Meklējot Izredzēto, [GM][PZP][fantasy] Opcijas

[BlackRichy]

Varētu sākt (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

No izcirtuma vēlās krāsaini enerģijas viļņi un kaut kāda salda smarža... rozes.
Rituāls ritēja pilnā sparā. Četri tīrasiņu elfi, četri rūķi, četri parasti cilvēki un četri Kavaljēri, kuru dzīslās ritēja pa druskai no visu rasu asinīm, sadevušies rokās, cītīgi skaitīja buramvārdus. Iepriekš tie bija izteikti tikai vienreiz. Ar to reizi pilnīgi pietika.

Tagad ir citādāk, Karla Kavaljēra centās sev ieskaidrot, Tagad mēs vismaz nojaušam, ko daram. Mēs esam sagatavojušies.
Tieši tā, sievietes galvā atskanēja dēla Džāra balss, Beidz uztraukties un koncentrējies.

Karla centās tā darīt. Patiešām. No tā vai rituāls izdosies bija atkarīga visa Reinamaras nākotne. Tā bija to ļautiņu rokās, ko viņi centās izsaukt- nezināmu, no citām pasaulēm nākušu ļautiņu rokās.

Kāpēc lai viņus uztrauktu Reinamara?

Izcirtuma vidū kaut kas sakustējās. Kaut kas tumšs. Tas nebija materiāls. Bet bija dzīvs. Tunelis starp pasaulēm.

Atpakaļ ceļa vairs nebija.





Nododu stafeti jums. Rakstietiet, ko jūsu tēli dara pirms viņus ierauj tunelis, ko viņi jūt, domā utt tajā esot un vispār- veiksmi! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)


Richy

[washulis]

Avaleka. Teju bezgalīgie mūžameži, kur mītošie elfi nekad nav uzdrošinājušies spert kāju ārpus tās robežām. Diena ritēja pilnā sparā. Saule pie debesīm cepināja, bet koku ēnas patīkami atvēsināja. Lapkoku mežs likās kluss. Vīteroja putni, kāda vientuļa ķirzacija gulēja uz akmens, tverot saules siltumu, bet attālas vibrācijas lika tai noslēpties laponē, jo kaut kas ātri tuvojās. Parādījās arī zirgu pakavu dipoņa.

Aiziet, aiziet! Varēja dzirdēt sievietes balsi caur koku labirintam. Arī kādu zirga zviedzienu. Jā, Aiomas sirdslieta bija jāšana un to viņa, nedz arī kāds, kas pazītu šo jauno elfu meiteni, nevarēja noliegt. Brūnais tīrasinis, kam sarkanmatainā elfiete sēdēja mugurā, bez segliem, veikli lēca pāri satrunējušiem koku stumbriem, retiem strautiņiem un lielākiem akmeņiem.

Aiomas garie, sarkanie mati plivinājās gaisā, ik pa laikam matos ieķerot kādu koka lapu vai zaru, bet sieviete ar to jau bija saradusi. Dzīvojot mežos visu ko var piedzīvot. Dzintarkrāsas acis mirguļoja saulē, kad viņa mudināja savu rumaku skriet uz priekšu. No liniem darinātajā kleita bija pieplakusi pie ķermeņa, arī zobena asmens, kas gan bija kārtīgi piestiprināms pie jostas un netraucēja.

Jā, lūk starp kokiem pavērās liela, lekna pļava, kur auga tikai viens, vientuļš ozols, blakām upītei, kas tecēja cauri pļavai. Aioma mīlēja šo vietu. Te cauru dienu bija saule, te reti kad nāca citi elfi, varēja vērot putnus un brīnīties par stirnu un briežu atstātajā pēdām zemē. Šeit Aioma izbaudīja arī trenēšanos. Sava prieka pēc, viņa mācījās lietot zobenu un dunci, kurus bija paņēmusi līdzi.

Zirgs palēnināja gaitu un elfiete no tā nolēca zemē, noglaudot purnu. Zirgs to uztvēra kā zīmi, ka var tagad kādu laiku savā nodabā paēst garo zāli, kamēr saimnece pasāks kaut ko citu.

Elfiete smaidot no jostas atsprādzēja savu zobenu, kas mirguļoja gaismā. Ļoti labi varēja redzēt iekaltās rūnas uz tā. Viens iemesls, kāpēc Aioma bieži trenējās lietot ieročus, lai arī ikdienā tas likās tik ļoti absurdi un nevajadzīgi, laikam bija fakts, ka tēvs nomiris retajos karos un viņa baidījās sagaidīt līdzīgu likteni. Tāpēc, pašmācības ceļā viņa mācījās veikli manipulēt ar šo zobenu, jo citu viņai nebija. Tas bija vecs, bet izturīgs ierocis. Dunci gan izkala vietējais kaimiņš - Norohings.

Elfiete izstiepa zobenu vienā rokā un iesildoties nocirta dažus galus blakus esošajām smilgām. Te zāle sniedzās teju līdz viduklim, lai arī tā bija visai reta. Pāris reizes pažonglējusi asmeni rokās, Aioma jau ieņēma kārtīgu pozu, lai izmēģinātu kādu nebijušu un jaunu paņēmienu, bet deguns saoda savādu aromātu. Šo smaržu elfiete pazina, bet nekad nebija jutusi to šit - parastā lauku pļavā. Rozes.

Kas tad nu? Viņa skaļi iejautājās, zinot, ka vienīgais, kas spētu ko atbildēt, bija viņa pati. Bet tad starp smilgu drūzmai parādījās kaut kas tumšs un kustīgs. Lai kas tas būtu, Aioma nekad nebija redzējusi kaut ko tamlīdzīgu. Ak uguns, saule, pērkon, apžēlojies! Viņa iesaucās, cerot paslēpties smilgās, notupusies, izstiepusi zobenu sev priekšā un veltīgi cerot, ka būs nepamanīta, bet tumšais stāvs meklēja tieši viņu, kas lika elfietei skaļi iekliegties. Bet Aioma nezināja, ka tas ir portāls, kas grasās viņu aizvest uz vietu, kuru nekad nespētu iztēloties. Un tas notika...

Un tad, pļavas vidū palika tikai vientuļais ozols, upīte, kas tecēja gar to, zirgs, kas mulsi lūkojās uz pļavu, meklējot Aiomas stāvu, dažas nocirstas smilgas un pēdas, kas pazuda pļavas vidū.

Tikmēr, ceļā uz pilnīgu citu pasauli Aioma turpināja traki kliegt. Bet ko gan citu viņa varētu darīt? Sirds sitās kā negudra, bailes burtiski pa spicajām ausīm līda ārā. Viņa nejuta pamatu zem kājām un tomēr kaut kas rāva viņu uz priekšu. Ak, ko gan es esmu noziegusies? Es nevēlos mirt! Viņa depresīvi domāja, baidoties atvērt acis. Un tad, viss beidzās. Teju tik pat ātri, kā sācies, vai arī tomēr bezgalīgi ilgi? Pašai elfietei gan likās, ka šīs savādās sajūtas nekad nebeigsies.

Šo rakstu rediģēja washulis: 08.09.2009 14:33

[Semijs]

-Noturēt līniju! Umbrek, uzbrūc no labā flanga!-
Alberts kliedza, turot savu vairogu priekšā. Norisinājās kārtējā kauja, kas izskatījās labvēlīga gaismas pusei. Kauja jau ilga kādu veselu stundu, orks ar saviem padotajiem bruņiniekiem. Albertam nevajadzētu vest vīrus kaujā, bet tā kā viņam deguna priekšā gulēja viņa kapteinis ar divdesmiet orku un goblinu līķiem sev akpārt, Alberts bija nākamais aiz sava kapteiņa, kam vajadzēja vest vīrus kaujā. Kaujas pamatā cīnijās orki, troļļi un goblini pret cilvēkiem, rūķiem, elfiem un gnomiem. Lielu virsroku deva gnomu burvji, kuri pakļāva orku prātus un lika tiem redzēt briesmīgas ilūzijas, kamēr citi viņus uzcepa, vai elfi ar savām bultām tos piebeidza. Rūķi arī parādīja savu varenību, ar to, ka varēja izturēt ne vienu vien cirtienu un lielo kaujas mākslu, bet cilvēki.. cilvēki būtībā izcēlās ar skaitlisko vairākumu un labu apbruņojumu.
Kauja risinājās veiksmīgi, Alberts ar savu zobenu šķēla pretiniekus, elfu bultas lidoja tieši pretinieku sirdīs, rūķi no flangiem bombardēja pretiniekus ar arbaletiem un priekšējo rūķu rindas izkliedēja pretiniekus ar savām āvām. Cilvēki triecās tieši centrā, ciešā bultas formācijā. Pretinieki sāka atkāpties un nu tika celti karogi augstu gaisā. Kavalērija sāka steigšus jāt no uzkalniņa, kas slēpa bruņiniekus no pretiniekiem. Kavalērija vajāja un sacirta pretiniekus gabalos, kamēr kājnieki urrāja par vareno kaujas iznākumu.


Vakarā pilsētā notika dzīres par godu uzvarētajai kaujai. Vīns tecēja kā varenas upes, maizes klaipas bez maz vai uzbūrās uz galdiem, cepti kartupeļi ar cūkas gaļu tik rēgojās, kur vien Alberts pagriezās. Viņš pats sēdēja goda vietā ar vīna glāzi vienā rokā un ar cūkas kāju otrā rokā. Viņš tika kārtējo reizi apbalvots un viņam pienācās paaugstinājums, bet karalis kategoriski noraidīja domu par kaut ko tādu un par kapteini tika iecelts Albertam labs draugs, Jozefs. Jozefs visu vakaru ar rūgtumu sirdī lūkojās orkā, bet Alberts viņu pārliecināja, ka viss ir kārtībā. Alberts ar Jozefu sēdēja malā un skaļi smiedamies, kūpināja savu pīpi līdz pie orka piesteidzās ziņnesis, kas zemu noliecies, teica.
-Ser?-
Novērsies no pīpes, Alberts manāmi jautrā omā ievaicājās.
-Kas i puis'?-
-Man karalis lika pavēstīt, ka nakts patruļas komandieris ir smagi sasirgis un zinot to, ka jūsu rase spēj redzēt tumsā, jums tūļin pat jādodas uz patruļu.-
Sadrūmis, orks izpūtis dūmus caur nāsīm, teica.
-Skaidrs.. Labs'i, mūc vien puis', es te vēl pārmetīšu daž' vārdus ar Jozefu.-
Pateicies, ziņnesis aizsteidzās projām un Jozefs ierunājās.
-Es to nesaprotu! Kā viņš tevi vari ienīst?! Nu un, ka tu esi orka izcelsmes? Nebūtu tevis bijis laukā Albert, šī kauja nebūtu bijusi uzvarēta.-
-Es zin', zin', bet ko darīt? Tu lab' zin', ka es esmu uzticīgs karalim līdz kap' malai, lai ar kāds viņš nebūt'!-

Jozefs mēģināja pārliecināt Albertu, lai paliek, ka ņemšot maiņu viņa vietā, bet orks tam atmetis ar roku, teica, lai viņš paliek un izbauda vakaru, kā nekā izdzīvot līdz kapteiņa pakāpei un kļūt par tādu ir viena liela padarīšana. Ieradies savās mājās, Alberts ļoti sarūgtināts sāka ģērbties un kārtot mantas. Kad bruņas bija virsū, vairogs un zobens rokās, tabards ar lielu zelta zvaigzni vidū, Alberts stalti devās laukā no savas mājas, bet kaut kas lika viņam uzreiz pārmest šermuļus pāri ķermenim. Ielicis zobenu makstī un paņēmis eļļas lampiņu, orks sāka uzmanīgi doties uz kādu aleju, no kurienes nāca nepatīkama aura un kaut kas dīvaini skanēja.
Strauji izlēcis priekšā alejā, Alberts ar atplestām acīm atkāpās. Melnā masa, kas viņam tuvojās, bija kaut kas neredzēts un bais.
-Gaismas vārdā es tev pavēlu stāvēt!-
Alberts uzsauca, bet masa tik nāca tuvāk. Atvēzējies, viņš meta ar eļļas lampu pa masu un par brīnumu, lampa pazuda. Apstulbis un saņēmies drosmi dēļ alkohola, orks izvilka ārā savu zobenu un ierēkdamies cirta to masai, un tad viss satumsa.

Alberts attapās, ka atrodas tumsā, kur viņš krīt un krīt, sākumā orks šausmās rēca, bet pēc laika apklusa. Kritiens šķita pārāk ilgi un drīz vien pārtapa mūžībā. Neredzēdams ne mazākās tiesas cerības, orks sāka pie sevis skaitīt.
-Mana ticība ir mans vairogs! Mana ticība ir mans vairogs..-

[Hworang666]

Areons iekliedzās, kad liela uguns lode pašāvās viņam garām un precīzi trāpīja lielgabalā, kura stobrs līdzinājās plati pavērstai, ilkņu pilnai mutei, jo, jau nākamajā mirklī viņš tika aizsviests pāris metrus tālāk uz priekšu. Trieciens pret zemi būtu bijis pat nāvējošs, ja vien viņš nebūtu uzkritis virsū diviem cilvēku šķēpnešiem, kam mugurā nebija pat plākšņu bruņu. Viens mira uzreiz, jo gluži netīšām vairoga augšdaļā esošie robi ietriecās blondā kareivja sejā, bet otrs mira pāris mirkļus vēlāk, kad Haosietis smagajās bruņās viņu notrieca gar zemi, tādējādi to paralizējot un pēc tam ātri piebeidzot ar zobenu. Pacēlis acis augšup acis, karotājs pie sevis pasmaidīja. Cilvēki atkal zaudēja. Kāds no viņu pašu burvjiem ar iespaidīgu burvestību uzspridzināja uguns magu, kas bija sagrāvis lielgabalu. Par Krazāku, par uzvaru! nokliedzās viņa biedrs pāris soļu attālumā no viņa un, atkal sasprindzinājis visas savas maņas, Areons piebiedrojās viņam un skrēja pretim pēdējiem izdzīvojušajiem. Cirtiens, bloks, cirtiens, cirtiens, ieroča pazaudēšana, strauja jauna ieroča izmantošana, bloks, ieroča atgūšana. Šāds dejai līdzīgs princips atkārtojās vēl kādu pusstundu un Haosam bija nodrošināta uzvara. Areons vien bija nogalinājis vairākus desmitus savu agrāko sugasbrāļu. Un tagad bija palikuši tikai pāris cilvēki. To starpā arī viņu vadonis. Vīrietis, kurš ļoti iespējams bija pat tik pat liels kā Areons. Ap viņu sastājušies bija vien pāris desmiti cilvēku... Aptuveni 30... Areons bija viens no pirmajiem, kas pieskrēja klāt izdzīvojušajiem un turpināja tos izskaust pa labi un kreisi, līdz pēkšņi vadonis spēra soli uz priekšu un trieca ar savu āmuru tieši pa haosieša labo plecu. Veikli pieliecies un izvairījies viņš veltīja cirtienu jostas augstumā, kas bija paredzēts cilvēka sadalīšanai, bet ar otrā rokā esošo cirvi cilvēks atsita šo uzbrukumu. Pirmo reizi pa seniem laikiem Areons ieskatījās pretiniekam acīs to nopētot. Mirklis šķita kā mūžība. Areons centās cilvēku iebiedēt, tuvumā esošie cilvēki sāka no bailēm drebēt, to ieroči sitās pret vairogiem, kad pēkšņi cilvēks pārliecinoši iesaucās: Slava karalim! Un visi atkal saņēmās... Lai mirtu... Bet dzimis līderis... Viņa galva būs lieliska trofeja... Pēkšņi gaisu piepildīja svilpjoša skaņa. Bultas, gluži kā nāvējošs lietus bira pāri haosa karotājiem. Tikai retais paspēja pacelt vairogu, lai pasargātu sevi. Nolādēties elfi! Skaļi iekliedzās haosietis, kas vēl tikko bija piesedzis Areonu no kreisās puses un saļima zemē. Viņa ķermenī savu mērķi bija atradušas 13 bultas. Pēkšņi svaru kausi mainījās. Areonam tuvumā bija tikai vēl 3 kareivji. Pārējie bija par tālu atpakaļ, lai spētu viņiem palīdzēt. Jau pēc mirkļa pie cilvēku sāniem parādījās trīs elfi kara tērpos, kurus vadīja sieviete. Ak, kas par sievieti.. Tādas ķermeņa formas, viņas lūpas bija pilnīgas un krūtis tik lielas, ka pat mollīgākas sievietes viņas priekšā gluži vienkārši nobāl... Areons juta kā iekāre piepilda viņa ķermeni. Šo cīņu esat zaudējuši... viņa teica ar klaju naidu veroties Areonā. Cīņa ir tikai sākusies! viņš nokliedzās un spēra soli uz priekšu, censdamies ar zobenu nogalināt arī mazliet pārsteigto cilvēku līderi, kad pēkšņi viņa priekšā atvērās piķa melnas mākonis, kas ierāva karotāju sev iekšā.

Pēc pāris mirkļiem viņš nozemējās izcirtuma vidū. Milzis starp abiem pārējiem viņš centās novērtēt situācijas bīstamību. Tā nu viņš tur stāvēja ar paceltu vairogu un zobenu.

[Sindra]

Dreiks vientuļi klīda pa mežu jau kuro nedēļu. Iespējams, ka bija pagājuši jau mēneši kopš viņš bija nokļuvis atpakaļ no sava pēdējā maģiskā ceļojumu un diemžēl puiša garstāvoklis no tā nekā nebija uzlabojies. Viss bija sabrucis, izbeidzies, pagalam.
Un likās, ka neko vairs nevar mainīt. Vai vispār viņa bija īstenība? Vai tikai jaunā bruņinieka sapnis no kura viņš tagad ir pamodies.
Pazuduši bija arī visi biedri. Tiešām nebija vairs nekā. Nekāda Izredzētā, neviena angela, vai drako.
Tikai viņš viens pats klīda pa mežu nesaprazdams uz kuru pusi, lai iet.

Puiša dzīve bija sašķīdusi drupās. Un tāds viņš nevēlējās arī atgriezties pie saviem vecākiem.
Visticamāk viss notikušais bija ļaunā valdnieka atriebšanās par vēlēšanos gāzt viņu no troņa.
Tas arī viss.

Dreiks klīda tālāk līdz pēkšņi vienā brīdī viņu ieskāva maģiska tumsa. Jaunais bruņinieks grasījās izvilkt zobenu, taču maģija viņu rāva jau uz priekšu. Vai tiešām es beidzot nokļūšu atkal pie viņas? tas bija vienīgais, ko Dreiks spēja iedomāties. Cerība viņu nebija pametusi.

Taču puisis attapās izcirtumā, kur uz viņu raudzījās svešas sejas.
Dreiks tās nopētīja un veikli izrāva zobenu gatavs uzbrukt, ja kāds grasīsies viņu apdraudēt.

[Ungaarijas ragas...]

Nu ir dimbā… Nu ir dimbā… Elisona uzjautrināti domāja, jožot pa dažu laternu apgaismoto ielu.

Viss sākās, kad viņa nāca no studentu ballītes Spīķeros. Kā vienmēr parliecināta, ka ar viņu nekas ļauns neatgadīsies, un, zinot Elisonu, tam pat varēja noticēt, meitene pavadīja draudzeni līdz viņas īrētajam dzīvoklim Maskavas ielā. Raisa gan bija satraukusies, vai Elisona veselu ādu pa nakti tiks līdz savām mājām, par ko jauniete noteica, ka gan jau paķeršot taksi.

Kā tas mēdz gadīties, visi taksometri nakts klientus ķēra kaut kur citur, bet Elisonai pret to nebija iebildumu, pastaigas pa naksnīgo pilsētu viņai patika un aizmukt meitene prata labāk par dažiem citiem. Turklāt nekā daudz viņai līdzi nebija — etalons, studentu apliecība, dzīvokļa atslēgas un nauda, viss sabāzts pa džinsu vai jakas kabatām.
Tiesa, šajā naktī kā par spīti viņa uzkūlās vietējo pacanu četrotnei, kuri tad nolēma piesist kanti Elisonai. Savukārt viņu nepavisam neiedvesmoja redzamās divas svītras skūtgalvju treniņbikšu sānos un viņa atļāvās mainīt virzienu, dodoties prom no viņiem. Taču četrotne paātrinajusi soli, devās meitenei pakaļ.

Elisona nolēma, ka labāk ir likt kājas pār pleciem, un metās nu jau skriešus, meklēdama kādu tumšu ieliņu, kurā nedegtu laternas un būtu kāds grausts. Un re, viena ieliņa jau priekšā vīdēja, likās, ka piķa melnā tumsa tajā pat viļņojas. Pametusi skatienu atpakaļ uz sekotājiem, kuri bija acīmredzami pietuvojušies, meitene iespruka šķērsielā. Tikai tad viņa, saprata, ka kaut kas nav tā kā vajag, jo nekādas ielas tur nebija…

— Opsā… — meitene pārsteigta iesaucās, izsprāgdama no tuneļa kā korķis no pudeles un tik tikko neuzskriedama kāda bruņota jaunekļa [Dreika] zobenam.
— Erm, sveikiņi! — Elisona pieklājīgi sveicināja svešos ļaudis sev apkārt, un mazliet nervozi aizlika matu šķipsnu aiz auss, lai pēc mirklīša to atkal aizliktu ausij priekšā, un visbeidzot mazliet nervozi, bet plati pasmaidīja.

Nu ir tiešām dimbā.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 08.09.2009 20:51

[semo]

Tenočtitlanā pusnakts. Kādā no šīs pasaules mežiem cauri biezoknim lavījās piecu spēcīgu vīru grupa - tie bija vilkači, kuri vajāja kārtējo vampīru bandu. Pārsteidzoši - viņi pārvietojās pilnīgi bez jebkāda trokšņa. Grupas līderis Joiči pēkšņi sastinga un automātiski sastinga arī pārēji tā itkā viņi būtu pārvērsti statujās. Joiči paošņāja gaisu un telepātiski padeva ziņu pārējiem - viņi ir tuvu, gatavi uzbrukumam. Viens acumirklis un vilkači izkārtojās kaujas pozīcijās. Nākamajā mirklī viens pēc otra viņu virzienā straujkiem lēcieniem devās uzbrukumā vampīri. Pirmajam Joiči iztrieca cauri šķēpu caur sirdi, izvilka tomahauku un sadragāja galvu nākamajam. Viņa cīņu biedri ātri piebeidza pārējos.

(VIlkaču ieroču materiāls satur tādus sudraba savienojumus, kas šīs sugas vampīriem, kuri siro Tenočtitlanā un vilkačiem-cilvēkēdājiem izraisa nāvējošu alerģisku reakciju, turklāt neatkarīgi no ieroča - ja tiek ievainota sirds, galva vai ķermenis pārrauts, pārcirsts, tad gan vampīram, gan vilkatim neizbēgami draud nāve).

Joiči piegāja pie viena no vampīriem, kurš jau bija sācis sadalīties (viņi pēc nāves sadalās ļoti ātri, bet UV staru iedarbībā gandrīz momentāni) un izrāva šķēpu. Labi darīts - viņš teica pārējiem biedriem. Te pēkšņi aiz muguras kāds troksnis, Joiči un pārējie strauji pagriezās un pavērsa tai virzienā šķēpus. Visi tūliņ noprata, ka tas ir portāls, jo Tenočtitlanā visi zina par portāliem starp pasaulēm un nosprieda, ka vampīri no savas pasaules to atvēruši. Viņu droši vien ir vesela armija, mums jāsteidz paziņot Virsaitim - satraukti noteica Joiči un visi pieci metās bēgt, taču ne aiz bailēm, bet tāpēc, ka pret armiju pieciem cīnīties nav jēgas, gan jau būs kāds noderīgāks veids, kā upurēt savas dzīvības. Te pēkšņi Joiči sajuta, ka tiek ierauts portālā, viņš gan zināja par portāliem, taču nebija dzirdējis, ka tajos var ieraut kādu pret paša gribu. Tā noteikti ir kāda ļauna maģija - viņš nodomāja un turēja šķēpu gatavībā - ja jāmirst, tad ar godu un paņemšu līdz kapā pēc iespējas vairāk no tiem asinssūcējiem

[washulis]

Āaaaaaaaa! Un skaļš būkšķis. Aioma juta, kā noveļās zemē, blakām kādam celmam, kas te, izcirtumā, bija gana daudz. Koku ciršana? Ārprāts! To taču aizliedza jau simtiem gadu atpakaļ! Kas te notiek? Aioma neganti sauca, bet tad pavērās uz pārējiem klātesošajiem, kas te atradās. Neilgi pēc viņas blakām novēlās zaļš radījums, kuru ieraugot, sieviete nobālēja. Milzīgais, bruņās tērtais stāvs iedzina šausmas, šķietami elfs, tikai bez smailām ausīm radīja pārsteigumu, sieviete, kas bija ģērbusies ļoti savādi, mulsumu bet pagaidām pēdējais karavīrs ar neparastiem ieročiem, kam arī nebija smailu ausu, radīja neizpratni. Kas pie velna tie bija par ļautiņiem?

Elfietes matos vēl jo projām bija ieķērušās koku lapas un mazāki zari. Gaišā linu kleita bija nedaudz nosmērējusies, nokrītot zemē. Dzintarkrāsas acis pauda lielas bailes un šausmas. Bet paši garie mati spurojās teju visos virzienos, tāpēc elfiete centās tos pieglaust, lai arī bija radusi, ka tie bieži ir mudžeklī, bet tik un tā cauri sarkanam ērkulim vīdēja ārā spicās ausis, kas ir ierasta pazīme elfiem. Vēl jo projām roka bija vecais zobens, bet pie jostas - duncis. Bet bruņu nekādu nebija. Viņa tikai turpināja nesaprotoši lūkoties uz visiem.

Kas, ellē, ratā te notiek? Aioma skaļi iekaucās. Teju visiem klātesošajiem bija ieroči. Tas Avalekā nebija normāli!!! Kā arī pilns apbruņojums arī mulsināja. Kā arī visas šīs būtnes, lai kas tie būtu, bija neiedomājamas. It īpaši tas zaļais un milzis. Kaut kas tāds, taču ir tikai mitoloģija! Vai es dabūju saules dūrienu? Saēdos kaut kādas ne tādas sēnes? Ak... Tad elfiete pievērsās savādajam ļaužu pulkam, kas skaitīja vārdus. Turpināja skaitīt, jo visi to saucamie vēl nebija šeit. Es laikam sapņoju. Tas pagaidām bija vienīgais, uz ko Aioma varēja paļauties un cerēt. Cerēt, ka nav zaudējusi prātu.

Šo rakstu rediģēja washulis: 08.09.2009 21:25

[Sindra]

Dreiks aizvāca zobenu, kad pamanīja, ka uz tā nejauši gandrīz uzdūrās kāda savādi tērpta meitene.
Viņš nolaida zobenu gar sāniem un turpināja nopētīt āpkārtni. Ne tikai dīvainos ļaudis, kas kā likās arī neko nesaprata, bet arī tur tos, kas stāvēja tālāk un izskatījās kā visa notikušā vaininieki.
Tā, kā bļaustīties sāka jau citi, puisis klusēja un gaidīja, ko pārējiem atbildēs. Vismaz viņu valodu Dreiks saprata. Lai gan dažu personu ietērpi bija stipri vien dīvaini.

[Hworang666]

Neviens no pretiniekiem nebija garāks un masīvāks par Areonu. Tas bija labi. Galvenokārt te bija cilvēki. Daži pat diez gan savādās drēbēs. Karotājs lēnām nolaida zobenu un vairogu, bet tik un tā uzmanīgi izvēlējās vietu, kur būtu pietiekami tuvu citiem, bet pietiekami tālu, lai uzbrukuma gadījumā spētu izvilkt zobenu, kura spico galu viņš iecirta zemē sev pie kājām. Vairogu viņš novietoja sev priekšā, tā, ka tas atradās starp viņu un pārējo bariņu un pie tam, tas skatam nosedza arī zobenu. Patreiz situācija bija diez gan... Uzjautrinoša? Bija grūti to nosaukt par savādāku. Haosietis par mata tiesu bija izvairījies no nāves, bet nebūtu nācis par ļaunu nogalēt arī to cilvēku. Pagaidām viņš mierīgi stāvēja un vēroja citus. Gandrīz tik nekustīgs kā statuja.

Šo rakstu rediģēja Hworang666: 08.09.2009 21:35

[BlackRichy]

Redzot dīvainos ļautiņus, ko viņi ir izsaukuši, Karla pārbijās.

Tas nevar būt, nevar būt, nevar būt...

Kristieši.
Viņa saņēmās.

- Mani sauc Karla Kavaljēra,viņa sacīja un pasmīnēja,- Šī ir mana māte Sabīna,- viņa norādīja uz pavecu, bet skaistu sievieti ar sirmām, garām cirtām sev labajā pusē, - Mans dēls Džārs,- sešpadsmitgadīgs jauneklis ar bronzas krāsas, cietiem, spurainiem matiem un brūnām acīm Karlai pie kreisās rokas,- Un meita Loe,- astoņgadīga, trausla meitenīte ar blondām sprogām un gaišzilām acīm.

- Sveikiņi,- Loe sacīja, piemīlīgi pasmaidīja un pamāja. Viņa izskatījās burvīgi. Nevarēja pateikt, ka tieši Loe Kavaljēra ir pati bīstamākā persona šajā izcirtumā.

- Ieradīsies vēl kāds,-Džārs nočukstēja,- Drīz,- viņš piebilda.

- Laipni lūgti Reinamarā,- Sabīna rezumēja.

[Semijs]

Un tieši kā vilku pieminēja, tā Alberts izvēlās ārā no portāla un satvēris savu zobenu, kas mētājās deguna priekšā, viņš pielēca kājās un uzreiz pavērsa zobenu pret visiem klātesošajiem. Visi varēja redzēt, ka orks ir manāmi iedzēris, dēļ sārtā deguna un sārtajiem vaigiem. Nolaidis zobenu, bet turēdams to gatavībā, lai aizstāvētos, Alberts ievaicājās.
-Gaism' vārdā, kur es esmu un kas jūs' esat?-

[Ungaarijas ragas...]

— Reinamārā? — Elisona pārjautāja, smaidam mazliet sarūkot. Viņa nebija droša, ka būtu dzirdējusi par tāda nosaukuma esamību uz planētas Zeme. Bet, iespējams, ka viņa atradās kaut kur Vācijā vai Austrijā. Bet tas bija tikai mazliet iespējams, paskatoties uz ļaudīm sev apkārt.

Pavirzījusies nostāk no bruņotā jaunekļa un sarkanmelno nokrāsu radījuma ar lielo zobenu un vairogu, un apspiedusi vēlēšanos sarauties brūna un maziņa un nozust starp kokiem, meitene nolēma izlikties droša un bezbailīga, protams, pēc tam, kad apspieda spiedzienu pēc kārtējās vīrieškārtas būtnes izvelšanās no portāla. Šis turklāt izskatījās mazliet iereibis, lai gan varbūt Elisonai tikai rādījās.

— Priecājos iepazīties! — viņa pamāja ar galvu. — Un ļoti priecātos arī uzzināt, kur īsti atrodas Reinmāra un, kāpēc es te atrodos.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 08.09.2009 21:46

[Pūķēns Sāra]

Ausīs sitās ieroču šķindoņa, vēl pēdējiem kareivjiem un vietējiem iedzīvotājiem cenšoties aizstāvēt savas mājas un mīļotos. Ausīs atbalsojās kliedzieni, kad tie zaudēji un tā vietā, lai tiktu nonāvēti, mira sāpīgā nāvē, kad tiem tiek izsūktas asinis vai tieši pretēji - patīkamā. Viss bija atkarīgs no vampīra un tā darbībām.

Degunā kodās deguma smaka, ugunij aprijot pamestās mājas un beigtos cilvēka līķus. Degunā kodās cilvēku baiļu smaka, bet galvenā smaka bija adrenalīns, kas pa vēnām asinis dzina neredzētā ātrumā un asins smaržu izplatīja metriem tālu, padarot vampīrus nevaldāmus un asinskārus. Šī saldā smarža pārspēja ik visu un ik vienu.

Bet tas viss bija tālu, aiz mājas sienām, kurā savus upurus bija atradusi skaista vampīru pārstāve. Un kā jau piedienas izlūkam, kura nopelns ļāva uzvarēt neskaitāmo uzvarēto cīņu pret barību, viņa bija dabūjusi iespēju pirmā izvēlēties barību.

Melta atrāvās no beigtā upura, saožot svaigu un saldu asiņu vēsmu. Beigtās sievietes augums iekrita atpakaļ gultā, kura no nesenajām dzemdībām vēl bija asiņu pilna.
Iepriekš vaļējajās durvīs bija parādījies trīs gadus vecs bērns. Tā lielās, brūnās acis kā beigtajai sievietei gultai, lūkojās uz Meltu, neko nesaprotot. Bērna asinis nesmaržoja tik saldi kā nelielā vīstoklīša blakus gultai, kurš bija atstāts saldajam, bet arī tās spēja uzjundīt uz brīdi noplakušo asins kāri.

Mazā meitenīte durvīs, neko nesaprotot, uzlūkoja Meltu, kura apsēdās uz gultas malas. Mazi bērni... tiem ne tikai bija dzidras asinis, bet to prāts vēl bija tik tīrs. Tiem vēl nebija pašiem sava izpratne par to, kas ir labs un slikts, tie tikai atkārtoja un šobrīd, redzot silto un draudzīgo vampīrienes smaidu, bērns nolēma, ka viņa ir laba. Bērnu prāts - tos bija tik viegli un patīkami kontrolēt. Tie neprasīja kādēļ, bet darīja visu ar prieku.

-Nāc,- to varēja pateikt prātā, bet Meltas maigā un skanošā balss bērnu pamudināja gandrīz bez jebkādas piespiešanas. Mazais knēvelis lēnām, jo ar kājām tas īpaši nedraudzējās, piesteberēja pie apmetnī tērptās sievietes, kas sēdēja uz gultas malas un, patīkami smaidot, to gaidīja.

Viņa pasniedza roku uz bērna pusi un tas to satvēra kā pēdējo glābēj salmiņu. Tā mazie pirkstiņi apkļāvās ap sievietes pirkstu un sarkanās vampīra acis uz sekundi iespulgojās koši sarkanas, sajūtot silto asiņu pulsēšanu. Ausīs skanēja tā puksti – ātri un īsi kā putniem. Tie sajaucās ar tik pat ātriem, kuri nāca no otras gultas puses.

Brūnās acis sastapās ar sarkanajām, bērns saprata, kas to sagaidīs. Pie vainas nebija smaids vai lūpas, kuras klāja asinis, arī ne skatiens vai kas cits vampīrienes izskatā, bērns tāpat bija par mazu, lai saprastu pats, ko nozīmētu ārprāta pilns smaids. Bērns spēj izjust tikai ieaudzinātas bailes.

Mazās knēveles prāts salija ar Meltas, viņa saprata, ka šīs sarkanās acis ir pēdējais, ko viņa redzēs, bet viņa nesāka raudāt, kliegt vai censties aizbēgt. Meitenīte pieliecās tuvāk vampīram, it kā vēl pirms nāves vēlētos pēc iespējas sīkāk iegaumēt savas slepkavas seju.

Bērns vēlējās, lai viņa asinis tiek izsūktas, lai tās slīd pa vampīrienes kaklu, ietek vēderā un izplatās pa tās ķermeni. Bērns vēlējās salīt ar savu mednieku. Bērna prāti bija tik viegli ietekmējami, tie pieņēma it visu, īpaši tik spēcīgas vēlmes un izjūtas kādas izjuta vampīrs, kurš domāja par upuri un tā saldajām asinīm.

Melta nelika meitenītei ilgi gaidīt un drīz vien tās dzīvības pamestais ķermenītis mētājas pie gultas, kamēr nelielā auguma sieviete melnajā apmetnī atradās tur pat netālu, uzlūkojot necilu bērneļa seju. Zīdaiņa, ja precīzāk.

Sieviete gultā, ja vien tai būtu iespēja, būtu centusies nomirt nedodot dzīvību bērnam, zinot, ka tas tāpat tiks nogalināts. Bet tai nebija izvēles un šobrīd zīdaiņa tīrās asinis kutināja Meltas degunu un aicināja tās ātrāk izdzert.

Ak, tik tīras asinis gadījās reti. Tikko dzimis bērns, tik tikko notīrīts, pat vēl nemēģinājis mātes pienu – nepaspējis. Ak, šis bija tiešām rets kumosiņš un ja vampīriene nemaldījās, un šādos gadījumos viņa maldījās Ļoti reti, tad šim zīdainim piemita potenciāls... maģiskas spējas, ja izsakāmies konkrētāk. Nē, tās vēl nekādi neizpaudās, zīdainis pat vēl nespēja īsti domāt, bet tā prātā tas bija sajūtams, tas bija kā sarkanais karogs baltā ziedu laukā.

Tieši šis kumosiņš būs tas, kurš spēs pacelt Meltu vēl soli augšup. Viņa pasmīnēja. Jā, neko vairāk jau nevajag – visu pa nelielam solītim. Bet šis solis, ja vien viņa mācēs to izmantot, un viņa mācēs, spēs kļūt par lielu soli.

Zilās zīdaiņa acis lūkojās Meltas sarkanajās. Tas vēl neko nesaprata, bet juta, ka kaut kas nav kārtībā. Tas klusēja, bet acīs bija redzama nesapratne. Vai tas domāja par ēdienu? Vampīriene noteikti šobrīd domāja.

Jaunās sievietes rokas apvijās ap vīstoklīti un to pacēla ar tādu maigumu kā to spēj tikai mīloša māte. Melta gan nebija māte un arī ne mīloša, bet šis bija solis pa karjeras kāpnēm, pa izaugsmes un labklājības.

Viņa pasmaidīja, ilkņi nozibēja uguns mestajā gaismā, kas bija redzama pa logu. Bērns sakustējās un klusu iečīkstējās, kad apklusa, sajūtot zobus un to kā tie iecērtas viņa ādā.

Kas pa... siltās un nenoliedzami saldās asinis paspēja tikai apslapināt viņas zobus un mēli, vīstoklītim pazūdot no rokām un viņai attopoties tumsā. Es nonāvēšu to, kas atņēma manu nākotni! prātā tika noskaldīts, kad tumsu nomainīja zaļa vide.

Pirmais, ko viņa sajuta bija rožu smaka, tad nāca kas saldāks: elfi, cilvēki un citi radījumi, kas nebija pieminēšanas vērti. Meltas sarkanās acis nopētīja klātesošos, nebija iespējams, ka mags pirms nāves paspēja viņu ‘atzīmēt’, bet ko tad viņa darīja šeit? Tā noteikti bija maģija... rituāls kāda radījuma domas ļāva noprecizēt faktu.

Te bija domu haoss... gatava jebkurā brīdī izvilkt ieroci un nonāvēt ikvienu, kurš iedomāsies vai izdarīs ne to, ko vajadzētu, viņa pagāja soli tālāk no bara un centās saprast notiekošo. Ja mags tomēr viņu atzīmēja, tad ne vienīgo un šie te, barība, varētu palīdzēt.

[semo]

Vai tā bija ironiska sagadīšanās vai arī likteņa izspēlēts joks, taču tajā pašā brīdī, kad Reinamārā parādījās vampīrmeitene, burtiski viņai pretim, vairāku soļu attālumā no portāla iznira Joiči un vampīriene bija pirmā, kas viņam iekrita acīs. Jau nākamajā mirklī Meltas virzienā lidoja šķēps...

[Semijs]

Alberts bija šokēts par Joiči rīcību. Neskatoties uz to, kāda bija dāma, viņa pienākums bija viņu aizstāvēt, bet lidojošu šķēpu orks neapturēs, tādēļ tiklīdz redzēdams, kā lido šķēps, Alberts veica strauju dūrienu ar zobenu, tēmēdams Joiči krūtīs.

(es pieņemu, ka Alberts principā ir pie portāla (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) )

[Sindra]

Dreiks zibenīgi reaģēja un ar zobenu notrieca zemē svešinieka mesto šķēpu, kuru tas raidīja pa vienu no meitenēm, kura pat vairāk izskatījās pēc bērna nekā pēc jau pieaugušas meitenes.
Bruņinieks uzmina šķēpam un piespieda to pret zemi uzlūkodams svešinieku. "Laipni lūgts Reinamarā! puisis uzrunāja agresīvo svešinieku.
"Medību sezona vēl nav atklāta."

Taču pamanīdams, ka dīvainais zaļaganais tēvainis tagad uzbrūk agresīvajam svešajam, Dreiks viņam brīdinoši uzsauca:"Hei! Pārstājiet!

[Pūķēns Sāra]

Naivi, Melta paslīdēja sāņus tik ātri, ka cilvēka acs nespētu to uztvert. Vampīriene atrada paslēpni aiz liela, bruņās tērpa vīrišķā, kura domas... Visa nelabā vārdā! Joiči joprojām nespēja sviest vai ko citu darīt, neievainojot iepriekš Areonu, bet vampīriene arī no tā atvirzījās tik tālu, ka pārsteigt viņš to nespētu. Lai ko darītu abi drošsirdīgie radījumi, viņa neuzticējās agresīvajam tipam.
Jucis vilkatis, tukšums... viņa fantāzija strādā. Es zināju, ka nevajag ļaut Kaiam spēlēties

-Vilkati, kas tev noticis?- Meltas balss bija skanoša un maiga, tā atgādināja šķīsta bērna balsi, ko apliecināja viņas maigais un trauslais izskats. -Paldies,- novēršot pārsteigto skatienu no Joiči, viņa uzsmaidīja abiem glābējiem. Vismaz orki ir saglabājuši savu uzticību un vēl... pusvilcēks? Viņam tiešām pirms nāves sajuka prātiņš.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 08.09.2009 22:21

[semo]

Joiči samulsis par cilvēkveidīgā Alberta reakciju, tomēr, trennēts neapjukt nestandarta situācijās strauji palēca sāņus no zobena uzbrukuma līnijas, pārvērtās par vilkati un skaļi ierēkdamies metās virsū orkam, kuru viņš noturēja par kaut ko līdzīgu vampīram

[Semijs]

-Vilkatis?!-
Alberta prātā iešāvās doma. Orks jau bija atskurbis un gatavs cīnīties, tādēļ metis malā domu par savu zobenu(jo tas nav no sudraba), viņš ar visu savu pārdabisko spēku, trieca vairogu vilkatim ar domu, lai viņu aizsistu un pats varētu atkāpties, lai labāku pozīciju ieņemt.