Pēdējais klases vakars, [GM][PZP] Opcijas

[CityCat]

Pēdējais klases vakars

(IMG:http://content5-foto.inbox.lv/albums66354978/bukucis3/engjeliits/castle-4.jpg)



Skola

Kembridžas mazpilsētas skola. Jau apmēram 200 gadus veca. Neviens nezin cik tieši. pati skola izskatās senatnīga. Ar balkoniem un akmens skulptūrām. Ēkas mūri vinmēr šķita augsti un pelēki. Vietām nolupuši ķieģeļi. Apkārt auga zaļa zālīte, ar dažviet skolēnu iemītām taciņām, Kā arī veci, skoēnu aprakstīti, koka soliņi.Nedaudz tālāk no skolas atrdodas neliels, bet toties ļoti dziļš ezers.
Skolas pagalmā atrodas veca strūklaka. Tiesa tajā nekad nav ūdens.



Vēstule, ko katram skolēnam ir atsūtījusi mis Džonsone.



Labdien! Jums š.g. 13.jūnijā, tieši 18.00 ir jāpulcējas pie skolas ieejas. Durvis būs slēgtas. Skolas apkopējs - Joržiks Ventels jūs ielaidīs. Lūdzu paņemiet līdz visu nepieciešamo vienai nedēļai, tai skaitā arī ēdienu. Ja vēlesities kaut ko vairāk uzzināt, tad prasiet Joržikam.
Man tiešām no visas sirds žēl, ka nevarēšu jums pievienoties kopīgajā klases nedēļā. Cerams, ka lieliski pavadīsiet kopā laiku.

Ar mīļiem sveicieniem,
Jūsu skolotāja - Džonsone!

Spēlē piedalās :

Mazpēdis
Nīcele
washulis
mesmers
Tējas lapa
Semijs
Debija
Meitene ar rozīnīti
Hermiiione
kruta102
storyteller
Epilepsija
Lianjuks
La Keira
Mr. Green


piedodiet, ja kādu aizmirsu (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif) (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif)




____________________________________________________________________


neliela info, lai neradītos aizķeršanās.... Jūs visi, kopā esat nomācījušies 12 gauds (varbūt kāds arī mazāk, ja dzīves vietas ir mainītas),
tomēr ne visu par saviem klasesbiedriem jūs zināt. Kā jau mazā ciematā, tur tiek daudz tenkots. Tādēļ daudzas jums zināmās lietas par cilvēku ir aplamas.
Skolas apkopējs Joržiks ir nedaudz nojūdzies 72 gauds vec večuks, kuram patīk stāstīt visādas pasaciņas.
Mis Džonsone ir riebīga skolotāja, kas ir mīļa tikai tad, kad tikusi prom no savas audzināmās klases.


Tā - cerams, ak jums būs interesanti (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

[September]

Meitene mazliet notrīsēja un ledusgabaliņi pamazām izkusa uz viņās ādas un drēbēm. Andreai mugurā bija tikai īsa kleitiņa ar lencītēm. Meitene vieglītēm pamirkšķināja acis, bet skropstas bija mazliet salipušas, jo viegla ledus kārtiņa klāja tās. -Āāā,- Andrea nožāvājās,-negribu celties!- viņa viegli pacēla galvu paskatījās visapkārt un pēc brīžā tā atkrita uz zemes, un meitene mazliet piemiga.

[Tējas lapa]

Graužot ābolu Adrians nošķaudījās vēlreiz. Tas noteikti parādīja to, ka viņš bija apaukstējies. Es domāju, ka jāiet viņu meklēt, nedrīkst taču atstāt cilvēku nelaimē. Ja nu viņam noticis kaut kas slikts. Viņš apsēdies blakus Andrea, kas jau lēnām cēlās augšā un apķēra savus ceļgalus. Viņš mazliet trīcēja. Meitene pacēla galvu un atkal apgūlās. Andrea neguli. Tev vajag uzvilkt kaut ko mugurā savādāk nosalsi. Puisis aizmeta ābola serdi un pieliecās pie meitenes, lai to pamodinātu.

[September]

Meitene pretojās. -Tu esi slims! Negribu celties, nu negribu! Nekas, nosalšu, nosalšu.- viņa īgni teica blakus sēdošajam Adrianam. Meitene negribēja iesaistīties sarunās, kas veidojās par Krisu, un viņa pazušanu, viņa gribēja vienīgi gulēt. Nu pat uz meitenes pleca izkusa pēldējais ledus gabaliņš.

Šo rakstu rediģēja Sisters point: 14.09.2008 07:55

[CityCat]

Elony

Jau vairākas dienas divi cilvēki bija gājuši cauri labirintam. Bez kartes, ar minimālu daudzumu ēdiena un ūdens. Vecākais no abiem atspiedies pret koka stumbru strauji elpoja un centās atpūsties.
Vai cik grūt', vai die ,vai die! vecākais vīrs, jebšu drīzāk jau gandrīz večuks, elsoja. Puiseit, vai mums vēl ir kāda pilīte ūdnes? Mute galīgi izkaltus! večuks turpināja elst...


Mazpēdim un pārējiem.

Kamēr visi drošībā sēdēja, un prātoja - iet vai neiet meklēt Krissu, kāda meitene izmisīgi meklēja ceļu uz drošību, patvērumu, vietu kur varētu kaut nedaudz atpūsties. Kamēr visi nokāvās, ar drumām vai netik drūmām domā par to kas tālāk sagaida un kā rīkoties, pēkšņi cauri sienai izkrita kāda meitene. Pirmajā brīdī varbū neatpazīta, tomēr pēc brītiņa visi uzraiz saprata, ka meitene ir viņu klasebiedrene - Elvīra.

[Elony]

Alekss izvilka no somas pustukšu pudeli ūdens un padeva to vecim.
"Es taču teicu, ka tev vajadzēja palikt ārā. Skriet pēc policijas vai tā. Lai gan, kurš tam ticētu?" Alekss īgni noteica.
Viņš apkopēju bija uzskatījis par plānprātīgu, bet tas, kas atklājās šeit bija vienkārši neticami.
"Esi pārliecināts, ka mēs neesam nejauši nonākuši īstā, parastā mežā?" jau kuro reizi Alekss pārvaicāja. Viņam joprojām bija tam grūti ticēt.
"Kad es izglābšu pazudušos, neviens tāpat tam neticēs. Es būšu nevis varonis, bet gan vājprātīgais. Tas nu nekam neder!"

[CityCat]

Elony


Večuks paņēma pudeli un iedzēra malku. Ūdens krājumi pazuda ātri un nemanot, tādēļ dzert vajadzēja taupīgi.
Tieši tā... Kurš tam ticētu! Joržiks apstiprinoši pamāja ar galvu.
Kādas muļķības! Parastā mežā! Lai cik vecs es arī nebūtu, un lai cik daudz asiņu nebūtu zaudējis, es vienmēr atpazīšu šo labirintu no prasta meža! Joržiks tik pēkņsi iesvilis dusmās, bauroja, tā ka pilnīgi viņa vārdi atbalsojās tūkstošiem reižu.
Tev, puis, par daudz svarīga ir slava. To nu es redzu uzreiz! Nomirinājies, večuks sacīja. tad viņš pastiepa savu veco sačokurojušos roku uz Aleksa pusi.
Palīdzi, man pieslieties, Puisīt! Joržiks sacīja. Vai arī tev būs ilgi un dikten jāgaida, kamēr es to izdarīšu pats! viņš vēl piebilda, gadījumā ja nu jaunietis, laprātāk neizpalīdzētu.
Kad Joržiks bija piesliet kājās, viņš aizvēra acis un centās izdomāt kur tālāk būtu jāiet. Viņš lēnām soļoja uz priekšu, vēlarvien turēdams acis ciet. Večuks bija tik ļoti iegrimis savā domu kartē, ka pat neredzēja pēdas, pār kurām soļoja pāri.

Šo rakstu rediģēja Alija2: 14.09.2008 12:03

[Mazpēdis]

Elvīra jau vairākas dienas klīda pa mežu, kurā savas ziņkāres dzīta bija ieklīdusi. Viņa pati tikai tagad aptvera to, cik muļķīgi bija rīkojusies. Klausīju savam piedzīvojumu garam! Nu kurš tā dara! Tā kā meitēns bija viens, viņa atļāvās skaļi sevi `nokaunināt`. Ja es nebūtu gājusi uz priekšu pa to muļķa gaiteni,es tagad varētu būt klasē, kur man būtu pārtika, siltums un drēbes, ko pārvilkt! Jā, meitenes drēbes bija padriskātas, jo pētot apkārtni viņa bija uzplēsusi savu plāno džemperīti, kas , kā Elvīra nesen bija atklājusi, bija pilnīgi nepiemērots šādai klīšanai. Viņai sala. Meitene sparīgiem soļiem turpināja bezmērķīgi iet uz priekšu un meklēt ceļu ārpus šiem mistiskajiem džungļiem.
Meitēns bija nodūris galvu un pētīja ceļu sev priekšā. Iepriekš viņa bija jau vairākas reizes pakritusi paklūpot pret zaru vai kādu sakni, tāpēc viņa rūpīgi skatījās kur lika nākamo soli, lai tā atkal negadītos. Ceļš kuru Elvīra jau bija nogājusi likās milzonīgs. Šim gaineim vienreiz ir jābeidzas! Ja es vispār vēl esmu skolā! Elvīra apstājās. Varbūt viņa tiktiešām vairs nebija skolā. Varbūt viņa pat vairs nebija pilsētā. Šīs domas meitēnu biedēja.
Tākā viņa bija pacēlusi acis, meitene pamanīja kādus simts metrus uz priekšu kautko, kas vairs galīgi neizskatījās pēc meža. Drīzāk pēc akmens. Varbūt tā ir izeja... Viņa gandrīz vai bez skaņas noteica. Meitene metās skriet un nonākusi pie šī akmens viņa apstājās. Tā bija tiktiešām liela akmens siena un likās, ka tai uzrāpties nu noteikti nevarētu un nevarētuarī apiet apkārt. Taču kas to lai zin.. Tad meitene izdzirdēja balsis. No sākuma neskaidras, taču pieliekusies tuvāk akmens mūrim viņa saprata, ka tās nāk no otras puses. Un šīs balsis... Meitene klausījās nu jau uzmanīgāk, un viņai šķita, ka tās ir pazīstamas. Nevar būt... Elvīra atkāpās. Viņai šķita, ka dzird klasesbiedru lasis, kas vēl vairāk pastiprināja meitēna `naidu` pret sienu, kas slējās tai priekšā.
Nezin kāpēc meitenei uznāca milzonīgas dusmas uz sienu. Droši, ka tāpēc, ka viņa šīs dienas bija pilnīgi viena un viņai jau sāka likties, ka drīzvien viņa te arī nomirs aiz prāta aptumšošanās un pārtikas trūkuma. Meitene satrakojās un atvēzēja kāju. Elva centās kāju triekt no visa spēka pret šo sasodīto mūri, taču tiklīdz viņas kāja šķietami skāra akmeni meitene zaudēja līdzsvaru un gāzaās uz priekšu. Viņa izkrita tieši cauri šim akmens masīvam.
Piezemējusies ar pietiekami lielu būkšķi viņa kādu brīdi pagulēja zemē.Auč... Meitene apgriezās uz muguras un skatījās `grieztos`(pieņemu, ka tur ir kautkas tamlīdzīgs). Kādu brīdi viņa tā gulēja un centās aptvert, kas īsti bija noticis. Šķiet, nekas nav lauzts, nu un kas gan ir daži zilumi klāt tiem, kurus es jau ieguvu... Pierdusi savas domas pa šīm dienām izteikt skaļi, viņa to darīja arī tagad. Meitene piecēlās sēdus stāvoklī un tikai tad pamanīja cilvēkus. Ak, jā. Balsis... Iešķībi pasmaidījusi viņa paskatījās uz visiem. Un te jau arī viņi bija- klasesbiedri. Sveiki, es jau domāju, ka jūs mani pametāt, bet no manis tik viegli nevar tikt vaļā, kā jau paši varat redzēt.. Elvīra ar roku atbalstoties pret zemi piecēlās kājās, izstaipīja sasistos locekļus un notrausa putekļus, no kā gan nebija nekādas lielās jēgas- viņa tik un tā bija netīra, bet nu vismaz kautkas. Nošķīrusi savus izspūrušos matus, kas pēc kritiena bija vēl krietni vien vairāk sagājusī uz riņi, no sejas viņa vēlreiz nopētīja nesen `atrastos` biedrus. Ielikusi rokas sānos meitene jautāja nu, jūs jau ilgi te sēžat? Atradāt pietiekami labu vietu kur atsēsties un atpūsties? meitene vēlreiz iešķībi pasmaidīja un vērās klasesbiedros.

[Elony]

"Jā, jā, nav parasts mežs, skaidrs." alekss noteica un skatījās apkārt.
Tik un tā tam ticēt nebija viegli.
"Es esmu sporta zvaigzne, skaidrs, kam slava ir svarīga, vecais." Puisis pasmējās. Tas tāpat jau sen bija zināms.
Viņš palīdzēja apkopējam piecelties, bet bija manāms, ka Alekss nav apmierināts.
"Paklau, vecais, varbūt tu man labāk pasaki, kur tos nelaimīgos meklēt? Jo šitā man ejot aiz tevis - tas ilgs veselu mūžību."
Viņš acīmredzami gribēja uz priekšu kustēties ātrāk.
Tad puisis kaut ko pamanīja.
"Ē, apkopēj? Tu skaties, pa ko tu ej? Te kāds jau ir gājis!" viņš ieminējās.

Šo rakstu rediģēja Elony: 14.09.2008 12:30

[CityCat]

Ak tu viens! Joržiks acis vēljoprojām turēdams acis ciet sacīja. Kas tev Eži biksēs vai?
Lēnām vilkdams kājas uzpriekšu, Joržiks klusi pie sevis pukstēja.
Ko tu zeņķi man te muldi! večuks pukodamies atvēra acis. Viņš dusmīgi paskatījās uz zemi, un tik tiešām pamanīja iemītas pēdas.
No ko... vismaz kaut ko vairāk, par savu degungalu un lepnumu, tu esi pamanījis! Lai gan, Alekss bija pamanījis vērtīgu lietu, tomēr Joržika balsī bija jūtama klaja neiecietība.
Ejam! Joržiks sacīja un gāja tikai par kripatas tiesu ātrāk, kā bija gājis ar acīm ciet. Pieklibodams, viņš burtiski vilkās gliemeža ātrumā.

[Elony]

"Paklau, es eju glābt pazudušos, nevis atrast viņu sen apgrauztos kauliņus, vecais!" Alekss neiecietīgi atteica.
"Ja domā, ka es turpināšu šito paciest, tad tu rūgti maldies. Še, ņem daļu no pārtikas un ūdnes, kas palika. Atgriezies ārpusē, bet es iešu tālāk."Puisis iedeva vecim pudeli ūdens un saini ar ēdienu.
Alekss paātrināja soli, tā, ka apkopējs lēnām palika viņam aiz muguras.

[Malduguns]

Henrijs īpaši trādirīdim ar Elvīru uzmanību nepievērsa. Viņš iešķībi lūkojāsuz Helēnu.
-Varbūt viņš aizgāja un mūs pameta tāpēc, lai tiktu vaļā no briesmām, kuras valdīja šeit un mūs tajās nomērdētu, tev tā neliekas?-Henrijs vaicāja meitenei sev blakām.
-Lai nu kā, es došos. Vai kāds gribēs nākt man līdzi, tā ir jūsu pašu darīšana,-puisis sacīja un sparīgi sāka mest savas mantas mugursomā.

[Flightless Bird]

Helēna neticīgi blenza uz Elvīru, kas bija gluži kā no debesīm nokritusi. Brīdi viņa apsvēra iespēju sākt meiteni iztaujāt, izrādīt uztraukumu par to, vai viss ar viņu ir kārtībā, bet tad atcerējās, ka Elvīra nekad nebija bijusi viena no viņas iemīļotākajām personām. Tāpēc viņa pievērsās Henrijam, kura atbilde bija likusi aizdomāties.
-Varbūt tev taisnība... viņš taču bija Markusa dēls, un Markuss bija tas, kurš mūs te ievilka. Bet Kristaps mūs izglāba no Markusa. vismaz teorētiski Un galu galā viņš ir tikai cilvēks... Helēna pati nobrīnījās par šiem cilvēkmīlestības uzplūdiem, kas viņu pārņēma tik nepiemērotā brīdī, tomēr viņa piecēlās kājās un satvēra Henrija roku, lai liktu viņam uz brīdi apstāties un ieklausīties.
-Tev nemaz viņa nav žēl?

[Malduguns]

Henrijs mazliet sarāvās no meitenes pieskāriena. Viņa leduszilās acis mazliet atmaiga, lūkojoties uz Helēnu, bet tajās tik un tā mirdzēja tā pati apņemšanās.
-Es arī esmu tikai cilvēks un es pieņemu tikai tos lēmumus, kurus pats uzskatu par pareiziem un neļauju citiem mani diriģēt, ja vien manas domas nesaskan ar viņu domām. Tas nozīmē, ka ja viņš būtu gribējis atteikties no dalības tajā visā, tad viņš to būtu darījis uzreiz, nekur neiepinoties. Tas, protams, ir tikai mans viedoklis, bet es pie tā pieturēšos. Mēs katrs esam brīvs cilvēks brīvā valstī un tas nozīmē, ka mēs katrs varam izvēlēties, ko darīt un ko nē. Mūsu nākotne ir tikai mūsu pašu rokās un tas, ka mēs tēlojam nabadziņus, kuri neko nevar padarīt parasti ir tikai mūsu gļēvulības rezultāts. Cilvēkam patrasti ir bail parādīt to, ko viņš patiesībā domā, tam ir vajadzīgs mugurkauls. Bet parasti ir vieglāk būt žēlojamajam un visu nelaimju upurim nekā pašam cīnīties. Un es negribu sēdēt un gaidīt vienu no tiem, kuri paši nevar nostāties uz kājām, jo baidās aizskart kādu no savas ģimenes. Ja ģimene nav laba, tad tai ir jāuzgriež mugura,-Henrijs sacīja. Viņa sejā bija redzama apņēmība.
-Un es nežēloju cilvēkus. Viņi parasti nonāk dažādās nepatīkamās situācijās paši ar saviem spēkiem,-puisis vēl piebilda.
-Tu nāksi man līdzi vai paliksi tepat?-viņš beigās vēl vaicāja, lūkojoties Helēnai acīs.

[Flightless Bird]

Helēna atlaida Henrija roku kā apdedzinājusies. Cik nežēlīgs viņš izklausās. Un tomēr tā bija tikai un vienīgi patiesība. Galu galā, nevar tiesāt cilvēku par to, ka viņš neizliekas labāks nekā ir. Un arī man vajadzētu beidzot izvērtēt, ko vēlos es. Viņa uz brīdi piespieda plaukstas pie sejas, tad atglauda ar tām sapinkājušos matus.
-Es nākšu tev līdzi, viņa izdvesa līdz ar nopūtu.

Šo rakstu rediģēja Meitene Ar Rozīnīti: 14.09.2008 16:48

[Malduguns]

-Labprātīgi?-Henrijs vaicāja, vēl aizvien lūkojoties uz meiteni.
-Es negribu tev neko uzspiest,-viņš sacīja, skumji palūkodamies uz atlaistajām rokām.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 14.09.2008 17:02

[CityCat]

Elony


Tu ķertais zeņķi! Joržiks bauroja Aleksa virzienā. Tas nekaņa, pēc vecā vīra domām, vēl paātrināja soli.
Tu vēl šito ten nožēlosi! večuks vēl noķērcās, bet tad atmeta ar roku. Ko tur vairs, es tā pat nespētu tiem jauniešiem palīdzēt. Ar viņiem ir Kristapiņš, eh kā man tas puika patikās, tas droš vien ar aizros šos drošīb'. pasmīnēdams pie sevis, Joržiks pagrizās un lēnām vilkās uz pavisam citu pusi, kur aizgāja Alekss. Kurp viņš gāja? To zināja tikai Joržika vecās, dullās smadzenes.


Pārējie...

Sienu mājīgums un pasargātības sajuta, pamazām pazuda. Ik pa laikam atskanēja kāda skrapstēšana, dīvainas rejas, čuksti. Tie atskanēja, te tuvāk, te tālāk. Pēkšņi atkanēja asisnstindzinoš kliedziens, tas bija ar izteiktu sāpju un skumju pieskaņu, tomēr tajā pašā laikā tajās atbalsojās dusmas.
Kliedziens atskanēja tik pēkšņi un tik tuvu, bet pamazām tas izklīda un atkal valdīja klusums. Viss palika tik mierīgs, it kā nekāda trokšņa nebūtu bijsi un nebūs.

[Elony]

(OOC: cik sapratu, tad tādi bija GM norādījumi, ja kļūdijos, tad piedodiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif) )

Alekss bija priecīgs, ka tagad viens varēja kustēties daudz ātrāk. Bija drusku bažas par veco vīru, bet nebija jēgas šo gaidīt. Līdz šim Alekss viņu piecieta, jo nezināja, kur iet, bet tagad bija pēdas. Ejot tādā ātrumā, kā pirmīt, viņi nomirtu abi. Alekss bija pārliecināts, ka drīz vien atradīs pārējos, tad vedīs šos laukā no labirinta un pa ceļam savāks apkopēju.
Tadējādi, samērā labā garastāvoklī, Alekss virzijās pakaļ pēdām.

Drīz vien viņš sasniedza akmens sienu. Aleksu tas priecēja, jo beidzot bija kāda pārmaiņa. Viņš piegāja tai tuvāk, lai aplūkotu rūpīgāk.
Bet kad puisis tai pieskārās, viņš manīja kā tajā iegrimst roka. Alekss sajuta, kā pa muguru skrien skudriņas. Norijis siekalas viņš saņēmās un ienira sienā.

[Flightless Bird]

Helēna juta, ka patvērums vairs nemaz tik ilgi nebūs patvērums, viņu biedēja meža trokšņi, un kad atskanēja stindzinošais kliedziens, viņa sarāvās un pieķērās pie Henrijs rokas. Nu tas patiešām bija izlemts.
-Labprātīgi, jā, jā. meitene satraukti vērās no vienas puses uz otru. Dosimies ātrāk no šejienes prom. Tikai uz kurieni? Viņa pievērsās Henrijam, it kā viņš zinātu visu un spētu visu vērst par labu. Mazliet muļķīgi jā, bet ja cilvēkam visu laiku skandina, ka par to parūpēsies, viņš ar laiku tam notic, pat ja pats to neaptver.

[Malduguns]

Henrijs mazliet pakodīja lūpas, tad sakrāmēja meitenes somā viņas mantiņas. Skrapstināšanu un meža skaņas puisis centās laist gar ausīm, lai gan tās lika pasteigties.
-Sāksim ar to, ka uz priekšu un tad uz nākamo patvērumu,-Henrijs sacīja un padeva meitenei somu.-Tur arī apskatīsim, kas tev liekas lieks un ko varētu atstāt, lai nebūtu tādi smagumi jānes. Īsāk sakot, sadalīsim paciņas, bet tagad, nāc,-viņš sacīja, saņēma meitenes roku un devās uz sienas pusi.

[Flightless Bird]

(OOC: Helēnai nav somas, viņai vispār nekā nebija līzi izņemot to, kas kabatās un segā ietītu nelielu pārtikas daudzumu, kas nu jau takā būtu beidzies)

Helēna neizlēmīgi sekoja.
Bet... Vai tad viņus mēs neņemsim līdzi? Mēs iesim vieni? viņa pameta ar galu uz pārējiem klasesbiedriem.

Šo rakstu rediģēja Meitene Ar Rozīnīti: 14.09.2008 21:40