Pēdējais klases vakars, [GM][PZP] Opcijas

[CityCat]

Pēdējais klases vakars

(IMG:http://content5-foto.inbox.lv/albums66354978/bukucis3/engjeliits/castle-4.jpg)



Skola

Kembridžas mazpilsētas skola. Jau apmēram 200 gadus veca. Neviens nezin cik tieši. pati skola izskatās senatnīga. Ar balkoniem un akmens skulptūrām. Ēkas mūri vinmēr šķita augsti un pelēki. Vietām nolupuši ķieģeļi. Apkārt auga zaļa zālīte, ar dažviet skolēnu iemītām taciņām, Kā arī veci, skoēnu aprakstīti, koka soliņi.Nedaudz tālāk no skolas atrdodas neliels, bet toties ļoti dziļš ezers.
Skolas pagalmā atrodas veca strūklaka. Tiesa tajā nekad nav ūdens.



Vēstule, ko katram skolēnam ir atsūtījusi mis Džonsone.



Labdien! Jums š.g. 13.jūnijā, tieši 18.00 ir jāpulcējas pie skolas ieejas. Durvis būs slēgtas. Skolas apkopējs - Joržiks Ventels jūs ielaidīs. Lūdzu paņemiet līdz visu nepieciešamo vienai nedēļai, tai skaitā arī ēdienu. Ja vēlesities kaut ko vairāk uzzināt, tad prasiet Joržikam.
Man tiešām no visas sirds žēl, ka nevarēšu jums pievienoties kopīgajā klases nedēļā. Cerams, ka lieliski pavadīsiet kopā laiku.

Ar mīļiem sveicieniem,
Jūsu skolotāja - Džonsone!

Spēlē piedalās :

Mazpēdis
Nīcele
washulis
mesmers
Tējas lapa
Semijs
Debija
Meitene ar rozīnīti
Hermiiione
kruta102
storyteller
Epilepsija
Lianjuks
La Keira
Mr. Green


piedodiet, ja kādu aizmirsu (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif) (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif)




____________________________________________________________________


neliela info, lai neradītos aizķeršanās.... Jūs visi, kopā esat nomācījušies 12 gauds (varbūt kāds arī mazāk, ja dzīves vietas ir mainītas),
tomēr ne visu par saviem klasesbiedriem jūs zināt. Kā jau mazā ciematā, tur tiek daudz tenkots. Tādēļ daudzas jums zināmās lietas par cilvēku ir aplamas.
Skolas apkopējs Joržiks ir nedaudz nojūdzies 72 gauds vec večuks, kuram patīk stāstīt visādas pasaciņas.
Mis Džonsone ir riebīga skolotāja, kas ir mīļa tikai tad, kad tikusi prom no savas audzināmās klases.


Tā - cerams, ak jums būs interesanti (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

[September]

Meitene pagāja no pārējiem nostāk un iesāka.- Es, es biju vienā stūrī, nu it kā gāju pastaigājusies, bet apsēdos un aizmigu.- Andrea teica un savāds smins novīdēja vinas sejā.- Es, es tā padomāju par to kopā būšanu atceries, jā? Nu es tev gribēju pajautāt vai, vai tu tiešām gribi ar mani būt kopā? Nu es nešaubos par savu izvēli, ka es pateicu, jā.- meitene pieklusināja balsi, lai neviens viņu nedzird. Viņai tagad viss sajuka, viņa gribēja uzzināt vai patiesi viņš gribēja ar meiteni būt kopā.

[Tējas lapa]

Ja tev nāk miegs droši vari doties gulēt. Es tev varu arī savu guļammaisu iedot lai nebūtu tik neērti gulēt uz cietas zemes. Adrians ierosināja un paspēra akmentiņu kas atradās uz zemes. Protams, mazā, ka vēlos būt ar tevi kopā. Kas tev liek domāt, ka nevēlos? Viņs tikapat klusā balsī kā Andrea jautāja viņai.

[September]

Māzā? O, Jezus, kādi mīļvārdiņi no viņa mutes skan. viņa nodomāja. -Nē, nē gulēt es vairs netaisos! Vienkārši, e-es gribēju pārliecināties. Es laikam iešu pārģērbties. Uzvilkšu tīrākas drēbes.- meitene sacīja un mazliet pagāja uz priekšu, uz zēna pusi. Viņa noskūpstīja zēnu uz vaiga.

[Tējas lapa]

Ja es pilnībā pārliecināts uz 100% tad nemaz neprasītu tev to. Bet es esmu. Viņš mīļi pasmaidīja uz arī noskūpstīja meiteni uz vaiga. Man arī vajadzētu pārģērbties vai vismaz uzvilkt kaut ko mugurā, bet esmu pārāk slinks un šeit ir pārak karsts. Adrians paskatījās uz savām biksēm, uz kurām varēja pamanīt dažus zaļus zāles pleķus, un paskatījās uz savu kreklu kurš mētājās uz somas.

[September]

-Nu ja, tad es eju pārģērbties, drīz būšu atpakaļ. Tikai nezinu kur likties ar saviem matiem, vēl nav tik traki. Tu jau arī vari iet pārģērbties.- viņa sacīja, atlaida zēna roku un viltīgi uz viņu paskatījās. Viņa piegāja pie sava saucamā maisa, izvilka dažus drēbju kankarus un dažus nieciņus. Meitene aizgāja tāda mazliet tumsā, lai neviens neredzētu ko viņa tur dara.

Pēc brīža viņa bija pārģērbusies, viņa uzvilka smuku dzeltenu kleitu, kura sniedzās līdz gandrīz ceļiem. Kleita nebija spilgta, bet otrādi tāda mierīga.Meitene izskatījās apburoši, viņa paspēja vēl izķēmmēt savus matus un uzvilkt tēva dāvināto rokasprādzi. Meitene nekad to nevilka nost. -Nu esmu atpakaļ.- viņa sacīja.

[Tējas lapa]

Gan jau vēlāk pārģērbšos. Adrians atmeta ar roku un noskatījās kā Andrea aiziet. Apsēdies zemē puisis sāka plūkāt sūnas, kas kā brīnums auga uz telpas grīdas. Tas gan bija ātri. Viņš noteica un pacēla uz galvu, lai paraudzītos uz meitenei. Ieraudzījis vinu Adrianam gandrīz palika mute vaļā. Tu skaisti izskaties. Viņs izdvesa.

[September]

-Paldies, prieks pacensties!- Andrea sacīja un pasmaidīja. Meitene apsēdās zemē līdzās zēnam. -Saprotams, te jau nav nekāda modesskate, bet uzvilku to kas gadījās pa rokai. Ko daram?- viņa jautāja un pagrieza galvu pret zēnu.

[Tējas lapa]

Vienmēr laipni. Viņš vēljoprojām nenolaida savu skatienu, kas vēstīja apbrīnu. Protams, ka tā ir neskaidrīs jau pliks. Adrians beidzot novērsās, jo bija nepieklājīgi tā visu laiku blenst. Nezinu. Ir kādi ierosinājumi? Puisis pašķielēja uz meiteni.

[September]

-Nu daži ir.- viņa teica un nevainīgi pamirkšķināja. Meitene uzlika vienu roku uz zēna skausta un to maigi glāstija, tad viņa piebīdījās tuvāk zēnam un kvēli viņu noskūpstīja, izteisakot visus nepateiktos vārdus un teikumus. Pēc maza brītiņa viņa no zēna atrāvās un mazliet pietvīka.

[Tējas lapa]

Adrians atbildēja skūpstam, bet ne tik kaislīgi kā Andrea viņu skūpstīja. Kad viņi atrāvās puisis aplika roku ap meitenes pleciem un pievilka sev klāt. Pastāsti par sevi kaut ko? Pastāsti to ko neviens cits nezin? Viņš sāka runāt, jo nevēlējās visu sasteigt un beigās atkal būtu kā pirmstam. Strīdi un bļaustīšanās.

[September]

-Nezinu, uz šo jautājumu labāk neatbildēšu.- viņa sacīja un iekoda lūpā. Meitene uzlika galvu uz Adriana pleca un apskāva viņu. -Labāk pastāsti tu par sevi kaut ko, ko citi nezin.- Andrea jautāja. Kaut es būtu mājās, bet pasaule tomēr nav tik slikta. viņa domāja.

[Tējas lapa]

Kāpēc? Adrians jautāja, noglāstīdams meitenes galvu. Nav jau vairs ko stāstītīt. Esmu jau tev visu par sevi izstāstījis, pat to ko nevienam neesmu stāstījis. Viņš mazliet padomāja un atbildēja. Patiešām nebija nekas ko stāstīt nu vismaz cik viņš atcerējās.

[September]

-Skaidrs. Ai, nezinu, man nav ko stāstīt, ja gribi kaut ko par mani uzzināt prasi manai ģimenei vai manām draudzenēs, bet pati neko negarantēju, par sevi pastāstīt.- viņa iesmējās, et smaids uzreiz nodzisa un seja pārvērtās bāla kā līķim, acis teju vai izsprāga no vietas. -Sasodīts, rīt man ir vārdadiena. Jobcik. Svētā dievmāte.-

[Tējas lapa]

Nu labi. Adrians mazliet sapīka. Nu tad jau laikam man tev būs jāsameklē kāda dāvana. Viņš mīļi noskūpstīja meitenes galvu. Bija labi šādi sēdēt un neparko nedomāt. Vienīgi priecāties, ka ar meiteni viss ir kārtībā.

[Flightless Bird]

Helēna atvirzījās nostāk un apsēdās pie sienas, apņēmusi ceļus ar rokām. Patiesību sakot, meitene jutās teju izmisusi. Jau atkal es visu sabojāju. Bet tā nav mana vaina, ka uznāk kaut kādas jocīgas šizofrēnijas lēkmes un vispār ka mans prātiņš ir tik samezglots. Damn.
Viņa neuzkrītoši pašķielēja uz Henriju, kurš apātiski blenza grāmatā. Jā, interesanti gan ko viņš tagad domā, viņa drūmi pasmīnēja. Tā Helēna kādu brīdi sēdēja, ar savām saraustītajām domām noņemdamās, līdz saprata, ka viņa skatās uz segas vīstoki, kurā pēc tiesas un taisnības vajadzētu atrasties pārtikas atlikumam. Negaidot viņas sejā uzziedēja nerātns smīniņš. Meitene aši un klusi kā kaķis pierāpoja pie vīstokļa un to attina. Kādu brīdi pētījusi tā saturu, viņa pamanīja meklēto. Paņēmusi izvēlēto lietu, viņa atkal veikli pierāpoja pie Henrija.
-Henrij... klusais čuksts izklausījās teju pēc šņāciena, bet meitene pati smaidīja pa visu seju. Izstieptā plaukstā gan pašu puiša seju šūpjās skaists, koši sarkans ābols. Es tevi kārdinu tāpat, kā Ieva kārdināja Ādamu. Viņa pieliecās Henrijam vēl mazliet tuvāk, bet gatavais auglis joprojām bija starp viņiem. Ābolu gribi?
Meitenes seja atplauka velnišķīgā smaidā.

[September]

-Nu beidz, ja! Nekādu dāvanu nevaig.- viņa sacīja un manāmi pasmaidīja, seja palika bāla, bet tad atkal bija labi. Pašķielējusi uz Helēnas un Henrija pusi meitene uzrauca vienu uzaci. Diez ko viņi tur ir sadomājuši. Viņa novērsās o viņiem un iedomājās par mammu. Mamma. Nevaru sagaidīt, kad viņu satikšu arī tēti un brāli. Ak, brālis. Jēzus, laikam no viņa neatkasīšos, jo viņš visu izjautās. Brr. Viņa atkal paškielēja uz abiem mīlniekiem. -Vaiņai labi sanāk!- viņa sacīja Adrianam un pasmaidīja.

Šo rakstu rediģēja Sisters point: 06.07.2008 10:21

[Tējas lapa]

Mhhhm. Viņš vienkārši noteica, jo neinteresēja kā, kas kam iznāk. Galvenais, ka pašam tagad labi. Es jau palieku par egoistu. Adrians nodomāja un pat tā negribot darīt pasmīnēja. Pamanījis to, ka galvā nāk ne tādas domas kādas vajadzētu, puisis pakatīja galvu it kā mēģinādams tās aizdzīt prom. Nuši tā domāt nedrīkst.

[September]

-Adrian? Ko tu darīsi, kad aiziesi mājās?- Andrea jautāja un saņēma zēna roku. -Zini ko, es gribu mājās. Un tu? Tu gribi mājās?- viņa jautāja. -Man pietrūkst brāļa, dažreiz viņš ir vienkārši neciešams, bet ir normāli.- meitene noteica.

[Tējas lapa]

Ko es darīšu? Aiziešu mājās apsēdīšos uz savas gultas un domāšu vai tā ir patiesība, ka beidzot esmu atpakaļ. Viņš noteica. Nu it kā gribu uz mājām. Adrians nopūtās. Šeit ir gandrīz tas pats, kas man mājās. Dzīvoju gandrīz bez vecākiem, jo viņi ir pārāk aizņemti. Man blakus ir mīļotais cilvēks. Vienīgi mājās nav tādas briesmas.

[September]

-Man tieši tā pat, tikai Maikls mājās.Un- un Bella, mana aizraušanās. nevaru sagaidīt, kad satkšu Bellu, viņa ir supeīga!-Andrea sacīja un acis iemirdzējās. -Kad es aiziešu mājās, es iekritīšu gultā un gulēšu nedēļu.- viņa teica.