējis.
-Lai nu tā būtu. Vēl kāds?-puisis saīdzis vaicāja. Viņš negribēja būt atbildīgs par varzu nedomājošu personu, kuri tikai jēdz taisīt trobeli un neko vairāk. Henrijam viņi nepatika, bet tomēr viņā ierunājās tās jūtas, kuras teica, ka Helēnu tā kā vajadzētu mazliet paklausīt. Mazliet. Tikai šobrīd. Un ja viņam kas nepatiks, puisis laidīsies lapās pie pirmās izdevības. Jā, noteikti tā.

[September]

-Ak dievs nu ja nu tu tā uzstāj.- viņa pie sevis dusmīgi nobubināja. -Alekss? Ko tu te dari?- viņa nobolīja acis par viņa ierašsanos, jo tas bija Andreas bijušā drauga draugs. Meitene piegāja pie somas uzvilka džinsa bikses ar šauriem galiem krekliņu un atspiedās pret sienu. -Diezvai es iešu.- viņa sacīja pārējiem.


occ: Cik saprotu, tad Elony tēls ir pie mums.

Šo rakstu rediģēja Sisters point: 15.09.2008 14:26

[Elony]

(OOC: Ja aiz tās sienas esat jūs... GM tā arī pārlieicnoši nepateica, bet laikam tā arī būs. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/unsure_a.gif) )

Alekss kross vēl bija pārsteigts no niršanas cauri sienai, kad viņa priekšā parādījās jauniešu apveidi. Viņš bija tos atradis!
Alekss pat it kā vienu pazina. Helēna... agrāk bija normāla caca, bet tad nojūdzās.
"Es šeit..." viņš pat sākumā neattapa ko teikt. Tad sasparojās.
"Esmu ieradies glābt dažus studentiņus, kas pamanījās iekulties lielās nepatikšanās. Cik jūs te jau sēžat dienas? Pietiks, es jūs vedīšu laukā." viņš runā skaļā balsī, tā lai visi dzird.
Tad cenšas meklēt iespēju kā izkļūt atpakaļ laukā caur to pašu sienu.

[Tējas lapa]

Nevis es uzstāju, bet tā būs labāk. Viņš vēl atbildēja Andrea un savāca savu somu, kuru uzmeta uz pleciem. Tad caur sienu ieradās vēl kāds. Puiša seja bija redzēta skolā un Adrians zināja tikai to, ka viņš ir uzpūtīgs pakaļa. Sakārtojis somu Adrians piegāja pie Andreas, kura atteicās kaut kur iet. Viņš bija nolēmis meitenei prasīt, vai viņa grib palikt šeit vai arī doties prom, vienu reizi, jo viņam jau sāka palikt vienalga. Andrea tu taisies palikt šeit, šī puiša sabiedrībā. Zīmīgs skatiens uz Aleksa pusi. Kurš drīzāk mūs ievedīs lielākā postā neka jau esam, vai arī doties prom, jo Henrijam ir karte? Ja tu atbildēsi nē tad diemžēl tev būs jāiztiek bez manis, jo es vairs nevaru izsturēt šeit un redzēt vēl kādu mirstam. Puisi ielūkojās meitenes zaļajās acīs.

[Elony]

"Ei, āpsi!" Alekss uzsauca puisim, kura vārdu nezināja, bet kurš nu gan nepauda pienācību pateicību.
"Jūs šeit iekūlāties paša stulbuma dēļ, bet es devos jums palīdzēt. Zinu, ka kaut kādi nelieši apkārt klīst kaut kādā sakarā ar ļoti dziedniecisku ūdeni un tā. Es netaisos te palikt, bet tici man, tikt laukā būs vieglāk ar manu palīdzību." viņš nikni teica.
Alekss gan pamanīja, ka puisis piemin to, ka kāds jau ir miris, bet negribējās neko jautāt.

[September]

Meitene mazu brītiņu novērsās no Adriana acīm, bet tad atkal ieskatījās cieši viņa acīs. -Jā, es iešu ar Aleksu. Negribu iet ar jums. Mums ir dažādas domas, bet mērķis viens- proti izkļūt no šī meža. Skaidrs?- viņa jautāja un savāca savas mantas un piegāja tuvāk klasesbiedriem.

[Malduguns]

Henrijs plucināja sava krekla piedurkni un garlaikoti lūkojās gan uz Aleksu, gan uz strīdniekiem. Kārtējā ģimenes scēna. Tas bija ne tikai garlaicīgi, bet arī nogurdinoši, turklāt patērēja laiku un iedomīgais pūslis tikai jauca galvu. Jaunais noziedznieks Džosers bija redzējis Aleksu skolā un neko daudz par viņu nezināja. Pareizāk sakot, viņam bija vienalga, vai tāds Alekss uz šīs pasaules ir vai nav. Gluži tāpat kā šobrīd viņam bija vienalga par viņa rīkoto scēnu un bezgala laipnajiem žestiem palīdzēt nelaimē iekļuvušajiem.
Klusa nopūta izlauzās no Henrija krūtīm un viņš mazliet piekārtoja savu izskatu. Piestiprināja pie jostas mačeti, saņēma gaišos matus ar piķa melnajām šķipsnām un notrausa no somas putekļus.
Uzmundrinoši uzsmaidījis Helēnai, viņš atsāka šķirstīt savu melno grāmatu, lai gan vēl aizvien klausījās kārtējā teātrī.

[Tējas lapa]

Nezkapēc Adrians zināja ko meitene viņam atbildēs. Tagad viņa iekšā cīnījās divi mazi Adriani. Vien bļāva, lai iet kopā ar Henriju, bet otras, lai paliek kopā ar Andrea un dodas ar Aleksu. Tā bija grūta izvēle, pat ļoti. Paskatījies uz Henriju un Helēnu viņš secināja, ka viņi būs drošībā. Neraugoties uz to, ka Džosers bija pēc puiša domām mazliet dīvains, tomēr viņš bija arī sakarīgs. Labi, Henrij jūs laikam varat iet, jo kā izskatās neviens neies ar jums. Es tomēr iešu ar Aleksu, jo viņus vajadzēs pieskatīt. Protams, nekāda lielo pieskatīšanu viņš nevarēja apsolīt, bet vismaz kaut ko. Puisis novērsās no abiem klasesbiedriem un pievērsās jaunpienākušajam puisim. Nu, Aleks ved mūs ārā. Adrians pagāja visiem garām un piegāja pie sienas.

[Elony]

"Jā..." Alekss noteica, paskatījies uz šo puisi. Šis pirmīt gribēja iet kur citur, ar to ādās tērpto bandītu.
"Es te tikko ienācu un nezinu, ko jūs šeit pārdzīvojāt, bet...
Paklau, kriminālalais," viņš uzrunāja Henriju. "Es gribu vest jūs atpaaļ pa to ceļu, pa kuru iegāju, tur ir pēdas, pa kurām var iziet ārā. Lai kāda tev karte būtu, tu visdrīzāk gribi iet kaut kur citur - nevis ārā. Man jau vienalga, bet labāk būtu, ja es izvestu laukā pēc iespējas vairāk cilvēku."
Pēc tam Alekss vairs nevienu necentās pārliecināt, bet centās iziet cauri sienai, pa kuru ienāca.

(OOC: GM, vai to var izdarīt?)

[September]

Meitene nogrozīja galvu. -Manis pēc. Pēc manām domān nevienu neaidzēs pieskatīt, mēs katrs varam paši tikt galā!- viņa sacīja Adrianam.
Mēs neesam mazi bērni lai mus pieskatītu.Meitene pie sevis nodomāja. Arī meitene izgāja cauri sienai.

Šo rakstu rediģēja Sisters point: 16.09.2008 14:15

[Malduguns]

Henrijs atrāva skatienu no grāmatas un mazliet tēlotā ieinteresētībā lūkojās uz Aleksu, laipni smaidīdams. Nebija ne mazāko šaubu, ka smaids ir viltots, tas piešķīra Henrija sejai savādu groteskumu un lika viņam nedaudz izskatīties pēc gargujas uz kādas baznīcas jumta.
-Un tev par to iedos vairāk konfekšu, saldumiņ?-puisis nodūdoja jautājumu, mazliet truli lūkodamies uz Aleksu.

[Mazpēdis]

Savā ziņā meitene priecājās, ka neviens viņas `lielajai iziešanai cauri sienai` nepievērsa uzmanību. Likās, ka visi tāpat noguriši te klīstot un klejojot pa `mežaino` gaiteni.
Kad Alekss izgāja cauri sienai, meitene pukojās uz sevi. Nu kāpēc man vajadzēja sastresoties un sākt mētāties ar kājām...
Sākoties maigajām diskusijām par turpmāko ceļu Elvīra jutās amizanti. Viss šis te likās tik lieks, taču katra domas ir jārespektē, netā? - Tad mēs visi sadalāmies, jebšu turamies kopā? Ja mēs noklīdīsim viens no otra.. Vai tad tas nebūs sliktāk? ar mazliet sašķobītu seju Elva teica. Viena klīdusi pa mežu viņai jau bija sākušas uzmākties vājprāta pazīmes, tāpēc viņa negribēja lai tas vēlreiz atkārtojas. Lai cik man arī negribētos izpētīt ko jaunu, es tomēr piekrītu Aleksam. TAs ceļš būtu drošāks, nekā bezmērģīgi sekot katrei, cik es saprotu jums ir. Es gan nezinu kāda tā ir un kas viņā ir, bet kā mēs varam būt droši, ka tur nav kāds maldus ceļš iezīmēts, vai kas līdzīgs? Pagaidām metēns vēl stavēja uz vietas. Viņai tomēr kautkā negribējās laist savus klasesbiedrus nezināmā virzienā. Laigan attiecības nav spožas, meitene saprata, ka ar daļējo vianas apziņu īpaši sadzīvot nevarēs.

[Elony]

Alekss paskatījās uz kriminālistu. Likās, ka šis no nelaimes prātā sajucis, Vismaz tāda šim seja bija.
"Tagad jau nē. Stāstīt to, ka izvedu bariņu no meža skolas telpās es nevaru." viņš atteica. "Vienkārši izvedīšu laukā un miers, varēsiet visiem aplieicnāt, cik es esmu lielisks." pusis pasmīnēja.
"Un kas tev padomā? Kas tev tā par karti?" Alekss pārgāja uzbrukumā. "Meklē to ūdeni vai arī kaut kādu citu ceļu laukā?"

[Malduguns]

Henrijs vēl aizvien lūkojās uz Aleksu, tomēr tagad viņa skatiens kļuva arvien vienaldzīgāks.
-Un kāda gan jums, mazuļi, ir daļa gar to, kur es nomirstu? Es meklēju piedzīvojumus. Man nevajag ceļu atpakaļ, man nevajag ūdeni, man vajag brīvību. Pirmām kārtām jau no jums,-viņš sacīja.
-Turklāt neviens pie prāta esošs cilvēks tādu inteliģentu kā tu neuzskata par lielisku,-viņš piezīmēja un aizcirta melno grāmatu, kuru acumirklī iebāza somā.

[Elony]

"Ak tā gan ko..." Alekss novilka. "Un kad tad būtu prātīgi cilvēki? Recidīvisti, klauni un goti? Tikai nevajag. Ja gribi nosprāgt, tad tā ir tava izvēle. Es varu palīdzēt tikai tiem, kas vēlas izglābties."

Viņš paskatījās uz pārējiem. "Tātad ejiet ar kartes džeku, kurš jūs negrib ņemt līdzi, jo viņam no jums brīvību vajag. Tad dabūsiet piedzīvojumus un bada nāvi, ja nesāksiet grauzt lapas. Es meklēšu izeju."
Alekss priecīgi pamāja tiem, kas pieteicās ar viņu iet laukā. Kā redzams, te bija arī daži, kas saglabāja saprātu.

[Malduguns]

-Starp citu melnās kultūras pārstāvji, kā mums vēsta zinātniski fakti, ir krietni vien gudrāki par citiem. Intelektu papildina mūzikas izvēle,-puisis pasmīnēja.
-Un es meklēju piedzīvojumus. Mazliet adrenalīna un izklaides. Ja jau mums ir piedāvātas interesantas iespējas, tās jāizmanto,-Henrijs piepeši lati pasmaidīja. Lai gan roka vēl aizvien atdusējās uz mačetes spala.

[Mazpēdis]

Bērnudārzs... Nezin kāpēc tas bija vienīgais, kas nāca meitenei prātā. Jūs kādreiz arī beigsiet kašķēties? Ir svarīgākas lietas darāmas, nekā strīdēšanās par niekiem! Labi, tie varbūt nav nieki, bet bez tā visa var iztikt! Nezin kāpēc meitenei pēkšķi viss bija pie vienas vietas. Henrij, jā, manuprāt, ikviens meklē kripatu piedzīvojuma un adrenalīna, bet ja tu paliktu dzīvs tev būtu vēl lielākas iespējas šis lietas arī atrast! Un ko tu plāno darīt kad atšķirsies no pārējiem? Staigāt, līdz vairs nebūs kur iet? meitene ar vieglu azikaitinājumu balsī bilda.

[Malduguns]

-Neviens man nenoteiks, ko es gribu, turklāt neviens man nenoteiks, kurp iet un ko darīt. Tas tā kā pirmām kārtām. Otrām kārtām, manuprāt, jums vajadzētu būt pilnīgi vienalga par manu likteni un man labāk patiktu, ja tas tā arī paliktu. Un treškārt, es varēšu izložņāt visu un doties atpakaļ. Viss. Punkts,-Henrijs sacīja. Viņam riebās, ja kāds par viņu pārlieku centās pārņemt varu. Viņš nebija no pakļāvīgajiem un nemaz netaisījās piekāpties.