Pēdējais klases vakars, [GM][PZP] Opcijas

[CityCat]

Pēdējais klases vakars

(IMG:http://content5-foto.inbox.lv/albums66354978/bukucis3/engjeliits/castle-4.jpg)



Skola

Kembridžas mazpilsētas skola. Jau apmēram 200 gadus veca. Neviens nezin cik tieši. pati skola izskatās senatnīga. Ar balkoniem un akmens skulptūrām. Ēkas mūri vinmēr šķita augsti un pelēki. Vietām nolupuši ķieģeļi. Apkārt auga zaļa zālīte, ar dažviet skolēnu iemītām taciņām, Kā arī veci, skoēnu aprakstīti, koka soliņi.Nedaudz tālāk no skolas atrdodas neliels, bet toties ļoti dziļš ezers.
Skolas pagalmā atrodas veca strūklaka. Tiesa tajā nekad nav ūdens.



Vēstule, ko katram skolēnam ir atsūtījusi mis Džonsone.



Labdien! Jums š.g. 13.jūnijā, tieši 18.00 ir jāpulcējas pie skolas ieejas. Durvis būs slēgtas. Skolas apkopējs - Joržiks Ventels jūs ielaidīs. Lūdzu paņemiet līdz visu nepieciešamo vienai nedēļai, tai skaitā arī ēdienu. Ja vēlesities kaut ko vairāk uzzināt, tad prasiet Joržikam.
Man tiešām no visas sirds žēl, ka nevarēšu jums pievienoties kopīgajā klases nedēļā. Cerams, ka lieliski pavadīsiet kopā laiku.

Ar mīļiem sveicieniem,
Jūsu skolotāja - Džonsone!

Spēlē piedalās :

Mazpēdis
Nīcele
washulis
mesmers
Tējas lapa
Semijs
Debija
Meitene ar rozīnīti
Hermiiione
kruta102
storyteller
Epilepsija
Lianjuks
La Keira
Mr. Green


piedodiet, ja kādu aizmirsu (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif) (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif)




____________________________________________________________________


neliela info, lai neradītos aizķeršanās.... Jūs visi, kopā esat nomācījušies 12 gauds (varbūt kāds arī mazāk, ja dzīves vietas ir mainītas),
tomēr ne visu par saviem klasesbiedriem jūs zināt. Kā jau mazā ciematā, tur tiek daudz tenkots. Tādēļ daudzas jums zināmās lietas par cilvēku ir aplamas.
Skolas apkopējs Joržiks ir nedaudz nojūdzies 72 gauds vec večuks, kuram patīk stāstīt visādas pasaciņas.
Mis Džonsone ir riebīga skolotāja, kas ir mīļa tikai tad, kad tikusi prom no savas audzināmās klases.


Tā - cerams, ak jums būs interesanti (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

[Malduguns]

-Tāpēc, ka lielākoties tas nevilkās ilgāk par kādiem trim vakariem,-Henrijs īsi paskaidroja. Viņš pašķielēja uz Helēnu un iekoda lūpā. Kas pateikts, pateikts. Taisnība jau nu tā bija un kāpēc lai viņš to Helēnai nepateiktu.

[Flightless Bird]

Lieliski, vienkārši lieliski. Helēna iekšēji nopūtās.
-Un kāpēc tad tā? bezemociju balss.
Tad viņa ir kā nejauši, kā bez nodoma ievaicājās.
-Cik vakari ir pagājuši, kopš tavs melnais krekls kļuva balts? Helēnai patiešām visa laika skaitīšana bija nojukusi un nu, atbildi gaidot, sirds sitās straujāk kā viņai to gribētos atzīt.

[Malduguns]

Henrija skatiens izskatījās skumīgs un klīda tālumā.
-Tāpēc, ka vienkārši savādāk nesanāca,-viņš klusi nočukstēja.-Tāpēc, ka pirms tam bija bijusi liela sagrāve un es nespēju būt pastāvīgs,-viņš turpināja tādā pašā klusā čukstā.
-Mans krekls? Kādi divi vai trīs, bet tam nav nbozīmes,-viņš sacīja un pacēla skatienu, kuru pievērsa Helēnai.
-Te viss ir savādāk.

[Flightless Bird]

-Sagrāve? Helēna jutās ļoti ieinteresēta, kaut gan īpaši necerēja, ka Henrijs gribēs par to runāt.
-Ak, tā... meitene uzelpoja. Jā, te patiešām ir mazliet savādāk nekā visur citur, kur es savā dzīvē esmu bijusi. Ugunslodes un milzu putni... viņa jutās tika atvieglota, ka īsti vairs nesekoja līdzi tam ko runāja. Jocīgi, cik ļoti man tas tomēr rūp.

[Malduguns]

-Es to biju domājis mazliet savādāk,-Henrijs iebilda un lauzīja pirkstus.
-Varbūt tu man pastāstīsi par saviem puišiem. Draugiem,-viņš jautāja un viegli uzrāva uzacis.

[Flightless Bird]

Helēna ignorēja to, ka Henrijs ignorēja viņas jautājumu. Gluži kā sacensības viņa saērcināta nosprieda.
-Man nav sevišķi daudz ko stāstīt, es viņus vienmēr agrāk vai vēlāk aizbiedēju. Un parasti tas notiek agrāk. viņas balsī ieskanējās rūgtas pašironijas nots.

[Malduguns]

-Nesaprotu, kādā veidā,-Henrijs piezīmēja. Protams, viņš bija saskāries ar meitenes izlēcieniem, tomēr viņš bija gatavs to paciest. Ja vien viņa pati vēlējās sadzīvot kopā ar Henriju. Tikai puisim bija bail uzdot meitenei šo jautājumu.

[Flightless Bird]

Helēna īgni sarauca degunu.
-Nu acīmredzot citiem tas bija vairāk kā skaidrs. Viņa atcirta asāk kā būtu vēlējusies. Tad, sapratusi savu muļķīgo izturēšanos, klusi iesmējās un viegli papurināja galvu.

[Malduguns]

-Acīmredzot man to nav tik viegli ieskaidrot,-Henrijs pasmīnēja. Skarbais tonis vēlreiz iedzina jautājumu atpakaļ rīklē, tomēr viņš norija siekalas.
-Ja tu pati vēlētos sadzīvot ar mani, tad es būtu gatavs iet caur uguni un ūdeni,-viņš izstomīja.

[Flightless Bird]

Helēna pasmaidīja. Un kā ir ar mani diez?
Uz brīdi iestājās saspringts klususma brīdis, bet tad Helēna tomēr ierunājās.
-Vēlme manā gadījumā var nesaskanēt ar dabiem... viņa uzmanīgi iesāka. Ka tikai atkal nepateikt kaut ko greizi... Bet, lai baudītu tavu cieņu, es būtu gatava par audzēt zirnekļus. Helēna neapzināti noskurinājās iedomājoties šīs mazās, pretīgās radībiņas.

[Malduguns]

Henrijs pacēla skatienu.
-Domājams, ka tev tas nebūtu jādara,-viņš sacīja un atglauda matus no meitenes sejas. Viegli, ti kā baidītos viņu saplēst.

[Flightless Bird]

Helēna viegli samulsusi novērsa skatienu.
-Kas to lai zin, dzīvē nekad neko nevar zināt. Viņa neveikli ieteicās.

[Malduguns]

Henrijs nervozi norija siekalas.
-Tas gan ir tiesa,-viņš piezīmēja un lūkojās uz savām rokām, kuras atdusējās uz melnās grāmatas viņa klēpī. Klusums. Henrijs pašķielēja uz Helēnu, bet nezināja, ko teikt.

[CityCat]

OOC: Pēc kāda laiciņa kad visas sarunas ir beigušās (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) Jā, un cerams, ka nebūs pārgājis viss postošanas prieks pēc tik ilga pārtraukuma.


Nemanot, jauniešu nāsis sasniedza tā saldā smarža, kas pirms vairākām dienām visus bija iemidznājusi klasē. Šī smarža pielavījās tik nemanot, kas visi to pilnībā spēja apjēgt, tikai tad, kad jau laidās snaudā. Drīz jau jaunieši klusi šņākuļoja, un visas sarunas apklusa. Pie šņākuļošanas trokšņiem vēl pievienojās klusā sprakšķēšana, kas nāca no sīkā ugunskuriņa ko Kriss bija izveidojis. Tomēr ugunskuram nebija lemts ilgi degt. Zari sadega un pārvērtās pār oglēm. Vēl brīdi tās koši gailēja, līdz arī tās apdzisa. Un tad palika vien klusā šņākuļosana.
Arī sienas, kas pirms tam bija bijušas tik karstas, ka gaiss sasila gandrīz kā pirtī, sāka atdzist. No sākuma bija patīkams siltums, tad vēsums, līdz beidzot aukstums. No mutēm un nāsīm cēlās viegli garaiņi. Pirksi kļuva stīvi un pat likās ka uz ādas gandrīz vai leduskārtiņa izveidojas.
***
Kad visi pamodās, saldā smarža bija prom. Arī aukstums, tomēr tas diez ko nespēja sasaldīt atdzisušos ķermeņus, tādēļ sala vienalga.
Es aiziešu nelielos, izlūkos. Kriss sacīja tiem, kas bija pilnībā pamodušies. Būšu atpakaļ vēlākais pēc desmit minūtēm.
Berzēdams nosalušās rokas, kriss izgāja cauri cienai.
Pagāja desmit minūtes, tad divdesmit, stunda, divas... Krisa vēl nebija. Pagāja vēlviena stunda, un viņa vēlaizvien nebija...
Vietā, kur Kriss gulēja, bija palikušas izmīcītas sūnas, un viņa jaka, kas bija izmantota kā spilvens.
Jakas priekškabatā atradās glīti salocīta karte. Nedaudz tālāk mētājās puiša soma.




Karte:
Jau no pirmā acu uzmetiena varēja redzēt ka tas ir labirints. Ceļs pa kuru Kriss bija vēlējies iet, bija iezīmēts ar zilu tinti. vietas, kurās varēja patverties, bija apvilktas ar aplīti, bet lamatas bija ierāmētas kvadrātā. To visu nebija pārāk grūti saprast, jo kartes otrā pusē bija uzrakstīti, kas ir kas. . Šķiet Kriss bija apdomājies arī par to, ka ja viņš pats pazustu, tad arī pārējie spētu atras ceļu. Tomēr par pilnīgi visu viņš nebija padomājis. Tomēr neizskaidrotas bija palikušas svešās rakstu zīmes. Tās nu nekādīgi, pārējie nespēja izzīlēt.
Kad Henrijs, pārakstīja karti, šo visu pielabojumu vēl nebija. Tie bija parādījušies neilgi pirms saldās smaržas parādīšanās.

[Malduguns]

Henrijs notrīsēja, jūtot vēsmum pārņemot kaulus un miegu atstājot prātu. Viņš palūkojās uz Helēnu sev blakus un apsedza meiteni ar savu jaku.
Henrijs izstaipījās un sāka riņķotu, lai ķermenī apjaunotu asins cirkulāciju, kura nodrošinātu arī lielāku siltuma padevi.
Pamājis ar galvu Krisam par, to, ka uz mirkli akceptē viņa došanos projām, Henrijs lūkoja atkal iekurināt ugunskuru.
Kad Kriss ilgi neatgriezās, Henrijs kādu brīdi nervozi staigāja apkārt, bet tad, pēc kāda brīža, pievāca karti. Bez liekiem sirdsapziņas pārmetumiem vai tielēšanās karte nonāca puiša kabatā.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 10.09.2008 21:19

[Flightless Bird]

Helēna lēnām iznira no bezsapņu miega, gluži kā mēness izlien no mākoņiem bezvēja naktī. Locekļus bija pārņēmis stīvums, tāpēc no sākuma viņa tikai ar pūlēm varēja pakustēties. Par laimi kāds bija meiteni apsedzis (droši vien Henrijs, neviens cits no klātesošajiem neupurētu viņai savu jaku, kad pašam draud teju nosalšana), citādi būtu klājies plāni.
Varu derēt, ka šis mākslīgais miegs neatstāj labu iespaidu uz organismu, Helēna nīgri nodomāja, vērojot kā aiziet Kriss. Pie šīs domas viņa arīdzan aptvēra, ka viņas organisms patiešām ir novājināts, ņemot vērā nogurumu, skopo pārtiku un uztraukumus, tāpēc viņa sāka rakāties pa saini, kur atradās viņas un Henrija pārtika. Bija palikusi tikai rupjmaize un pāris āboli. To nu viņa arī sadalīja divās ne visai vienādās daļās un, mazāko paņēmusi sev, pārējo padeva puisim.
Ēd, mums būs vajadzīgs spēks, meitene noteikti pavēstīja.

Kad Kriss neatgriezās, saspringums tikai pieauga. Pēc apmēram stundas (vai varbūt piecām, kas zina - Helēnai likās, ka laiks šeit rit savādāk), viņa nedroši uzrunāja Henriju.
Klau... Kriss neatgriežas, muļķe, to tāpat visi ir pamanījuši! Meitene nokremšķinājās un ievilka elpu, varbūt mums vajadzētu iet viņu meklēt?

[Malduguns]

Henrijs pateicīgi pieņēma ēdienu no Helēnas. Viņš pats nepārtraukti kustējās, lai nenosaltu un saglabātu skaidru galvu. Ievērojis, ka meitenes puse ir mazāka par viņējo, Henrijs pasniedza Helēnai vēl vienu riecienu maizes.
-Un nemaz nespītējies, spēks vairāk vajadzīgs tev. Tu man esi tāda, maza trausla kā skaliņš. Sargājama. Tāpēc labāk neiebilsti,-Henrijs sacīja. Viņa leduszilās acis šķita nedaudz atmaigušas.
Kad Helēna ieminējās par Krisu, Henrijs savādi pasmaidīja.
-Man gan šķiet, ka viņš neatgriezīsies. Tomēr es domāju turpināt ceļu tālāk. Vai tu nāksi ar mani?-puisis vaicāja, apsēžoties Helēnai blakus un palūkojoties uz meiteni.

[Flightless Bird]

Helēna saviebās. Viņai riebās, ka viņu uzskatīja par vāju un nespējīgu, par tikai meiteni. Tomēr viņa arī zināja, ka Henrijs nav no tiem, kas mēdz piekāpties, tāpēc Helēna vienkārši atlika piedāvāto maizi malā. Vēlākam laikam.
Kad Henrijs teica, ka grib doties tālāk, meitene uz viņu neticīgi paskatījās.
Tu ko? Tieši tāpēc, ka viņš iespējams nevar atgriezties, mums būtu jāiet viņš meklēt! Varbūt viņš ir ievainots, vai iekritis kādā slazdā... viņa satraukti un pikti nobēra.

[Tējas lapa]

Adrians pamodās ne jau no kāda trokšņa vai arī no murgiem, bet gan no aukstuma. Viņš bija nosalis līdz nemaņai. Ko jūs gribējās puisim mugurā bija tikai šorti un krekliņš, bet ārā bija auksts kā leduskapī. Adriana deguns nelāgi iekņudējās un pēc brītiņa seko klusa šķava. Forši būšu apaukstējies. Paberzējis degunu viņš palūkojās un meiteni, kas gulēja viņam blakus. Vieglām uzlicis roku viņai uz pleca Adrians viņu pakratīja. Andrea celies. Pastiepies pēc somas, kas mētājās turpat netālu viņš no tās izvilka jaku un garās bikses, kuras tur bija ielicis. Ātri pārģērbies puisis palūkojās vai vēl palicis kaut kas ēdams. Nekas daudz nebija, bet pagaidām ar to pietika. Izsklausījās, ka pērējie arī ceļas augšā, bet vienīgais ko Adrians neredzēja, tas bija Kriss. Kur palika Kriss? Viņš pajautāja Henrijam un Helēnai.

[Flightless Bird]

Nesagaidījusi Henrija atbildi (galvenokārt tāpēc, ka baidījās, ka viņš paliks pie sava), Helēna pievērsās Adrianam.
Kriss it kā aizgāja izlūkos... viņa iesāka, pie reizes nobrīnoties, kā Adrians tik ilgi nogulēja, ka to nepamanīja, bet tas bija jau pirms vairākām stundām. Tāpēc mēs... es uzstāju, ka mums būtu jāiet viņš meklēt. Vai ne? meitene jautāja tonī, kas nepieļāva nekādas ierunas.