Pēdējais klases vakars, [GM][PZP] Opcijas

[CityCat]

Pēdējais klases vakars

(IMG:http://content5-foto.inbox.lv/albums66354978/bukucis3/engjeliits/castle-4.jpg)



Skola

Kembridžas mazpilsētas skola. Jau apmēram 200 gadus veca. Neviens nezin cik tieši. pati skola izskatās senatnīga. Ar balkoniem un akmens skulptūrām. Ēkas mūri vinmēr šķita augsti un pelēki. Vietām nolupuši ķieģeļi. Apkārt auga zaļa zālīte, ar dažviet skolēnu iemītām taciņām, Kā arī veci, skoēnu aprakstīti, koka soliņi.Nedaudz tālāk no skolas atrdodas neliels, bet toties ļoti dziļš ezers.
Skolas pagalmā atrodas veca strūklaka. Tiesa tajā nekad nav ūdens.



Vēstule, ko katram skolēnam ir atsūtījusi mis Džonsone.



Labdien! Jums š.g. 13.jūnijā, tieši 18.00 ir jāpulcējas pie skolas ieejas. Durvis būs slēgtas. Skolas apkopējs - Joržiks Ventels jūs ielaidīs. Lūdzu paņemiet līdz visu nepieciešamo vienai nedēļai, tai skaitā arī ēdienu. Ja vēlesities kaut ko vairāk uzzināt, tad prasiet Joržikam.
Man tiešām no visas sirds žēl, ka nevarēšu jums pievienoties kopīgajā klases nedēļā. Cerams, ka lieliski pavadīsiet kopā laiku.

Ar mīļiem sveicieniem,
Jūsu skolotāja - Džonsone!

Spēlē piedalās :

Mazpēdis
Nīcele
washulis
mesmers
Tējas lapa
Semijs
Debija
Meitene ar rozīnīti
Hermiiione
kruta102
storyteller
Epilepsija
Lianjuks
La Keira
Mr. Green


piedodiet, ja kādu aizmirsu (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif) (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif)




____________________________________________________________________


neliela info, lai neradītos aizķeršanās.... Jūs visi, kopā esat nomācījušies 12 gauds (varbūt kāds arī mazāk, ja dzīves vietas ir mainītas),
tomēr ne visu par saviem klasesbiedriem jūs zināt. Kā jau mazā ciematā, tur tiek daudz tenkots. Tādēļ daudzas jums zināmās lietas par cilvēku ir aplamas.
Skolas apkopējs Joržiks ir nedaudz nojūdzies 72 gauds vec večuks, kuram patīk stāstīt visādas pasaciņas.
Mis Džonsone ir riebīga skolotāja, kas ir mīļa tikai tad, kad tikusi prom no savas audzināmās klases.


Tā - cerams, ak jums būs interesanti (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

[CityCat]

Var mēģināt, bet būs grūti atrast zarus. kriss noteica. Tomēr uguns būtu diezgan laba gadījuma, ja kāds vilks sadomā šeit ieskriet.
Kriss sāka staigāt pa "telpu" meklēdams zarus, sausas lapas un sūnas, kas noderētu ugunskuram.
"Telpā" vel aizvien bija neciešami karsts un apģērbs nepatīkami lipa pie miesas.
Kriss sāka ņemties ap ugunskuru un drīz jau parādījās sīkas liesmiņas, bet ar tām vēl nebija gluži pietiekami. Vajadzēja vēl zarus.

[washulis]

Nu ja. Klēra noteica, nopētot, kā Kriss iekur ugunskuru. Karstums bija neciešams, tāpēc viņa novilka jaku, mkas bija viņu pasargājis no nakts vēsuma, bet nu te bija kā pirtī. Kurš vēlas pusideenas. Vai vakariņas"? Nezinu, cik tagad īsti ir pulkstens. Viņa noteica, paskatoties uz ēdienu krājumiem somā.

[Tējas lapa]

Adrians it kā atmodies no transa papurināja galvu un sāka lūkoties apkārt, lai redzētu ko dara pārējie cilvēki. Karstums lika viņam novilkt plāno kreklu ar kuru tāpat bija ļoti karsti. Novilcis to puisis uzlika kreklu uz somas un pamanīja, ka tā ir mazliet apsvilusi. Un es vēl domāju, kas tur tā smird pēc deguša plasmasa. Nobraucis ar roku gar somu Adrians piecēlās kājās, lai izlocītu nosēdētās kājas. Manu mammu vienreiz šitāds sakoda. Ejot garām Klērai un Liliānai viņš pamāja ar roku uz skorpiona pusi. Labi, ka pretindi dabūja ātri, jo tad viņa vairs nebūtu starp dzīvajiem.

[September]

Andrea nevienam nemanot aizlavījās uz otru telpas stūti, kur viņu neviens nevarēja redzēt. Laikam. Meitene novilka nost savu jaku, jo viņai palika pārāk karsti, vņia teju vai krita ģībonī. Aizlavījusies līdz telpas otram kaktam viņa apsēdās un noplūca zāles stiebriņu. -Ak šausmas ko mēs neesam piedzīvojuši. Viens šitā, otrs tā.- viņa klusu pie sevis samākslotā balsī nomurmināja lai neviens viņu nesadzird. Es neēdu vēlāk par sešiem. viņa nodomāja sadzirdot Klēras balsi. Liliānas jenots bija jauks. Nu vismaz izskatījās.

Šo rakstu rediģēja Sisters point: 02.07.2008 22:15

[Flightless Bird]

Laikam jau Helēna tomēr bija aizmigusi, bet nešķita, ka viņa būtu gulējusi ilgāk par pusstundu, jo, kad Henrijs lika viņai celties, meitene jutās ārkārtīgi neizgulējusies. Viņa ar milzīgu gribasspēku piespieda sevi piecelties un savākt savu segu ar nelielo, pāri palikušo pārtikas daudzumu.

Helēna jutās tik ļoti miegaina, netīra, salipusi, nonēsājusies un ārpus uztveršanas zonas, ka galvassāpes, kas pieņēmās spēkā, kad jauniešu bariņš sāka kustēties, likās tīrā izklaide. Šī bija teju pirmā reize, kad meitenei nenesās prāts piedalīties kašķos vai izteikt savu viedokli, patiesībā viņa knapi saprata un piefiksēja to, kas notiek apkārt, jo miegs un nogurums pinās pa kājām un lipa pie sejas kā celofāna apvalks un apslēpēja visu pārējo.

Viņa klupdama krisdama sekoja Henrijam un varēja tik vien kā sargājot pielikt roku priekšā galvai, kad secināja, ka tiek rauta uz kaut kādas sienas(?) pusi un neviens nedomā piebremzēt. Tomēr jau pēc brīža viņi bija nokļuvuši kaut kādā smacīgā, tumšā telpā, un visi atkal bija nogrimuši savās sarunās un darbībās. Kādu brīdi Helēna vienkārši sēdēja un centās sakopot domas, kādam loģiskam teikumam, mazliet pagramstījās atmiņās par šodien apspriestajām tēmām. Pēc kāda ilga vai neilga brīža viņa pierāpoja pie Henrija un aizsmakušā balsī ierunājās:
-Ēm, sveiks... Tu pārzīmē karti, ja tas nebija īsti jautājums Kur tu īsti domā doties? īss krekšķis. Viņa nez kāpēc jutās ļoti neveikli. Cik es sapratu, eleksīrs tevi neinteresē...?

[Malduguns]

Henrijs silti palūkojās uz Helēnu. Telpā valdošais klimats puisi īpaši neietekmēja, tikai viņš juta nelielu izsalkumu.
-Jā, pārzīmēju karti. Domāju doties uz to pašu mērķi kā šie te, bet tikai pa īsāko ceļu. Man vajag adrenalīnu, bet ne eleksīru. Man tam nav ne mazākā pielietojuma. Man to nevajag. Bet uz mājām es tāpat netikšu ātrāk, kamēr čalotāji nebūs tikuši pie tā, ko vajag viņiem, tāpēc es izgudroju sev atrakcijas. Nevienam nav liegts piebiedroties,-puisis palūkojās uz Helēnu ar cerību, ka viņa uztvers šo mājienu.

[Flightless Bird]

Mierīgi sēžot, galvassāpec sāka mazliet atkāpties, un arī citas vainas zaudēja savu intensitāti. Helēna negribīgi ieprātojās vai pie tā ir vainojama mierīgā sēdēšana un nosacītā atpūta vai tomēr siltums, kas staroja no Henrija. Un tas bija pavisam savādāks siltums nekā tas, kurš lipa pie miesas un valdīja šajā telpā. Un, šķiet, tieši šis siltums, ko izstarpja pat puiša skatiens, izvilināja pirmo, mazliet greizo smaidu šajā dienā.
-O, jā, man arī ir apnicis padevīgi soļot, kur tas Kristaps norāda. Tāpēc es pievienošos tavam līdzgājēju bariņam. Viņa iekārtojās mazliet ērtāk, apsēžoties ar muguru pret sienu, tomēr tā, lai varētu ērti vērot Henriju un arī pārējos, kas atradās telpā.
-Beztam, es ļoti labprāt un pēc iespējas ātrāk vēlos atbrīvoties no dažu bezgala nožēlojamu un apnikušu cilvēku sabiedrības. Šoreiz Helēnas skatiens krita nevis uz Klēru kā tas bija sagaidāms, bet gan uz Andrea, kuras pretīgās piezīmes šodien gan bija palikušas bez atbildes, bet ne bez ievērības. Līdz kaklam man ir viņas aprobežotība, viņa, acis viegli piemiegusi, klusi nošņācās. Tā lai to dzirdēt varētu tikai Henrijs.

[Malduguns]

Henrijs piešļūca Helēnai mazliet tuvāk.
-Viņa nav tavu negatīvo emociju vērta. Viņa vispār nav emociju vērta,-puisis izstaipījās un aizvēra melno grāmatu. Palicis to pagalvī, Henrijs atgūlās uz muguras un vēl aizvien lūkojās uz meiteni. Silti mierīgi un bezgala jauki. Tas nebija uzstājīgais vai aukstais skatiens, šim piemita kaut kas cilvēcisks, patiess un skaidrs.
-Ko tu tagad vēlētos? Vairāk par visu, bet kaut ko tādu, ko varētu iegūt šeit?-puisis vaicāja.

[Flightless Bird]

Helēna atmaiga un pat aizsmakušā balsī iesmējās. Smiekli skanēja tā it kā sen nebūtu lietoti un jocīgi ka tā, jo nemaz tik ilgs laiks nebija pagājis. Vai varbūt bija gan pagājis...
Meitene nopūtās un brīdi apdomāja Henrija jautājumu. Tad neradusi atbildi viņa domīgi viņu uzrunāja.
-Ir tik daudzas lietas, ko es vēlos, bet nezkāpēc tās nekad nav pieejamas tepat uz vietas... Viņa izklaidīgi vērās tālumā Saldējuma kokteili, ieelpot narcišu smaržu, nopūst pieneņpūku, dzirdēt vijoli spēlējam, dejot lietū... Šos vārdus izrunājot, Helēnas kalsnajā sejā atplauka burvīgs smaids, kas lika viņai teju iemirdzēties.
-Diemžēl neko no tā nevar iegūt tepat. Ja nu vienīgi... viņas skatiens, jau ass un mazliet viltīgs, pievērsās Henrijam. Es joprojām gribu tevi izmēģināt.

[Malduguns]

Henrijs ar bezgalīgu mīlestību lūkojās uz Helēnu. Uz viņas skaisto seju, kurā atplauka smaids.
-Mani izmēģināt? Tas nebūtu pārāk nepieklājīgi pārējo klātbūtnē?-Henrijs pasmīnēja. Tomēr smīns bija labdabīgs un sirsnīgs.
Puisis pieslējās sēdus un apsēdās tuvāk Helēnai.

[Flightless Bird]

Helēna nenolaida no Henrija savu mazliet izsmējīgo skatienu.
-Kāds gudrais reiz teica, ka viņi nav emociju vērti. Viņa svētulīgā balsī noskaitīja. Tad nu es arī pie tā turos.
-Un, kas ir tas, ko tu šobrīd vēlētos visvairāk? meitene mīlīgi vaicāja. Viņas tonis savādi kontrastēja ar joprojām izsmējīgo skatienu, tomēr tajā visā tomēr nebija nekā ļauna.

[Malduguns]

Henrijs kādu brīdi lūkojās uz Helēnu. Neteica ne vārda, vien kā apburts raudzījās viņas acīs. Puiša roka aizslīdēja līdz meitenes zodam, viegli slīdēja pa to, atglauda viņas matus. Henrijs viegli pieliecās un noskūpstīja Helēnu. Maigi, mazliet bikli, tomēr bezgala kvēli un gaidīti.

[Flightless Bird]

Nevarētu teikt, ka tas būtu negaidīti, tomēr tāpēc jau tas nesniedza mazāku baudu. Helēna kvēli atbildēja skūpstam, un ne tikai ar muti, bet ar visu augumu, ievijot Henrija matos savas rokas un pieglaužoties viņam ar visu savu šķietami trauslo augumu.
Pieneņpūkas. Viņa jutās tik viegla un laimīga kā pieneņpūka.

[Malduguns]

Henrijs pievilka meiteni sev tuvāk klāt. Skūpsts kļuva nedaudz kaislīgāks. Puiša rokas slīdēja pa meitenes muguru, apjaušot to, cik viegliņa un trausliņa viņa ir. Cik maigi un zīdaini ir viņas mati un cik lieliska viņa ir vispārīgi. Henrijs tiecās meitenei pretī, tā bija viņa, kas piedeva puiša dzīvei jēgu. Kas lika viņam celties un iet. Kas lika viņam elpot un smaidīt. Kas bija viņā atmodinājusi smaidu.

[Flightless Bird]

Ak dievs, pamodās taureņi. Helēna izklaidīgi konstatēja, ar sirdi un dvēsli izbaudot, gan Henrija pieskārienus, gan kņudinošo sajūtu vēderā. Viņa iemurrājās labpatikā un nemaz nedomāja laist pusisi vaļā, tikai pagrieza galvu uz otru pusi.
Pa to laiku kaut kur pakosī sarosījās velniņš, kas parasti viņu dzina uz priekšu.
Kas ar tevi notiek Helēna Rozīne? Tu esi kā māls šī jaunekļa rokās, kā atļāvi sevi tik tālu novest?
Aizveries... Helēnas roka aizceļoja līdz puiša kreklam un atpogāja pāris augšējās podziņas.
Jēziņ, kur palicis tavs veselais saprāts? velnēns pikti sodījās.
Ej prom.. meitene atpogāja vēl pāris pogas un paslidināja savu roku zem viņa krekla. Bija tik patīkami sajust Henrija ķermeņa siltumu tepat tik tuvu blakus.
Vēl mirklis un situācijas apzīmēšanai man nāksies lietot M vārdu nenovīdīgais velniņš glāsmaini dūdoja.
Uz to Helēna nespēja palikt vienaldzīga un ievaidējusies atrāvās no Henrija, un satvēra galvu rokās, it kā tā būtu neizturami iesāpējusies.

[Malduguns]

Henrijs tīksmi notrīsēja, kad meitene pieskārās viņa ādai zem krekla. Tas uzdzina nelielu, bezgala patīkamu zosādu, kura gluži kā tripas pārskrēja visam viņa augumam un lika tiekties pie meitenes vēl vairāk. Tika aizmirstas visas reizes, visas rūpes, visi meli, sāpes un rūgtums. Bija tikai viņa un Henrijs. Helēna un viņš. Un mirklis, tik garš kā mūžība.
Tomēr arī mūžībai pienāk gals. Henrijs sarāvās kā nedarbos pieķerts puisis. Acīs varēja jaust mulsumu. Aiz mulsuma mazliet, tikai uz milisekundi iedzirkstījās ledus.
-Tev kaut kas sāp?-viņš bažīgi palūkojās uz mieteni, kura bija saķērusi galvu rokās, vēl aizvien atrodoties viņa klēpī.

[Flightless Bird]

Helēna sarāvās, kad ierunājās Henrijs. Meitene uzmeta viņam ašu, izbiedētu skatienu.
-Ē, jā... Man šidien visu dienu sāp galva... un... nu jā. Neko vairāk viņa ne sevis nespēja izdabūt, tāpēc neatlika nekas cits, kā vien palūkoties apkārt pēc kā tāda, kas varētu novērst Henrija uzmanību no viņas savādās izturēšanās. Pēc brīža viņas redzes lokā nonāca sagumzītais segas vīstoklis.
-Tu gadījumā neesi izsalcis? Helēnas balsī skanēja grūti izprotama cerības dzirksts.

[Malduguns]

Henrijs drīzāk lūkojās cauri Helēnai nekā viņai virsū. Skatiens un domas bija aizklīdušas kaut kur tālu projām un puisis teju likās apātisks.
Kad Helēna prasīja par ēdienu, viņš strauji uztrūkās un aizdomīgi palūkojās uz meiteni. Atgriezās neizpratne. Atgriezās visas tās neizprotamās sajūtas, kuras bija puisi vajājušas.
-Es... ēēē... gan jau kaut ko atradīšu,-viņš izklaidīgi atbildēja.
Galvassāpes. Visu dienu? Bet viņa taču tik kvēli... Lai nu paliek, Henrijs nespēja noformulēt savu domu līdz galam. Tāpēc viņš atkal pieķērās melnajai grāmatia, lai gan rūpīgāks vērotājs redzētu, ka viņa skatiens neslīd pa rindiņām, bet visu laiku urbjas vienā punktā.

[September]

Andrea bija mazliet piemigusi, atcerējusies, ka viņa gul kaut kur tālumā, vina piecēlās kājās. Kājas meitenei bija mazliet notirpušas un tās vajadzēja izkustināt. Aizgājusi līdz ugunskuram viņa tur mazliet pastāvēja, jo bija iegrimusi sasodīti dziļās domās. meitene piegāja pie Adriana. -Varu palūgt uz mirklīti?- viņa mazliet drebošā balsī jautāja.

Šo rakstu rediģēja Sisters point: 05.07.2008 19:16

[Tējas lapa]

Viņš vienkārši stāvēja un skatījās tāluma, pārdomadams visu šo laiku kopš atrodas šeit mežā, līdz viņu no domā izrāva kāda balss. Pagriezies uz to vietu no kurienes šī balss nāca Andrians ieraudzīja Andrea. Kur tad tu biji pazudusi? Viņš jautāja meitenei. Jā droši. Puisis pagāja nostāk no parējiem cilvēkiem, lai neviens nenoklausītos viņu sarunu, kaut vai viņš arī zināja, ka nevienam tas neinteresēja. Kaut kas noticis? Adrians saraucis pieri jautāja.